Juridiskās personas maksātnespējas process

• Parādnieka mantas apzināšanas mērķis ir konstatēt parādniekam piederošās mantas faktisko apjomu un sastāvu pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas. Maksātnespējas tiesību regulējumā tiek noteikts laika periods pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas, kura laikā slēgtos darījumus ir iespējams apstrīdēt, ja tie ir radījuši zaudējumus (t.s. aizdomu periods). Ja administrators, pārņemot visus parādnieka dokumentus, konstatē, ka ir nepieciešams iegūt detalizētu informāciju, tad administrators ar pamatotu pieprasījumu vēršas pie kompetentās personas vai institūcijas.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu uz šādiem jautājumiem:

1) par kādu laika periodu maksātnespējas procesa administrators apzina juridiskās personas mantu?

2) vai administratoram jāapzina arī tā manta, kas ir pārdota pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas?

3) vai administratoram ir jāapzina juridiskās personas parādi (jau segtās saistības)?

4) vai administratoram ir jāapzina un jāpieprasa informācija zvērinātiem tiesu izpildītājiem par piedzīto naudas līdzekļu apmēru pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas (pabeigtās izpildu lietās)?

[1] Juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi.[1] Līdz ar to Maksātnespējas likumā noteiktais administratora pienākumu un tiesību apjoms ir vērsts uz to, lai minēto mērķi varētu sasniegt.

Lai noskaidrotu parādniekam piederošās mantas apjomu un sastāvu, administrators pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas nekavējoties uzsāk parādnieka dokumentu un mantas pilnu inventarizāciju[2]. Tas nozīmē, ka administrators noskaidro, kura manta ir atzīstama par parādnieka īpašumu un secīgi realizējama parādnieka maksātnespējas procesā. Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir jāizvērtē:

1) parādnieka grāmatvedības dokumenti;

2) parādnieka pārstāvja sniegtā informācija;

3) publiskajos reģistros norādītās ziņas attiecībā uz reģistrācijai pakļauto mantu (nekustamo īpašumu, transportlīdzekļiem u.tml.);

4) trešo personu iesniegtie pieprasījumi un pierādījumi par konkrētas mantas piederību, ja tādi tiek saņemti.

Ja administrators, veicot inventarizāciju[3] un apsekojot mantas sastāvu dabā, konstatē, ka faktiskais mantas sastāvs neatbilst tam, kāds atspoguļots parādnieka pārstāvja nodotajos grāmatvedības dokumentos, administratoram ir jāvēršas pie parādnieka pārstāvja, lai noskaidrotu un iegūtu pierādījumus par to, kādēļ faktiski dabā konstatētais atšķiras no dokumentos norādītā un jāpieprasa iesniegt dokumentus, par konstatētās mantas piederību parādniekam.

Līdz ar to, atbildot uz pirmo jautājumu norādāms, ka primāri parādnieka mantas apzināšanas mērķis ir konstatēt parādniekam piederošās mantas faktisko apjomu un sastāvu pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas.

[2] Atbildot uz otro jautājumu jāuzsver, ka maksātnespējas tiesību regulējumā tiek noteikts laika periods pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas, kura laikā slēgtos darījumus ir iespējams apstrīdēt, ja tie ir radījuši zaudējumus (t.s. aizdomu periods).

Maksātnespējas likumā ir noteikts plašs administratora pienākumu apjoms attiecībā uz parādnieka darījumu apstrīdēšanu, kas paredz darījumu izvērtēšanu un prasības celšanu tiesā par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu. Šādā gadījumā nepieciešams konstatēt:

1) kad darījums ir noslēgts (pirms vai pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas);

2) darījums noslēgts pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas;

3) četrus mēnešus vai triju gadu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas[4] un ar to ir nodarīti zaudējumi parādniekam un persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.[5]

Jāuzsver, ka minētā regulējuma mērķis ir garantēt administratora izvērtējamu tiem darījumiem, kas noslēgti pirms maksātnespējas pasludināšanas un tādējādi varētu būt par iemeslu parādnieka maksātnespējai vai kas tikuši vērsti uz parādnieka mantas nobēdzināšanu, izšķērdēšanu vai atsavināšanu par nepamatoti zemu cenu, lai izvairītos no parādsaistību samaksas, vai citām parādnieka darbībām, kas radījušas kaitējumu trešo personu interesēm. Savukārt prasību mērķis ir vērsts uz naudas līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai. Tāpat jāuzsver, ka prasības iesniegšanas tiesā izvērtējums ir ekskluzīvā administratora kompetencē un prasības pamatotību izvērtē tiesa. Ar detalizētāku informāciju par darījumu apstrīdēšanu var iepazīties Maksātnespējas kontroles dienesta tīmekļa vietnē.[6]

[3] Savukārt atbilde uz trešo jautājumu par parādnieka pirms maksātnespējas procesa segto parādu apzināšanu ir saistīta ar atbildi uz otro jautājumu, proti, par administratora pienākumu izvērtēt parādnieka darījumus. Maksātnespējas likums[7] ļauj atprasīt naudas līdzekļus (maksājumus), ko parādnieks samaksājis parādu segšanai pēdējo sešu mēnešu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, kā arī pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, ja tiek konstatēti minētajā likumā paredzētie apstākļi.[8] Šī regulējuma mērķis ir atjaunot kreditoru vienlīdzību situācijā, kad parādnieks, būdams faktiski maksātnespējīgs, pilda saistības pret atsevišķiem preferētiem kreditoriem, vienlaikus nesedzot citu kreditoru prasījumus.[9]

Līdz ar to administratoram ir ne vien jāapzina, bet arī jāizvērtē parādnieka pirms maksātnespējas procesa segtie parādi, ja tie ir segti pēdējo sešu mēnešu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, kā arī pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, ievērojot attiecīgajā regulējumā paredzētos apstākļus.

[4] Maksātnespējas likumā administratoram ir noteiktas tiesības pieprasīt un saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām bez maksas to rīcībā esošo juridiskās personas maksātnespējas procesā vai fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju par parādnieku un parādnieka pārstāvjiem, tajā skaitā izmantojot Sistēmu.[10] Tāpat administratoram ir tiesības pieprasīt un saņemt no citām kompetentām personām un institūcijām to rīcībā esošo informāciju, kas saistīta ar juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi, tajā skaitā izmantojot Sistēmu.[11]

Līdz ar to, ja administrators, pārņemot visus parādnieka dokumentus,[12] konstatē, ka ir nepieciešams iegūt detalizētu informāciju, tad administrators ar pamatotu pieprasījumu vēršas pie kompetentās personas vai institūcijas.

[1] Maksātnespējas likuma 4. panta pirmā daļa.

[2] Maksātnespējas likuma 65. panta 2. punkts.

[3] Likuma "Par grāmatvedību" 11. pantā noteikts, ja ir pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process, uzņēmums veic inventarizāciju, kurā nosaka visas uzņēmuma mantas un lietojumā esošās mantas apjomu dabā, kā arī salīdzina uzņēmuma un debitoru, un kreditoru prasījumu un saistību summas.

[4] Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 1. un 2. punkts.

[5] Maksātnespējas likuma 96., 97., 98. un 99. pants.

[6] Pieejams: Microsoft Word - Darijumu apstridesana_220222 (mkd.gov.lv) un Infografikas un video | Maksātnespējas procedūras (mkd.gov.lv)

[7] Maksātnespējas likuma 99. panta pirmā daļa.

[8] Maksātnespējas likuma 99. panta pirmās daļas 1. un 2. punkts.

[9] Augstākās tiesas apkopojums "Tiesu prakse lietās par darījumu apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu no parādnieka pārstāvjiem maksātnespējas procesu ietvaros". Pieejams: Maksatnespeja_06_05_2014.docx (live.com)

[10] Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 2. punkts.

[11] Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punkts.

[12] Maksātnespējas likuma 70. panta otrā daļa.

• Kreditori var savas tiesības aizsargāt, izsakot iebildumus Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā, proti, ja kreditoram ir iebildumi pret administratora nodomu veikt prasījuma tiesību cedēšanu, viņam ir pienākums par to ziņot administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas.

Iesniegumā norādīts, ka maksātnespējas procesa administrators cēla tiesā prasības pret parādnieka pārstāvjiem par zaudējumu piedziņu, prasības ir apmierinātas un tiesas spriedumi ir stājušies likumīgā spēkā.

VID abos juridisko personu maksātnespējas procesos tika nosūtīti mantas pārdošanas plānu precizējumi, iekļaujot tajos prasījuma tiesības pret parādnieka pārstāvjiem un norādot, ka tās ir paredzēts cedēt par augstāko piedāvāto cenu, noskaidrojot to publiskajā aptaujā.

VID iebilda pret prasījuma tiesību cedēšanu, norādot, ka parādnieka pārstāvjiem ir algots darbs, un izpildu raksti par piedziņu ir jānodod piespiedu piedziņai zvērinātam tiesu izpildītājam.

Lūdzat sniegt viedokli par sekojošiem jautājumiem:

1) Vai administratoram ir pienākums iesniegt zvērinātiem tiesu izpildītājiem izpildu rakstus pret parādnieku pārstāvjiem piespiedu izpildei, ja VID ir izteicis iebildumus pret prasījumu tiesību cedēšanu, bet ir atteicies noslēgt vienošanos par šo izmaksu segšanas finansēšanu? Vienas juridiskās personas maksātnespējas procesa gadījumā zvērināta tiesu izpildītāja amata atlīdzība būtu jāsedz no depozīta līdzekļiem, otrajā gadījumā no parādnieka līdzekļiem.

2) Vai administrators ir tiesīgs turpināt izpildīt mantas pārdošanas plānu un ievietot sludinājumus par prasījumu tiesību cedēšanu, vai arī administratora pienākums ir nodot izpildu rakstus piespiedu izpildei, ņemot vērā iepriekš minētās situācijas?

[1] Juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai[1] administrators šajā likumā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem par nodomu veikt prasījuma tiesību cesiju.[2] Administrators ir tiesīgs cedēt prasījumu, ja kreditori, būdami informēti par šādu priekšlikumu, Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā neizteic iebildumus.[3]

Līdz ar to administratoram nav piešķirta rīcības brīvība lēmuma par prasījuma cedēšanu pieņemšanā un īstenošanā, jo viņam ir pienākums Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā ziņot parādnieka kreditoriem par savu nodomu veikt prasījuma cesiju, norādot arī cesijas pamatojumu un apmēru. Tādējādi šajā gadījumā kreditori var savas tiesības aizsargāt, izsakot iebildumus Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā, proti, ja kreditoram ir iebildumi pret administratora nodomu veikt prasījuma tiesību cedēšanu, viņam ir pienākums par to ziņot administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas.[4]

Tostarp 15 dienu laikā no dienas, kad nosūtīts parādnieka mantas pārdošanas plāns, kreditoram ir tiesības iebilst pret administratora priekšlikumu par neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas veidu, piedāvāto prasījumu cedēšanu un plānotajām juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām.[5] Savukārt lēmums par mantas pārdošanas veidu ir jāpieņem administratoram, un atbildību par veiktajām darbībām saskaņā ar normatīvajiem aktiem[6] uzņemas administrators.

[2] Pēc kreditoru iebildumu saņemšanas par administratora nodomu veikt prasījuma tiesību cesiju, administrators izvērtē iebildumu pamatotību un, ja iebildumi netiek ņemti vērā, sniedz kreditoram motivētu atbildi.[7] Līdz ar to secināms, ka administratoram patstāvīgi jāizvērtē kreditoru kopumam finansiāli izdevīgākais risinājums un attiecīgi no šīs prizmas jāizvērtē VID iebildumu pamatotība.

[1] Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa.

[2] Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 8. punkts

[3] Maksātnespējas likuma 113. panta pirmās daļas 9. punkts un trešā daļa.

[4] Maksātnespējas likuma 82. pants.

[5] Maksātnespējas likuma 113. panta trešā daļa.

[6] Maksātnespējas likuma 29. panta pirmā daļa.

[7] Maksātnespējas likuma 83. pants.

• Administratoram ir jālūdz kredītiestādei noteikt izņēmuma gadījumu piemērošanu sankciju izpildē, iesniedzot detalizētu informāciju par darījuma būtību, pamatojumu un darījumu pamatojošus dokumentus, kā arī citu kredītiestādes pieprasīto informāciju.
• Atbilstoši Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumam par patiesā labuma guvēju juridiskās personas maksātnespējas procesā ir uzskatāms administrators tikai tādā gadījumā, ja patiesā labuma guvēju nav iespējams noskaidrot vai tas nav zināms.
• Vienīgais pieļaujamais izņēmuma risinājums, kad naudas līdzekļus ir iespējams izmaksāt uz administratora vārda atvērto norēķinu kontu konkrētā maksātnespējas procesā, attiecas tikai uz depozīta izmaksu.

Iesniegumā norādīts, ka ar spriedumu pasludināts SIA "/Nosaukums/" (turpmāk šajā skaidrojumā – Parādnieks) maksātnespējas process un iecelts administrators.

Parādnieka maksātnespējas procesā konstatējāt, ka vienīgais PLG ir sankciju subjekts, un ir iesaldēti visi Parādnieka naudas līdzekļi un finanšu instrumenti.

Ņemot vērā minēto, lūgts sniegt viedokli par šādiem jautājumiem:

1) vai administrators ir tiesīgs no Parādnieka maksātnespējas procesā atgūtajiem līdzekļiem segt maksātnespējas procesa izmaksas un kreditoru prasījumus. Ja nav tiesīgs, tad no kādiem līdzekļiem ir iespējams segt maksātnespējas procesa izmaksas? Tāpat, kā rīkoties ar atgūtajiem naudas līdzekļiem, ja tos nav iespējams izmantot kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai, kā arī, kā administrators varēs pabeigt maksātnespējas procesu?

2) ja administrators nevar veikt izmaksu segšanu no Parādnieka norēķinu konta, vai administrators ir tiesīgs pieprasīt pārskaitīt maksātnespējas procesa depozītu uz savu privāto norēķinu kontu?

3) vai administratoram ir pienākums (tiesības) iesniegt Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram pieteikumu par grozījumiem PLG sastāvā, norādot, ka konkrētā persona ir zaudējusi PLG statusu sakarā ar Parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu un cita PLG sabiedrībai nav, vai to nav iespējams noskaidrot? Tāpat, vai administratoram ir pienākums (tiesības) norādīt sevi kā vienīgo PLG, jo administrators saņem atlīdzību par savu darbu?

4) ja Parādnieka maksātnespējas procesā būs nepieciešams atvērt norēķinu kontu, bet Latvijas kredītiestādēs to atvērt nebūs iespēja kā administrators varēs izpildīt savus pienākumus?

[1] Saskaņā ar Starptautisko un Sankciju likumu, ja attiecībā uz sankciju subjektu ir noteikti finanšu ierobežojumi, tad visām personām atbilstoši to kompetencei ir pienākums nekavējoties un bez iepriekšēja brīdinājuma iesaldēt visus finanšu līdzekļus un finanšu instrumentus un liegt sankciju subjektam tiem pieeju, kā arī nesniegt sankciju subjektam finanšu pakalpojumus.[1]

Tomēr atbilstoši Padomes Regulas (ES) Nr. 269/2014 (2014. gada 17. marts) par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība 5. pantam kompetentās iestādes var atļaut konkrētu iesaldētu līdzekļu vai saimniecisko resursu atbrīvošanu, ja situācija atbilst noteiktiem kritērijiem. Saskaņā ar Sankciju likuma 10. panta pirmo daļu, ja starptautiskās vai nacionālās sankcijas paredz noteiktus izņēmuma gadījumus sankciju izpildē, kompetentā institūcija pēc sankciju subjekta lūguma var pieņemt lēmumu par šādu izņēmumu piemērošanu sankciju subjektam.

Tādējādi kredītiestāde darbības ar iesaldētajiem finanšu līdzekļiem vai finanšu instrumentiem veic tikai atbilstoši kompetentās institūcijas, tas ir, FKTK lēmumam par izņēmuma gadījumu piemērošanu sankciju izpildē[2] vai, ja pret sankciju subjektu sankcijas ir atceltas.[3]

Līdz ar to, lai administrators varētu veikt darbības ar parādnieka − sankciju subjekta, kuram ir noteikti finanšu ierobežojumi, norēķinu kontu, kredītiestādei nepieciešams, pamatojoties uz sankcijas subjekta lūgumu, saņemt atļauju no FKTK par izņēmuma gadījumu piemērošanu sankciju izpildē, ja tas ir attiecināms.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, maksātnespējas procesa nodrošināšanai nepieciešamie maksājumi vispārīgi ir uzskatāmi par pamatu, lai FKTK šādu atļauju izsniegtu. Tā kā administrators pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas iegūst pilnvaras rīkoties ar parādnieka mantu, kā arī administrators iestājas parādnieka pārvaldes institūciju vietā un veic parādnieka pārvaldīšanu[4] , tad Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administratoram ir jālūdz kredītiestādei noteikt izņēmuma gadījumu piemērošanu sankciju izpildē, iesniedzot detalizētu informāciju par darījuma būtību, pamatojumu un darījumu pamatojošus dokumentus, kā arī citu kredītiestādes pieprasīto informāciju. Maksātnespējas procesa nodrošināšanai nepieciešamie maksājumi vispārīgi ir uzskatāmi par pamatu, lai FKTK šādu atļauju izsniegtu. Proti, maksātnespējas process primāri norit kreditoru interesēs un pirmšķietami nepārkāpj sankciju mērķi – liegt sankciju subjektam un ar to saistītajām personām jebkādu tiešu vai netiešu piekļuvi saimnieciskajiem un finanšu resursiem.

Atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kredītiestāde veic administratora iesnieguma un iesniegto dokumentu izvērtējumu, tostarp vērtē iesnieguma atbilstību normatīvo aktu prasībām, un, konstatējot visus nepieciešamos priekšnosacījumus, vēršas FKTK atļaujas saņemšanai, iesniedzot izvērtējumu, ka sniedzamais pakalpojums atbilst normatīvajos aktos[5] noteiktajiem izņēmumiem maksātnespējas procesa kontekstā. Savukārt FKTK, izvērtējot kredītiestādes iesniegumu, pieņem lēmumu par atļaujas izsniegšanu vai neizsniegšanu.

Atbildot uz Iesnieguma pirmo un otro jautājumu jāuzsver, ka minētie jautājumi primāri ir jārisina, vēršoties iestādēs, kuru kompetencē ir vērtēt šos jautājumus un pieņemt atbilstošus lēmumus par iesaldēto finanšu līdzekļu atbrīvošanu, kā arī atļaujas izsniegšanu veikt konkrētus darījumus.

[2] Attiecībā uz Iesnieguma trešo jautājumu norādāms, ka atbilstoši Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumam[6] par PLG juridiskās personas maksātnespējas procesā ir uzskatāms administrators tikai tādā gadījumā, ja PLG nav iespējams noskaidrot vai tas nav zināms. Konkrētajā gadījumā PLG ir zināms. Līdz ar to apstāklis, ka Parādnieka PLG ir sankciju subjekts, nemaina viņa PLG statusu un attiecīgi administratoram nav pamata mainīt PLG.

Jāatzīmē, ka, pasludinot maksātnespējas procesu, faktiski par parādnieka PLG kļūst kreditori, jo maksātnespējas process norit kreditoru interesēs, tomēr PLG statusu tādēļ nav pamata mainīt. Tāpat nav pamata mainīt parādnieka PLG, ja saskaņā ar Maksātnespējas likumu administratoram ir paredzēta atlīdzība par darbu maksātnespējas procesā. Jāuzsver, ka līdz ar juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu visas parādnieka izpildinstitūcijas zaudē jebkādas pilnvaras pār parādnieku, un tās iegūst administrators.

[3] Attiecībā uz jautājumu par norēķinu konta atvēršanas iespējām jāņem vērā, ka, ja uz parādnieku ir attiecināmi finanšu ierobežojumi, tad kredītiestādei nav tiesību sniegt sankciju subjektam (tai skaitā izmantojot pilnvarojumu) starptautiskajās vai nacionālajās sankcijās noteiktos finanšu pakalpojumus[7] un viens no šādiem finanšu pakalpojumiem var būt norēķinu konta atvēršana. Sankciju subjekts var lūgt kredītiestādi attiecināt izņēmumu gadījumu sankciju izpildē juridiskās personas pamata saimnieciskās darbības izdevumu segšanai.[8] Attiecīgi kredītiestāde tālāk vēršas pēc atļaujas FKTK.[9] Ja sankciju subjektam ir pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process, tad administratoram ir jālūdz attiecināt izņēmumu gadījumu sankciju izpildē, lai varētu atvērt norēķinu kontu, nodrošinot parādnieka maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi. Proti, minētais jautājums ir skatāms kopsakarā ar šīs atbildes 1. punktā norādīto.

Papildus norādāms, ka vienīgais pieļaujamais izņēmuma risinājums, kad naudas līdzekļus ir iespējams izmaksāt uz administratora vārda atvērto norēķinu kontu konkrētā maksātnespējas procesā, attiecas tikai uz depozīta izmaksu.

Proti, ja administrators ir veicis aktīvas darbības, lai kādā no Latvijas Republikas kredītiestādēm atvērtu norēķinu kontu, tomēr objektīvu apstākļu dēļ kredītiestādēs nav iespējams atvērt norēķinu kontu vai tā atvēršana ir nesamērīgi dārga, Maksātnespējas kontroles dienestam ir liegtas tiesības veikt depozīta izmaksu atbilstoši Ministru kabineta 2015. gada 24. februāra noteikumu Nr. 88 "Kārtība, kādā iemaksā un izmaksā depozītu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesā" 10.1 punktā noteiktajam.

Tomēr, tā kā juridiskās personas depozīta mērķis ir segt maksātnespējas procesa izmaksas, savukārt Maksātnespējas kontroles dienests veic juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta izmaksu maksātnespējas procesa nodrošināšanai, tad atsevišķos gadījumos Maksātnespējas kontroles dienests, izskatot administratora iesniegumu, lemj par depozīta izmaksu uz administratora vārda atvērto norēķinu kontu konkrētā maksātnespējas procesā, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa izmaksu finansēšanas avota izmantošanu atbilstoši tā mērķim.

Tāpat jāuzsver, ka Maksātnespējas likuma 95. panta ceturtajā daļā ir noteikts skaidrs regulējums par prasību juridiskās personas maksātnespējas procesā atvērt norēķinu kontu kredītiestādē. Tomēr, tā kā konkrētajā gadījumā Parādniekam jau ir norēķinu konts kredītiestādē, tad jautājums par piekļuvi norēķinu kontam primāri ir risināms, vēršoties kredītiestādē ar lūgumu attiecināt izņēmumu gadījumu sankciju izpildē.

[1] Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 5. panta pirmās daļas 1., 2. un 3. punkts.

[2] Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 10. pantā ir noteikti izņēmumu gadījumi sankciju izpildē.

[3] Ministru kabineta 2019. gada 9. jūlija noteikumu Nr. 327 "Starptautisko un nacionālo sankciju ierosināšanas un izpildes kārtība" 11. punkts.

[4] Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 1. un 2. punkts.

[5] Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2020. gada 11. augusta normatīvo noteikumu Nr. 126 "Sankciju riska pārvaldīšanas normatīvie noteikumi" 19. punkts.

[6] Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumam 18. panta septītā un astotā daļa.

[7] Sankciju likuma 5. panta pirmā daļa.

[8] Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2020. gada 11. augusta normatīvo noteikumu Nr. 126 "Sankciju riska pārvaldīšanas normatīvie noteikumi" 19. punkts.

[9] Turpat, 20. punkts.

• Administrators atbilstoši Maksātnespējas likumā piešķirtajām pilnvarām izvērtē, kādu informāciju ir nepieciešams pieprasīt konkrētu apstākļu noskaidrošanai un attiecīgi vēršas pie konkrētas kompetentās personas vai institūcijas.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu, vai privāto tiesību juridiskai personai ir pienākums, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. un 4. punktā norādīto, sniegt administratoram informāciju par parādnieku un izsniegt administratoram parādnieka noslēgtos līgumus, t.i. spēkā esošos, pirms un maksātnespējas procesa laikā pārtrauktos, un izrakstītos rēķinus, ja parādniekam nav parādsaistības pret attiecīgo privāto tiesību juridisko personu ne pirms maksātnespējas procesa izsludināšanas, ne maksātnespējas procesa laikā.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Attiecīgi likumdevējs ir piešķīris administratoram Maksātnespējas likuma 27. pantā noteiktās tiesības pieprasīt un saņemt informāciju, lai administrators nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punktu un 4. punktu, administratoram ir tiesības pieprasīt un saņemt no citām kompetentām personām un institūcijām to rīcībā esošo informāciju, kas saistīta ar juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi, un iepazīties ar parādnieka finansiālo stāvokli un visiem dokumentiem, kā arī pieprasīt un saņemt visus dokumentus. Administrators atbilstoši Maksātnespējas likumā piešķirtajām pilnvarām izvērtē, kādu informāciju ir nepieciešams pieprasīt konkrētu apstākļu noskaidrošanai un attiecīgi vēršas pie konkrētas kompetentās personas vai institūcijas. Lai arī Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punktā nav sniegts detalizēts kompetento personu un institūciju uzskaitījums, tomēr izšķirošais apstāklis ir minēto subjektu rīcībā esošā informācija, kas saistīta ar fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi. Administratoram ir pienākums apzināt parādnieka mantu un saistības atbilstoši Maksātnespējas likuma 137. panta 3. punktam, un administrators ir tiesīgs patstāvīgi izlemt, kāda informācija ir nepieciešama konkrētu apstākļu noskaidrošanai, tad vēršanās pie komersanta ar pamatotu informācijas pieprasījumu ir samērīga. Attiecīgi privāto tiesību juridiskajai personai, saņemot šādu informācijas pieprasījumu, ir jāsniedz atbilde, izvērtējot pieprasījuma pamatotību un ievērojot personas datu aizsardzības prasības, ciktāl pieprasītā informācija attiecas uz maksātnespējīgo subjektu (parādnieku).

• Normatīvie akti neparedz iespēju pārskatīt pašu administratora atcelšanas faktu no maksātnespējas procesa un atceltais administrators netiks atjaunots amatā maksātnespējas procesā.

Civilprocesa likuma 363.¹⁴ panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas tiesa, pamatojoties uz attiecīgu pieteikumu, lemj par administratora atcelšanu Maksātnespējas likumā noteiktajos gadījumos, nosakot termiņu dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas akta sastādīšanai un dokumentu un mantas nodošanai citam administratoram, kā arī par jauna administratora amata kandidāta iecelšanu par administratoru, ja iepriekšējais administrators atcelts no attiecīgā maksātnespējas procesa.

Civilprocesa likuma 363.¹⁴ panta trešajā daļā un 363.²⁸ panta trešajā daļā noteikts, ja pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas tiesa ir pieņēmusi lēmumu par administratora atcelšanu, pēc tā pieņemšanas tiesa ieceļ administratora amata kandidātu, ko izvēlas no pretendentu saraksta, izmantojot TIS nodrošinātu automatizētu atlasi, par administratoru.

Maksātnespējas likuma 24. panta otrā daļa noteic, ja iepriekšējais administrators atkāpjas vai tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa, tiesas noteiktajā termiņā, kas nedrīkst būt ilgāks par 10 dienām, iepriekšējais administrators sastāda dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, ko paraksta iepriekšējais administrators un jaunais administrators.

Savukārt atbilstoši Civilprocesa likuma 363.¹⁴ panta 12. daļai, kas nosaka kārtību jautājumu izlemšanai pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, apelācijas instances kompetencē ietilpst tiesas lēmuma par administratora atcelšanu uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punkta pamata pārskatīšana daļā par konstatēto normatīvo aktu prasību piemērošanu.[1]

Minētās normas paredz, ka tiesas lēmums par administratora atcelšanu uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punkta pamata ir pārsūdzams daļā par konstatēto normatīvo aktu prasību neievērošanu vai tiesas nolēmuma nepildīšanu, iesniedzot blakus sūdzību. Līdz ar to secināms, ka normatīvie akti neparedz iespēju pārskatīt pašu administratora atcelšanas faktu un atceltais administrators netiks atjaunots amatā konkrētajā procesā.

Ņemot vērā minēto, norādāms, ka spēkā esošais Civilprocesa likuma regulējums nosaka to, ka tiesai, apmierinot pieteikumu par administratora atcelšanu, uzreiz attiecīgajā procesā ir jāieceļ jauns administrators, kas turpina administrēt konkrēto maksātnespējas procesu.

Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 24. panta trešo daļu pēc jaunā administratora iecelšanas iepriekšējais administrators likumā noteiktajā kārtībā ir atbildīgs par parādnieka dokumentu un mantas nodošanu jaunajam administratoram saskaņā ar dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, proti administratoram ir pienākums nodot parādnieka dokumentus un mantu jaunajam administratoram.

Attiecībā uz lūgumu sniegt informāciju par tiesas nolēmumiem, norādāms, ka praksē ir sastopami šādi gadījumi. Maksātnespējas kontroles dienests neapkopo tiesu praksi (tostarp, judikatūru) maksātnespējas jomā.

• Administratoram ir tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanu, ja maksātnespējas procesā ir veiktas visas Maksātnespējas likumā nepieciešamās darbības.

Vai administratoram ir tiesības izbeigt Parādnieka maksātnespējas procesu, ja ir uzsākts kriminālprocess, informējot kreditorus par ierosināto kriminālprocesu un kreditoru tiesībām kriminālprocesa ietvaros lūgt atzīt sevi par cietušo?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. No minētā izriet, ka administratora darbībām parādnieka maksātnespējas procesā ir jābūt efektīvām, likumīgām, kā arī vērstām uz kreditoru prasījumu apmierināšanu, un administratoram patstāvīgi ir jāpieņem tādi lēmumi, kas virzītu parādnieka maksātnespējas procesu uz mērķi.

Maksātnespējas likuma 112. panta pirmā daļa noteic, ka, ja administrators konstatē, ka parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru, viņš sastāda ziņojumu par parādnieka mantas neesamību. Savukārt Maksātnespējas likuma 112. panta ceturtā daļa noteic, ka, ja 15 dienu laikā no dienas, kad nosūtīts ziņojums par parādnieka mantas neesamību, nav saņemti kreditoru iebildumi, administrators īsteno ziņojumā par parādnieka mantas neesamību norādīto priekšlikumu par procesa turpmāko risinājumu.

Attiecīgi saskaņā ar Maksātnespējas likuma 119. panta ceturto daļu, ja šā likuma 112. pantā minētajā ziņojumā par parādnieka mantas neesamību administrators iekļāvis priekšlikumu izbeigt juridiskās personas maksātnespējas procesu un nav saņemti kreditoru iebildumi, administrators 15 dienu laikā pēc šā likuma 112. panta ceturtajā daļā noteiktā termiņa beigām iesniedz tiesai pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Kriminālprocesa likuma 95. panta pirmajā daļā noteikts, ka cietušais kriminālprocesā var būt fiziskā vai juridiskā persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums. Līdz ar to kriminālprocesā par cietušo var būt gan parādnieks, gan kreditors.

Gadījumā, ja parādnieka maksātnespējas procesā ir veiktas visas nepieciešamās darbības, lai saskaņā ar Maksātnespējas likumu varētu izbeigt parādnieka maksātnespējas procesu, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, lai nodrošinātu parādnieka efektīvu maksātnespējas procesa norisi un kreditoru prasījumu apmierināšanu, administratoram ir tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanu, vienlaikus informējot kreditorus par ierosināto kriminālprocesu un kreditoru tiesībām kriminālprocesa ietvaros lūgt atzīt sevi par cietušo.

• Maksātnespējas likumā nav tieši konstatējama "aktīvas darbības" definīcija, tā izriet no vairākām Maksātnespējas likumā iekļautajām normām.

Vai administrators ir tiesīgs izpildīt Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus (kuru izpildei nav noteikts termiņš) jebkurā brīdī līdz maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru segšanas plāna sagatavošanai juridiskās personas maksātnespējas procesā vai paziņojuma par bankrota procedūras pabeigšanu fiziskās personas maksātnespējas procesā, kā arī lūgts sniegt interpretāciju jēdzienam "aktīvas darbības".

[1] Ar Lēmumu Administratoram uzlikts tiesiskais pienākums "nekavējoties, bet ne vēlāk kā līdz 2021. gada 28. jūlijam veikt nepieciešamās darbības, kas vērstas uz SIA naudas līdzekļu atgūšanu no iepriekšējā administratora.

Administratora sūdzība par Lēmumu ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2021. gada 27. augusta lēmumu civillietā noraidīta, Lēmums stājies likumīgā spēkā 2021. gada 27. augustā.

Ņemot vērā to, ka administrators ir centrālā persona maksātnespējas procesā un viņam ir pieejama vispilnīgākā informācija par procesa norisi, tad administratora pienākums ir patstāvīgi izvērtēt lēmumu pamatojošos faktiskos un tiesiskos apstākļus un pieņemt procesa efektivitātes principam atbilstošu lēmumu. Proti, administratora kompetencē ir lemt jautājumu, kāda Maksātnespējas likumā noteiktā tiesiskā instrumenta piemērošana konkrētajā situācijā sekmēs maksātnespējas procesa mērķa sasniegšanu.

Lai sasniegtu maksātnespējas procesa mērķi, administratoram jāievēro saistību izpildes princips, kas expressis verbis nostiprināts Maksātnespējas likuma 6. panta 4. punktā un paredz, ka procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj saistības, kuras uzņēmies parādnieks, izpildīt lielākā apmērā.

Konstatējot parādnieka prasījuma tiesības pret trešajām personām administratoram ir tiesības lūgt trešo personu labprātīgi izpildīt saistības. Gadījumā, ja trešā persona atsakās tās izpildīt, tad Maksātnespējas likuma 67. panta 3. punkts paredz administratoram tiesības nodot tiesai izskatīšanai jebkuru parādnieka prasījumu. Administratora ekskluzīvā kompetencē ir vērtēt to, vai ir pamats celt prasību tiesā parādnieka interešu aizstāvībai. Kā norādīts judikatūrā, tad prasībai, ko administrators ceļ maksātnespējīgā uzņēmuma labā ir leģitīms mērķis, ja tā vērsta uz līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.[2]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 105. pantam administrators var cedēt parādnieka prasījumus pret trešajām personām, ja parāda piedziņa varētu būt apgrūtināta vai ilgstoša. No minētās tiesību normas izriet, ka cesija pieļaujama izņēmuma gadījumos, pastāvot ilgstošam vai apgrūtinošam parāda piedziņas procesam.

Maksātnespējas likuma 67. panta 9. punkts noteic, ka administrators ir tiesīgs atteikties no jebkura prasījuma vai slēgt jebkuru izlīgumu parādnieka vārdā attiecībā uz parādnieka prasījumiem pret trešajām personām. Atbilstoši Civillikuma 1881. pantam izlīgums ir līgums, ar kuru tā dalībnieki kādu apstrīdamu vai kā citādi apšaubāmu savstarpēju tiesisku attiecību, savstarpēji piekāpdamies, pārvērš par neapstrīdamu un neapšaubāmu.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators Maksātnespējas likuma 81. pantā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem par nodomu atteikties no prasījumiem, noslēgt izlīgumu vai veikt prasījuma tiesību cesiju, kā arī par citiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē. Savukārt Maksātnespējas likuma 82. pants noteic, ja kreditoriem ir iebildumi par šā likuma 81. pantā minētajām ziņām, viņiem ir pienākums par to ziņot administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Administratoram, saņemot kreditoru iebildumus, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 83. panta noteikumiem ir pienākums vai nu iebildumus ņemt vērā un veikt atbilstošas izmaiņas un paziņot par tām visiem kreditoriem, vai sniegt kreditoram motivētu atbildi, ja iebildumi netiek ņemti vērā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka Maksātnespējas likuma regulējums paredz, ka maksātnespējas procesā konstatētās parādnieka prasījuma tiesības pret trešajām personām var tikt apmierinātas labprātīgi vai piespiedu kārtā (ceļot attiecīgu prasību tiesā), administrators var atteikties no prasījuma, cedēt vai noslēgt izlīgumu. Vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par Maksātnespējas likumam atbilstošu rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[2] Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām.

Maksātnespējas likuma 6. panta 5. punktā ir definēts maksātnespējas procesa efektivitātes princips, kurš noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi. Savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētā izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Maksātnespējas procesam ir jānotiek efektīvi un atbilstoši likumam. Neviena maksātnespējas procesā iesaistītā persona nav tiesīga apzināti novilcināt maksātnespējas procesa norisi.[3] Administratoram ir jādarbojas aktīvi, patstāvīgi un jānodrošina efektīva un likumīga maksātnespējas procesa norise, kas vērsta uz maksātnespējas procesa mērķu sasniegšanu.[4]

Administratoram ir saistoši Maksātnespējas likumā noteiktie termiņi, kas noteikti ar mērķi nodrošināt savlaicīgu maksātnespējas procesa norisi. Tāpat, pildot Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus, kuru izpildei nav noteikts termiņš, veiktajām darbībām vienlaikus jāatbilst tostarp efektivitātes principam un likuma normām. Administratoram katrā konkrētā gadījumā ir jāizvērtē un jāizvēlas maksātnespējas procesa kārtībai visatbilstošākais risinājums, lai netiktu kavēta savlaicīga maksātnespējas procesa norise un tā atbilstība Maksātnespējas likuma 6. pantā definētajiem principiem. Administratora rīcība, aktīvi vai ilgstoši neveicot nekādas darbības parādnieka maksātnespējas procesā, nav atbilstoša Maksātnespējas likuma normām, šāda rīcība nenodrošina maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi.

Lai arī Maksātnespējas likumā nav tieši konstatējama "aktīvas darbības" definīcija, tā izriet no vairākām Maksātnespējas likumā iekļautajām normām. Termins "aktīvs" nozīmē tāds, kas izpaužas, atklājas (enerģiskā) darbībā, rīcībā, kustībā.[5] Savukārt termins "darbība" tiek skaidrots kā juridisks fakts, kura pamatā ir cilvēku griba, respektīvi, viņu gribas izpausme.[6]

No Maksātnespējas likumā noteiktajiem administratora pienākumiem izriet, ka administratoram, lai sasniegtu maksātnespējas procesa mērķi, ir jāveic daudz un dažādas aktīvas darbības – ir jāapzina parādnieka manta, jāizvērtē parādnieka veiktie darījumi, jāveic pilna dokumentu inventarizācija, tostarp, lai pārliecinātos, kādas darbības vēl nepieciešams veikt, lai maksimāli apmierinātu pieteikto kreditoru prasījumus, tādējādi veicinot parādnieka saistību izpildi.[7] Tāpat veicamās aktīvās darbības ir, piemēram, veikt nekavējošu parādnieka dokumentu un mantas inventarizāciju, sastādīt ziņojumu par mantas neesamību, vērsties tiesā par naudas līdzekļu piedziņu, celt prasību tiesā pret parādnieka pārstāvi par neiemaksātā pamatkapitāla parāda piedziņu u.c.

[1] Rīgas apgabaltiesas 2019. gada 27. septembra lēmums Nr. CA-2972-19/20.

[2] Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. SKC-291/2018 (C26097912) ECLI:LV:AT:2018:1123.C26097912.1.S.

[3] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 33. lpp.

[4] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018. gada 7. maija lēmums lietā Nr. C29312218.

[5] Skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca Tezaurs. Pieejams: https://tezaurs.lv/akt%C4%ABvs

[6] Juridisko terminu vārdnīca. Rīga: Birznieka SIA "Kamene", 2002., 37. lpp.

[7] Rīgas rajona Latgales priekšpilsētas tiesas 2019. gada 20. novembra lēmums lietā Nr. 29489219. 

• Tiesības uz informāciju ir jebkuram kreditoram, lai pārliecinātos par attiecīgā kreditora interešu ievērošanu.

1) vai administratoram ir pienākums vai tiesības izsniegt kreditoram Iesniegumā uzskaitītos dokumentus vai to kopijas (īpaši ņemot vērā, ka dokumenti var saturēt personu datus)?

2) vai administratoram ir pienākums sagatavot un izsniegt kreditoram Iesniegumā uzskaitīto dokumentu kopijas, kā arī, lai nepalielinātu maksātnespējas procesa izmaksas, vai administrators drīkst uzaicināt kreditoru iepazīties ar minētajiem dokumentiem administratora prakses vietā? Gadījumā, ja administratoram ir pienākums sagatavot minēto dokumentu kopijas, kam ir pienākums segt izmaksas, kas saistītas ar kopiju sagatavošanu un nosūtīšanu kreditoram?

3) gadījumā, ja kreditoram ir tiesības izpazīties ar atsevišķiem dokumentiem, lūgts norādīt, ar kādiem Iesniegumā uzskaitītajiem dokumentiem kreditors ir tiesīgs iepazīties, bet ar kādiem nav tiesīgs?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktam maksātnespējas procesos ir piemērojams atklātības princips. Lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktu administratoram ir pienākums sniegt informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi tiesai, kreditoriem, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām normatīvajos aktos noteiktajām personām un institūcijām.

Maksātnespējas likuma 81. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem šā panta pirmajā daļā noteiktās ziņas. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 81. panta otro daļu administrators ziņo kreditoriem par citiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē. Tas nozīmē, ka minētā tiesību norma paplašina šī panta pirmajā daļā ietverto jautājumu loku, proti, ka kreditoram ir tiesības iepazīties arī ar cita veida informāciju.

Attiecīgi tiesības uz informāciju ir jebkuram kreditoram, ja informācija ir nepieciešama, lai pārliecinātos par attiecīgā kreditora interešu ievērošanu.

Tai pat laikā, atbilstoši Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā norādītajam, atklātības princips nevar būt absolūts un tas nenosaka obligātu pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju. Proti, administratoram ir jāparedz tiesības, saņemot konkrētu informācijas pieprasījumu, izvērtēt šādas informācijas sniegšanas tiesiskumu un pieļaujamību attiecībā uz tādu informāciju, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm.

Minēto vienlaikus apstiprina tiesu praksē atzītais, ka kreditoram, nekavējot maksātnespējas procesu, ir tiesības saņemt no administratora informāciju par sabiedrības darbību un iepazīties ar visiem sabiedrības dokumentiem, kas attiecas uz konkrētā kreditora interesēm un konkrētu interešu aizsardzību. Šīs tiesības nevar tikt balstītas uz "kreditora aizdomām vispār" vai kreditora vēlmi apzināt nekonkrētus apstākļus. Savukārt administratoram savas kompetences robežās, neaizskarot citu kreditoru intereses, lieki nekavējot un nesadārdzinot maksātnespējas procesu, jānodrošina minēto tiesību ievērošana, sniedzot pamatotu rakstveida atbildi vai arī iepazīstinot kreditoru ar konkrētiem, kreditora intereses saturošiem, administratora rīcībā esošiem materiāliem.[1]

Līdz ar to, ja administrators ir saņēmis kreditora lūgumu izsniegt konkrētus parādnieka dokumentus, tad šādu lūgumu var apmierināt tikai tādā gadījumā, ja tas ir pamatots un satur būtisku informāciju, kas nepieciešama kreditoru interešu aizsardzības ievērošanas nodrošināšanai.

Savukārt informācijas izsniegšanas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetence. Administratoram, saņemot pieprasījumu no kreditora par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē pieprasījuma sniegšanas tiesiskumu un pieļaujamību attiecībā uz tādu informāciju, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. Turklāt gadījumā, ja administrators, izvērtējot informācijas pieprasījumu konstatē, ka konkrēta informācija nav izsniedzama tā iemesla dēļ, ka tā var kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm, tad atteikumam ir jābūt attiecīgi pamatotam.

Tāpat administratoram, vērtējot pieprasījuma pamatotību, ir jāizvērtē, vai pieprasītā informācija nesatur fizisko personu datus atbilstoši Regulai (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK.

Savukārt, kas attiecas uz informāciju, kura satur personas datus, tad būtiski ņemt vērā, ka par personas datu apstrādes atbilstību Regulai (ES) 2016/679 ir atbildīgs pārzinis – fiziska vai juridiska persona, publiska iestāde, aģentūra vai cita struktūra, kas viena pati vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus^[2](tātad, konkrētajā maksātnespējas procesā ieceltais administrators). No minētā izriet, ka visa informācija par esošo personas datu apstrādi (tai skaitā par personas datu apstrādes tiesisko pamatu, mērķi un apjomu) ir pārziņa rīcībā un tikai pārzinis var izvērtēt attiecīgos personas datu apstrādes aspektus. Administrators konkrētā maksātnespējas procesā ir datu pārzinis ar visiem no Regulas (ES) 2016/679 izrietošajiem pārziņa pienākumiem un atbildību, tajā skaitā nodrošinot datu apstrādes pārredzamības, pārskatatbildības u.c., principus atbilstoši Regulas (ES) 2016/679 noteikumiem.

Gadījumā, ja administrators nav konstatējis tiesiskus šķēršļus izsniegt informāciju kreditoram, tad administratoram ir jānodrošina iespēja iepazīties ar pieprasīto informāciju, tajā skaitā, arī izsniegt dokumentu kopijas. Savukārt, ja informācijas sniegšana ir nepieciešama tādā veidā, kas rada izdevumus, tad šie izdevumi būtu iekļaujami konkrētā maksātnespējas procesa izdevumos un sedzami Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā, jo kreditoram, kurš ir maksātnespējas procesā iesaistītā persona un kurai ir tiesības saņemt informāciju savu interešu aizstāvības nolūkā, nav jāsedz iepriekš minētie izdevumi.

Saistībā ar minēto būtiski uzsvērt, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 81. panta trešo daļu, ja šajā likumā nav noteikts citādi, administrators informāciju kreditoriem sniedz elektroniski, noformējot dokumentu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām elektronisko dokumentu noformēšanas prasībām. Līdz ar to administratoram ir iespēja personas pieprasīto informāciju un dokumentu kopijas nosūtīt arī elektroniski, tādējādi nodrošinot iespēju iepazīties ar informāciju un dokumentiem.

Savukārt attiecībā uz dokumentu izsniegšanas veidu norādāms, ka administratoram ir tiesības izvēlēties veidu, kādā ļaut personai iepazīties ar tai interesējošiem dokumentiem, tajā skaitā administratoram ir tiesības aicināt personu iepazīties ar dokumentiem klātienē. Proti,  gadījumos, ja kreditora informācijas pieprasījums ir nesamērīgi apjomīgs vai informācijas izsniegšana ārpus administratora prakses vietas nav iespējama informācijas uzglabāšanas nosacījumu dēļ, tad administrators un kreditors var vienoties par abpusēji pieņemamu laiku, lai nodrošinātu kreditoram iespēju iepazīties ar informāciju administratora prakses vietā klātienē, vienlaikus ņemot vērā Covid -19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma un Epidemioloģiskās drošības likuma noteikumus.

[1] Kuldīgas rajona tiesas 2009. gada 9. decembra lēmums lietā Nr. 19052909.

[2] Regulas (ES) 2016/679 4. panta 7. apakšpunkts.

• Maksātnespējas likums neuzliek administratoram pienākumu automātiski ņemt vērā visus kreditoru iebildumus, bet gan paredz pienākumu izvērtēt kreditoru iebildumu pamatotību.

1) vai administratoram, ņemot vērā kreditoru iebildumus, ir pienākums pārsūdzēt spriedumu apelācijas kārtībā (īpaši gadījumā, ja administrators uzskata spriedumu par pamatotu, bet maksātnespējas procesu administrators finansē no saviem līdzekļiem);

2) vai administratoram ir pienākums pārsūdzēt spriedumu apelācijas kārtībā, vai prasības noraidīšanas gadījumā ar spriedumu piespriestie par labu atbildētajam tiesāšanas izdevumi ir iekļaujami parādnieka maksātnespējas procesa izmaksās; ja parādniekam nav līdzekļu dzēst minētās izmaksas, vai administratoram ir pienākums maksātnespējīgā parādnieka vietā dzēst minētās izmaksas no saviem līdzekļiem; ja minētās izmaksas tiek segtas no parādnieka līdzekļiem, vai kreditoriem ir tiesības Maksātnespējas likuma 30. pantā noteiktajā kārtībā celt prasību pret administratoru par zaudējumu nodarīšanu;

3) gadījumā, ja administratoram nav pienākuma pārsūdzēt spriedumu apelācijas kārtībā, vai tāda rīcība var būt atzīstama par Maksātnespējas likuma pārkāpumu un vai kreditori šajā sakarā ir tiesīgi celt pret administratoru prasību, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 30. pantu;

4) kā pareizi rīkoties administratoram augstāk aprakstītajā situācija, lai izslēgtu iespēju, ka Maksātnespējas kontroles dienests šajā sakarā atzītu administratora pārkāpumu un nenodarītu maksātnespējīgajam parādniekam zaudējumus (piemērām, kas saistīti ar prasības noraidīšanu)?

[1] Maksātnespējas likuma 65. pants uzliek administratoram virkni pienākumus, tai skaitā atgūt debitoru parādus un veikt tiesiskas darbības citas parādnieka mantas atgūšanai; izvērtēt un celt tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām; pieprasīt, lai parādnieka dalībnieki (akcionāri) izpilda savas saistības attiecībā uz parādnieka pamatkapitālu vai citu mantu, un iesniegt tiesai prasības par šādu saistību izpildi. Savukārt Maksātnespējas likuma XVII nodaļa uzliek administratoram pienākumu izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu.

Kā norādīts judikatūrā, tad prasībai, ko administrators ceļ maksātnespējīgā uzņēmuma labā ir leģitīms mērķis, ja tā vērsta uz līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.[1]

Secināms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likumu administratoram tiek noteikti arī tādi pienākumi, kas saistīti ar tiesvedības vešanu, lai panāktu, ka parādnieka uzņemtās saistības pret kreditoriem tiktu izpildītas lielākā apmērā. Administratora ekskluzīvā kompetencē ir vērtēt to, vai ir pamats celt prasību tiesā parādnieka interešu aizstāvībai, kā arī to, vai ir pamats veikt tiesas nolēmumu pārsūdzību.

Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 6. punkts noteic, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators šajā likumā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem par nodomu atteikties no prasījumiem. Savukārt Maksātnespējas likuma 82. pants noteic, ja kreditoriem ir iebildumi par šā likuma 81. pantā minētajām ziņām, viņiem ir pienākums par to ziņot administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Administratoram, saņemot kreditoru iebildumus, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 83. panta noteikumiem ir pienākums vai nu iebildumus ņemt vērā un veikt atbilstošas izmaiņas un paziņot par tām visiem kreditoriem, vai sniegt kreditoram motivētu atbildi, ja iebildumi netiek ņemti vērā.

Maksātnespējas likums neuzliek administratoram par pienākumu automātiski ņemt vērā visus kreditoru iebildumus. Administratoram ir pienākums izvērtēt kreditoru iebildumu pamatotību un izlemt, vai šos iebildumus ņem vērā un veic nepieciešamās darbības, par ko informē visus parādnieka kreditorus, vai noraida kreditoru iebildumus kā nepamatotus un sniedz motivētu atbildi uz kreditora celtajiem iebildumiem.

Maksātnespējas procesa normatīvais regulējums neparedz, ka Maksātnespējas likuma 83. pantā noteiktā administratora pienākuma izpilde ir atkarīga no tā, kāds ir maksātnespējas procesa izmaksu finansēšanas avots. Proti, maksātnespējas procesu izmaksu finansēšanas avots neietekmē un neatceļ ar Maksātnespējas likumu uzliktos administratora pienākumus.

[2] Lai nodrošinātu maksātnespējas procesa mērķa sasniegšanu, Maksātnespējas likums piešķir administratoram ekskluzīvu kompetenci parādnieka labā celt tiesā prasības, kas vērstas uz līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.

Maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un izdevumi, kas rodas, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi (Maksātnespējas likuma 11. pants). No Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 4. punkta izriet administratora pienākums ziņot kreditoriem par maksātnespējas procesa izdevumiem.

Maksātnespējas likuma 170. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā noteikts, ka ar juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu saistītie šā procesa izdevumi, izņemot izdevumus, kas saistīti ar mantu, kura kalpo par nodrošinājumu, kā arī parādnieka saimnieciskās darbības turpināšanas pilnā vai ierobežotā apmērā nodrošināšanu, ja kreditoru sapulce tos nav atzinusi par pamatotiem, nedrīkst pārsniegt: 1) piecu procentu apmēru no mantas novērtējuma, ja ir sastādīts mantas pārdošanas plāns; 2) juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta apmēru, ja ir sastādīts ziņojums par mantas neesamību. Savukārt Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 10. punktā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos iekļauj izdevumus, kas pamatoti un saistīti ar konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, izdevumi, kas radušies parādnieka maksātnespējas procesā gaitā notiekošajās tiesvedībās, atbilst Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 10. punktā noteiktajiem juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumiem.

No Maksātnespējas likuma 168. panta pirmās daļas secināms, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas sedz no parādnieka mantas. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 118. panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām ir prioritāte pār citiem maksājumiem no parādnieka mantas.

Maksātnespējas likuma regulējums neuzliek administratoram par pienākumu segt maksātnespējas procesa izmaksas no saviem līdzekļiem. Likumdevējs ir paredzējis, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas var finansēt arī no parādnieka pārstāvja, administratora, kreditora, kreditoru grupas vai citu fizisko vai juridisko personu naudas līdzekļiem un pēc to iniciatīvas, minētajām personām par to rakstveidā vienojoties ar administratoru, ja šāda vienošanās atbilst kreditoru interesēm (Maksātnespējas likuma 168. panta trešā daļa).

