Fiziskās personas maksātnespējas process

• Fiziskās personas maksātnespējas procesā parādnieka pienākumu izpildes pārstāvība nav pieļaujama. Turklāt, lai gan parādnieks var izmantot juridiskās konsultācijas ar maksātnespējas jomu saistītos jautājumos, saziņai ar administratoru ir jānotiek nepastarpināti un visus dokumentus parādniekam ir jāapliecina ar savu parakstu.

Iesniegumā norādīts, ka lietvedībā esošajā fiziskās personas maksātnespējas procesā parādnieka vietā dokumentus paraksta tā pilnvarota persona. Iesniedzējs uzskata,, ka parādnieks savus pienākumus nevar uzdot pildīt trešajai personai, līdz ar to lūgts sniegt viedokli par šādiem jautājumiem:

1) vai fiziskās personas maksātnespējas procesā parādnieks ir tiesīgs nodot trešajai personai (uz pilnvaras pamata) savu pienākumu izpildi, tas ir, parādnieka vietā sniegt maksātnespējas procesa administratoram informāciju, parakstīt atbildes uz informācijas pieprasījumiem, parakstīt saistību dzēšanas plānu, pieteikumus tiesai utt.? Gadījumā, ja parādnieks to ir tiesīgs darīt, kā administrators var veikt darbības parādnieka saukšanai pie likumā noteiktās atbildības vai konstatēt saistību dzēšanas procedūras ierobežojumus[1], ja parādnieks pats nesniedz administratoram informāciju un neparaksta attiecīgo atbildi (kurā norādīta nepatiesa informācija)?

2) vai administratoram ir tiesības atkāpties no pilnvarojuma līguma (atsaukt pilnvaru)[2] , kuru parādnieks izdeva pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas viņa interešu pārstāvībai maksātnespējas procesa laikā?

[1] Fiziskās personas maksātnespējas procesam ir ne tikai sociālās aizsardzības, "otrās iespējas", bet arī audzinoša funkcija, kuru saprātīgi nevar īstenot bez parādnieka aktīvas līdzdalības maksātnespējas procesā. Parādniekam personīgi jāpilda savi pienākumi, uzņemoties atbildību par savas rīcības sekām. Turklāt fiziskās personas maksātnespējas procesa rezultātā parādnieks nezaudē savu rīcībspēju, izņemot Maksātnespējas likumā noteiktos izņēmumus saistībā ar viņa rīcību ar savu mantu.[3]

Pārstāvība nav pieļaujama tajos tiesiskajos darījumos, kuros tiesību subjektam saskaņā ar likumu ir jāpiedalās personiski.[4] Proti, nav pieļaujams personisku pienākumu pildīšanu un personisku tiesību izlietošanu uzticēt citai personai. Savukārt ar personiskām tiesībām un pienākumiem ir jāsaprot tādas tiesības un pienākumi, ko izpildīt iespējams tikai konkrētai personai tās personisko īpašību vai pašas saistības dēļ. Tādi ir tiesiskie darījumi, kas saistīti ar īpaši nozīmīgu lēmumu pieņemšanu personiskajā dzīvē vai mantiskajā jomā.[5]

Maksātnespējas likumā[6] noteiktais fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis pēc būtības paredz atbrīvoties no mantiska rakstura saistībām, ko fiziskā persona ir uzņēmusies, bet nespēj pildīt. Savukārt, ja maksātnespējas process norit normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, tā mērķis tiek sasniegts un parādnieku atbrīvo no nesegtajām saistībām. Tātad tieši no fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķa un būtības izriet šī tiesību institūta personiskais raksturs. Līdz ar to Maksātnespējas likumā noteiktie fiziskās personas pienākumi un piešķirtās tiesības bankrota procedūras[7] un saistību dzēšanas[8] procedūras laikā ir izlietojamas fiziskai personai personīgi. Maksātnespējas likums neparedz tiesības fiziskajai personai pilnvarot citu personu veikt savus pienākumus maksātnespējas procesā.

Turklāt Maksātnespējas likuma normas attiecībā uz maksātnespējas procesa norisi ir speciālas salīdzinājumā ar Civillikumu, kura vispārējās normas par pilnvarojuma tiesībām ir piemērojamas tiktāl, ciktāl tās neierobežo Maksātnespējas likuma normas.

No iepriekš minētā secināms, ka administratoram iesniedzamā informācija ir jāsagatavo[9] (jāparaksta) pašam parādniekam, jo tikai parādniekam ir paredzēta atbildība par Maksātnespējas likumā noteikto pienākumu neizpildi.[10] Pretējā gadījumā, ja administratora pieprasīto informāciju sagatavo parādnieka pilnvarnieks un šī informācija neatbilst patiesībai, tad varētu tikt apgrūtināta saistību dzēšas procedūras piemērošanas ierobežojuma pierādīšana. Respektīvi, ka parādnieks apzināti sniedzis nepatiesas ziņas. Nav pieļaujams, ka parādnieks šādā veidā izvairās no Maksātnespējas likumā noteikto pienākumu pilnvērtīgas izpildes un negatīvajām sekām, kuras iestājas pienākuma neizpildes gadījumā.

Parādnieka pienākumu izpildes personīgais raksturs attiecas uz visiem Maksātnespējas likumā paredzētajiem parādnieka sastādītajiem dokumentiem, jo īpaši uz saistību dzēšanas plānu, jo parādnieks personīgi ir atbildīgs par saistību dzēšanas plāna izpildi[11], savukārt pilnvarnieks nav tiesīgs veikt darbības, kuru veikšanā pārstāvība nav pieļaujama.

[2] Administratora pilnvaru apjoms fiziskās personas maksātnespējas procesā nav identisks tam pilnvaru apjomam, kāds paredzēts juridiskās personas maksātnespējas procesā. Proti, Maksātnespējas likums[12] paredz izņēmumu no Civillikumā[13] nostiprinātā vispārējā pacta sunt servanda principa. Maksātnespējas likumā[14] administratoram piešķirtās izvēles tiesības izpildīt līgumu vai atkāpties no līguma juridiskās personas maksātnespējas procesā tiek izmantotas, lai nodrošinātu parādnieka aktīvu saglabāšanu.

Savukārt fiziskās personas maksātnespējas procesā administratoram nav piešķirts tāds pilnvarojuma apjoms, kurš pieļauj piemērot izvēles tiesības atbilstoši Maksātnespējas likumam[15] , kas skaidrojams ar fiziskās personas maksātnespējas procesa institūta atšķirībām.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam fiziskās personas darījumi, kurus tā ir slēgusi pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, ir izvērtējami fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas ierobežojumu, kā arī darījumu izvērtēšanas kontekstā.[16]

Konkrētajā gadījumā parādnieks ir pilnvarojis citu personu veikt savus pienākumus fiziskās personas maksātnespējas procesā. Civillikumā[17] izsmeļoši uzskaitīti pilnvarojuma līguma izbeigšanās pamati, un tie ir: ar savstarpēju vienošanos; ar dotā uzdevuma nobeigšanu; kad pilnvarotājs atsauc savu pilnvarojumu; kad pilnvarnieks uzteic pilnvarojumu; ar vienas vai otras puses nāvi; kad notecējis pilnvarojuma laiks. Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka pilnvarojuma līguma izbeigšanās īpatnības ir saistītas ar tā uzticības raksturu,[18] secināms, ka administratoram fiziskās personas maksātnespējas procesā nav paredzēti tiesiski līdzekļi, lai pilnvarojumu atsauktu.

Tomēr maksātnespējas procesa efektivitātes un likumības nodrošināšanas nolūkā konkrētais parādnieks jāinformē, ka fiziskās personas maksātnespējas procesā parādnieka pienākumu izpildes pārstāvība nav pieļaujama. Turklāt, lai gan parādnieks var izmantot juridiskās konsultācijas ar maksātnespējas jomu saistītos jautājumos, saziņai ar administratoru ir jānotiek nepastarpināti un visus dokumentus parādniekam ir jāapliecina ar savu parakstu.

[1] Maksātnespējas likuma 153. panta 2. punkts

[2] Maksātnespējas likuma 101. pants.

[3] Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punkts.

[4] Balodis, K. (2007). Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 279. lpp

[5] Turpat.

[6] Maksātnespējas likuma 5. panta pirmā daļa.

[7] Maksātnespējas likuma 139. un 140. pants.

[8] Maksātnespējas likuma 160. un 161. pants.

[9] Vienlaikus parādniekam ir iespēja izmantot Maksātnespējas likuma 137. panta 13. punktā noteikto, ka administrators pēc parādnieka lūguma un abpusējas vienošanās sniedz konsultāciju saistību dzēšanas plāna projekta sagatavošanā.

[10] Maksātnespējas likuma 153. panta 3. punkts.

[11] Maksātnespējas likuma 160. panta 1. punkts.

[12] Maksātnespējas likuma 101. pants.

[13] Civillikuma 1587. pants.

[14] Maksātnespējas likuma 101. pants.

[15] Maksātnespējas likuma 101. pants.

[16] Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punkts.

[17] Civillikuma 2312. pants.

[18] K.Torgāns. Saistību tiesības. II daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 201. lpp.

• Administrators, būdams NILLTPFNL subjekts, šā likuma prasību izpildei ir tiesīgs pieprasīt parādniekam – fiziskajai personai iesniegt personu apliecinoša dokumenta kopiju.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu, vai administratoram ir tiesības pieprasīt iesniegt (pa e-pastu nosūtīt) maksātnespējīgās fiziskās personas pases kopiju. Administrators to pamato ar NILLTPFNL normām, jo administrators ir šī likuma subjekts, kuram ir pienākums identificēt klientus, tostarp fiziskās personas, kuru procesus administrē.

Fiziskās personas maksātnespējas process ir veids, kā persona administratora uzraudzībā un maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā pēc iespējas pilnīgāk apmierinot kreditoru prasījumus var atjaunojot maksātspēju. Līdz ar to, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi, administratoram Maksātnespējas likumā noteiktais pilnvarojums paredz plašu tiesību un pienākumu loku, tajā skaitā pieprasīt un saņemt no parādnieka informāciju (Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. punkts un 137. panta 4. punkts).

Atbilstoši NILLTPFNL 3. panta pirmās daļas 13. punktam administratori ir NILLTPFNL subjekti.

NILLTPFNL 11. panta pirmajā daļā ir uzskaitīti gadījumi, kad likuma subjektam, tai skaitā administratoram, ir uzlikts par pienākumu veikt klienta izpēti.

Savukārt NILLTPFNL 1. panta ceturtajā punktā ir definēts jēdziens "klients". Attiecīgi klients ir juridiskā vai fiziskā persona vai juridisks veidojums, vai šādu personu apvienība, vai veidojumu apvienība, kuram likuma subjekts sniedz pakalpojumu vai pārdod preci.

Līdz ar to, lai noteiktu administratora klientu loku atbilstoši NILLTPFNL noteiktajam jēdzienam "klients", administratoram nepieciešams vērtēt faktiskos un tiesiskos apstākļus kopsakarā ar klienta pazīmēm un maksātnespējas procedūru specifiku.

NILLTPFNL 28. panta pirmā daļa paredz, lai izpildītu šā likuma prasības, likuma subjektam ir tiesības pieprasīt no saviem klientiem un klientiem ir pienākums sniegt klienta izpētei nepieciešamo patieso informāciju un dokumentus, tajā skaitā par patiesajiem labuma guvējiem, klientu veiktajiem darījumiem, klientu un patieso labuma guvēju saimniecisko, personisko darbību, finansiālo stāvokli, naudas vai citu līdzekļu avotiem. Savukārt par NILLTPFNL prasību izpildi ir atbildīgs likuma subjekts, tostarp administrators (NILLTPFNL 29. panta trešā daļa).

Tātad, ņemot vērā administratora pienākumu nodrošināt NILLTPFNL regulējuma prasību ievērošanu, secināms, ka administratoram ir tiesības fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros no parādnieka pieprasīt un saņemt jebkuru informāciju, kurai ir nozīme konkrētā maksātnespējas procesā.

Atbilstoši NILLTPFNL 11.¹ panta pirmās daļas 1. punktam klienta identificēšana un iegūto identifikācijas datu pārbaude ietilpst klienta izpētes pasākumos, kas nozīmē, ka administrators apstrādā ar klientu identifikāciju saistītos datus.

Saskaņā ar Fizisko personu datu apstrādes likuma 25. panta pirmo daļu datu apstrāde ir atļauta, ja ir vismaz viens no Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6. panta 1. punktā noteiktajiem pamatiem. Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6. panta 2. un 3. punkta prasības attiecībā uz datu apstrādi, kas veicama, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu, uzdevumu, ko pārzinis veic sabiedrības interesēs, vai lai pārzinis varētu īstenot tam likumīgi piešķirtas oficiālās pilnvaras, ir noteiktas attiecīgo jomu regulējošos normatīvajos aktos.

Vispārīgā datu aizsardzības regula ļauj pieprasīt uzrādīt personu apliecinošu dokumentu un kopēt personas apliecinošus dokumentus personām, kurām šāds pienākums ir noteikts likumā.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija direktīvas (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK 13. panta 1. punkta a) apakšpunkts noteic, ka klienta uzticamības pārbaudes pasākumi ietver klienta identifikāciju un klienta identitātes pārbaudi, izmantojot dokumentus, ziņas vai informāciju, kas iegūta no uzticama un neatkarīga avota.

NILLTPFNL 12. panta pirmā daļa noteic, ka fizisko personu identificē, pārbaudot tās identitāti pēc klienta personu apliecinoša dokumenta. Turklāt saskaņā ar NILLTPFNL 14. panta pirmo daļu likuma subjekts, uzsākot darījuma attiecības vai veicot NILLTPFNL 11. pantā minētos darījumus, izgatavo to dokumentu kopijas, uz kuru pamata veikta klienta identifikācija.

Atbilstoši Personu apliecinošu dokumentu likuma 4. panta pirmajai daļai personas apliecība un pase ir atzīstama par personu apliecinošu dokumentu.

Norādāms, ka no NILLTPFNL 12. panta satura izriet, ka klienta (fiziskās personas) identifikācija primāri ir paredzēta klātienē, likuma subjektam pārbaudot klienta identitāti pēc personu apliecinoša dokumenta. Savukārt NILLTPFNL 23. panta pirmajā daļā ir atrunāta fiziskās personas identifikācijas procedūra bez tās piedalīšanās klātienē. Proti, NILLTPFNL 23. panta ceturtā daļa noteic, ka likuma subjekts, balstoties uz risku novērtējumu, var veikt klienta identifikāciju, klientam personīgi nepiedaloties identifikācijas procedūrā klātienē, kad klientu nav identificējis likuma subjekts, tā darbinieks vai pilnvarotā persona, ja likuma subjekts ir veicis risku novērtējumu un veiktie klientu identifikācijas pasākumi, klientam personīgi nepiedaloties identifikācijas procedūrā, atbilst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas riskiem.

Ņemot vērā iepriekš minētās tiesību normas, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administrators, būdams NILLTPFNL subjekts, šā likuma prasību izpildei ir tiesīgs pieprasīt parādniekam – fiziskajai personai iesniegt personu apliecinoša dokumenta, tostarp pases, kopiju.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka fiziskās maksātnespējas procesa sekmīgas norises nodrošināšanai ir nepieciešama administratora un parādnieka konstruktīva sadarbība un paša parādnieka interesēs ir sniegt administratoram nepieciešamo informāciju, lai vienlaikus novērstu jebkādas šaubas par iespējamiem ierobežojumiem maksātnespējas procesa norisē.

• Ja noslēgtā darījuma līdzējam (atbildētājam), kas ir bijis labticīgs, tiek nodarīti zaudējumi saistībā ar apstrīdēto darījumu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, tad viņam ir tiesības vērsties ar prasības pieteikumu tiesā.

Iesniegumā norādīts, ka fiziskā persona ir iegādājusies īpašumu, bet pret viņu ir celta prasība no maksātnespējīgā pārdevēja administratora atcelt darījumu, jo pārdevējs gadu pēc darījuma uzsācis maksātnespēju.

Līdz ar to lūgts sniegt viedokli kam jāsedz visi pircēja izdevumi (notārs, valsts nodevas, īpašumā ieguldīta nauda u.c.), ja šādu darījumu atceļ, un kā rīkoties, ja parādnieks fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā nomirs.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 128. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot Maksātnespējas likuma XXIV nodaļas noteikumus.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 96. panta pirmajai daļai maksātnespējas procesa administratoram (turpmāk – administrators) ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, likumā noteiktos gadījumos.

Maksātnespējas likuma 144. pants noteic, ka parādnieka noslēgtie darījumi ir apstrīdami šā likuma XVII nodaļā noteiktajā kārtībā, ja bankrota procedūras laikā tiek konstatēti šā likuma 153. pantā noteiktie saistību dzēšanas ierobežojumi.