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 29. panta pirmo daļu administrators atbild par zaudējumiem, kas viņa vai pilnvarnieka vainas dēļ nodarīti valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām. Savukārt Maksātnespējas likuma 30. panta trešajā daļā noteiks, ka kreditors vai kreditori, kuri pārstāv vismaz 10 procentus no kopējās atzītās nenodrošināto kreditoru pamatparāda summas, var celt prasību pret administratoru visu kreditoru labā, ja administrators ar savu rīcību ir nodarījis parādniekam zaudējumus.

Zaudējumu definīcija, lakoniski paredzot, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums, dota Civillikuma 1770. pantā. Tiesību doktrīnā, atklājot minētās tiesību normas saturu, atzīts, ka mūsdienu valodā ar jēdzienu "zaudējums" jāsaprot jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī peļņas atrāvumu, papildu izdevumus vai citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas.[2] Līdz ar to jebkurš civiltiesiskā pārkāpuma rezultātā radies mantiski novērtējams zudums ir uzskatāms par zaudējumu Civillikuma 1770. panta izpratnē.

Atbilstoši Civillikuma 1779. pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Kā atzīts tiesību doktrīnā un to apstiprinājusi judikatūra, zaudējumu atlīdzības pienākums iestājas tad, kad vienlaikus pastāv šādi priekšnoteikumi jeb atlīdzības pamati: 1) tiesību aizskārēja neattaisnojama darbība, kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības viedokļa; 2) zaudējumu esība; 3) cēloniskais sakars starp zaudējumiem un neatļauto darbību.[3]

Secināms, ka gadījumā, ja administratora neattaisnojamas darbības vai bezdarbības rezultātā parādniekam tiek nodarīti zaudējumi, tad kreditoriem ir tiesības Maksātnespējas likuma 30. panta noteiktajā kārtībā celt prasību pret administratoru par zaudējumu piedziņu.

[3] Atbilstoši Maksātnespējas likuma 1., 4., un 6. pantam administratoram ir pienākums administrēt maksātnespējas procesu tā, lai pēc iespējas pilnīgāk tiktu ievērotas kreditoru kopuma intereses. Tajā pašā laikā administratora darbībām ir jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajam.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība. Tādējādi administratoram administrējot juridiskās personas maksātnespējas procesu ir jārīkojas kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

Maksātnespējas likums administratoram nosaka arī tādus pienākumu, kas saistīti ar tiesvedības vešanu, lai panāktu, ka parādnieka uzņemtās saistības pret kreditoriem tiktu izpildītas lielākā apmērā (Maksātnespējas likuma 65. pants un XVII nodaļa). Administratora ekskluzīvajā kompetencē ir vērtēt, vai ir pamats celt prasību tiesā parādnieka interešu aizstāvībai, kā arī, vai ir pamats veikt tiesas nolēmumu pārsūdzību. Jebkura darbība vai bezdarbība, kas nav vērsta uz maksātnespējas procesa mērķa sasniegšanu, ievērojot maksātnespējas procesa principus un iesaistīto pušu tiesības un pienākumus, ir vērtējama kā pretēja Maksātnespējas likuma mērķim. Maksātnespējas likumam neatbilstoša darbība vai bezdarbība var radīt arī zaudējumus, kuru atlīdzināšanas kārtību paredz Maksātnespējas likuma 30. pants.

[4] Maksātnespējas likuma 9. panta pirmajā daļā noteikts, ka administrators ir fiziskā persona, kura ir iecelta administratora amatā un kurai ir Maksātnespējas likumā noteiktās tiesības un pienākumi. Amata darbībā administratori ir pielīdzināti valsts amatpersonām.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Augstākās tiesas Senāts 2018. gada 24. maija lēmumā lietā Nr. SKC - 618/2018 norādījis, ka šī "norma nav tukša deklarācija. Tā uzliek administratoram pienākumu stādīt maksātnespējas procesa likumību un efektivitāti pirmajā vietā, respektīvi, būt lojālam primāri pret likumu. Lai arī administratoram ir arī lojalitātes pienākums pret kreditoriem un arī parādnieku, tomēr šī lojalitāte nevar būt pārāka pār lojalitāti pret procesa likumību." Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Papildus administratoram ir jāievēro maksātnespējas procesa regulējošās tiesību normas, tostarp Maksātnespējas likuma 6. pantā minētie principi.

Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā ir definēts labticības princips, kurš nosaka, ka procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Norādāms, ka judikatūrā un arī tiesību doktrīnā pastāv stabils uzskats, ka laba ticība nav paša subjekta subjektīvs vērtējums, bet gan objektīvā kategorija, ko precīzi raksturo termins "godprātīgi".[4]

Vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. SKC-291/2018 (C26097912) ECLI:LV:AT:2018:1123.C26097912.1.S

[2] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 267. lpp.

[3] K. Torgāns. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 209. lpp., kā arī, piemēram, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 2. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-143/2008 (C29369004); 2011. gada 23. marta sprieduma lietā Nr. SKC-111/2011 (C32289303) 12.1. punktu; 2011. gada 7. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-289/2011 (C06067006) 19. punktu; Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-297/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1214.C29639610.1.S) 6.7 .punktu; 2018. gada 31. maija sprieduma lietā Nr. SKC-231/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0531.C15133815.1.S) 10.2. punktu.

[4] Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015. gada 25. jūnija spriedums lietā Nr. C32312414.

Torgāns K. Civiltiesību, komerctiesību un civilprocesa aktualitātes. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2009, 209. -210. lpp.

• Administratoram e-adreses izmantošana ir obligāta no 2021. gada 1. aprīļa un saziņā ar valsts iestādēm tā ir obligāta. Savukārt saziņa ar personām, kurām nav obligāta e-adreses izmantošana un tā nav aktivizēta, notiek izmantojot ar maksātnespējas reģistrā ierakstīto administratora e-pastu.

1) vai administratoram jāsūta dokumenti uz kreditoru oficiālo e-adresi vai arī jāizmanto e-pasts, ja pēc 2021. gada 1. aprīļa kreditors, kuram ir e-adrese, lūdz saņemt dokumentu uz e-pastu?

2) kā rīkoties kreditoriem, piemēram, VID, kas iesniedza kreditora prasījumus, norādot saziņai e-pastu? Vai šajā gadījumā bez VID piekrišanas ir jāsūta dokumenti uz e-adresi?

Oficiālās elektroniskās adreses likuma 5. panta pirmā daļa noteic, ka e-adreses izmantošana ir obligāta: 1) valsts iestādei; 2) reģistros reģistrētam tiesību subjektam; 3) rezerves karavīram. Savukārt minētā panta otrajā daļā paredzēts, ka e-adresi var izmantot: 1) Iedzīvotāju reģistrā reģistrēta fiziskā persona no 14 gadu vecuma; 2) reģistros nereģistrēta persona.

Tātad likumdevējs atbilstoši Oficiālās elektroniskās adreses koncepcijai nolūkā nodrošināt oficiālu bezmaksas elektronisko saziņu starp valsts iestādēm un privātpersonām nošķīra to subjektu loku, kam obligāti ir jāizmanto e-adrese, t.sk. valsts iestādēm, reģistros reģistrētiem tiesību subjektiem un rezerves karavīriem. Tomēr tiek minēts, ka brīvprātīgi e-adresi var izmantot Iedzīvotāju reģistrā reģistrētas fiziskās personas, kas sasniegušas 14 gadu vecumu, un reģistros nereģistrētas personas, proti, šai prasībai nav obligāts raksturs.

Saskaņā ar Oficiālās elektroniskās adreses likuma 1. panta 6. punktu, 5. panta pirmās daļas 1. punktu un pārejas noteikumu 2. punktu administratoram e-adreses izmantošana ir obligāta no 2021. gada 1. aprīļa. Līdz ar to administratoram no 2021. gada 1. aprīļa saziņā ar valsts iestādēm, tostarp VID, ir jāizmanto e-adrese, jo arī VID kā valsts iestādei tā jālieto obligāti.

Tāpat Oficiālās elektroniskās adreses likuma 12. panta pirmajā daļā paredzēts, ja ir aktivizēts e-adreses konts, valsts iestāde un privātpersona sazinās elektroniski un elektronisko dokumentu nosūta, izmantojot e-adresi. Ja šā likuma 5. panta otrajā daļā minētā fiziskā persona, kurai ir aktivizēts oficiālās e-adreses konts, lūdz izmantot citu saziņas kanālu, lūgumu īpaši pamatojot, minēto lūgumu pēc iespējas ņem vērā un izmanto fiziskās personas norādīto dokumenta paziņošanas veidu.

Tā kā administrators Oficiālās elektroniskās adreses likuma izpratnē ir valsts iestāde, saziņa ar e-adreses starpniecību ir obligāta ar valsts iestādēm, reģistros reģistrētiem tiesību subjektiem un rezerves karavīriem, kā arī ar privātpersonu, kurai aktivizēta e-adrese. Tomēr persona, kurai ir aktivizēta e-adrese, bet tās izmantošana nav obligāta, var izmantot arī citu saziņas kanālu, īpaši pamatojot savu lūgumu. Citos gadījumos saziņa ar personām, kurām nav obligāta e-adreses izmantošana un tā nav aktivizēta, notiek ar maksātnespējas reģistrā ierakstīto administratora e-pastu.

Atzīmējams, ka e-adreses izmantošanas prioritāte ir atrunāta Oficiālās elektroniskās adreses likuma 12. pantā. Tādējādi e-adreses izmantošana ir prioritāra salīdzinājumā ar Maksātnespējas likuma 73. panta ceturtās daļas 6. punktā norādīto e-pasta adresi. Līdz ar to administratoram tas jāņem vērā saziņā ar maksātnespējas procesā iesaistītajām personām.

Vēršama uzmanība, ka detalizēts apraksts par e-adreses lietošanas aspektiem atrodams Maksātnespējas kontroles dienesta sagatavotajā un administratoriem nosūtītajā informācijā – e-adreses izmantošanai EMUS, kā arī jāseko līdzi aktuālajai informācijai EMUS paziņojuma logā.

• Administratoram ir jāizvērtē maksājumu izmaksu ietekme uz maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi, jo maksātnespējas process nav atzīstams par efektīvu situācijā, ja netiek ņemtas vērā kreditora intereses, kura prasījums nodrošināts ar hipotēku vai komercķīlu, bet tiek apmierināti citu kreditoru prasījumi.

1) vai, kad ar otrās kārtas hipotēku nodrošinātais kreditors ir cēlis tiesā prasību pret parādnieku un pirmās kārtas hipotēkas nodrošināto kreditoru par nostiprinātās hipotēkas dzēšanu, vienlaikus nepastāvot tiesas lēmumam par prasības nodrošināšanu, kas liedz izlietot hipotēku vai izmaksāt naudu pirmās kārtas hipotēkas nodrošinātajam kreditoram, administratoram pastāv likumisks pamats, negaidot, kad spēkā stāsies gala nolēmums celtās prasības ietvaros:

1.1) sagatavot aprēķinu par zvērinātas tiesu izpildītājas saņemto naudas līdzekļu sadalīšanu?

1.2) izmaksāt naudas līdzekļus kreditoram saskaņā ar aprēķinu?

1.3) sagatavot aprēķinu par parādnieka maksātnespējas procesā pārdoto 8/300 domājamo daļu no nekustamā īpašuma un pārdošanas rezultātā iegūto naudas līdzekļu sadalīšanu un izmaksāt naudas līdzekļus kreditoriem saskaņā ar aprēķinā noteikto kārtību?

   2) Vai administratoram pastāv likumisks pamats neizmaksāt nodrošinātajiem kreditoriem no zvērinātas tiesu izpildītājas saņemtos naudas līdzekļus un no parādnieka maksātnespējas procesā pārdoto 8/300 domājamo daļu no nekustamā īpašuma iegūtos naudas līdzekļus, līdz brīdim, kad spēkā stāsies gala nolēmums kreditora celtās prasības ietvaros?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 115. panta trešo daļu un 116. panta otro daļu Civilprocesa likumā noteiktās tiesu izpildītāja darbības saistībā ar parādnieka mantas izsoli veic administrators. Nekustamā īpašuma izsoles kārtību nosaka Civilprocesa likuma 73. nodaļa (piedziņas vēršana uz nekustamo īpašumu). Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtā daļa noteic, ka pēc tam, kad izsolē pārdota parādnieka manta, tiesa apstiprinājusi nekustamā īpašuma izsoles aktu vai pieņēmusi lēmumu reģistrēt īpašuma tiesības uz kreditora vārda, kas ir paziņojis par gribu mantu paturēt, administrators sagatavo aprēķinu, kurā norāda izsoles izdevumus, atlīdzību par izsoles rīkošanu, pievienotās vērtības nodokli, ja izsoles cena ar to apliekama, kārtējos nodokļu maksājumus, kas veicami par šo parādnieka mantu par laikposmu no dienas, kad pasludināts maksātnespējas process, līdz tā mēneša pēdējam datumam, kurā stājies spēkā tiesas nolēmums, ar kuru apstiprināta parādnieka mantas izsole, un kreditoriem izmaksājamo summu. Nosolītājs, parādnieks vai kreditori administratora sagatavoto aprēķinu var pārsūdzēt tiesā, kurā ierosināta attiecīgā juridiskās personas maksātnespējas procesa lieta, 10 dienu laikā no aprēķina saņemšanas dienas.

No minētā izriet, ka administratoram ir pienākums sastādīt aprēķinu, tiklīdz ir stājies spēkā tiesas nolēmums par izsoles akta apstiprināšanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtajā daļā noteikto izmaksu veikšana pārsūdzēšanas gadījumā ir pieļaujama tikai tad, kad ir stājies spēkā galīgais nolēmumus par sastādītā aprēķina pamatotību un likumību. Vienlaikus norādāms, ka normatīvie akti neuzliek administratoram pienākumu nekavējoties izmaksāt aprēķinā norādīto kreditoram/-iem izmaksājamo summu, kad ir stājies spēkā galīgais nolēmumus par sastādītā aprēķina pamatotību un likumību, it īpaši gadījumos, kad ir strīds par tiesībām.

Ņemot vērā iesniegumā aprakstīto situāciju, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram, iespējams, ir tiesības izmaksāt izsoles izdevumus, atlīdzību par izsoles rīkošanu, pievienotās vērtības nodokli, ja izsoles cena ar to apliekama, kārtējos nodokļu maksājumus, kas veicami par šo parādnieka mantu par laikposmu no dienas, kad pasludināts maksātnespējas process, līdz tā mēneša pēdējam datumam, kurā stājies spēkā tiesas nolēmums, ar kuru apstiprināta parādnieka mantas izsole. Proti, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram ir jāizvērtē minēto maksājumu izmaksu ietekme uz maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi. Gadījumā, ja to izmaksāšana nenodara kaitējumu maksātnespējas procesam, tad administratoram minētie maksājumi ir jāveic.

Savukārt kreditoram/-iem izmaksājamā summa Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā būtu izmaksājama tikai tad, kad ir stājies spēkā gala nolēmums kreditora celtās prasības ietvaros. Informējam, ka Latvijas Republikas Satversmes tiesa savulaik norādīja, ka maksātnespējas procesa ātrums nevar būt pašmērķis, un tā dēļ nedrīkst tikt pieļauti būtiski personas tiesību aizskārumi. Tāpat nevar runāt par maksātnespējas procesa efektivitāti tad, ja citu kreditoru prasījumi tiek apmierināti, kamēr netiek ņemtas vērā tāda kreditora intereses, kura prasījums nodrošināts ar hipotēku vai komercķīlu, kas atzīstamas par vienu no drošākajiem aizdevuma nodrošinājuma veidiem.[1]

Papildus no iesniegumā norādītā secināms, ka administrators šobrīd pat nevar objektīvi sastādīt galīgo nodrošināto kreditoru sarakstu aktīvās civillietas dēļ. Minētais Maksātnespējas kontroles dienesta secinājums ir pamatojams ar to, ka pastāv iespēja, ka minētās tiesvedības rezultātā var mainīties ar hipotēku nodrošināto kreditoru kārtas, piemēram, ja tiesa apmierina kreditora prasības pieteikumu par hipotēkas dzēšanu. Tādējādi aprēķinā norādītās kreditoram/-iem izmaksājamās summas nekavējoša izmaksa nākotnē var būtiski kaitēt maksātnespējas procesa likumīgai un efektīvai norisei, ja tiesvedības rezultātā (kuru šobrīd paredzēt nav iespējams), tiks mainītas ar hipotēku nodrošināto kreditoru kārtas.

Papildus norādāms, ka administratoram, veicot kādu rīcību vai pieņemot lēmumu fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā, ir jāņem vērā ne tikai kāda/-u kreditora/-u iespējamo interešu aizskārums, bet, galvenokārt, jāvadās no maksātnespējas procesa nospraustā mērķa un nostiprinātajiem vispārējiem maksātnespējas procesa principiem (Maksātnespējas likuma 1., 5., un 6. pants). Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratoram ir jānodrošina efektīvu un likumīgu fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētajā situācijā, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem, informējot par to kreditorus, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 81. panta otro daļu. Savukārt kreditoriem ir tiesības iesniegt iebildumus saskaņā ar Maksātnespējas likuma 82. pantu. Papildus Maksātnespējas likuma 84. panta 2. punkts paredz kreditoriem tiesības apstrīdēt administratora rīcību šajā likumā noteiktajā kārtībā. Vēršama uzmanība, ka sūdzības iesniegšana par administratora rīcību automātiski neliecina par administratora rīcības vai pieņemtā lēmuma prettiesiskumu/nelikumību. Tajā pašā laikā norādāms, ka sūdzības izskatīšanas ietvaros pieņemtais lēmums ir pārsūdzams, tādējādi tas ir pakļauts tiesas kontrolei.

[1] Satversmes tiesas 2013. gada 7. oktobra lēmums "Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-25-01". Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/260763-par-tiesvedibas-izbeigsanu-lieta-nr2012-25-01.

• Darījumu apstrīdēšanā, tāpat kā citos maksātnespējas tiesību jautājumos, ir nepieciešams ievērot līdzsvaru starp kreditoru kopuma interešu aizsardzību no vienas puses un civiltiesiskās apgrozības drošību un noteiktību no otras puses.

Vai administratoram pirms cesijas ir pienākums pašam apstrīdēt darījumu, nodibinot prasījumu tiesības tiesas spriedumā, ja prasījuma tiesības tiek pārdotas izsolē (pirms cesijas) vai cedētas bez izsoles?

Saskaņā ar Maksātnespējas likumā ietverto regulējumu administratora darbs ir vērsts uz kreditoru apzināšanu, parādnieka mantas apzināšanu un tās atgūšanu, kā arī atsavināšanu, lai iegūtu pēc iespējas vairāk naudas līdzekļu kreditoru prasījumu apmierināšanai.

Cita starpā kā viens no instrumentiem parādnieka mantas atgūšanai juridisko personu maksātnespējas procesos ir reglamentēts Maksātnespējas likuma XVII nodaļā "Darījumu apstrīdēšana." Savukārt Maksātnespējas likuma 96. pants ir uzskatāms par vispārēju darījumu apstrīdēšanas normu[1].

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 96. panta pirmajai daļai administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts: 1) pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai četrus mēnešus pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi neatkarīgi no tā, vai persona, ar kuru vai kurai par labu darījums noslēgts, ir vai nav zinājusi par zaudējumu nodarīšanu kreditoriem; 2) triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.

No minētā prezumējams, ka parādnieks iespējams ir veicis apzinātas darbības, lai nodarītu zaudējumus kreditoriem un uz tā pamata pastāv iespēja noslēgtos darījumus apstrīdēt.

Līdz ar to likumdevējs ir paredzējis tieši administratoram, kam pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir tiesības rīkoties ar visu parādnieka mantu, vērtēt parādnieka darījumus un nepieciešamības gadījumā tos apstrīdēt likumā noteiktajā kārtībā.

Atzīmējams, ka darījumu apstrīdēšanas institūts ir līdzeklis parādnieka mantas atgūšanai, kas tādējādi palīdz pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus, kā arī darbojas preventīvi, lai kreditorus un pašu parādnieku atturētu no tādām darbībām, kas parādnieka faktiskas maksātnespējas apstākļos rada kaitējumu kreditoru kopuma interesēm.[2] Respektīvi, šis institūts ir arī virzīts uz godīgas komercprakses veicināšanu.[3]

Tādējādi administratoram ir jānoskaidro, vai kreditoru iespējas gūt apmierinājumu no parādnieka mantas būtu lielākas, ja attiecīgais darījums nebūtu noslēgts. Secīgi, attiecīgu pazīmju konstatēšanas gadījumā, administratoram jāceļ prasība tiesā ar mērķi nodrošināt kreditoru prasījumu apmierināšanu un novērst tādu parādnieka rīcību, kas kaitē kreditoru kopuma interesēm.

Maksātnespējas likuma 100. panta otrā daļa noteic, ka administratoram ir pienākums celt tiesā prasību pret citiem tiesību un saistību pārņēmējiem, ja: 1) tiesību pārņēmējs tiesību pārņemšanas brīdī bija ieinteresētā persona attiecībā pret parādnieku; 2) tiesības iegūtas bezatlīdzības ceļā.

Tas nozīmē, ka šajā tiesību normā ir noteikti priekšnosacījumi, kuros administratoram nav rīcības brīvības – darījums ir jāapstrīd obligāti, tai skaitā, kas noslēgts ar citiem tiesību un saistību pārņēmējiem. Līdz ar to administratoram šajā gadījumā nav rīcības izvēles izšķirties par noslēgtā darījuma apstrīdēšanas iespējām, jo administratoram tas uzlikts par pienākumu.

Norādāms, ka darījumu apstrīdēšanā, tāpat kā citos maksātnespējas tiesību jautājumos, ir nepieciešams ievērot līdzsvaru starp kreditoru kopuma interešu aizsardzību no vienas puses un civiltiesiskās apgrozības drošību un noteiktību no otras puses.

Uzsverams, ka darījuma apstrīdēšana ir izskatāma tiesas ceļā un vērtējumu par noslēgtā darījuma tiesiskumu sniedz vienīgi tiesa.

[1] Sk. Kalniņa V. Vai maksātnespējas process padara darījumus neapstrīdamus. Jurista vārds, 2018, Nr. 2(1008). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/271989-vai-maksatnespejas-process-padara-darijumus-neapstridamus/.

[2] UNCITRAL Legislative Guide Insolvency Law, 2004, para 151-152, p. 136.

[3] Latvijas Republikas Augstākas tiesas apkopojums "Tiesu prakse lietās par darījumu apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu no parādnieka pārstāvjiem maksātnespējas procesu ietvaros" 2013/2014., 4. lpp. Pieejams: http://www.at.gov.lv/files/uploads/files/6_Judikatura/Tiesu_prakses_apkopojumi/Maksatnespeja_06_05_2014.docx

• TAP parādnieks sedz savas saistības, t.sk. administratīvo/-s sodu/-s, ievērojot TAP pasākumu plānā noteikto. Savukārt juridiskās personas maksātnespējas procesā administratīvais sods piesakāms kā kreditora prasījums. Fiziskās personas maksātnespējas procesā administratīvais sods ir prasījums, kurš netiek dzēsts arī pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas.

Vai attiecībā uz fizisku un juridisku personu, kurai ir pasludināts maksātnespējas process, ir paredzēti kādi izņēmumi attiecībā uz Ceļu satiksmes likuma 14.² un 43. pantā noteikto kārtību attiecībā uz administratīvo sodu apmaksu? Papildus lūgts precizēt, ja ir atšķirīga kārtība attiecībā uz administratīvo sodu apmaksu arī TAP, vai kārtība atšķiras fiziskās vai juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Attiecībā uz TAP norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 3. panta pirmo daļu tiesiskās aizsardzības process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir atjaunot parādnieka spēju nokārtot savas saistības, ja parādnieks nonācis finansiālās grūtībās vai uzskata, ka tajās nonāks. Minētā mērķa īstenošanai pēc TAP lietas ierosināšanas parādniekam jāizstrādā TAP pasākumu plāns, kas jāsaskaņo ar kreditoriem. TAP ir divi mērķi – veicināt maksātnespējas subjekta maksātspējas atjaunošanu un aizsargāt kreditoru kopuma intereses, savukārt tā īstenošanas pamats ir vienošanās starp parādnieku un kreditoriem par pasākumiem parādnieka maksātspējas atjaunošanai.[1] Papildus Maksātnespējas likuma 37. pantā ir noteiktas TAP ierosināšanas sekas, piemēram, nokavējuma naudas pieauguma apturēšana u.c.

No minētā izriet, ka, ja parādniekam ir ierosināts TAP, tad viņam ir jāizstrādā TAP pasākumu plāns, kurā jāiekļauj t.sk. administratīvais/-ie sods/-i, savukārt pēc tā saskaņošanas un tiesas apstiprināšanas, parādniekam jāsedz savas saistības, arī administratīvo/-s sodu/-s, ievērojot TAP pasākumu plānā noteikto. Savukārt kreditoriem ir jāņem vērā Maksātnespējas likuma 37. pantā noteiktais.

Attiecībā uz juridiskās personas maksātnespējas procesiem norādāms, ka Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā daļā noteikts, ka kreditoru prasījumi pret parādnieku iesniedzami maksātnespējas procesa administratoram mēneša laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu. Šā panta otrajā un trešajā daļā noteikts, ja kreditors ir nokavējis Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā daļā minēto prasījumu iesniegšanas termiņu, viņš savu prasījumu pret parādnieku var iesniegt termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Pēc šā termiņa iestājas noilgums, līdz ar to kreditors zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku.

No Maksātnespējas likuma 73. panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā ietvertajām normām nepārprotami izriet, ka likumdevējs noteicis: 1) maksimālo termiņu, kādā maksātnespējīgā parādnieka kreditoram jāpiesaka savs prasījums; 2) personu, kura pieteikto prasījumu sākotnēji izvērtē; 3) kreditora prasījuma neiesniegšanas termiņā tiesiskās sekas. Iztulkojot minētās tiesību normas sistēmiski, secināms, ka gadījumā, ja kreditora prasījums maksātnespējīgā parādnieka administratoram nav pieteikts mēneša termiņā, bet iekļaujoties likumā paredzētajā sešu mēnešu laika posmā, tad kreditors zaudē tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā. Savukārt, nepiesakot savu prasījumu sešu mēnešu termiņā, kreditors zaudē kreditora statusu un prasījuma tiesības pret parādnieku.[2] Papildus vēršam uzmanību, ka kreditoru prasījumu, kas vērsti pret maksātnespējīgo parādnieku (gan fizisko, gan juridisko personu), iesniegšanu likumdevējs aprobežojis ar saīsinātu termiņu (Maksātnespējas likuma 73. panta pirmā un otrā daļa), kurš ir materiāli prekluzīvs jeb likumisks termiņš un kura atjaunošana tiesību normās nav paredzēta, atšķirībā no procesuāli tiesiskā termiņa, kuru saskaņā ar Civilprocesa likuma 51. pantu tiesa vai tiesnesis var atjaunot.[3]

Vienlaikus attiecībā uz fiziskās personas maksātnespējas procesiem norādāms, ka Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtās daļas 4. punktā noteikts, ka pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas netiek dzēsti prasījumi par administratīvo pārkāpumu procesā piemērotajiem un Krimināllikumā paredzētajiem sodiem, kā arī kompensācija par radīto kaitējumu. Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā nostiprinātais vispārējais princips, ka fiziskās persona maksātnespējas procesā ne pie kādiem apstākļiem nevar atbrīvoties no saistībām, kuru pamatā ir t.sk. administratīvo pārkāpumu procesā piemēroto sodu maksāšanas pienākums, ir attiecināms arī uz šā likuma 73. panta pirmās un otrās daļas tvērumu fiziskās personas maksātnespējas procesā, un šādas saistības, kas zināmas parādniekam, nevar tikt dzēstas kā nepieteiktas.[4]

Norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā noteiktais izņēmums attiecas tikai uz fiziskās personas maksātnespējas procesu. Minēto apliecina arī Maksātnespējas likuma 10. pantā noteiktais, proti, ka fiziskajām personām un personālsabiedrībām piemēro uz juridiskajām personām attiecināmos noteikumus, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Vienlaikus minētā norma neparedz, ka uz juridiskajām personām būtu attiecināmi fiziskajām personām piemērojamie noteikumi.

Tādēļ no minētajām tiesību normām un judikatūras kopumā secināms, ka TAP parādnieks sedz savas saistības, t.sk. administratīvo/-s sodu/-s, ievērojot TAP pasākumu plānā noteikto. Attiecībā uz juridiskās personas maksātnespējas procesiem norādāms, ka kreditoram ir tiesības pieteikt savu kreditoru prasījumu, t.sk. par administratīvo sodu/-iem, savukārt, ja kreditors nepiesaka savu prasījumu likumā noteiktajā termiņā, viņš zaudē kreditora statusu un prasījuma tiesības pret parādnieku. Ievērojot minēto, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, ja kreditors juridiskās personas maksātnespējas procesā nav iesniedzis kreditora prasījumu noteiktajā termiņā, tad administratoram ir tiesības lūgt dzēst reģistrēto/-s aizlieguma zīmi/-es parādnieka kustamajai mantai, t.sk. transportlīdzeklim/-iem, lai varētu īstenot normatīvajos aktos noteiktās tiesības un pienākumus maksātnespējas procesa ietvaros. Papildus uzsverams, ka Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā noteiktais nav attiecināms uz juridisko personu maksātnespējas procesiem, bet gan tikai uz fiziskās personas maksātnespējas procesiem.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 29. decembra lēmums lietā Nr. C29389515, SPC-18/2015 8.1. punkts.

[2] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-117/2014 (C34057811) 9.1. punkts; sk. arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC-3/2016 (C15244511) 6.2. punktu.

[3] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-117/2014 (C34057811) 9.3. punkts.

[4] Latvijas Republikas Augstākā tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 15. marta spriedums lietā Nr.C35074713, SPC–5/2018.

• Ja administrators tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa un uz to neattiecas kādi no Maksātnespējas likumā noteiktajiem atlīdzības saņemšanas ierobežojumiem, tad administratoram ir tiesības uz atlīdzību.

Vai atceltajam Administratoram ir tiesības paturēt pārskaitīto maksātnespējas procesa depozītu SIA maksātnespējas procesā, ja tiek iecelts cits administrators un maksātnespējas process turpinās.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 62. panta otro daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta mērķis ir segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu.

Maksātnespējas likuma 62. panta 2.¹ daļā noteikts, ka administratoram ir pienākums nekavējoties pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, bet ne vēlāk kā līdz pieteikuma par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu iesniegšanai tiesā iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam iesniegumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta izmaksu, ja juridiskās personas maksātnespējas process pasludināts saskaņā ar parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu.

Savukārt Maksātnespējas likuma 62. panta astotajā daļā norādīts, ka kārtību, kādā juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts iemaksājams Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā un izmaksājams juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējam, administratoram vai Valsts kasei, nosaka Ministru kabinets.

Atbilstoši Maksātnespējas kontroles dienesta rīcībā esošai informācijai, Maksātnespējas kontroles dienests nav veicis maksātnespējas procesa depozīta izmaksu MSIA maksātnespējas procesā, turklāt norādāms, ka, ņemot vērā, ka MSIA  maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējs ir VID, nevis pats parādnieks, secināms, ka Maksātnespējas kontroles dienestam nav tiesiska pamata veikt depozīta izmaksu uz parādnieka norēķinu kontu. Savukārt MSIA maksātnespējas procesā iemaksātā depozīta izmaksāšanas kārtība atbilst Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 IV nodaļai.

Papildus tam norādāms, ka Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktā cita starpā norādīts, ka administratora atlīdzība tiek noteikta šā likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna (113. pants) vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību (112. pants) sastādīšanai.

Norādāms, ka likumdevējs Maksātnespējas likumā kā priekšnoteikumu administratora atlīdzības (depozīta apmērā) noteikšanai ir paredzējis maksātnespējas procesa administratora veikto darbu (par periodu no maksātnespējas procesa administratora iecelšanas dienas līdz konkrētā dokumenta sastādīšanas dienai), sastādot parādnieka mantas pārdošanas plānu vai ziņojumu par parādnieka mantas neesamību.

Papildus tam norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta sesto daļu administratoram netiek noteikta atlīdzība gadījumā, ja viņš tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa šā likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punktā minēto iemeslu dēļ.

Tādēļ, ja administrators tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa un uz to neattiecas kādi no Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā noteiktajiem atlīdzības saņemšanas ierobežojumiem, tad administratoram ir tiesības uz Maksātnespējas likuma 169. pantā noteikto atlīdzību.

Maksātnespējas likuma 11. panta otrajā daļā cita starpā norādīts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un pievienotās vērtības nodoklis, ja administrators ir reģistrēts Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā, un izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Attiecībā uz juridiskās personas maksātnespējas procesa depozītu norādāms, ka, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 62. panta otrajā daļā norādīto, juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta mērķis ir segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumus un maksātnespējas procesa administratora atlīdzību, turklāt likumdevējs Maksātnespējas likumā nav paredzējis prioritāro segšanas kārtību maksātnespējas procesa izdevumiem vai maksātnespējas procesa administratora atlīdzībai.

Papildus tam norādāms, ja Administratora /Persona B/ rīcībā ir informācija, kas norāda uz to, ka MSIA maksātnespējas procesā ir veikta nepamatota naudas līdzekļu izmaksa, Administratoram /Persona B/ ir jārīkojas atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Turklāt starptautiskā prakse nosaka, ka maksātnespējas administratoram ir galvenā loma maksātnespējas procesa efektīvai un lietderīgai norisei atbilstoši maksātnespējas regulējumam. Administratoram jāaizsargā parādnieks un tā aktīvi un tā vērtība, viņam ir arī pienākums aizsargāt kreditoru intereses, kā arī nodrošināt parādnieka darbinieku intereses maksātnespējas procesā. Ņemot vērā administratora nozīmi, maksātnespējas procesā ir svarīgi, lai viņam būtu atbilstoša kvalifikācija, zināšanas un personiskās īpašības, tas nepieciešams ne vien procesa efektīvai un lietderīgai izpildei, bet arī caur to nodrošināt sabiedrības uzticību maksātnespējas procedūrai kā tādai.[1]

Norādāms, ka pieņemt lēmumu par kāda konkrēta tiesiska līdzekļa piemērošanu nepamatoti izmaksāto naudas līdzekļu atgūšanā ir administratora ekskluzīvā kompetence, ņemot vērā administratoram pieejamo informāciju par attiecīgā maksātnespējas procesa norisi, kā arī ievērojot Maksātnespējas likumā nostiprinātos principus, tiesības un pienākumus.

[1] Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komitejas (UNCITRAL) izdotajās vadlīnijās maksātnespējas tiesību politikas veidotājiem (UNCITRAL Legislative Guide on Insolvency Law, New York, 2005). Pieejams: http://www.uncitral.org/pdf/english/texts/insolven/05-80722_Ebook.pdf 174. lpp. [aplūkots 19.04.2021.]

• Lēmumu par aresta uzlikšanu mantai, atļauju vai aizliegumu atsavināt to, kā arī lēmumu par aresta atcelšanu pieņem procesa virzītājs (izmeklētājs, prokurors, tiesa), un pamatojoties uz saņemto informāciju no procesa virzītāja, administratoram ir jāpieņem lēmums par juridiskās personas maksātnespējas procesa turpmāko virzību.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, kā Administratoram būtu jārīkojas ar parādnieka arestētu mantu.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 361. panta trešajai daļai pirmstiesas kriminālprocesā arestu mantai uzliek ar procesa virzītāja lēmumu, kuru apstiprinājis izmeklēšanas tiesnesis, bet iztiesāšanas laikā lēmumu pieņem tiesa. Savukārt Kriminālprocesa likuma 366. panta pirmajā daļā noteikts, ka procesa virzītājs pieņem lēmumu par mantas aresta atcelšanu un par to nekavējoties paziņo personām, kuru mantai bija uzlikts arests vai kuru glabāšanā bija nodota arestētā manta. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 27. panta pirmo daļu procesa virzītājs ir amatpersona vai tiesa, kas konkrētajā brīdī vada kriminālprocesu. Šā panta otrā daļa noteic, ka procesa virzītājs izmeklēšanā ir izmeklētājs vai izņēmuma gadījumā prokurors; kriminālvajāšanā – prokurors; iztiesāšanas laikā - tiesas sastāvs.

Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta otrajā daļā noteikts, ka, ja zvērinātam tiesu izpildītājam Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, veicot nolēmuma izpildi, ir nepieciešams vērst piedziņu uz arestēto mantu, viņš ar pieteikumu vēršas pie procesa virzītāja. Procesa virzītājs, izvērtējot kriminālprocesa apstākļus un tā prasījuma būtību, kura apmierināšanai reģistrēta atzīme par piedziņas vēršanu, pieņem lēmumu par atļauju vai aizliegumu tiesu izpildītājam vērst piedziņu uz šo mantu. Ja procesa virzītājs ir tiesnesis vai tiesa, pieteikumu izskata un lēmumu pieņem rakstveida procesā. Lēmumā par atļauju vērst piedziņu uz arestēto mantu norāda summu, kas saglabājama mantisko jautājumu nodrošināšanai kriminālprocesā. Procesa virzītāja pieņemtais lēmums nav pārsūdzams.

Ievērojot Maksātnespējas likuma 115. panta trešajā daļā noteikto secināms, ka Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta otrā daļa ir attiecināma arī uz administratoru.

Ņemot vērā minēto secināms, ka lēmumu par aresta uzlikšanu mantai, atļauju vai aizliegumu atsavināt to, kā arī lēmumu par aresta atcelšanu pieņem procesa virzītājs (izmeklētājs, prokurors, tiesa).

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 173. panta pirmajā daļā un 174.¹ pantā norādīto Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē un uzdevumos neietilpst pareizas rīcības ieteikšana administratoram.

Norādāms, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Ievērojot minēto secināms, ka administratoram jāvēršas pie procesa virzītāja par turpmāko rīcību ar arestētu parādnieka mantu juridiskās personas maksātnespējas procesā. Pamatojoties uz saņemto informāciju no procesa virzītāja administratoram ir jāpieņem lēmums par juridiskās personas maksātnespējas procesa turpmāko virzību.

• Arests mantai kriminālprocesā tiek uzlikts ar mērķi liegt īpašniekam jebkāda veida rīcību ar šo mantu, tajā skaitā noslēgt cesijas līgumu, līdz ar to maksātnespējas procesa ietvaros nav iespējams atsavināt jebkādu kriminālprocesa ietvaros arestētu mantu.

1) kā Administratoram rīkoties, lai panāktu Parādnieka maksātnespējas procesa pabeigšanu, nesagaidot gala nolēmumu kriminālprocesā?

2) kā arī sniegt viedokli, vai administrators ir tiesīgs cedēt tiesības uz arestēto Parādnieka mantu vai realizēt arestēto mantu un tiesības uz arestētajiem naudas līdzekļiem kādā citā kārtībā (ar nosacījumu, ka administrators nav atbildīgs par zaudējumiem, ja arests mantai un naudas līdzekļiem netiks noņemts).

Attiecībā uz arestētas mantas cedēšanu norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 3. punktu un 93. panta pirmās daļas 1. punktu, prasījumi pret trešajām personām, tāpat kā parādnieka naudas līdzekļi ietilpst parādnieka mantā, savukārt cesija ir prasījuma tiesību atsavināšana. Līdz ar to secināms, ka, cedējot prasījuma tiesības, tiek pārdota parādnieka manta, kurai, saskaņā ar Iesniegumā norādīto, kriminālprocesa ietvaros ir uzlikts arests.

Pēc būtības jautājums par iespēju cedēt šādu prasījumu ir saistīts ar kriminālprocesa ietvaros uzliktā aresta dabu un no tā izrietošajiem ierobežojumiem.

Kriminālprocesa likuma 361.¹ panta otrā daļa noteic, ka, uzliekot arestu mantai, tās īpašniekam, valdītājam, lietotājam vai turētājam paziņo par aizliegumu ar to rīkoties vai to lietot, kā arī par kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka tiesībām. Līdz ar to rīcība ar arestētu parādnieka mantu maksātnespējas procesa ietvaros ir veicama atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajai kārtībai.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 361. panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajam mantai arestu uzliek, lai nodrošinātu procesuālo izdevumu un cietušajam nodarītā kaitējuma kompensācijas piedziņu, iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas atdošanu pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas, līdzekļu, ko persona guvusi, realizējot šādu mantu, noziedzīgi iegūtās mantas izmantošanas rezultātā gūto augļu vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītās mantas konfiskāciju un arī iespējamo mantas konfiskāciju kā papildsodu kriminālprocesā. Arestu mantai var uzlikt, lai nodrošinātu iespējamo mantas īpašās konfiskācijas aizstāšanu Krimināllikumā noteiktajos gadījumos, kā arī lai nodrošinātu tādas mantas piedziņu, kuras izcelsme ir noziedzīga nodarījuma atklāšanai izmantoti valsts līdzekļi. Arestu mantai var uzlikt arī procesos par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskajai personai un par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanu, ja ir nepieciešams nodrošināt mantisko jautājumu risinājumu kriminālprocesā vai iespējamo likvidāciju, vai naudas piedziņu, vai mantas konfiskāciju.

Kriminālprocesa likuma 361.¹ panta pirmās daļas 4. punkts noteic, ka aresta izpildi var uzdot veikt, nosūtot lēmuma izrakstu kredītiestādei vai ieguldījumu brokeru sabiedrībai, kurā glabājas arestētie naudas noguldījumi, finanšu instrumenti un kapitāla daļas (akcijas), lai ar tiem tiktu pārtrauktas izdevumu operācijas. Savukārt Kriminālprocesa likuma 361.¹ panta otrā daļa noteic, ka, uzliekot arestu mantai, tās īpašniekam, valdītājam, lietotājam vai turētājam paziņo par aizliegumu ar to rīkoties vai to lietot.

Arī starptautiskie tiesību akti, kuriem Latvija ir pievienojusies, noteic, ka "aresta uzlikšana" vai "izņemšana" nozīmē uz laiku aizliegt nodot, pārveidot, rīkoties ar vai pārvietot īpašumu, vai arī uz laiku pārņemt īpašumu savā uzraudzībā vai kontrolē saskaņā ar tiesas vai citas kompetentas institūcijas rīkojumu.^[1]

No iepriekš minētā izriet, ka arests mantai kriminālprocesā tiek uzlikts ar mērķi liegt īpašniekam jebkāda veida rīcību ar šo mantu, tajā skaitā noslēgt cesijas līgumu. Pretējā gadījumā zūd iespēja nodrošināt Kriminālprocesa likuma 361. panta pirmajā daļā un otrajā daļā noteikto aresta uzlikšanas mantai mērķi, jo faktiski tā tiek atsavināta citai personai un zūd manta, uz ko vērst piedziņu. Līdz ar to arī maksātnespējas procesa ietvaros nav iespējams atsavināt jebkādu kriminālprocesa ietvaros arestētu mantu.

Savukārt attiecībā uz jautājumu par Parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanas iespējām iesniegumā aprakstītajā situācijā norādāms sekojošais.

Maksātnespējas procesa ātrums nav pašmērķis un tas vienmēr ir jāsamēro ar saistību izpildes principu. Savukārt gadījumā, ja parādnieka maksātnespējas procesā ir veiktas visas nepieciešamās darbības, lai saskaņā ar Maksātnespējas likuma 119. panta noteikumiem par maksātnespējas procesa izbeigšanu varētu izbeigt parādnieka maksātnespējas procesu, nodrošinot parādnieka efektīvu maksātnespējas procesa norisi un kreditoru prasījumu apmierināšanu, administratoram jāseko līdzi kriminālprocesa virzībai un jāmēģina noskaidrot provizorisko kriminālprocesa ilgumu, tai skaitā vēršoties pie procesa virzītāja. Savukārt lēmums par maksātnespējas procesa turpmāku virzību jāpieņem, ņemot vērā tā turpināšanas lietderību kreditoru kopuma interesēs, proti potenciālo ieguvumu pēc mantas aresta atcelšanas un izmaksas, kas radīsies maksātnespējas procesa turpināšanas rezultātā.

Vienlaikus norādāms, ja pēc minēto apstākļu izvērtēšanas, administrators konstatē, ka maksātnespējas procesa turpināšana nav lietderīga vai kriminālprocess turpināsies vairāku gadu garumā, administratoram ir tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanu, informējot kreditorus par ierosināto kriminālprocesu.

Tāpat katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1474; 2005. gada 16. maija Eiropas Padomes konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/203016-par-eiropas-padomes-konvenciju-par-noziedzigi-iegutu-lidzeklu-legalizacijas-un-terorisma-finansesanas-noversanu-ka-ari-so-lidzeklu-meklesanu-iznemsanu-un-konfiskaciju; Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālu apriti. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1203.

• Likumdevējs ir uzlicis administratoram pienākumu izvērtēt un celt prasību pret valdes locekļiem u.c., tiklīdz administrators konstatē priekšnoteikumus prasības celšanai.

Lūgts sniegt viedokli, vai administratoram ir pienākums celt prasību pret parādnieka bijušo valdes locekli, pamatojoties uz lēmumu, ja šādas prasības celšana konkrētajā tiesiskajā situācijā, paša administratora ieskatā būtu nepamatota.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība. Tādējādi administratoram administrējot juridiskās personas maksātnespējas procesu ir jārīkojas kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punktā noteikts, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators izvērtē un ceļ tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām.

Maksātnespējas likuma 72.¹ panta pirmā daļa regulē valdes locekļu atbildību par dokumentu nenodošanu, nosakot, ka parādnieka – kapitālsabiedrības valdes locekļi solidāri atbild par zaudējumiem parādniekam, ja administratoram netiek nodoti parādnieka grāmatvedības dokumenti vai tie ir tādā stāvoklī, kas neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos gados pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Maksātnespējas likuma 72.¹ panta trešās daļas pirmajā teikumā noteikts, ka maksātnespējas procesā prasību pret valdes locekli parādnieka vārdā ceļ administrators. Līdz ar to secināms, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir tiesības celt tiesā divu veidu prasības pret parādnieka valdes locekļiem – par nodarīto zaudējumu atlīdzību un parādnieka grāmatvedības dokumentu nenodošanu.

No minētajām tiesību normām izriet, ka likumdevējs ir uzlicis administratoram pienākumu izvērtēt un celt prasību pret valdes locekļiem u.c., tiklīdz administrators konstatē priekšnoteikumus prasības celšanai.

Likumdevējs ir noteicis valdes locekļa atbildību, kad uzņēmums ir cietis zaudējumus, jo tieši zaudējumu nodarīšana sabiedrībai ir obligāts priekšnoteikums, lai varētu celt prasību pret valdes locekli. Savukārt zaudējumu esamībai jābūt cēloņsakarībā ar valdes locekļa prettiesisku rīcību.

Saskaņā ar Komerclikuma noteikumiem, galvenais jebkura valdes locekļa pienākums ir nodrošināt kapitālsabiedrības darbības tiesiskumu. Līdz ar to par valdes locekļa pienākumu veikšanas izvērtēšanas kritēriju izmantojams Komerclikuma 169. panta pirmajā daļā noteiktais, ka valdes loceklim savi pienākumi ir jāveic kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

Ja parādnieks ir kapitālsabiedrība un zaudējumus ir nodarījuši valdes locekļi, piemērojami Komerclikuma 169. panta noteikumi par valdes locekļu atbildību. Piemērojot zaudējumu atlīdzināšanas regulējumu maksātnespējas procesu ietvaros, ir jāņem vērā šī institūta mērķis maksātnespējas procesa kontekstā. Proti, zaudējumu atlīdzības prasības mērķis ir atgūt līdzekļus, no kuriem apmierināt kreditoru prasījumus. Tāpat ir jāņem vērā, ka valdes rīcība, kas ir novedusi parādnieku līdz maksātnespējai, ir radījusi kaitīgas sekas ne tikai sabiedrībai, bet arī kreditoriem, kuru prasījumus valdes rīcības dēļ nav iespējams apmierināt tādā apmērā, kā tas būtu iespējams, ja valde būtu rīkojusies kā krietns un rūpīgs saimnieks.

Saistībā ar minēto norādāms, ka atbilstoši judikatūrā norādītajam, prasībai, ko administrators ceļ maksātnespējīgā uzņēmuma labā ir leģitīms mērķis, ja tā vērsta uz līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.^[1] Turklāt viens no instrumentiem, kā atgūt līdzekļus kreditoru prasījumu segšanai maksātnespējas procesā, ir zaudējumu piedziņa no valdes locekļiem. Administratoram, kurš cēlis prasību pret valdes locekli, ir jāpierāda, pirmkārt, sabiedrībai (tātad kreditoru kopumam) nodarīto zaudējumu fakts un apmērs, otrkārt, cēloniskais sakars starp zaudējumiem un valdes locekļa rīcību, treškārt, kā šie zaudējumi ir samazinājuši kreditoru prasījumu apmierināšanas iespējas maksātnespējas procesā, bet valdes loceklis var atbrīvoties no civiltiesiskās atbildības, pierādīdams savas rīcības atbilstību krietna un rūpīga saimnieka kritērijiem.^[2]

Rezultātā, ja prasība tiek celta pret valdes locekli par kapitālsabiedrībai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, tad tiesai, izšķirot strīdu, jāņem vērā Komerclikuma 169. panta trešās daļas noteikumus, kas paredz valdes locekļa pienākumu pierādīt, ka viņa darbības atbilst krietna un rūpīga saimnieka rūpībai. Proti, tieši valdes loceklim ir jāatspēko savas rīcības prettiesiskuma un vainojamības prezumpcija.

Turklāt tiesu praksē nostiprinājusies no Komerclikuma 169. panta izrietošā atziņa, ka lietās, kur prasība celta par valdes locekļu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu maksātnespējīgās sabiedrības labā, pierādīšanas pienākums gulstas uz sabiedrības valdes locekli. Savukārt prasītājam – administratoram ir jāpierāda tikai zaudējumu apmērs un to prezumpcijas fakts.^[3]

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. C26097912, SKC-291/2018.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. C26097912, SKC-291/2018.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 7. jūnija spriedums lietā Nr. C39072411, SKC-7/2016.

• Pēc iebildumu celšanas par nodomu cedēt prasījumu termiņa notecēšanas administratoram ir tiesības uz laiku apturēt prasījuma tiesību pārdošanu, ja atklājušies apstākļi, kas norāda, ka prasījuma cesijai vairs nepastāv Maksātnespējas likumā noteiktais pamats.

Lūgts sniegt viedokli, vai administrators ir tiesīgs uz laiku apturēt prasījuma tiesību pārdošanu?

Maksātnespējas likuma 105. pants noteic, ka administrators var cedēt parādnieka prasījumus pret trešajām personām, ja parāda piedziņa varētu būt apgrūtināta vai ilgstoša.

Jāņem vērā, ka Maksātnespējas likuma 105. pants noteic vispārīgas administratora tiesības cedēt parādnieka prasījumus. Savukārt administratoram, izmantojot šīs piešķirtās tiesības, tiek uzlikts Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 8. punktā noteiktais pienākums, proti, juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators šajā likumā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem par nodomu veikt cesiju.

Administratora pienākums informēt kreditorus par tādiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskas personas maksātnespējas procesa norisē, tostarp par nodomu veikt prasījuma tiesību cesiju, caurvijas visam Maksātnespējas likumā ietvertajam regulējumam.

Turklāt no Maksātnespējas likuma 81. panta pirmās daļas 8. punkta, 113. panta pirmās daļas 9. punkta un trešās daļas normām nepārprotami izriet, ka administrators ir tiesīgs cedēt prasījumu vienīgi tad, ja kreditori, būdami informēti par šādu priekšlikumu, Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā neizteic iebildumus.^[1]

Līdz ar to administratoram nav piešķirta rīcības brīvība lēmuma par prasījuma cedēšanu pieņemšanā un īstenošanā, jo administratoram ir pienākums Maksātnespējas likuma noteiktajā kārtībā ziņot parādnieka kreditoriem par savu nodomu veikt prasījuma cesiju, norādot arī cesijas pamatojumu un apmēru. Tādejādi ir iespējams īstenot kreditoru interešu aizsardzību ar Maksātnespējas likuma 82. pantā iekļauto iebildumu izteikšanas mehānismu, proti, ja kreditoriem ir iebildumi par Maksātnespējas likuma 81. pantā minētajām ziņām, viņiem ir pienākums par to ziņot administratoram piecu dienu laikā pēc šo ziņu saņemšanas, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Tikai pēc tam, kad kreditori Maksātnespējas likumā noteiktajā termiņā nav izteikuši iebildumus administratora priekšlikumam par nodomu cedēt prasījumu, administrators ir tiesīgs veikt turpmākās darbības, lai rezultātā tiktu noslēgts tiesisks darījums.

Vienlaikus nav pamats uzskatīt, ka pēc iebildumu celšanas par nodomu cedēt prasījumu termiņa notecēšanas administratoram nav tiesības mainīt nodomu situācijā, ja atklājušies apstākļi, kas norāda, ka prasījuma cesijai vairs nepastāv Maksātnespējas likumā noteiktais pamats. Šāda ierobežojuma noteikšana būtu pretēja gan Maksātnespējas likumā noteiktajam parādnieka prasījuma cesijas pamatam, gan Maksātnespējas likuma mērķim.