Turklāt Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punkts paredz, ka saistību dzēšanas procedūru nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks pēdējo triju gadu laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas vai maksātnespējas procesa laikā ir slēdzis darījumus, kuru rezultātā kļuvis maksātnespējīgs vai radījis zaudējumus kreditoriem, turklāt viņš apzinājās vai viņam vajadzēja apzināties, ka šādu darījumu slēgšana var novest līdz maksātnespējai vai zaudējumu radīšanai kreditoriem.

No minētā izriet, ka apzinot parādnieka mantu, administratoram ir jānoskaidro, vai parādnieks noteiktu laika posmu pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas vai uzreiz pēc tās pasludināšanas un tās laikā nav slēdzis kādus darījumus, kuru rezultātā ir nokļuvis faktiskās maksātnespējas stāvoklī un nodarījis zaudējumus kreditoriem un apzinājies šo darījumu sekas[1]. Tātad, ja administrators konstatē, ka parādnieks, iespējams, ir veicis apzinātas darbības, lai nodarītu zaudējumus kreditoriem, tad administrators ceļ prasību tiesā par parādnieka slēgtā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, lai nodrošinātu kreditoru prasījumu apmierināšanu un novērstu tādu parādnieka rīcību, kas kaitē kreditoru kopuma interesēm.

Jāuzsver, ka darījuma apstrīdēšana ir izskatāma tiesas ceļā un vērtējumu par noslēgtā darījuma tiesiskumu sniedz vienīgi tiesa, kā rezultātā tiks nodibinātas arī tiesiskās sekas attiecībā uz mantas ieguvēju.

Gadījumā, ja ar tiesas nolēmumu tiks apmierināta administratora prasība par parādnieka slēgtā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, tad, ievērojot Maksātnespējas likuma 149. panta septīto daļu, administratoram parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros ir jāsniedz tiesai pieteikums par bankrota procedūras pabeigšanu, lūdzot izbeigt fiziskās personas maksātnespējas procesu. Šādos apstākļos atjaunojas arī kreditoru tiesības prasīt parādnieka saistību izpildi apmērā, kādā parādnieks nav izpildījis savas saistības fiziskās personas maksātnespējas procesā, kā arī tiek atjaunotas lietas par piespriesto, bet nepiedzīto summu piedziņu un lietas par parādnieka saistību izpildīšanu tiesas ceļā.

Ja noslēgtā darījuma līdzējam (atbildētājam), kas ir bijis labticīgs, tiek nodarīti zaudējumi saistībā ar apstrīdēto darījumu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, tad viņam ir tiesības vērsties ar prasības pieteikumu tiesā.

Vienlaikus norādāms, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 150. panta septītajai daļai tiesa izbeidz bankrota procedūru, vienlaikus izbeidzot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja parādnieks ir miris. Šādā gadījumā parādnieka parādsaistības paliek neizpildītas. Maksātnespējas likuma regulējums neparedz fiziskās personas maksātnespējas procesā mantinieku "automātisku" tiesību pārņemšanu parādnieka miršanas gadījumā. Secīgi, pēc mantojuma atklāšanās un aicinājuma mantot gan mantiniekiem, gan kreditoriem, tostarp, kuru prasījumi nebija apmierināti fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, ir tiesības pieteikties uz mantojuma atstājēja mantu.

[1] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 91. lpp.

• Administratoram fiziskās personas maksātnespējas procesā ir jāveic visas iespējamās darbības, lai noregulētu jautājumu par parādniekam piederošā transportlīdzekļa, kas, iespējams, faktiski neeksistē, norakstīšanu CSDD. Savukārt parādniekam ir pienākums iesaistīties fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksu segšanā.

Vai administratoram ir pienākums veikt parādniekam piederošā transportlīdzekļa norakstīšanu, t. sk. parādnieka vārdā apliecināt CSDD, ka transportlīdzeklis neeksistē?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 1. punktam parādnieka manta šā likuma izpratnē ir parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, t. sk. naudas līdzekļi. Tātad arī transportlīdzeklis, tiklīdz īpašuma tiesības ir reģistrētas CSDD datu bāzē, ir uzskatāms par parādniekam piederošo mantu un tas ir atsavināms fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros.

Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punkts noteic, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 95. panta otro daļu administrators pārvalda parādnieka mantu, veic pasākumus tās atgūšanai un rīkojas ar šo mantu šajā likumā noteikto pilnvaru ietvaros.

No minētā secināms, ka maksātnespējas pasludināšana ierobežo parādnieka spēju iegūt un realizēt savas tiesības un pienākumus – tiek ierobežota personas rīcībspēja[1]. Līdz ar to pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators ir tā persona, kura turpmāk rīkojas ar personas mantu, risinot jautājumus par saistību izpildi un kreditoru prasījumu apmierināšanu.

Vienlaikus norādāms, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā administrators lietās, kas skar parādnieka mantisko tiesību izlietošanu iestādē vai tiesā uzstājas parādnieka vietā un šajā statusā administrators pārņem arī parādnieka procesuālās tiesības un pienākumus[2]. Tas nozīmē, ka maksātnespējīgais parādnieks nevar patstāvīgi realizēt viņam piešķirtās tiesības, un šīs tiesības īsteno administrators kā parādnieka likumiskais pārstāvis.

Tātad administratoram fiziskās personas maksātnespējas procesā ir jāveic visas iespējamās darbības, lai noregulētu jautājumu par parādniekam piederošā transportlīdzekļa, kas, iespējams, faktiski neeksistē, norakstīšanu CSDD.

Saskaņā ar Nolietotu transportlīdzekļu apsaimniekošanas likuma 6. panta pirmo daļu transportlīdzekļa īpašnieks nodrošina, lai jebkurš tā īpašumā esošs nolietots transportlīdzeklis tiktu nodots apstrādes uzņēmumam.

Gadījumā, kad nolietots transportlīdzeklis nav nodots apstrādes uzņēmumam, jo tas ir iznīcināts vai gājis bojā un CSDD reģistrā ar to nav veiktas darbības pēc 2009. gada 31. decembra, proti, nav veikta reģistrācija vai tehniskā apskate, tad atbilstoši Dabas resursu nodokļa likuma 26. panta pirmās daļas 2. punktam par minētā transportlīdzekļa norakstīšanu ir jāmaksā dabas resursu nodoklis 165 euro apmērā.

Maksātnespējas likuma 11. panta otrā daļa noteic, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas tostarp ir izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Maksātnespējas likuma 139. panta 6. punktā ir ietverts parādnieka pienākums bankrota procedūras laikā segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 172. pantā skaidri nodefinētas fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas (tiešās un netiešās)[3], kas parādniekam rodas pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Tātad likumdevējs ir noteicis nepārprotamu parādnieka pienākumu iesaistīties fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksu segšanā.

Papildus uzsverams, ka normatīvie akti regulē administratora darbības ietvarus, nosakot administratora tiesības un pienākumus, tomēr nav iespējams tiesību aktos ietvert regulējumu, kas noteiktu ikvienu darbību katrai situācijai. Līdz ar to administratoram kā savas jomas specialistam, pārzinot konkrētā maksātnespējas procesa faktiskos apstākļus un nianses, pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora tiesībām un pienākumiem.

[1] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 66. lpp.

[2] Sk. arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 22. maija lēmumu lietā Nr. A420421411, SKA-691/2014; Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 31. oktobra spriedumu lietā Nr. C32372015, SKC-272/2019, ECLI:LV:AT:2019:1031.C32372015.13.S. Pieejams: https://www.at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/judikaturas-nolemumu-arhivs

[3]Pieejams www.mkd.gov.lv sadaļā "Fiziskās personas maksātnespējas process" [aplūkots 05.10.2021.]

• Fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšana nenozīmē arī visu pirms tam noslēgto darījumu automātisku izbeigšanos, jo maksātnespējas procesā ir piemērojami tādi tiesiskie pasākumi, lai pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus.

Maksātnespējīgā fiziskā persona ir SIA klients, kurš abonē interneta un TV pakalpojumus, kā arī iegādājās uz nomaksas pirkuma līguma pamata viedpulksteni, un veic dalīto maksājumu. Pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas fiziskā persona turpina norēķināties par visiem SIA sniegtajiem pakalpojumiem (TV, telefona sakari, internets, kā arī par viedpulksteni).

Savukārt administrators, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 136. panta pirmo un otro daļu, lūdz pārskaitīt uz viņa atvērto norēķinu kontu maksātnespējīgās fiziskās personas ieskaitītos naudas līdzekļus SIA par viedpulksteni, kas tika pārskaitīti pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Līdz ar to lūgts sniegt viedokli par to, vai administratora minētā prasība ir pamatota un konkrētajā gadījumā SIA ir jāpārskaita saņemtā nauda tikai par dalītajā maksājumā iegādāto viedpulksteni, kuru klients turpina lietot, ja viņš veic maksājumus par visiem saņemtajiem pakalpojumiem.

Maksātnespējas likuma 5. panta otrā daļa noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators.

Vienlaikus, ievērojot Maksātnespējas likuma 137. pantā noteikto, bankrota procedūras laikā administrators pārdod visu parādniekam piederošo mantu, iegūto summu novirzot procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšanai.

Līdz ar to viens no svarīgākajiem administratora pienākumiem pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas ir parādnieka mantas apzināšana, tās pārdošana un saņemto naudas līdzekļu novirzīšana kreditoru prasījumu apmierināšanai.[1] Tāpēc ir svarīgi noskaidrot parādnieka mantas nozīmi Maksātnespējas likuma izpratnē.

Maksātnespējas likuma 92. pantā ir definēts "parādnieka mantas" jēdziens, proti, tajā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tajā skaitā naudas līdzekļi; naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta; augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā; juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta. Savukārt Maksātnespējas likuma 94. pants noteic, kas ir trešajām personām piederošā manta.

No iepriekš minētā nepārprotami izriet, ka trešajai personai piederoša manta neietilpst "parādnieka mantas" jēdzienā un administrators maksātnespējas procesa ietvaros ir tiesīgs atsavināt vienīgi parādniekam piederošu mantu, nevis trešās personas mantu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 139. panta 6. un 7. punktu parādniekam bankrota procedūras laikā ir pienākums segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, kā arī pēc administratora pieprasījuma nodot administratora pārvaldījumā savu mantu, izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu, un šā likuma 140. panta 2. punktā minēto mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu.

Savukārt Maksātnespējas likuma 140. pantā ir uzskaitītas parādnieka tiesības bankrota procedūras laikā, tostarp paturēt ienākumus, kas nepieciešami fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešo izmaksu segšanai; paturēt mantu, kas viņam būtiski nepieciešama ienākumu gūšanai.

Tāpat Maksātnespējas likuma 161. panta pirmās daļas 1. punkts[2] noteic, ka parādniekam saistību dzēšanas procedūras laikā ir tiesības paturēt vismaz divas trešdaļas no saviem ienākumiem, lai segtu savas uzturēšanas izmaksas.

Cita starpā Maksātnespējas likuma 172. panta piektā daļa noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešās izmaksas tiek segtas no parādnieka līdzekļiem, ko viņš ir tiesīgs paturēt sev uzturēšanas izmaksu segšanai.

No Iesniegumā izklāstītajiem apstākļiem un minētajām tiesību normām izriet, ja viedpulkstenis, kas iegādāts SIA uz nomaksas pirkuma līguma pamata, ir atzīstams par parādniekam piederošo mantu, tad tā var tikt atsavināta bankrota procedūras ietvaros, ja vien nav pierādīts, ka viedpulkstenis būtiski ir nepieciešams, lai parādnieks gūtu ienākumus maksātnespējas procesa laikā. Savukārt, ja viedpulkstenis pieder SIA tad īpašniekam saglabājas tiesības pārņemt sev piederošo, parādniekam nodoto mantu, ja tādas tiesības pielīgtas līgumā, vai arī to atstāt parādnieka lietošanā un risināt jautājumu par turpmāko līguma izpildi.

Jāuzsver, ka arī maksātnespējas procesa laikā fiziskās personas ikdienas dzīve tiek ierobežota tikai daļēji, proti, tā var izmantot pakalpojumus, kā, piemēram, TV, telefona sakarus, internetu u.tml., kā arī veikt tādus pirkumus, kur nav nepieciešama administratora piekrišana (izņemot Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļa 4., 5. punktu), un turpināt segt tekošos maksājumus. Līdz ar to kārtējos SIA pakalpojumu maksājumus kā fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešās izmaksas, parādniekam ir pienākums segt no saviem līdzekļiem. Tomēr parādnieka darbībām jābūt primāri vērstām, lai sasniegtu Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā nosprausto mērķi.

Papildus vēršama uzmanība, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšana nenozīmē arī visu pirms tam noslēgto darījumu automātisku izbeigšanos, jo maksātnespējas procesā ir piemērojami tādi tiesiskie pasākumi, lai pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus, turklāt ievērojot Maksātnespējas likuma 6. pantā minētos principus, tostarp kreditoru vienlīdzības principu, patvaļas aizlieguma un labticības principu.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 176. panta pirmo daļu kreditors, komercsabiedrība (tiesiskās aizsardzības procesā), fiziskā persona (šīs personas maksātnespējas procesā), parādnieka pārstāvis (juridiskās personas maksātnespējas procesā) vai trešā persona, kuras likumiskās tiesības ir aizskartas, var iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam sūdzību par administratora vai tiesiskās aizsardzības procesa uzraugošās personas rīcību. Līdz ar to, ja SIA uzskata, ka ar administratora rīcību ir aizskartas SIA tiesības, tad SIA var iesniegt sūdzību Maksātnespējas kontroles dienestā.

[1] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 84. lpp.

[2] Maksātnespējas likuma redakcijā līdz 15.06.2021. (grozījumi, kas izdarīti ar 15.06.2021. likumu, kas stājās spēkā 12.07.2021. atbilstoši Pārejas noteikumu 73. punktam).

• Saņemot informāciju par zemesgrāmatā parādnieka nenostiprinātām īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu, administratora kompetencē ir izvērtēt visus ar šo informāciju saistītos apstākļus un to tiesiskās sekas un attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu fiziskās personas maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu sasniegšanu.

Administrators konstatēja, ka aktuālā tiesu prakse atļauj pārdot izsolē īpašumus, kas nav ierakstīti zemesgrāmatā, tomēr ne visos gadījumos tas ir faktiski iespējams, jo ir gadījumi, kad ir jāveic nekustamā īpašuma uzmērīšana vai citas darbības, lai varētu veikt tā ierakstīšanu zemesgrāmatā.

Līdz ar to lūgts sniegt zināmo informāciju vai pieejamo praksi par zemesgrāmatā neierakstītu nekustamo īpašumu ierakstīšanu zemesgrāmatā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 138. panta 1. punktu administratoram bankrota procedūras ietvaros ir tiesības atsavināt parādnieka mantu šajā likumā noteiktajos gadījumos. Līdz ar to secināms, ka administrators maksātnespējas procesa laikā ir tiesīgs atsavināt vienīgi parādniekam piederošu mantu, nevis trešās personas mantu.

Jāņem vērā, ka saskaņā ar Civillikuma 994. pantu par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ir ierakstīts zemesgrāmatā. Savukārt atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 1. pantam zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Līdz ar to nepieciešamība ierakstīt zemesgrāmatā nekustamo īpašumu un ar to saistītās tiesības izriet no zemesgrāmatu būtības un principiem, kas vērsti uz citu personu aizsardzību. Tajā pašā laikā norādāms, ka zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība.

Saskaņā ar Civillikuma 1477. pantu koroborācija, ierakstīšana zemesgrāmatā – ir nepieciešama tajos gadījumos, kad lietu tiesība uz nekustamo īpašumu iegūst ar darījumu, savukārt lietu tiesības, kas pastāv uz likuma pamata[1], ir spēkā arī bez ierakstīšanas zemesgrāmatā[2].

Tātad, apzinot parādnieka mantu, administrators ņem vērā publiskajos reģistros pieejamo informāciju, arī zemesgrāmatas ierakstus, un, ievērojot publiskās ticamības principu, administratoram ir tiesības paļauties uz informāciju par attiecīgā nekustamā īpašuma reģistrēto īpašnieku. No minētā secināms, ja īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu zemesgrāmatā ir nostiprinātas uz maksātnespējīgās fiziskās personas vārda, tad administratoram viennozīmīgi ir tiesības pārdot šādu nekustamo īpašumu izsolē.

Savukārt, saņemot informāciju par zemesgrāmatā parādnieka nenostiprinātām īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu, administratora kompetencē ir izvērtēt visus ar šo informāciju saistītos apstākļus un to tiesiskās sekas un attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu fiziskās personas maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu sasniegšanu.