Savukārt tiesiska darījuma noslēgšana attiecas uz administratora kompetenci, ievērojot vispārējos Civillikuma nosacījumus par tiesiska darījuma slēgšanu. Tajā pašā laikā norādāms, ka, lai arī Civillikuma 1801. pants  paredz cesijas līgumu starp prasījuma atdevēju kreditoru (cedentu) un to personu, kam to atdod (cesionāru) noslēgt jebkurā formā, tomēr praksē cesijas līgums tiek slēgts rakstveidā, jo tas atvieglo cesijas fakta pierādīšanu un ļauj skaidri vienoties par darījuma noteikumiem.

Līdz ar to secināms, ka prasījuma tiesību pārdošanas procedūra līdz brīdim, kamēr netiek noslēgts cesijas līgums, nedod personai, kura ir ieinteresēta šādu līgumu noslēgt, uzskatīt, ka cesijas līgums jau ir noslēgts.

Attiecībā uz jautājumu par to, vai Maksātnespējas likuma regulējums pieļauj administratoram tiesības uz laiku apturēt prasījuma tiesību pārdošanu, norādāms sekojošais.

Pēc tam, kad tiesa ir pieņēmusi lēmumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, uzņēmuma vadības pilnvaras tiek apturētas un tās pārņem tiesas iecelts administrators atbilstoši Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktam.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 4. panta pirmo daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir aizsargāt kreditoru intereses un apmierināt to prasījumus pret parādnieku pēc iespējas pilnīgāk. Savukārt, lai īstenotu maksātnespējas procesa mērķus, administratoram ir jāveic viss konkrētajā situācijā iespējamais, rīkojoties ne vien kā krietnam un rūpīgam saimniekam, bet arī jāpieņem saimnieciski izdevīgākie lēmumi.

Tas nozīmē, ka administratoram paredzētas plašas pilnvaras, tostarp pilnvaras pārņemt parādnieka mantu un rīkoties ar to, pieņemt lēmumus, kas ietekmē kreditoru intereses, kā arī kļūt par maksātnespējīgā komersanta vienīgo likumīgo pārstāvi, kam gluži kā komersanta pārvaldes institūcijai ir jāvērtē, kuru no procesa mērķiem sasniegt ir reālāk un kādas darbības ir efektīvākas, lai šo mērķi sasniegtu.^[2]

Līdz ar to parādnieka maksātnespējas procesa laikā administrators ir tā persona, kas nepastarpināti īsteno kreditoru kopuma intereses, kas vērstas uz maksimālu parādnieka saistību izpildi, kas arī ir būtiskākais juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis.

Attiecīgi, ja administratora rīcībā nonāk informācija, kas būtiski maina sākotnēji pieņemtā lēmuma lietderību, jo tā īstenošanas gadījumā tiktu būtiski aizskartas kreditoru intereses, tad šāda lēmuma izpildi ir pieļaujams apturēt. Tātad, attiecinot iepriekš minēto uz konkrēto gadījumu, secināms, ka administratoram ir tiesības uz laiku apturēt prasījuma tiesību pārdošanu, ja tas ir vērsts uz kreditoru interešu aizsardzību. Tāpat jāņem vērā, ka maksātnespējas procesa ātrums nav pašmērķis un tas vienmēr ir jāsamēro ar saistību izpildes principu, ievērojot kreditoru kopuma intereses.

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas likums satur speciālās maksātnespēju regulējošās tiesību normas un šajās normās ir noteikti vairāki izņēmumi no vispārīgiem noteikumiem, piemēram, par līgumu izpildi un šādi izņēmumi paredzēti tieši tā iemesla dēļ, ka otrai līgumslēdzējpusei ir maksātnespējas subjekta statuss. Jāņem vērā, ka šīs atšķirīgās kārtības mērķis ir parādnieka aktīvu saglabāšanas nodrošināšana, kas savukārt atbilst vienam no Maksātnespējas likuma mērķiem, tas ir, nodrošināt kreditoru kopuma interešu aizsardzību.

Vienlaikus norādāms, ka Maksātnespējas likuma 29. panta pirmajā daļā ir paredzēta administratora atbildība saskaņā ar kuru administrators atbild par zaudējumiem, kas viņa vai pilnvarnieka vainas dēļ nodarīti valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 2. februāra lēmuma lietā Nr. C31234016, SPC-1/2018, 6.1. punkts.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 21. jūnija spriedums lietā Nr. SKC 193-2018.

• Administratora darbības pārskats nav uzskatās par pamatojošo dokumentu, kas pierāda attiecīgu maksājumu veikšanu, t.sk. naudas pārskaitījumu.

1) vai būtu jāpamato administratora atlīdzības izmaksa, un ka tā ir izmaksāta administratoram no parādnieka līdzekļiem, ja administrators pats to ir norādījis savā darbības pārskatā?

2) vai ir vēlreiz jāapliecina no EMUS izdrukātais iepriekšējā administratora darbības pārskats?

Ministru kabineta noteikumi Nr. 346 4. punktā noteikts, ka administrators ir atbildīgs, lai darbības pārskatā iekļautās ziņas ir atbilstošas administratora veiktajām darbībām attiecīgajā maksātnespējas procesā. No minētā secināms, ka administratora darbības pārskatā norādītajai informācijai ir jābūt patiesai un atbilstošai faktiskajiem apstākļiem. Tātad arī pārskatā noradītajai administratora atlīdzībai būtu jāatbilst summai, kas izmaksāta konkrētajam administratoram. Tomēr jāvērš uzmanība, ka administratora darbības pārskatam ir informatīvs raksturs un tas nav uzskatāms par konkrētu darbību pamatojošo dokumentu. Tātad administratora darbības pārskats nav uzskatās par pamatojošo dokumentu, kas pierāda attiecīgu maksājumu veikšanu, t.sk. naudas pārskaitījumu. Ņemot vērā minēto, norādām, ka administratora darbības pārskats nav dokuments, kas pierāda maksājumu veikšanas faktu. Līdz ar to, lai pierādītu, ka iepriekšējais administrators ir saņēmis atlīdzību konkrētā maksātnespējas procesā, ir nepieciešams iegūt pierādījumus par naudas summas izmaksu, piemēram, parādnieka konta izdruku, kurā redzams, ka no parādnieka konta ir veikts maksājums uz iepriekšējā administratora kontu.

Savukārt attiecībā uz administratora darbības pārskata, kas izdrukāts no EMUS, apliecināšanu vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 12.¹ panta sesto daļu Maksātnespējas kontroles dienesta, administratora un tiesiskās aizsardzības procesa uzraugošās personas sagatavotajiem dokumentiem, kurus iesniedz un dara pieejamus, izmantojot EMUS, ir juridisks spēks arī tad, ja tajos nav iekļauts rekvizīts "paraksts". Tātad, ja administratora darbības pārskats ir izveidots EMUS un tas tiek nosūtīts, izmantojot EMUS, tad attiecīgajam dokumentam ir juridisks spēks arī bez rekvizīta "paraksts". Jāņem vērā, ka ir jākonstatē abas minētās pazīmes, lai administratora darbības pārskats tiktu uzskatīts par dokumentu, kam ir juridisks spēks. Tā kā tiesai attiecīgie darbības pārskati netiek nosūtīti, izmantojot EMUS, uz šiem dokumentiem ir attiecināma vispārējā kārtībā attiecībā uz dokumentu un to atvasinājumu noformēšanu. Proti, izdrukājot no EMUS administratora darbības pārskatus, tos ir nepieciešams apliecināt Ministru kabineta 2018. gada 4. septembra noteikumos Nr. 558 "Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība" noteiktajā kārtībā.

• Ja administrators turpina līgumu izpildi, to izpilde tiek finansēta no parādnieka līdzekļiem un izdevumi ir iekļaujami juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos. Savukārt jau radušās izmaksas, kas saistītas ar nomas priekšmeta nodošanu atpakaļ iznomātājam, ir piesakāmas kā kreditoru prasījums.

Ievērojot Maksātnespējas likuma 101. panta otrajā daļā un 170. panta otrās daļas 9. punktā norādīto, lūgts sniegt viedokli par to, vai SIA radušās izmaksas (kuru apmēru puses ir noteikušas ar apakšuzņēmuma līgumu/nomas līgumu), kas saistītas ar nomas priekšmeta nodošanu atpakaļ iznomātājam (ar nomas līguma izbeigšanu saistītās izmaksas/ izmaksas par rievsienu demontāžu) ir iekļaujamas juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos, vai ir atzīstamas par kreditora prasījumu, kas piesakāms Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā.

Maksātnespējas likuma 101. panta pirmajā daļā noteikts, ka, ja parādnieka noslēgtais līgums juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā nav izpildīts vai ir izpildīts daļēji, administrators ir tiesīgs pieprasīt izpildi no otra līgumslēdzēja vai arī vienpusēji atkāpties no līguma. Administratoram ir tiesības izpildīt līgumu, ja šāda rīcība nesamazina parādnieka aktīvus. Šā panta otrā daļa noteic, ka, ja administrators vienpusēji atkāpjas no līguma izpildes, otram līgumslēdzējam ir tiesības iesniegt savu kreditora prasījumu. Vienlaikus šā panta trešā daļa noteic, ka to līgumu izpildes turpināšana, kuri nav izbeigti likumā paredzētajos gadījumos, kā arī to līgumu izpilde, kurus juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā administrators parādnieka vārdā noslēdzis ar trešajām personām, tiek finansēta no parādnieka līdzekļiem.

No minētajām tiesību normām izriet, ka administratoram ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma (Maksātnespējas likuma 101. panta pirmā daļa), savukārt otram līgumslēdzējam šādā gadījumā ir tiesības iesniegt savu kreditoru prasījumu (Maksātnespējas likuma 101. panta otrā daļa). Tādējādi secināms, ka izrietošās sekas no līguma vienpusējās atkāpšanās ir otra līgumslēdzēja tiesības iesniegt savu kreditoru prasījumu. Savukārt, ja administrators turpina līgumu izpildi, kuri nav izbeigti likumā paredzētajos gadījumos, tad minēto līgumu izpilde tiek finansēta no parādnieka līdzekļiem (Maksātnespējas likuma 101. panta trešā daļa) un minētie izdevumi ir iekļaujami juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos (Maksātnespējas likuma 170. pants).

Ņemot vērā iesniegumā minēto, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā SIA radušās izmaksas (kuru apmēru puses ir noteikušas ar apakšuzņēmuma līgumu/nomas līgumu), kas saistītas ar nomas priekšmeta nodošanu atpakaļ iznomātājam (ar nomas līguma izbeigšanu saistītās izmaksas/ izmaksas par rievsienu demontāžu) ir piesakāmas kā kreditoru prasījums.

Likumdevējs nav ierobežojis termiņu, kurā administratoram pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 101. panta pirmo daļu. Līdz ar to atzīstams, ka kreditoram objektīvi nav iespējams ievērot Maksātnespējas likuma 73. pantā noteikto termiņu kreditora prasījuma pieteikšanai pēc tam, kad administrators vienpusēji ir atkāpies no līguma, taču tiesības iesniegt kreditora prasījumu administratoram pastāv arī šādā gadījumā, uz ko tieši norādīts Maksātnespējas likuma 101. panta otrajā daļā.^[1]

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā nav pieļaujama tāda situācija, kad pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nesamērīgi ilgi nepieņem lēmumu par parādnieka noslēgtā līguma turpināšanu vai vienpusēju atkāpšanos no tā, tādējādi, iespējams, nodarot zaudējumus otram līgumslēdzējam. Minēto apstiprināja arī Latvijas Republikas Augstākā tiesa norādot, ka Maksātnespējas likuma 101. panta pirmā daļa paredz izņēmumu no Civillikuma 1587. pantā nostiprinātā vispārējā pacta sunt servanda principa. Tomēr Maksātnespējas likuma 101. panta pirmajā daļā administratoram piešķirtās izvēles tiesības izpildīt līgumu vai atkāpties no līguma ir jāsaista ar Maksātnespējas likuma mērķi veicināt parādnieka saistību izpildi un maksātnespējas procesa būtību, tostarp Maksātnespējas likuma 101. panta pirmās daļas otrajā teikumā administratoram uzlikto pienākumu atturēties no tādas rīcības ar parādnieka noslēgtajiem līgumiem, kuras rezultātā tiktu samazināti parādnieka aktīvi. Tāpat administratoram jāņem vērā Maksātnespējas likuma 6. pantā atklātie maksātnespējas principi, tostarp tiesību saglabāšanas princips, kreditoru vienlīdzības princips un saistību izpildes princips. Tādējādi, lai administrators vienpusēji atkāptos no līguma uz Maksātnespējas likuma 101. panta pirmās daļas pamata, ir jābūt pamatotam iemeslam, kādēļ parādnieka maksātnespējas stāvokļa dēļ līguma turpmāka pildīšana nav iespējama. Tikai fakts, ka parādniekam pasludināts maksātnespējas process, pats par sevi nav pietiekams, lai administratora atkāpšanos no līguma varētu atzīt par tiesisku.^[2]

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 3. marta spriedums lietā Nr. SKC‑91/2017 (C04263412), 6.4. punkts.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 29. jūnija spriedums lietā Nr. SKC‑160/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0629.C36054414.1.S), 13. punkts.

• Administrators nav tiesīgs pārlikt uz parādnieku administratora pienākumu pieprasīt un saņemt no valsts iestādēm fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju par parādnieku. Savukārt parādniekam ir pienākums godprātīgi sadarboties ar administratoru un sniegt visu nepieciešamo informāciju.

1) vai administratoram ir tiesības pieprasīt no parādnieka iesniegt izziņu par citas personas radniecībām un svainībām un vai parādniekam šādu izziņu vispār ir iespējams saņemt PMLP?

2) vai, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 6. pantā noteikto procesa efektivitātes principu, ir samērīgi, ka administrators, tā vietā, lai informāciju pieprasītu un saņemtu pats (Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 2. punkts), izziņas pieprasa no parādnieka, kurš nav atbrīvots no valsts un pašvaldību nodevu samaksas šo izziņu saņemšanai?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 2. punktā noteikts, ka administratoram ir tiesības pieprasīt un saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām bez maksas to rīcībā esošo juridiskās personas maksātnespējas procesā vai fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju par parādnieku un parādnieka pārstāvjiem. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 137. panta 4. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas administrators pieprasa un saņem no parādnieka, kā arī no valsts iestādēm un kredītiestādēm ziņas, kas nepieciešamas, lai apzinātu parādnieka mantu un saistības, kā arī citu informāciju fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros.

Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likumā noteikto mērķi un principiem parādniekam ir pienākums godprātīgi sadarboties ar administratoru t.sk., sniegt visu nepieciešamo informāciju. Tajā pašā laikā Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 2. punktā ar terminu "tiesības" saprot administratora tiesības bez maksas pieprasīt un saņemt nepieciešamo informāciju par parādnieku no valsts un pašvaldību institūcijām, savukārt iestāžu pienākums ir pieprasīto informāciju izsniegt, ievērojot normatīvajos aktos noteikto. Vēršama uzmanība, ka no Maksātnespējas likuma 137. panta 4. punkta izriet tieši administratora pienākums pieprasīt un saņemt no valsts iestādēm fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju par parādnieku, ievērojot Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto. Līdz ar to minēto pienākumu administrators nav tiesīgs pārlikt uz parādnieku, ja vien administratoram nav objektīvu iemeslu tam.

• Ja valsts iestāžu rīcībā nav nepieciešamā informācija, administrators ir tiesīgs šo informāciju pieprasīt arī no citām institūcijām, tajā skaitā arī no kredītiestādēm, to faktiski un tiesiski pamatojot konkrētā procesa norisē.

Cik plašas ir no tiesību normām izrietošās administratoru tiesības pieprasīt informāciju no privāto tiesību juridiskām personām – kredītiestādēm, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt, ka administratoriem ir pieejama visa to amata pienākumu veikšanai nepieciešamā informācija, kā arī ņemot vērā kredītiestāžu pienākumu nodrošināt savu klientu informācijas konfidencialitāti?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punktu, administratoram ir tiesības pieprasīt un saņemt no citām kompetentām personām un institūcijām to rīcībā esošo informāciju, kas saistīta ar juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi.

Savukārt Kredītiestāžu likuma 62. panta septītā daļa noteic, ka ziņas par fiziskās un juridiskās personas kontiem un veiktajām kredītiestāžu operācijām (darījumiem) sniedzamas šo personu maksātnespējas procesa administratoram tā pienākumu izpildei, pamatojoties uz motivētu pieprasījumu.

Ņemot vērā minēto, izpildot administratora pienākumus, administratoram ir tiesības iegūt tam nepieciešamo informāciju (tajā skaitā parādnieka darījumu partnerus identificējošos datus) no Maksātnespējas likumā noteiktajiem subjektiem. Vienlaikus, administrators var pieprasīt informāciju par personām, kurām ir būtiska loma parādnieka darījuma izvērtēšanā no valsts iestādēm (PMLP, VID, UR). Savukārt, ja valsts iestāžu rīcībā nav nepieciešamā informācija, administrators ir tiesīgs šo informāciju pieprasīt arī no citām institūcijām, tajā skaitā arī no kredītiestādēm, to faktiski un tiesiski pamatojot konkrētā procesa norisē.

• Informācijas izsniegšanas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetence.

Vai administratoram juridiskās personas maksātnespējas procesā ir pienākums/tiesības sniegt kreditoram parādnieka bankas konta izrakstus, pilnīgi visu noslēgto līgumu kopijas, tai skaitā galvojuma, cesijas utt., rēķinus par pakalpojumiem, visu pavadzīmju kopijas?

Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir definēts atklātības princips, kurš nosaka, lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu.

Tajā pašā laikā izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikts, ka administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktā ir noteikts, ka administratoram ir pienākums sniegt informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi tiesai, kreditoriem, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām normatīvajos aktos noteiktajām personām un institūcijām.

Ņemot vērā minēto un, ievērojot atklātības principu, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā informācija, kura nevar kaitēt juridiskās personas maksātnespējas procesam un tajā iesaistītajām personām, ir izsniedzama kreditoram.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka informācijas izsniegšanas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetence. Administratoram, saņemot pieprasījumu no kreditora par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē pieprasījuma pamatotība un mērķis, kā arī jāņem vērā atklātības princips. Papildus norādāms, ka administratoram, vērtējot pieprasījuma pamatotību, ir jāizvērtē, vai pieprasītā informācija nesatur fizisko personu datus atbilstoši Vispārīgai datu aizsardzības regulai, vai komercnoslēpumu saskaņā ar Komerclikumu.

• Pilnvarotais administrators atzīstams par tiesas ieceltā administratora aizvietotāju, nevis par viņa palīgu, un aizvietošana nozīmē to, ka tiesas ieceltā administratora pilnvaras veikt darbības maksātnespējas procesos tiek apturētas uz pilnvarojuma spēkā esamības laiku. Cita administratora pilnvarošana konkrētos maksātnespējas procesos neatbrīvo administratoru no pienākuma būt sasniedzamam.

Kāds ir pilnvarotā administratora statuss un pilnvaru apjoms?

Maksātnespējas likuma 28. panta pirmā daļa noteic, ka administratoram ir tiesības viena kalendārā gada ietvaros uz laiku, kas nepārsniedz 60 dienas, pilnvarot citu administratoru, ievērojot šā likuma 20. pantā noteiktos ierobežojumus, veikt administratora pienākumus. Ievērojot Maksātnespējas likuma 58. panta pirmās daļas 6. punktā un 132. panta pirmās daļas 4. punktā noteikto, secināms, ka administrators var pilnvarot citu administratoru konkrētā maksātnespējas procesā.

Maksātnespējas likuma 28. panta pirmajā daļā ietvertā pilnvarojuma mērķis ir nodrošināt nepārtrauktu maksātnespējas procesa norisi. Vienlaikus Maksātnespējas likuma 28. panta pirmajā daļā noteiktajam pilnvarojumam ir divējāda daba. No vienas puses tas ir attiecināms uz maksātnespējas procesā iesaistītajām personām (parādnieku, kreditoru) un trešajām personām. Uz minēto norāda apstāklis, ka ziņas par pilnvarojumu ierakstāmas maksātnespējas reģistrā, nodrošinot tām publisko ticamību. No otras puses, Maksātnespējas kontroles dienests kā uzraugošā iestāde var pārbaudīt administratora rīcību konkrētā maksātnespējas procesā neatkarīgi no tā, vai administrators konkrētā maksātnespējas procesā veikt administratora pienākumus ir pilnvarojis citu administratoru. Maksātnespējas kontroles dienests ņem to vērā, īstenojot administratoru uzraudzību, piemēram, organizējot un veicot pārbaudes administratora prakses vietā.

Pilnvarotajam administratoram jānodrošina konkrēto maksātnespējas procesu nepārtrauktība, veicot administratora pienākumus un īstenojot administratoram normatīvajos aktos noteiktās tiesības. Tāpat norādāms, ka pilnvarotais administrators atzīstams par tiesas ieceltā administratora aizvietotāju, nevis par viņa palīgu, un aizvietošana nozīmē to, ka tiesas ieceltā administratora pilnvaras veikt darbības maksātnespējas procesos tiek apturētas uz pilnvarojuma spēkā esamības laiku. [1]

Vienlaikus, lai arī administratora pilnvaras veikt administratora pienākumus konkrētos maksātnespējas procesos (kuros pilnvarots cits administrators) ir apturētas, administrators nezaudē administratora statusu kā tādu, tostarp saziņā ar Maksātnespējas kontroles dienestu. Laika posmā, kad administrators pilnvarojis citu administratoru veikt administratora pienākumus konkrētā maksātnespējas procesā, uz viņu pilnā apjomā attiecas tādas tiesības un pienākumi, kas izriet no administratora amata statusa un var nebūt tieši saistāmas ar konkrētu viņa lietvedībā esošu maksātnespējas procesu.

Līdz ar to secināms, ka cita administratora pilnvarošana konkrētos maksātnespējas procesos neatbrīvo administratoru no pienākuma būt sasniedzamam.

[1] Augstākās tiesas 2019. gada 2. aprīļa lēmums lietā Nr. SPC-2/2019; C29565117.

• Normatīvie akti neparedz iespēju pārskatīt pašu administratora atcelšanas faktu un atceltais administrators netiks atjaunots amatā konkrētajā procesā.

Civilprocesa likuma 363.¹⁴ panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas tiesa, pamatojoties uz attiecīgu pieteikumu, lemj par administratora atcelšanu Maksātnespējas likumā noteiktajos gadījumos, nosakot termiņu dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas akta sastādīšanai un dokumentu un mantas nodošanai citam administratoram, kā arī par jauna administratora amata kandidāta iecelšanu par administratoru, ja iepriekšējais administrators atcelts no attiecīgā maksātnespējas procesa.

Civilprocesa likuma 363.¹⁴ panta trešajā daļā un 363.²⁸ panta trešajā daļā noteikts, ja pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas tiesa ir pieņēmusi lēmumu par administratora atcelšanu, pēc tā pieņemšanas tiesa ieceļ administratora amata kandidātu, ko izvēlas no pretendentu saraksta, izmantojot TIS nodrošinātu automatizētu atlasi, par administratoru.

Maksātnespējas likuma 24. panta otrā daļa noteic, ja iepriekšējais administrators atkāpjas vai tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa, tiesas noteiktajā termiņā, kas nedrīkst būt ilgāks par 10 dienām, iepriekšējais administrators sastāda dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, ko paraksta iepriekšējais administrators un jaunais administrators. Savukārt atbilstoši Civilprocesa likuma 363.¹⁴ panta 12. daļai, kas nosaka kārtību jautājumu izlemšanai pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, apelācijas instances kompetencē ietilpst tiesas lēmuma par administratora atcelšanu uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punkta pamata pārskatīšana daļā par konstatēto normatīvo aktu prasību piemērošanu. Minētās normas paredz, ka tiesas lēmums par administratora atcelšanu uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7. punkta pamata ir pārsūdzams daļā par konstatēto normatīvo aktu prasību neievērošanu vai tiesas nolēmuma nepildīšanu, iesniedzot blakus sūdzību.

Līdz ar to secināms, ka normatīvie akti neparedz iespēju pārskatīt pašu administratora atcelšanas faktu un atceltais administrators netiks atjaunots amatā konkrētajā procesā. Ņemot vērā minēto, norādāms, ka spēkā esošais Civilprocesa likuma regulējums nosaka to, ka tiesai, apmierinot pieteikumu par administratora atcelšanu, uzreiz attiecīgajā procesā ir jāieceļ jauns administrators, kas turpina administrēt konkrēto maksātnespējas procesu. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 24. panta trešo daļu pēc jaunā administratora iecelšanas iepriekšējais administrators likumā noteiktajā kārtībā ir atbildīgs par parādnieka dokumentu un mantas nodošanu jaunajam administratoram saskaņā ar dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, proti administratoram ir pienākums nodot parādnieka dokumentus un mantu jaunajam administratoram. Attiecībā uz lūgumu sniegt informāciju par tiesas nolēmumiem, norādāms, ka praksē ir sastopami šādi gadījumi.

Maksātnespējas kontroles dienests neapkopo tiesu praksi (tostarp, judikatūru) maksātnespējas jomā.

• Administrators, veicot darbības parādnieka mantas pārdošanai bez izsoles, var rīkoties savas rīcības brīvības ietvaros pie nosacījuma, ka administratora rīcība ir atbilstoša kreditoru kopuma interesēm.

Vai administratora rīcība atbilst tiesiskajam regulējumam saistībā ar cenu aptauju?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to tieši administratoram kā konkrētā maksātnespējas procesa vadītājam ir jāveic aktīvas darbības parādnieka mantas pārdošanai. Turklāt administratoram, uzsākot mantas pārdošanu, ir jābūt skaidram priekšstatam par pārdodamās mantas vērtību un to līdzekļu apmēru, kurus administrators plāno iegūt mantas pārdošanas rezultātā, jo Maksātnespējas likuma 111. panta otrā daļa noteic administratoram pienākumu parādnieka mantu pārdot par iespējami augstāko cenu, lai nodrošinātu pilnīgāku kreditoru prasījumu segšanu, kas ir būtiskākā kreditoru interese maksātnespējas procesā.

Atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajam tiesiskajam regulējumam, parādnieka manta tiek pārdota izsolē. Savukārt gadījumā, ja administratoram nav izdevies atsavināt parādnieka mantu izsoles ceļā un ir konstatējams, ka pārdošanas izdevumi pārsniegs prognozējamos ienākumus, tad parādnieka mantu var atsavināt, izmantojot arī citu pārdošanas veidu, tas ir, bez izsoles.

Norādāms, ka administrators, veicot darbības parādnieka mantas pārdošanai bez izsoles, var rīkoties savas rīcības brīvības ietvaros pie nosacījuma, ka administratora rīcība ir atbilstoša kreditoru kopuma interesēm. Savukārt gadījumā, ja administrators rīko cenu aptauju, tad tās mērķis ir apzināt pēc iespējas plašāku potenciālo pircēju loku, lai parādnieka mantu pārdotu par iespējami augstāko cenu un šis process nav pielīdzināms publiskās izsoles procedūrai, kura, savukārt, paredz dažādu procesuālu dokumentu sagatavošanu. Līdz ar to norādāms, ka tiesiskais regulējums nenoteic administratoram pienākumu sniegt informāciju visiem cenu aptaujas dalībniekiem par tās rezultātiem.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 176. panta pirmo daļu kreditors, komercsabiedrība (TAP), fiziskā persona (šīs personas maksātnespējas procesā), parādnieka pārstāvis (juridiskās personas maksātnespējas procesā) vai trešā persona, kuras likumiskās tiesības ir aizskartas, var iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam sūdzību par administratora vai TAP uzraugošās personas rīcību. Līdz ar to norādītajā normā minētajiem subjektiem ir tiesības iesniegt sūdzību Maksātnespējas kontroles dienestā, ja ar administratora rīcību ir aizskartas minēto subjektu tiesības.

• Apstāklis, ka konkrētam kreditoram nav norēķinu konta, nevar tikt risināts, izmantojot depozītam izveidoto kontu.

Lūgts sniegt viedokli, vai administrators ir tiesīgs deponēt naudas līdzekļus, kuri pienākas "X" Maksātnespējas kontroles dienesta Valsts kases kontā?

Maksātnespējas likuma 118.¹ pantā ir noteikta sevišķa kreditoru prasījumu segšanas kārtība, ja pieteikts tāda nodrošinātā kreditora prasījums, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās. Proti, naudas līdzekļus, kas iegūti no tādas parādnieka mantas pārdošanas, kas kalpo par nodrošinājumu tāda nodrošinātā kreditora prasījumam, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās, administrators deponē Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā Valsts kasē līdz brīdim, kad nodrošinātais kreditors iesniedzis Maksātnespējas kontroles dienestam paziņojumu par nosacījuma iestāšanos.

Norādāms, ka minētais regulējums tika izstrādāts (grozījumi Maksātnespējas likumā, kas stājās spēkā 2015. gada 1. martā), ar mērķi, lai paredzētu skaidru kārtību tikai attiecībā uz iepriekš minēto gadījumu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 175. panta pirmās daļas 6. punktu Maksātnespējas kontroles dienests pieņem lēmumus par Maksātnespējas likuma 118.¹ pantā noteikto naudas līdzekļu izmaksāšanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 118.¹ pantā noteikto naudas līdzekļu deponēšanas un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabineta 2015. gada 24. februāra noteikumi Nr. 89 "Kārtība, kādā deponējami un izmaksājami naudas līdzekļi, ja maksātnespējas procesā pārdota parādnieka manta, kas kalpojusi par nodrošinājumu tāda nodrošinātā kreditora prasījumam, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās".

Tātad, Maksātnespējas kontroles dienests ir tiesīgs pieņemt attiecīgo lēmumu tikai ievērojot Maksātnespējas likuma 118.¹ pantā un ar to saistītajā regulējumā noteikto.

No iesniegumā aprakstītā gadījuma secināms, ka uz to neattiecas Maksātnespējas likuma 118.¹ pantā noteiktais tiesiskais regulējums, jo apstāklis, ka konkrētam kreditoram nav norēķinu konta, nevar tikt risināts Maksātnespējas likuma 118.¹ panta kārtībā. Attiecīgi administratoram nav tiesiska pamata deponēt iesniegumā minētos naudas līdzekļus Maksātnespējas kontroles dienesta Valsts kases kontā.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

• Ja bankrota procedūras laikā no parādnieka mantas ir apmierināti visu kreditoru galvenie prasījumi (pamatparādi), administratoram ir jāiesniedz pieteikums tiesā par bankrota procedūras pabeigšanu, vienlaikus lūdzot tiesu izbeigt fiziskās personas maksātnespējas procesu.

1) kā rīkoties situācijā, ja fiziskās personas bankrota procedūras ietvaros tika pilnībā segti kreditoru galvenie prasījumi, bet kreditoru blakus prasījumi pilnībā netika segti?

2) kā rīkoties situācijā, ja juridiskās personas maksātnespējas procesā atzītais ārvalstu kreditors ir norādījis nepareizu bankas kontu un uz administratora lūgumu precizēt to, ārvalstu kreditors nav sniedzis atbildi?

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Ar kreditoru prasījumu maksimālu apmierināšanu jāsaprot to apmierināšana gan no parādnieka mantas, gan no ienākumiem maksātnespējas procesa laikā.[1]

Maksātnespējas likuma 6. panta 4. punktā ir definēts saistību izpildes princips, kurš nosaka, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj saistības, kuras uzņēmies parādnieks, izpildīt lielākā apmērā. Tas nozīmē, ka maksātnespējas procesā būtu īstenojamas tikai tādas darbības, kuru mērķis ir pēc iespējas lielākā apmērā apmierināt kreditoru prasījumus, kas izriet no parādnieka uzņemtajām saistībām.[2]

Savukārt Maksātnespējas likuma 6. panta 5. punktā ir definēts procesa efektivitātes princips, kurš nosaka, ka procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi. Minētā principa galvenais kritērijs ir vismazākais resursa patēriņš konkrētā pasākuma veikšanai. Maksātnespējas procesam ir jānotiek efektīvi un atbilstoši likumam. Neviena maksātnespējas procesā iesaistīta persona nav tiesīga apzināti novilcināt maksātnespējas procesa norisi.[3]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 128. panta trešajai daļai fiziskās personas maksātnespējas process secīgi sastāv no bankrota procedūras, kurā tiek apzināta un pārdota parādnieka manta (ja tāda ir) un no tās realizācijas iegūtie naudas līdzekļi novirzīti kreditoru prasījumu apmierināšanai, un saistību dzēšanas procedūras, kuras laikā parādnieks veic maksājumus kreditoriem no saviem ienākumiem.

Maksātnespējas likuma 164. panta pirmajā daļā noteikts, ja parādnieks veicis fiziskās personas saistību dzēšanas plānā noteiktās darbības, pēc šā plāna darbības beigām atlikušās minētajā plānā norādītās šīs personas saistības tiek dzēstas un apturētās izpildu lietvedības par dzēsto saistību piedziņu tiek izbeigtas, izņemot šā panta ceturtajā daļā minētās saistībās. No minētā izriet, ka standarta situācijās parādnieks saskaņā ar Maksātnespējas likumu var atbrīvoties no saistībām, ir saistību dzēšanas procedūras izpilde.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 155. pantā tiek lietots jēdziens "kopējās saistības pēc bankrota procedūras pabeigšanas". Līdz ar to kopējo saistību apmērs, kas paliek pēc bankrota procedūras pabeigšanas, ir būtisks, lai tiktu noteikts fiziskās personas saistību dzēšanas plāna izpildes termiņš.

Savukārt Maksātnespējas likuma 155. panta piektā daļa paskaidro jēdzienu "kopējās saistības pēc bankrota procedūras pabeigšanas". Proti, saskaņā ar šo tiesību normu, nosakot saistību dzēšanas plāna termiņu, par parādnieka saistībām tiek uzskatīts pamatparāds, neskaitot soda naudas, līgumsodu vai nokavējuma procentus, tomēr pieskaitot nesamaksātos lietošanas procentus līdz maksātnespējas pasludināšanai, tomēr ne vairāk kā sešu procentu apmērā gadā. Attiecīgi saistību dzēšanas procedūras laikā kreditora prasījums apmierināms proporcionāli summai, ko veido galvenais prasījums un lietošanas procenti Maksātnespējas likuma 155. panta piektajā daļā norādītajā apmērā.

Šeit jānorāda, ka atbilstoši Maksātnespējas likumam blakus prasījumi tiek uzskatīti par mazāk prioritāriem, mazāk svarīgiem prasījumiem kā kreditoru galvenie prasījumi. Piemēram, atbilstoši Maksātnespējas likuma 147. panta ceturtajai daļai likumdevējs ir atzinis par taisnīgu kārtību, ka no fiziskās personas maksātnespējas procesā pieejamajiem līdzekļiem galvenie prasījumi tiek segti prioritāri, un tikai pēc to pilnīgas segšanas tiek apmierināti kreditoru blakus prasījumi. Savukārt ar Maksātnespējas likuma 155. panta piektajā daļā ietverto tiesību normu likumdevējs noteic, ka saistību dzēšanas procedūras laikā fiziskajai personai ir pienākums segt tikai pamatparādu un lietošanas procentus atbilstoši fiziskās personas ienākumu apjomam. Maksātnespējas likuma 155. panta piektajā daļā tātad noteikts īpašs, tikai saistību dzēšanas procedūrai piemērojams regulējums, kas ir atšķirīgs no bankrota procedūrai paredzētās kārtības, saskaņā ar kuru visa parādnieka manta un iegūtie naudas līdzekļi tiek izmantoti arī blakus prasījumu (ja ticis segts galvenais prasījums) segšanai. Acīmredzot šāds regulējums, kas paredz, ka saistību dzēšanas procedūras laikā netiks segti bankrota procedūras laikā nesegtie kreditoru blakus prasījumi, bijis nepieciešams, lai tai skaitā piepildītu Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikto fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķi, t.i., dot iespēju parādniekam tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, var secināt, ka blakus prasījumu summa netiek iekļauta kopējo saistību summā, kas paliek pēc bankrota procedūras pabeigšanas, izņemot līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai nesamaksātos lietošanas procentus, kuru apmērs turklāt nav lielāks par sešu procentu apmēru gadā.

Tādēļ no minētajām tiesību normām un principiem kopumā secināms, ka kreditoru pieteiktie blakus prasījumi nav sedzami saistību dzēšanas procedūras laikā. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā gadījumā, ja bankrota procedūras laikā no parādnieka mantas ir apmierināti visu kreditoru galvenie prasījumi (pamatparādi), administratoram ir jāiesniedz pieteikums tiesā par bankrota procedūras pabeigšanu, vienlaikus lūdzot tiesu izbeigt fiziskās personas maksātnespējas procesu, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 363.³⁶ pantu.

Attiecībā uz iesniegumā otrajā jautājumā aprakstīto faktisko situāciju norādāms, ka ņemot vērā ārvalstu kreditora statusu un starp administratoru un ārvalstu kreditoru, iespējams, ierobežotākām komunikācijas iespējām, Maksātnespējas kontroles dienests aicina administratoru atkārtoti sazināties ar ārvalstu kreditoru, lai precizētu banka konta rekvizītus, kā arī iespēju robežās izvērtēt citus iespējamos norēķināšanas veidus kreditora prasījuma segšanai. Proti, vai minētajam kreditoram paredzētos naudas līdzekļus nav iespējams pārskaitīt kādā citā veidā, piemēram, ar pasta starpniecību.

[1] Bērziņš G. Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 24. lpp.

[2] Turpat, 32. lpp.

[3] Turpat.

• Administratoru darbību regulējošie normatīvie akti nepiešķir administratoram tiesības pieprasīt pašvaldības domei publicēt pašvaldības mājas lapā ziņas, kuras saistītas ar personu maksātnespēju.

Vai un uz kāda pamata administrators ir tiesīgs pieprasīt pašvaldības domei publicēt pašvaldības mājas lapā ziņas par personu maksātnespēju?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 172. panta otrās daļas 1. punktu fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešās izmaksas ir izmaksas, kas saistītas ar fiziskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu, tostarp izdevumi sludinājumu izvietošanai. Savukārt fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešās izmaksas tiek segtas no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem atbilstoši Maksātnespējas likuma 172. panta trešajā daļā noteiktajam.

Norādāms, ka segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izdevumus no parādnieka mantas nozīmē to, ka izdevumi tiek segti no naudas līdzekļiem, kurus parādnieks iemaksā administratora atvērtajā kontā, kā arī līdzekļiem, kas iegūti, pārdodot parādnieka mantu, tajā pat laikā neskarot līdzekļus, kurus likumdevējs atļāvis parādniekam paturēt savam uzturam.

Līdz ar to fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, tajā skaitā, izdevumi par sludinājumu izvietošanu, sedzamas no tiem parādnieka naudas līdzekļiem, kuri saskaņā ar Maksātnespējas likumu novirzāmi šim mērķim.

Administrators konkrētā maksātnespējas procesā patstāvīgi izvēlas veicamo pasākumu kopumu, lai sekmīgi īstenotu maksātnespējas mērķus, tostarp, lai pēc iespējas pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus. Minētā mērķa sasniegšanai viens no administratora galvenajiem uzdevumiem ir pārdot parādnieka mantu par visaugstāko cenu un ar vismazāko resursu patēriņu. Turklāt, ja administratoram nav izdevies atsavināt parādnieka mantu izsoles ceļā un ir konstatējams, ka pārdošanas izdevumi varētu pārsniegt prognozējamos ienākumus, tad parādnieka mantu, ievērojot Maksātnespējas likumā noteiktos nosacījumus, var atsavināt arī izmantojot citas pārdošanas alternatīvas, tas ir, ar sludinājumu starpniecību. Tomēr arī izmantojot citu pārdošanas alternatīvu, administratoram ir jāizvērtē un jārēķinās ar konkrētām sludinājuma izvietošanas izmaksām, ja tādas ir paredzētas.

Maksātnespējas likuma normas noteic vispārīgās administratora tiesības un pienākumus maksātnespējas procesā, tostarp pieprasīt un saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām bez maksas to rīcībā esošo juridiskās personas vai fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju par parādnieku un parādnieka pārstāvjiem (Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. punkts). Minētās tiesību normas skaidri noteic pašvaldības pienākumu sniegt administratoram bez maksas administratora pieprasīto informāciju par parādnieku vai parādnieka pārstāvjiem, ja šāds pieprasījums tiek saņemts, nevis publicēt mājas lapā sludinājumu par maksātnespējīgās fiziskās personas prasījuma tiesību atsavināšanu.

Līdz ar to norādām, ka administratoru darbību regulējošie normatīvie akti nepiešķir administratoram tiesības pieprasīt Domei publicēt pašvaldības mājas lapā ziņas, kuras saistītas ar personu maksātnespēju.

• Administratoram, saņemot kreditora prasījumu, ir pienākums pārbaudīt kreditora prasījuma pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām. 

1) vai maksātnespējas procesā administrators, izvērtējot kreditora prasījumu, ir tiesīgs vērtēt pieteiktā prasījuma noilgumu kā patstāvīgu pamatu prasījuma noraidīšanai?

2) vai pieteiktais prasījums jāanalizē (jāizvērtē) kopsakarā ar parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu, ņemot vērā apstākli, ka no Civilprocesa likuma 363.²³ panta pirmās daļas 3. punkta izriet parādnieka pienākums norādīt visas saistības un Civilprocesa likuma 9.¹ pantu, kas noteic lietas dalībnieku pienākumu sniegt tiesai patiesu informāciju?

3) vai administratoram kreditora prasījuma vērtēšanas procesā ir pienākums noskaidrot parādnieka viedokli par pieteiktajiem prasījumiem pirms lēmuma pieņemšanas?

4) vai apstāklis, ka pats parādnieks kādas saistības tiesai nav norādījis kopsakarā ar noilgumu uzskatāms par apstākli, kas liecina par strīdu starp parādnieku un kreditoru?

Civillikuma 1895. pantā noteikts, ka visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā. Noilguma institūts civiltiesībās ir veidots ar mērķi novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību tad, ja kāda persona ilgstoši neīsteno tiesības un neprasa novērst iespējamo strīdu par tām.[1] Turklāt saskaņā ar Civillikuma 1910. pantu noilguma iestāšanās tiesiskās sekas ir saistības tiesības izbeigšanās. Ja likumā nav noteikts cits noilguma tecējuma sākuma termiņš, tad vadās no principa, ka noilgums sāk tecēt ar brīdi, kad kreditors uzzinājis vai viņam vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu.[2] Tātad noteicošais brīdis noilguma tecējuma iesākumam ir tieši tiesību pārkāpuma (aizskāruma) brīdis. Gadījumā, ja attiecībā uz prasījumu ir iestājies Civillikuma 1895. pantā noteiktais noilgums, tas ir patstāvīgs pamats kreditora prasījuma neatzīšanai.

Tiesību doktrīnā norādīts, ka kreditora darbības, kas pauž vēlēšanos īstenot savas tiesības, kā arī parādnieka atzīstoši gribas izpaudumi pārtrauc noilgumu. Atšķirībā no noilguma apturēšanas noilguma pārtraukumam var sekot jauns noilguma skaitījums, neņemot vērā iepriekš notecējušo laiku.[3] Civillikumā ir noteikti trīs noilguma pārtraukšanas pamati: 1) prasības celšana (Civillikuma 1902.-1904. pants), 2) atgādinājums parādniekam (Civillikuma 1905. pants), 3) parāda atzīšana (Civillikuma 1906. pants). Vēršama uzmanība, ka kreditora prasījuma atzīšana pārtrauc noilgumu. Atzīšana var izpausties dažādās darbībās, kā parāda dzēšana uzsākšana, dokumentos vai parādnieka izteikumos, kā arī lūgumā pagarināt saistības izpildes termiņu.[4]

Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajā daļā noteikts, ka administrators pārbauda kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām. Savukārt šā panta otrajā daļā noteikts, ja kreditora prasījums neatbilst normatīvo aktu prasībām, tajā skaitā kreditora prasījumā nav norādīts šā likuma 73. panta ceturtajā daļā noteiktais, administrators nekavējoties nosūta kreditoram lūgumu 10 dienu laikā no administratora pieprasījuma nosūtīšanas dienas novērst konstatētos trūkumus. Ja kreditors novērš trūkumus šajā termiņā, uzskatāms, ka kreditora prasījums iesniegts noteiktajā termiņā. Ja kreditors nenovērš trūkumus noteiktajā termiņā, administrators pieņem lēmumu par kreditora prasījuma neatzīšanu vai daļēju atzīšanu 10 dienu laikā no trūkumu novēršanai dotā termiņa beigām.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 75. panta pirmajai daļai pēc kreditoru prasījumu pārbaudes administrators pieņem pamatotu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Administrators pilnībā vai daļēji neatzīst kreditora prasījumu, par kuru pastāv strīds starp parādnieku un kreditoru. Gadījumā, ja saistību izpildes pienākums beidzies pirms maksātnespējas procesa, jo izpildei iestājies noilgums, maksātnespējas procesa pasludināšana neietekmē šīs saistības spēka neesamību. Administrators, saņemot šādu kreditora prasījumu, kas pamatots uz spēkā neesošu saistību, pieņem lēmumu par kreditora prasījuma neatzīšanu.[5] No minētā izriet, ka neskatoties uz iespējamo prasījuma noilguma iestāšanos, administratoram saņemot kreditora prasījumu ir pienākums rīkoties atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. un 75. pantā noteiktajam t.i., pārbaudīt kreditora prasījuma pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām un pieņemt pamatotu lēmumu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 80. panta pirmo daļu kreditors administratora lēmumu par sava prasījuma neatzīšanu vai daļēju atzīšanu ir tiesīgs pārsūdzēt tiesā viena mēneša laikā no lēmuma saņemšanas dienas vai ir tiesīgs viena mēneša laikā no administratora lēmuma saņemšanas dienas iesniegt prasību par strīda izskatīšanu par tiesībām.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka iesniegto kreditora prasījumu administratoram ir pienākums pārbaudīt ievērojot Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajā daļā noteikto. Pārbaudot iesniegto kreditora prasījumu administratoram ir jāpieņem pamatots lēmums par tā atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu (Maksātnespējas likuma 75. panta pirmā daļā). Gadījumā, ja kreditors nepiekrīt administratora lēmumam, tad tam ir tiesības iesniegt sūdzību saskaņā ar Maksātnespējas likuma 80. pantu. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā iepriekš minētā kārtībā ir attiecināma arī uz gadījumiem, kad parādnieks nav norādījis savas saistības fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumā, taču kreditors ir iesniedzis kreditora prasījumu. Vēršam uzmanību, ka situācija, kad starp parādnieku un kreditoru pastāv strīds par tiesībām, piemēram, prasījuma noilguma iestāšanās konstatēšana, tad tā izšķiršana ir tiesas ekskluzīvā kompetence.

Vienlaikus parādniekam maksātnespējas procesā ir pienākums norādīt visus savus parādus. Tas tieši izriet no Civilprocesa 363.²³ panta pirmās daļas 3. un 4. punkta, un netieši – no Maksātnespējas likuma 139. panta 5. punkta, kuru tulkojot labticīguma principa kontekstā (Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punkts) jānonāk pie secinājuma, ka parādniekam ir pienākums darīt zināmus administratoram visus kreditorus. Tikai tad, ja parādnieks godprātīgi izpilda šos pienākumus, administrators var pilnvērtīgi pārņemt viņa mantisko attiecību pārvaldīšanu. Tiesību normas iztulkojums un piemērošana nedrīkst notikt pretēji likuma mērķiem un principiem. Tādēļ parādnieks, kurš, pārkāpjot labticīguma principu, nepilda likuma noteikumus (nedara administratoram zināmus savus kreditorus u.c.), nevar baudīt likuma aizsardzību – atbrīvoties no nenorādītajām saistībām. Pat iebildumi, ka parādnieks ir aizmirsis kādu kreditoru, nevar būt attaisnojums. Tie norāda tikai uz parādnieka nenopietno un nolaidīgo attieksmi pret maksātnespējas procesu, caur kuru viņš tiesā meklē aizsardzību pret kreditoriem. Vismaz teorētiski pastāv iespēja, ka parādnieks var nezināt visus kreditorus, taču viņam ir pienākums paziņot visus viņam zināmos kreditorus gan tiesai, gan administratoram.[6]

[1] Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 236. lpp.

[2] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 1998, 360.-361. lpp.

[3] Torgāns K., Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 253. lpp.

[4] Torgāns K., Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 253. lpp.

[5] Maksātnespējas administrācijas skaidrojumi un atziņas. 2008 – 2014. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2015, 96. lpp.

[6] Latvijas Republikas Augstākas tiesas Civillietu departamenta tiesnešu Intara Bistera un Aigara Strupiša atsevišķās domas sakarā ar Civillietu departamenta 2016.  ada 31. marta spriedumu civillietā Nr. SKC-3/2016.

• Ieķīlātās mantas pārdošana bez izsoles var notikt tikai vienojoties ar nodrošināto kreditoru.

Vai administrators ir tiesīgs vienpersoniski, nesaskaņojot ar nodrošinātajiem kreditoriem, pieņemt lēmumu par rīcību ar ieķīlāto mantu (neattiecas uz ieķīlātās mantas pārdošanu izsolē), izslēgt to no mantas pārdošanas plāna un paziņot par to nodrošinātajiem kreditoriem Maksātnespējas likuma 81. panta kārtībā, ņemot vērā to, ka Maksātnespējas likuma 116. panta trīs prim daļā noteiktās administratora tiesības pieņemt lēmumu par turpmāko rīcību ar ieķīlāto parādnieka mantu vēl nav iestājušās, jo ieķīlātās mantas izsole netika rīkota?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 95. panta otrajai daļai administrators ir tiesīgs rīkoties ar parādnieka mantu šajā likumā noteikto pilnvaru ietvaros. Savukārt, papildus Maksātnespējas likuma 116. panta otrajā daļā noteiktajam pienākumam parādnieka ieķīlāto mantu pārdot izsolēs, ja ar nodrošināto kreditoru nav panākta vienošanās par mantas pārdošanu bez izsoles, 67. panta 8. punktā ir paredzētas administratora tiesības iznomāt (izīrēt) jebkuru parādnieka mantu, ja tas ir kreditoru kopuma interesēs. Turklāt Maksātnespējas likuma regulējums neprasa īpašu nodrošinātā kreditora saskaņojumu, ja tiek iznomāta ieķīlātā manta.

Līdz ar to secināms, ka administrators ir tiesīgs vienpersoniski, nesaskaņojot ar nodrošināto kreditoru pieņemt lēmumu par parādnieka ieķīlātās mantas iznomāšanu, savukārt ieķīlātās mantas pārdošana bez izsoles var notikt tikai vienojoties ar nodrošināto kreditoru.

Gadījumā, ja parādnieka mantas pārdošanas plānā ir paredzēta ieķīlātās mantas pārdošana izsolē, tā ir veicama Maksātnespējas likuma 116. pantā noteiktajā kārtībā. No minētā panta trešās prim daļas izriet, ka lēmumu par turpmāku rīcību ar parādnieka ieķīlāto mantu administrators var pieņemt vienpersoniski, paziņojot nodrošinātajam kreditoram Maksātnespējas likuma 81. panta kārtībā vienīgi gadījumā, ja vismaz divas izsoles uzskatāmas par nenotikušām un nodrošinātais kreditors nevēlas mantu paturēt sev.

Savukārt no Maksātnespējas likuma 116. panta otrās daļas izriet, ka nodrošinātais kreditors ar administratoru, ir tiesīgi vienoties ne tikai par ieķīlātās mantas pārdošanas veidu, bet arī kārtību un citiem ar ieķīlātās mantas pārdošanu saistītiem jautājumiem. Vienlaikus administratoram ir pienākums gādāt, lai ieķīlātā manta arī bez izsoles tiktu pārdota par iespējami augstāku cenu.

• Lai administrators vienpusēji atkāptos no līguma uz Maksātnespējas likuma 101. panta pirmās daļas pamata, ir jābūt pamatotam iemeslam, kādēļ parādnieka maksātnespējas stāvokļa dēļ līguma turpmāka pildīšana nav iespējama.

1) vai administrators var piemērot Maksātnespējas likuma 101. panta pirmo un otro daļu, proti, vienpusēji atkāpties no līguma, un otra līgumslēdzēja puse iesniegt savu kreditora prasījumu apstākļos, kad ir pagājuši vairāk kā seši mēneši no parādnieka maksātnespējas pasludināšanas, kā arī vai tādā gadījumā, ievērojot Maksātnespējas likuma 73. panta otro daļu, kreditors zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku?

2) vai administrators var piemērot Maksātnespējas likuma 101. panta pirmo un otro daļu, proti, vienpusēji atkāpties no līguma, un otra līgumslēdzēja puse iesniegt savu kreditora prasījumu tādā situācijā, kad parādnieka pārstāvis administratoram nav nodevis trešajām personām piederošu mantu un tādas nav administratora rīcībā?

Maksātnespējas likumā ir noteikti īpaši gadījumi, kad kreditoram ir tiesības iesniegt kreditora prasījumu, reaģējot uz administratora rīcību maksātnespējas procesā. Piemēram, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 101. panta otro daļu, ja administrators vienpusēji atkāpjas no līguma izpildes, otram līgumslēdzējam ir tiesības iesniegt savu kreditora prasījumu.