No minētā secināms, ka administratoram ir jāveic visas iespējamās darbības, lai parādniekam piederošu nekustamo īpašumu ierakstītu zemesgrāmatā, un tikai tad jāizvēlas tāds parādnieka mantas atsavināšanas veids un kārtība, tajā skaitā arī visas procesuālās darbības atsavināšanas procesā, kas ļautu ātrāk sasniegt maksātnespējas procesa mērķi un būtu atbilstošs kreditoru kopuma interesēm.

Uzsverams, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, līdz ar to viņam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Vienlaikus norādāms, ka aktuālo informāciju attiecībā par nepieciešamajiem dokumentiem nekustamo īpašumu ierakstīšanai zemesgrāmatā aicinām meklēt Valsts zemes dienesta tīmekļa vietnē, sadaļā "Nekustamā īpašuma reģistrācija"[3]. Maksātnespējas kontroles dienests neapkopo praksi par zemesgrāmatā neierakstītu nekustamo īpašumu ierakstīšanu zemesgrāmatā, jo tas neietilpst iestādes kompetencē.

[1] Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Rīga, TNA, 2002, 122.-123. lpp.; Sk. arī Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga, Zvaigzne ABC, 2004, 127.-136. lpp.

[2] Sk. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 26. janvāra spriedumu lietā "Dzirnis pret Latviju".

[3] Pieejams: www.vzd.gov.lv [aplūkots 27.07.2021.]

• Administratoram pilnvarojot personu, t.sk. parādnieku, īstenot procesuālās tiesības civillietā ir jārēķinās ar iespējamo atbildību par zaudējumu nodarīšanu.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli par to, vai administratora rīcība atbilst Maksātnespējas likuma normām, pilnvarojot parādnieku īstenot procesuālās tiesības civillietā, un uzskatot, ka tiesvedība, kurā prasītājs pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas ir cēlis mantiska rakstura prasību, nav jautājums, kas saistīts ar parādnieka maksātnespējas procesu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Papildus Latvijas Republikas Senāts savulaik norādīja, ka administratoram kā ar publiskām pilnvarām apveltītai personai primāri jābūt lojālam pret likumu un maksātnespējas procesa likumīgu norisi [..]. Administrators nedrīkst likt savas intereses pāri likumīga un efektīva maksātnespējas procesa interesēm.[1]

Maksātnespējas likuma 92. pantā noteikts, ka "parādnieka mantas" jēdzienā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tai skaitā naudas līdzekļi; naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta; augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā; maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta; parādnieka ienākumi, kas gūti fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā.

Maksātnespējas likuma 93. panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka atgūtā manta šā likuma izpratnē ir naudas līdzekļi, kā arī cita manta, kas iekļauta parādnieka mantā juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā, pamatojoties uz prasījuma tiesībām pret trešajām personām.

No minētā nepārprotami izriet, ka parādnieka prasījuma tiesības ietilpst "parādnieka mantas" jēdzienā, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 3. punktu un 93. panta pirmās daļas 1. punktu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators. Papildus Maksātnespējas likuma 137. panta 12. punktā noteikts, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas administrators pārstāv parādnieku ar fiziskās personas maksātnespējas procesu saistītajos jautājumos. Pārstāvības tiesības administratoram piešķirtas uz laiku, kamēr noris fiziskās personas maksātnespējas process.

No minētājām tiesību normām izriet, ka parādnieka prasījuma tiesības ietilpst parādnieka mantas jēdzienā. Tādējādi administrators pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas iegūst tiesības rīkoties ar visu parādnieka mantu, t.sk. parādnieka prasījuma tiesībām, kas radušās pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto. Papildus norādāms, ka no Maksātnespējas likuma 67. panta 9. punkta izriet, ka, lai administrators varētu likumīgi un efektīvi realizēt minētās tiesību normas izpildi, administratoram ir pienākums iepazīties, izvērtēt un lemt par turpmāku rīcību ar parādnieka prasījuma tiesībām.

Attiecībā uz administratora tiesībām pilnvarot parādnieku pārstāvēt viņu tiesā norādāms turpmākais. Maksātnespējas likumā nav ietverts aizliegums administratoram pilnvarot parādnieku realizēt savas tiesības, t.sk. tiesvedības procesā. Tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā šādā situācijā ir piemērojams vispārējs regulējums.

Civillikuma 2289. pants noteic, ka ar pilnvarojuma līgumu viena puse (pilnvarnieks, uzdevuma ņēmējs) uzņemas izpildīt otrai (pilnvaras devējam, pilnvarotājam, uzdevuma devējam) - zināmu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu. Pilnvarojuma līgums ir konsensuāls līgums. Ja puses nav vienojušies par atlīdzību, tas ir bezatlīdzības un līdz ar to vienpusējs līgums. Ja paredzēta atlīdzība, līgums ir divpusējs. Tas, ka pēc līguma pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu, nemaina līguma dabu, jo nenozīmē kaut kāda labuma pretī došanu, turklāt šī atzīšana ir vairāk vērsta uz trešajām personām, ar kurām pilnvarnieks noslēdzis darījumu, uzņemies saistības pilnvarotāja vietā.[2]

Vienlaikus Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram, pilnvarojot parādnieku kādu darbību veikšanā, ir jābūt pārliecinātam par viņa godprātību, jo saskaņā ar Maksātnespējas likuma 29. panta pirmo daļu administrators atbild par zaudējumiem, kas viņa vai pilnvarnieka vainas dēļ nodarīti valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām.

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas likuma 81. panta otrajā daļā noteikts, ka administrators ziņo kreditoriem par citiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē. Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 10. pantu Maksātnespējas likuma 81. panta otrā daļa attiecas arī uz fiziskās personas maksātnespējas procesu. Tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā par parādnieka pilnvarošanu administratoram būtu obligāti jāinformē kreditori.

No minētā kopumā secināms, ka administratoram ir tiesības pilnvarot parādnieku īstenot procesuālās tiesības civillietā, par to obligāti informējot kreditorus. Tāpat mantiska rakstura prasība, kuru prasītājs (parādnieks) ir cēlis pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, ir saistīta ar parādnieka maksātnespējas procesu, ja minētā tiesvedība var ietekmēt maksātnespējas procesa norisi. Administratoram pilnvarojot personu, t.sk. parādnieku, īstenot procesuālās tiesības civillietā ir jārēķinās ar iespējamo atbildību par zaudējumu nodarīšanu.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 24. maija lēmums lietā Nr. C04268909, SKC‑618/2018.

[2] Torgāns K., Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 420.-421. lpp.

• Administratoram ir pienākums norādīt tiesai par parādnieka darījuma (ziedojuma) esamību, t.sk. vērtējot jautājumu par saistību dzēšanas procedūras pasludināšanu.

Iesniegumā norādīts, ka ar tiesas spriedumu ir pasludināts fiziskās personas (turpmāk šajā skaidrojumā – Parādnieks) maksātnespējas process. Iepazīstoties ar Parādnieka konta pārskatu par trīs gadu periodu pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, administrators konstatēja, ka Parādnieks ir divas reizes veicis ziedojumus draudzei 350 euro apmērā. Parādnieks iesniedza administratoram paskaidrojumus, norādot, ka ziedojumi tika veikti, jo Parādnieks un viņa ģimenes locekļi ir draudzes locekļi un viņu pienākums ir ziedot naudas līdzekļus baznīcas uzturēšanai un draudzes darbam.

Līdz ar to lūgts sniegt viedokli par to, vai administratoram ir tiesības vērtēt iepriekš minētos Parādnieka darījumus un norādīt uz šādu darījumu esamību tiesai, vērtējot jautājumu par saistību dzēšanas procedūras pasludināšanu.

Atbilstoši Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 9. panta pirmajai daļai ziedojums šā likuma izpratnē ir manta vai finanšu līdzekļi, kurus persona (ziedotājs) bez atlīdzības, pamatojoties uz savstarpēju vienošanos, nodod sabiedriskā labuma organizācijai tās statūtos, satversmē vai nolikumā norādīto mērķu sasniegšanai [..]. Juridiskajā literatūrā norādīts, ka ziedojums uzskatāms par atsevišķu dāvinājuma līguma veidu.^[1] Atbilstoši Civillikuma 1912. pantam dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Turklāt dāvinājums ir divpusējs darījums, kas notiek tikai tad, ja viens piedāvā mantisku vērtību, bet otrs piekrīt to pieņemt. Tādējādi, ja dāvinājuma saņēmējs atsakās no dāvinājuma, tas nav spēkā.^[2] Papildus norādāms, ka, ja ziedojuma saņēmējam ir noteikts pretpienākums attiecībā uz ziedotāju, tad nodotā manta un finanšu līdzekļi pretpienākuma apjomā nav uzskatāmi par ziedojumu.^[3] Tādējādi secināms, ka ziedojums (dāvinājums) ir uzskatāms par bezatlīdzības darījumu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likumā 97. panta pirmo daļu administratoram ir pienākums izvērtēt un celt tiesā prasību par parādnieka dāvinātās mantas vai tās daļas atdošanu atbilstoši Civillikuma 1927. panta noteikumiem. Šā panta otrā daļa notiec, ka šā panta pirmā daļa neattiecas uz biedrībām, nodibinājumiem un līdzīgām organizācijām (t.sk. reliģiskām organizācijām), kuras veic ziedojumus vai cita veida dāvinājumus savas parastās darbības ietvaros, ja šāds darījums būtiski neatšķiras no iepriekšējā gada laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas slēgtajiem darījumiem. Atbilstoši šā panta trešajai daļai darījumam, kurš noslēgts triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai pēc tās un kurā pušu savstarpējo saistību nevienlīdzība norāda, ka faktiski izdarīts dāvinājums, piemērojami noteikumi par bezatlīdzības darījumu. Savukārt šā panta ceturtajā daļā noteikts, ka ziedojumu var apstrīdēt un atprasīt, ja tas bijis prettiesisks vai nav izmantots paredzētajiem mērķiem.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 10. pantam fiziskajām personām piemēro uz juridiskajām personām attiecināmos noteikumus, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Papildus šā likuma 128. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot Maksātnespējas likuma XXIV nodaļas noteikumus.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka bezatlīdzības darījumus, t.sk. veiktos ziedojumus draudzei, ievērojot Maksātnespējas likuma 97. pantā noteikto. Ievērojot to, ka saistību dzēšanas procedūras pasludināšana ir tiesas ekskluzīvā kompetence, tad Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram būtu pienākums norādīt uz šādu darījumu esamību tiesai, t.sk. vērtējot jautājumu par saistību dzēšanas procedūras pasludināšanu. Papildus norādām, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā pats par sevi fakts, ka parādnieks ir veicis ziedojumus draudzei pirmšķietami neliecina par parādnieka negodprātību (maksātnespējas procesa kontekstā). Vienlaikus faktisko apstākļu noskaidrošana (ziedojumu apmērs, samērība starp ienākumiem un parādsaistībām, u.c.) un to izvērtēšana ir administratora un tiesas kompetence.

[1] Volmane A., Ševčuks A., Ziedojumi – ierobežojumi, atvieglojumi un nodokļi. iTiesības. Pieejams: https://itiesibas.lv/raksti/komercdarbiba/nodokli/ziedojumi-ierobezojumi-atvieglojumi-un-nodokli/13036

[2] Turpat.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2015. gada 11. decembra spriedums lietā Nr. A421021209, SKA-119/2015.

• Parādniekam ir pienākums sniegt administratora pieprasītās ziņas, bet ja pastāv objektīvi apstākļi pienākuma izpildē, tad šādu situāciju ir iespējams risināt, informējot administratoru par cēloņiem, kas kavē pienākuma izpildi.

Iesniegumā norādīts, ka iepriekš parādnieks tika nodarbināts ārpus Latvijas un vēlāk pēc repatriācijas uzsācis maksātnespējas procesu, vienlaikus sniedzot administratoram visas ziņas par iepriekšējo darba vietu ārpus Latvijas un to, ka ārpus Latvijas bija konts kredītiestādē. Administrators ir pieprasījis iesniegt konta pārskatu par pēdējiem 3 gadiem no ārzemju konta, bet situāciju apgrūtina tas, ka konts pirms repatriācijas ir slēgts, kā arī šobrīd Covid-19 dēļ parādnieks nav spējīgs aizlidot uz ārzemēm un saņemt konta pārskatu bankā. Administrators uzskata, ka tādējādi saistību dzēšanas plāns nav piemērojams, jo administrators nevar pārbaudīt darījumus. Ņemot vērā minēto, lūgts sniegt viedokli, kā šajā situācijā pareizi rīkoties parādniekam.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Lai maksātnespējas procesa norise būtu efektīva un likumīga, nepieciešama maksātnespējas procesā iesaistīto personu savstarpēja konstruktīva sadarbība.

Administratoram, pildot fiziskās personas maksātnespējas procesa administratora pienākumus, ir jāapzina parādnieka manta un saistības, pieprasot un saņemot ziņas no parādnieka (Maksātnespējas likuma 137. panta 3. un 4. punkts). Savukārt Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. un 4. punkts noteic administratora tiesības pieprasīt un saņemt no parādnieka fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju, kā arī iepazīties ar parādnieka finansiālo stāvokli un visiem dokumentiem, tos pieprasīt un saņemt.

Fiziskajai personai, vēršoties ar maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā, jāapzinās, ka pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas fiziskajai personai saskaņā ar Maksātnespējas likuma normām rodas gan tiesības, gan darbības ierobežojumi, gan arī pienākumi, kuri ir pildāmi labā ticībā. Maksātnespējas likuma 139. pantā ir noteikti parādnieka pienākumi bankrota procedūras laikā, tostarp pienākums sniegt administratoram maksātnespējas procesam nepieciešamās ziņas (Maksātnespējas likuma 139. panta 5. punkts).

No minētā izriet, ka administratoram ir tiesības un pienākums pieprasīt un saņemt no parādnieka nepieciešamo informāciju un dokumentus, lai apzinātu parādnieka mantu un saistības. Savukārt parādniekam ir pienākums sniegt administratora pieprasītās ziņas. No saņemtās informācijas un dokumentiem administratoram jāgūst skaidrs priekšstats par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Līdz ar to, ja administratora ieskatā nav saņemta izsmeļoša atbilde no parādnieka, administratoram ir tiesības atkārtoti pieprasīt informāciju par parādnieka veiktajiem darījumiem, mantu un saistībām.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Tātad fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir, ievērojot kreditoru mantiskās intereses, sniegt parādniekam otro iespēju – iespēju atjaunot maksātspēju un atgriezties civiltiesiskajā apritē kā pilnvērtīgam tās dalībniekam. Atšķirībā no piedziņas procedūras, ko veic zvērināts tiesu izpildītājs, fiziskās personas maksātnespējas process ir brīvprātīga procedūra, kas norit tieši parādnieka interesēs, jo pēc tās pabeigšanas parādnieks tiek atbrīvots no nesegtajām saistībām. Ņemot vērā minēto, jānorāda, ka ir būtiski, lai parādnieka rīcība maksātnespējas procesa ietvaros būtu labticīga, proti, lai parādnieks savas tiesības izlietotu un pienākumus pildītu labā ticībā un netaisnīgi neiedzīvotos.

Norādāms, ka fiziskās personas maksātnespējas process nav tikai otrās iespējas sniegšana maksātnespējīgam parādniekam, bet tam ir arī "audzinoša" funkcija – parādnieks maksātnespējas procesa laikā ir pakļauts dažādiem ierobežojumiem, un tam ir jāpilda zināmi nosacījumi, lai to izpildes rezultātā saņemtu atbrīvošanu no saistībām. Parādniekam ir jāapzinās viņam ar Maksātnespējas likumu uzliktie ierobežojumi un, gadījumā, ja kāds no ierobežojumiem tiek pārkāpts, fiziskās personas maksātnespējas process ir izbeidzams saskaņā ar Maksātnespējas likuma 153. pantā noteiktajiem ierobežojumiem.

Vienlaikus uzsverams, ka maksātnespējas procesa sekmīgas norises nodrošināšanai ir nepieciešama administratora un parādnieka konstruktīva sadarbība, un paša parādnieka interesēs ir sniegt administratoram nepieciešamo informāciju, lai vienlaikus novērstu jebkādas šaubas par iespējamiem ierobežojumiem maksātnespējas procesa norisē. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka konkrēto situāciju ir iespējams risināt, informējot administratoru par cēloņiem, kas šobrīd liedz iesniegt konta pārskatus.

• Nav pieļaujams, ka maksātnespējas procesa lietā atrodas dokumenti svešvalodā bez pievienotiem tulkojumiem valsts valodā, jo tādējādi netiek nodrošināta maksātnespējas procesa caurskatāmība.

Vai administratoram ir pienākums atzīt iesniegto kreditora prasījumu vācu valodā, ja kreditors ignorē atkārtotus lūgumus par kreditora prasījuma un tā pamatojošo dokumentu tulkojuma iesniegšanu latviešu valodā. Kā arī, vai var apgalvot, ka svešvalodā iesniegts prasījums neatbilst normatīvo aktu prasībām un būtu uzskatāms par trūkumu, kura novēršanu administrators var pieprasīt Maksātnespējas likuma 74. panta kārtībā un rezultātā sastādīt Maksātnespējas likuma 75. panta desmitajā daļā noteikto rakstveida lēmumu, kā pamatojumu prasījuma neatzīšanai norādot apstākli, ka prasījumam nav pievienots tulkojums latviešu valodā.

Saskaņā ar Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 55. panta 5. punktu kreditors savu prasījumu var iesniegt jebkurā Eiropas Savienības oficiālajā valodā. Vienlaikus administrators var lūgt kreditoram nodrošināt tulkojumu procedūras sākšanas dalībvalsts oficiālajā valodā. Katra dalībvalsts norāda, vai prasījuma iesniegšanas nolūkos tā akceptē kādu no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, kas nav šīs valsts oficiālā valoda. Tāpat jāmin, ka Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 preambulas 64. apsvērumā norādīts, ka sekas, ko rada nepilnīgu standarta veidlapu iesniegšana, reglamentē katras dalībvalsts tiesības. Līdz ar to jautājums, vai pieņemt tādu kreditora prasījumu, kas nav iesniegts maksātnespējas procedūras sākšanas valsts oficiālajā valodā, ir atstāts katras dalībvalsts kompetencē un to risina attiecīgās dalībvalsts normatīvie akti.

Administrators iesniegumā pamatoti norādīja, ka Maksātnespējas likumā nav noteikts, ka kreditora prasījumam jābūt iesniegtam valsts valodā. Arī Valsts valodas likuma 10. panta ceturtajā daļā noteikts, ka valsts un pašvaldību iestādes^[1], organizācijas un uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) no ārvalstīm saņemtos dokumentus var pieņemt un izskatīt bez tulkojuma valsts valodā. Attiecīgi atbilstoši Maksātnespējas likuma 67. panta 12. punktam administratoram ir tiesības pieprasīt, lai kreditors iesniedz noteiktā kārtībā apliecinātu sava prasījuma un to pamatojošo dokumentu tulkojumu valsts valodā, ja kreditora prasījums (un tā pamatojošie dokumenti) iesniegti svešvalodā. Līdz ar to secinām, ka kreditora prasījuma, kas saņemts no ārvalstīm, iesniegšana svešvalodā, nenodrošinot tulkojumu, nav tieši pretrunā normatīvajiem aktiem.

Vienlaikus kreditora prasījumam un tā pamatojošajiem dokumentiem jābūt tādiem, lai administrators atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajai daļai, pārbaudot kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām, varētu pieņemt motivētu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Ja arī administrators pietiekamā līmenī pārvalda attiecīgo svešvalodu, jāņem vērā, ka maksātnespējas procesā iesaistītajām personām, kā Maksātnespējas kontroles dienestam, tiesai, kreditoriem, nepieciešamības gadījumā jābūt iespējai pārliecināties par administratora pieņemtā lēmuma likumību. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā nav pieļaujams, ka maksātnespējas procesa lietā atrastos dokumenti svešvalodā bez pievienotiem tulkojumiem valsts valodā, jo tādējādi nebūtu iespējams īstenot efektīvu maksātnespējas procesu uzraudzību, tāpat arī netiktu nodrošināta maksātnespējas procesa caurskatāmība, ko paredz viens no maksātnespējas procesa pamatprincipiem – atklātības princips.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nepieciešams noskaidrot, kā administratoram rīkoties, ja kreditors ignorē administratora lūgumu nodrošināt sava prasījuma un to pamatojošo dokumentu tulkojumu valsts valodā. Kaut arī Maksātnespējas likumā noteikts, ka administratoram ir tiesības kreditoram pieprasīt sava prasījuma un to pamatojošo dokumentu tulkojumu valsts valodā, Maksātnespējas likums vai cits normatīvais akts neliedz administratoram pašam nodrošināt minēto dokumentu tulkojumu. Šajā gadījumā izmaksas par tulkojuma nodrošināšanu segs administrators. Saprotot, ka atkarībā no tā, kādā svešvalodā kreditora prasījums iesniegts, cik liels ir tulkojamo dokumentu apjoms, izmaksas var būt ievērojamas. Administrators var vienoties ar attiecīgo kreditoru, ka kreditors segs administratora izdevumus par tulkojuma nodrošināšanu, bet šāda vienošanās ir iespējama tikai tad, ja tam piekrīt abas puses. Līdz ar to jebkurā gadījumā pastāv risks, ka izmaksas par tulkojuma nodrošināšanu nāksies segt administratoram.

No iesniegumā ietvertās informācijas iegūta pārliecība, ka Administrators vairākkārt un bez vilcināšanās mēģināja sazināties ar Vācijas nodokļu administrāciju, lai izprasītu no kreditora nepieciešamo dokumentu tulkojumus un lai varētu pieņemt lēmumu par attiecīgā kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Ja kreditors izvēlas realizēt savas tiesības iesniegt kreditora prasījumu maksātnespējas procesa ietvaros, tad viņam būtu arī aktīvi jārīkojas, lai nodrošinātu, ka administratora rīcībā ir visa nepieciešamā informācija un pamatojošie dokumenti, lai viņš varētu pieņemt lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu. Tiesību zinātnē pausta atziņa, ka apstāklim, ka kreditors pēc administratora lūguma nav nodrošinājis iesniegto dokumentu tulkojumu, nevajadzētu radīt negatīvas tiesiskās sekas.^[2] Tomēr Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā šī tēze nevar tikt attiecināta uz visiem kreditoriem. Šajā gadījumā kreditors - Vācijas nodokļu administrācija, ir valsts iestāde, kurai visticamāk ir pieejami resursi, lai nodrošinātu nepieciešamo dokumentu tulkojumu latviešu valodā (to pierāda arī iesniegumā norādītais, ka kreditors kļūdaini iesniedza Administratoram kreditora prasījuma tulkojumu lietuviešu valodā).

Vienlaikus tikpat būtisks ir iesniegumā minētais apstāklis, ka Vācijas nodokļu administrācija ir parādnieka vienīgais kreditors. Līdz ar to jautājuma atrisināšana par konkrētā kreditora prasījuma pamatotību ir tieši saistīta ar to, cik ātri un vai vispār tiks sasniegts attiecīgā maksātnespējas procesa mērķis. Fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Ja Administrators izvēlas netulkot Vācijas nodokļu administrācijas kreditora prasījumu un tā pamatojošos dokumentus un attiecīgi neatzīt šo prasījumu, tad vienlaikus arī tiks izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, jo netiks atzīts neviens kreditora prasījums (Maksātnespējas likuma 150. panta trešā daļa). Šajā gadījumā Administratoram jāizvērtē, vai ieguvums, kas tiks sasniegts, nodrošinot kreditora prasījuma tulkojumu un pieņemot lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu (īstenots fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis, uzturēts komerctiesiskās apgrozības ātrums), atsver tās izmaksas, ko radīs tulkojuma nodrošināšana. Kā arī Administrators var vērtēt, cik liela ir iespējamība, ka tulkojuma nodrošināšanas izmaksas varētu segt kreditors. Administrators, nodrošinot kreditora prasījuma un to pamatojošo dokumentu tulkojumu, rīkojas tā, lai radītu pēc iespējas mazākas izmaksas, bet vienlaikus īstenotu mērķi – pieņemt motivētu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu, nodrošinot, ka par šī lēmuma likumību var pārliecināties maksātnespējas procesā iesaistītās personas.^[3]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 75. pantu pieņemt lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu, daļēju atzīšanu ir administratora ekskluzīvajā kompetencē, līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests nevar šo lēmumu pieņemt Administratora vietā. Vienlaikus, apkopojot iepriekš minēto, Administrators nevarētu pamatot lēmumu par kreditora prasījuma neatzīšanu tikai ar apstākli, ka nav nodrošināts kreditora prasījuma un tā pamatojošo dokumentu tulkojums. Administratoram, pieņemot lēmumu, nepieciešams izvērtēt konkrētās situācijas apstākļus - gan kreditora iespējas nodrošināt šādu tulkojumu, ar kādām izmaksām Administratoram būtu jārēķinās, lai nodrošinātu tulkojumu, kā Administratora lēmums nenodrošināt attiecīgā kreditora prasījuma tulkojumu ietekmē parādnieka maksātnespējas procesa mērķu sasniegšanu.

[1] Valsts iestāde plašākā nozīmē kā publisko personu kopums aptver arī administratorus, kas kā valsts amatpersonas ir ar publisko varu apveltīti tiesību subjekti, kuriem valsts ar tiesību normām nodevusi konkrētu valsts funkciju izpildi – maksātnespējas procesa administrēšanu. Skatīt Danovskis E., Briede J. Publisko tiesību subjektu civiltiesiskais statuss. Pieejams: http://www.tzpi.lu.lv/files/2014/09/Danovskis_Briede_Publisko_tiesibu_subjektu_civiltiesiskais_statuss.pdf [aplūkots 04.03.2021.]

[2] Wessels, B. International Insolvency Law. Denventer: Kluwer Law International, 2012, p. 820.

[3] Wessels B., Virgós M. European Communication and Cooperation Guidelines for Cross-border Insolvency. P. 55 – 56. Pieejams: https://www.insol-europe.org/download/documents/1113 [aplūkots 11.03.2021.]

• Darījuma deklarēšanas fakta pārbaude ir viens no pamatojošiem pierādījumiem, lai administrators spētu pieņemt tiesisku lēmumu.

Vai administratoram ir tiesības un/vai pienākums vērtēt parādnieka darbības saistībā ar saņemto aizdevumu deklarēšanu VID.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajā daļā un 75. panta pirmajā daļā noteiktajam, administratoram ir pienākums pārbaudīt kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām, kā arī pēc kreditoru prasījumu pārbaudes pieņemt pamatotu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Līdz ar to administratora lēmumam ir jābūt tiesiskam un jāatbilst faktiskajiem apstākļiem, lai nodrošinātu gan atsevišķu kreditoru, gan kreditoru kopuma aizsardzību, jo no administratora lēmuma ir atkarīgs katra kreditora apmierināmā prasījuma apmērs un prasījuma apmierināšanas kārtība.

Savukārt Maksātnespējas likuma 73. pantā ir uzskaitīta kreditora pieteikumā norādāmā informācija, kura administratoram nepieciešama pamatota lēmuma pieņemšanai attiecībā uz iesniegto kreditora prasījumu. Savukārt no Maksātnespējas likuma 73. panta sestās daļas izriet, ka administratoram ir pienākums pirms lēmuma par kreditora prasījumu pieņemšanas pārbaudīt, vai kreditora iesniegtie prasījumu pamatojošie dokumenti apliecina prasījuma pamatotību.

Attiecīgi, lai ievērotu Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto, administratoram jāizvērtē kreditora prasījuma pamatotība, balstoties uz kreditora iesniegtajiem prasījumu pamatojošiem dokumentiem, administratoram pieejamiem parādnieka dokumentiem, vai saskaņā ar Maksātnespējas likuma 27. panta pirmo daļu nepieciešamības gadījumā pieprasot papildu informāciju. Tādējādi, lai nodrošinātu objektīvu katra kreditora interešu ievērošanu, administrators lēmumu par kreditoru prasījumu atzīšanu pieņem, pārbaudot visu tam pieejamo informāciju par konkrēto saistību. Turklāt administrators ir tiesīgs pieprasīt papildu pierādījumus, ja administratora ieskatā jau iesniegtie pierādījumi nav bijuši pietiekami kreditora prasījuma atzīšanai.

Līdz ar to tikai administratora ekskluzīvā kompetencē ir izvērtēt, vai viņa rīcībā esošie dokumenti ir pietiekami, lai izlemtu jautājumu par kreditora prasījuma atzīšanu. Turklāt Maksātnespējas likuma 75. panta astotā daļa noteic, ja administratora rīcībā nonāk jaunatklāti apstākļi vai dokumenti par kreditora prasījumu, par kuru jau ir pieņemts lēmums, administrators šo lēmumu ir tiesīgs grozīt vai atcelt, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad šajā likumā noteiktajā kārtībā sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Atceļot sākotnējo lēmumu, administrators pieņem jaunu lēmumu šajā pantā noteiktajā kārtībā, ievērojot šā likuma 73. pantā noteikto kreditoru prasījumu pieteikšanas termiņu.

Savukārt gadījumā, kad kreditoram ir iebildumi par administratora lēmumu par cita kreditora prasījuma atzīšanu, tad saskaņā ar Maksātnespējas likuma 80. panta otro daļu kreditors ir tiesīgs administratora lēmumu par cita kreditora prasījuma atzīšanu vai daļēju atzīšanu pārsūdzēt tiesā minētajā normā noteiktajā termiņā.

Nodokļu reglamentējošajos normatīvajos aktos ir skaidri noteikts, kādos gadījumos aizdevuma saņēmējam ir obligāts pienākums aizdevumu deklarēt VID. Proti, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8.¹ panta piektās daļas 2. punkts noteic, ka informāciju VID par viena aizdevēja taksācijas gada laikā fiziskajai personai izsniegtajiem aizdevumiem, kuru apmērs (to kopsumma) vienai fiziskajai personai pārsniedz 15 000 euro, vai par aizdevumiem, kuru apmērs (to kopsumma) pirmstaksācijas gadā nepārsniedza 15 000 euro, bet kopā ar taksācijas gadā izsniegto aizdevumu pārsniedz 15 000 euro, kā arī informāciju par noslēgto aizdevuma līgumu un aizdevuma apmēru līdz pēctaksācijas gada 1. jūnijam Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā sniedz - maksātājs jeb pati fiziskā persona - aizdevuma ņēmēja, ja aizdevējs ir fiziskā persona - rezidents, kas aizdevumu nesniedz savas saimnieciskās darbības ietvaros, vai nerezidents, vai citos gadījumos.

Turklāt, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8.¹ panta ceturtā daļa paredz, ja aizdevuma līgums ir noslēgts ar nerezidentu, kurš nav citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts rezidents, un aizdevējs atrodas, ir izveidots vai nodibināts valstī, ar kuru Latvijai nav noslēgta un stājusies spēkā konvencija par nodokļu dubultās neuzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu, vai zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijā, aizdevumam jābūt noslēgtam notariālā akta formā.

Tāpat likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" ir ietverti nosacījumi, kuriem iestājoties, izsniegtais aizdevums fiziskai personai tiek klasificēts kā tās ienākums, kam piemērojams iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kā arī precizēts kam un kādos gadījumos minētais nodoklis ir jāmaksā. Proti, atbildīgā persona par iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksu tiek noteikta, ņemot vērā, vai aizdevuma līgums atbilst likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" noteiktajiem kritērijiem. Atkarībā no tā, vai aizdevuma līgums atbilst vai neatbilst noteiktiem nosacījumiem, par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksu ir atbildīgs aizdevuma ņēmējs vai aizdevējs.^[1]

Savukārt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 139. pants noteic soda naudas piemērošanas nosacījumus par skaidras naudas darījumu deklarēšanas nosacījumu un lietošanas ierobežojumu neievērošanu.

Ņemot vērā iepriekš minēto secināms, ka administratoram kreditora prasījuma izvērtēšanas procesā ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums vērtēt parādnieka darbības saistībā ar saņemto aizdevumu deklarēšanu VID, jo nodokļu regulējošās tiesību normas skaidri noteic, kādos gadījumos aizdevuma saņēmējam aizdevums ir jādeklarē obligāti. Savukārt administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likumā piešķirto pilnvaru apjomu ir saistoši arī citos normatīvajos aktos paredzētie noteikumi, jo īpaši, ja šādas darbības sekmē pamatota lēmuma pieņemšanu par kreditora prasījuma atzīšanu vai neatzīšanu. Respektīvi - darījuma deklarēšanas fakta pārbaude ir viens no pamatojošiem pierādījumiem, lai administrators spētu pieņemt tiesisku lēmumu.

Papildus jāuzsver, ka tiesu praksē ir vairākkārt akcentēta prasība parādniekam pildīt pienākumus godprātīgi un parādnieka darbību kopumam gan pirms, gan maksātnespējas procesā ir jābūt atbilstošam šim kritērijam. Līdz ar to, ja parādnieks nav deklarējis aizdevumu VID, kaut gan saskaņā ar nodokļu regulējošām tiesību normām aizdevums bija jādeklarē, tad parādnieks nav rīkojies atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam. Turklāt šādas rīcības sekas vienlaikus rada ne tikai jaunas saistības, jo kā norādīts iepriekš, par nodokļu regulējošo tiesību normu pārkāpumiem ir paredzēts naudas sods, bet arī liek apšaubīt parādnieka rīcības godprātību, kā arī kreditora prasījuma īstumu. Turklāt nav nozīmes iesniegumā norādītajam apstāklim, ka parādnieks konkrētās saistības ir norādījis pieteikumā tiesai par maksātnespējas procesa pasludināšanu, jo atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁷ panta otrajai daļai tiesa, pasludinot fiziskās personas maksātnespējas procesu parādniekam, nevērtē kreditora prasījuma pamatotību pēc būtības, bet pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas kreditoru prasījumu pamatotības pārbaude ietilpst ekskluzīvā administratora kompetencē.