Ievērojot, ka likumdevējs nav ierobežojis termiņu, kurā administratoram pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 101. panta pirmo daļu, atzīstams, ka kreditoram objektīvi nav iespējams ievērot Maksātnespējas likuma 73. pantā noteikto termiņu kreditora prasījuma pieteikšanai pēc tam, kad administrators vienpusēji ir atkāpies no līguma, taču tiesības iesniegt kreditora prasījumu administratoram pastāv arī šādā gadījumā, uz ko tieši norādīts Maksātnespējas likuma 101. panta otrajā daļā.[1]

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka Maksātnespējas likuma 101. panta pirmā daļa paredz izņēmumu no Civillikuma 1587. pantā nostiprinātā vispārējā pacta sunt servanda principa. Tomēr Maksātnespējas likuma 101. panta pirmajā daļā administratoram piešķirtās izvēles tiesības izpildīt līgumu vai atkāpties no līguma ir jāsaista ar Maksātnespējas likuma mērķi veicināt parādnieka saistību izpildi un maksātnespējas procesa būtību, tostarp Maksātnespējas likuma 101. panta pirmās daļas otrajā teikumā administratoram uzlikto pienākumu atturēties no tādas rīcības ar parādnieka noslēgtajiem līgumiem, kuras rezultātā tiktu samazināti parādnieka aktīvi. Tāpat administratoram jāņem vērā Maksātnespējas likuma 6. pantā atklātie maksātnespējas principi, tostarp tiesību saglabāšanas princips, kreditoru vienlīdzības princips un saistību izpildes princips. Tādējādi, lai administrators vienpusēji atkāptos no līguma uz Maksātnespējas likuma 101. panta pirmās daļas pamata, ir jābūt pamatotam iemeslam, kādēļ parādnieka maksātnespējas stāvokļa dēļ līguma turpmāka pildīšana nav iespējama. Tikai fakts, ka parādniekam pasludināts maksātnespējas process, pats par sevi nav pietiekams, lai administratora atkāpšanos no līguma varētu atzīt par tiesisku.[2]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 70. panta pirmajai daļai parādnieka pārstāvja pienākums ir ierasties uz visām kreditoru sapulcēm un tiesas sēdēm, uz kurām viņš uzaicināts, kā arī sniegt savā rīcībā esošās ziņas par parādnieku. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka parādnieka pārstāvis ar pieņemšanas un nodošanas aktu nodod administratoram visu parādnieka mantu, organizatoriskos, personāla un grāmatvedības dokumentus, rīkojumus, izziņas, pārskatus un saraksti, kā arī parādnieka zīmogu un spiedogu administratora noteiktajā termiņā, kas nevar būt īsāks par trim dienām un garāks par 10 dienām pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas. Parādnieka pārstāvja pienākums ir sagatavot nododamās parādnieka mantas un dokumentu sarakstu. Parādnieka pārstāvis dokumentus administratoram nodod, sakārtojis tos atbilstoši lietvedības noteikumiem.

Minētajā tiesību normā noteiktais parādnieka pārstāvja pienākums nodot parādnieka mantu un dokumentus administratoram ir imperatīvs, t.i., tāds, kura izpilde ir obligāta.[3] Turklāt minētā tiesību norma nav tulkojama paplašināti un tajā ir noteikts parādnieka pārstāvja pienākums mantu un dokumentus nodot administratora norādītajā termiņā.

Maksātnespējas likuma 72.¹ pantā ir noteikta parādnieka valdes locekļa atbildība par zaudējumiem parādniekam, ja administratoram netiek nodoti parādnieka grāmatvedības dokumenti vai tie ir tādā stāvoklī, kas neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos gados pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas.

No Maksātnespējas likuma 72.¹ panta pirmās daļas normas satura nepārprotami izriet, ka parādnieka grāmatvedības dokumentu administratoram nenodošanas gadījumā valdes locekļa vaina zaudējumu nodarīšanā sabiedrībai ir prezumējama, un nav nepieciešams konstatēt cēlonisko sakaru starp valdes locekļa rīcību un zaudējumu nodarīšanu. Saskaņā ar minēto tiesisko regulējumu par zaudējumiem uzskatāmi parādnieka maksātnespējas procesā atzītie kreditoru prasījumi pamatparāda apmērā.[4]

Maksātnespējīgā uzņēmuma labā no valdes locekļiem piedzenamo zaudējumu veido līdzekļi, kas nepieciešami atzīto kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai. Tam, ka valdes locekļa rīcība nesatur ļaunprātīga tiesību aizskāruma pazīmes, nav tiesiskas nozīmes, jo viņš ir atbildīgs par katru, tostarp vieglu neuzmanību. Atbildība neiestājas tikai tad, ja attiecīgais subjekts pierāda, ka viņš attiecīgajā situācijā ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks un nav pielaidis pat vieglu neuzmanību.[5]

Maksātnespējas likuma 6. panta 2. punktā noteikts, ka kreditoriem tiek dotas vienādas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu saskaņā ar saistībām, kuras tie nodibinājuši ar parādnieku pirms procesa uzsākšanas (kreditoru vienlīdzības princips). Savukārt šā panta 8. punktā noteikts, ka procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Parādnieks un kreditors nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos (labticības princips).

Ņemot vērā minēto Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā apstāklis, ka parādnieka pārstāvis nepilda normatīvajos aktos uzliktos pienākumus, nevar būt šķērslis tam, lai kreditors nevarētu izlietot tam normatīvajos aktos noteiktās tiesības, t.sk., iesniegt kreditora prasījumu, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 6. panta 2. un 8. punktā noteikto. Vienlaikus kreditoram savas tiesības ir jārealizē, ievērojot maksātnespējas procesa mērķi un normatīvajos aktos noteikto kārtību.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Jāņem vērā, ka par mantas nenodošanu valdes loceklim (parādnieka pārstāvis) var iestāties civiltiesiskā atbildība, administratīvā atbildība, kriminālatbildība.

Komerclikuma 169. panta pirmā daļa nosaka valdes locekļa pienākumu rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Gadījumā, ja administrators, pārbaudot grāmatvedības dokumentus, konstatē, ka saskaņā ar grāmatvedības dokumentiem sabiedrībai ir jābūt mantai, bet valdes loceklis (parādnieka pārstāvis) šo mantu nav nodevis, un nevar arī izskaidrot, kur manta ir palikusi, tas nozīmē, ka valdes loceklis (parādnieka pārstāvis) nav rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, t.i., nav nodrošinājis mantas saglabāšanu, par ko pret valdes locekli var celt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu.

Par maksātnespējas procesa vai TAP noteikumu pārkāpšanu, ja to izdarījusi maksātnespējas procesā vai TAP iesaistītā persona, iestājas administratīvā atbildība (LAPK 166.³⁶ pants). Savukārt atbildība par mantas nenodošanu ir noteikta Krimināllikuma 215. panta trešajā daļā, kas paredz kriminālatbildību par šķēršļu likšanu maksātnespējas procesa gaitā, kas parādnieka (juridiskās personas maksātnespējas procesa subjekta) pārstāvja vai fiziskās personas (fiziskās personas maksātnespējas procesā) rīcībā izpaužas kā apzināti nepatiesu ziņu sniegšana tiesai vai administratoram, darījumu nelikumīga veikšana, mantas vai darījumu slēpšana, dokumentu slēpšana, iznīcināšana vai viltošana.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 3. marta spriedums lietā Nr. SKC-91/2017 (C04263412), 6.4. punkts.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 29. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-160/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0629.C36054414.1.S), 13. punkts.

[3] Neimanis J., Ievads tiesībās. Rīga: Autora izdevums, 2004. gads, 52. lpp.

[4] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 4. jūlija sprieduma lietā Nr. SKC-155/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0704.C30609515.1.S). 6.2. punkts.

[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. C26097912, SKC-291/2018.

• Administratoram ir saistošs Komerclikuma 169. panta piektajā daļā noteiktais noilguma termiņš.

Vai Komerclikuma 169. panta piektajā daļā noteiktais noilguma termiņš ir saistošs administratoram, ja pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas celta prasība pret valdes locekli par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punktu?

Lai arī Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punkts noteic administratora pienākumu izvērtēt un celt tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām, administratoram vienlaikus ir saistošs Komerclikuma 169. panta piektajā daļā noteiktais noilguma termiņš.

Proti, noilguma institūts civiltiesībās ir veidots ar mērķi novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību tad, ja kāda persona ilgstoši neīsteno tiesības un neprasa novērst iespējamo strīdu par tām.[1] Turklāt saskaņā ar Civillikuma 1910. pantu noilguma iestāšanās tiesiskās sekas ir saistības tiesības izbeigšanās. Ja likumā nav noteikts cits noilguma tecējuma sākuma termiņš, tad vadās no principa, ka noilgums sāk tecēt ar brīdi, kad kreditors uzzinājis vai viņam vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu.[2] Tātad noteicošais brīdis noilguma tecējuma iesākumam ir tieši tiesību pārkāpuma (aizskāruma) brīdis. Komerclikuma 169. panta piektajā daļā, kas ir speciālā tiesību norma, izšķirot strīdu par valdes locekļu atbildību, nolikts sevišķs iesākuma termiņš – pieci gadi no zaudējumu nodarīšanas dienas.[3] Tātad, ja attiecībā uz prasījumu par zaudējumu piedziņu ir iestājies Komerclikuma 169. panta piektajā daļā noteiktais noilgums, tas ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai.

Saistībā ar minēto norādāms, ka atbilstoši judikatūrā norādītajam, prasībai, ko administrators ceļ maksātnespējīgā uzņēmuma labā ir leģitīms mērķis, ja tā vērsta uz līdzekļu iegūšanu, kas nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.[4] Turklāt viens no instrumentiem, kā atgūt līdzekļus kreditoru prasījumu segšanai maksātnespējas procesā, ir zaudējumu piedziņa no valdes locekļiem. Administratoram, kurš cēlis prasību pret valdes locekli, ir jāpierāda, pirmkārt, sabiedrībai (tātad kreditoru kopumam) nodarīto zaudējumu fakts un apmērs, otrkārt, cēloniskais sakars starp zaudējumiem un valdes locekļa rīcību, treškārt, kā šie zaudējumi ir samazinājuši kreditoru prasījumu apmierināšanas iespējas maksātnespējas procesā, bet valdes loceklis var atbrīvoties no civiltiesiskās atbildības, pierādīdams savas rīcības atbilstību krietna un rūpīga saimnieka kritērijiem.[5]

Rezultātā, ja prasība tiek celta pret valdes locekli par kapitālsabiedrībai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, tad tiesai, izšķirot strīdu, jāņem vērā Komerclikuma 169. panta trešās daļas noteikumus, kas paredz valdes locekļa pienākumu pierādīt, ka viņa darbības atbilst krietna un rūpīga saimnieka rūpībai. Proti, tieši valdes loceklim ir jāatspēko savas rīcības prettiesiskuma un vainojamības prezumpcija.

Turklāt tiesu praksē nostiprinājusies no Komerclikuma 169. panta izrietošā atziņa, ka lietās, kur prasība celta par valdes locekļu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu maksātnespējīgās sabiedrības labā, pierādīšanas pienākums gulstas uz sabiedrības valdes locekli. Savukārt prasītājam – administratoram ir jāpierāda tikai zaudējumu apmērs un to prezumpcijas fakts.[6]

Būtiski ņemt vērā, ka attīstoties tiesu praksei valdes locekļu atbildības jautājumos, ir vērā ņemams Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 24. aprīļa spriedums, kurā tiesa vērtēja ne tikai valdes locekļu atbildības aspektus par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem, bet arī īpaša uzmanība tika pievērsta zaudējumu nodarīšanas brīdim, vērtējot jautājumu par noilguma iestāšanos prasības celšanai.[7]

Proti, minētajā spriedumā, atsaucoties uz iepriekš pastāvošo tiesu praksi, norādīts, ka, ja likumā nav noteikts cits noilguma tecējuma sākuma termiņš, tad noilgums sāk tecēt ar brīdi, kad kreditors uzzinājis vai viņam vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu. Turklāt būtiski, ka atšķirībā no citām lietām par valdes locekļu atbildību, kur prasību kreditoru interesēs ceļ jau par maksātnespējīgu atzītās sabiedrības administrators, konkrētajā lietā iesaistītā sabiedrība strādāja sekmīgi. Proti, minētā lieta sniedz noderīgu vērtējumu un atziņu, ka arī bez zaudējumiem strādājošas sabiedrības valde var tikt saukta pie atbildības par to darījumu sekām, kas radījuši sabiedrībai zaudējumus un, vai valdes locekļa rīcība atbilst krietna un rūpīga saimnieka mērauklai.

[1] Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 236. lpp

[2] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 1998, 360.-361. lpp.

[3] Zemgales rajona tiesas 2019. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. C73389919 motīvu daļas 4.2.2. punkts.

[4] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. C26097912, SKC-291/2018.

[5] Turpat.

[6] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 7. jūnija spriedums lietā Nr. C39072411, SKC-7/2016.

[7] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 24. aprīļa spriedums lietā Nr. C04394710, SKC-46/2019.

• Pildot administratora pienākumus uz likuma pamata līdz jauna administratora iecelšanas brīdim, administratoram būtu jāatturas no tādu darbību veikšanas, kuras būtiski ietekmē maksātnespējas procesa norisi.

1) vai administratoram ir tiesības pārstāvēt juridisku personu, ja attiecībā uz administratoru maksātnespējas reģistrā ir veikts ieraksts par administratora atbrīvošanu, atcelšanu vai atstādināšanu no amata, ja pēc UR sniegtās informācijas, kamēr UR nav saņemts tiesas nolēmums par administratora atcelšanu no fiziskās vai juridiskās personas maksātnespējas procesa, administrators paliek kā aktuāla amatpersona maksātnespējas reģistra ierakstos pie attiecīgā maksātnespējas procesa. Līdz ar to UR nevar veikt atzīmi par administratora atcelšanu no fiziskās vai juridiskās personas maksātnespējas procesa bez tiesas nolēmuma?

2) kādos gadījumos Maksātnespējas kontroles dienests lūdz UR veikt ierakstu par administratora atbrīvošanu, atcelšanu vai atstādināšanu un kā šāds ieraksts ietekmē administratora tiesības pārstāvēt juridisku personu un rīkoties ar juridiskas personas mantu?

Maksātnespējas likuma 18. pants noteic administratora darbības publicitāti. Atbilstoši minētā panta pirmās daļas 7. punktam atbildīgā iestāde maksātnespējas reģistrā ieraksta ziņas par datumu, no kura administrators saskaņā ar Maksātnespējas likumu vai citiem normatīvajiem aktiem ir ierobežots pildīt administratora amata pienākumus (tostarp atstādināts no amata), savukārt minētā panta pirmās daļas 7.¹ punkts noteic, ka atbildīgā iestāde maksātnespējas reģistrā par administratoru ieraksta ziņas tostarp arī par datumu, no kura administrators atbrīvots vai atcelts no amata.

Ņemot vērā, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 17.¹, 17.² un 17.³ pantu administratoru no amata atbrīvo, atceļ vai atstādina Maksātnespējas kontroles dienesta direktors ar lēmumu, Maksātnespējas kontroles dienests nodrošina šo ziņu sniegšanu UR ierakstu veikšanai maksātnespējas reģistrā.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 22. panta ceturtajai daļai, ja administrators ir atbrīvots, atcelts vai atstādināts, Maksātnespējas kontroles dienests iesniedz tiesai pieteikumu par administratora atcelšanu no visiem juridiskās personas maksātnespējas procesiem vai fiziskās personas maksātnespējas procesiem, kuros viņš iecelts.

Savukārt, ja administrators tiek atcelts no fiziskās vai juridiskās personas maksātnespējas procesa, Maksātnespējas likuma 19. pantā noteiktajā kārtībā tiek iecelts cits administrators Līdz jauna administratora iecelšanai iepriekšējais administrators turpina pildīt savus pienākumus. Pēc jauna administratora iecelšanas iepriekšējais administrators likumā noteiktajā kārtībā ir atbildīgs par parādnieka dokumentu un mantas nodošanu jaunajam administratoram saskaņā ar dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu (Maksātnespējas likuma 24. panta pirmā un trešā daļa).

Tas nozīmē, ka pēc administratora atbrīvošanas, atcelšanas vai atstādināšanas no amata, maksātnespējas reģistrā tiek veikts attiecīgs ieraksts. Tāpat arī tiesai tiek nosūtīti pieteikumi par administratora atcelšanu no fiziskās un juridiskās personas maksātnespējas procesiem, kuros viņš ir iecelts. Lai arī maksātnespējas reģistrā ir iekļauta atzīme, ka administrators ir atbrīvots, atcelts vai atstādināts no amata, līdz jauna administratora iecelšanai administrators turpina pildīt savus pienākumus. Tomēr Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, pildot administratora pienākumus uz likuma pamata, līdz jauna administratora iecelšanas brīdim, administratoram būtu jāatturas no tādu darbību veikšanas, kuras būtiski ietekmē maksātnespējas procesa norisi.

• Administratoram, izvērtējot informācijas sniegšanas iespējamību, ir jāizvērtē divi apstākļi: personas tiesības saņemt informāciju un parādnieka vai kreditoru likumīgo interešu ievērošana.

1) vai administrators ir tiesīgs pieprasīt informāciju pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. punktu?

2) vai administratorei ir pienākums sniegt informāciju, kas saistīta ar parādnieka mantu, kreditoriem un finanšu stāvokli un kādā apjomā?

3) vai pamatojums informācijas nepieciešamībai, lai veiktu maksātnespējīgās kapitālsabiedrības kapitāldaļu novērtējumu ir pietiekams, lai sniegtu informāciju par parādnieka mantu, kreditoriem un finanšu stāvokli?

Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktā noteikts, ka administratora pienākums ir sniegt informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi tiesai, kreditoriem, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām normatīvajos aktos noteiktajām personām un institūcijām. Savukārt, Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir definēts atklātības princips, kurš nosaka, lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. No minētā izriet, ka atklātības princips nav absolūts un tas nenosaka obligātu pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju.

Administratora ekskluzīvajā kompetencē ir izvērtēt, vai pieprasītās informācijas uzrādīšana un izsniegšana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm, vai kādai citai personai. Administratoram, izvērtējot informācijas sniegšanas iespējamību, ir jāizvērtē divi apstākļi: personas tiesības saņemt informāciju un parādnieka vai kreditoru likumīgo interešu ievērošana. Norādāms, ka pieprasot informāciju par parādnieka maksātnespējas procesu, ir jāpamato savs pieprasījums un jānorāda mērķis, kādam tā tiks izmantota. Savukārt administratorei, lemjot par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē, vai ir likumiska interese (tiesisks pamats) iegūt šo informāciju. Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka administratorei, saņemot pieprasījumu par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē pieprasījuma pamatotība un mērķis, vienlaikus jāņem vērā Maksātnespējas likuma regulējums, tostarp attiecībā uz parādnieka vai kreditoru likumīgo interešu ievērošanu, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 137. panta 3. punktu administrators pēc fiziskās personas maksātnespēja procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas apzina parādnieka mantu. Kā arī administratoram ir jānodrošina parādnieka mantas novērtēšana. Savukārt Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punktā noteikts, ka administratoram, cita starpā, ir tiesības pieprasīt un saņemt no kompetentām personām un institūcijām to rīcībā esošo informāciju, kas saistīta ar juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi.

Papildus Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka administratora kā maksātnespējas procesa vadītāja, ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai, atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai, nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to vēršama uzmanība, ka Maksātnespējas kontroles dienests administratora vietā neizdara secinājumus par to, kāda apjoma informāciju administratorei konkrētajā situācijā būtu jāsniedz administratoram, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

• Normatīvie akti neparedz regulējumu administratora komunikācijai ar masu medijiem, bet administratora ekskluzīvā kompetencē ir izvērtēt, vai informācijas publicēšana varētu kaitēt kādas personas likumīgajām interesēm.

1) vai administratoram ir tiesības informēt sabiedrību par maksātnespējas procesa lietas virzību un konstatētajiem faktiem, kas saistīti ar sabiedrības interesēm, izmantojot presi un citus masu informācijas līdzekļus?

2) kādu informāciju un kādā apmērā administrators var izpaust presei un citiem masu informācijas līdzekļiem par administrēto maksātnespējas procesu?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 173. panta pirmo daļu Maksātnespējas kontroles dienests ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros īsteno valsts politiku TAP un maksātnespējas procesa jautājumos, aizsargā darbinieku intereses viņu darba devēja maksātnespējas gadījumā un likumā noteiktajā kārtībā īsteno valsts un sabiedrības interešu aizsardzību TAP un maksātnespējas procesa jautājumos. Savukārt Maksātnespējas likuma 174.¹ pantā un 174.² pantā noteikti Maksātnespējas kontroles dienesta uzdevumi un tiesības.

No minētajām tiesību normām izriet Maksātnespējas kontroles dienesta kompetence izvērtēt maksātnespējas procesa norises un administratora rīcības atbilstību maksātnespēju regulējošo normatīvo aktu prasībām.

Norādāms, ka minētie normatīvie akti neparedz regulējumu administratora komunikācijai ar masu medijiem. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests nav tiesīgs sniegt administratoram viedokli vai ieteikumus attiecībā uz vēstulē uzdotajiem jautājumiem.

Vienlaikus Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību, ka administratoram savā amata darbībā ir jāievēro Maksātnespējas procesa administratoru un TAP uzraugošo personu profesionālās ētikas kodeksa normas, tostarp 2.11. punktā noteiktais, ka administratora rakstiskiem un mutiskiem paziņojumiem masu informācijas līdzekļos un publiskajās uzstāšanās jābūt lietišķiem un pārdomātiem.

Tāpat vēršama uzmanība, ka, īstenojot Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā nostiprināto atklātības principu un nodrošinot maksātnespējas procesa caurspīdīgumu un administratora rīcības atklātību, attiecībā uz administratoru pastāv Maksātnespējas likumā noteiktais ierobežojums izsniegt tādu informāciju, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm.

No minētā izriet, ka atklātības princips nav absolūts un tas nenosaka pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju. Tādējādi administratora ekskluzīvā kompetencē ir izvērtēt, vai informācijas publicēšana varētu kaitēt kādas personas likumīgajām interesēm.

• Ievērojot atklātības principa nozīmi maksātnespējas procesā, administratoram ir jāsniedz informācija parādnieka kreditoram par parādnieka bankas konta izdrukām, ja šo dokumentu uzrādīšana nekaitē parādnieka, citu kreditoru vai kādas citas personas likumīgajām interesēm.

1) vai administratoram jāsniedz informācija kreditoram par parādnieka konta apgrozījumu no parādnieka maksātnespējas procesa uzsākšanas dienas?

2) vai administratoram ir jāmeklē un jāpieprasa no trešajām personām kreditora pieprasītā informācija uz sava, t.i., administratora rēķina, ņemot vērā to, ka parādnieka maksātnespējas procesa lieta ir pārņemta no cita administratora?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 2. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka pārvaldes institūciju darbība tiek apturēta, un parādnieka pārvaldīšanu veic administrators.

Maksātnespējas likuma 95. panta trešajā daļā noteikts, ka administrators pārvalda mantu kā krietns un rūpīgs saimnieks. Savukārt Maksātnespējas likuma 95. panta ceturtajā daļā noteikts, ka naudas līdzekļi, kurus administrators saņem, pārvaldot parādnieka mantu, noguldāmi kredītiestādes parādnieka kontā. Maksātnespējas likuma 111. panta piektajā daļā noteikts, ka naudas līdzekļi, kas saistīti ar parādnieka mantas pārdošanu, ieskaitāmi parādnieka kontā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka Maksātnespējas likums tieši noteic, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas līdz juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanai administrators pārvalda parādnieka kontu, kurā noguldāmi naudas līdzekļi, kurus administrators saņem, pārvaldot parādnieka mantu.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros administrators veic visa veida darbības ar naudas līdzekļiem, izmantojot parādnieka norēķinu kontu. Tajā skaitā tikai parādnieka norēķinu kontā ir iemaksājami naudas līdzekļi, kas saņemti parādniekam piederošās mantas pārdošanas rezultātā. Norādāms, ka minēto tiesību normu mērķis ir nodrošināt kreditoru uzticību administratora veiktajām darbībām juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, kā arī kreditoriem sniegt papildu iespēju iegūt informāciju par administratora darbību, kas veiktas ar parādnieka naudas līdzekļiem, pamatotību.

Vienlaikus administratoram ir pienākums nodrošināt juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros veikto darbību, tajā skaitā arī to darbību, kas saistītas ar parādnieka naudas līdzekļu pārvaldību, caurskatāmību. Maksātnespējas likuma 24. panta otrajā daļā noteikts, ka ja iepriekšējais administrators atkāpjas vai tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa, tiesas noteiktajā termiņā, kas nedrīkst būt ilgāks par 10 dienām, iepriekšējais administrators sastāda dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, ko paraksta iepriekšējais administrators un jaunais administrators. Ievērojot minēto secināms, ka administratoram pārņemot parādnieka dokumentus un mantu no iepriekšējā administratora bija jāpārņem arī parādnieka norēķinu konts.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 1. panta un 26. panta otrās daļas prasībām, nodrošinot maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi, administratoram ir pienākums nodrošināt kreditoru tiesību aizsardzību, tajā skaitā, nodrošināt kreditoriem iespēju patstāvīgi aizsargāt savas intereses, izmantojot Maksātnespējas likumā noteiktos tiesiskos līdzekļus. Šī mērķa sasniegšanai administratoram ir pienākums nodrošināt maksātnespējas procesa caurspīdīgumu un kreditoru tiesību aizsardzībai nepieciešamās informācijas par maksātnespējas procesu, kā arī konkrētu kreditoru tiesību aizsardzībai nepieciešamo dokumentu pieejamību kreditoriem. Maksātnespējas likumā ir paredzēta noteikta kārtība, kas maksātnespējas procesā iesaistītajām personām ļauj īstenot savas likumiskās tiesības. Cita starpā, tā paredz, ka maksātnespējas procesā iesaistītās personas var vērsties pie administratora ar informācijas pieprasījumu atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktā noteiktajam, norādot kādu informāciju vēlas saņemt. Turklāt norādāms, ka administratora nepamatots atteikums sniegt kreditoram pieprasīto informāciju vai nodrošināt kreditoram iespēju iepazīties ar pieprasīto informāciju vai dokumentiem, rada neuzticību maksātnespējas procesa norises atklātībai, likumībai un efektivitātei.

Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir nostiprināts maksātnespējas procesa atklātības princips, kas nosaka, ka, lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. No minētā izriet, ka atklātības princips nav absolūts un tas nenosaka obligātu pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju. Administratora ekskluzīvajā kompetencē ir izvērtēt, vai pieprasītās informācijas uzrādīšana un izsniegšana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm vai kādai citai personai. Lai veiktu minēto izvērtējumu, administratoram ir jāsamēro maksātnespējas procesa mērķis –  veicināt finansiālās grūtībās nonākušā parādnieka saistību izpildi, kreditoru likumīgās intereses un parādnieka un citu personu tiesības.

Ievērojot minēto, norādāms, ka, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administrators var, un, ievērojot atklātības principa nozīmi maksātnespējas procesā, vajadzētu uzrādīt parādnieka kreditoram parādnieka bankas izdrukas, ja šo dokumentu uzrādīšana nekaitē parādnieka, citu kreditoru vai kādas citas personas likumīgajām interesēm.

Attiecībā uz informācijas sniegšanu kreditoram, kas var radīt administratoram papildu izmaksas norādāms turpmākais.

Kā jau iepriekš minēts, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 24. panta otro daļu, administrators pārņemot parādnieka mantu un dokumentāciju no iepriekšējā administratora, pārņem arī parādnieka norēķinu kontu, līdz ar to nav saprotams, kādas izmaksas administratoram varētu rasties sniedzot parādnieka kreditora pieprasīto informāciju. Tomēr gadījumā, ja kreditora pieprasītās informācijas sniegšana administratoram rada papildu izmaksas, norādāms, ka nav objektīvu pamatojuma, kādu apsvērumu dēļ kreditora vēlme iegūt informāciju būtu jāfinansē administratoram.

Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram būtu attiecīgais kreditors jāinformē par iespējamajām izmaksām un jāvienojas ar kreditoru par šo izmaksu segšanas kārtību.

• Administratoram ir jāspēj nošķirt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, kuras ir būtiski nepieciešamas maksātnespējas procesa norises nodrošināšanai, un attiecīgi sedzamas nekavējoties.
•  Maksātnespējas likuma noteikumi par juridiskās personas maksātnespējas procesu neparedz tādu kārtību, ka tiek sagatavoti vairāki kreditoru prasījumu segšanas plāni un izmaksu saraksti.

Vai administratoram ir jāsedz Maksātnespējas likuma 118. panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā minētās izmaksas un prasījumi, pirms mantas pārdošanas plāna pilnīgas izpildes, sagatavojot kreditoru prasījumu segšanas plānu un izmaksu sarakstu, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi? Kā arī, vai viena juridiskās personas maksātnespējas procesa ietvaros var būt vairāki kreditoru prasījumu segšanas plāni?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 117. panta pirmajai daļai administrators 15 dienu laikā pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes sastāda juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu atbilstoši šā likuma 118. pantā noteiktajai kārtībai.

Priekšnoteikums maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru prasījumu segšanas plāna sastādīšanai ir mantas pārdošanas plāna izpilde, tādējādi radot tiesisko noteiktību. Turklāt vienlaikus ar kreditoru prasījumu segšanas plānu, administratoram ir noteikts imperatīvs pienākums sagatavot un nosūtīt arī procesa izmaksu sarakstu. Attiecīgi, nosūtot kreditoru prasījumu segšanas plānu un galējo maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu, administrators apliecina, ka ir veicis visas bankrota procedūrā plānotās darbības un process pēc kreditoru prasījumu segšanas ir pabeidzams.

Minēto paredz arī Maksātnespējas likuma 119. panta pirmā daļa, kas noteic administratoram pienākumu 15 dienu laikā pēc tam, kad nosūtīts paziņojums par kreditoru prasījumu segšanas plāna izpildi (ja nav saņemti kreditoru iebildumi) iesniegt tiesā pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, pievienojot paziņojumu par kreditoru prasījumu segšanas plāna izpildi.

Jāņem vērā, ka maksātnespējas procesā visi atzītie kreditori veido kreditoru kopumu. Līdz ar to visiem kreditoriem tiek piešķirtas vienādas iespējas piedalīties maksātnespējas procesā un ietekmēt maksātnespējas procesa norisi, kā arī vienādas iespējas saņemt kreditoriem pienākošās naudas summas.[1]

Līdz ar to Maksātnespējas likums neparedz izņēmumus no konkrētās procedūras, kas būtu vērsti uz atsevišķu kreditoru prasījumu ārpuskārtas prioritāru segšanu. Minētais atbilst arī Maksātnespējas likuma 6. panta 2. punktā nostiprinātajam kreditoru vienlīdzības principam atbilstoši kuram kreditoriem tiek dotas vienādas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu saskaņā ar saistībām, kuras tie nodibinājuši ar parādnieku pirms procesa uzsākšanas.

Turklāt arī no tiesu prakses izriet, ka administratora rīcība, sagatavojot un nosūtot kreditoriem prasījumu segšanas plānu, kurā paredzēts prioritāri segt divu kreditoru prasījumus, lai gan procesā vēl turpinās tiesvedības un naudas atgūšana, kā arī nav viennozīmīgi zināms visa maksātnespējas procesa izmaksu apmērs un to iespējamība segt no atgūtajiem līdzekļiem, atzīta par pretēju Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai un 117  panta pirmajai daļai.[2]

Ņemot vērā iepriekš minēto secināms, ka Maksātnespējas likuma 118. panta otrajā un trešajā daļā minēto prasījumu segšana pirms mantas pārdošanas plāna pilnīgas izpildes, sagatavojot kreditoru prasījumu segšanas plānu un izmaksu sarakstu, nav atbilstoša Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai un ir pretēja Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai.

Savukārt attiecībā uz Maksātnespējas likuma 118. panta pirmajā daļā minētajām izmaksām norādāms, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai, administratoram ir jāspēj nošķirt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, kuras ir būtiski nepieciešamas maksātnespējas procesa norises nodrošināšanai un attiecīgi sedzamas nekavējoties, no tām, kuras rodas un ir iespējams segt tikai pēc mantas pārdošanas plāna pilnīgas izpildes un kreditoru prasījumu segšanas plāna un izmaksu saraksta sagatavošanas.

Proti, ir tikai saprātīgi, ka administratoram ir jāsedz tādas maksātnespējas procesa tekošās izmaksas, kuras nepieciešamas maksātnespējas procesa sekmīgai norisei un ir sedzamas nekavējoties (piemēram, vēstuļu nosūtīšana, ar mantas saglabāšanu saistītās izmaksas utt.) pretējā gadījumā tas var radīt šķēršļus maksātnespējas procesa sekmīgai norisei vai arī negatīvas sekas, kuru rezultātā maksātnespējas procesa izmaksu apmērs varētu būtiski palielināties. Tomēr jāņem vērā, ka tādu izmaksu nekavējošas segšanas nepieciešamība katrā konkrētā gadījumā ir jāizvērtē administratoram patstāvīgi.

Turklāt minētais vienlaikus izslēdz tādu kārtību, ka viena juridiskās personas maksātnespējas procesā tiek sagatavoti vairāki kreditoru prasījumu segšanas plāni un izmaksu saraksti.

[1] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2016. gada 1. aprīļa lēmums lietā Nr. C29352916.

[2] Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019. gada 4. jūlija lēmums lietā Nr. C29335519, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019. gada 12. augusta lēmums lietā Nr. CA-2613-19/13.

• Administratoram jāizvērtē, vai parādnieka dokumentu fotokopiju veikšana neaizskar parādnieka kreditoru vai citu personu intereses.

Kādā kārtībā vai/un kādā apmērā kreditoram ir tiesības iepazīties un/vai veikt parādnieka visu grāmatvedības dokumentu, tajā skaitā, norēķinu kontu fotokopijas, ja Maksātnespējas likums to tieši nenosaka?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 1. panta un 26. panta otrās daļas prasībām, nodrošinot maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi, administratoram ir pienākums nodrošināt kreditoru tiesību aizsardzību, tajā skaitā, nodrošināt kreditoriem iespēju patstāvīgi aizsargāt savas intereses, izmantojot Maksātnespējas likumā noteiktos tiesiskos līdzekļus. Šī mērķa sasniegšanai administratoram ir pienākums nodrošināt maksātnespējas procesa caurspīdīgumu un kreditoru tiesību aizsardzībai nepieciešamās informācijas par maksātnespējas procesu, kā arī konkrētu kreditoru tiesību aizsardzībai nepieciešamo dokumentu pieejamību kreditoriem.

Maksātnespējas likumā ir paredzēta noteikta kārtība, kas maksātnespējas procesā iesaistītajām personām ļauj īstenot savas likumiskās tiesības. Cita starpā, tā paredz, ka maksātnespējas procesā iesaistītās personas var vērsties pie administratora ar informācijas pieprasījumu atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktā noteiktajam, norādot kādu informāciju vēlas saņemt.

Turklāt norādāms, ka administratora nepamatots atteikums sniegt kreditoram pieprasīto informāciju vai nodrošināt kreditoram iespēju iepazīties ar pieprasīto informāciju vai dokumentiem, rada neuzticību maksātnespējas procesa norises atklātībai, likumībai un efektivitātei. Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir nostiprināts maksātnespējas procesa atklātības princips, kas nosaka, ka, lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. No minētā izriet, ka atklātības princips nav absolūts un tas nenosaka obligātu pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju.

Administratora ekskluzīvajā kompetencē ir izvērtēt, vai pieprasītās informācijas uzrādīšana un izsniegšana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm vai kādai citai personai. Lai veiktu minēto izvērtējumu, administratoram ir jāsamēro maksātnespējas procesa mērķis – veicināt finansiālās grūtībās nonākušā parādnieka saistību izpildi, kreditoru likumīgās intereses un parādnieka un citu personu tiesības. Tāpat administratora ekskluzīvajā kompetencē ir izvērtēt, kādā veidā kreditora pieprasīto informāciju kreditoram darīt zināmu.

Gadījumā, ja, administratores ieskatā, kreditora pieprasītie dokumenti satur informāciju, kas nav izpaužama (tāda kā, piemēram, fizisko personu dati) administratore var, piemēram, izsniegt pieprasīto informāciju, aizklājot personu identificējošos datus. Tāpat attiecībā uz fotokopiju veikšanu, norādāms, ka administratorei arī šajā gadījumā ir jāizvērtē, vai tādā veidā tiek nodrošināta parādnieka kreditoru vai citu personu likumisko interešu aizsardzība.

Ievērojot minēto, norādāms, ka, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administrators var, un, ievērojot atklātības principa nozīmi maksātnespējas procesā, tam vajadzētu uzrādīt parādnieka kreditoriem grāmatvedības dokumentus un bankas izdrukas, kā arī ļaut veikt minēto dokumentu fotokopijas, ja minēto dokumentu uzrādīšana nekaitē parādnieka, citu kreditoru vai kādas citas personas likumīgajām interesēm.

• Administratora kā maksātnespējas procesa vadītāja, ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Kādā veidā ir iespējams izbeigt parādnieka maksātnespējas procesu, ja maksātnespējas pieteikumu iesniedzis parādnieka likvidators, un situācijā, kad parādniekam nav kreditoru, t.sk. kādas darbības veicamas ar iegūtajiem līdzekļiem piedziņas veiksmīgas realizācijas gadījumā?

Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā ir definēts juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis, nosakot, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. Juridiskās personas maksātnespējas procesā tiek realizētas kreditoru intereses saņemt parādnieka nenokārtoto saistību izpildi. Priekšnoteikums parādnieka kreditoriem, lai realizētu savas tiesības maksātnespējas procesa ietvaros, ir Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā pieteikt kreditora prasījumu. Proti, maksātnespējas procesa ietvaros tiek segti tikai to parādnieka kreditoru prasījumi, kuri pieteikti noteiktajā kārtībā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 73. panta pirmo daļu kreditoru prasījumi pret parādnieku iesniedzami administratoram mēneša laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu. Savukārt, šī panta otrajā daļā noteikts, ja kreditors nokavējis šā panta pirmajā daļā minēto prasījumu iesniegšanas termiņu, viņš savu prasījumu pret parādnieku var iesniegt termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad šajā likumā noteiktajā kārtībā sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Pēc šā termiņa iestājas noilgums, līdz ar to kreditors zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku.

Maksātnespējas likumā nav noteikta ne procedūra, ne sekas situācijai, kad juridiskās personas maksātnespējas procesā netiek pieteikts neviens kreditora prasījums. Vienlaikus, ja parādnieka maksātnespējas procesā noteiktajā termiņā nav pieteikti kreditora prasījumi, tad nepastāv arī prasījumi, kuri jāapmierina.

Ņemot vērā, ka parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedza parādnieka likvidators, no kā varētu izdarīt secinājumu, ka parādnieka nolūks vairs nav nodarboties ar saimniecisko darbību, kā arī to, ka maksātnespējas procesā nevar tikt realizētas kreditoru intereses, jo tajā nav kreditoru, tad, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administratoram ir vērtējams jautājums par maksātnespējas procesa izbeigšanu, ja vien administrators ir veicis visas citas procesā veicamās darbības.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.¹⁴ panta pirmās daļas 6. punktu pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas tiesa, pamatojoties uz attiecīgu pieteikumu, lemj par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Līdz ar to norādāms, ka tiesas kompetencē ir vērtēt attiecīgos apstākļus parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanai. Attiecībā uz tiesas nolēmumu iesniegšanu piespiedu izpildē vērtējams ir jautājums par šīs darbības nepieciešamības lietderību.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 6. panta 5. punktā ietverto maksātnespējas procesa efektivitātes principu, procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi. Savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka parādnieka maksātnespējas procesā administratora rīcībai jābūt vērstai uz to, lai tiktu sasniegts Maksātnespējas likuma 1. pantā noteiktais likuma mērķis – veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi. Ja parādnieka maksātnespējas procesā nav konstatētas saistības, tad nav nepieciešams veikt darbības, kas formāli paildzina maksātnespējas procesa norisi. Maksātnespējas likuma 6. panta 6. punktā ir definēts apgrozības ātruma princips, kas noteic, ka maksātnespējas procesa uzdevums ir uzturēt komerctiesiskās apgrozības ātrumu. Parādnieka mantas realizācija veicama, lai pēc iespējas ātrāk nodrošinātu tās atgriešanos komerctiesiskajā apritē.

Līdz ar to atzīstams, ka juridiskas personas maksātnespējas procesa jēga ir ne tikai kreditoru prasījumu apmierināšana, bet arī tādu juridisko personu, kas sava finansiālā stāvokļa dēļ nav spējīgas piedalīties civiltiesiskajā apgrozībā, izslēgšana no civiltiesiskās aprites. Savukārt, ja parādnieka maksātnespējas procesā tiek atgūti naudas līdzekļi, tad tie novirzāmi atbilstoši Maksātnespējas likuma 118. pantam, kurā noteikta kreditoru prasījumu segšanas kārtība juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Savukārt pēc maksātnespējas procesa izmaksu segšanas saskaņā ar Maksātnespējas likuma 118. panta pirmo daļu, prasījumi būtu apmierināmi atbilstoši Maksātnespējas likuma 118. panta 10. daļai, kas noteic, ka parādnieka naudas līdzekļi, kas paliek pāri pēc šajā pantā norādīto juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu segšanas un kreditoru prasījumu apmierināšanas, tiek sadalīti parādnieka dalībniekiem (akcionāriem) vai biedriem proporcionāli katra ieguldījuma lielumam.

Vēršama uzmanība, ka administratora kā maksātnespējas procesa vadītāja, ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai, atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai, nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests administratora vietā neizdara secinājumus par to, kā rīkoties konkrētajā situācijā, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

• Ja pastāv pamatotas šaubas par administratora objektivitāti, viņš nedrīkst veikt izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, jo tas var būtiski ietekmēt turpmāko maksātnespējas procesa gaitu.

1) vai administrators būs rīkojies tiesiski, ja uzskatīs, ka ir nonācis interešu konflikta situācijā, jo ir sniedzis juridisko palīdzību potenciālajam parādnieka nenodrošinātajam kreditoram, tas ir, secinās, ka minētais fakts, pieņemot lēmumu par kreditora aizstāšanu, kā arī citi lēmumi, kas skartu parādnieka kreditorus, varētu radīt šaubas par administratora objektivitāti vai pat radīt priekšstatu par administratora ieinteresētību caur savu klientu parādnieka maksātnespējas procesa norisē, un, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 20. panta pirmās daļas septīto un astoto punktu, pieņems lēmumu par atkāpšanos no administratora pienākumu pildīšanas parādnieka maksātnespējas procesā?

2) vai administrators būs rīkojies tiesiski gadījumā, ja iesniegs tiesā pieteikumu par atkāpšanos no administratora pienākumu pildīšanas parādnieka maksātnespējas procesā un līdz tiesas lēmuma pieņemšanai atturēsies no jebkādu lēmumu pieņemšanas attiecībā pret parādnieka kreditoriem, tajā skaitā pret savu kā advokāta klientu par parādnieka kreditora aizstāšanu?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 23. panta pirmajai un otrajai daļai vienīgi tiesa var izlemt jautājumu par administratora atkāpšanos no juridiskās personas maksātnespējas procesa, kā arī šādas atkāpšanās pamatotību.

Maksātnespējas likuma centrālais mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi. Šā mērķa sasniegšanai galvenā loma ir administratoram, jo tieši administrators, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto, nodrošina efektīvu un likumīgu TAP, kā arī maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Administrators ir likumdevēja izraudzītais tiesību subjekts, kuram piešķirtas tiesības un arī tiesiskie līdzekļi Maksātnespējas likuma mērķa īstenošanai, tas ir, galvenokārt privāto tiesību subjektu (parādnieka un kreditoru) tiesību un interešu aizsardzībai, veicinot parādnieka pēc iespējas pilnīgāku saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu. Administratoram jāīsteno starpnieka loma starp kreditoriem un parādniekiem, nodrošinot abu pušu interešu aizsardzību. Maksātnespējas procesa likumīga un efektīva norise ietver sevī tādu administratora rīcību, kas sabiedrībai un maksātnespējas procesā iesaistītajiem subjektiem neradītu nekādas šaubas par administratora objektivitāti un spēju likumīgi vadīt maksātnespējas procesu.[1] Arī starptautiskajā praksē ir atzīts, ka papildus administratora kvalifikācijai, zināšanām un pieredzei administratoram jābūt apveltītam ar tādām personīgajām kvalitātēm kā objektivitāte un neitralitāte, kurām jārada uzticība maksātnespējas procesā iesaistītajām personām, ka maksātnespējas process noris efektīvi un likumīgi. Turklāt šo administratora personisko īpašību būtisks elements ir administratora spēja demonstrēt neitralitāti attiecībā uz administratora interesēm maksātnespējas procesā, izslēdzot jebkādu interešu pastāvēšanu attiecībā uz parādnieku, sākot no likumīgajām, ekonomiskajām, līdz pat ģimenes un cita rakstura interesēm.[2]

Maksātnespējas likuma 23. panta trešā daļa noteic, ka administrators atkāpjas, ja attiecībā uz viņu pastāv Maksātnespējas likuma 20. pantā noteiktie ierobežojumi. Administrators iesniegumā ir atsaucies uz minētā panta 7. punktu, kurā noteikts, ka administratora pienākumus maksātnespējas procesā nevar pildīt administrators, kurš ir personiski ieinteresēts maksātnespējas lietā vai ir citi apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par viņa objektivitāti. Ņemot vērā, ka administratoram kā parādnieka likumīgajam pārstāvim un maksātnespējas procesa virzītājam ir plašs pilnvaru apjoms, nav pieļaujama tādu apstākļu pastāvēšana, kas varētu radīt šaubas par administratora objektivitāti un neitralitāti attiecībā pret visiem parādnieka kreditoriem. Šādu apstākļu pastāvēšana ne tikai apdraud attiecīgā procesa likumīgu un efektīvu norisi, bet arī grauj uzticību maksātnespējas procesiem kopumā.

Norādāms, ka Maksātnespējas likuma 6. panta 2. punktā nostiprināts kreditoru vienlīdzības princips, proti, kreditoriem tiek dotas vienādas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu. Vēršama uzmanība, ka jēdziena "apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par objektivitāti" novērtējums vienmēr ir subjektīvs, taču tam jābalstās uz objektīviem, proti, saskaņā ar pierādījumiem konstatētiem faktiem. Vērtējot, vai pastāv pamatotas šaubas par administratora objektivitāti, tiesai jākonstatē nevis apstākļi, kas vienīgi maksātnespējas procesā iesaistītajām personām varētu radīt šaubas par administratora objektivitāti, bet gan apstākļi, kas saprātīgam vērotājam no malas, ievērojot konkrētās lietas faktus un apstākļus, varētu radīt šaubas par administratora objektivitāti.[3]

Līdz ar to gadījumā, ja maksātnespējas procesā par kreditoru ir atzīstama persona, ar kuru administratoram kā privātpersonai, kā arī profesionālās darbības ietvaros, ir tāda veida attiecības, kas varētu ietekmēt likumīgu un efektīvu maksātnespējas procesa norisi vai neatkarīgam vērotājam no malas radīt pamatotas šaubas par administratora objektivitāti, administrators nav tiesīgs uzņemties un pildīt administratora pienākumus konkrētajā procesā. Fakts, ka administratoram vēsturiski pastāvējušas profesionālās attiecības ar kādu no kreditoriem, t. i. administrators savā lietvedībā esošas juridiskās personas kreditoram pirms ievērojama laika sprīža ir sniedzis profesionālo palīdzību kā zvērināts advokāts, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, nav pietiekams pamats, lai radītu šaubas par administratora objektivitāti vai interešu konflikta situāciju Maksātnespējas likuma izpratnē. Proti, ja kreditora un administratora savstarpējām interesēm nepiemīt pretējs raksturs, vai arī kopējas intereses attiecībā uz parādnieka maksātnespējas procesu, minētā kreditora saistība ar administratoru ir pastarpināta un pārāk attālināta, lai būtu konstatējami Maksātnespējas likuma 20. pantā norādītie ierobežojumi.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka gadījumā, ja administrators apzinās, ka nespēj ievērot absolūtu objektivitāti un neitralitāti attiecībā pret kādu no kreditoriem, ir personiski ieinteresēts maksātnespējas lietā, vai ir citi apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par viņa objektivitāti, viņam ir pienākums vērsties tiesā ar pieteikumu par atkāpšanos no konkrētā procesa administrēšanas, sniedzot attiecīgu pamatojumu.

Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 24. panta trešo daļu līdz jauna administratora iecelšanai iepriekšējais administrators turpina pildīt savus pienākumus. Norādāms, ka Maksātnespējas likumā nav noteikts, cik plašs tiesību loks maksātnespējas procesā ir personai, kura nevar pildīt administratora pienākumus, bet kura likumā noteiktajā kārtībā vēl nav atcelta no maksātnespējas procesa. Tomēr, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, nav pamata pieņemt, ka personai, kura ir personiski ieinteresēta maksātnespējas procesā, ir tādas pašas tiesības un pienākumi maksātnespējas procesā kā personai, kura ir objektīva un neitrāla attiecībā pret konkrēto maksātnespējas procesu.

Lai noskaidrotu šādas personas kompetenci, būtiski ņemt vērā maksātnespējas procesa mērķi un administratora lomu maksātnespējas procesā. Juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi no parādnieka mantas (Maksātnespējas likuma 4. panta pirmā daļa). Konkrētajā gadījumā likumdevēja aizsargātā interese ir tiesisks un efektīvs maksātnespējas process, proti, parādnieku, kreditoru un trešo personu interešu taisnīga aizsardzība.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu tiesību subjekts, kura kompetencē ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un tā mērķa sasniegšanu, ir administrators. Administratoram ir centrālā loma maksātnespējas procesā, jo viņš īsteno starpnieka lomu starp kreditoriem un parādnieku, vienlaikus nodrošinot abu pušu interešu aizsardzību. Šim nolūkam likumdevējs administratoru ir apveltījis ar tādām ekskluzīvām tiesībām un pienākumiem, ko maksātnespējas procesā nav tiesīgi īstenot citi subjekti, piemēram, izlīgumu slēgšana, prasījumu cedēšana. Kā jau iepriekš minēts, ja pastāv šaubas par administratora objektivitāti konkrētajā maksātnespējas procesā, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, šāda persona ir tiesīga veikt tikai tādus pienākumus, kas būtiski nepieciešami, lai nodrošinātu likumīgu maksātnespējas procesa gaitu tiktāl, lai administratora atcelšanas gadījumā jaunais administrators varētu sekmīgi turpināt efektīvu un tiesisku maksātnespējas procesu, un varētu sasniegt tā mērķi. Atbilstoši Civillikuma 1793. un 1798. pantam prasījumi ar cesiju var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu, turklāt par cesijas priekšmetu var būt visādi prasījumi. Tādēļ gan pirms maksātnespējas procesa, gan arī pēc tā pasludināšanas kreditoram kā privāttiesisko attiecību subjektam saglabājas tiesības savu kreditora prasījumu nodot citai personai.

Attiecībā uz kārtību, kādā administrators aizstāj agrāko kreditoru ar jauno, norādāms, ka administrators kārto kreditoru prasījumu reģistru, kurā reģistrē izmaiņas kreditoru sastāvā, prasījumu apmēru utt. Prasījuma tiesību pāreja neietekmē jau atzīta kreditora prasījuma pamatotību un tā apmēru, tādēļ administrators atkārtoti neizvērtē kreditora prasījumu, bet gan izvērtē dokumentus, kas apliecina kreditora prasījuma tiesību pāreju. Tad, kad administrators konstatējis, ka cesiju apliecinošie dokumenti atbilst normatīvo aktu prasībām, viņš veic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, aizstājot agrāko kreditoru ar jauno. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 78. panta ceturtajai daļai administrators par veiktajām izmaiņām kreditoru prasījumu reģistrā paziņo kreditoriem (tai skaitā arī jaunajam kreditoram). Tiesības veikt izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā uzskatāmas par būtiskām administratora tiesībām, jo šāda izmaiņu veikšana var aizskart kreditoru kopuma intereses. Līdz ar to, ja pastāv pamatotas šaubas par administratora objektivitāti, viņš nedrīkst izlietot tiesības veikt izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, jo tas var būtiski ietekmēt turpmāko maksātnespējas procesa gaitu.

Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 23. panta otro daļu, atkāpjoties no juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa, administrators iesniedz tiesai pamatotu pieteikumu par atkāpšanos, kuram pievienots viņa darbības pārskats, kā arī dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas akta projekts, vienlaikus informējot par to Maksātnespējas kontroles dienestu.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. SPC-3-2016.

[2] UNICITRAL Legislative Guide on Insolvency Law, 2004, 176. p. Pieejams: http://www.uncitral.org/pdf/english/texts/insolven/05-80722_Ebook.pdf.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2016. gada 18. augusta lēmums lietā Nr. SPC-3/2016, C29392415, 10.1. punkts.

• Administratoram ir jāievēro Maksātnespējas likuma normas, kuras regulē konkrēta tiesību institūta darbību, t.sk., darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem.

1) vai administratoram ir tiesības celt prasību par darījumu apstrīdēšanu, atsaucoties uz Civillikuma, nevis Maksātnespējas likuma tiesību normām, kā arī, par kādu periodu ir atprasāma dāvinātā manta Maksātnespējas likuma 97. panta pirmās daļas izpratnē? 

2) par kādu periodu juridiskās personas maksātnespējas procesā administratoram jāvērtē dokumenti, lai vēlāk celtu prasību pret personām, kuras nodarījušas zaudējumus juridiskajai personai (Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punkts, 93. panta otrā daļa)?

Maksātnespējas likuma 1  pantā noteikts, ka likuma mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātnespējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktos principus un tiesisko regulējumu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punktu administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu. Minētā tiesību norma norāda, ka darījuma apstrīdēšanas termiņš ir trīs gadi pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Civillikuma 1415. pantā noteikts, ka neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā. Saskaņā ar Civillikuma 1895. pantu visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

No juridiskās tehnikas viedokļa Civillikuma 1415. pants un tam analogie panti, ir kā tiesību normā ietverts princips, kura piemērošana notiek tad, kad attiecīgajai tiesiskajai attiecībai nav likumā paredzēts speciāls regulējums. Līdz ar to Civillikuma 1415. pants ir vērtējams kā vispārējā tiesību norma, kas piemērojama tiktāl, ciktāl attiecību neregulē speciālā norma.[1]

Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta sestās daļas 2. punktā norādīts, ka vienāda juridiska spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.[2] Papildus juridiskajā literatūrā ir norādīts, ja konstatēta pretruna starp normatīvajos aktos ietvertajām vispārējām un speciālajām tiesību normām, vispārējā tiesību norma ir spēkā tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. Administratora pilnvaras (tiesības un pienākumus) juridiskās personas maksātnespējas procesā nosaka speciāls likums – Maksātnespējas likums.

No minētā izriet, ka administratoram ir jāievēro Maksātnespējas likuma normas tiktāl, ciktāl tās regulē kāda institūta darbību, t.sk., darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem, vienlaikus neaprobežojot Civillikumā esošo regulējumu, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto.

Savukārt Maksātnespējas likuma 97. panta pirmajā daļā noteikts, ka administratoram ir pienākums izvērtēt un celt tiesā prasību par parādnieka dāvinātās mantas vai tās daļas atdošanu atbilstoši Civillikuma 1927. panta noteikumiem.

Saskaņā ar Civillikuma 1927. pantu manta atzīstama par dāvinātu tikai tiktāl, ciktāl no tās atvilkti dāvinātāja parādi. Tajā gadījumā, kad dāvinātājs nespēj samaksāt parādus, kuri viņam bijuši dāvināšanas laikā, nevien viņa kreditori var prasīt sev apmierinājumu no viņa dāvanas, bet arī viņš pats var prasīt no apdāvinātā, lai no viņa dāvinātās mantas dod atpakaļ šo parādu samaksai vajadzīgo daļu. Noruna starp dāvinātāju un apdāvināto par to, ka pēdējais neatbild par pirmā parādiem, ir spēkā pret kreditoriem tikai tad, ja viņi tai piekrituši.

Ņemot vērā Maksātnespējas likuma 97. pantā un Civillikuma 1927. pantā noteikto ir atzīstams, ka pamats dāvinājuma līguma atzīšanai par spēkā neesošu ir tādu apstākļu konstatēšana, uz kuriem norādīts Civillikuma 1927. pantā kā uz apstākļiem, kas pieļauj dāvinātāja parādu atprasīšanu no dāvanas.[3]

Maksātnespējas likuma 97. panta trešajā daļā noteikts, ka darījumam, kurš noslēgts triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai pēc tās un kurā pušu savstarpējo saistību nevienlīdzība norāda, ka faktiski izdarīts dāvinājums, piemērojami noteikumi par bezatlīdzības darījumu.

Administratoram ir pienākums izvērtēt un celt prasību par parādnieka dāvinātās mantas vai tās daļas atdošanu, jo īpaši izvērtējot šo darījumu ietekmi uz maksātnespējas procesa iestāšanos, kā arī ņemot vērā Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto. Vēršama uzmanība, ka Civillikuma 1927. pantā aprakstītā prasība ir iespējama arī ārpus maksātnespējas procesa, kreditoram (prasītājam) ar savu prasījumu vēršoties pret dāvinātāju.[4]

Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punktā noteikts, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators izvērtē un ceļ tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām.

Minētā tiesību norma nosaka administratoram pienākumu celt tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) u.c., par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram ir jāizvērtē tie dokumenti, attiecībā uz kuriem nav iestājies prasības iesniegšanas noilguma termiņš.

Civillikuma 1770. pantā noteikts, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Juridiskajā literatūrā ar jēdzienu "zaudējums" saprot jebkādu mantas samazinājumu, zudumu vai bojājumu, kā arī peļņas atrāvumu, papildu izdevumus un citas mantiski novērtējamas tiesību aizskāruma sekas.[5]

Ņemot vērā maksātnespējas procesa mērķi un principus, tostarp - maksimāli apmierināt kreditoru prasījumus, par zaudējumiem uzskatāmas jebkuras kaitīgās sekas, kas samazina parādnieka mantu vai palielina parādnieka saistības. Līdz ar to jebkurš civiltiesiskā pārkāpuma rezultātā radies mantiski novērtējams zudums ir uzskatāms par zaudējumu Civillikuma 1770. panta izpratnē.[6]

Atbilstoši Civillikuma 1896. pantam noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzis izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis. Iztulkojot minētās tiesību normas saturu, Senāts 2016. gada 3. novembra spriedumā lietā Nr. SKC-274/2016 (C28140908) norādījis, ka pēc vispārēja noilguma termiņš skaitāms no prasījuma tiesības nodibināšanas brīža un nav izšķirošas nozīmes, vai prasījuma tiesība izriet no saistībām, noziedzīga nodarījuma, vai jaukta pamatojuma. Ja likumā nav noteikts cits noilguma tecējuma sākuma termiņš (kā, piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 26. janvāra spriedums lietā Nr. C04275908, SKC-20/2017. 34  1633., 1634. pantā), tad vadās no principa, ka noilgums sāk tecēt ar brīdi, kad kreditors uzzinājis vai viņam vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu.[7] Tādējādi vispārīgi noteicošais brīdis noilguma tecējuma iesākumam ir tieši tiesību pārkāpuma (aizskāruma) brīdis.[8]

Vienlaikus Civillikuma 1902. pantā noteikts, ka tiesības izlietošana, ceļot prasību tiesā vai griežoties pie šķīrējtiesas, pārtrauc noilgumu, pie kam jau notecējušais laiks vairs nav ieskaitāms un sāk tecēt jauns noilguma termiņš. Noilguma pārtraukums, atšķirībā no noilguma apturēšanas (Civillikuma 1898. pants), nozīmē to, ka ar pārtraukuma brīdi sāk tecēt jauns noilguma termiņš.[9]

Saskaņā ar Civillikuma 1904. pantu prasības celšana pārtrauc visas saistību tiesības noilgumu, kaut arī tā būtu papriekš celta tikai par šās tiesības noteiktu daļu. Komerclikuma 170. panta pirmā daļa noteic, ka sabiedrības kreditors, kurš nevar panākt sava prasījuma apmierināšanu no sabiedrības, gada laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas var celt prasību sabiedrības labā pret šā likuma 166. - 169. pantā minētajām personām, kuras nodarījušas zaudējumus sabiedrībai un nav tos atlīdzinājušas. Senāts norādīja, ka īpaša nozīme Komerclikuma 170. pantam ir maksātnespējas procesā, kad maksātnespējīgās sabiedrības kreditori var celt prasību sabiedrības labā pat tad, ja administrators to neceļ.

Minētā tiesību norma piešķir tiesības sabiedrības kreditoram aizstāvēt savas intereses, pēc savas iniciatīvas ceļot prasību pret tiem subjektiem, kas tieši kreditora priekšā neatbild, taču likums tiem nosaka atbildību sabiedrības priekšā.[10] Turklāt zaudējumu apmēra izvērtēšana, noteikšana un prasības celšana tiesā ir administratora ekskluzīvā kompetence.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Tiesu prakses apkopojums 2008. gads "Par Civillikuma 1415. panta piemērošanu". Pieejams: http://www.at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/civiltiesibas.

[2] Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv.adv. J. Neimanis, 2004, 167. lpp.

[3] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2013. gada 8. oktobra spriedums lietā Nr. C24167612.

[4] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 30. augusta spriedums lietā Nr. C31302315, SKC-179/2018.

[5] Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 208. lpp.

[6] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 26. janvāra spriedums lietā Nr. C04275908, SKC-20/2017.

[7] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans īpašums, 1998, 360.-361. lpp.

[8] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 24. aprīļa spriedums lietā Nr. C04394710, SKC-46/2019.

[9] Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 362. lpp.

[10] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2013. gada 21. jūnija lēmums lietā Nr. SKC-2020/2013.

• Administratoram ir nepieciešams darīt visu iespējamo, lai kādā no kredītiestādēm atvērtu parādnieka norēķinu kontu.

1) vai, neskatoties uz to, ka juridiskās personas maksātnespējas process ierosināts pamatojoties uz parādnieka pieteikumu, administrators var iesniegt pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta izmaksu uz administratora norēķinu kontu pēc parādnieka izslēgšanas no maksātnespējas reģistra un maksātnespējas procesa gaitā maksājumus parādnieka vārdā apmaksāt no sava personīgā norēķinu konta?

2)  vai arī administrators var sniegt pieteikumu par depozīta izmaksu uz administratora norēķinu kontu līdz parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanai?

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 10. punktu, ja juridiskās personas maksātnespējas process pasludināts saskaņā ar parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu, iesniegumu par depozīta izmaksu Maksātnespējas kontroles dienestā iesniedz administrators. Depozīts ieskaitāms parādnieka kontā, kuru administrators izmanto pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas līdz juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanai.

Iesniegumā norādīts, ka parādniekam nav norēķinu konta, un administrators nevar atvērt parādnieka norēķinu kontu, jo atsevišķas kredītiestādes ir atteikušās tādu atvērt, pamatojoties uz identificēto augstā riska klienta statusu. Normatīvajos aktos par depozīta izmaksu nav noteikts regulējums gadījumam, kad juridiskās personas maksātnespējas process pasludināts, pamatojoties uz parādnieka pieteikumu, bet parādniekam nav norēķinu konta, uz kuru Maksātnespējas kontroles dienests var pārskaitīt depozītu, un norēķinu kontu nav iespējams atvērt.

Ievērojot maksātnespējas procesa depozīta nozīmīgumu maksātnespējas procesa virzībā un tā mērķi, proti, segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administratoram būtu nepieciešams darīt visu iespējamo, lai kādā no kredītiestādēm atvērtu parādnieka norēķinu kontu. Gadījumā, ja no administratora neatkarīgu iemeslu dēļ, visas kredītiestādes ir atteikušās parādniekam atvērt norēķinu kontu, administratoram jāvēršas Maksātnespējas kontroles dienestā, lai risinātu attiecīgo problēmsituāciju.

Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikts administratora pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Maksātnespējas likuma 95. panta ceturtajā daļā noteikts, ka naudas līdzekļi, kurus administrators saņem, pārvaldot parādnieka mantu, noguldāmi kredītiestādes parādnieka kontā. Maksātnespējas likuma 111. panta piektajā daļā noteikts, ka naudas līdzekļi, kas saistīti ar parādnieka mantas pārdošanu, ieskaitāmi parādnieka kontā. Kredītiestāžu noraidošas attieksmes rezultātā nevar tikt ierobežotas administratora tiesības atvērt norēķinu kontu, uz kuru saņemt iemaksātā depozīta izmaksu Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 10. punkta kārtībā, Maksātnespējas likuma 62. pantā otrajā daļā noteiktā depozīta mērķa sasniegšanai.

Tikai konstatējot administratora aktīvu darbību ar mērķi atvērt parādnieka norēķina kontu kredītiestādē, Maksātnespējas kontroles dienests savas kompetences ietvaros Maksātnespējas likuma 174.¹ panta piektajā punktā noteiktajā kārtībā varēs izvērtēt administratora iesniegumu un tam pievienotos pierādījumus un pieņemt lēmumu, par depozīta izmaksu.

Administratoram ir tiesības iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestā iesniegumu Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 IV nodaļā noteiktajā kārtībā, proti, ievērojot šo noteikumu 15. - 18. punktos noteikto, ar lūgumu izmaksāt depozītu pēc parādnieka izslēgšanas no publiskā reģistra, pēc maksātnespējas procesa pabeigšanas.

• Parādnieka pārstāvis var iepazīties ar citu parādnieka pārstāvju sastādītajiem pieņemšanas - nodošanas aktiem tikai pēc administratora izvērtējuma, vai konkrēto ziņu izpaušana nevarētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm.

Administrators ir saņēmis parādnieka pārstāvja lūgumu izsniegt cita parādnieka pārstāvja iesniegto dokumentu pieņemšanas - nodošanas aktu. Juridiskās personas maksātnespējas procesā tika noteikti vairāki parādnieka pārstāvji. Administrators norāda, ka ievēro atklātības principu un labticības principu, līdz ar to viņam nav iebildumu izsniegt minēto aktu, tomēr Maksātnespējas likuma 69. pantā nav noteikts, ka parādnieka pārstāvim būtu tiesības iepazīties ar šādu dokumentu.

Vai administrators ir tiesīgs izsniegt minēto dokumentu pieņemšanas - nodošanas aktu parādnieka pārstāvim?

Viens no maksātnespējas tiesību avotiem ir maksātnespējas procesa principi, un tie kā tiesību avots ir piemērojami gan tieši, gan interpretējot tiesību normas.[1] Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir nostiprināts atklātības princips, ko likumdevējs ir definējis sekojoši - lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. Atklātības principa ievērošana maksātnespējas procesā ir būtisks priekšnoteikums, lai procesā iesaistītās personas savlaicīgi un efektīvi varētu īstenot likumā paredzētās tiesības.[2] Līdz ar to administratora pienākums, pieņemot lēmumus maksātnespējas procesā, ir respektēt atklātības principu un interpretēt tiesību normas tā gaismā.

No Maksātnespējas likuma 68. panta izriet, ka viena no juridiskās personas maksātnespējas procesā iesaistītajām personām ir parādnieka pārstāvis, turklāt šīs personas dalība procesā ir obligāta, proti, šai personai nav tiesību izvēlēties, vai tā vēlas būt procesa dalībnieks. Maksātnespējas likuma 69. pantā noteikts, ka parādnieka pārstāvim maksātnespējas procesā ir šādas tiesības:

• iepazīties ar iesniegtajiem kreditoru prasījumiem un izteikt administratoram iebildumus pret tiem;
• pieprasīt un saņemt ziņas par parādnieka mantas pārdošanu;
• piedalīties kreditoru sapulcē un iepazīties ar tās protokolu;
• pieprasīt, lai administrators sasauc kreditoru sapulci šajā likumā noteiktajā kārtībā;
• izstrādāt TAP pasākumu plānu;
• šajā likumā noteiktajā kārtībā iesniegt sūdzību par kreditoru sapulces vai administratora lēmumu vai celt prasību tiesā.

Minētajā tiesību normā expressis verbis nav noteikts, ka parādniekam būtu tiesības iepazīties ar cita parādnieka pārstāvja nodoto parādnieka dokumentu un mantas pieņemšanas - nodošanas aktu. Tomēr administratoram būtu jāvērtē parādnieka pārstāvja lūgums, ievērojot atklātības principu un kontekstā ar citām parādnieka pārstāvja tiesībām un pienākumiem. Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā ir noteikts, ka parādnieka pārstāvis ar pieņemšanas un nodošanas aktu nodod administratoram visu parādnieka mantu, organizatoriskos, personāla un grāmatvedības dokumentus, rīkojumus, izziņas, pārskatus un saraksti. Līdz ar to, ja maksātnespējas procesā ir iecelti vairāki parādnieka pārstāvji, lai nodrošinātu efektīvu procesa virzību, katram procesā ieceltajam parādnieka pārstāvim var rasties nepieciešamība iepazīties ar citu parādnieku pārstāvju nodoto dokumentu sarakstu. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā parādnieka pārstāvis var iepazīties ar citu parādnieka pārstāvju sastādītajiem pieņemšanas - nodošanas aktiem. Vienlaikus jānorāda, ka, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā noteikto, kā izņēmums, piemērojot atklātības principu, ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditora likumīgajām interesēm. Līdz ar to administratora pienākums ir izvērtēt, vai konkrēto ziņu izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm - šāda lēmuma pieņemšana ir ekskluzīvā administratora kompetencē, jo administrators ir tā maksātnespējas procesā iesaistītā persona, kurai ir vispilnīgākā informācija par konkrēto procesu, un tās pienākums saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi.

[1] Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: aut.izd., 2004., 68.lpp.

[2] International Monetary Fund. Orderly and Effective Insolvency Procedures. Key Issues. 1999, p.7.

• Darījums ir atzīstams par noslēgtu tajā brīdī, kad noslēgts nekustamā īpašuma pirkuma līgums, un Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktais triju gadu termiņš sākas konkrētā darījuma noslēgšanas dienā.

Parādnieks martā ir noslēdzis nekustamā īpašuma pirkuma līgumu. Tāpat arī martā veikta apmaksa un nekustamais īpašums nodots ieguvējam. Īpašuma tiesības ieguvējam uz nekustamo īpašumu zemesgrāmatā koroborētas tikai septembrī. Septembris iekļaujas triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas, bet marts attiecas jau uz vēlāku laika periodu.

Kā piemērojams Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punkts? Kurš mēnesis - marts vai septembris uzskatāms par darījuma noslēgšanas laiku konkrētajā situācijā?

Vispārējos gadījumus, kad darījumus var apstrīdēt vai atzīt par spēkā neesošiem, regulē Civillikuma normas. Ievērojot maksātnespēja procesa īpatnības, Maksātnespējas likuma XVII nodaļā ir nostiprināti papildu gadījumi, kuriem iestājoties, parādnieka noslēgtie darījumi ir apstrīdami. Pienākums izvērtēt parādnieka darījumus, apstrīdēt tos un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu saskaņā ar Maksātnespējas likumu gulstas uz administratoru.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punktu administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, ja tas noslēgts triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas un tādējādi parādniekam ir nodarīti zaudējumi, turklāt persona, ar kuru vai kurai par labu noslēgts darījums, zināja vai tai bija jāzina par šādu zaudējumu nodarīšanu.

Darījumu apstrīdēšanas vispārējais regulējums paredz tā saucamo "aizdomu" periodu. Tas ir periods, kura laikā slēgts apstrīdamais darījums. Darījumu apstrīdēšanas kritērijus pieņemts dalīt divās kategorijās, tas ir, objektīvajos kritērijos un subjektīvajos kritērijos. Objektīvie kritēriji balstās uz samērā vienkārši konstatējamiem un pierādāmiem objektīviem faktiem. Piemēram, vai darījums ir noticis noteiktu laika periodu pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas. Konkrētajā situācijā objektīvais kritērijs, kas administratoram būtu konstatējams un pierādāms, ir fakts, ka darījums, kuru noslēdzis parādnieks, ir noslēgts triju gadu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.

Iesniegumā norādīts, ka parādnieks pirkuma līgumu noslēdzis, pirkuma maksu saņēmis un nekustamo īpašumu nodevis martā, bet ieguvēja īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu zemesgrāmatā koroborētas tikai septembrī. Norādāms, ka saskaņā ar Civillikuma 1478. pantu darījums, kas nav koroborēts, tādēļ vien savu spēku nezaudē. Likumdevējs nav noteicis termiņu, kādā nekustamā īpašuma ieguvējam jānostiprina lietu tiesību, piemēram, uz darījuma pamata, un šāda jautājuma izlemšana atstāta nekustamā īpašuma ieguvēja ziņā, pieņemot, ka pienākumi tiks pildīti savlaicīgi, pēc labas ticības un godprātīgi. Tajā pašā laikā ieguvēja bezdarbība, kurš iespējams rīkojas negodprātīgi un ar savu rīcību novilcina laiku, lai saprātīgā termiņā nostiprinātu zemesgrāmatā ar nekustamo īpašumu saistītās tiesības, nemaina darījuma noslēgšanas laiku.

Minētais nozīmē, ka darījums ir atzīstams par noslēgtu tajā brīdī, kad noslēgts nekustamā īpašuma pirkuma līgums, un Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktais triju gadu termiņš sākas konkrētā darījuma noslēgšanas dienā.

Minētās Maksātnespējas likuma normas mērķis ir garantēt administratora izvērtējamu tiem darījumiem, kas noslēgti trīs gadu laikā pirms maksātnespējas pasludināšanas un kas tādējādi varētu būt bijuši par iemeslu parādnieka maksātnespējai vai kas tikuši vērsti uz parādnieka mantas nobēdzināšanu vai izšķērdēšanu, vai atsavināšanu par nepamatoti zemu cenu, lai izvairītos no parādsaistību samaksas, vai citām parādnieka darbībām, kas radījušas kaitējumu trešo personu interesēm. Vienlaikus likumdevējs noteicis arī pienākumu administratoram kreditoru kopuma interesēs celt prasību tiesā par šādu parādnieka slēgto darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem.

Tomēr apstāklis, ka likumdevējs atzinis par nepieciešamu izvērtēt parādnieka slēgtos darījumus, kas noslēgti trīs gadu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, nav ierobežojums ilgākā laika posmā slēgtu darījumu izvērtēšanai un to atzīšanai par spēkā neesošiem, ja tie radījuši zaudējumus parādniekam. Būtu neloģiski pieņemt, ka gadījumā, ja parādnieka slēgtais darījums vērsts, piemēram, uz savas mantas nobēdzināšanu, bet slēgts trīs gadus un dažus mēnešus pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, šāds darījums būtu atzīstams par tiesisku, lai arī līgumslēdzējpuses darījumu slēgušas ļaunā ticībā.

Vērā ņemams, ka Maksātnespējas likuma 65. pantā ir nostiprināts administratora pienākums pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas veikt visas nepieciešamās darbības parādnieka mantas atgūšanai. Tādēļ Maksātnespējas likuma 96. pantā neminētajos gadījumos, tai skaitā arī attiecībā uz darījumiem, kuri slēgti agrāk kā trīs gadus pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, administrators parādnieka noslēgtos darījumus var apstrīdēt Civillikumā noteiktajos gadījumos. Piemēram, ja parādnieks ir noslēdzis darījumu ar ieinteresēto personu, tomēr ir pagājis garāks laika posms par Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punktā noteikto termiņu, un administrators, izvērtējot darījumu secina, ka tam piemīt Civillikumā noteiktie defekti, kas ir par pamatu darījuma apstrīdēšanai, tad administrators ir tiesīgs Civillikumā noteiktajos gadījumos šo darījumu apstrīdēt. Arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments 2016. gada 30. jūnija spriedumā lietā Nr. C31379412, SKC-608/2016 ir atzinis, ka Civillikuma vispārīgie noteikumi var tikt izmantoti, apstrīdot darījumus Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā, ciktāl tas nav pretrunā ar Maksātnespējas likuma mērķiem, principiem un speciālajām normām.

Vienlaikus norādāms, ka tiesu prakse minētajā jautājumā nav vienota. Tā, piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta 2013. gada 16. decembra spriedumā lietā Nr. PAC-1979-13 atzīst, ka administratora pienākums celt prasību tiesā par darījumu apstrīdēšanu ir aprobežots ar Maksātnespējas likumā (speciālajā likumā) noteikto prekluzīvo termiņu (darījums noslēgts triju gadu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas). Tiesas ieskatā Maksātnespējas likumā noteiktā termiņa darījumu apstrīdēšanai pārkāpums ir pastāvīgs pamats prasības noraidīšanai.

• Administratoram, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta otro daļu, ir tiesības iesniegt kriminālprocesa virzītājam pieteikumu par atļaujas izsniegšanu realizēt arestēto mantu Parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros.

Kā administratoram rīkoties situācijā, kad administratoram nav nodoti Parādnieka grāmatvedības dokumenti, kas šobrīd atrodas Valsts policijā, un administrators nevarat uzsākt Parādnieka mantas pārdošanu, jo zemesgrāmatā, pamatojoties uz uzsākto kriminālprocesu, ir reģistrēta aizlieguma atzīme?

Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 2. punktā noteikts, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka pārvaldes institūciju darbība tiek apturēta, un parādnieka pārvaldīšanu veic administrators.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 65. panta 4. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nekavējoties ņem savā pārvaldījumā visu parādnieka mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu. Savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 111. panta sestajā daļā noteiktajam visa parādnieka manta ir pārdodama sešu mēnešu laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Administrators var pagarināt neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas termiņu līdz sešiem mēnešiem, par to šā likuma 81. pantā noteiktajā kārtībā paziņojot kreditoriem un norādot termiņa pagarināšanas pamatojumu. Ja kreditori nepiekrīt neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas termiņa pagarināšanai, viņiem ir tiesības ierosināt kreditoru sapulces sasaukšanu atbilstoši šā likuma 84. panta 1. punkta nosacījumiem.

Tā paša likuma 111. panta ceturtajā daļā noteikts, ka lēmumu par neieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas veidu (ar izsoli vai bez tās) pieņem administrators.

No Vēstulē sniegtās informācijas izriet, ka Parādniekam piederošo nekustamo īpašumu pārdošanai plānojat rīkot izsoli.

Maksātnespējas likuma 115. panta pirmā un trešā daļa noteic, ja parādnieka manta tiek pārdota izsolē, tās izsole izdarāma un īpašuma tiesības nostiprināmas uz ieguvēja vārda saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem par mantas pārdošanu piespiestā izsolē, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Civilprocesa likumā noteiktās tiesu izpildītāja darbības saistībā ar parādnieka mantas izsoli veic administrators.

Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta otrajā daļā teikts, ja zvērinātam tiesu izpildītājam Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, veicot nolēmuma izpildi, ir nepieciešams vērst piedziņu uz arestēto mantu, viņš ar pieteikumu vēršas pie procesa virzītāja. Procesa virzītājs, izvērtējot kriminālprocesa apstākļus un tā prasījuma būtību, kura apmierināšanai reģistrēta atzīme par piedziņas vēršanu, pieņem lēmumu par atļauju vai aizliegumu tiesu izpildītājam vērst piedziņu uz šo mantu. Ja procesa virzītājs ir tiesnesis vai tiesa, pieteikumu izskata un lēmumu pieņem rakstveida procesā. Lēmumā par atļauju vērst piedziņu uz arestēto mantu norāda summu, kas saglabājama mantisko jautājumu nodrošināšanai kriminālprocesā. Procesa virzītāja pieņemtais lēmums nav pārsūdzams.

No minētā izriet, ka Jums, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta otro daļu, ir tiesības iesniegt kriminālprocesa virzītājam pieteikumu par atļaujas izsniegšanu realizēt arestēto mantu Parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros.

Vienlaikus norādāms, ka Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta ceturtajā daļā teikts, ka pēc arestētās mantas realizācijas Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā vai pēc nekustamā īpašuma atsavināšanas sabiedrības vajadzībām gadījumā, kad noslēgts līgums par nekustamā īpašuma labprātīgu atsavināšanu vai stājies spēkā likums par konkrētā īpašuma atsavināšanu, bet pirms atlīdzības izmaksāšanas attiecīgi zvērināts tiesu izpildītājs vai institūcija par to paziņo procesa virzītājam, lūdzot atcelt arestu realizētajai mantai, un procesa virzītāja norādīto summu ieskaita viņa norādītajā deponēto līdzekļu kontā. Procesa virzītājs lemj par aresta uzlikšanu šiem finanšu līdzekļiem. Šim lēmumam izmeklēšanas tiesneša apstiprinājums nav nepieciešams.

No Kriminālprocesa likuma 364.¹ panta otrajā un ceturtajā daļā minētā izriet, ka gadījumā, ja procesa virzītājs sniedz administratoram atļauju pārdot parādnieka nekustamos īpašumus izsolē, tad pēc arestētās mantas (parādnieka nekustamo īpašumu) realizācijas, bet pirms atlīdzības izmaksāšanas, administratoram jāziņo procesa virzītājam par notikušo izsoli un jāpārskaita uz procesa virzītāja norādīto deponēto līdzekļu kontu summa, kuru procesa virzītājs būs norādījis lēmumā par atļauju vērst piedziņu uz arestēto mantu. Pēc tam administratoram ir jāvēršas pie procesa virzītāja ar lūgumu atcelt arestu realizētajai mantai. Savukārt no atlikušās naudas summas sedzamas administratora sagatavotā aprēķina izmaksas, kurā saskaņā ar Maksātnespējas likuma 115. panta ceturto daļu norāda izsoles izdevumus, atlīdzību par izsoles rīkošanu, PVN, ja izsoles cena ar to apliekama, kārtējos nodokļu maksājumus, kas veicami par šo nekustamo īpašumu par laikposmu no dienas, kad pasludināts maksātnespējas process, līdz tā mēneša pēdējam datumam, kurā stājies spēkā tiesas nolēmums, ar kuru apstiprināta nekustamā īpašuma izsole, un kreditoriem izmaksājamo summu.

• Jaunais administrators nevar iepriekšējā administratora vietā  iesniegt EMUS pārskatu par periodu, kad SIA maksātnespējas procesu administrēja iepriekšējais administrators.

Jaunajam administratoram EMUS ir jāiesniedz savas darbības kārtējais pārskats par periodu no 2018. gada 3. jūlija līdz 2018. gada 2. oktobrim jaunais administrators lūdz Maksātnespējas kontroles dienestam sniegt viedokli par šādiem jautājumiem:

1) kā jaunajam administratoram darbības pārskatā par periodu no 2018. gada 3. jūlija līdz 2018. gada 2. oktobrim ir jāatspoguļo informācija par iepriekšējā administratora izmaksām iepriekšējā periodā?

2) vai jaunais administrators var iesniegt atsevišķu pārskatu par periodu no 2018. gada 2. maija līdz 2018. gada 2. jūlijam SIA maksātnespējas procesā?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 85. panta otro daļu administratora darbības pārskata veidlapu un tās aizpildīšanas kārtību nosaka Ministru kabinets, proti, administratoru darbības pārskatu aizpildīšanas kārtība ir noteikta Ministru kabineta noteikumos Nr. 247.

Ministru kabineta noteikumu Nr. 247 15. punktā noteikts, ja administrators tiek atcelts no administratora pienākumu pildīšanas juridiskās personas maksātnespējas procesā, viņš septiņu dienu laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā ir izdarīts ieraksts par viņa atcelšanu no konkrētā maksātnespējas procesa, iesniedz Maksātnespējas kontroles dienestā un nosūta kreditoriem noslēguma darbības pārskatu. Šādā gadījumā, iesniedzot Maksātnespējas kontroles dienestā noslēguma darbības pārskatu, administrators pievieno grozījumus parādnieka mantas pārdošanas plānā vai ziņojumā par parādnieka mantas neesību, ja tādi ir veikti pārskata periodā. Savukārt saskaņā ar Ministra kabineta noteikumu Nr. 247 17. punktu administrators, kas sāk pildīt administratora pienākumus atceltā administratora vietā, septiņu dienu laikā pēc pārskata perioda beigām, ievērojot šajos noteikumos noteikto kārtību, iesniedz Maksātnespējas kontroles dienestā un nosūta kreditoriem kārtējo darbības pārskatu. Pārskata periods ir trīs mēneši no dienas, kad maksātnespējas reģistrā ir izdarīts ieraksts par jaunā administratora iecelšanu.

Ievērojot minēto norādāms, ka jaunais administrators EMUS var iesniegt savas darbības kārtējo pārskatu vienīgi par trīs mēnešu periodu no dienas, kad maksātnespējas reģistrā ir izdarīts ieraksts par jaunā administratora iecelšanu SIA maksātnespējas procesā. Proti, jaunais administrators nevar iepriekšējā administratora vietā EMUS iesniegt pārskatu par periodu, kad SIA maksātnespējas procesu administrēja iepriekšējais administrators.

Tomēr norādāms, ka administratora darbības pārskati un tiem pievienojamie dokumenti ir vienīgie informācijas avoti par maksātnespējas procesa norisi, kas administratoram saskaņā ar normatīvajiem aktiem sistemātiski jāiesniedz Maksātnespējas kontroles dienestā un kreditoriem, tādējādi nepārtraukti un pilnvērtīgi nodrošinot atklātības principa ievērošanu maksātnespējas procesā. Administratora darbības pārskatos ir jābūt atspoguļotai pilnīgai un precīzai informācijai, lai Maksātnespējas kontroles dienests un parādnieka kreditori gūtu patiesu informāciju par parādnieka maksātnespējas procesa norisi. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, neskatoties uz to, ka SIA iepriekšējais administrators nav izpildījis normatīvajos aktos noteikto pienākumu un nav iesniedzis EMUS savas darbības noslēguma pārskatu, jaunajam administratoram, gatavojot kārtējo savas darbības pārskatu, ir jānorāda arī SIA iepriekšējā administratora darbības laikā radušās izmaksas, tādejādi nodrošinot pilnīgas informācijas pieejamību par SIA maksātnespējas procesu. Papildus norādāms, ka jaunajam administratoram kārtējā darbības pārskatā ir iespējams komentāra veidā norādīt, kāda daļa no SIA maksātnespējas procesa izmaksām ir radušās iepriekšējā administratora darbības laikā, un kāds izmaksu apmērs ir radies jaunā administratora darbību rezultātā.

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka Maksātnespējas likuma 24. panta otrajā daļā noteikts, ka, ja administrators atkāpjas vai tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa, tiesas noteiktajā termiņā, kas nedrīkst būt ilgāks par 10 dienām, iepriekšējais administrators sastāda dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, ko paraksta iepriekšējais administrators un jaunais administrators. Dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktam pievienojams iepriekšējā administratora darbības pārskats. Savukārt minētā panta trešajā daļā noteikts, ka pēc jaunā administratora iecelšanas iepriekšējais administrators likumā noteiktajā kārtībā ir atbildīgs par parādnieka dokumentu un mantas nodošanu jaunajam administratoram saskaņā ar dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu. No tiesas 2018. gada 28. jūnija lēmuma izriet, ka iepriekšējam administratoram noteikts termiņš līdz 2018. gada 6. jūlijam sastādīt SIA maksātnespējas procesa dokumentu un mantas pieņemšanas un nodošanas aktu, pievienojot tam administratora darbības pārskatu, un nodot dokumentus un mantu jaunajam tiesas ieceltajam administratoram. No jaunā administratora iesnieguma secināms, ka iepriekšējais administrators nav izpildījis tiesas lēmumu, proti, jaunajam administratoram nav nodoti SIA grāmatvedības dokumenti.

Norādāms, ka Krimināllikuma 296. panta pirmajā daļā ir paredzēta kriminālatbildība par tiesas nolēmuma neizpildīšanu, ja to ir izdarījusi persona, kurai tas pēc likuma vai uzlikta uzdevuma bija jāizpilda. Savukārt Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.³⁶ pantā ir noteikta atbildība par maksātnespējas procesa noteikumu pārkāpšanu, ja to izdarījusi maksātnespējas procesā iesaistītā persona. Papildus norādāms, ka saskaņā ar Administratīvā pārkāpuma kodeksa 9. pantu administratīvā atbildība par šajā kodeksā norādītajiem pārkāpumiem iestājas, ja par šie m pārkāpumiem pēc to rakstura saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem nav paredzēta kriminālatbildība.

Ievērojot minēto Maksātnespējas kontroles dienests aicina jauno administratoru izvērtēt, vai, jaunajam administratoram būtu jāvēršas policijā ar iesniegumu par SIA iepriekšējā administratora saukšanu pie atbildības ņemot vērā to, ka iepriekšējais administrators nepilda tiesas lēmumu.

• Administrators nedrīkst atteikties pieņemt Parādnieka dokumentus no Parādnieka pārstāvja, ja tos nodod administratora prakses vietā.

 1) vai Maksātnespējas likumā noteiktās tiesību normas attiecībā uz dokumentu nodošanu administratoram ir tulkojamas paplašināti, proti, vai parādnieka pārstāvis var brīvi izvēlēties, kad nodot dokumentus administratoram, pat ja no Parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas ir pagājuši vairāk nekā 19 mēneši?

2) vai administratoram savā prakses vietā būtu jāpieņem Parādnieka dokumenti no Parādnieka pārstāvja?

3) ja administratoram Parādnieka dokumenti jāpieņem, vai ir iespējams pie dokumentu pieņemšanas - nodošanas pieaicināt Maksātnespējas kontroles dienesta pārstāvjus?

Maksātnespējas likuma 70. panta pirmajā daļā ir noteikts parādnieka pārstāvja pienākums ar pieņemšanas un nodošanas aktu nodot administratoram visu parādnieka mantu, organizatoriskos, personāla un grāmatvedības dokumentus, rīkojumus, izziņas, pārskatus un saraksti, kā arī parādnieka zīmogu un spiedogu administratora noteiktajā termiņā, kas nevar būt īsāks par trim dienām un garāks par 10 dienām pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas. Parādnieka pārstāvja pienākums ir sagatavot nododamās parādnieka mantas un dokumentu sarakstu. Parādnieka pārstāvis dokumentus administratoram nodod, sakārtojis tos atbilstoši lietvedības noteikumiem.

Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka minētajā tiesību normā noteiktais parādnieka pārstāvja pienākums nodot parādnieka mantu un dokumentus administratoram ir imperatīvs, t.i., tāds, kura izpilde ir obligāta (J. Neimanis. Ievads tiesībās. Rīga: Autora izdevums, 2004. gads, 52. lpp.). Turklāt likumdevējs nav paredzējis parādnieka pārstāvja tiesības izvēlēties mantas un dokumentu nodošanas laiku. Maksātnespējas likuma 70. panta pirmajā daļā ir noteiktas skaidras un nepārprotamas mantas un dokumentu nodošanas termiņa robežas. Vienlaikus konkrēta mantas un dokumentu nodošanas brīža noteikšanu (termiņa robežu ietvaros) likumdevējs ir atstājis administratora ziņā. Turklāt parādniekam ir pienākums arī sastādīt nododamās mantas un atbilstoši lietvedības noteikumiem sakārtotu dokumentu sarakstu. Tādējādi secināms, ka minētā tiesību norma nav tulkojama paplašināti un tajā ir noteikts parādnieka pārstāvja pienākums mantu un dokumentus nodot administratora norādītajā termiņā. Savukārt Maksātnespējas likuma 72.¹ pantā ir noteikta parādnieka valdes locekļa atbildība par zaudējumiem parādniekam, ja administratoram netiek nodoti parādnieka grāmatvedības dokumenti vai tie ir tādā stāvoklī, kas neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos gados pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību, ka administratīvā atbildība par maksātnespējas procesa un tiesiskās aizsardzības procesa noteikumu pārkāpšanu paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.³⁶ pantā, savukārt kriminālatbildību par maksātnespējas procesa kavēšanu nosaka atbilstoši Krimināllikuma 215. pantā paredzētā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm.

Attiecībā uz dokumentu pieņemšanu no Parādnieka pārstāvja norādāms, ka maksātnespējas jomu regulējošie normatīvie akti neparedz administratora tiesības atteikties pieņemt parādnieka mantu un dokumentus no parādnieka pārstāvja neatkarīgi no tā, vai viņš ir, vai nav ievērojis administratora noteikto nodošanas termiņu (Maksātnespējas likuma 70. panta pirmā daļa).

Turklāt, iztrūkstot parādnieka dokumentiem, administrators nevar īstenot administratoram piešķirtās tiesības un pildīt noteiktos pienākumus, tostarp, bet ne tikai, veikt parādnieka dokumentu un mantas pilnu inventarizāciju, atgūt debitoru parādus un veikt tiesiskas darbības citas parādnieka mantas atgūšanai, izvērtēt un celt tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un dalībniekiem, izvērtēt parādnieka darījumus un, nepieciešamības gadījumā, apstrīdēt tos. Tādējādi dokumentu neesamība būtiski ierobežo Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto administratora pienākumu nodrošināt efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Ņemot vērā minēto, Maksātnespējas kontroles dienests nesaskata tiesisku pamatu nepieņemt Parādnieka dokumentus no Parādnieka pārstāvja administratora prakses vietā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 173. panta pirmo daļu Maksātnespējas kontroles dienests ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros īsteno valsts politiku tiesiskās aizsardzības procesa un maksātnespējas procesa jautājumos, aizsargā darbinieku intereses viņu darba devēja maksātnespējas gadījumā un likumā noteiktajā kārtībā īsteno valsts un sabiedrības interešu aizsardzību tiesiskās aizsardzības procesa un maksātnespējas procesa jautājumos. Savukārt Maksātnespējas kontroles dienestam noteiktās kompetences ietvaros veicamās darbības noteiktas 174.¹ un 174.² pantā.

Atbilstoši minētajām tiesību normām Maksātnespējas kontroles dienesta funkcijās neietilpst piedalīšanās parādnieka mantas un dokumentu pārņemšanas procesā. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta klātbūtne Parādnieka dokumentu pieņemšanā no Parādnieka pārstāvja administratora prakses vietā nerada juridiskas sekas.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā Tiesu izpildītāju likuma 74. panta pirmās daļas 2. punktu zvērināts tiesu izpildītājs pēc ieinteresēto personu lūguma veic faktu fiksēšanu. Tādējādi administrators ir tiesīga vērsties pie zvērināta tiesu izpildītāja ar lūgumu fiksēt Parādnieka dokumentu pieņemšanas - nodošanas un ar to saistītus faktus.

• Gadījumos, kad nav iespējams noskaidrot Parādnieka patieso labuma guvēju, par Parādnieka patieso labuma guvēju var tikt uzskatīts Parādnieka administrators.

Vai kredītiestādē (bankā), kurā maksātnespējīgajai kapitālsabiedrībai ir atvērts konts, kā patieso labuma guvēju var norādīt administratoru, ja nav iespējams sniegt pilnu informāciju par maksātnespējīgās kapitālsabiedrības īpašniekiem (patiesajiem labuma guvējiem). Šajā gadījumā, vai par SIA patieso labuma guvēju var norādīt administratoru.

Lai noskaidroju jautājumu par patiesā labuma guvēja norādīšanu, Maksātnespējas kontroles dienests vērsās Finanšu un kapitāla tirgus komisijā. Maksātnespējas kontroles dienestā saņemta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas atbildes vēstule Nr. 2378, kurā norādīts turpmākais.

Nodibinot darījuma attiecības ar parādnieku un noskaidrojot parādnieka patieso labuma guvēju, var piemērot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk šajā skaidrojumā - Likums) 18. panta septītajā daļā noteikto, proti, likuma subjekts, atbilstoši pamatojot un dokumentējot darbības, kas veiktas, lai noskaidrotu klienta patieso labuma guvēju, par juridiskās personas patieso labuma guvēju var uzskatīt personu, kura ieņem augstākās pārvaldības institūcijā amatu šajā juridiskajā personā, ja ir izmantoti visi iespējamie noskaidrošanas līdzekļi un nav iespējams noskaidrot nevienu fizisko personu - patieso labuma guvēju Likuma 1. panta 5. punkta izpratnē, kā arī ir izslēgtas šaubas, ka juridiskajai personai vai juridiskajam veidojumam ir cits patiesā labuma guvējs. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktam administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība.

Ņemot vērā minēto, gadījumos, kad nav iespējams noskaidrot parādnieka patieso labuma guvēju atbilstoši Likuma 1. panta 5. punktā noteiktajam un iegūt Likumā noteikto informāciju par patieso labuma guvēju, par parādnieka patieso labuma guvēju var tikt uzskatīts parādnieka administrators.

• Maksātnespējīgās juridiskās personas pārvalde tiek nodota administratoram, tādējādi notiek dabasgāzes lietotāja maiņa, savukārt fiziskās personas maksātnespējas procesā nenotiek dabasgāzes lietotāja maiņa.

No Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 1. punkta, 64. panta pirmās daļas 1. punkta un 134. panta otrās daļas 2. punkta izriet, ka administrators, uzsākot pildīt pienākumus juridiskās personas maksātnespējas procesā vai fiziskās personas maksātnespējas procesā, kļūst par gazificētā objekta tiesisko valdītāju, kuram, tostarp jāievēro dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas reglamentējošo normatīvo aktu prasības, tostarp tās, kas noteiktas Ministru kabineta noteikumu Nr. 78 97. punktā un 99. punktā un Kārtības 15. punktā un 18. punktā.

Konkrētajā gadījumā AS norādījusi, ka maksātnespējas procesa ietvaros nevienā no gazificētajiem objektiem, kurā parādnieka valdījuma tiesības (par lietotāju kļuvis) ieguvis administrators, nav saņemts Kārtības 2. pielikumā norādītais akts.

Ievērojot minēto, kā arī to, ka vēstulē nav norādīts nedz konkrēts maksātnespējas process, nedz tā administrators, Maksātnespējas kontroles dienests norāda turpmāko.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 1. punktu un 2. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, un šīs tiesības iegūst administrators, tāpat parādnieka pārvaldes institūciju darbība tiek apturēta, un parādnieka pārvaldīšanu veic administrators. Atbilstoši Komerclikuma 209. pantam sabiedrības pārvaldes institūcijas ir dalībnieku sapulce un valde, kā arī padome (ja tāda ir izveidota). Savukārt atbilstoši Komerclikuma 221. panta pirmajai daļai valde ir sabiedrības izpildinstitūcija, kura vada un pārstāv sabiedrību. Līdz ar to, valde ir tā sabiedrības pārvaldes institūcija, kura nepieciešamības gadījumā slēdz līgumu par dabasgāzes lietošanu un tai ir pienākums pildīt normatīvajos aktos noteiktos pienākumus attiecībā uz dabasgāzes lietošanu. Pasludinot juridiskās personas maksātnespējas procesu, tiesības un pienākumus, kuri paredzēti normatīvajos aktos juridiskās personas pārvaldes institūcijām, pārņem administrators. Būtībā visa maksātnespējīgās juridiskās personas pārvalde tiek nodota administratoram. Šādā gadījumā notiek dabasgāzes lietotāja maiņa.

Savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2.punktam pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators. Atšķirībā no juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā parādnieks (fiziskā persona) nezaudē savu rīcībspēju, tas ir, administrators fiziskās personas maksātnespējas procesā neiestājas tās vietā, kā tas ir, pārņemot juridiskās personas izpildinstitūciju funkcijas pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Līdz ar to fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā nenotiek dabasgāzes lietotāja maiņa.

Secināms, ka administratora pienākumi maksātnespējas procesā atšķiras atkarībā no tā, vai konkrētais maksātnespējas process ir juridiskās personas vai fiziskās personas maksātnespējas process.

• Cesijas līgums juridiskās personas maksātnespējas procesā nav jāapstiprina tiesā.

Juridiskās personas (parādnieka) administrators pieprasa no cesionāra (kreditora prasījuma tiesību pārņēmēja) veikt cesijas līguma apstiprināšanu tiesā atbilstoši Civilprocesa likumā noteiktajai kārtībai, norādot uz analoģiju par cesijas līguma noslēgšanu izpildu lietvedības laikā.

Vai administrators pamatoti pieprasījis veikt cesijas līguma apstiprināšanu tiesā, ņemot vērā, ka maksātnespējas process nav uzskatāms par izpildu lietvedību.

Maksātnespējas procesā nošķirams publisko un privāto tiesību regulējums. Maksātnespējas procesa ietvaros iesaistītās personas darbojas privāto tiesību jomā kā privāto tiesību subjekti - personas saskaņo savu gribu, brīvi izvēlas tiesisko darījumu saturu, formu, realizācijas veidus. Privāto tiesību pamatprincips ir - atļauts viss, kas nav aizliegts likumos.

Savukārt atbilstoši Civillikuma 1793. un 1798. pantam prasījumi ar cesiju var pāriet no agrākā kreditora uz jaunu, turklāt par cesijas priekšmetu var būt visādi prasījumi. Maksātnespējas likums konkrēti neparedz, ka kreditoram ir tiesības savas prasījuma tiesības nodot citai personai, tomēr to nevar uzskatīt par likuma nepilnību, jo šādu iespēju pieļauj citi normatīvie akti, un kreditoru noslēgtie tiesiskie darījumi ir respektējami arī maksātnespējas procesā. No iesnieguma izriet, ka prasījuma pāreja ir notikusi pēc tiesiskā darījuma (cesijas līguma), līdz ar to, prasījuma pāreja atbilst Civillikuma 1793. pantam.

Attiecībā uz kārtību, kādā administrators aizstāj agrāko kreditoru ar jauno norādāms, ka administrators kārto kreditoru prasījumu reģistru, kurā reģistrē izmaiņas kreditoru sastāvā, prasījumu apmērā utt. Prasījuma tiesību pāreja neietekmē jau atzītā kreditora prasījuma pamatotību un tā apmēru, tādēļ administrators atkārtoti neizvērtē kreditora prasījumu, bet gan izvērtē dokumentus, kas apliecina kreditora prasījuma tiesību pāreju. Tad, kad administrators konstatējis, ka cesiju apliecinošie dokumenti atbilst normatīvo aktu prasībām, administrators veic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, aizstājot agrāko kreditoru ar jauno. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 78. panta ceturtajai daļai administrators piecu dienu laikā paziņo par izmaiņām kreditoru prasījumu reģistrā kreditoriem, parādnieka pārstāvim, Maksātnespējas kontroles dienestam un tiesai, kurā pasludināts attiecīgais maksātnespējas process.

Jāatzīmē, ka Civilprocesa likums un Maksātnespējas likums neparedz kādu sevišķu cesijas līguma apstiprināšanas kārtību maksātnespējas procesā, izņemot gadījumus, kad cesijas līgums ir noslēgts lietas izskatīšanas procesa gaitā. Civilprocesa likuma 77. panta pirmā daļa noteic, ja viena no pusēm lietā izstājas (fiziskās personas nāve, juridiskā persona beidz pastāvēt, prasījuma cesija, parāda pārvede un citi apstākļi), tiesa pieļauj aizstāt šo pusi tās tiesību pārņēmējam. Juridiskajā literatūrā ir skaidri norādīts, ka iepriekš minētā tiesību norma attiecas tikai uz lietas izskatīšanas procesa gaitu.[1] Minēto apliecina arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-220/2011 kurā norādīts, ka Civilprocesa likuma 77. panta tiesību normas mērķis ir dot iespēju turpināt lietas izskatīšanu tajos gadījumos, kad viena no pusēm lietā izstājas.[2]

Līdz ar to Civilprocesa likuma 77. panta pirmā daļa ir piemērojama tikai lietas izskatīšanas procesa gaitā tiesā, savukārt juridiskās personas maksātnespējas procesā šī tiesību norma nav piemērojama. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā cesijas līgums juridiskās personas maksātnespējas procesā nav jāapstiprina tiesā.

[1] Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.-28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 279. lpp.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2011. gada 31. augusta spriedums lietā Nr. SKC 220/2011, 12. 1p.

• Gadījumā, kad advokāts saskaņā ar noslēgto vienošanos un apmaksātu juridisko palīdzību turpina juridiskās personas tiesību un pienākumu pārstāvību tiesas procesos, kas uzsākti pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, viņam nekavējoties būtu jāinformē administrators par pilnvarojuma līguma esamību, lai administrators varētu to izvērtēt atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajām prasībām.

Vai administrators ir atbrīvots no zvērināta advokāta (turpmāk šajā skaidrojumā - advokāts) pieprasījumu izpildīšanas? Tāpat lūgts sniegt skaidrojumu, vai advokātam gadījumos, kad viņš saskaņā ar noslēgto vienošanos un apmaksātu juridisko palīdzību turpina uzņēmuma tiesību un pienākumu pārstāvību tiesas procesos, kas uzsākti pirms maksātnespējas pasludināšanas, ir nepieciešams pieprasīt un saņemt no administratora jaunu pilnvaru vai viedokli par pārstāvības turpināšanu.

Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktā noteikts, ka administratora pienākums ir sniegt informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi tiesai, kreditoriem, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām normatīvajos aktos noteiktajām personām un institūcijām.

Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir definēts atklātības princips, kurš nosaka, lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmumus ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikts, ka administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. No minētājām tiesību normās izriet, ka administratoram, izvērtējot informācijas sniegšanas iespējamību, ir jāizvērtē divi apstākļi: personas tiesības saņemt informāciju un parādnieka vai kreditoru likumīgo interešu ievērošana.

Advokātam, sniedzot klientam juridisko palīdzību, ir tiesības vākt informāciju no klienta, valsts un pašvaldību iestādēm, trešajām personām u.c., taču tas jādara, ievērojot Advokatūras likuma 48. un 48.¹ panta nosacījumus. Advokatūras likuma 48.¹ pantā noteikts, ka advokāta pilnvarojumu un tā apjomu, kā arī tiesības izpildīt Advokatūras likuma 48. pantā noteiktos uzdevumus apliecina orderis, kura paraugu apstiprina Latvijas Zvērinātu advokātu padome. Līdz ar to, ja advokāts pieprasa izsniegt informāciju uz pilnvaras, nevis ordera pamata, secināms, ka viņš nedarbojas Advokatūras likuma ietvaros. Advokātam, realizējot Advokatūras likumā noteiktās tiesības, ir jābūt orderim.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka advokāta orderis ir publisks akts, kas apliecina advokāta juridiskās palīdzības sniegšanu (sk. 2014. gada 7. februāra Satversmes tiesas sprieduma 21. secinājumu lietā Nr. 2013-04-01). Vienlaikus advokāta orderis nepaplašina sniedzamās informācijas apjomu. Uzrādot orderi, advokāts klienta vārdā var prasīt tikai tādu informāciju, kas nepieciešama juridiskās palīdzības sniegšanai klientam.