[1] Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8.¹ panta astotā un devītā daļa. Skatīt: Valsts ieņēmumu dienesta metodiskais materiāls. Ienākumam pielīdzināmais aizdevums.

Pieejams: http://www.vid.gov.lv/sites/default/files/mm_ienakumiem_pielidzinamie_aizdevumi2021.pdf.

• Ja administrators saņem ziņas par kreditora prasījuma apmēra izmaiņām, tad saskaņā ar Maksātnespējas likumu administratoram ir jāveic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā.

1) vai administratoram ir pienākums veikt grozījumus kreditoru prasījumu reģistrā, precizējot kreditora parāda apmēru.

2) kādā veidā veikt grozījumus, ja EMUS ir paredzēts norādīt summu, no kuras kreditors atteicās,^[1] bet kreditors šo summu paziņojumā nav norādījis.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 78. panta pirmajai daļai administrators kārto kreditoru prasījumu reģistru. No minētās tiesību normas nepārprotami izriet, ka kreditoru prasījumu reģistra kārtošana, t.sk. izmaiņu veikšana, ir administratora ekskluzīvā kompetence. Kreditoru prasījumu reģistrā tiek ierakstītas ziņas, kas noteiktas šā panta otrajā daļā (t.sk. izmaiņas kreditoru prasījuma apmērā) un minētās ziņas ir pieejamas tikai maksātnespējas procesā iesaistītajām personām.

Ņemot vērā minēto secināms, ka, ja administrators saņem ziņas par kreditora prasījuma apmēra izmaiņām, tad saskaņā ar Maksātnespējas likuma 78. panta pirmo daļu un otrās daļas 6. punktu administratoram ir jāveic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā minēto izmaiņu veikšana ir būtiska, lai nodrošinātu atklātības principa (Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punkts) ievērošanu. Vienlaikus, ja kreditora prasījuma apmēra izmaiņas ir saistītas ar to, ka parādnieks pilda fiziskās personas saistību dzēšanas plānu, tad izmaiņas kreditoru prasījuma reģistrā nav jāveic.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 78. panta ceturto daļu administrators piecu dienu laikā paziņo par izmaiņām kreditoru prasījumu reģistrā kreditoriem, parādnieka pārstāvim, Maksātnespējas kontroles dienestam un tiesai, kurā pasludināts attiecīgais maksātnespējas process.

Lai veiktu izmaiņas EMUS, nepieciešams noskaidrot, kādas darbības pēc būtības veiktas ar attiecīgo kreditoru prasījumu. Administratoram ir jāizvērtē, vai attiecīgais kreditora prasījums ir samazināts, jo, piemēram, segts ārpus maksātnespējas procesa, līdz ar to kreditors atsakās no daļas prasījuma. Tādā gadījumā administratoram EMUS kreditora prasījuma kartiņā darbību sarakstā jāpievieno jauna darbība "Kreditors atteicies no prasījuma" un jānorāda summa, par kuru izmainījies atzītais kreditora prasījums. Piemēram, ja administrators sākotnēji ir atzinis kreditora prasījumu par 100,00 euro (galvenais prasījums) un ir saņēmis informāciju no kreditora, ka atlikušais prasījuma apmērs ir 60,00 euro, tad laukā "Izmaiņas galvenā prasījuma apmērā" ir jānorāda 40,00 euro (100,00 - 60,00 = 40,00). Atlikušo atzīto prasījuma apmēru EMUS aprēķinās automātiski. Vienlaikus jāņem vērā, ka katrā konkrētā gadījumā apstākļi var būt dažādi, tāpēc neskaidru apstākļu gadījumā būtu jālūdz kreditoram precizēt summu, par kuru samazināts kreditora prasījums (nevis tikai norādīt atlikušo prasījuma apmēru).

Tāpat svarīgi noskaidrot, vai kreditora norādītais kreditora prasījuma samazinājums būtu uzskatāms par kreditora prasījuma apmierināšanu. Piemēram, kreditors norāda, ka atlikušā prasījuma apmērs ir samazinājies no 60,00 euro uz 50,00 euro, jo parādnieks veica kārtējo saistību dzēšanas plānā paredzēto maksājumu. Secināms, ka atzītā prasījuma apmērs pēc būtības nav mainījies, bet prasījums ir apmierināts daļēji. Šādā gadījumā administratoram EMUS kreditora prasījuma kartiņā nebūtu jāprecizē kreditora prasījuma informācija, jo kreditora prasījums segts saistību dzēšanas procedūras laikā. Ja kreditora prasījums tiktu segts bankrota procedūras laikā (piemēram, no naudas līdzekļiem, kas iegūti pārdodot parādniekam piederošu mantu), tad EMUS kreditora prasījuma kartiņā darbību sarakstā būtu jāpievieno jauna darbība "Apmierināts" un jānorāda summa (konkrētajā piemērā 10,00 euro), par kuru apmierināts kreditora prasījums.

[1] EMUS metodiskie norādījumi, 14. lpp. "kreditors atteicies no prasījuma".

• Pieteikums par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu parādnieka nāves gadījumā saistību dzēšanas procedūras laikā ir pamatojams ar Civilprocesa likuma 223. panta 7. punktu. Nevar pieļaut situāciju, ka, neskatoties uz parādnieka nāvi, tiek turpināts fiziskās personas maksātnespējas process.

1) vai no Maksātnespējas likuma 150. panta septītās daļas izriet, ka, ja parādnieks nomirst bankrota procedūras laikā, tad bankrota procedūra izbeidzama tajā pašā brīdī un neatkarīgi no tā, vai visa manta ir pārdota?

2) vai administratoram būtu jāpārdod manta, ja parādnieks nomirst bankrota procedūras laikā un administrators ir ņēmis mantu savā pārvaldījumā?

3) vai administratoram būtu jāpārdod manta, ja parādnieks nomirst saistību dzēšanas procedūrā un viņam ir palikusi ienākumu gūšanai būtiski nepieciešamā manta vai vienīgais mājoklis?

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Savukārt šā panta otrajā daļā noteikts, ka fizikās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 150. panta septīto un astoto daļu tiesa izbeidz bankrota procedūru, vienlaikus izbeidzot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja parādnieks ir miris. Šajā gadījumā administratoram ir pienākums iesniegt tiesai pieteikumu par bankrota procedūras izbeigšanu. Savukārt Maksātnespējas likums neparedz, kādas darbības administratoram ir jāveic, ja parādnieks ir miris saistību dzēšanas procedūras laikā.

Tajā pašā laikā atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā.

Ņemot vērā, ka Maksātnespējas likums nenosaka kārtību, kādā ir izbeidzams fiziskās personas maksātnespējas process, ja parādnieks ir miris saistību dzēšanas procedūras laikā, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā šādā gadījumā ir piemērojams Civilprocesa likuma 223. panta 7. punkts. Proti, minētā tiesību norma paredz, ka tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja mirusi fiziskā persona, kura ir viena no pusēm lietā, un apstrīdētā tiesiskā attiecība nepieļauj tiesību pārņemšanu. Jāņem vērā, ka maksātnespējas procedūra īstenojama kā tiesiska rakstura pasākumu kopums konkrētai fiziskai personai ar mērķi atjaunot konkrētās personas maksātspēju un šā procesa tiesību pārņemšana citai personai netiek pieļauta. Tādējādi pieteikums par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu parādnieka nāves gadījumā saistību dzēšanas procedūras laikā būtu pamatojams ar Civilprocesa likuma 223. panta 7. punktu.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administrators saskaņā ar Maksātnespējas likumā minētajiem principiem nevar pieļaut situāciju, ka, neskatoties uz parādnieka nāvi, tiek turpināts fiziskās personas maksātnespējas process. Tādējādi administratoram, konstatējot, ka parādnieks ir miris, jebkurā maksātnespējas procesa stadijā ir pienākums nekavējoties iesniegt tiesai pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 363.³⁶ pantu.

Tāpat Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā gan bankrota procedūras laikā, gan saistību dzēšanas procedūras laikā pēc parādnieka nāves viņa manta nebūtu atsavināma fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros. Proti, tiesību doktrīnā ir atzīts, ka mantojuma tiesība rodas mantojuma atstājēja nāves brīdi [..].[1] Līdz ar to parādnieka mantas atsavināšana fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros pēc viņa nāves, iespējams, varētu aizskart mantinieku tiesības.

[1] Gencs Z., Mantošana. Zinātniski praktisks komentārs. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 15. lpp.

• Administratoram ir tiesības fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros pieprasīt no parādnieka - fiziskās personas - identifikācijas anketas aizpildīšanu, jo likumdevējs ir piešķīris administratoram tiesības pieprasīt un arī saņemt jebkuru informāciju, kurai ir nozīme konkrētā maksātnespējas procesā.

1) vai likumdevējs ir deleģējis administratoram tiesības fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros pieprasīt no parādnieka fiziskās personas identifikācijas anketas aizpildīšanu?

2) vai likumdevējs ir uzlicis par pienākumu fiziskai personai bankrota procedūras laikā, pēc administratora pieprasījuma, aizpildīt fiziskās personas identifikācijas anketu?

Fiziskās personas maksātnespējas process ir veids, kā persona administratora uzraudzībā un maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā pēc iespējas pilnīgāk apmierinot kreditoru prasījumus var atjaunojot maksātspēju. Līdz ar to, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi, administratoram Maksātnespējas likumā noteiktais pilnvarojums paredz plašu tiesību un pienākumu loku, tajā skaitā pieprasīt un saņemt no parādnieka informāciju (Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. punkts un 137. panta 4. punkts).

Atbilstoši NILLTPFNL 3. panta pirmās daļas 13. punktam administratori ir NILLTPFNL subjekti.

NILLTPFNL 1. panta ceturtajā punktā ir definēts jēdziens "klients". Attiecīgi klients ir juridiskā vai fiziskā persona vai juridisks veidojums, vai šādu personu apvienība, vai veidojumu apvienība, kuram likuma subjekts sniedz pakalpojumu vai pārdod preci.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību, ka, lai noteiktu administratora klientu loku atbilstoši NILLTPFNL noteiktajam jēdzienam "klients", administratoram nepieciešams vērtēt faktiskos un tiesiskos apstākļus kopsakarā ar klienta pazīmēm un maksātnespējas procedūru specifiku.

Tā kā administratoram ir pienākums nodrošināt NILLTPFNL regulējuma prasību ievērošanu, tad secināms, ka administratoram ir tiesības fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros pieprasīt no parādnieka - fiziskās personas - identifikācijas anketas aizpildīšanu, jo likumdevējs ir piešķīris administratoram tiesības pieprasīt un arī saņemt jebkuru informāciju, kurai ir nozīme konkrētā maksātnespējas procesā.

Attiecīgi fiziskai personai bankrota procedūras laikā, pēc administratora pieprasījuma, ir jāaizpilda fiziskās personas identifikācijas anketa. Tāpat Maksātnespējas likuma 139. panta 5. punkts noteic, ka parādniekam ir pienākums sniegt administratoram maksātnespējas procesa norisei nepieciešamās ziņas. Vienlaikus norādāms, ka maksātnespējas procesa sekmīgas norises nodrošināšanai ir nepieciešama administratora un parādnieka konstruktīva sadarbība un paša parādnieka interesēs ir sniegt administratoram nepieciešamo informāciju, lai vienlaikus novērstu jebkādas šaubas par iespējamiem ierobežojumiem maksātnespējas procesa norisē.

Papildus norādāms, ka atbilstoši NILLTPFNL 45. panta pirmās daļas 10. punktam administratorus NILLTPFNL prasību izpildē uzrauga un kontrolē Administratoru asociācija.

Tā kā atbilstoši NILLTPFNL par uzraudzības un kontroles institūciju administratoriem ir noteikta Administratoru asociācija un administratoru iekšējās kontroles sistēmas instrukcijas izstrāde ir Administratoru asociācijas ekskluzīvā kompetence, tad gadījumā, ja ir neskaidrības attiecībā uz iesniegumā minētās anketas saturu, tad Maksātnespējas kontroles dienests aicina vērsties Administratoru asociācijā, kas ir atbildīga par NILLTPFNL likuma normu piemērošanu un administratoru iekšējās kontroles sistēmas instrukcijas izstrādi atbilstoši NILLTPFNL likuma jēgai un mērķim.

• Ja Administrators bankrota procedūras ietvaros nav sastādījis galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu un tas nav ticis nodots kreditoru un tiesas izvērtēšanai, tad administrators nav tiesīgs saņemt atlīdzību par atgūto mantu, lai arī ir veicis darbības tās atgūšanai, un nav pamata segt izmaksas, kas radušās bankrota procedūras laikā.

1) kam Administratoram ir jāizmaksā bankrota procedūras laikā no Parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas iegūtie naudas līdzekļi – kreditoriem vai jānodod Parādniekam kā viņam piederoša manta?

2) ja naudas līdzekļi ir jāizmaksā kreditoriem, vai Administratoram, ņemot vērā, ka Parādnieka maksātnespējas process ir izbeigts, ir jāsastāda galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts, nosakot kreditoru prasījumu segšanas kārtību, kā arī pārskats par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem, vai, iespējams, par naudas līdzekļu nodošanu atpakaļ Parādniekam jāpaziņo Maksātnespējas likuma 81. panta kārtībā? Vai kreditoriem būtu tiesības iebilst pret maksātnespējas procesa izmaksām?

3) ja naudas līdzekļi ir jāizmaksā (jānodod) parādniekam, vai Administratoram ir jāinformē kreditori par naudas līdzekļu nodošanu atpakaļ Parādniekam un jāsastāda galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts un jāsniedz pārskats par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem vai, iespējams, par naudas līdzekļu nodošanu atpakaļ Parādniekam jāpaziņo Maksātnespējas likuma 81. panta kārtībā? Vai kreditoriem būtu tiesības iebilst pret maksātnespējas procesa izmaksām?

4) vai Administrtors ir tiesīgs aprēķināt sev atlīdzību par mantas pārdošanu? Ja atlīdzība ir aprēķināma un atlikušie naudas līdzēkļi ir nododami Parādniekam (nevis izmaksājami kreditoriem), vai administratora atlīdzība ir aprēķināma pēc formulas (450,00 – 2,95) x 10% vai 450,00 x 10% (jo nav summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem)?

Maksātnespējas likuma 111. panta pirmā daļa (ievērojot Maksātnespējas likuma 128. panta pirmo daļu)^[1] noteic, ka administrators divu mēnešu laikā no juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas sastāda parādnieka mantas pārdošanas plānu vai ziņojumu par parādnieka mantas neesamību. Ziņojums par mantas neesamību tiek sastādīts, ja administrators konstatē, ka parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru (Maksātnespējas likuma 112. panta pirmā daļa). Līdz ar to likumdevējs ir paredzējis, ka administratoram divu mēnešu laikā no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas ir pienākums sastādīt vai nu parādnieka mantas pārdošanas plānu, ja bankrota procedūras ietvaros ir veicama parādnieka mantas pārdošana, vai ziņojumu par mantas neesamību.

Maksātnespējas procesa gaitā administratora sastādīti dokumenti primāri pilda kreditoru informēšanas funkciju, nodrošinot parādnieka kreditoriem informāciju par administratora veiktajām un plānotajām darbībām maksātnespējas procesa ietvaros un nodrošinot kreditoriem tiesības izteikt iebildumus vai priekšlikumus attiecībā uz maksātnespējas procesa norisi. Ziņojums par mantas neesamību ir pielīdzināms mantas pārdošanas plānam, jo pēc būtības abi minētie dokumenti atbilst vienam dokumentu tipam, kas tiek sastādīts, izvērtējot parādnieka mantisko stāvokli.

Maksātnespējas likuma 147. panta pirmā daļa noteic, ka pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes administrators 15 dienu laikā sastāda un nosūta visiem kreditoriem galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu, nosakot kreditoru prasījumu segšanas kārtību, kā arī pārskatu par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem.

Savukārt Maksātnespējas likuma 149. panta pirmā daļa noteic, ka paziņojumu par bankrota procedūras pabeigšanu administrators nosūta kreditoriem un parādniekam ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc tam, kad ir pabeigta parādnieka mantas pārdošana un atgūšana (144. pants).