Advokātam, pieprasot informāciju no administratora par juridiskās personas maksātnespējas procesu, ir jāpamato savs pieprasījums un jānorāda mērķis, kādam tā tiks izmantota. Savukārt administratoram, lemjot par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē, vai advokātam ir likumiska interese (tiesisks pamats) iegūt šo informāciju. Vienlaikus administratoram jāņem vērā, ka advokāta orderis apliecina arī tiesu sistēmai piederīgas personas - advokāta - īpašo statusu.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka administratoram, saņemot pieprasījumu no advokāta par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē pieprasījuma pamatotība un mērķis, vienlaikus jāņem vērā Maksātnespējas likuma regulējums, tostarp attiecībā uz parādnieka vai kreditoru likumīgo interešu ievērošanu, lai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Vēršam uzmanību, ka informācijas izsniegšanas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetence.

Civillikuma 2289. pantā noteikts, ka ar pilnvarojuma līgumu viena puse (pilnvarnieks, uzdevuma ņēmējs) uzņemas izpildīt otrai (pilnvaras devējam, pilnvarotājam, uzdevuma devējam) - zināmu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu. Pilnvarojuma līgumu nodibina ar līdzēju vienošanos, kas var notikt arī klusējot (Civillikuma 2290. pants). Pilnvarojuma līgums ir konsensuāls līgums, un, ja par pilnvarojuma līguma izpildi ir paredzēta atlīdzība, līgums ir divpusējs.

Maksātnespējas likuma 63. panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņā valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, un šīs tiesības iegūst administrators. Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 67. pantā ir norādīts, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, administrators papildus Maksātnespējas likumā vispārīgajām tiesībām ir tiesīgs nodot tiesai izskatīšanai jebkuru parādnieka prasījumu; bez īpaša pilnvarojuma sastādīt un parādnieka vārdā parakstīt jebkuru dokumentu; atteikties no jebkura prasījuma vai slēgt jebkuru izlīgumu parādnieka vārdā attiecībā uz parādnieka prasījumiem pret trešajām personām, kā arī veikt citas Maksātnespējas likuma 67. pantā minētās darbības.

Maksātnespējas likuma 101. panta pirmās daļas pirmajā teikumā noteikts, ja parādnieka noslēgtais līgums juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā nav izpildīts vai ir izpildīts daļēji, administrators ir tiesīgs pieprasīt izpildi no otra līgumslēdzēja vai arī vienpusēji atkāpties no līguma. Vienlaikus Maksātnespējas likuma 102. panta pirmajā daļā noteikts, ka parādnieka dots uzdevums pilnvarniekam (arī prokūristam un komercpilnvarniekam) attiecībā uz savu mantu, uz kuru vēršami kreditoru prasījumi, zaudē spēku no juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas. Savukārt minētā panta otrās daļas pirmajā teikumā noteikts, ja uzdevuma izpilde ir saistīta ar zaudējuma risku, pilnvarnieks (arī prokūrists un komercpilnvarnieks) var to izpildīt līdz dienai, kad administrators pārņem parādniek a mantu.

No minētajām tiesību normām izriet, ka pilnvarojuma līgums, kurš ir saistīts ar parādnieka mantu, zaudē spēku ar juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ja uzdevuma izpilde ir saistīta ar zaudējuma risku, tad līdz dienai, kad administrators pārņem parādnieka mantu. Savukārt, ja pilnvarojuma līgums nav saistīts ar parādnieka mantu, tas automātiski spēku nezaudē, tādā gadījumā administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likuma 101. panta pirmo daļu ir tiesības pārvērtēt noslēgto līgumu un pieņemt lēmumu par pārstāvības turpināšanu vai izbeigšanu. Pieņemot lēmumu, administratoram, galvenokārt, jāvadās no efektivitātes principa (Maksātnespējas likuma 6. panta 5. punkts un 26. panta otrā daļa).

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka Civillikuma 1. pantā noteikts, ka tiesības izlietojams un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Līdz ar to, lai administrators varētu ātrāk izvērtēt pilnvarojuma līguma nepieciešamību un tā efektivitāti, pilnvarniekam, uzzinot par juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, būtu nekavējoties jāinformē administrators par pilnvarojuma līguma spēkā esamību.

Līdz ar to gadījumā, kad advokāts saskaņā ar noslēgto vienošanos un apmaksātu juridisko palīdzību turpina juridiskās personas tiesību un pienākumu pārstāvību tiesas procesos, kas uzsākti pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, viņam nekavējoties būtu jāinformē administrators par pilnvarojuma līguma esamību, lai administrators varētu to izvērtēt atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajām prasībām.

1) vai no kreditora saņemtā naudas summa, kas ieskaitīta parādnieka kontā izmaksu segšanai, EMUS jāievada arī pie iegūtajiem līdzekļiem, vai tikai pie izmaksām, kur attiecīgais kreditors tiek norādīts kā izmaksu finansētājs?

2) ja izmaksu sadaļā pie katras izmaksu pozīcijas tiek norādīts finansētājs, vai informācija par finansētāju ir jānorāda arī sadaļā "Finansētājs"? Gadījumā, ja nav jānorāda, tad kādos gadījumos šī sadaļa ir jāaizpilda?

3) vai naudas līdzekļi, kas no Valsts kases marta mēnesī ieskaitīti parādnieka kontā ar maksājuma mērķi "COVID-19 likuma 6. pants", ir jāatspoguļo EMUS kā iegūtie līdzekļi?

4) vai un kā EMUS jāatspoguļo darbības ar parādnieka kontā iemaksāto izsoles nodrošinājumu – iemaksāšana, naudas līdzekļu atgriešana izsoles dalībniekiem?

5) vai sadaļā "Parādnieka manta" no parādnieka mantas pārdošanas iegūto līdzekļu summa jānorāda ar vai bez PVN?

6) vai sadaļā "Parādnieka manta" jāatspoguļo nosolītāja ieskaitītā nosolītā izsoles maksa un arī ieskaitītās valsts un kancelejas un nodevas. Gadījumā, ja jāatspoguļo tikai nosolītā izsoles maksa (pirkuma maksa), tad kā EMUS jāatspoguļo no nosolītāja saņemtos valsts un kancelejas nodevu maksājumus?

7) vai valsts nodevu (valsts nodeva par pieteikuma iesniegšanu tiesā un par īpašumtiesību nostiprināšanu) un kancelejas nodevas maksājumus jāatspoguļo izmaksu sadaļā? Gadījumā, ja ir jāatspoguļo, tad kas ir jānorāda kā finansētājs?

8) vai parādnieka kontā saņemtais maksātnespējas procesa depozīts, no kā segta administratora atlīdzība, EMUS ir norādāms kā iegūtie līdzekļi no neieķīlātās mantas, vai arī tikai kā izmaksas, kas segtas no maksātnespējas procesa depozīta?

9) ja naudas līdzekļi, kas iegūti pārdodot mantu vai atgūstot debitora parādus, norādīti sadaļā "Parādnieka manta", vai tie ir jānorāda arī sadaļā "Iegūtie līdzekļi"? Gadījumā, ja sadaļā "Iegūtie līdzekļi" nav jāatspoguļo minētie iegūtie līdzekļi, tad kas ir jāatspoguļo sadaļā "Iegūtie līdzekļi"?

10) ja pēc kreditora prasījuma apmierināšanas informācija par kreditoram izmaksāto summu norādīta EMUS konkrētā kreditora kartītē laukā "Apmierinātā summa", vai minētā summa jāatspoguļo vēl kādā EMUS sadaļā?

11) vai EMUS turpmāk visu informāciju (kas tiks iekļauta administratora darbības pārskatā) par iepriekšējo mēnesi var ievadīt līdz tekošā mēneša 5. datumam (pārskata ģenerēšanas datumam), ņemot vērā, ka EMUS ieviestas jaunas funkcionalitātes, tai skaitā ieviesti jauni lauki "Pārskata periods, uz kuru summa attiecināma" un "Pārskata periods, uz kuru informācija attiecināma"?

12) kas ir jānorāda sadaļā "Kreditora pilnvarotais (ziņu saņemšanai e-pakalpojumā)", vai tā ir jāizpilda arī tad, ja kreditora prasījumu iesniegusi valsts vai pašvaldību institūcija, un vai kreditors EMUS e-pakalpojumā redz visu nepieciešamo informāciju, ja tā kreditora prasījuma sadaļā nav aizpildīta minētā sadaļa par pilnvaroto pārstāvi?

Attiecībā uz jautājumu, vai no kreditora saņemtā naudas summa, kas ieskaitīta parādnieka kontā izmaksu segšanai, EMUS jāievada arī pie iegūtajiem līdzekļiem, vai tikai pie izmaksām, kur attiecīgais kreditors tiek norādīts kā izmaksu finansētājs, norādāms, ka minētā naudas summa, kas ieskaitīta parādnieka kontā, lai segtu maksātnespējas procesa izmaksas, ir jānorāda tikai izmaksu sadaļā (jānorāda, ka attiecīgo izmaksu summa segtas no konkrētā kreditora līdzekļiem). Kā iegūtie līdzekļi EMUS jānorāda tādas summas, ka iegūtas, piemēram, no parādnieka mantas pārdošanas, debitoru parādu piedziņas, vai kas iegūtas VID kā nodokļu pārmaksa.

Attiecībā uz jautājumu, vai informācija par finansētāju ir arī jānorāda sadaļā "Finansētājs", ja izmaksu sadaļā pie katras izmaksu pozīcijas tiek norādīts finansētājs, norādāms, ja EMUS sadaļā "Izmaksas" ir pievienota informācija par konkrētās segtās izmaksas finansētāju, tad atsevišķi sadaļā "Finansētājs" šī informācija nav jānorāda. Pretējā gadījumā šī informācija administratora darbības pārskatā atspoguļosies dubultā.

Būtiski ir saprast, ka ir jānodala dati, kas radušies līdz 2018. gada 31. decembrim, un dati, kas radušies sākot no 2019. gada 1. janvāra. EMUS sadaļā "Finansētājs" nav nepieciešams ievadīt informāciju par maksātnespējas procesu, ja tas pasludināts sākot ar 2019. gada 1. janvāri. Tāpat šī sadaļa nav jāpilda, ja dati par maksātnespējas procesu (kas pasludināts līdz 2018. gada 31. decembrim) radušies no 2019. gada 1. janvāra, jo tai jābūt ievadītai sadaļā "Izmaksas" – pie katras izmaksu pozīcijas jābūt norādītam finansētājam.

Attiecībā uz jautājumu, kādā gadījumā ir jāaizpilda EMUS sadaļa "Finansētājs", norādāms, ka minētā sadaļa ir jāaizpilda gadījumos, kad maksātnespējas procesā (kas pasludināts līdz 2018. gada 31. decembrim) izmaksām, kas radušās līdz 2018. gada 31. decembrim ir mainījies finansētājs. Piemēram, maksātnespējas procesā, kas pasludināts 2018. gadā, izmaksām, kas radušās un sākotnēji segtas 2018. gadā no administratora līdzekļiem, ir mainījies finansēšanas avots. Tādā gadījumā izmaksu sadaļā ir jābūt ievadītai izmaksu pozīcijai saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 247, kurai nav norādīts finansētājs (jo saskaņā ar minētajiem noteikumiem izmaksu sadaļā nebija iespējams norādīt finansētāju), bet tas ir jānorāda finansētāja sadaļā.

Attiecībā uz jautājumu, vai naudas līdzekļi, kas no Valsts kases marta mēnesī ieskaitīti parādnieka kontā ar maksājuma mērķi "COVID-19 likuma 6. pants", ir jāatspoguļo EMUS kā iegūtie līdzekļi, norādām, ka šajā gadījumā administratoram sākotnēji ir jāizvērtē, vai attiecīgie naudas līdzekļi ir uzskatāmi par līdzekļiem, kas iegūti attiecīgā maksātnespējas procesa ietvaros, piemēram, pārdodot vai atgūstot parādnieka mantu, vai no tiem tiks segtas maksātnespējas procesa izmaksas un no atlikušās summas tiks segti kreditoru prasījumi. Ja attiecīgie iegūtie līdzekļi atbilst minētajām pazīmēm, tad tie ir jānorāda EMUS kā iegūtie līdzekļi. Pirmšķietami var secināt, ka minētos naudas līdzekļus, ko parādnieka kontā ieskaitījusi Valsts kase varētu uzskatīt par maksātnespējas procesā iegūtajiem līdzekļiem un līdz ar to tie būtu jāatspoguļo EMUS kā iegūtie līdzekļi.

Attiecībā uz jautājumu, vai un kā EMUS jāatspoguļo darbības ar parādnieka kontā iemaksāto izsoles nodrošinājumu – iemaksāšana, naudas līdzekļu atgriešana izsoles dalībniekiem, norādāms, ka šādi naudas līdzekļi (izsoles nodrošinājuma maksa, kas tiek iemaksāta un pēc tam atgriezta izsoles dalībniekam) nebūtu uzskatāmi par maksātnespējas procesā iegūtajiem līdzekļiem, līdz ar to tie nebūtu jāatspoguļo EMUS kā iegūtie līdzekļi.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Ministru kabineta noteikumi Nr. 346 12.⁹ punktu ģenerējot darbības pārskatu, tajā par parādnieka mantu iekļauj informāciju par naudas plūsma parādnieka kontā darbības pārskata perioda sākumā un beigās. No minētā izriet, ka EMUS ir jāievada naudas summa, kas atrodas parādnieka kontā administratora darbības pārskata perioda sākumā un administratora darbības pārskata perioda beigās. Līdz ar to šajā sadaļā arī jāatspoguļo informācija par parādnieka kontā ieskaitītajiem naudas līdzekļiem, kas iemaksāti kā izsoles nodrošinājums.

Attiecībā uz jautājumu, vai sadaļā "Parādnieka manta" no parādnieka mantas pārdošanas iegūto līdzekļu summa jānorāda ar vai bez PVN, norādāms, ka administratora darbības pārskatā ir jānorāda summas ar PVN, respektīvi ir jānorāda visa iegūtā summa. Ja no iegūtās summas tiek maksāti nodokļi, tad attiecīgā summa ir jānorāda izmaksu sadaļā, kā nodokļu maksājums. Šādā veidā administratora darbības pārskatā tiktu atspoguļota visa informācija par maksātnespējas procesa norisi – pilnīgs atspoguļojums par ienākošajiem un izejošajiem maksājumiem.

Attiecībā uz jautājumu, vai sadaļā "Parādnieka manta" jāatspoguļo nosolītāja ieskaitītā nosolītā izsoles maksa un arī ieskaitītās valsts un kancelejas un nodevas, norādāms, ka sadaļā "Parādnieka manta" ir jāatspoguļo visa parādnieka manta un naudas līdzekļi, kas iegūti maksātnespējas procesa laikā, piemēram, pārdodot vai atgūstot parādnieka mantu. Savukārt naudas līdzekļi, ko kreditors, cita juridiska vai fiziska persona ieskaita parādnieka kontā maksātnespējas procesa izmaksu segšanai EMUS nav jānorāda kā iegūtie līdzekļi, bet jānorāda  attiecīgajai izmaksu pozīcijai kā finansētājs par konkrēto summu.

Līdz ar to administratoram pašam ir jāizvērtē, vai attiecīgie naudas līdzekļi ir uzskatāmi kā iegūtie līdzekļi, kas tieši vai netieši iegūti no parādnieka mantas (piemēram, piespiedu izpildes ceļā iegūti naudas līdzekļi no parādnieka valdes locekļiem vai naudas līdzekļi, kas ieskaitīti parādnieka kontā kā nodokļu pārmaksa), vai arī tie nav uzskatāmi kā iegūtie līdzekļi maksātnespējas procesa ietvaros, bet gan tikai ir kā naudas līdzekļi, ko kāda persona ieskaita parādnieka kontā ar mērķi segt maksātnespējas procesa izmaksas.

Attiecībā uz jautājumu, vai valsts nodevu (valsts nodeva par pieteikuma iesniegšanu tiesā un par īpašumtiesību nostiprināšanu) un kancelejas nodevas maksājumus jāatspoguļo izmaksu sadaļā, norādāms, ka visi maksājumi, kas veicami maksātnespējas procesa ievaros un atbilst Maksātnespējas likumā definētajām izmaksu pozīcijām (piemēram, kārtējo nodokļu un nodevu maksājumi par laikposmu no dienas, kad pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process), ir uzskatāmi par maksātnespējas procesa izmaksām. Līdz ar to šādi maksājumi ir jāatspoguļo EMUS sadaļā "Izmaksas".

Attiecībā uz jautājumu, kas jānorāda kā finansētājs, ja minētie maksājumi jāatspoguļo izmaksu sadaļā, norādāms, ka kā finansētājs jānorāda tā persona, kas sedz attiecīgās izmaksas, piemēram, kreditors, cita juridiska persona, cita fiziska persona, administrators u.c. Attiecībā uz jautājumu, vai parādnieka kontā ieskaitītais maksātnespējas procesa depozīts, no kā segta administratora atlīdzība, EMUS ir norādāms kā iegūtie līdzekļi no neieķīlātās mantas, vai arī tikai kā izmaksas, kas segtas no maksātnespējas procesa depozīta, norādāms, ka saņemtais maksātnespējas procesa depozīts ir jānorāda mantas sadaļā kā mantas pozīcija un arī kā iegūtie līdzekļi, kas radušies no šīs mantas pozīcijas. Tāpat nepieciešams izmaksu sadaļā norādīt izmaksas (izdevumi un administratora atlīdzība) un to finansēšanas avotu – maksātnespējas procesa depozītu. Ja visa minētā informācija tiks norādīta, tad EMUS tiktu atspoguļota pilnīga informācija par maksātnespējas procesā norisi. Pretējā gadījumā var rasties situācija, ka maksātnespējas procesā, kurā nav mantas un nav iegūto līdzekļu ir segtas izmaksas vairāku simtu euro apmērā, bet nav informācijas par iegūtajiem līdzekļiem, no kuriem bija iespējams segt izmaksas.

Attiecībā uz jautājumu, vai naudas līdzekļi, kas iegūti pārdodot mantu vai atgūstot debitora parādus un ir norādīti sadaļā "Parādnieka manta", ir jānorāda arī sadaļā "Iegūtie līdzekļi", norādāms, ja EMUS sadaļā "Parādnieka manta" ir pievienota informācija par naudas līdzekļiem, kas iegūti, piemēram, no mantas pārdošanas vai debitoru parādu atgūšanas, tad atsevišķi sadaļā "Iegūtie līdzekļi" šī informācija nav jānorāda. Pretējā gadījumā šī informācija administratora darbības pārskatā atspoguļosies dubultā.

Būtiski ir saprast, ka ir jānodala dati, kas radušies līdz 2018. gada 31. decembrim, un dati, kas radušies sākot no 2019. gada 1. janvāra. EMUS sadaļā "Iegūtie līdzekļi" nav nepieciešams ievadīt informāciju par maksātnespējas procesu, ja tas pasludināts sākot ar 2019. gada 1. janvāri. Tāpat šī sadaļa nav jāpilda, ja dati par maksātnespējas procesu (kas pasludināts līdz 2018. gada 31. decembrim) radušies no 2019. gada 1. janvāra, jo tai jābūt ievadītai sadaļā "Parādnieka manta" – pie katras mantas pozīcijas jābūt norādītai iegūto līdzekļu summai.

Attiecībā uz jautājumu, kādā gadījumā ir jāaizpilda EMUS sadaļa "Iegūtie līdzekļi", norādāms, ka minētā sadaļa ir jāaizpilda gadījumos, kad maksātnespējas procesā (kas pasludināts līdz 2018. gada 31. decembrim) sadaļā "Parādnieka manta" mantas pozīcija ievadīta saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 247 un pie tās nav norādīti iegūtie līdzekļi, jo saskaņā ar minētajiem noteikumiem mantas sadaļā nebija iespējams norādīt iegūtos līdzekļus (tie bija jānorāda atsevišķā sadaļā). Piemēram, ja maksātnespējas procesā (kas pasludināts 2018. gadā) no mantas, kas EMUS ievadīta saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 247, 2020. gadā ir iegūti naudas līdzekļi, tad sadaļā "Iegūtie līdzekļi" ir jānorāda maksātnespējas procesa laikā iegūtie līdzekļi.

Attiecībā uz jautājumu, vai kreditoriem izmaksātā summa jāatspoguļo vēl kādā EMUS sadaļā, ja tā pēc kreditora prasījuma apmierināšanas norādīta EMUS konkrētā kreditora kartītē laukā "Apmierinātā summa", norādāms, ka pēc kreditora prasījuma apmierināšanas izmaksātā summa ir jānorāda konkrētā kreditora kartītē laukā "Apmierinātā summa". Citās EMUS sadaļās minētā informācija nav jāatspoguļo.

Attiecībā uz jautājumu, vai EMUS turpmāk visu informāciju (kas tiks iekļauta administratora darbības pārskatā) par iepriekšējo mēnesi var ievadīt līdz tekošā mēneša 5. datumam (pārskata ģenerēšanas datumam), ņemot vērā, ka EMUS ieviestas jaunas funkcionalitātes, tai skaitā ieviesti jauni lauki "Pārskata periods, uz kuru summa attiecināma" vai "Pārskata periods, uz kuru informācija attiecināma", norādāms, ka ieviešot minētos laukus tiek nodrošināts, ka visu administratora darbības pārskatā atspoguļojamo informāciju, kas attiecināma uz tekošo kalendāro mēnesi, administrators var ievadīt EMUS līdz nākamā mēneša 5. datumam.

Attiecībā uz jautājumu, kas ir jānorāda sadaļā "Kreditora pilnvarotais (ziņu saņemšanai epakalpojumā)", vai tā ir jāizpilda arī tad, ja kreditora prasījumu iesniegusi valsts vai pašvaldību institūcija, un vai kreditors EMUS e-pakalpojumā redz visu nepieciešamo informāciju, ja tā kreditora prasījuma sadaļā nav aizpildīta minētā sadaļa par pilnvaroto pārstāvi, norādāms turpmākais.

EMUS kreditoru prasījumu sarakstā konkrētā kreditora kartiņā sadaļā "Kreditora pilnvarotais (ziņu saņemšanai e-pakalpojumā)" ir jānorāda personas, kuras kreditora vārdā iesniegušas kreditora prasījumu, proti, jānorāda personas vārds, uzvārds/nosaukums, personas kods (ja nav personas koda, – ārvalstī piešķirtais personas identifikācijas numurs vai dzimšanas datums)/reģistrācijas numurs un pārstāvības sākuma un beigu datums. Saskaņā ar Ministru kabineta 2018. gada 4. decembra noteikumu Nr. 761 "Elektroniskās maksātnespējas uzskaites sistēmas noteikumi" 54. punktu administratoram minētā informācija ir jāievada EMUS, lai kreditori varētu īstenot savas tiesības iepazīties ar maksātnespējas procesā pieejamo informāciju EMUS e-pakalpojuma sadaļā. Līdz ar to sadaļā "Kreditora pilnvarotais (ziņu saņemšanai epakalpojumā)" ir jānorāda katra kreditora pārstāvji, neatkarīgi no tā vai tie pārstāv juridisko personu, valsts vai pašvaldību institūciju. Savukārt, ja pārstāvju informācija nav norādīta, tad šie pārstāvji EMUS e-pakalpojumā netiek piesaistīti pie konkrētā maksātnespējas procesa un neredz uz tiem attiecināto informāciju par maksātnespējas procesu.

Minētajā sadaļā nav jānorāda paši kreditori – fiziskās personas. Gadījumā, ja kreditors ir fiziska persona, tad viņš e-pakalpojumu sadaļā varēs aplūkot uz konkrēto maksātnespējas procesu attiecināmo informāciju.

• Izsole ir vairāku darbību kopums, kura ietvaros tiek pārdota parādnieka manta. Aprēķins kā procesuāls dokuments atspoguļo izsoles rezultātu, tas ir, iegūto naudas līdzekļu apjomu un jau detalizētāku pozīciju uzskaitījumu kādām izmaksām šie līdzekļi tiks novirzīti. Ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, tad viņš ir tiesīgs administratora atlīdzībai papildus piemērot PVN, kas tiek segts no parādnieka mantas.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli par šādiem jautājumiem:

1) vai administrators ir tiesīgs sastādīt Parādnieka nekustamā īpašuma[1] izsoles aprēķinu atbilstoši Maksātnespējas likumam[2]?

2) vai administrators ir tiesīgs administratora atlīdzībai piemērot PVN?

3) ņemot vērā, ka administratorei uzlikts tiesiskais pienākums sagatavot nekustamā īpašuma[3] izsoles akta aprēķinu, lūgts sniegt viedokli vai pagarināt tiesiskā pienākuma izpildes termiņu.

 [1] Maksātnespējas kontroles dienesta lēmumus par administratora rīcību maksātnespējas procesā vai pildot tam šajā likumā noteiktos vispārējos pienākumus, kā arī par tiesiskā pienākuma uzlikšanu pārkāpuma konstatēšanas gadījumā, var pārsūdzēt Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā [..].[4] Attiecīgi Maksātnespējas kontroles dienesta lēmuma atbilstības normatīvo aktu prasībām izvērtēšana ietilpst tiesas kompetencē.[5] Līdz ar to, viedoklis tiks sniegts par iesniegumā norādītajiem jautājumiem, nevērtējot konkrētus ar Lēmumu saistītos tiesiskos un faktiskos apstākļus.

[2] Attiecībā uz aprēķina sastādīšanu norādām, ka atbilstoši Maksātnespējas likumā[6] noteiktajam, administrators sagatavo aprēķinu, kurā norāda izsoles izdevumus, atlīdzību par izsoles rīkošanu, PVN, ja izsoles cena ar to apliekama, kārtējos nodokļu maksājumus, kas veicami par parādnieka mantu par laikposmu no dienas, kad pasludināts maksātnespējas process, līdz tā mēneša pēdējam datumam, kurā stājies spēkā tiesas nolēmums, ar kuru apstiprināta parādnieka mantas izsole, un kreditoriem izmaksājamo summu.[7]

Aprēķins tiek sastādīts, kad jau ir veiktas nepieciešamās darbības parādnieka mantas realizācijai. Līdz ar to aprēķinu kā procesuālu dokumentu, kura pārsūdzība ir paredzēta tiesā, administratoram ir jāsagatavo, ja maksātnespējas procesā tiek pārdots nekustamais īpašums, neatkarīgi no tā vai tas ir ieķīlātais, vai neieķīlātais nekustamais īpašums, pēc tam, kad ir stājies spēkā tiesas nolēmums par izsoles akta apstiprināšanu. Savukārt aprēķinā ietvertajām pozīcijām jāatbilst Maksātnespējas likumā norādītajām.[8]

Izsole ir vairāku darbību kopums, kura ietvaros tiek pārdota parādnieka manta. Aprēķins kā procesuāls dokuments atspoguļo izsoles rezultātu, tas ir, iegūto naudas līdzekļu apjomu un jau detalizētāku pozīciju uzskaitījumu kādām izmaksām šie līdzekļi tiks novirzīti. Līdz ar to uz aprēķina pamata, kas sagatavots par izsolē pārdoto neieķīlāto mantu, tiek sastādīts gala maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru prasījumu segšanas plāna sagatavošanas, jo naudas līdzekļu izmaksa juridiskās personas maksātnespējas procesā notiek saskaņā ar maksātnespējas procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšanas plānu.[9]

[3] Attiecībā uz PVN piemērošanu administratora atlīdzībai norādāms turpmākais. Saskaņā ar PVN likumu personām, uzsākot ar nodokli apliekamo darījumu veikšanu, ir pienākums reģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā, ja apliekamo darījumu kopējā vērtība iepriekšējo 12 mēnešu laikā pārsniedz 40 000 euro.[10] Līdz ar to, ja administrators, iestājoties PVN likumā noteiktajiem priekšnosacījumiem vai pēc savas iniciatīvas, ir reģistrējies VID PVN maksātāju reģistrā, administrators kļūst par ar PVN apliekamo personu – PVN maksātāju, kuram jāveic attiecīgās iemaksas valsts budžetā. Maksātnespējas likumā noteiktajai administratora atlīdzībai par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā papildus tiek pieskaitīts PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā.[11] Juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, un izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.[12] Savukārt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas sedz no parādnieka mantas.[13] Līdz ar to, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, tad viņš ir tiesīgs administratora atlīdzībai papildus piemērot PVN, kas tiek segts no parādnieka mantas.

[1] Baznīcas ielā 11, Kuldīgā, Kuldīgas novadā, kadastra Nr. 62010060077 un nekustamā īpašuma Baznīcas ielā 7A, Kuldīga, Kuldīgas novadā, kadastra Nr. 62015060017.

[2] Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtā daļa.

[3] Baznīcas ielā 11, Kuldīgā, Kuldīgas novadā, kadastra Nr. 62010060077.

[4] Maksātnespējas likuma 175. panta ceturtā daļa.

[5] Civilprocesa likuma 363.19 pants.

[6] Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtā daļa.

[7] Turpat.

[8] Turpat.

[9] Maksātnespējas likuma 117. panta trešā daļa.

[10] Pievienotās vērtības nodokļa 59. panta pirmā daļa un 34. panta desmitā daļa.

[11] Maksātnespējas likuma 169. panta septītā daļa.

[12] Maksātnespējas likuma 11. panta otrā daļa.

[13] Maksātnespējas likuma 168. panta pirmā daļa.

• Ja nodrošinātais kreditors ir paziņojis administratoram par ieķīlātā nekustamā īpašuma paturēšanu sev par nenotikušās izsoles sākumcenu, tad nemainās Maksātnespējas likumā paredzētais kritērijs, ka administratora atlīdzība tiek aprēķināta no kreditoram pienākošās summas, kas paliek pāri pēc izsoles izdevumu segšanas.

Iesniegumā norādīts, ka parādnieka nodrošinātais kreditors[1] paziņoja maksātnespējas procesa administratoram par ieķīlātā nekustamā īpašuma paturēšanu sev par nenotikušās izsoles sākumcenu un lūdza administratoru sagatavot aprēķinu.

Norādot uz tiesisko regulējumu, kas noteic administratora atlīdzības aprēķināšanas kārtību minētajam gadījumam[2], lūgts sniegt viedokli, vai Maksātnespējas likumā23 noteiktie 3 procenti ir jāaprēķina no nenotikušās izsoles sākumcenas atņemot euro vai no tās ir jāatņem arī izsoles izdevumi.

Maksātnespējas likumā[3] noteikta administratora atlīdzība par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu atkarībā no summas, kas iegūta, pārdodot ieķīlāto mantu, kā arī administratora atlīdzība gadījumos, kad ieķīlātās mantas izsole uzskatāma par nenotikušu un nodrošinātais kreditors vēlas mantu paturēt sev.[4] Tātad administratora atlīdzība par ieķīlātās mantas pārdošanu un nenotikušu ieķīlātās mantas izsoli ir noteikta likumā.

Savukārt nenodrošinātajam kreditoram ir pienākums[5] segt visus izsoles izdevumus, tostarp par nodrošinājumu kalpojošās (ieķīlātās) parādnieka mantas vērtēšanas izmaksas, atlīdzību par izsoles rīkošanu un citus ar izsoles rīkošanu saistītos izdevumus, kā arī nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus, kas veicami par šo nekustamo īpašumu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz nekustamā īpašuma izsoles dienai, ja saskaņā ar Civilprocesa likuma[6] noteikumiem izsole uzskatāma par nenotikušu un nodrošinātais kreditors vēlas mantu paturēt sev.

Ņemot vērā minēto, secināms, ja nodrošinātais kreditors ir paziņojis administratoram par ieķīlātā nekustamā īpašuma paturēšanu sev par nenotikušās izsoles sākumcenu, tad nemainās Maksātnespējas likumā paredzētais kritērijs, ka administratora atlīdzība tiek aprēķināta no kreditoram pienākošās summas, kas paliek pāri pēc izsoles izdevumu segšanas.[7]

[1] Civilprocesa likuma 614. panta pirmās daļas 1. punkts.

[2] Maksātnespējas likuma 116. panta trešā daļa, 169. panta trešās daļas 4. punkts un ceturtā daļa, 169. panta trešā daļa.

[3] Maksātnespējas likuma 169. panta trešā daļa.

[4] Maksātnespējas likuma 169. panta ceturtā daļa.

[5] Maksātnespējas likuma 116. panta trešā daļa.

[6] Civilprocesa likuma 615. un 616. pants.

[7] Maksātnespējas likuma 169. panta trešās daļas 4. punkts un ceturtā daļa.

• Administratoram ir tiesības saņemt atlīdzību par veiktajām darbībām maksātnespējas procesā par kurām Maksātnespējas likumā ir noteikta atlīdzība.

Iesniegumā Administrators sniedz informāciju par SIA maksātnespējas procesu, lūdzot sniegt viedokli, vai iepriekšējā administratore ir saņēmusi atlīdzību atbilstoši Maksātnespējas likuma nosacījumiem, kā arī, uz kādu atlīdzību patreiz ieceltais administrators SIA maksātnespējas procesā var pretendēt, ja sastādīts ziņojums par parādnieka mantas neesamību un vienīgais potenciālais aktīvs varētu būt 2000 euro piedziņa no parādnieka pārstāvja.

Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktā cita starpā noteikts, ka administratora atlīdzība tiek noteikta šā likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna (113. pants) vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību (112. pants) sastādīšanai.

Savukārt Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteikts, ja pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna sastādīšanas maksātnespējas process tiek turpināts, jo šo procesu ir iespējams finansēt no parādnieka līdzekļiem, administratora atlīdzība no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas, kā arī no atgūtās parādnieka mantas ir 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem. Administrators ar kreditoru sapulci vai citu maksātnespējas procesa izmaksu finansētāju var vienoties arī par citu atlīdzības apmēru un segšanas kārtību.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Ņemot vērā normatīvajos aktos noteikto Maksātnespējas kontroles dienesta kompetenci, kā arī administratoram noteiktās tiesības un pienākumus, vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetencē. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētajā situācijā, tajā skaitā arī par atlīdzības noteikšanas pareizību, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Maksātnespējas likuma 169. pantā noteikts kādā apmērā un par kādu darbību veikšanu administratoram tiek noteikta atlīdzība juridiskās personas maksātnespējas procesā, kā arī norādīti gadījumi kādos administratoram atlīdzība netiek noteikta.

Tādējādi gadījumos, kad administrators juridiskās personas maksātnespējas procesā ir veicis darbības, par kurām Maksātnespējas likumā ir noteikta atlīdzība, administratoram ir tiesības to saņemt neatkarīgi no tā vai administrators jau sākotnēji iecelts juridiskās personas maksātnespējas procesā vai arī iecelts pēc iepriekšējā administratora atcelšanas.

• Administratora atlīdzība par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu ir atkarīga no to naudas līdzekļu apmēra, kas iegūti, pārdodot ieķīlāto mantu, nevis no nodrošinātā kreditora prasījuma apmēra.

Vai aprēķins ir sagatavots atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam, proti, vai aprēķinā ir pareizi/likumīgi aprēķināta administratora atlīdzība par ieķīlātā nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 115. panta trešo daļu un 116. panta otro daļu Civilprocesa likumā noteiktās tiesu izpildītāja darbības saistībā ar parādnieka mantas izsoli veic administrators. Nekustamā īpašuma izsoles kārtību nosaka Civilprocesa likuma 73. nodaļa (piedziņas vēršana uz nekustamo īpašumu). Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtā daļa noteic, ka pēc tam, kad izsolē pārdota parādnieka manta, tiesa apstiprinājusi nekustamā īpašuma izsoles aktu vai pieņēmusi lēmumu reģistrēt īpašuma tiesības uz kreditora vārda, kas ir paziņojis par gribu mantu paturēt, administrators sagatavo aprēķinu, kurā norāda izsoles izdevumus, atlīdzību par izsoles rīkošanu, pievienotās vērtības nodokli, ja izsoles cena ar to apliekama, kārtējos nodokļu maksājumus, kas veicami par šo parādnieka mantu par laikposmu no dienas, kad pasludināts maksātnespējas process, līdz tā mēneša pēdējam datumam, kurā stājies spēkā tiesas nolēmums, ar kuru apstiprināta parādnieka mantas izsole, un kreditoriem izmaksājamo summu. Nosolītājs, parādnieks vai kreditori administratora sagatavoto aprēķinu var pārsūdzēt tiesā, kurā ierosināta attiecīgā juridiskās personas maksātnespējas procesa lieta, 10 dienu laikā no aprēķina saņemšanas dienas.

No minētā izriet, ka administratoram ir pienākums sastādīt aprēķinu, tiklīdz ir stājies spēkā tiesas nolēmums par izsoles akta apstiprināšanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 115. panta ceturtajā daļā noteikto izmaksu veikšana pārsūdzēšanas gadījumā ir pieļaujama tikai tad, kad ir stājies spēkā galīgais nolēmumus par sastādītā aprēķina pamatotību un likumību.

Maksātnespējas likuma 169. panta pirmajā daļā noteikts, ka par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā administrators saņem atlīdzību no parādnieka mantas, izņemot šajā likumā minētos gadījumus. Savukārt šā panta trešā daļa nosaka administratora atlīdzības apmēru par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu, ja to veicis administrators, turklāt nenosakot konkrētu ieķīlātās mantas pārdošanas veidu. Tādējādi, lai administrators varētu izmaksāt sev atlīdzību, parādnieka ieķīlātajai mantai ir jābūt pārdotai un ir jābūt veiktām visām normatīvajos aktos noteiktajām darbībām, kas saistītas ar parādnieka ieķīlātās mantas pārdošanu.

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā no Maksātnespējas likuma 169. panta trešās daļas izriet, ka administratora atlīdzība par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu ir atkarīga no to naudas līdzekļu apmēra, kas iegūti pārdodot ieķīlāto mantu, nevis no nodrošinātā kreditora prasījuma apmēra.

• Zaudējumi, kas piedzīti par labu parādniekam no iepriekšējā administratora par viņa darbību vai bezdarbību, uzskatāmi par atgūto mantu atbilstoši Maksātnespējas likuma 93. panta pirmās daļas 1. punktam un administrators var aprēķināt sev atlīdzību atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktam 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem.

Vai administrators var aprēķināt sev atlīdzību atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktam 10 % apmērā no zaudējumiem, kas piedzīti no iepriekšējā administratora par labu Parādniekam?

Administrators saņem atlīdzību no atgūtās mantas, ja ir veicis darbības ar mērķi atgūt parādniekam pienākošos naudas līdzekļus, un šīs administratora veiktās darbības ir bijušas par pamatu tam, ka parādnieka mantā tikuši ieskaitīti no debitoriem pienākošies naudas līdzekļi. Saskaņā ar iesniegumā norādīto Administrators ir vērsies tiesā pret iepriekšējo administratoru ar pieteikumu par zaudējumu atlīdzību, un tiesa šo Administratora pieteikumu ir apmierinājusi.

Vienlaikus, lai atbildētu uz Administratora jautājumu, vispirms jānoskaidro, vai zaudējumi, kas piedzīti no iepriekšējā administratora par labu Parādniekam, ir atzīstami par atgūto mantu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 93. pantu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 29. panta pirmo daļu administrators atbild par zaudējumiem, kas viņa vai pilnvarnieka vainas dēļ nodarīti valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām. Saskaņā ar Maksātnespējas kontroles dienestam pieejamo informāciju Administrators, pārstāvot Parādnieku, vērsās tiesā ar pieteikumu par zaudējumu piedziņu no iepriekšējā administratora, jo iepriekšējais administrators prettiesiski no Parādnieka līdzekļiem apmaksāja maksātnespējas procesa izdevumus, tādējādi radot Parādniekam zaudējumus. Atbilstoši iesniegumā minētajam Administratora pieteikums ar tiesas spriedumu ir apmierināts. Kad spriedums stāsies spēkā un tiks izpildīts, Parādnieka mantā tiks ieskaitīti naudas līdzekļi no iepriekšējā administratora, pamatojoties uz Parādnieka prasījuma tiesībām, kas izriet no Maksātnespējas likuma 29. panta pirmās daļas.

Ņemot vērā minēto, var secināt, ka zaudējumi, kas piedzīti par labu Parādniekam no iepriekšējā administratora par viņa darbību vai bezdarbību, īstenojot administratora pilnvaras juridiskās personas maksātnespējas procesā, uzskatāmi par atgūto mantu atbilstoši Maksātnespējas likuma 93. panta pirmās daļas 1. punktam. Attiecīgi pēc sprieduma spēkā stāšanās un tā izpildes Administrators var aprēķināt sev atlīdzību atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktam 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem.

• Naudas līdzekļi, kas iegūti, pārdodot prasījuma tiesības pret ieķīlātajiem debitoru parādiem, nezaudē ieķīlātās mantas statusu un ir izmaksājami nodrošinātajam kreditoram. Savukārt administratora atlīdzība šādā gadījumā aprēķināma tādā pašā kārtībā, kāda tā pienākas administratoram par darbībām ar ieķīlāto mantu.

Uz maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdi parādniekam tika konstatētas prasījuma tiesības pret vairākiem debitoriem. Administrators veica virkni parādu atgūšanas darbības, kā rezultātā debitori ir pārskaitījuši naudas līdzekļus sava parāda segšanai uz juridiskās personas maksātnespējas procesā atvērto norēķinu kontu.

1. vai summas, kas saņemtas, realizējot prasījuma tiesības (atgūtas) pret ieķīlātajiem debitoru parādiem, ir izmaksājamas nodrošinātajam kreditoram vai nenodrošinātajiem kreditoriem, ja procesā netiek pārdotas (cedētas) prasījuma tiesības kā tādas?

2. vai kreditoru sapulce atbilstoši Maksātnespējas likuma 89. panta 1. punktam ir tiesīga noteikt administratoram atlīdzību par atgūtajiem debitoru parādiem, ņemot vērā to, ka prasījuma tiesības pret sabiedrības debitoriem kā lietu kopības sastāvdaļa ir ieķīlātas par labu nodrošinātajam kreditoram?

3. ja saistībā ar otro jautājumu kreditoru sapulcē netiek panākta vienošanās vai tā nevar tikt panākta, ja atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka kreditoru sapulcei nav šādu tiesību, tad atbilstoši kurai tiesību normai administratoram ir jāaprēķina atlīdzība par ieķīlāto debitoru parādu atgūšanu?

Maksātnespējas likuma 92. pantā noteikts, ka "parādnieka mantas" jēdzienā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tai skaitā naudas līdzekļi; naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta; augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā; maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta; parādnieka ienākumi, kas gūti fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā.

Maksātnespējas likuma 93. panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka atgūtā manta šā likuma izpratnē ir naudas līdzekļi, kā arī cita manta, kas iekļauta parādnieka mantā juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā, pamatojoties uz prasījuma tiesībām pret trešajām personām.

No minētā nepārprotami izriet, ka parādnieka prasījuma tiesības ietilpst "parādnieka mantas" jēdzienā, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 3. punktu un 93. panta pirmās daļas 1. punktu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likumā nostiprināto mērķi un principiem kreditoru kopuma likumisko interešu aizsardzībai ir jābūt tādai, kas nodrošina reālu naudas līdzekļu atgūšanu kreditoru prasījumu segšanai maksātnespējas procesā, nevis tikai formālu prasījuma tiesību iegūšanu pret personām, no kurām nav iespējams piedzīt prasījumu. Iesniegumā norādīts, ka administrators veica virkni parādu atgūšanas pasākumu, kā rezultātā debitori ir pārskaitījuši naudas līdzekļus sava parāda segšanai uz juridiskās personas maksātnespējas procesā atvērto norēķinu kontu. Tādējādi secināms, ka administratora aktīvo darbību rezultātā parādnieka prasījuma tiesības pret debitoriem ir pārvērtušās naudas līdzekļos.

Ņemot vērā minēto un iesniegumā norādīto, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā naudas līdzekļi, kas iegūti parādu atgūšanas procesā, nezaudē ieķīlātās mantas statusu, līdz ar to tie ir uzskatāmi par nodrošinājumu kalpojošo (ieķīlāto) parādnieka mantu un izmaksājami nodrošinātajam kreditoram, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto kārtību. Attiecībā uz administratora atlīdzību norādām, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā tā ir aprēķināma tādā pašā kārtībā, kāda tā pienākas administratoram par darbībām ar ieķīlāto mantu.

Attiecībā uz kreditoru sapulces kompetenci jautājumā par administratora atlīdzību juridiskās personas maksātnespējas procesā norādām turpmāko. Administratora atlīdzību juridiskās personas maksātnespējas procesā regulē Maksātnespējas likuma 169. pants. Minētajā pantā ir skaidri noteikti tie gadījumi, kad administrators ar kreditoru sapulci var vienoties par atlīdzības apmēru (piemēram, skat. Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktu). Tādējādi administratoram ir tiesības vienoties ar kreditoru sapulci par atlīdzības apmēru tikai Maksātnespējas likumā paredzētajos gadījumos.

• Administratora atlīdzībai par darbiniekiem, kuru prasījumi ir apmierināti no darbinieku prasījumu garantiju fonda, papildus nav pieskaitāms PVN.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, vai administratoram, kurš ir reģistrēts kā PVN maksātājs, ir tiesības lūgt administratora atlīdzībai par darbiniekiem, kuru prasījumi ir apmierināti no darbinieku prasījumu garantiju fonda, pieskaitīt PVN.

Likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 7. panta pirmās daļas 2. punktā noteikts, ka darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļi tiek izlietoti administratora atlīdzības samaksai par darbinieku prasījumu iesniegšanu, savukārt 10. panta otrajā daļā noteikts, ka darbinieku prasījumu iesniegšanas, izskatīšanas un apmierināšanas un administratora atlīdzības izmaksāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

Ministru kabineta noteikumu Nr. 995 15. punktā noteikts, ka administrators ir tiesīgs saņemt atlīdzību 6,40 euro apmērā par katru darbinieku, kura prasījumi saskaņā ar Maksātnespējas kontroles dienesta lēmumu ir apmierināti no darbinieku prasījumu garantiju fonda.

Maksātnespējas likuma 169. panta septītajā daļā noteikts, ka likumā noteiktajai administratora atlīdzībai par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā papildus tiek pieskaitīts pievienotās vērtības nodoklis, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā.

Maksātnespējas likuma 169. panta septītā daļa attiecināma uz to administratora atlīdzību par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā, kura noteikta Maksātnespējas likumā, savukārt administratora atlīdzības segšana par darbiniekiem, kuru prasījumi saskaņā ar Maksātnespējas kontroles dienesta lēmumiem ir apmierināti no darbinieku prasījumu garantiju fonda, notiek pamatojoties uz likumu "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un Ministru kabineta noteikumiem Nr. 995.

Tādējādi administratora atlīdzībai par darbiniekiem, kuru prasījumi ir apmierināti no darbinieku prasījumu garantiju fonda, papildus nav pieskaitāms PVN.

• Administratoram atlīdzība par prasības celšanu pret maksātnespējīgās juridiskās personas valdes locekļiem u.c., proti, par atsevišķu pienākumu izpildi, nepienākas, jo administratora atlīdzība ir noteikta par juridiskās personas administrēšanu kopumā, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto atlīdzības izmaksas kārtību.

1) vai Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 8. punktā norādītais administratora pienākums ir veicams bez atlīdzības vai arī administrators ir tiesīgs lūgt finansējumu no kreditoriem, trešajām personām?

2) vai Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punktā norādītās administratora darbības ir veicamas bez atlīdzības vai arī administrators ir tiesīgs lūgt finansējumu?

3) vai Maksātnespējas likuma 72.¹ panta trešajā daļā norādītās administratora darbības ir veicamas bez atlīdzības vai arī administrators, paziņojot kreditoriem, ka ir pamats celt prasību pret valdi par dokumentu nenodošanu vai par neskaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli, ir tiesīgs lūgt finansējumu no kreditoriem, trešajām personām?

4) situācijā, kad ir sagatavots mantas pārdošanas plāns, iekļaujot tajā, ka ir ieķīlātā manta un neieķīlātā manta, un pārdodot to, tiek iegūta nauda, no kuras attiecīgi tiek segti izdevumi no ieķīlātās un neieķīlātās mantas pārdošanas un administratora atlīdzība par ieķīlātās un neieķīlātās mantas pārdošanu, no kādiem līdzekļiem tiek finansēta prasības celšana zaudējumu piedziņu?

Maksātnespējas likuma 9. panta pirmajā daļā noteikts, ka administrators ir fiziskā persona, kura ir iecelta administratora amatā un kurai ir Maksātnespējas likumā noteiktās tiesības un pienākumi. Amata darbībā administratori ir pielīdzināti valsts amatpersonām.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Papildus administratoram ir jāievēro maksātnespējas procesa regulējošās tiesību normas, tostarp Maksātnespējas likuma 6. pantā minētie principi.

Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā ir definēts labticības princips, kurš nosaka, ka procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Norādāms, ka judikatūrā un arī tiesību doktrīnā pastāv stabils uzskats, ka laba ticība nav paša subjekta subjektīvs vērtējums, bet gan objektīvā kategorija, ko precīzi raksturo termins "godprātīgi".[1]

Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 8. punktā noteikts, ka administratora pienākums ir sniegt tiesībaizsardzības institūcijām ziņojumus un materiālus par juridiskās vai fiziskās personas maksātnespējas procesā atklātajiem faktiem, kuri var būt par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai. Tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram maksātnespējas procesa laikā atklājot faktus, kuri var būt par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai, ir pienākums ziņot tiesībaizsardzības institūcijām, un par šādu pienākumu veikšanu administratoram atlīdzība nepienākas, ievērojot Maksātnespējas likuma 9. panta pirmajā daļā, 26. panta otrajā daļā, 6. panta 8. punktā un 26. panta trešās daļas 8. punktā noteikto. Papildus norādām, ka par maksātnespējas procesa laikā atklāto faktu neziņošanu, kuri var būt par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai, administratoram var iestāties kriminālatbildība, ņemot vērā administratoram noteikto valsts amatpersonas statusu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 1., 4., un 6. pantam administratoram ir pienākums administrēt maksātnespējas procesu tā, lai pēc iespējas pilnīgāk tiktu ievērotas kreditoru kopuma intereses. Tajā pašā laikā administratora darbībām ir jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajam.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība. Tādējādi administratoram administrējot juridiskās personas maksātnespējas procesu ir jārīkojas kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punktam pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators izvērtē un ceļ tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām. Papildus Maksātnespējas likuma 72.¹ panta trešās daļas pirmajā teikumā noteikts, ka maksātnespējas procesā prasību pret valdes locekli parādnieka vārdā ceļ administrators.

No minētajām tiesību normām izriet, ka likumdevējs ir uzlicis administratoram pienākumu izvērtēt un celt prasību pret valdes locekļiem u.c., tiklīdz administrators konstatē priekšnoteikumus prasības celšanai. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā minētais izriet gan no likumdevēja uzliktā pienākuma administratoram celt prasību pret valdes locekļiem u.c., gan no administratora pienākuma rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

Latvijas Republikas Senāts norādījis, ka administratoram kā ar publiskām pilnvarām apveltītai personai primāri jābūt lojālam pret likumu un maksātnespējas procesa likumīgu norisi. Administrators nedrīkst likt savas intereses pāri likumīga un efektīva maksātnespējas procesa interesēm.[2]

Papildus Satversmes tiesa 2010. gada 20. aprīļa lēmumā lietā Nr. 2009-100-03 norādīja, ka maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību. Vienlaikus šajā procesā īstenojas administratora tiesības izvēlēties attiecīgo nodarbošanos kā savu profesionālo darbību un gūt no tās savai eksistencei nepieciešamos līdzekļus. Šīs administratora tiesības nevar aplūkot tikai viena maksātnespējas procesa ietvaros. Jāņem vērā, ka administrators savu profesionālo darbību var realizēt secīgi vai pat vienlaikus vairākos maksātnespējas procesos. Ar administratora profesijas būtību pretrunā nenonāktu tas, ka līdztekus maksātnespējas procesam, kurā administratoram ir iespējas nopelnīt lielāku atlīdzību, viņam būtu pienākums uzņemties arī tādu maksātnespējas procesu administrēšanu, kuros atlīdzība ir neliela. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav konstatējusi aizskārumu, ja kādas profesijas pārstāvjiem sabiedrības labā noteiktos gadījumos uzlikts pienākums veikt savu darbu bez atlīdzības.[3]

Tādēļ no minētajām tiesību normām un judikatūras kopumā secināms, ka administratoram atlīdzība par prasības celšanu pret maksātnespējīgās juridiskās personas valdes locekļiem u.c., proti, par atsevišķu pienākumu izpildi, nepienākas, jo administratora atlīdzība ir noteikta par juridiskās personas administrēšanu kopumā, ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto atlīdzības izmaksas kārtību. Savukārt izdevumi, kas administratoram radušies saskaņā ar prasības celšanu pret valdes locekļiem, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā ir uzskatāmi par izdevumiem, kas pamatoti un saistīti ar konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu (Maksātnespējas likuma 170. panta otrās daļas 10. punkts).