No iepriekš minētā izriet, ka administratoram bankrota procedūras ietvaros ir jāveic Maksātnespējas likumā noteiktās nepieciešamās secīgās darbības, kas ir nesaraujami saistītas ar Maksātnespējas likumā noteikto procedūru un to pavadošo dokumentu sastādīšanu.

No Maksātnespējas likuma 171. un 172. panta var secināt, ka galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts ietver ziņas par administratora atlīdzības apmēru bankrota procedūras ietvaros un maksātnespējas procesa izmaksām, kā arī saskaņā ar Maksātnespējas likuma 147. panta pirmo daļu, ja ir notikusi parādnieka mantas pārdošana, administrators arī norāda kreditoru prasījumu segšanas kārtību.

Savukārt kreditoriem izmaksājamo summu ir iespējams noteikt tikai pēc tam, kad ir pabeigta parādnieka mantas atgūšana un pārdošana, jo tikai pēc minēto darbību veikšanas  administrators var aprēķināt izdevumu kopējo apmēru, kas savukārt ļauj precīzi aprēķināt administratora atlīdzību un kreditoriem izmaksājamo naudas līdzekļu apmēru un attiecīgi sastādīt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu.

Līdz ar to secināms, ka galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts ir pamatdokuments naudas līdzekļu sadalei bankrota procedūras ietvaros un turpmākai bankrota procedūras pabeigšanai, kas atbilstoši Maksātnespējas likuma 147. panta pirmajai daļai ir pakļauts kreditoru kontrolei un saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.³⁰ panta pirmo daļu - tiesas kontrolei.

Attiecīgi gadījumā, ja administrators bankrota procedūras ietvaros nav sastādījis galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu un tas nav ticis nodots kreditoru un tiesas izvērtēšanai, tad secināms, ka administrators nav tiesīgs saņemt atlīdzību par atgūto mantu, lai arī ir veicis darbības tās atgūšanai, un nav pamata segt izmaksas, kas radušās bankrota procedūras laikā.

Savukārt fiziskās personas bankrota procedūras izbeigšanas sekas, ja vienlaikus ir izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, atbilstoši Maksātnespējas likuma 151. panta pirmajai daļai paredz, ka izbeidzas Maksātnespējas likumā paredzētās administratora tiesības un Maksātnespējas likumā paredzētie ierobežojumi parādnieka rīcībai ar savu mantu. Līdz ar to, ja ar tiesas lēmumu ir izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, tad administratora pilnvaras konkrētā maksātnespējas procesā izbeidzas un administrators vairs nav tiesīgs sastādīt jebkādus dokumentus saistībā ar konkrēto maksātnespējas procesu.

Tāpat no Maksātnespējas likuma 151. panta pirmajā daļā noteiktā izriet, ka naudas līdzekļi, kuri ir administratora rīcībā un nav tikuši sadalīti atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktaji kārtībai, izbeidzot fiziskās personas bankrota procedūru, vienlaikus izbeidzot maksātnespējas procesu, ir nododami parādniekam kā viņam piederoša manta.

[1] Fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot šīs nodaļas noteikumus.

• Administratoram ir pienākums izvērtēt, vai attiecībā uz fiziskās personas maksātnespējas procesu nepastāv Maksātnespējas likumā noteiktie ierobežojumi un administrators ir kompetents patstāvīgi izlemt, kāda informācija ir nepieciešama konkrētu apstākļu noskaidrošanai.

 1) lūgts sniegt viedokli par Maksātnespējas likuma 27. panta interpretāciju, proti, par administratora tiesībām pieprasīt un saņemt informāciju no komersanta (lidsabiedrības).

2) vai administratora norādītais informācijas pieprasīšanas mērķis – noskaidrot, vai parādnieks ir sniedzis patiesas ziņas, norādot Latviju par savu galveno interešu centru, var tikt sasniegts, pieprasot informāciju vienam komersantam (lidsabiedrībai).

Fiziskās personas maksātnespējas process ir veids, kā persona administratora uzraudzībā un maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā var atjaunot maksātspēju un pēc saistību dzēšanas procedūras beigām tikt atbrīvota no parādsaistībām. Tomēr, šādu tiesisko aizsardzību var baudīt persona, kura pati ir bijusi godprātīga un uz kuru nevar attiecināt Maksātnespējas likumā noteiktos ierobežojumus.

Maksātnespējas likuma 130. panta un 153. pantā minēto maksātnespējas procesa ierobežojumu pamatā ir starptautiskā praksē plaši akceptēts princips, ka "otrā iespēja" pienākas tikai labticīgiem parādniekiem. Tā kā parādnieka atbrīvošana no pārmērīgām saistībām notiek, kreditoriem zaudējot nesegtos prasījumus pret parādnieku, būtu netaisnīgi no kreditoriem prasīt šādu pametumu, ja parādnieks ir nelabticīgs.[1]

Pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas, parādnieka godprātības izvērtējums attiecībā uz nepatiesas informācijas sniegšanu ir izdarāms tālākā maksātnespējas procesa gaitā, kad administratoram ir jāveic darbības attiecīgo apstākļu noskaidrošanai un, administratoram konstatējot, ka pastāv maksātnespējas procesa ierobežojumi atbilstoši Maksātnespējas likuma 130. pantam, maksātnespējas process ir izbeidzams likumā noteiktajā kārtībā.

Savukārt likumdevējs ir piešķīris administratoriem Maksātnespējas likuma 27. pantā noteiktās tiesības pieprasīt un saņemt informāciju, lai administrators nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Līdz ar to administrators atbilstoši Maksātnespējas likumā piešķirtajai kompetencei izvērtē, kādu informāciju ir nepieciešams pieprasīt konkrētu apstākļu noskaidrošanai un attiecīgi vēršas pie konkrētas kompetentās personas vai institūcijas. Lai arī Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punktā nav sniegts detalizēts kompetento personu un institūciju uzskaitījums, tomēr izšķirošais apstāklis ir minēto subjektu rīcībā esošā informācija, kas saistīta ar fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi. Tā, piemēram, konkrētajā gadījumā administratora pieprasījums un tā pamatojums attiecas uz apstākļu noskaidrošanu saistībā ar fiziskajai personai noteikto galveno interešu centru Latvijā un, neapšaubāmi, tikai administratora rīcībā ir informācija, kādēļ konkrētajā gadījumā viņam ir būtiski saņemt informāciju no viena komersanta (lidsabiedrības).

Saistībā ar minēto būtiski uzsvērt, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁷ panta 4.³ daļai Latvijai ir piekritība uzsākt Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 1. punktā noteikto maksātnespējas procedūru. Par šo tiesas lēmumu parādnieks vai kreditors saskaņā ar Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 5. pantu var iesniegt blakus sūdzību 30 dienu laikā no lēmuma pasludināšanas dienas. Blakus sūdzības iesniegšana neaptur maksātnespējas procedūras uzsākšanu. Tādējādi tiek nodrošināts, ka maksātnespējas process, kas pasludināts uz parādnieka tiesai sniegtas informācijas pamata, var tikt izbeigts, ja kreditori iesniedz ziņas un pierādījumus, kas pamatoti norāda uz parādnieka galveno interešu centra atrašanos citā dalībvalstī. Tomēr administrators neietilpst to subjektu lokā, kuram ir tiesības apstrīdēt šādu tiesas lēmumu, bet šāds lēmums neizslēdz iespēju, ka administrators, sākot pildīt amata pienākumus parādnieka maksātnespējas procesā, konstatē apstākļus, kuri rada pamatotas šaubas par parādnieka godprātību saistībā ar nepatiesas informācijas sniegšanu attiecībā uz parādnieka galveno interešu centra atrašanos citā dalībvalstī. Tādā gadījumā administratoram ir pienākums šādus apstākļus pārbaudīt un, ja pēc saņemtās informācijas apstiprinās fakts, ka parādnieks ir sniedzis nepatiesu informāciju, tad administratoram ir pamats rīkoties atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁹ panta pirmajai un otrajai daļai, kura noteic, ka pēc administratora pieteikuma tiesa lemj par bankrota procedūras izbeigšanu un pieteikumā par bankrota procedūras izbeigšanu administrators norāda bankrota procedūras izbeigšanas pamatu. Attiecīgi saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²⁹ trešo daļu tiesa izbeidz bankrota procedūru, ja konstatē ierobežojumus fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanai.

Rezumējot iepriekš minēto Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, tā kā administratoram ir pienākums izvērtēt, vai attiecībā uz fiziskās personas maksātnespējas procesu nepastāv Maksātnespējas likuma 130. pantā noteiktie ierobežojumi un administrators ir kompetents patstāvīgi izlemt, kāda informācija ir nepieciešama konkrētu apstākļu noskaidrošanai, tad vēršanās pie viena komersanta (lidsabiedrības) ar pamatotu informācijas pieprasījumu ir samērīga ar Maksātnespējas likumā noteiktajām administratora vispārīgām tiesībām pieprasīt informāciju.

[1] Civilprocesa likuma komentāri. II daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā.- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 515. lpp. 

• Ja administrators konstatējis, ka cesiju apliecinošie dokumenti atbilst normatīvo aktu prasībām, administrators veic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, aizstājot agrāko kreditoru ar jauno.

Vai administratoram, pēc saistību dzēšanas procedūras pasludināšanas saņemot informāciju par prasījuma tiesību cesiju, ir pienākums izdarīt izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, reģistrējot izmaiņas kreditoru sastāvā un aizstājot agrāko kreditoru ar jauno?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Vēršama uzmanība, ka saistību dzēšanas procedūras pasludināšana nenoliedzami samazina administratora pienākumu un tiesību apjomu, vienlaikus jāņem vērā, ka administratoram jāpilda Maksātnespējas likumā 26. pantā minētie vispārīgie pienākumi, t.sk., nepieciešamības gadījumā jāizvērtē par izmaiņu veikšanu kreditoru prasījumu reģistrā, ņemot vērā, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 78. panta pirmo daļu kreditoru prasījumu reģistra kārtošana ir administratora ekskluzīvā kompetence.

Attiecībā uz kārtību, kādā administrators kreditoru prasījumu reģistrā aizstāj agrāko kreditoru (cedentu) ar jauno kreditoru (cesionāru) norādāms, ka administrators kārto kreditoru prasījumu reģistru, kurā reģistrē izmaiņas kreditoru sastāvā, prasījumu apmērā u.c. Prasījuma tiesību pāreja neietekmē jau atzītā kreditora prasījuma pamatotību un tā apmēru, tādēļ administrators atkārtoti neizvērtē kreditora prasījumu, bet gan izvērtē dokumentus, kas apliecina kreditora prasījuma tiesību pāreju. Tad, kad administrators konstatējis, ka cesiju apliecinošie dokumenti atbilst normatīvo aktu prasībām, administrators veic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, aizstājot agrāko kreditoru ar jauno. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 78. panta ceturtajai daļai administrators piecu dienu laikā paziņo par izmaiņām kreditoru prasījumu reģistrā kreditoriem, parādnieka pārstāvim, Maksātnespējas kontroles dienestam un tiesai, kurā pasludināts attiecīgais maksātnespējas process.

Vienlaikus izmaiņu veikšana kreditoru prasījumu reģistrā automātiski neuzliek administratoram pienākumu noskaidrot segto kreditoru prasījumu apmēru saistību dzēšanas procedūras laikā. Tomēr, ja administrators saistību dzēšanas procedūras laikā konstatē Maksātnespējas likuma 153. panta noteiktos saistību dzēšanas procedūras piemērošanas ierobežojumus, tad administratoram par to ir jāziņo tiesai, iesniedzot pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu (Maksātnespējas likuma 165. panta otrās daļas 1. punkts).

Attiecībā uz fiziskās personās saistību dzēšanas plāna grozījumu veikšanu, iztulkojot Maksātnespējas likuma 155. pantu kopsakarā ar 162. pantu, secināms, ka fiziskajai personai saistību dzēšanas plāns jāgroza tikai tajos gadījumos, kad fiziskās personas ienākumi palielinās vai samazinās tādā apmērā, ka tas ietekmē saistību dzēšanas plāna īstenošanas termiņu, kas noteikts saskaņā ar Maksātnespējas likuma 155. pantu.[1]

[1] Augstākās tiesas 2017. gada 3. februāra lēmums lietā Nr. SPC-10/2017 (C16082214), 4.2.1. punkts.

• Administratoram ir pienākums paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu.

Vai administratoram ir pienākums iesniegt ZTI pieteikumu izpildu lietvedības apturēšanai fiziskās personas maksātnespējas procesā?

Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļās 1. punktā noteikts, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas tiek apturēta izpildu lietvedība lietās par piespriesto, bet nepiedzīto summu piedziņu un lietās par parādnieka saistību izpildīšanu tiesas ceļā.

 Civilprocesa likuma 560. panta pirmās daļas 8. punktā noteikts, ka tiesu izpildītājs aptur izpildes lietvedību, ja parādniekam pasludināts fiziskās personas maksātnespējas process. Šā panta ceturtā daļa noteic, ka šā panta pirmās daļas 8. punktā minētajā gadījumā tiesu izpildītājs pabeidz uzsākto mantas pārdošanu, ja tā jau ir izsludināta vai manta nodota tirdzniecības uzņēmumam pārdošanai, izņemot gadījumu, kad fiziskās personas mantas pārdošanas plānā ir paredzēts atlikt mājokļa pārdošanu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 148. pantu. No pārdošanā saņemtās naudas tiesu izpildītājs ietur sprieduma izpildes izdevumus, bet pārējo naudu nodod administratoram kreditoru prasījumu segšanai atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai, ievērojot nodrošinātā kreditora tiesības. Savukārt saskaņā ar šā panta piekto daļu šā panta pirmās daļas 8. punkta noteikumi neattiecas uz izpildu lietām par prasībām, kuru izpilde nav saistīta ar piedziņas vēršanu uz parādnieka mantu vai naudas līdzekļiem. Tiesu izpildītājs izpildes lietvedību arī aptur, ja izpildu dokuments izsniegts prasībās, kuru izpilde saistīta ar nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē vai kustamās mantas nodošanu.

Atšķirībā no Civilprocesa likuma 563. panta otrās daļas, kura noteic, ka izpildu lietvedība ir izbeidzama pēc administratora pieteikuma, ja parādniekam likumā noteiktajā kārtībā pasludināta maksātnespēja, ne Civilprocesa likuma 560. pants, ne Maksātnespējas likums tieši nenoteic, pēc kā iniciatīvas pieņemams lēmums par izpildu lietvedības apturēšanu Civilprocesa likuma 560. panta pirmās daļas 8. punktā minētajos gadījumos, tomēr tiesu praksē vairākkārt atzīts, ka paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu ir šajā procesā ieceltā administratora pienākums.[1]

Piemēram, Rīgas apgabaltiesa 2012. gada 7. marta lēmumā lietā Nr. C24078112 norādīja, ka Maksātnespējas likuma 65. panta 12  punktā ir noteikts, ka administratoram pēc juridiskas personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir pienākums iesniegt ZTI pieteikumu par izpildu lietvedības izbeigšanu lietās par piespriesto, bet no parādnieka nepiedzīto summu piedziņu un lietās par saistību izpildīšanu tiesas ceļā. Maksātnespējas likuma 10. pantā (Likuma normu piemērošanas īpatnības) noteikts, ka fiziskajām personām un personālsabiedrībām piemēro uz juridiskajām personām attiecināmos noteikumus, ja Maksātnespējas likumā nav noteikts citādi.

No minētā tiesa secina, ka administratoram ir pienākums nekavējoties paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas pasludināšanu, kaut arī šāds pienākums nav tieši ierakstīts Maksātnespējas likuma sadaļā par fizisko personu maksātnespējas pasludināšanas sekām un administratora pienākumiem pēc tam.[2]

Līdz ar to administratoram ir pienākums paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, ievērojot Maksātnespējas likuma 10. pantā un 65. panta 12. punktā norādīto. Vienlaikus tas neizslēdz iespēju, ka parādnieks paziņo ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, ņemot vērā, ka maksātnespējas pasludināšana tieši skar parādnieka intereses, un Maksātnespējas likumā nav tieši noteikts, kam ir pienākums paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu.

[1] Berlande G., Civilprocesa likuma 560. panta komentārs. Civilprocesa likuma komentāri. III daļa (61. – 86  nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā.- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 299. lpp.

[2] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2012. gada 7. marta lēmums lietā Nr. C24078112. Sk. arī Daugavpils tiesas 2012. gada 21. februāra lēmumu lietā Nr. C12276511 0971/12.

• Jebkura Maksātnespējas likumā noteiktā parādnieka pienākuma nepildīšana var būt pamats ierobežojuma konstatēšanai un saistību dzēšanas procedūras izbeigšanai, nedzēšot atlikušās saistības. To, vai konkrētā pienākuma neizpilde būtiski apgrūtina maksātnespējas procesa norisi, sākotnēji vērtē administrators, savukārt gala lēmumu pieņem tiesa.