Vienlaikus norādāms, ka kreditoru sapulces kompetencē ietilpst lēmuma pieņemšana par administratora atlīdzības noteikšanu (Maksātnespējas likuma 89. panta 1. punkts).

Attiecībā uz iesniegumā uzdoto 4. jautājumu norādām turpmāko. Maksātnespējas likuma 118. panta pirmajā daļā noteikts, ka no parādnieka naudas līdzekļiem, tajā skaitā līdzekļiem, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu, vai no citiem juridiskās personas maksātnespējas procesa finansēšanas avotiem (kreditoru, citu fizisko vai juridisko personu līdzekļiem), izņemot līdzekļus, kas iegūti šā likuma 116. pantā noteiktajā gadījumā, vispirms pilnībā tiek segtas juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 11. pantam, [..] juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir maksātnespējas procesa administratora atlīdzība un izdevumi, kas rodas, lai nodrošinātu [..] juridiskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi. Maksātnespējas procesa izmaksas tātad ir izmaksas, kas ir visu kreditoru (kreditoru kopuma) interesēs, jo nodrošina procesu, kas padara iespējamu kreditoru prasījumu segšanu.

Maksātnespējas likuma 116. panta ceturtajā daļā noteikts, ja, pārdodot ieķīlāto parādnieka mantu, saņemta naudas summa, kas pārsniedz nodrošinātā kreditora prasījumus un izsoles izdevumus, šie naudas līdzekļi ieskaitāmi parādnieka mantā, ar kuru apmierināmi citu kreditoru prasījumi. Savukārt šā panta piektā daļa noteic, ja, pārdodot ieķīlāto parādnieka mantu, saņemta naudas summa, kas nesedz nodrošināto kreditoru prasījumus, attiecīgie kreditori pēc administratora lēmuma pieņemšanas prasījumu nesegtajā daļā iegūst nenodrošinātā kreditora tiesības.

Maksātnespējas likums skaidri nosaka kreditoru prasījumu segšanas kārtību, proti, vispirms tiek segtas maksātnespējas procesa izmaksas un tad kreditoru prasījumi. Gadījumā, ja pēc parādnieka ieķīlātās mantas pārdošanas saņemtā naudas summa pārsniedz nodrošinātā kreditora prasījumus, šie naudas līdzekļi ir ieskaitāmi parādnieka mantā (Maksātnespējas likuma 116. panta ceturtā daļā), savukārt, ja naudas līdzekļu nepietiek pilnīgai nodrošinātā kreditora prasījumu segšanai, tad nesegtajā daļā nodrošinātais kreditors iegūst nenodrošinātā kreditora tiesības (Maksātnespējas likuma 116. panta piektā daļa).

Attiecībā uz finansēšanas avotu prasības celšanai pret valdes locekļiem par zaudējuma piedziņu norādām, ka par iespējamo finansēšanas avotu varētu būt tie naudas līdzekļi, kas ir pieejami maksātnespējas procesā, proti, iegūti no ieķīlātās vai neieķīlās mantas pārdošanas u.c. Minētie naudas līdzekļi ir uzskatāmi par maksātnespējas procesā esošajiem naudas līdzekļiem, kuri ir jāizlieto, stingri ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto kārtību. Vienlaikus prasības celšana pret valdes locekļiem par zaudējumu piedziņu atbilst kreditoru kopuma interesēm, tādējādi administratoram ir jāizvērtē visi apstākļi, un jāizlemj par prasības celšanas lietderību, kā arī finansēšanas avotu, ievērojot Maksātnespējas likuma 6. panta 2., 4., 5., un 8. punktā noteikto.

Vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Attiecībā uz maksātnespējas procesa izbeigšanu norādāms, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšana ir pieļaujama tikai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un gadījumos, tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā finansēšanas nepietiekamība prasības celšanai pret valdes locekļiem nevar būt pamats juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanai

[1] Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015. gada 25. jūnija spriedums lietā Nr. C32312414; sk. arī: Torgāns K. Civiltiesību, komerctiesību un civilprocesa aktualitātes. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2009, 209.-210. lpp.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 24. maija lēmums lietā Nr. C04268909, SKC-618/2018.

[3] Rēzeknes tiesas 2019. gada 6. februāra lēmums Nr. C-0069-18/8.

• Rēķinot kreditoriem izmaksājamo summu, no kopējā iegūtā parādnieka mantas apmēra (kurā tiek ieskaitīts juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts) matemātiski tiek atņemta administratora atlīdzība Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā. Savukārt gadījumā, ja administrators atsevišķi norāda, ka administratora atlīdzība Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā tika segta no saņemtā juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta, rēķinot kreditoriem izmaksājamo summu, administrators var nenorādīt kopējā parādnieka mantā saņemto depozītu. Tādā gadījumā aprēķinā neiekļauj administratora atlīdzību Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā.

Kā aprēķina administratora  atlīdzības aprēķins juridiskās personas maksātnespējas procesā?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 62. panta otro daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta mērķis ir segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 11. pantu juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, un izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 62. panta otro prim daļu administratoram ir pienākums nekavējoties pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, bet ne vēlāk kā līdz pieteikuma par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu iesniegšanai tiesā iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam iesniegumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta izmaksu, ja juridiskās personas maksātnespējas process pasludināts saskaņā ar parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu.

Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktā cita starpā noteikts, ka administratora atlīdzība tiek noteikta šā likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna (113. pants) vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību (112. pants) sastādīšanai.

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 6. punktu Maksātnespējas kontroles dienests, pamatojoties uz maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzēja vai depozīta iemaksātāja tiesiskās aizsardzības procesā iesniegumu, Maksātnespējas likumā noteiktajos gadījumos pieņem lēmumu par depozīta izmaksu.

Savukārt Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 10.¹. punktā noteikts, ka administrators šo noteikumu 6. punktā minēto iesniegumu (2. pielikums) Maksātnespējas kontroles dienestā iesniedz, ja juridiskās personas maksātnespējas process pasludināts, pamatojoties uz parādnieka maksātnespējas procesa pieteikumu. Turklāt Ministru kabineta noteikumu Nr. 88 10.¹ punktā noteikts, ka šo noteikumu 10. punktā minētajos gadījumos depozītu ieskaita parādnieka kontā, kuru administrators izmanto pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas līdz pieteikuma par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu iesniegšanai tiesā.

No iepriekš minētajām normām secināms, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts tiek ieskaitīts parādnieka mantā pamatojoties uz Maksātnespējas likumā noteikto kārtību rīcībai ar naudas līdzekļiem, ko iemaksājis pats parādnieks juridiskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanai, un juridiskās personas depozīts tiek izmantots atbilstoši Maksātnespējas likumā paredzētajam mērķim – segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, kas sevī ietver maksātnespējas procesa izdevumus un administratora atlīdzību.

Norādot juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstā un kreditoru prasījumu segšanas plānā kopējo parādnieka mantas apmēru, kas tika iegūts juridiskās personas maksātnespējas procesā, administrators var norādīt, ka kopējā parādnieka mantā tiek ieskaitīts arī saņemtais juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts. Tādā gadījumā, rēķinot kreditoriem izmaksājamo summu, no kopējā iegūtā parādnieka mantas apmēra (kurā tiek ieskaitīts juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts) tiek atņemta administratora atlīdzība Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā.

Savukārt gadījumā, ja administrators atsevišķi norāda, ka administratora atlīdzība Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā tika segta no saņemtā juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta, rēķinot kreditoriem izmaksājamo summu, administrators var nenorādīt kopējā parādnieka mantā saņemto depozītu. Tādā gadījumā aprēķinā neiekļauj administratora atlīdzību Maksātnespējas likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā, kā tas ir norādīts Vēstulē pie administratora aprēķina.

• Ja administrators tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa un uz to neattiecas kāds/-i no Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā noteiktajiem atlīdzības saņemšanas ierobežojumiem, tad administratoram ir tiesības uz Maksātnespējas likuma 169. pantā noteikto atlīdzību.

1) vai administratoram pienākas atlīdzība par ieķīlātās mantas pārdošanu, ja administrators tika atcelts no amata un juridiskās personas maksātnespējas procesa?

2) vai administratoram pienākas atlīdzība par ieķīlātās kustamās mantas pārdošanu, ja mantas pārdošana notika, nesastādot parādnieka mantas pārdošanas plānu vai tā grozījumus, vienīgi saskaņojot mantas pārdošanu ar nodrošināto kreditoru, arīdzan aprēķins par administratora atlīdzību iesniegts tikai nodrošinātajam kreditoram?

3) vai Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā noteiktais interpretējams tādā veidā, ka administrators nesaņem atlīdzību par pienākumu veikšanu tikai attiecībā uz šā panta otrajā daļā paredzēto administratora atlīdzību?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. Papildus Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā ir definēts labticības princips, kurš noteic, ka procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Parādnieks un kreditors nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos. Labticības (labas ticības) princips nozīmē to, ka katram savas subjektīvas tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāpilda, ievērojot citu personu pamatotās intereses (Civillikuma 1. pants).[1]

No minētajām tiesību normām izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu (godprātīgu) maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Maksātnespējas likuma 11. panta otrajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, un izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Maksātnespējas likuma 169. panta pirmajā daļā noteikts, ka par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā administrators saņem atlīdzību no parādnieka mantas, izņemot šajā likumā minētos gadījumus.

Maksātnespējas likuma 169. panta trešā daļa nosaka administratora atlīdzības apmēru par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu, ja to veicis administrators, turklāt nenosakot konkrētu ieķīlātās mantas pārdošanas veidu.

Lai administrators varētu izmaksāt sev atlīdzību, parādnieka ieķīlātajai mantai ir jābūt pārdotai un ir jābūt veiktām visām normatīvajos aktos noteiktajām darbībām, kas saistītas ar parādnieka ieķīlātās mantas pārdošanu.

No iepriekš minētajām tiesību normām secināms, ka likumdevējs Maksātnespējas likumā tieši nav noteicis, kurā brīdī administrators var izmaksāt sev atlīdzību, tomēr jāņem vērā, ka administratora atlīdzība sedzama tikai pēc tam, kad iestājušies priekšnoteikumi atlīdzības saņemšanai un ir iespējams noteikt administratora atlīdzības apmēru.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta sesto daļu administratoram netiek noteikta atlīdzība gadījumā, ja viņš tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa šā likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4., un 7. punktā minēto iemeslu dēļ. Proti, administrators tiek atcelts, jo attiecībā uz viņu pastāv Maksātnespējas likuma 20. pantā minētie ierobežojumi, administrators neievēro maksātnespēju reglamentējošo normatīvo aktu prasības, administrators nepilda tiesas nolēmumu, administrators nepilda Maksātnespējas kontroles dienesta uzlikto tiesisko pienākumu, vai administrators ļaunprātīgi izmanto savas pilnvaras. Līdz ar to secināms, ka apstākļi, kuri izslēdz administratora atlīdzības saņemšanu, ir vērsti uz to, lai liegtu saņemt atlīdzību tādam administratoram, kurš nepilda savus pienākumus labā ticībā.

Likumdevēja mērķis nav bijis liegt saņemt atlīdzību tādam administratoram, kuru tiesa ir atcēlusi no maksātnespējas procesa pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 8.¹ punktu, saskaņā ar kuru administratoru atceļ, ja administrators nav kārtojis administratora kvalifikācijas eksāmenu (Maksātnespējas likuma 16.² panta pirmā daļa), jo minētais atcelšanas pamats nav iekļauts Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā, pamatojoties uz kuru tiek liegta administratora atlīdzības saņemšana. Savukārt, kā izriet no Vidzemes rajona tiesas 2020  gada 8. janvāra lēmuma, tiesa ir apmierinājusi Maksātnespējas kontroles dienesta pieteikumu par administratora atcelšanu no SIA "X" maksātnespējas procesa, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 8.¹ punktu un šā panta ceturto daļu.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā uzskaitītie apstākļi, kuri izslēdz administratora atlīdzības saņemšanu, ir izsmeļoši. Tādēļ, ja administrators tiek atcelts no juridiskās personas maksātnespējas procesa un uz to neattiecas kāds/-i no Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā noteiktajiem atlīdzības saņemšanas ierobežojumiem, tad administratoram ir tiesības uz Maksātnespējas likuma 169. pantā noteikto atlīdzību.

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā noteiktas attiecas gan uz šā panta otrajā daļā, gan trešajā daļā minēto atlīdzību. Proti, administrators ir tiesīgs saņemt Maksātnespējas likuma 169. panta otrajā un trešajā daļa noteikto atlīdzību tikai tad, ja administrators ir nodrošinājis likumīgu, godprātīgu, un efektīvu juridiskās personas maksātnespējas procesu (Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punkts un 26. panta otrā daļa). Vienlaikus, ja administrators nav nodrošinājis atbilstoši normatīvajiem aktiem noteikto (likumīgu un efektīvu) ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanas procedūru, tad Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā minētā atlīdzība administratoram nepienākas un tā tiek novirzīta kreditoru prasījumu segšanai.

[1] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 34. lpp.

• Ja bijušais administrators ir atcelts par pieļautajiem pārkāpumiem maksātnespējas procesā un labprātīgi atsakās atdot saņemtos naudas līdzekļus, tad jaunieceltajam administratoram ir jāvēršas tiesā par šo naudas līdzekļu piedziņu.

1) kāds tiesisks pamatojums būtu prasības celšanai pret iepriekšējo administratoru par saņemtās atlīdzības atmaksāšanu?

2) kādā veidā var celt prasību pret administratoru par saņemtās atlīdzības atmaksāšanu gadījumam, kad atlīdzība bija izmaksāta par nodrošinātā kreditora mantas pārdošanu un atlīdzības summa bija saskaņota ar nodrošināto kreditoru?

Maksātnespējas likuma 169. panta otrajā līdz ceturtajā daļā norādīts par kādu pienākumu pildīšanu un kādā apmērā administratoram tiek noteikta un aprēķināta atlīdzība juridiskās personas maksātnespējas procesā. Tomēr, kā jau minēts Iesniegumā, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta sesto daļu administratoram atlīdzība netiek noteikta, ja viņš tiek atcelts no administratora pienākumu pildīšanas konkrētā maksātnespējas procesā šā likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4., vai 7. punktā minēto iemeslu dēļ. Visi šajā normā minētie administratora atcelšanas pamati ir saistīti ar administratora pieļautiem pārkāpumiem maksātnespējas procesā. No minētā secināms, ka likumdevējs ir skaidri izteicis gribu administratoram nenoteikt Maksātnespējas likuma 169. pantā paredzēto atlīdzību, ja administratora rīcība ir bijusi tik lielā mērā prettiesiska, ka tas atceļams no pienākumu veikšanas konkrētā juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Savukārt, ja atlīdzība ir aprēķināta un izmaksāta pirms konstatēti Maksātnespējas likuma 22. pantā uzskaitītie pārkāpumi, atceltajam administratoram ir pienākums to atmaksāt parādniekam. Administratoram, vadot maksātnespējas procesu, ir jāievēro normatīvo aktu prasības, līdz ar to ir jārēķinās, ka būtisku normatīvo aktu pārkāpumu gadījumā, kā rezultātā viņam tiek liegts turpināt administrēt konkrētu maksātnespējas procesu, administratoram nepienākas sev aprēķinātā un/vai izmaksātā atlīdzība.

Maksātnespējas likums neparedz, ka, pastāvot minētajiem apstākļiem, administrators var paturēt sev jau izmaksāto atlīdzību par kādu konkrētu administrēšanas periodu vai par kādu atsevišķu pienākumu veikšanu, tajā skaitā, ieķīlātās mantas pārdošanu. Līdz ar to secināms, ka atceltajam administratoram nav tiesību paturēt sev izmaksāto atlīdzību un šiem naudas līdzekļiem būtu jāiekļaujas atpakaļ parādnieka mantā, lai tos varētu izlietot Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā. Ievērojot, ka par parādnieka mantas atgūšanu un novirzīšanu kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai atbild administrators, tad esošajam administratoram ir jāveic darbības, lai minētos naudas līdzekļus atgūtu. Proti, ja bijušais administrators labprātīgi atsakās atdot saņemtos naudas līdzekļus, tad jaunieceltajam administratoram ir jāvēršas tiesā par šo naudas līdzekļu piedziņu.

• Likumdevējs Maksātnespējas likumā tieši nav noteicis, kurā brīdī administrators var izmaksāt sev atlīdzību, tomēr jāņem vērā, ka administratora atlīdzība sedzama tikai pēc tam, kad iestājušies priekšnoteikumi atlīdzības saņemšanai un ir iespējams noteikt administratora atlīdzības apmēru.

Kādā termiņā un uz kāda tiesiskā pamata administratoram ir tiesības izmaksāt atlīdzību par pienākumu veikšanu maksātnespējas procesā?

Maksātnespējas likuma 168. panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas sedz no parādnieka mantas. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktu administratora atlīdzība tiek noteikta šā likuma 62. panta pirmajā daļā minētā depozīta apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna (113. pants) vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību (112. pants) sastādīšanai un 10 procenti no naudas līdzekļiem no atgūtās mantas (93. pants), kuri atgūti līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanai, savukārt 169. panta otrās daļas 1.¹ punktā noteikts, ka administratora atlīdzība tiek noteikta divu minimālo mēnešalgu apmērā, ko sedz no parādnieka mantas, papildus šā panta otrās daļas 1. punktā noteiktajai atlīdzībai, ja parādnieks pēc pēdējā noslēgtā finanšu gada datiem ir nodarbinājis vairāk nekā 250 darbiniekus un parādnieka gada apgrozījums ir pārsniedzis 50 miljonus euro vai gada bilances kopsumma ir pārsniegusi 43 miljonus euro.

Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteikts, ja pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna sastādīšanas maksātnespējas process tiek turpināts, jo šo procesu ir iespējams finansēt no parādnieka līdzekļiem, administratora atlīdzība no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas, kā arī no atgūtās parādnieka mantas ir 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem. Administrators ar kreditoru sapulci vai citu maksātnespējas procesa izmaksu finansētāju var vienoties arī par citu atlīdzības apmēru un segšanas kārtību.

Ņemot vērā, ka administratora atlīdzība ir 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem, lai administrators varētu aprēķināt sev pienākošos atlīdzību, nepieciešams noskaidrot kreditoriem izmaksājamo summu. Lai noskaidrotu šo summu, no maksātnespējas procesā atgūtās neieķīlātās mantas apmēra jāatņem maksātnespējas procesa laikā radušies izdevumi (Maksātnespējas likuma 170. pants) un administratora atlīdzība saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. un 1.¹ punktu.

Šis jautājums skatāms kopsakarā ar Maksātnespējas likuma 117. panta pirmo daļu, kurā noteikts, ka administrators 15 dienu laikā pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes sastāda juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu atbilstoši šā likuma 118. pantā noteiktajai kārtībai. Tādējādi precīzu kreditoriem izmaksājamo summu ir iespējams noteikt tikai pēc mantas pārdošanas plāna izpildes, sastādot juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu un kreditoru prasījumu segšanas plānu. Turklāt atbilstoši Maksātnespējas likuma 117. pantam kreditori 15 dienu laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru prasījumu segšanas plāna izsūtīšanas var izteikt iebildumus attiecībā uz kreditoru prasījumu segšanas plānu un juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām (tajā skaitā administratora atlīdzību). Ja 15 dienu laikā pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu saraksta un kreditoru prasījumu segšanas plāna izsūtīšanas ir saņemti iebildumi attiecībā uz juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksām, lēmumu par faktisko juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksu apstiprināšanu pieņem kreditoru sapulce.

Maksātnespējas likuma 169. panta trešā daļa nosaka administratora atlīdzības apmēru par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu, ja to veicis administrators, turklāt nenosakot konkrētu ieķīlātās mantas pārdošanas veidu.

Lai administrators varētu izmaksāt sev atlīdzību, parādnieka ieķīlātajai mantai ir jābūt pārdotai un ir jābūt veiktām visām normatīvajos aktos noteiktajām darbībām, kas saistītas ar parādnieka ieķīlātās mantas pārdošanu.

No iepriekš minētajām tiesību normām secināms, ka likumdevējs Maksātnespējas likumā tieši nav noteicis, kurā brīdī administrators var izmaksāt sev atlīdzību, tomēr jāņem vērā, ka administratora atlīdzība sedzama tikai pēc tam, kad iestājušies priekšnoteikumi atlīdzības saņemšanai un ir iespējams noteikt administratora atlīdzības apmēru.

• Par administratora un trešās personas vienošanos par parādnieka mantas lietošanu par atlīdzību administratoram nepienākas Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteiktā atlīdzība.

Vai administratoram pienākas Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteiktā atlīdzība, ja administrators ierosinātās tiesvedības ietvaros vienojies ar atbildētāju (trešo personu) par parādnieka mantas lietošanu par atlīdzību, ņemot vērā, ka iepriekš tā atradās atbildētāja bezatlīdzības lietošanā?

Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 93. panta pirmajai daļai atgūtā manta šā likuma izpratnē ir naudas līdzekļi, kā arī cita manta, kas: 1) iekļauta parādnieka mantā juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā, pamatojoties uz prasījuma tiesībām pret trešajām personām; 2) atgūta, atzīstot darījumus par spēkā neesošiem; 3) atgūta, atprasot segtos parādus; 4) atgūta, atprasot rokas ķīlas priekšmetu. Saskaņā ar šā panta otro daļu atgūtajai mantai ir pielīdzināmi: naudas līdzekļi un manta, kas iegūta no juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem, pamatojoties uz viņu pienākumu atbildēt par nodarītajiem zaudējumiem; naudas līdzekļi un manta, kas iegūta no personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem, pamatojoties uz viņu pienākumu atbildēt par personālsabiedrības saistībām; naudas līdzekļi, kas iegūti no dalībniekiem (akcionāriem) un citu pārvaldes institūciju locekļiem kriminālsodāma juridiskās personas maksātnespējas procesa gadījumā un citos likumā paredzētajos gadījumos. Attiecīgi vērtējot minētajā pantā norādīto, secināms, ka tas attiecas uz gadījumiem, kad parādnieka manta tiek atgūta no citām personām.

Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteikts, ja pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna sastādīšanas maksātnespējas process tiek turpināts, jo šo procesu ir iespējams finansēt no parādnieka līdzekļiem, administratora atlīdzība no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas, kā arī no atgūtās parādnieka mantas ir 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem. Tādējādi administratoram ir tiesības aprēķināt sev atlīdzību no mantas, kas ir atgūtā manta Maksātnespējas likuma 93. panta izpratnē. Proti, šīs atlīdzības apmērs ir tieši atkarīgs no administratora darba rezultātiem jeb spējas izmantot savas profesionālās zināšanas, tas ir, jo vairāk naudas līdzekļu tas spēj atgūt, veicot aktīvas darbības Maksātnespējas likuma 93. pantā norādītās mantas atgūšanai, un novirzīt saņemtos naudas līdzekļus kreditoru prasījumu apmierināšanai, jo lielāku atlīdzību tam ir iespējams nopelnīt. Proti, administrators ir tiesīgs saņemt atlīdzību, ja ir veicis kādas darbības ar mērķi atgūt parādniekam tiesiski pienākošos naudas līdzekļus vai mantu, un tieši administratora veiktās darbības ir bijušas par pamatu tam, ka parādniekam tiek atmaksāti viņam piederošie naudas līdzekļi vai atgriezta cita manta, kura bez tiesiska pamata bijusi atsavināta no parādnieka mantas.

Ņemot vērā minēto var secināt, ka ar atgūto mantu, no kuras administratoram ir tiesības saņemt atlīdzību, būtu jāsaprot tāda manta vai naudas līdzekļi, kuru saņemšanai administrators ir veicis piespiedu darbības pret parādnieka debitoriem. Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikts, ka administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā.

Iesniegumā norādīts, ka pēc prasības celšanas (un līdz prasības izskatīšanai pēc būtības) ar nodrošinātā kreditora piekrišanu administrators noslēdza ar mantas lietotāju vienošanos, saskaņā ar kuru lietotājs līdz mantas realizācijai maksā parādniekam saskaņotu maksu par lietošanā saņemtās parādnieka mantas lietošanu. No minētā izriet, ka administrators ar trešo personu noslēdza vienošanos, kuras mērķis ir bezatlīdzības lietošanu pārvērst par lietošanu par atlīdzību. Vienlaikus minētā vienošanās neparedz naudas līdzekļu atguvi par iepriekšējo lietošanas periodu t.i., no parādnieka vienošanās noslēgšanas brīža ar trešo personu (bezatlīdzības lietošana) līdz administratora un trešās personas vienošanās noslēgšanai (lietošana par atlīdzību).

Ņemot vērā minēto Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratora un trešās personas vienošanās nav uzskatāma par atgūto parādnieka mantu, līdz ar to administratoram nepienākas Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteiktā atlīdzība. Iesniegumā minētās administratora darbības (vienošanās noslēgšana par lietošanu par atlīdzību) ir vērtējamas kā atbilstošas Maksātnespējas likuma 6. panta 5. punktam un 26. panta otrajai daļai.

• Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā ir noteikti tie gadījumi, kuros administratoram atlīdzība netiek noteikta. Savukārt nekustamā īpašuma izsoles akta tiesiskumu vērtē tiesa, tādējādi izsoles akts ir atzīstams par tiesisku brīdī, kad to apstiprina tiesa (tiesas ekskluzīvā kompetence).

1) vai no amata atceltajam administratoram pienākas Maksātnespējas likuma 169. panta trešajā daļā noteiktā atlīdzība, ja tiesas lēmums par izsoles akta apstiprināšanu stājas spēkā pēc administratora atcelšanas no amata?

2) ar kuru brīdi tiek uzskatīts, ka ieķīlātās mantas izsoles pārdošanas process ir pabeigts?

Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi.

Viens no pasākumiem, kas veicina parādnieka saistību izpildi, ir izsole. Izsole ir publiska preču pārdošana, kurā preci var nopirkt tas, kurš solījis maksāt visvairāk.[1] Maksātnespējas likuma 115. panta trešajā daļā noteikts, ka Civilprocesa likuma noteiktās tiesu izpildītāja darbības saistībā ar parādnieka mantas izsoli veic administrators. Izsoles procedūras sākuma posmu pēc tam, kad veikti sagatavošanas darbi, raksturo Civillikuma 2073. pants, kurā norādīts, ka pārdošana izsolē ir priekšlikums tam, kas par atklāti pārdodamo lietu sola dot visaugstāko cenu, noslēgt par to pirkuma līgumu.

Pirkuma līgums ir konsensuāls līgums, kas vērsts uz īpašuma tiesību radīšanu pircējam. Tas pats par sevi nerada īpašuma tiesību pāreju, bet satur tikai divus pretēji vērstus apsolījumus: dot lietu un pretī – norunāto naudas summu. Tikai līguma izpildes rezultātā pircējs kļūst par lietas īpašnieku, bet pārdevējs par naudas īpašnieku.[2] Izsoles procedūrā līgums skaitās noslēgts ar piesitumu vai paziņojuma par augstākās nosolītās cenas pieņemšanu izteikšanas brīdi.[3]

Maksātnespējas likuma 169. panta pirmajā daļā noteikts, ka par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā administrators saņem atlīdzību no parādnieka mantas, izņemot Maksātnespējas likumā minētos gadījumus. Savukārt šā panta trešajā daļā noteikts, ka administratoram pienākas noteikta apmēra atlīdzība par ieķīlātās parādnieka mantas pārdošanu. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 115. panta pirmajai daļai, ja parādnieka manta tiek pārdota izsolē, tās izsole izdarāma un īpašuma tiesības nostiprināmas uz ieguvēja vārda saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem par mantas pārdošanu piespiestā izsolē, ja Maksātnespējas likumā nav noteikts citādi. Civilprocesa likuma 363.¹⁵ panta pirmajā daļā noteikts, ja administrators pārdevis nekustamo īpašumu vai uzņēmumu izsoles ceļā, izsoles aktu iesniedz tiesā apstiprināšanai pēc tam, kad nosolītājs samaksājis visu no viņa pienākošos summu.

Administrators pieteikumā norāda ziņas par lietā veiktajām darbībām, kas saistītas ar īpašuma pārdošanu, pievienojot to apliecinošus dokumentus, kā arī dokumentus, kas apstiprina, ka tiesas izdevumi par minētā pieteikuma iesniegšanu tiesā ir samaksāti. Savukārt šā panta otrajā daļā noteikts, ka tiesa apstiprina izsoles aktu saskaņā ar šā likuma noteikumiem par nekustamā īpašuma izsoli (izņemot šā likuma 613. panta trešajā un devītajā daļā noteikto).

Pieteikumu par nekustamā īpašuma izsoles akta apstiprināšanu (611. un 613. pants) un pārdotā nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda tiesa izskata rakstveida procesā 15 dienu laikā no administratora pieteikuma iesniegšanas tiesā. Apmierinot pieteikumu, tiesa vienlaikus pieņem šā likuma 613. panta piektajā daļā paredzētos lēmumus. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.¹⁵ panta trešo daļu noteiktās darbības veic tā tiesa, kuras tiesvedībā atrodas juridiskās personas maksātnespējas procesa lieta. Minētā tiesību norma ir uzskatāma par speciālo tiesību normu attiecībā pret Civilprocesa likuma 611. panta trešo daļu.[4]

No minētajām tiesību normām izriet, ka nekustamā īpašuma izsoles akta tiesiskumu vērtē tiesa, tādējādi izsoles akts ir atzīstams par tiesisku brīdī, kad to apstiprina tiesa (tiesas ekskluzīvā kompetence).

Vienlaikus, Maksātnespējas likuma 169. panta sestajā daļā ir noteikti tie gadījumi, kuros administratoram atlīdzība netiek noteikta. Proti, tie noteikti Maksātnespējas likuma 22. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4., un 7. punktā (administrators tiek atcelts, jo attiecībā uz viņu pastāv Maksātnespējas likuma 20. pantā minētie ierobežojumi, administrators neievēro maksātnespēju reglamentējošo normatīvo aktu prasības, administrators nepilda tiesas nolēmumu, administrators nepilda Maksātnespējas kontroles dienesta uzlikto tiesisko pienākumu, vai administrators ļaunprātīgi izmanto savas pilnvaras). Līdz ar to secināms, ka apstākļi, kuri izslēdz administratora atlīdzības saņemšanu, ir vērsti uz to, lai liegtu saņemt atlīdzību tādam administratoram, kurš nepilda savus pienākumus labā ticībā. Savukārt strīdu izšķiršana par administratora atlīdzības noteikšanu nav Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē.

[1] Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm. Pieejams: http://termini.lza.lv/term.php?term=izsole.

[2]Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 258. – 259. lpp.

[3] Turpat, 285. lpp.

[4] Jauja H. Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29. - 60.¹ nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 473. lpp.

• Administrators, kurš savus pienākumus maksātnespējas procesā sāk pildīt pēc iepriekšējā administratora atcelšanas, nevar saņemt atlīdzību, kura ar kreditoru sapulci tika noteikta iepriekšējam parādnieka administratoram.

1) vai administratoram ir tiesības un/vai pienākums no līdzekļiem, kas tika atgūti parādnieka maksātnespējas procesā pēc administratora iecelšanas, izmaksāt ar kreditoru sapulces lēmumu noteikto, bet neizmaksāto atlīdzību parādnieka iepriekšējam administratoram?

2) vai administratoram ir tiesības no līdzekļiem, kas tika atgūti parādnieka maksātnespējas procesā, izmaksāt sev atlīdzību, kura bija noteikta ar kreditora sapulces lēmumu?

Saskaņā ar Maksātnespējas procesa 26. panta otro daļu administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Minētā norma, proti, efektīva un likumīga maksātnespējas procesa vadīšana, ietver ne tikai administratora pienākumu ievērot normatīvo aktu prasības, bet arī pienākumu administratoram rīkoties tā, lai maksātnespējas procesa ietvaros netiktu veiktas darbības, kas formāli var atbilst normatīvo aktu prasībām, bet pēc būtības ir pretējas ne tikai maksātnespējas procesa mērķim, bet arī tiesību normām un principiem.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 11. panta otro daļu juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, un izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta pirmajai daļai par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā administrators saņem atlīdzību no parādnieka mantas. Administratora atlīdzības apmērs noteikts Maksātnespējas likuma 169. panta otrajā daļā, šīs pašas daļas 2. punktā paredzot administratora tiesības vienoties ar kreditoru sapulci vai citu maksātnespējas procesa izmaksu finansētāju arī par citu atlīdzības apmēru un segšanas kārtību. Kreditoru sapulces kompetence Maksātnespējas likumā noteiktajos gadījumos pieņemt lēmumu par administratora atlīdzības noteikšanu paredzēta arī šī likuma 89. panta 1. punktā. Maksātnespējas likuma 118. panta pirmajā daļā noteikts, ka no parādnieka naudas līdzekļiem, tajā skaitā līdzekļiem, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu, vai no citiem juridiskās personas maksātnespējas procesa finansēšanas avotiem (kreditoru, citu fizisko vai juridisko personu līdzekļiem), izņemot līdzekļus, kas iegūti šā likuma 116. pantā noteiktajā gadījumā, vispirms pilnībā tiek segtas juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas.

No minētajām tiesību normām izriet, ka atlīdzība administratoram tiek paredzēta par maksātnespēju regulējošajos normatīvajos aktos noteikto pienākumu veikšanu maksātnespējas procesā, likumā noteiktajā vai ar kreditoru sapulces lēmumu pielemtajā apmērā. Administratora atlīdzība ir iekļaujama parādnieka maksātnespējas procesa izmaksās, un izmaksājama no parādnieka mantas, tostarp, no līdzekļiem, kurus konkrētais administrators ir atguvis, veicot attiecīgas darbības konkrētā maksātnespējas procesā tam uzlikto pienākumu ietvaros.

Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā ir definēts juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis, nosakot, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. Tādējādi secināms, ka maksātnespējas procesā administratoram ir pienākums atgūt iespējami lielāku līdzekļu apmēru kreditoru prasījumu segšanai, par ko administratoram tiek noteikta atlīdzība par šo līdzekļu atgūšanu, kas ir sedzama no šiem pašiem, konkrētā administratora atgūtajiem līdzekļiem.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, likumā noteiktajā kārtībā un kreditoru sapulces kompetences ietvaros pieņemti kreditoru sapulču lēmumi ir respektējami un izpildāmi. Attiecībā uz administratora jautājumu par atlīdzības izmaksu iepriekšējam administratoram norādāms, ka administratora kā maksātnespējas procesa īstenotāja ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Maksātnespējas kontroles dienests administratora vietā neizdara secinājumus par to, kā rīkoties konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem. Vienlaikus, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administratoram būtu jāizvērtē iemesli, kādēļ iepriekšējam administratoram no viņa administrēšanas laikā atgūtajiem līdzekļiem atlīdzība netika izmaksāta pilnā apmērā. Gadījumā, ja iepriekšējam administratoram nav izdevies atgūt pat tik daudz līdzekļu, lai izmaksātu sev kreditoru sapulces noteikto atlīdzību par šo līdzekļu atgūšanu, secināms, ka, acīmredzot, nav attaisnojušās kreditoru sapulces cerības, ka administratoram noteiktā atlīdzība būs pietiekams stimuls efektīva parādnieka maksātnespējas procesa nodrošināšanai no iepriekšējā administratora puses, lai atgūtu pietiekami daudz līdzekļus gan parādnieka maksātnespējas procesa izdevumu, tai skaitā iepriekšējā administratora atlīdzības, gan parādnieka kreditoru prasījumu segšanai. Tādējādi, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, nebūtu saskatāms loģisks pamatojums iepriekšējam administratoram neizmaksāto atlīdzības daļu uzskatīt par parādnieka parādu pret iepriekšējo administratoru. Pieņemot lēmumu attiecībā uz parādnieka iepriekšējam administratoram neizmaksāto atlīdzību, administratoram būtu jāizvērtē, kādā veidā tas ietekmēs parādnieka kreditoru kopuma intereses saņemt saistību izpildi.

Papildus norādāms, ka par maksātnespējas procesa mērķi likumdevējs ir noteicis kreditoru prasījumu segšanu, nevis administratora finansēšanu.

Kā jau iepriekš norādīts, atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta pirmajai un otrajai daļai iepriekšējam administratoram ar kreditoru sapulces lēmumu noteikta atlīdzība no parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz procesa izbeigšanai. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 30. aprīļa lēmumā lietā Nr. SPC-9/2015 norādīts, ka Maksātnespējas likumā paredzētā atlīdzība apmērā, par kādu viņš vienojies ar kreditoru sapulci, ir uzskatāma par privāttiesisku darījumu starp administratoru kā maksātnespējīgā uzņēmuma pārvaldes institūciju un kreditoru sapulci kā organizētu kreditoru kopīgas darbības formu, nosakot administratoram tādu atlīdzību, kāda pēc kreditoru sapulces ieskatiem ir atbilstoša administratora veicamajam vai jau paveiktajam darbam konkrētā maksātnespējas procesa ietvaros. Minētajā lēmumā arī norādīts, ka kreditoru sapulces pieņemtajam lēmumam ir jābūt objektīvi pamatotam un samērīgam, jo nesamērīga un objektīvi nepamatota administratora atlīdzības palielināšana samazina kreditoru prasījumu apmierināšanas iespējas, kas ir pretrunā ar Maksātnespējas likuma mērķi.

No minētā izriet, ka atlīdzības noteikšana ir konkrēta administratora vienošanās ar kreditoru sapulci. Līdz ar to administrators, kurš savus pienākumus maksātnespējas procesā sāk pildīt pēc iepriekšējā administratora atcelšanas, nevar saņemt atlīdzību, kura ar kreditoru sapulci tika noteikta iepriekšējam parādnieka administratoram.

• Kreditoram ir tiesības vienoties ar administratoru par papildu atlīdzības noteikšanu, bet nav pieļaujams  uzlikt par pienākumu kreditoriem noslēgt šādu vienošanos, jo tas nonāktu pretrunā ar privātautonomijas principu.

1) vai administratoram ir tiesības saņemt atlīdzību papildus administratora atlīdzībai divu minimālo mēnešalgu apmērā pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanas dienas, ja parādnieka maksātnespējas process faktiski turpinās arī pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanas?

2) vai kreditoriem ir pienākums vienoties ar administratoru par samērīgas atlīdzības noteikšanu par papildu veikto darbu pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanas?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktu administrators saņem atlīdzību divu minimālo mēnešalgu apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna (113. pants) vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību (112. pants) sastādīšanai un 10 procenti no naudas līdzekļiem no atgūtās mantas (93. pants), kuri atgūti līdz parādnieka mantas pārdošanas plāna vai ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanai.

Ja pēc tam, kad ir sastādīts ziņojums par parādnieka mantas neesamību, maksātnespējas process tiek turpināts, jo ir panākta vienošanās par šā procesa izmaksu finansēšanu atbilstoši šā likuma 168. panta trešajai daļai, par administratora atlīdzības apmēru un segšanas kārtību administrators vienojas ar maksātnespējas procesa izmaksu finansētāju. No iesniegumā norādītā secinām, ka administrators pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanas nav vienojies par attiecīgā maksātnespējas procesa finansēšanu. Gluži pretēji, administrators iesniegumā norāda, ka kreditori nav izteikuši vēlmi finansēt maksātnespējas procesu, tādējādi piekrītot ziņojumā par parādnieka mantas neesamību norādītajam priekšlikumam par juridiskās personas maksātnespējas procesa turpmāku risinājumu - izbeigt parādnieka maksātnespējas procesu. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 119. panta ceturto daļu, ja ziņojumā par parādnieka mantas neesamību administrators iekļāvis priekšlikumu izbeigt juridiskās personas maksātnespējas procesu un nav saņemti kreditoru iebildumi, administrators 15 dienu laikā pēc Maksātnespējas likuma 112. panta ceturtajā daļā noteiktā termiņa beigām iesniedz tiesai pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu. Attiecīgi atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁰ panta otrās daļas 3. punktam tiesa pieņem lēmumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, ja ziņojumā par parādnieka mantas neesamību izteikts priekšlikums izbeigt maksātnespējas procesu un nav panākta vienošanās par maksātnespējas procesa finansēšanas avotu.

No minētā izriet, ka administrators faktiski iesniegumā lūdz Maksātnespējas kontroles dienestam sniegt atbildi uz jautājumu, vai administratoram ir tiesības saņemt atlīdzību papildus administratora atlīdzībai divu minimālo mēnešalgu apmērā pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanas dienas par pieteikuma iesniegšanu tiesā par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu (jo maksātnespējas procesa ietvaros netiek veiktas nekādas citas darbības, piemēram, netiek atgūti debitoru parādi u.tml.).

Ja no parādnieka mantas nav iespējams segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas un juridiskās personas maksātnespējas process tiek izbeigts atbilstoši Maksātnespējas likuma 119. panta ceturtajai daļai, juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas sedz no šā likuma 62. pantā norādītā juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta, ko izmaksā administratoram kā juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, no kuras viņš sedz juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumus un atlīdzību (Maksātnespējas likuma 168. panta otrā daļa). Minēto apliecina arī Maksātnespējas likuma 62. panta trešā daļa, kurā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīts izmantojams, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un juridiskās personas maksātnespējas process tiek izbeigts, pamatojoties uz to, ka kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu.

Lai izprastu likumdevēja patieso gribu, nevar aprobežoties vienīgi ar minētās normas gramatisko iztulkošanas metodi. Iztulkojot tiesību normu pēc gramatiskās metodes, rezultāts nav galīgs, un pēc citu iztulkošanas metožu pielietošanas tas ne vienmēr var tikt apstiprināts. Līdz ar to, kaut arī Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktā noteikts, ka administrators saņem atlīdzību divu minimālo mēnešalgu apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz ziņojuma par parādnieka mantas neesamību (112. pants) sastādīšanai, skatot minēto tiesību normu sistēmiski, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 62. panta trešo daļu, 119. panta ceturto daļu un 168. panta otro daļu, secināms, ka administrators saņem atlīdzību divu minimālo mēnešalgu apmērā no juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta arī par pieteikuma iesniegšanu tiesā par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, ja ziņojumā par parādnieka mantas neesamību administrators iekļāvis priekšlikumu izbeigt juridiskās personas maksātnespējas procesu un nav saņemti kreditoru iebildumi.

Jāņem vērā, ka tikai administratoram atbilstoši Maksātnespējas likuma 119. panta ceturtajai daļai ir tiesības iesniegt tiesā minēto pieteikumu. Vēl vairāk, iestājoties Maksātnespējas likuma 119. panta ceturtajā daļā minētajiem apstākļiem, administratoram ir pienākums iesniegt tiesā pieteikumu par juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu. Līdz ar to nav pamata turpināt juridiskās personas maksātnespējas procesu pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību sastādīšanas, ja kreditori atteikušies finansēt procesu.

Tādējādi administrators jau ir saņēmis atlīdzību no juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta arī par pieteikuma iesniegšanu tiesā par parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanu Maksātnespējas likuma 119. panta ceturtajā daļā noteiktajā gadījumā. Situācija, ka administrators par vienu un to pašu darbību veikšanu saņem atlīdzību vairākkārt, nonāktu pretrunā ar Maksātnespējas likuma 6. panta 6. un 8. punktā nostiprināto procesa efektivitātes un labticības principu.

Jāvērš uzmanība, ka papildu Maksātnespējas likumā noteikta atlīdzība, piemēram 10 procenti no atgūtas mantas, maksātnespējas procesam turpinoties pēc ziņojuma par parādnieka mantas neesamību, ir iespējama tad, ja administrators maksātnespējas procesā veic aktīvas darbības mantas atgūšanai - piedzen debitoru parādus, ceļ prasības pret parādnieka valdes locekļiem utt.

Galvenais civiltiesību jeb privāttiesību princips ir privātautonomija. Saskaņā ar privātautonomijas principu tiesību subjekti var brīvi, pēc savas izvēles un ieskatiem veidot savstarpējās tiesiskās attiecības. Proti, civiltiesību subjekts patstāvīgi izlemj, vai izlietot savas tiesības vai tās neizmantot.[1] Līdz ar to Maksātnespējas likumā ir noteikts, ka kreditoram ir tiesības vienoties ar administratoru par papildu atlīdzības noteikšanu, bet nav pieļaujams kreditoriem uzlikt par pienākumu noslēgt šādu vienošanos, jo tas nonāktu pretrunā ar privātautonomijas principu. Ja administrators vēlas iegūt lielāku atlīdzību, par tās apmēru un segšanas kārtību būtu jāvienojas ar kreditoriem.

[1] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004­25-03 6. punkts.

• Naudas līdzekļu neesamība konkrētā maksātnespējas procesa lietā nevar būt šķērslis likumīga un efektīva maksātnespējas procesa norisei un pabeigšanai.

1) iepriekšējais administrators SIA maksātnespējas procesā pārskaitījis visus Parādnieka naudas līdzekļus savas atlīdzības segšanai uz savu kontu, un SIA nav un nebūs līdzekļu. No kādiem līdzekļiem tiks segtas nepieciešamās izmaksas (pasta pakalpojumi, bankas pakalpojumi, arhīva pakalpojumi utt.), īpaši, ņemot vērā to, ka, nesedzot minētās izmaksas nav iespējams izslēgt SIA no komercreģistra (izslēgšanas priekšnosacījums - Valsts arhīva izziņa, kura izsniedzama tikai par maksu)?

2) gadījumā, ja Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka jaunajam administratoram ir pienākums segt minētās izmaksas no saviem personīgiem līdzekļiem, lūdzu paziņot, kurš normatīvais akts šādu pienākumu paredz.

3) vai jaunajam administratoram pienākas atlīdzība par administratora pienākumu pildīšanu SIA maksātnespējas procesā, vai arī ir pienākums bez atlīdzības veikt darbības SIA maksātnespējas procesa turpināšanai un pabeigšanai? Ja ir pienākums pildīt administratora pienākumus SIA maksātnespējas procesā bez tiesībām uz atlīdzību, lūdzu paziņot, kurš normatīvais akts šādu pienākumu paredz.

Maksātnespējas kontroles dienesta norāda, ka iepriekš atbildes vēstulē norādīta informācija par administratora atlīdzības saņemšanas priekšnoteikumiem, tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā nav lietderīgi vēlreiz uzskaitīt minētās tiesību normas.

Viedoklis par jautājumu par maksātnespējas procesa izmaksu segšanas avotu ir skatāms kopsakarā ar viedokli par jautājumu par administratora atlīdzības saņemšanas priekšnoteikumiem.

Ņemot vērā, ka SIA iepriekšējais administrators saņēmis atlīdzību divu minimālo mēnešalgu apmērā par darbu no iecelšanas dienas līdz SIA mantas pārdošanas sagatavošanas dienai, tātad administrators ir izpildījis priekšnoteikumu atlīdzības saņemšanai, jaunajam administratoram nav likumiska pamata pieprasīt un saņemt atlīdzību par pienākumu veikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesā, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 1. punktu. Situācija, ka administrators par pienākumu veikšanu maksātnespējas procesā saņemtu minēto atlīdzību vairākkārt, radītu nevienlīdzību starp kreditoru prasījumu apmierināšanas iespējām dažādos maksātnespējas procesos.

Savukārt Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktā noteikts, ja pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna sastādīšanas maksātnespējas process tiek turpināts, jo šo procesu ir iespējams finansēt no parādnieka līdzekļiem, administratora atlīdzība no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas, kā arī no atgūtās parādnieka mantas ir 10 % no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem. Administrators ar kreditoru sapulci vai citu maksātnespējas procesa izmaksu finansētāju var vienoties arī par citu atlīdzības apmēru un segšanas kārtību.

Situācijā, kad SIA nav naudas līdzekļu izmaksu segšanai, var izmantot iespēju sasaukt kreditoru sapulci, lai lemtu jautājumus, kas ir kreditoru sapulces kompetencē, proti, par maksātnespējas procesa izdevumu apstiprināšanu un administratora atlīdzības noteikšanu. Vienlaikus var informēt kreditorus par radušos situāciju un izteikt priekšlikumu par maksātnespējas procesa finansēšanu no kreditoru līdzekļiem.

Maksātnespējas likuma 168. panta trešā daļa noteic, ja no parādnieka mantas nav iespējams segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, tās var finansēt no parādnieka pārstāvja, administratora, kreditora, kreditoru grupas vai citu fizisko vai juridisko personu naudas līdzekļiem un pēc to iniciatīvas, minētajām personām par to rakstveidā vienojoties ar administratoru, ja šāda vienošanās atbilst kreditoru interesēm.

Papildus jau iepriekšējā vēstulē norādītajai informācijai Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību uz Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmumā Nr. 2009-100-03 norādīto, ka maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību. Vienlaikus šajā procesā īstenojas administratora tiesības izvēlēties attiecīgo nodarbošanos kā savu profesionālo darbību un gūt no tās savai eksistencei nepieciešamos līdzekļus. Šīs administratora tiesības nevar aplūkot tikai viena maksātnespējas procesa ietvaros. Jāņem vērā, ka administrators savu profesionālo darbību var realizēt secīgi vai pat vienlaikus vairākos maksātnespējas procesos. Ar administratora profesijas būtību pretrunā nenonāktu tas, ka līdztekus maksātnespējas procesam, kurā administratoram ir iespējas nopelnīt lielāku atlīdzību, viņam būtu pienākums uzņemties arī tādu maksātnespējas procesu administrēšanu, kuros atlīdzība ir neliela. Tāpat minētajā tiesas lēmumā norādīts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav saskatījusi tiesību uz īpašumu aizskārumu arī tad, ja kādas profesijas pārstāvjiem sabiedrības labā noteiktos gadījumos uzlikts pienākums veikt savu darbu bez atlīdzības.

Atbilstoši minētajai Satversmes tiesas atziņai naudas līdzekļu neesamība konkrētajā maksātnespējas procesa lietā nevar būt šķērslis likumīga un efektīva maksātnespējas procesa norisei un pabeigšanai.

• Ar Nekustamo īpašumu saistītie dokumenti (būvprojekts un ģeodēzijas izpēte) atbilstoši Civillikuma noteikumiem ir uzskatāmi par Nekustamā īpašuma piederumiem un attiecīgi pārdodami kopā ar Nekustamo īpašumu.

1) vai Parādnieka bilances postenī "pamatlīdzekļu izveidošanas un nepabeigto celtniecības objektu izmaksas" norādītie dokumenti ir Nekustamā īpašuma blakus lietas?

2) vai Parādnieka bilances postenī "pamatlīdzekļu izveidošanas un nepabeigto celtniecības objektu izmaksas" norādītie dokumenti ir iekļaujami par labu Valsts ieņēmumu dienestam ieķīlātās mantas sastāvā?

3) ja Parādnieka bilances postenī "pamatlīdzekļu izveidošanas un nepabeigto celtniecības objektu izmaksas" norādītie dokumenti nav uzskatāmi par Nekustamā īpašuma blakus lietām, lūgts skaidrot, kā būtu sadalāmi naudas līdzekļi, pārdodot Nekustamo īpašumu un bilancē norādītos dokumentus kopumā, starp VID kā nodrošināto kreditoru un nenodrošinātajiem kreditoriem?

Saskaņā ar Civillikuma 850. pantu galvenās lietas ir tās, kas ir patstāvīgi tiesību priekšmeti. Bet viss tas, kas pastāv tikai ar galveno lietu, vai pieder pie tās, vai kā citādi ar to saistīts (851. pants), ir blakus lieta. Civillikuma 852. pants noteic, kamēr blakus lieta nav atdalīta no galvenās, uz abām attiecas vieni un tie paši tiesību noteikumi; tādēļ nekustamas lietas kustamie piederumi nav uzskatāmi par kustamām lietām, bet ir pakļauti noteikumiem, kādi pastāv nekustamām lietām. Civillikuma 853. pantā paredzēts, ka visas tiesiskās attiecības, kas zīmējas uz galveno lietu, pašas par sevi attiecas arī uz tās blakus lietām, kādēļ, atsavinot galveno lietu, pie tās piederīga blakus lieta šaubu gadījumā atzīstama par atsavinātu kopā ar to, ja vien nav tieši noteikts pretējais. Savukārt blakus lieta iegūst piederumu raksturu, ja atbilstoši Civillikuma 857. panta pirmajai daļai viņas uzdevums ir kalpot galvenai un viņa ir pastāvīgi ar to saistīta un atbilst šim uzdevumam ar savām dabiskām īpašībām. Savukārt panta otrajā daļā paredzēts, ka blakus lietu nevar atzīt par piederumu pretēji skaidri izteiktai īpašnieka gribai.

No minētajām Civillikuma normām izriet – ja kustama manta atbilst piederumiem paredzētajām īpašībām, tā vairs nav uzskatāma par atsevišķu kustamu mantu, bet gan par nekustamas lietas jeb galvenās lietas piederumiem. Vienlaikus piederumi par tādiem uzskatāmi tiktāl, ciktāl nav konstatējama skaidra īpašnieka griba tos nošķirt no galvenās lietas. Attiecīgi parasti nekustamais īpašums tiek pārdots kopā ar tajā ietilpstošajiem piederumiem, nosakot vienu pirkuma maksu.[1] Tas nozīmē, ka tad nekustamā īpašuma pirkuma maksas vedojošie elementi citstarp ir arī tā sastāvā ietilpstošie kustamie piederumi, kuri par tādiem atzīstami atbilstoši minētajām Civillikuma normām.[2]

Savukārt Civillikuma 862. pants skaidri noteic, ka dokumenti, kartes un plāni, kuri attiecas uz nekustama īpašuma iegūšanu vai valdījumu, kā arī uz ēku [..] celšanu, ir šā īpašuma [..] piederumi. Tā kā Civillikuma 853.pants noteic, ka atsavinot galveno lietu, pie tās piederīga blakus lieta šaubu gadījumā atzīstama par atsavinātu kopā ar to, ja vien nav tieši noteikts pretējais, tad jaunajam īpašniekam, iegādājoties nekustamo īpašumu, būtu jāpāriet tiesībām uz dokumentiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, kā arī tiesībām izmantot šos dokumentus. Iepriekš minētais jāņem vērā, pārdodot nekustamo īpašumus gan izsolē vai arī bez tās, tas ir, atkarībā no konkrētā maksātnespējas procesā izvēlētā un saskaņotā mantas pārdošanas veida. Tā kā ar nekustamo īpašumu saistītie dokumenti ir nekustamā īpašuma piederumi, tad atsavinot nekustamo īpašumu, tiek vienlaikus atsavināti un nodoti šīs galvenās lietas piederumi, ieskaitot šādus dokumentus un tiesības tos izmantot.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka Iesniegumā minētie ar Nekustamo īpašumu saistītie dokumenti (būvprojekts un ģeodēzijas izpēte) atbilstoši Civillikuma noteikumiem ir uzskatāmi par Nekustamā īpašuma piederumiem un attiecīgi pārdodami kopā ar Nekustamo īpašumu.

Vienlaikus norādāms, ka visefektīvāko maksātnespējas procesa norisi var garantēt tad, ja administrators, pielietojot savas profesionālās zināšanas un pieredzi, spēj nodrošināt pēc iespējas izdevīgāku parādnieka mantas pārdošanas veidu, jo būtiskākais priekšnoteikums, kas administratoram ir jāievēro, atsavinot parādnieka mantu, ir apstāklis, ka šāds parādnieka mantas atsavināšanas veids ir izdevīgākais parādnieka kreditoriem.

[1] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 18. decembra spriedums lietā Nr. A420305814, SKA-217/2018.

[2] Turpat.

Par dokumentu statusu, kuri attiecināmi uz ieķīlāto nekustamo īpašumu(Maksātnespējas kontroles dienesta 2021. gada 24. novembra vēstule Nr. 1-57n/2021/1088.)

• Ar Nekustamo īpašumu saistītie dokumenti (būvprojekts un ģeodēzijas izpēte) atbilstoši Civillikuma noteikumiem ir uzskatāmi par Nekustamā īpašuma piederumiem un attiecīgi pārdodami kopā ar Nekustamo īpašumu.

1) vai Parādnieka bilances postenī "pamatlīdzekļu izveidošanas un nepabeigto celtniecības objektu izmaksas" norādītie dokumenti ir Nekustamā īpašuma blakus lietas?

2) vai Parādnieka bilances postenī "pamatlīdzekļu izveidošanas un nepabeigto celtniecības objektu izmaksas" norādītie dokumenti ir iekļaujami par labu Valsts ieņēmumu dienestam ieķīlātās mantas sastāvā?

3) ja Parādnieka bilances postenī "pamatlīdzekļu izveidošanas un nepabeigto celtniecības objektu izmaksas" norādītie dokumenti nav uzskatāmi par Nekustamā īpašuma blakus lietām, lūgts skaidrot, kā būtu sadalāmi naudas līdzekļi, pārdodot Nekustamo īpašumu un bilancē norādītos dokumentus kopumā, starp VID kā nodrošināto kreditoru un nenodrošinātajiem kreditoriem?

Saskaņā ar Civillikuma 850. pantu galvenās lietas ir tās, kas ir patstāvīgi tiesību priekšmeti. Bet viss tas, kas pastāv tikai ar galveno lietu, vai pieder pie tās, vai kā citādi ar to saistīts (851. pants), ir blakus lieta. Civillikuma 852. pants noteic, kamēr blakus lieta nav atdalīta no galvenās, uz abām attiecas vieni un tie paši tiesību noteikumi; tādēļ nekustamas lietas kustamie piederumi nav uzskatāmi par kustamām lietām, bet ir pakļauti noteikumiem, kādi pastāv nekustamām lietām. Civillikuma 853. pantā paredzēts, ka visas tiesiskās attiecības, kas zīmējas uz galveno lietu, pašas par sevi attiecas arī uz tās blakus lietām, kādēļ, atsavinot galveno lietu, pie tās piederīga blakus lieta šaubu gadījumā atzīstama par atsavinātu kopā ar to, ja vien nav tieši noteikts pretējais. Savukārt blakus lieta iegūst piederumu raksturu, ja atbilstoši Civillikuma 857. panta pirmajai daļai viņas uzdevums ir kalpot galvenai un viņa ir pastāvīgi ar to saistīta un atbilst šim uzdevumam ar savām dabiskām īpašībām. Savukārt panta otrajā daļā paredzēts, ka blakus lietu nevar atzīt par piederumu pretēji skaidri izteiktai īpašnieka gribai.

No minētajām Civillikuma normām izriet – ja kustama manta atbilst piederumiem paredzētajām īpašībām, tā vairs nav uzskatāma par atsevišķu kustamu mantu, bet gan par nekustamas lietas jeb galvenās lietas piederumiem. Vienlaikus piederumi par tādiem uzskatāmi tiktāl, ciktāl nav konstatējama skaidra īpašnieka griba tos nošķirt no galvenās lietas. Attiecīgi parasti nekustamais īpašums tiek pārdots kopā ar tajā ietilpstošajiem piederumiem, nosakot vienu pirkuma maksu.[1] Tas nozīmē, ka tad nekustamā īpašuma pirkuma maksas vedojošie elementi citstarp ir arī tā sastāvā ietilpstošie kustamie piederumi, kuri par tādiem atzīstami atbilstoši minētajām Civillikuma normām.[2]

Savukārt Civillikuma 862. pants skaidri noteic, ka dokumenti, kartes un plāni, kuri attiecas uz nekustama īpašuma iegūšanu vai valdījumu, kā arī uz ēku [..] celšanu, ir šā īpašuma [..] piederumi. Tā kā Civillikuma 853.pants noteic, ka atsavinot galveno lietu, pie tās piederīga blakus lieta šaubu gadījumā atzīstama par atsavinātu kopā ar to, ja vien nav tieši noteikts pretējais, tad jaunajam īpašniekam, iegādājoties nekustamo īpašumu, būtu jāpāriet tiesībām uz dokumentiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, kā arī tiesībām izmantot šos dokumentus. Iepriekš minētais jāņem vērā, pārdodot nekustamo īpašumus gan izsolē vai arī bez tās, tas ir, atkarībā no konkrētā maksātnespējas procesā izvēlētā un saskaņotā mantas pārdošanas veida. Tā kā ar nekustamo īpašumu saistītie dokumenti ir nekustamā īpašuma piederumi, tad atsavinot nekustamo īpašumu, tiek vienlaikus atsavināti un nodoti šīs galvenās lietas piederumi, ieskaitot šādus dokumentus un tiesības tos izmantot.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka Iesniegumā minētie ar Nekustamo īpašumu saistītie dokumenti (būvprojekts un ģeodēzijas izpēte) atbilstoši Civillikuma noteikumiem ir uzskatāmi par Nekustamā īpašuma piederumiem un attiecīgi pārdodami kopā ar Nekustamo īpašumu.

Vienlaikus norādāms, ka visefektīvāko maksātnespējas procesa norisi var garantēt tad, ja administrators, pielietojot savas profesionālās zināšanas un pieredzi, spēj nodrošināt pēc iespējas izdevīgāku parādnieka mantas pārdošanas veidu, jo būtiskākais priekšnoteikums, kas administratoram ir jāievēro, atsavinot parādnieka mantu, ir apstāklis, ka šāds parādnieka mantas atsavināšanas veids ir izdevīgākais parādnieka kreditoriem.

• Tiesiskais regulējums tieši nesatur aizliegumu parādnieka pārstāvim piedalīties parādniekam piederošo mantu izsolē, tomēr šī jautājuma gala vērtējumu sniedz tiesa.

1) vai Iesniedzējs ir tiesīgs piedalīties Parādnieka kustamās mantas izsolē?

2) vai Iesniedzējam ir tiesības paturēt par nenotikušās pirmās izsoles sākumcenu Parādnieka mantu sev, neveicot par to naudas samaksu?

3) vai gadījumā, pat ja šāda persona veic samaksu par kustamo mantu, kas varētu būt atbilstoša Parādnieka kreditoru kopuma interesēm, šāda samaksa būtu pieņemama?

4) vai no šīs personas, ņemot vērā to, ka nav gūstama pārliecība par sākotnējo naudas līdzekļu legālu izcelsmi, kā arī to, ka persona ilgstoši negūst ienākumus saskaņā ar savu skaidrojumu, samaksa būtu pieņemama arī NILLTPFNL izpratnē?

5) vai Civilprocesa likuma 586. pantā minētā persona ‑ parādnieks, kas nav tiesīgs piedalīties izsolē, ir attiecināma uz pašu maksātnespējīgo juridisko personu vai uz parādnieka pārstāvi?

6) vai un kā nosakāma konkrētajā gadījumā prioritāte (parādnieka pārstāvis, kreditors, ieinteresētā persona), tostarp, šo subjektu tiesību realizācijā un pienākumu izpildē?

Par Iesniedzēja tiesībām piedalīties Parādnieka kustamās mantas izsolē un, saistībā ar jautājumu, vai Civilprocesa likuma 586. pantā minētā persona ‑ parādnieks, kas nav tiesīgs piedalīties izsolē, ir attiecināma uz pašu maksātnespējīgo juridisko personu vai uz parādnieka pārstāvi, norādāms turpmāk minētais.

Civilprocesa likumā noteiktās tiesu izpildītāja darbības saistībā ar parādnieka mantas izsoli veic administrators (Maksātnespējas likuma 115. panta trešā daļa).

Civilprocesa likuma 584.¹ panta pirmajā daļā ir noteikts, ka persona, kura vēlas piedalīties kustamās mantas izsolē, izmantojot elektronisko izsoļu vietni, 10 dienu laikā no kustamās mantas izsoles sludinājumā norādītā izsoles sākuma datuma nosūta tiesu izpildītājam lūgumu autorizēt to dalībai izsolē un ieskaita izsoles sludinājumā norādītajā tiesu izpildītāja depozīta kontā nodrošinājumu 10 procentu apmērā no pārdodamās lietas novērtējuma.

Atbilstoši minēta panta trešajai daļai tiesu izpildītājs autorizē personu dalībai izsolē triju, bet šā panta otrajā daļā minētajā gadījumā — piecu darbdienu laikā no nodrošinājuma un personas lūguma saņemšanas dienas, ja nepastāv šā likuma 586. pantā minētie ierobežojumi. Ja nodrošinājums vai autorizācijas lūgums nav saņemts šā panta pirmajā vai otrajā daļā norādītajā termiņā vai personai nav tiesību piedalīties izsolē saskaņā ar šā likuma 586. pantu, tiesu izpildītājs atsaka personas autorizāciju dalībai izsolē.

Civilprocesa likuma 586. pants paredz, ka solīšanā nav tiesību piedalīties parādniekam, viņa aizbildnim vai aizgādnim, personai, kas veikusi šā likuma 578. pantā minēto novērtēšanu, kā arī tiesu izpildītājam, kas rīko izsoli. Piedzinējam ir tiesības piedalīties izsolē vispārējā kārtībā. Par citos normatīvajos aktos noteikto ierobežojumu ievērošanu attiecībā uz izsolāmās lietas iegādi ir atbildīgi paši izsoles dalībnieki (piemēram, izsolīto lietu ir tiesīgas iegādāties un lietot tikai personas, kurām izsniegta speciāla atļauja (licence)).

Savukārt Civillikuma 2077. pants paplašina minēto personu loku, nosakot, ka izsolītāji, kā arī personas, kas pēc sava amata ir klāt pie pārdošanas izsolē, nevar būt pircēji, ne sev, ne citu uzdevumā.

Maksātnespējas likuma 68. pantā ir noteiktas personas, kuras administrators nosaka par parādnieka pārstāvjiem maksātnespējas procesā. Parādnieka pārstāvim maksātnespējas procesā ir būtiska loma, jo viņam ir jānodrošina informācijas pār parādnieku pieejamība administratoram.

Lai gan maksātnespējas procesa ietvaros, ievērojot atklātības principu un Maksātnespējas likuma 69. panta 2. punktā parādnieka pārstāvim noteiktās tiesības pierasīt un saņemt ziņas par parādnieka mantas pārdošanu, parādnieka pārstāvim saistībā ar mantas pārdošanu tiek sniegtas ziņas, kas būtu sniedzamas parādniekam, tomēr parādnieks un parādnieka pārstāvis juridiskās personas maksātnespējas procesā nav uzskatāms par vienu un to pašu personu. Proti, parādnieka pārstāvis nav parādnieka mantas īpašnieks, kā arī juridiskās personas maksātnespējas procesā (izņemot, iespējams, individuālā komersanta, personālsabiedrības un zemnieku vai zvejnieku saimniecības maksātnespējas procesa gadījumā) parādnieka pārstāvis neatbild par parādnieka saistībām ar visu savu mantu.

Maksātnespējas likuma 111. panta otrajā daļā norādīts, ka parādnieka mantas pārdošana notiek par iespējami augstāko cenu, lai nodrošinātu kreditoru prasījumu segšanu.

Maksātnespējas likumā nav noteikts ierobežojums ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku iegādāties parādnieka mantu. Līdzīgi arī kreditors var būt atzīts par ieinteresēto personu atbilstoši Maksātnespējas likuma 72. pantam, un, kaut arī šādam kreditoram saskaņā ar Maksātnespējas likuma 87. panta piekto daļu nav balsstiesību kreditoru sapulcē, tas, piemēram, neliedz viņam iegādāties parādnieka mantu Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā noteiktajā gadījumā, kā arī piedalīties parādnieka mantas izsolē.

Līdz ar to pirmšķietami Maksātnespējas kontroles dienests nesaskata apstākļus, kas liegtu parādnieka pārstāvim piedalīties parādniekam piederošo mantu izsolē.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 591. panta pirmās daļas 1., 2. punktu tiesa atzīst izsoli par spēkā neesošu, ja kādam nepamatoti nav atļauts piedalīties izsolē vai nepareizi atraidīts kāds pārsolījums un ja mantu nopirkusi tāda persona, kura nav bijusi tiesīga piedalīties izsolē.

No minētā izriet, ka gala vērtējumu, vai persona bija tiesīga piedalīties izsolē, sniedz tiesa.

Par Iesniedzēja tiesībām paturēt par nenotikušās pirmās izsoles sākumcenu Parādnieka mantu sev, neveicot par to naudas samaksu, norādāms sekojošs.

Maksātnespējas likuma 6. panta 2. punktā norādītais kreditoru vienlīdzības princips paredz, ka kreditoriem ir vienlīdzīgas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu saskaņā ar saistībām, kas nodibinātas pirms maksātnespējas iestāšanās. Kreditoriem ir tiesības piedalīties mantas pirkšanā ar vienādiem nosacījumiem, ievērojot Maksātnespējas likumā un Civilprocesa likumā noteikto kārtību.

Administrators pārvalda parādnieka mantu un veic tās atsavināšanu kā krietns un rūpīgs saimnieks, vadoties no kreditoru kopuma ekonomiskajām interesēm, nevis konkrēta kreditora mantiskajām vai savām personiskajām interesēm, un nepieļauj interešu konfliktu un šaubas par objektivitāti savā darbībā.

Maksātnespējas likuma 6. panta 3. punkts paredz, ka maksātnespējas procesos ir piemērojams patvaļas aizlieguma princips, proti, kreditors un parādnieks nedrīkst veikt individuālas darbības, kas nodara kaitējumu kreditoru kopuma interesēm.

Atbilstoši minētajam principam un maksātnespējas procesu reglamentējošām tiesību normām (piemēram, Maksātnespējas likuma 118. panta piektā daļa) nenodrošināto kreditoru prasījumi, ja pilnībā nevar tos nosegt, tiek segti proporcionāli summai, kas pienākas katram kreditoram.

Arī atbilstoši Civilprocesa likuma 588.² panta otrajai daļai, ja ar pārdošanā ieņemto summu nepietiek visu piedziņu un komercķīlas ņēmēju prasījumu apmierināšanai, nosolītājs var ieskaitīt pirkuma cenā savus prasījumus tikai tās summas apmērā, kāda viņam saskaņā ar aprēķinu pienākas pēc tam, kad segti tie prasījumi, kuriem salīdzinājumā ar viņa prasījumu ir priekšrocība.

Savukārt Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā ir noteikts, ja parādnieka mantu nav iespējams pārdot vai mantas pārdošanas izdevumi pārsniedz prognozējamos ienākumus, administrators izslēdz to no mantas pārdošanas plāna un nekavējoties paziņo par to visiem kreditoriem šā likuma 81. pantā noteiktajā kārtībā, uzaicinot viņus paturēt mantu sev par tās sākumcenu. Kreditors, kas piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot, divu nedēļu laikā no administratora uzaicinājuma nosūtīšanas dienas paziņo par to administratoram. Ja vairāki kreditori vēlas paturēt sev vienu un to pašu mantu, administrators rīko izsoli starp šiem kreditoriem Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Ja kreditori nepiekrīt mantas izslēgšanai no mantas pārdošanas plāna, viņiem ir tiesības ierosināt kreditoru sapulces sasaukšanu atbilstoši šā likuma 84. panta 1. punkta nosacījumiem.

No minētā izriet, ka tikai gadījumos, ja parādnieka mantu nav iespējams pārdot, nenodrošinātais kreditors var paturēt mantu par tās sākumcenu, samazinot kreditora prasījuma apmēru.

Līdz ar to nenodrošinātajam kreditoram nav tiesību paturēt par nenotikušās pirmās izsoles sākumcenu parādnieka mantu sev, neveicot par to naudas samaksu, jo tādējādi tiktu piešķirtas nepamatotas priekšrocības, neievērojot kreditoru vienlīdzības un proporcionālitātes principu.

Par jautājumu, vai gadījumā, pat ja šāda persona veic samaksu par kustamo mantu, kas varētu būt atbilstoša Parādnieka kreditoru kopuma interesēm, šāda samaksa būtu pieņemama un vai no šīs personas, ņemot vērā to, ka nav gūstama pārliecība par sākotnējo naudas līdzekļu legālu izcelsmi, kā arī to, ka persona ilgstoši negūst ienākumus saskaņā ar savu skaidrojumu, samaksa būtu pieņemama arī NILLTPFNL izpratnē, norādāms turpmāk minētais.

Saskaņā ar NILLTPFNL noteikto, administratoram ir pienākums pirms darījuma veikšanas veikt klienta izpēti (NILLTPFNL 11. panta pirmā daļa).

Lai izpildītu minētā likuma prasību veikt klienta izpēti vēl pirms konkrētā darījuma veikšanas, administratoram ir tiesības pieprasīt no saviem klientiem, un klientiem ir pienākums sniegt klienta izpētei nepieciešamo patieso informāciju un dokumentus, tostarp par patiesajiem labuma guvējiem, klientu veiktajiem darījumiem, klientu un patieso labuma guvēju saimniecisko, personisko darbību, finansiālo stāvokli, naudas vai citu līdzekļu avotiem (NILLTPFNL 28. panta pirmā daļa).

No minētā izriet administratora tiesības pieprasīt viņa ieskatā objektīvi nepieciešamos pierādījumus, lai varētu izpildīt NILLTPFNL prasības un gūtu pārliecību, ka administrators ir tiesīgs slēgt konkrēto darījumu ar konkrēto personu, nepārkāpjot NILLTPFNL prasības. Konstatējot NILLTPFNL noteiktos ierobežojumus, administratoram ir tiesības atteikties no darījuma slēgšanas.

Saistībā ar jautājumu, vai un kā nosakāma konkrētajā gadījumā prioritāte (parādnieka pārstāvis, kreditors, ieinteresētā persona), tostarp, šo subjektu tiesību realizācijā un pienākumu izpildē, norādāms, ka šo subjektu starpā nav nosakāma prioritāte.

Maksātnespējas procesu reglamentējošajās tiesību normās parādnieka pārstāvim, kreditoram un ieinteresētajai personai ir noteiktas tiesības un pienākumi, kas ir izpildāmi labā ticībā, neatkarīgi no tā, vai parādnieka pārstāvis, kreditors un ieinteresētā persona sakrīt vienā personā.

Lai gan tieši parādnieka pārstāvja (kā bijušās parādnieka pārvaldes institūcijas locekļa) rīcībā ir visaptveroša informācija par parādnieku, kuras saņemšana ir nepieciešama, lai administrators varētu pilnvērtīgi veikt maksātnespējas procesa administrēšanu, administratoram parādnieka pārstāvja pienākumu neizpildes gadījumā nav pamata parādnieka pārstāvim, tostarp kā kreditoram, liegt Maksātnespējas likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās tiesības. Administratoram normatīvajos aktos (piemēram, Maksātnespējas likuma 72.¹ pants) ir noteikti tiesiskie līdzekļi gadījumiem, kad parādnieka pārstāvis nesadarbojas.

Proti, personu prettiesiska rīcība nevar kalpot par attaisnojumu administratora maksātnespējas procesa reglamentējošo tiesību normu pārkāpumiem, kas saistīti ar minēto personu tiesību ierobežošanu.

Maksātnespējas likuma 72. pantā ir noteiktas personas, kuras ir uzskatāmas par ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 87. panta piektajai daļai kreditoru sapulcē nav balsstiesību tiem kreditoriem, kuri ir atzīstami par ieinteresētajām personām atbilstoši šā likuma 72. pantam, kā arī personām, kuras ieguvušas prasījuma tiesības pret parādnieku no ieinteresētajām personām gada laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Līdz ar to kreditora, kurš atzīts par ieinteresēto personu attiecībā pret parādnieku, tiesību ierobežojums ir balsstiesību neesamība kreditoru sapulcē, tādējādi liedzot tam lemt par maksātnespējas procesā būtiskiem jautājumiem.

Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 96. panta otro daļu, ja darījums, ar kuru nodarīti zaudējumi parādniekam, ir noslēgts ar ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku vai šo personu labā, uzskatāms, ka šīs personas ir zinājušas par zaudējumu nodarīšanu, ja tās nepierāda pretējo.

No minētā izriet, ka darījumi, kas noslēgti ar ieinteresētajām personām, ir izvērtējami ar īpašu rūpību, jo var radīt papildu šaubas par darījuma noslēgšanas patieso mērķi. Tāpat arī, ievērojot ieinteresēto personu ietekmi uz parādnieku pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas un ieinteresētajām personām Maksātnespējas likumā noteiktos ierobežojumus, administratoram ar īpašu rūpību jāpārliecinās par personas, kura vienlaikus ir kreditors, parādnieka pārstāvis un ieinteresētā persona, labticību pirms kādas vienošanās ar šādu personu slēgšanas.

Minētais attiecināms arī uz informācijas sniegšanu, proti, ja administratora ieskatā noteikta informācija nav sniedzama parādnieka pārstāvim, jo tās izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm, šāda informācija nav izsniedzama minētai personai, lai gan tā vienlaikus ir arī kreditors.

Augstākās tiesas 2018. gada 24. maija spriedumā lietā Nr. SKC‑618/2018 ir secināts, ka "Maksātnespējas likumā noteikts, ka administratora pamatuzdevums ir maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas norises nodrošināšana (Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa). Šī norma nav tukša deklarācija. Tā uzliek administratoram pienākumu stādīt maksātnespējas procesa likumību un efektivitāti pirmajā vietā, respektīvi, būt lojālam primāri pret likumu. Lai arī administratoram ir arī lojalitātes pienākums pret kreditoriem un arī parādnieku, tomēr šī lojalitāte nevar būt pārāka pār lojalitāti pret procesa likumību".

No minētā izriet, ka administratoram savā profesionālajā darbībā primāri ir jābūt lojālam pret likumu, nepakļaujoties jebkādai ietekmei un spiedienam. Līdz ar to arī situācijā, kad persona kavē maksātnespējas procesa norisi, administratoram jāspēj pieņemt patstāvīgi un tiesiski pamatoti lēmumi to pienākumu izpildē, kas skar minētās personas.

[1] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 18. decembra spriedums lietā Nr. A420305814, SKA-217/2018.

[2] Turpat.

• Jautājums, vai Parādnieka pārstāvis konkrētajā gadījumā ir vainojams Parādnieka dokumentu nenodošanā administratoram maksātnespējas procesā un tādējādi radījis zaudējumus, ir risināms, Administratoram vēršoties tiesā ar attiecīgu prasību, savukārt Maksātnespējas kontroles dienests šādu atzinumu sniegt nevar.

Vai Parādnieka pārstāvis būtu vainojams (Civillikuma zaudējumu kritērijs, nevis kriminālatbildības sastāvdaļa) Parādnieka dokumentu nenodošanā maksātnespējas procesā.

Maksātnespējas likuma 65. panta 8. punkts noteic administratora pienākumu izvērtēt un celt tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām.

Zaudējumu atlīdzināšanas prasības mērķis ir atgūt līdzekļus, no kuriem apmierināt kreditoru pieteiktos prasījumus.^[1] Valdes locekļa atbildības kontekstā tam, vai viņa rīcība ir tiesiska vai prettiesiska, nav izšķirošas nozīmes un tiesai jāvērtē nevis tas, vai valdes locekļa rīcība ir tiesiska vai prettiesiska, bet gan tas, vai mantas samazinājumu nesusī rīcība atbilst krietna un rūpīga saimnieka sagaidāmajai.^[2]

Komerclikuma 169. pants noteic, ka valdes un padomes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Tādējādi, lai sāktu darboties Komerclikuma 169. pantā paredzētā valdes locekļa vainojamības prezumpcija, kas pierādīšanas pienākumu pārliek no prasītāja uz atbildētāju (valdes locekli), prasītājam atbilstoši sacīkstes principam un citiem Civilprocesa likuma vispārējiem noteikumiem, kuri reglamentē pierādījumu iesniegšanas kārtību, nepieciešams primāri pierādīt zaudējumu esību un to konkrētu apmēru.

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka, lai gan dokumentu nenodošana administratoram ir uzskatāma par prettiesisku darbību, tā pati par sevi nerada zaudējumus un informācijas nesniegšana administratoram nepierāda zaudējumu esību. Tikai pēc tam, kad ir konstatēti zaudējumi, sāk darboties prezumpcija par valdes locekļa atbildību.^[3]

Maksātnespējas likuma 72.¹ pantu nedrīkst piemērot formāli, neņemot vērā tā jēgu. Proti, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 70. panta otro daļu dokumentu un mantas nodošana ir parādnieka pārstāvja pienākums un saskaņā ar šo pantu tieši parādnieka pārstāvim (bijušajam valdes loceklim) ir pienākums gan sagatavot nododamās parādnieka mantas un dokumentu sarakstu, gan nodot dokumentus administratoram, sakārtotus atbilstoši lietvedības noteikumiem. Savukārt, parādnieka pārstāvim neizpildot Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā noteikto pienākumu, iestājas Maksātnespējas likuma 72.¹ panta pirmajā daļā noteiktā atbildība un sabiedrībai nodarīto zaudējumu apmērs aprēķināms atbilstoši minētā panta otrajai daļai, kura noteic, ka par parādniekam nodarīto zaudējumu apmēru tiek uzskatīti parādnieka maksātnespējas procesā atzītie kreditoru prasījumi pamatparāda apmērā, kurus nav iespējams segt parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros.

Judikatūrā atzīts, ka atbilstoši maksātnespējas procesa mērķim un principiem (Maksātnespējas likuma 1. un 6. pants) valdes locekļa atbildības kritērijs dokumentu daļējas nodošanas gadījumā (Maksātnespējas likuma 72.¹ pants) ir tas, vai gadījumā, ja attiecīgie dokumenti būtu nodoti, tiktu uzlabots kreditoru stāvoklis (piemēram, administratoram būtu dota iespēja atgūt mantu) vai tiktu pierādīta aizdevumu vai zaudējumu pamatotība. Līdz ar to administratoram, ceļot šādu prasību, ir konkrēti jānorāda, kādas ziņas viņš vēlas iegūt un kā šīs ziņas ietekmēs kreditoru stāvokli.^[4]

Turklāt vainojamības prezumpcija savā būtībā ir uzskatāma par stingrāku atbildību nekā klasiskais vainas atbildības modelis. Proti, piemērojot Komerclikuma 169. panta trešajā daļā noteikto vainojamības prezumpciju, prezumpcijas gadījumā tiesa piedzen zaudējumus nevis tāpēc, ka persona patiesi ir bijusi vainīga zaudējumu nodarīšanā, bet gan tāpēc, ka tā nav bijusi spējīga pierādīt, ka tās rīcībā nav vainas. Tas ir pieļaujams attiecībā uz valdes locekli, kurš, stājoties amatā, rēķinās ar savas atbildības augsto līmeni un tādēļ var nodrošināt sabiedrības grāmatvedības kārtošanu veidā, kas vajadzības gadījumā ļauj atspēkot jebkurus pārmetumus^.[5]

Ievērojot minēto secināms, ka jautājums, vai Parādnieka pārstāvis konkrētajā gadījumā ir vainojams Parādnieka dokumentu nenodošanā administratoram maksātnespējas procesā un tādējādi radījis zaudējumus, ir risināms, Administratoram vēršoties tiesā ar attiecīgu prasību. Savukārt Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē neietilpst atzinumu sniegšana par Parādnieka pārstāvja vainu dokumentu nenodošanā.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2015. gada 23. marta sprieduma lietā Nr. SKC-20/2015 9. punkts, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 23. novembra spriedums lietā Nr. SKC-291/2018.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2017. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-195/2017 8. punkts.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2014. gada 15. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-101/2014 (C23039311) 9. punkts.

[4] Senāta 2019. gada 12. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-154/2019 (C10092716), Augstākās tiesas 2018. gada 20. februāra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-554 (C33439016).

[5] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 29. janvāra lēmuma lietā Nr. C08042717, SKC-426/2020 9.2. punkts.

• Maksātnespējas likums neparedz parādnieka pārstāvim iespēju prasīt no administratora segt izdevumus par parādnieka pārstāvja pienākumu pildīšanu.
•  Ja parādniekam ir ievērojams dokumentācijas apjoms, tad administratoram jāizvērtē, vai dokumentu nogādāšana administratora prakses vietā vispār ir lietderīga un iespējama, ņemot vērā to, ka administratoram inventarizācijas akta sastādīšana ir jāveic parādnieka galvenajā darbības vietā (vai juridiskajā adresē).

1) vai administratoram pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas pašam pēc savas iniciatīvas ir jāpārņem visi uzņēmuma dokumenti, aktīvi piedaloties to inventarizācijā un pašam ierodoties uzņēmuma atrašanās vietā?

2) vai administratora rīcība, ierodoties parādnieka juridiskajā adresē (atrašanās vietā) un veicot mantas inventarizāciju, bet pēc mantas inventarizācijas veikšanas atsakoties klātienē pieņemt no parādnieka pārstāvja uzņēmuma dokumentāciju, ko administrators iepriekš ar savu rīkojumu ir pieprasījis parādnieka pārstāvim, ir tiesiska?

3) parādnieka pārstāvis vai administrators ir atbildīgs par parādnieka visas dokumentācijas turpmāko saglabāšanu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas pie apstākļiem, kad parādnieka pārstāvis ir aicinājis administratoru to pārņemt, administrators to ir atteicies darīt, kā arī administrators uzņēmuma dokumentāciju nav nodevis ar aktu atpakaļ parādnieka pārstāvja glabāšanā un atbildībā? No kādiem līdzekļiem tiek segti šādi, parādnieka dokumentācijas glabāšanas izdevumi?

4) cik ilgi parādnieka pārstāvis ir atbildīgs par parādnieka dokumentu (kuru apjoms ir ievērojams) saglabāšanu, ja administrators savas vizītes laikā parādnieka atrašanās vietā tos vispār ir atteicies pārņemt? Kurš būs atbildīgs par parādnieka dokumentu, ko administrators ir atteicies pārņemt no parādnieka pārstāvja, glabāšanu gadījumā, ja telpas, kurās pašlaik atrodas parādnieka visa dokumentācija, izies no parādnieka pārstāvja kontroles (beidzas telpu nomas līgums un/vai telpām mainās īpašnieks)?

5) vai parādnieka pārstāvim ir pienākums saviem spēkiem un uz sava rēķina vest uzņēmuma dokumentāciju uz administratora prakses vietu (vairāk kā 300 km no parādnieka atrašanās vietas), kas dokumentu ievērojamā apjoma dēļ nav tik viegli izdarāms bez papildu izdevumiem?

No Maksātnespējas likuma 65. panta 1. punkta izriet, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nekavējoties pieņem lēmumu par parādnieka pārstāvja vai pārstāvju noteikšanu juridiskās personas maksātnespējas procesa lietā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 70. panta otro daļu parādnieka pārstāvis ar pieņemšanas un nodošanas aktu nodod administratoram visu parādnieka mantu, organizatoriskos, personāla un grāmatvedības dokumentus, rīkojumus, izziņas, pārskatus un saraksti, kā arī parādnieka zīmogu un spiedogu administratora noteiktajā termiņā, kas nevar būt īsāks par trim dienām un garāks par 10 dienām pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas. Parādnieka pārstāvja pienākums ir sagatavot nododamās parādnieka mantas un dokumentu sarakstu. Parādnieka pārstāvis dokumentus administratoram nodod, sakārtojis tos atbilstoši lietvedības noteikumiem.

Ne pilnībā visi dokumenti, kas varētu atrasties parādnieka adresē būtu uzskatāmi par organizatoriskiem, personāla un grāmatvedības dokumentiem, rīkojumiem, izziņām, pārskatiem un saraksti, līdz ar to varētu būt situācija, ka administrators prakses vietā lūdz nogādāt tikai dokumentus, kas attiecināmi uz Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā minēto. Ņemot vērā, ka normatīvie akti noteic konkrētu kārtību, kā jābūt sistematizētiem nododamajiem dokumentiem un dokumentu nodošana tiek fiksēta ar pieņemšanas un nodošanas aktu, tad administrators kļūst atbildīgs par dokumentu saglabāšanu pēc dokumentu pieņemšanas. Līdz ar to parādnieka pārstāvim jānodrošina dokumentu uzglabāšana līdz to nodošanai administratoram.

Maksātnespējas likuma 71. panta pirmajā daļā noteikts, ka parādnieka pārstāvim ir pienākums tiesas vai administratora pieprasītās ziņas par parādnieku sniegt nekavējoties, bet ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc pieprasījuma nosūtīšanas dienas. Minētā panta trešajā daļā noteikts, ka parādnieka pārstāvis iesniedz pieprasītās ziņas vai attiecīgu paziņojumu par to, ka viņš nevar sniegt pieprasītās ziņas, apliecinot to ar parakstu. Ja administrators ar ierakstītu pasta sūtījumu uz parādnieka pārstāvja dzīvesvietas adresi nosūtījis pieprasījumu sniegt ziņas, uzskatāms, ka parādnieka pārstāvis šo pieprasījumu ir saņēmis septītajā dienā pēc nosūtīšanas un tā saturs viņam ir zināms (Maksātnespējas likuma 71. panta ceturtā daļa).

Turklāt Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā un 71. panta pirmajā daļā noteiktie termiņi attiecībā uz parādnieka pārstāvja pienākumiem, ņemot vērā minētajās normās ietverto formulējumu ("nodod administratoram", nevis "var nodot" un "ir pienākums", nevis "ir tiesības"), ir imperatīvi, t.i., tādi, kuru izpilde ir obligāta[1] Līdz ar to secināms, ka parādnieka pārstāvim ir obligāti jāievēro likumdevēja noteiktie pienākumi.

Maksātnespējas likuma 26.¹ panta pirmā daļa noteic, ka administrators savā prakses vietā kārto savu lietvedību (…). Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta ceturtajai daļai, administrators nodrošina to, ka viņš ir sasniedzams prakses vietas adresē, izmantojot norādīto kontaktinformāciju, kā arī viņam adresētās korespondences (tajā skaitā ar drošu elektronisko parakstu parakstīto dokumentu) saņemšanu.

Līdz ar to var secināt, ka administratoram jānodrošina iespēja maksātnespējas procesā iesaistītajām personām administratora prakses vietā iepazīties ar parādnieka maksātnespējas procesa lietas materiāliem. Ņemot vērā minēto, atzīstams, ka ir pamatota administratora prasība nogādāt Maksātnespējas likuma 70. panta otrajā daļā noteiktos dokumentus administratora prakses vietā, lai administrators varētu pildīt Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus. Dokumentu nogādāšana līdz administratora prakses vietai izriet no Maksātnespējas likuma 70. pantā noteiktajiem parādnieka pārstāvja pienākumiem. Jāņem vērā, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 65. panta 13. punktam administratora pienākumos ietilpst nodot valsts arhīvam glabāšanā maksātnespējīgā uzņēmuma dokumentāciju, līdz ar to administrators ir atbildīgs par maksātnespējīgā uzņēmuma dokumentācijas glabāšanu pēc to pārņemšanas.

Savukārt Maksātnespējas likuma 26. panta sestā daļa noteic, ka administrators savā prakses vai parādnieka atrašanās vietā kārto juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa lietu, kurā iekļauj visu ar juridiskās personas maksātnespējas procesu un fiziskās personas maksātnespējas procesu saistīto informāciju un dokumentus, kā arī sastāda attiecīgā procesa lietā esošo dokumentu sarakstu.

Attiecībā uz izmaksām, kas varētu rasties parādnieka pārstāvim saistībā ar dokumentu nogādi administratoram, norādāms, ka Maksātnespējas likums neparedz parādnieka pārstāvim iespēju prasīt no administratora segt izdevumus par parādnieka pārstāvja pienākumu pildīšanu, jo atbilstoši Maksātnespējas likuma 62. panta otrajai daļai juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta mērķis ir segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, ja parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru un kreditori nav izlēmuši izmantot citu finansēšanas avotu. Savukārt Maksātnespējas likuma 170. panta otrajā daļā ir uzskaitīts, kādus izdevumus iekļauj juridiskās personas maksātnespējas procesa izdevumos.

Tajā pašā laikā nebūtu samērīgi pieprasīt no parādnieka pārstāvja segt nesamērīgi lielus naudas līdzekļus par Iesniegumā minētā pienākuma izpildi.

Proti, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 65. panta 2. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nekavējoties uzsāk parādnieka dokumentu un mantas pilnu inventarizāciju un sastāda parādnieka bilanci.

Atbilstoši likuma "Par grāmatvedību" 11. pantam inventarizācija sastāv no uzņēmuma īpašumā un lietojumā esošo līdzekļu apsekošanas dabā, prasību un saistību summu saskaņošanas ar debitoriem un kreditoriem, kā arī inventarizācijas rezultātu reģistrācijas inventarizācijas sarakstos un salīdzināšanas ar grāmatvedības datiem. Sastādītos inventarizācijas sarakstus pievieno inventarizācijas aktam.

Ministru kabineta 2003. gada 21. oktobra noteikumu Nr. 585 "Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju" 51. punktā noteikts, ka uzņēmuma vadītājs ir atbildīgs par inventarizācijām uzņēmumā. Tā kā saskaņā ar Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība, tad attiecīgi pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators ir atbildīgs par inventarizāciju maksātnespējīgā uzņēmumā, kas, kā iepriekš secināts, ietver arī inventarizācijas akta sastādīšanu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, atbilstoši Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktam un 65. panta 2. punktam pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas maksātnespējīgās juridiskās personas mantas inventarizācijas aktu sastāda administrators.

Tātad, ja parādniekam ir ievērojams dokumentācijas apjoms, tad katrā konkrētā gadījumā administratoram būtu jāizvērtē, vai dokumentu nogādāšana administratora prakses vietā vispār ir lietderīga un iespējama, ņemot vērā to, ka administratoram inventarizācijas akta sastādīšana ir jāveic parādnieka galvenajā darbības vietā (vai juridiskajā adresē).

Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka katru konkrēto situāciju ir iespējams risināt, informējot administratoru par cēloņiem, kuru dēļ parādnieka dokumentus nav lietderīgi nogādāt ārpus parādnieka galvenās darbības vietas, kā arī Maksātnespējas likums neaizliedz parādnieka pārstāvim vienoties ar administratoru par lietderīgāko risinājumu.

Tajā pašā laikā norādāms, ka administratora kā maksātnespējas procesa vadītāja ekskluzīvā kompetencē ir izvēlēties tiesiskos līdzekļus, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to, atbilstoši administratora norādījumiem, parādnieka dokumentāciju būtu pieļaujams glabāt arī maksātnespējīgā uzņēmuma teritorijā, bet ja administrators nevar nodrošināt dokumentācijas drošu uzglabāšanu un efektīvu maksātnespējas procesa norisi, tad minētās darbības nav pieļaujamas. Atbildība par pieņemtajiem lēmumiem izriet no administratora pienākumiem.

[1] J. Neimanis. Ievads tiesībās. Rīga: Autora izdevums, 2004. gads, 52. lpp.

• Jautājuma par ieinteresētās personas statusa atzīšanu ietilpst ekskluzīvā administratora kompetencē.

Lūgts sniegt viedokli par Maksātnespējas likuma 72. panta piemērošanu jautājumā par ieinteresētās personas statusa atzīšanu.

Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā ir noteikts, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratoram maksātnespējas procesā jārīkojas normatīvajos aktos piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot savas darbības atbilstību spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un tiesību sistēmai kopumā. Turklāt administratora veiktajām darbībām un pieņemtajiem lēmumiem ir jābūt vērstiem uz maksātnespējas procesā iesaistīto personu tiesisko interešu ievērošanu un procesa mērķa sasniegšanu.

No Maksātnespējas likuma izrietošie pienākumi gulstas uz katru maksātnespējas procesā ieceltu administratoru, neatkarīgi no tā, vai administrators jau sākotnēji tiek iecelts par procesa administratoru vai pēc tam, kad iepriekšējais administrators atcelts. Tādējādi jaunieceltajam administratoram ir pienākums veikt darbības, ko iepriekšējais administrators nav veicis, un pārvērtēt pieņemtos lēmumus, ja ir noskaidroti jauni apstākļi, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu sasniegšanu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 72. panta pirmo daļu, par ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku atzīstamas šādas personas: 1) parādnieka dalībnieki (akcionāri) vai personālsabiedrības biedri, pārvaldes institūciju locekļi; 2) prokūrists un komercpilnvarnieks; 3) persona, kura sastāv ar parādnieka dibinātāju, dalībnieku (akcionāru) vai personālsabiedrības biedru, pārvaldes institūciju locekļiem laulībā, radniecībā vai svainībā līdz otrajai pakāpei; 4) kreditors, kas atrodas vienā koncernā ar parādnieku.

Turklāt Maksātnespējas likuma 72. panta otrā daļa noteic, ka par ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku šajā pantā minētās personas ir atzīstamas, ja tās šajā statusā bijušas pēdējo piecu gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas.

Skatot Maksātnespējas likuma 72. pantā ietverto tiesību normu gramatiski, varētu secināt, ka tajā nosaukto ieinteresēto personu pret parādnieku loks ir izsmeļošs, kas savukārt nozīmētu, ka par ieinteresētajām personām pret parādnieku var tikt atzītas tikai fiziskās personas, izņemot 72. panta pirmās daļas 4. punktā minēto gadījumu, kad kreditors – juridiskā persona, atrodas vienā koncernā ar parādnieku.

Tomēr interpretējot Maksātnespējas likuma 72. panta pirmo daļu sistēmiski un teleoloģiski, var nonākt pie cita secinājuma. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 87. panta piektajai daļai, tiem kreditoriem, kuri ir atzīstami par ieinteresētajām personām pret parādnieku, nav balsstiesību kreditoru sapulcē. Acīmredzami likumdevēja mērķis, nosakot šādu ierobežojumu, ir bijis novērst situācijas, kad kreditors emocionālo vai ekonomisko saišu ar parādnieku dēļ pieņem lēmumus (nobalso), kas ir par labu parādniekam, bet kaitē kreditoru kopuma interesēm. Šāds risks var pastāvēt arī gadījumā, ja kreditors ir juridiska persona, bet persona, kurai ir tiesības rīkoties un pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā, tas ir, darboties kā pārvaldes institūcijai, ir fiziska persona, uz kuru attiecināms Maksātnespējas likuma 72. pantā minētais.

Minēto apliecina arī tas, ka tiesas savā praksē atsevišķos gadījumos ir paplašinājušas ieinteresētās personas izpratni, atzīstot, ka ieinteresēto personu esamība var tikt konstatēta arī gadījumos, ja fiziskās personas, kas pārstāv vai citādi ir saistītas ar attiecīgajām juridiskajām personām, ir savstarpēji saistītas atbilstoši ieinteresēto personu definīcijai (skat. "Tiesu prakse lietās par darījumu apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu no parādnieka pārstāvjiem maksātnespējas procesu ietvaros", pieejams tīmekļa adresē http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/civiltiesibas/).[1]

Tiesu praksē ir atzīts, ka ir pieļaujama Maksātnespējas likumā norādītā termina "ieinteresētās personas" paplašināta interpretācija gadījumā, ja darījums slēgts nevis tieši ar kādu no personām, kas atbilst ieinteresētās personas definīcijai, bet gan ar juridisko personu, ar kuru ir saistīta ieinteresētā persona, jo atbilstoši Civillikuma 1410. pantam juridiskās personas darījumus slēdz caur saviem likumiskajiem pārstāvjiem un bez likumisko pārstāvju līdzdalības juridiskā persona savu darījumspēju nevar īstenot.[2] Līdz ar to juridiska persona nepastāv pati par sevi, bet tās darbību realizē konkrētas fiziskas personas.

Juridiskā persona ir juridiska fikcija, aiz kuras katrā gadījumā atrodas fiziskas personas, kuras to organizē, vada vai kontrolē. Līdz ar to, darījumi, kas slēgti starp juridiskajām personām, ir uzskatāmi par slēgtiem ar ieinteresētajām personām vai šo personu labā, ja fiziskās personas, kas pārstāv vai citādi ir saistītas ar attiecīgajām juridiskajām personām, ir savstarpēji saistītas atbilstoši ieinteresēto personu definīcijai.

Ņemot vērā iepriekš minēto, pastāv risks, ka kreditors varētu darboties pretēji parādnieka un kreditoru interesēm. Līdz ar to, arī šāds kreditors būtu pakļaujams ierobežojumiem, ko rada ieinteresētās personas statuss, tai skaitā, aizliegums balsot kreditoru sapulcē. Arī Augstākā tiesa, interpretējot ieinteresētās personas atzīšanu norāda, ka riska faktors var īstenoties caur fizisko personu.[3] Līdz ar to, lai izslēgtu riska faktoru, pastāvot likumdevēja noteiktajām pazīmēm arī gadījumā, kad pret parādnieku pastāv ieinteresētās fiziskās personas ietekme uz kreditoru, tas būtu atzīstams par ieinteresēto personu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punktu pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība, kā arī saskaņā ar Maksātnespējas likuma 87. panta pirmo daļu, katra kreditora balsu skaitu kreditoru sapulcē nosaka administrators.

Līdz ar to jautājuma par ieinteresētās personas statusa atzīšanu ietilpst ekskluzīvā administratora kompetencē.

[1] Maksātnespējas kontroles dienesta 2020. gada 3. novembra vēstule Nr. 1-49n/2020/75 

[2] Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 28. janvāra spriedums lietā Nr. SKC – 34. 

[3] Augstākās tiesas Civillietu palātas 2013. gada 19. novembra spriedums Nr.C06067710. 

• Ja maksātnespējas reģistrā nav datu par konkrētu juridisko personu, tad juridiskajai personai nav pasludināts maksātnespējas process. Turklāt jebkura persona var iepazīties ar tās interesējošiem datiem par tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās vai fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi maksātnespējas reģistrā.

Kā pierādīt, ka firmai konkrētā laika posmā nav uzsākts maksātnespējas process?

Maksātnespējas likuma 12. panta pirmā daļa noteic, ka maksātnespējas reģistra mērķis ir nodrošināt tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa publiskumu, veicināt tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa virzību, šajos procesos iesaistīto personu un citu personu tiesisko interešu aizsardzību, Maksātnespējas kontroles dienesta funkciju izpildi, kā arī sekmēt personu sadarbību maksātnespējas jautājumos. Maksātnespējas reģistrs ir visiem pieejams bez maksas, un tā ierakstiem ir publiska ticamība.

Likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" 2.¹⁶ pants noteic, ka maksātnespējas reģistru saskaņā ar šo likumu, Maksātnespējas likumu un citiem normatīvajiem aktiem ved UR.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.¹³ panta astotajai daļai, pasludinot juridiskās personas maksātnespējas procesu, tiesa sprieduma norakstu tostarp nosūta atbildīgajai iestādei, kas veic ierakstus maksātnespējas reģistrā.

Savukārt Maksātnespējas likuma 58. panta pirmās daļas 4. punkts noteic, ka atbildīgā iestāde maksātnespējas reģistrā par juridiskās personas maksātnespējas procesa lietu tostarp ieraksta datumu, kad tiesā pasludināts juridiskās personas maksātnespējas process.

Līdz ar to, lai pārliecinātos par to, vai konkrētai juridiskai personai ir vai nav pasludināts maksātnespējas process, ir jāvadās pēc maksātnespējas reģistrā pieejamajiem datiem. Citiem vārdiem, ja maksātnespējas reģistrs nesatur datus par konkrētu juridisko personu, tad juridiskajai personai nav pasludināts maksātnespējas process.

Papildus norādāms, ka jebkura persona var iepazīties ar tās interesējošiem datiem par tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās vai fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi maksātnespējas reģistrā.

• Pirms vienpusēja ieskaita realizācijas (Civillikuma 1847. pants) iesniedzējam ir jāiesniedz kreditora prasījums par visu kreditora prasījuma summu, neveicot maksājumu (parāda atmaksu) maksātnespējīgai personai.

1) vai, vadoties no Maksātnespējas likuma 104. panta, Iesniedzēja piederošajai Sabiedrībai ir tiesības veikt vienpusēju ieskaitu, ņemot vērā, ka pušu savstarpējie prasījumi ir radušies vismaz sešus mēnešus pirms tiesa taisīja spriedumu par otrās sabiedrības maksātnespēju?

2) vai Sabiedrībai ir jāpiesaka savs kreditora prasījums maksātnespējīgās sabiedrības administratoram par to naudas summu, kuru tā ir parādā Iesniedzēja piederošajai Sabiedrībai, savukārt naudas summa, kuru ir parādā Iesniedzēja piederošā Sabiedrība, jāpārskaita uz administratora atvērto maksātnespējīgās sabiedrības norēķinu kontu?

Maksātnespējas likuma 4. panta pirmajā daļā noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. Šā panta otrā daļa noteic, ka juridiskās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Ar ieskaitu Civillikuma 1846. panta izpratnē saprot prasījuma dzēšanu ar pretprasījumu. Tas ir patstāvīgs saistību izbeigšanās veids. Ieskaita veikšanai prasījumiem jābūt abpusīgiem, tas ir pretēji vērstiem un šim priekšnosacījumiem ir jāpastāv jau ieskaita gribas izteikuma brīdī.[1]

Tiesību doktrīnā atzīts, ka minētā tiesību norma uzsver sasniedzamo rezultātu – viena prasījuma dzēšanu ar citu, pretēji vērstu prasījumu. Ieskaita būtības izpratnei ir svarīgi paturēt vērā, ka ieskaita rezultāts var būt arī prasījuma noteiktas daļas dzēšana, ka ne visi prasījumi var tikt dzēsti ieskaitā.[2]

Ieskaita veikšanai ir vajadzīgs parādnieka skaidri izteikts priekšlikums segt viņa parādu ar konkrēti norādītu pretprasījumu un Civillikuma 1852. pantā tas norādīts šādi: "Parādnieka pretprasījums nedzēš viņa parādu pats no sevis, bet tikai tad, kad viņš to tieši licis priekšā šim nolūkam". Papildus tiesību doktrīnā norādīts, ka gadījumos, kad atļauts vienpusējs ieskaits (Civillikuma 1847. pants), ar paziņojumu ("priekšā likšanu") pietiek, lai ieskaitu atzītu par notikušu, savukārt citos gadījumos nepieciešams, lai pretējā puse ieskaitu atzītu.[3]

Ieskaits var notikt gan pusēm vienojoties (līgumiski), gan Civillikuma 1847. pantā norādītajos gadījumos ar vienpusēju gribas izpaudumu.

Civillikuma 1847. pants noteic, ka parādnieks var, pret kreditora gribu, izlietot savu pretprasījumu tikai tad: 1) ja abu prasījumu priekšmeti ir vienādas šķiras; 2) ja abiem prasījumiem jau iestājies termiņš. Tas nozīmē, ka, pastāvot minētajā tiesību normā norādītajiem priekšnoteikumiem (vienādas šķiras izpildījuma priekšmets un iestājies prasījuma termiņš), parādnieks var izdarīt ieskaitu vienpusēji, neprasot otras puses piekrišanu un nerēķinoties ar tās gribu.[4]