1) kādā veidā parādnieka maksātnespējas process ir izbeidzams, ja parādnieks nesniedz tiesā pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu?

2) kā administratoram vajadzētu rīkoties šādā situācijā, ievērojot visu pušu intereses un tiesiskos principus?

Fiziskās personas saistību dzēšanas procedūras laikā administratora tiesības ir ierobežotas, proti, saistību dzēšanas plāna izpilde ir parādnieka atbildība, savukārt administrators veic uzraudzību. Ar terminu uzraudzība saprot kāda procesa vai parādības nepārtrauktu novērošanu, novērtēšanu un analīzi, lai nepieciešamības gadījumā veiktu korekcijas.[1] Tādējādi, lai administrators varētu veikt saistību dzēšanas procedūras pilnvērtīgu uzraudzību, administratoram un parādniekam ir savstarpēji jāsadarbojas.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 165. panta otrās daļas 1. punkts piešķir administratoram tiesības iesniegt tiesai pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu, ja administrators konstatē saistību dzēšanas procedūras piemērošanas ierobežojumus (153. pants).

Maksātnespējas likuma 153. panta 2. punktā noteikts, ka saistību dzēšanas procedūra nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks ir sniedzis apzināti nepatiesu informāciju par savu mantisko stāvokli un slēpis savus patiesos ienākumus. Apzināti nepatiesas informācijas sniegšana un ienākumu slēpšana var izpausties dažādi.[2] Par mantiskā stāvokļa slēpšanu ir atzīstama arī parādnieka nesadarbošanās ar administratoru (piemēram, administratora pieprasīto ziņu nesniegšana) maksātnespējas procesa laikā.

Maksātnespējas likuma 153. panta 3. punkts noteic, ka saistību dzēšanas procedūru nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks nepilda bankrota vai saistību dzēšanas procedūrā paredzētos pienākumus, būtiski apgrūtinot maksātnespējas procesa efektīvu norisi. Juridiskajā literatūrā atzīts, ka jebkura noteiktā pienākuma nepildīšana var būt pamats ierobežojuma konstatēšanai un saistību dzēšanas procedūras izbeigšanai, nedzēšot atlikušās saistības. To, vai konkrētā pienākuma neizpilde būtiski apgrūtina maksātnespējas procesa norisi, sākotnēji vērtē administrators, savukārt gala lēmumu pieņem tiesa.[3]

Ņemot vērā to, ka tiesas lēmums ir pieņemts 2019. gada 19. decembrī un uz iesnieguma sagatavošanas brīdi parādnieks nav novērsis lēmumā norādītos trūkumus, tad Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā minētā parādnieka rīcība pirmsšķietami varētu liecināt par maksātnespējas procesa vilcināšanu, un šāda rīcība ir pretēja maksātnespējas likuma nostiprinātajam mērķim un labticības principam (Maksātnespējas likuma 6. panta 8  punkts).

Ievērojot iesniegumā aprakstīto situāciju aicinām Jūs atkārtoti sazināties ar parādnieku un noskaidrot tos apstākļus, kas liedz parādniekam novērst tiesas konstatētos trūkumus, un aicināt parādnieku atkārtoti iesniegt pieteikumu tiesā par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu. Gadījumā, ja parādnieks nesniegs ziņas vai kā citādi nesadarbosies ar administratoru un aktīvi nerīkosies situācijas atrisināšanā, tad aicinām Jūs izvērtēt iespēju rīkoties atbilstoši Maksātnespējas likuma 165. panta otrās daļas 1. punktam un 153. pantam.

Papildus vēršam uzmanību, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm. Pieejams: http://termini.lza.lv/term.php?term=uzraudz%C4%ABba &list=uzraudz%C4%ABba&lang=LV [aplūkots 2020. gada 16. jūnijā]

[2] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 119. lpp.

[3] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 119. lpp.

• Parādnieka patstāvīga ienākumu gūšana un maksājumu veikšana kreditoriem fiziskās personas maksātnespējas procesā ir priekšnoteikums sekmīgai fiziskās personas maksātnespējas procesa norisei.

1) vai Latvijas Republikas prokuratūrā iesniegt protestu par saistību dzēšanas plānu, kā rezultātā atceltu tiesas lēmumu un parādnieks veiktu grozījumus saistību dzēšanas plānā un administrators pārdotu mājokli?

2) vai lūgt procesa virzītāju atcelt mantas arestu, lai administrators varētu pārdod parādnieka mājokli saistību dzēšanas procedūras laikā?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 1. pantu šā likuma mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja, iespējams, maksātspējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus.

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā fiziskās personas maksātnespējas process definēts kā tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Ar kreditoru prasījumu maksimālu apmierināšanu jāsaprot to apmierināšana gan no parādnieka mantas, gan no ienākumiem maksātnespējas procesa laikā.[1]

No Maksātnespējas likuma 1. panta un 5. panta pirmās daļas gramatiskā un sistēmiskā iztulkojuma izriet, ka fiziskās personas maksātnespējas process īstenojams, piemērojot šajā likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 160. panta 2. punktam parādniekam saistību dzēšanas procedūras laikā ir jāgūst ienākumi atbilstoši savām iespējām, lai pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus.

Latvijas Republikas Senāts norādīja, ka minētajā normā definēto pienākumu, ņemot vērā tajā noteiktos maksātnespējas procesa principus (it īpaši saistību izpildes un labticības principu), var atzīt par pienācīgi izpildītu tikai tad, ja: 1) parādnieks ienākumus ir guvis patstāvīgi (saskaņā ar likumu ienākumu gūšanas pienākums ir parādnieka personiskais pienākums, kuru viņš nav tiesīgs pārlikt uz trešajām personām); 2) ienākumi gūti likumīgi (piemēram, no algota darba vai saimnieciskās darbības); 3) parādnieks ir darījis visu nepieciešamo, lai ienākumus gūtu atbilstoši savām objektīvajām iespējām, t.i., atbilstoši darba spējām (veselības stāvoklim, izglītībai, specialitātei, profesijai, iepriekšējai darba pieredzei, kā arī iespējām tikt nodarbinātam dzīvesvietas teritorijā, u.c.); 4) kreditora prasījumus parādnieks apmierinājis pēc iespējas pilnīgāk.[2]

Ienākumu gūšanas faktors, kā arī parādnieka vēlme pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus un darīt visu no sevis atkarīgo, lai gūtu ienākumus, no kuriem varētu veikt maksājumus kreditoriem, ir noteicošais fiziskās personas maksātnespējas procesa sekmīgā norisē. Tas nozīmē, ka parādniekam ir jābūt godprātīgam.[3]

No minētā izriet, ka, ja parādnieks ienākumus gūst patstāvīgi, likumīgi, atbilstoši darba spējām, un, lai pēc iespējas pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus, tad var atzīt, ka saistību dzēšanas plāns tiek pildīts godprātīgi.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 148. panta pirmajai daļai nodrošinātais kreditors un parādnieks var noslēgt vienošanos par to, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā netiek pārdots parādniekam piederošais mājoklis, kas ir ieķīlāts par labu nodrošinātajam kreditoram. Šā panta otrajā daļā noteikts, ka Maksātnespējas likuma 148. panta pirmajā daļā minētajā gadījumā fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā nodrošinātajam kreditoram tiek veikts maksājums, kas nepārsniedz summu, kura būtu maksājama parādniekam, īrējot par nodrošinājumu kalpojošo parādnieka mantu fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā. Savukārt šā panta ceturtajā daļā noteikts, ja parādniekam pēc bankrota procedūras pabeigšanas tiek piemērota saistību dzēšanas procedūra, šajā pantā minētā vienošanās paliek spēkā un nodrošinātais kreditors saistību dzēšanas procedūras laikā saņem maksājumus, kas nav lielāki par šā panta otrajā daļā minētajiem. Papildus Maksātnespējas likuma 154. panta otrās daļas 5. punktā noteikts, ka fiziskās personas saistību dzēšanas plānā tiek norādīts parādnieka ienākumu apmērs, kas nepieciešams viņa mājokļa īrei vai lietojuma procentu maksājumiem nodrošinātajam kreditoram, ja parādnieks ir vienojies ar viņu par vienīgā mājokļa saglabāšanu.

Vienošanās institūts par mājokļa saglabāšanu parādnieka īpašumā ir pamatojams ar nepieciešamību radīt vispārējās kārtības izņēmumu, tādējādi maksimāli nodrošinot parādnieka tiesības uz mājokli un sabalansējot tās ar kreditoru tiesībām saņemt sava prasījuma apmierinājumu. Fiziskās personas maksātnespējas process nav tikai otrās iespējas sniegšana maksātnespējīgam parādniekam, bet tam ir arī audzinoša funkcija. Tas nozīmē, ka parādnieks maksātnespējas procesa laikā ir pakļauts dažādiem ierobežojumiem. Turklāt parādniekam ir jāpilda likumā noteiktie nosacījumi, lai to izpildes gadījumā saņemtu atbrīvošanu no atlikušajām saistībām un atsevišķus citus labumus, tajā skaitā tiesības paturēt īpašumā savu mājokli. No minētā izriet pienākums visas saistības, ko parādnieks ir uzņēmies, slēdzot šāda veida vienošanos ar kreditoru, pildīt personīgi.[4]

Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu administrators nodrošina efektīvu un likumīgu fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Gadījumā, ja administrators konstatē saistību dzēšanas procedūras piemērošanas ierobežojumus (Maksātnespējas likuma 153. pants), tad administratoram ir pienākums rīkoties saskaņā ar Maksātnespējas likuma 165. panta otrās daļas 1. punktu.

Tādēļ no minētajām tiesību normām, tiesību doktrīnas un judikatūras kopumā secināms, ka parādnieka patstāvīga ienākumu gūšana un maksājumu veikšana kreditoriem fiziskās personas maksātnespējas procesā ir priekšnoteikums sekmīgai fiziskās personas maksātnespējas procesa norisei. Atbilstoši iesniegumā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā trešās personas iesaiste fiziskās personas maksātnespējas procesā ir vērtējama kritiski, proti, ka parādnieka vietā īres maksājumus veic trešā persona, jo ienākumu gūšana un maksājumu veikšana kreditoriem ir parādnieka pienākums.

Ņemot vērā normatīvajos aktos noteikto Maksātnespējas kontroles dienesta kompetenci, kā arī administratoram noteiktās tiesības un pienākumus, vēršam uzmanību, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 24. lpp.

[2] Latvijas Republikas Senāta 2019. gada 30. septembra lēmums lietā Nr. C32301716, SPC-23/2019 7. punkts.

[3] Sk. Senāta 2017. gada 28. septembra lēmuma lietā Nr. SPC-19/2017 8.3. punktu, 2018. gada 29. novembra lēmuma lietā Nr. SPC-10/2018 6.5. punktu, 2019. gada 24. janvāra lēmuma lietā Nr. SPC-7/2019 9.4. punktu.

[4] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 90. lpp.

• Gadījumos, kad kreditors piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot, tā nav atgūtā manta Maksātnespējas likuma izpratnē.

Iesniegumā norādīts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesā neizdevās pārdot parādniekam piederošo mantu (kapitāla daļas). Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā (111. panta septītā daļa), Administrators nosūtīja parādnieka kreditoriem paziņojumu par kapitāla daļu izslēgšanu no mantas pārdošanas plāna un uzaicinājumu kreditoriem paturēt kapitāla daļas par to nominālo vērtību.  Savukārt viens no kreditoriem paziņoja, ka piekrīt parāda saistības samazinājumam par kapitāla daļām un piekrīt paturēt kapitāla daļas par to nominālo vērtību, t.i. par 2800 euro un līdz ar to Administratora atlīdzība šajā gadījumā sastādīs 280 euro (10 % no 2800 euro) pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktu.

Ņemot vērā minēto, un sakarā ar to, ka Maksātnespējas likums nenosaka kārtību par administratora atlīdzības segšanu no maksātnespējas procesa paturētās mantas, lūgts sniegt viedokli kam augstāk aprakstītajā situācijā (parādniekam vai kreditoram, kas izteica velmi paturēt kapitāla daļas) ir pienākums segt Maksātnespējas likumā noteikto administratora atlīdzību.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 146. panta pirmo daļu parādnieka mantas pārdošanai administrators izstrādā parādnieka mantas pārdošanas plānu (113. pants), ņemot vērā šā likuma 111. un 148. panta noteikumus.

Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā cita starpā norādīts, ja parādnieka mantu nav iespējams pārdot vai mantas pārdošanas izdevumi pārsniedz prognozējamos ienākumus, administrators izslēdz to no mantas pārdošanas plāna un nekavējoties paziņo par to visiem kreditoriem šā likuma 81. pantā noteiktajā kārtībā, uzaicinot viņus paturēt mantu sev par tās sākumcenu. Kreditors, kas piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot, divu nedēļu laikā no administratora uzaicinājuma nosūtīšanas dienas paziņo par to administratoram.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 171. panta otro daļu papildus šā panta pirmajā daļā minētajai atlīdzībai administrators bankrota procedūras ietvaros saņem atlīdzību par mantas atgūšanu un pārdošanu tādā apmērā, kāds paredzēts juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 171. panta piektajai daļai fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā administratora atlīdzību sedz no parādnieka mantas un fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta, izņemot šā panta ceturtajā daļā minēto gadījumu, kad izmaksas sedz attiecīgais kreditors.

Līdz ar to secināms, ka situācijā, kad maksātnespējas procesa administratora likumisko atlīdzību sedz attiecīgais kreditors, ir par maksātnespējas procesa administratora Maksātnespējas likuma 163. pantā minētās pārbaudes veikšanu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktu, administratora atlīdzība, ja pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna sastādīšanas maksātnespējas process tiek turpināts, jo šo procesu ir iespējams finansēt no parādnieka līdzekļiem, administratora atlīdzība no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas, kā arī no atgūtās parādnieka mantas ir 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem.

Vērtējot Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā norādīto kopsakarā ar Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktu, secināms, ka gadījumos, kad kreditors piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot, tā nav atgūtā manta Maksātnespējas likuma izpratnē. Līdz ar to secināms, ka maksātnespējas procesa administratoram netiek aprēķināta atlīdzība gadījumos, kad kreditors piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot fiziskās personas maksātnespējas procesā.

• Administratoram, kurš ir reģistrēts kā PVN maksātājs, no maksātnespējas procesa depozīta summas ir jāiemaksā PVN, un administratora atlīdzības daļu veido summa pēc PVN nomaksas. Savukārt ieturot PVN par administratora atlīdzību no atgūtās mantas (parādnieka mantas), tiktu būtiski aizskartas kreditoru intereses, tādējādi pārkāpjot Maksātnespējas likuma normas.

Vai ir likumīgi administratora atlīdzībai un PVN fiziskās personas maksātnespējas procesā ieturēt (segt) no fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā citas administratora atgūtās mantas (nevis no maksātnespējas procesa depozīta), tādējādi neaizskarot nevienas personas tiesības uz procesa pieejamību un vienlaikus saglabājot vienlīdzību administratoru vidū, bez diskriminācijas elementiem atkarībā no nodokļu maksātāja statusa?

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Ar kreditoru prasījumu maksimālu apmierināšanu jāsaprot to apmierināšana gan no parādnieka mantas, gan no ienākumiem maksātnespējas procesa laikā.[1]

Maksātnespējas likuma 6. panta 4. punktā ir definēts saistību izpildes princips, kurš noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj saistības, kuras uzņēmies parādnieks, izpildīt lielākā apmērā. No minētā izriet, ka fiziskās personas maksātnespējas procesā būtu īstenojamas tikai tādas darbības, kuru mērķis ir pēc iespējas lielākā apmērā apmierināt kreditoru prasījumus, kas izriet no parādnieka uzņemtajām saistībām.[2]

PVN likuma 1. panta 14. punkts noteic, ka pakalpojuma sniegšana ir darījums, kas nav preču piegāde. PVN likuma 5. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka ar PVN apliekams darījums ir tāds saimnieciskās darbības ietvaros iekšzemē veikts darījums, kas izpaužas kā pakalpojumu sniegšana par atlīdzību.

Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 3. punktā noteikts, ka parādnieka manta šā likuma izpratnē ir saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta. No minētā nepārprotami izriet, ka parādnieka mantas jēdzienā ietilpst arī atgūtā manta.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 172. panta otro daļu maksātnespējas procesa tiešajās izmaksās ietilpst: izdevumi sludinājumu ievietošanai, izsoļu organizēšanai, norēķinu konta atvēršanai, apkalpošanai un slēgšanai; izdevumi par pasta korespondences nosūtīšanas pakalpojumiem; izdevumi, kas saistīti ar fiziskās personas mantas vērtēšanu; izdevumi par notāra pakalpojumiem; izdevumi, kas saistīti ar fiziskās personas mantas uzturēšanu, ja tā ir nodota administratoram, un darījumu pārbaudi, kā arī mantas un darījumu apdrošināšanu. Minētās izmaksas tiek segtas no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem (Maksātnespējas likuma 172. panta trešā daļa). Ņemot vērā minēto var secināt, ka no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem nav pienākuma segt PVN par administratora atlīdzību.

Papildus vēršama uzmanība, ka Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas priekšnoteikums ir fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotā Valsts kases kontā. Savukārt Maksātnespējas likuma 129. panta trešajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīts izmantojams, lai segtu šā likuma 171. panta pirmajā daļā noteikto administratora atlīdzību un PVN, ja administrators reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā. Tādējādi administratoram ir pienākums nomaksāt PVN, ja viņš ir reģistrēts PVN maksātājs.

Maksātnespējas likuma 171. panta piektā daļa noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā administratora atlīdzību sedz no parādnieka mantas un fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta. Vienlaikus Maksātnespējas likuma 171. panta sestajā daļā noteikts, ka likumā noteiktajai administratora atlīdzībai par administratora pienākumu veikšanu fiziskās personas maksātnespējas procesā papildus tiek pieskaitīts PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā. Savukārt Maksātnespējas likuma 171. panta septītajā daļā noteikts, ka gadījumos, kad administratora atlīdzība un PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, ir sedzams no Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā minētā depozīta, kopējā no depozīta izmaksājamā summa nedrīkst pārsniegt Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā minētā depozīta apmēru. No minētā izriet, ka ar Maksātnespējas likuma 171. panta septīto daļu likumdevējs konkretizēja šī panta sesto daļu, norādot, ka Maksātnespējas likums neuzliek pienākumu no parādnieka mantas vai parādniekam veikt papildu maksājumus saistībā ar administratora pienākumu veikšanu maksātnespējas procesā, bet PVN ir sedzams no Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā minētās depozīta summas.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka administratoram, kurš ir reģistrēts kā PVN maksātājs, no maksātnespējas procesa depozīta summas ir jāiemaksā PVN, un administratora atlīdzības daļu veido summa pēc PVN nomaksas. Par šādu likumdevējā gribu liecina gan likumprojekta "Grozījumi Maksātnespējas likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā),[3] gan Maksātnespējas likuma 171. panta septītajā daļā un 172. pantā norādītais. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, ieturot PVN par administratora atlīdzību no atgūtās mantas (parādnieka mantas), tiktu būtiski aizskartas kreditoru intereses, tādējādi pārkāpjot Maksātnespējas likuma 5. panta pirmo daļu, 6. panta 4. punktu un 26. panta otro daļu.

[1] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 32. lpp.

[2] Turpat.

[3] Likumprojekta "Grozījumi Maksātnespējas likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/E2E67AF2E3E97D6BC22581F3002C96BC?OpenDocument [aplūkots 2020. gada 17. janvārī]

• Administratoram par papildu atlīdzību un tās apmēru būtu jāvienojas ar kreditoriem, kuri saskaņā ar Maksātnespējas likumu ir lūguši administratoram veikt parādnieka rīcības pārbaudi saistību dzēšanas procedūras ietvaros.

Vai administrators fiziskās personas maksātnespējas procesā ir tiesīgs prasīt no kreditoriem papildu atlīdzību, ja tie lūdz administratoru uzraudzīt parādnieka darbības saistību dzēšanas procedūras laikā?

Maksātnespējas likuma 171  panta pirmajā daļā noteikts, ka par administratora pienākumu veikšanu fiziskās personas maksātnespējas procesā administrators saņem atlīdzību. Proti, šā panta pirmajā daļā ir noteikts, ka administrators saņem atlīdzību no savas iecelšanas dienas līdz bankrota procedūras pabeigšanai – vienreizēju atlīdzību divu minimālo mēnešalgu apmērā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 163. pantu, ja kreditoriem ir informācija, ka parādnieks slēpj savus ienākumus vai neveic šajā likumā noteiktās darbības, lai segtu pēc iespējas lielāku daļu no savām saistībām, kreditori ir tiesīgi lūgt administratoram, lai viņš veic parādnieka rīcības pārbaudi saistību dzēšanas procedūras ietvaros.

No minētā secināms, ka Maksātnespējas likums paredz tiesisku mehānismu, kuru var īstenot kreditori, lai aizsargātu savas intereses pret parādnieka ļaunticīgu rīcību saistību dzēšanas procedūras ietvaros.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, ja parādnieks pilda tiesā apstiprināto saistību dzēšanas plānu, kreditoriem būtu iemesls lūgt administratoram veikt parādnieka rīcības pārbaudi saistību dzēšanas procedūras ietvaros tikai tad, ja ir objektīvs pamats uzskatīt, ka parādnieks negūst ienākumus atbilstoši savām spējām, lai pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus, vai arī parādnieks ir apzināti sniedzis nepatiesu informāciju par savu mantisko stāvokli un slēpis savus patiesos ienākumus.

Maksātnespējas likuma 171. panta ceturtā daļa noteic, ka administratora atlīdzības apmēru par šā likuma 163. pantā minētās pārbaudes veikšanu nosaka, administratoram rakstveidā vienojoties ar attiecīgo kreditoru. Ja vienošanās netiek panākta, administrators saņem atlīdzību pēc fiksētās takses – vienreizēju atlīdzību vienas minimālās mēnešalgas apmērā.

Savukārt Maksātnespējas likuma 171. panta piektā daļa noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā administratora atlīdzību sedz no parādnieka mantas un fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta, izņemot šā panta ceturtajā daļā minēto gadījumu, kad izmaksas sedz attiecīgais kreditors.

 Ņemot vērā minēto secināms, ka administratoram par papildu atlīdzību un tās apmēru būtu jāvienojas ar kreditoriem, kuri saskaņā ar Maksātnespējas likuma 163. pantu ir lūguši administratoram veikt parādnieka rīcības pārbaudi saistību dzēšanas procedūras ietvaros.

Vienlaikus norādāms, ka strīdu izšķiršana par administratora atlīdzības noteikšanu nav Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē.

• Viens no Maksātnespējas likumā noteiktajiem ierobežojumiem fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanai ir nepatiesu ziņu sniegšana kreditoriem. Ja ir pieejama informācija, ka parādnieks ir sniedzis nepatiesas ziņas kreditoriem, iesniedzējam ir tiesības vērsties pie konkrētā maksātnespējas procesā ieceltā administratora, kura kompetencē ir izvērtēt iesniegumā norādītos apstākļus, tiesiskās sekas un attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu fiziskās personas maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu sasniegšanu.

 Lūgts sniegt viedokli par sekām nepatiesu ziņu norādīšanai fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumā.

Maksātnespējas procesa mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktus principus un tiesiskos risinājumus.[1]

Procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā.[2]

Viens no Maksātnespējas likumā noteiktajiem ierobežojumiem fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanai ir nepatiesu ziņu sniegšana kreditoriem.[3] Šī un citu Maksātnespējas likumā minēto maksātnespējas procesa ierobežojumu pamatā ir starptautiskā praksē plaši akceptēts princips, ka "otrā iespēja" pienākas tikai labticīgiem parādniekiem. Tā kā parādnieka atbrīvošana no pārmērīgām saistībām notiek, kreditoriem zaudējot nesegtos prasījumus pret parādnieku, būtu netaisnīgi no kreditoriem prasīt šādu pametumu, ja parādnieks ir nelabticīgs[4] un ir sniedzis apzināti nepatiesu informāciju saviem kreditoriem.

Tiesa, pasludinot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ieceļ administratoru,[5] kurš attiecīgi nodrošina efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.[6],[7] Tādējādi pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka godprātības pārbaude un izvērtējums par nepatiesas informācijas sniegšanu ir jāveic administratoram.

Līdz ar to, ja ir pieejama informācija, ka parādnieks ir sniedzis nepatiesas ziņas kreditoriem, iesniedzējam ir tiesības vērsties pie konkrētā maksātnespējas procesā ieceltā administratora, kura kompetencē ir izvērtēt iesniegumā norādītos apstākļus, tiesiskās sekas un attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu fiziskās personas maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu. Ja tiek konstatēti Maksātnespējas likumā[8] noteiktie maksātnespējas procesa ierobežojumi, tiesa pēc attiecīga pieteikuma lemj par maksātnespējas procesa izbeigšanu likumā noteiktajā kārtībā.[9]

[1] Maksātnespējas likuma 1. pants.

[2] Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punkts.

[3] Maksātnespējas likuma 130. un 153. pants.

[4] 0 Civilprocesa likuma komentāri. II daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā.- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 515. lpp.

[5] Civilprocesa likuma 363.27 panta trešā daļa.

[6] Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa.

[7] Maksātnespējas likuma 163. pants.

[8] Maksātnespējas likuma 153. panta 2. punkts

[9] Maksātnespējas likuma 165. panta otrā un trešā daļa.

• Parādniekam saglabājas pienākums segt prasījumus no neatļautas darbības arī pēc maksātnespējas procesa sekmīgas pabeigšanas, un attiecībā uz šiem prasījumiem tiek atjaunota izpildu lietvedība.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, vai ceļa satiksmes negadījuma rezultātā iegūtās parādsaistības var dzēst fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros.

Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā nostiprināts vispārējs princips, atbilstoši kuram fiziskās personas maksātnespējas procesā ne pie kādiem apstākļiem nevar atbrīvoties no saistībām, kuru pamatā tostarp ir neatļauta darbība.

Minētajā normā ir uzskaitīti prasījumu veidi, kas arī pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas netiek dzēsti. Proti, netiek dzēsti prasījumi par:

1) uzturlīdzekļu samaksu,

2) prasījumi no neatļautas darbības,

3) nodrošinātais prasījums, ja parādnieks ir saglabājis par šā prasījuma nodrošinājumu kalpojošo mājokli,

4) prasījumi par administratīvo pārkāpumu procesā piemērotajiem un Krimināllikumā paredzētajiem sodiem, kā arī kompensācija par radīto kaitējumu.

Tiesai, apmierinot fiziskās personas pieteikumu par maksātnespējas procesa piemērošanu, nav pietiekami konstatēt Maksātnespējas likuma 130. pantā noteikto ierobežojumu neesamību, bet arī ir jāpārliecinās, vai saistību dzēšanas procedūras veiksmīgas pabeigšanas gadījumā būs reāls pamats parādnieka atbrīvošanai no šīs procedūras laikā neizpildītajām atlikušajām saistībām.106 Proti, ja lielāko daļu no parādnieka saistībām veido prasījumi no neatļautas darbības, pat sekmīgi noslēdzoties fiziskās personas maksātnespējas procesam, netiek sasniegts maksātnespējas procesa mērķis – pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.

Parādniekam saglabājas pienākums segt prasījumus no neatļautas darbības arī pēc maksātnespējas procesa sekmīgas pabeigšanas, un attiecībā uz šiem prasījumiem tiek atjaunota izpildu lietvedība.

 • Atkārtoti var vērsties tiesā ar fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu ne ātrāk kā trīs gadus pēc tam, kad sniegta nepatiesu informāciju kreditoriem, un ne ātrāk kā vienu gadu pēc tam, kad izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, nedzēšot saistības.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, kad atkārtoti var vērsties tiesā ar pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanu.

No Iesnieguma izriet, ka lēmumā par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu tiesa konstatēja, ka parādnieks sniedza nepatiesas ziņas kreditoriem un attiecīgi uz šī pamata izbeidza fiziskās personas maksātnespējas procesu.

Attiecīgi atkārtoti var vērsties tiesā ar fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu ne ātrāk kā trīs gadus pēc tam, kad sniegta nepatiesu informāciju kreditoriem, un ne ātrāk kā vienu gadu pēc tam, kad izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, nedzēšot saistības (Maksātnespējas likuma 130. panta 1. un 5. punkts).

Vēršam uzmanību, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšana ir tiesas kompetencē, un tikai tiesa var konstatēt, vai pastāv ierobežojumi fiziskā personas maksātnespējas procesa pasludināšanai.

• Fiziskajai personai sākotnēji jālikvidē individuālais uzņēmums, un tikai tad tā var pieteikt fiziskās personas maksātnespējas procesu.
• Parādsaistību apmērs ir būtisks ne tikai kā priekšnoteikums, lai pasludinātu fiziskās personas maksātnespējas procesu, bet no tā ir arī atkarīgs konkrētam maksātnespējas procesam piemērojamais saistību dzēšanas procedūras ilgums.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu par šādiem jautājumiem:

1) Vai neaktīva individuālā uzņēmuma esamības gadījumā tas tiek pielīdzināts individuālajam komersantam, kura individuālā komersanta esamība ir nosacījums, kad nevar uzsākt fiziskās personas maksātnespējas procesu?

2) Ko darīt situācijā, kad pazaudēti kreditoru kontakti un termiņā nedzēsto saistību summas?

3) Ko darīt situācijā, kad neviena Latvijas kredītiestāde nevēlas atvērt norēķinu kontu?

Fiziskās personas maksātnespējas procesa subjektu var būt jebkura fiziskā persona, kura pēdējo sešu mēnešu laikā ir bijusi Latvijas Republikas nodokļu maksātājs un kurai ir finansiālas grūtības.[1] Fiziskās personas maksātnespējas process nav piemērojams individuālajiem komersantiem.[2]

Komerclikuma 74. pants noteic, ka individuālais komersants ir fiziskā persona, kura kā komersants ierakstīta komercreģistrā. Fiziskā persona var iegūt komersanta statusu tikai kā individuālais komersants. Komersants ir tas, uz kura vārda ir izveidota atsevišķa komercreģistra lieta.[3]

Likumā "Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību" skaidrots, ka individuālais uzņēmums ir tiesību subjekts, kas izveidots vienas fiziskās personas īpašuma organizēšanai, lai veiktu saimniecisko darbību. Minētā likuma 6. pants noteic, ka individuālais (ģimenes) uzņēmums un zemnieka vai zvejnieka saimniecība jāreģistrē Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā.

Secināms, ka individuālais komersants un individuālais uzņēmums ir divi atšķirīgi tiesību subjekti, kurus regulē atšķirīgi normatīvie akti. Vienlaikus tiem ir būtiska kopīga pazīme – gan individuālais komersants, gan individuālā uzņēmuma īpašnieks atbild par savām saistībām vai sava uzņēmuma saistībām ar visu savu mantu.[4]

Kā liecina tiesu prakse, Latvijas maksātnespējas tiesībās ir ieviesta maksātnespējas subjektu maksātnespējas pieteikšanas hronoloģiskā kārtība. Proti, Maksātnespējas likuma 123. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskai personai, kurai kā individuālajam komersantam ir izbeigts juridiskās personas maksātnespējas process, ir tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesu. Ar minēto normu likumdevējs maksātnespējas regulācijā kā hronoloģiski prioritāru ir noteicis tieši fiziskās personas – individuālā komersanta komerciālo statusu, kamdēļ vispirms ir jāiziet komersanta maksātnespējas process, un tikai pēc tā pabeigšanas ir iespējams uzsākt fiziskās personas maksātnespējas procesu.[5]

Ar Maksātnespējas likuma grozījumiem, kas izdarīti ar 2014. gada 25. septembra likumu, kas stājās spēkā 2015. gada 1. janvārī, likumdevējs iepriekš minēto maksātnespējas subjektu maksātnespējas pieteikšanas hronoloģisko kārtību attiecinājis arī uz fiziskajām personām, kas ir bijušas zemnieku saimniecības dibinātājas vai dalībnieces. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 123. panta otrajai daļai uz zemnieku saimniecības dibinātāju vai dalībnieku nevar attiecināt fiziskās personas maksātnespējas procesa noteikumus, kamēr zemnieku saimniecībai nav pabeigts juridiskās personas maksātnespējas. Proti, Maksātnespējas likuma 123. panta otrajā daļā noteikts, ka Maksātnespējas likuma 123. panta pirmajā daļā minētās tiesības ir arī fiziskai personai, kas ir bijusi komplementārs personālsabiedrībā, kurai ir izbeigts juridiskās personas maksātnespējas process, kā arī fiziskai personai, kas ir bijusi dibinātājs vai dalībnieks zemnieku vai zvejnieku saimniecībā, kurai ir izbeigts juridiskās personas maksātnespējas process. Tādējādi arī zemnieku saimniecības (arī individuālā uzņēmuma) gadījumā vispirms ir jāiziet juridiskās personas maksātnespējas process.[6]

Pēc sava tiesiskā rakstura individuālais uzņēmums ir līdzīgs gan individuālajam komersantam, gan zemnieku saimniecībai, jo visiem šiem komersantu veidiem vienādi regulēta mantiskā atbildība - īpašnieks atbild ar visu savu mantu. Līdz ar to attiecībā uz individuālā uzņēmuma īpašnieka tiesībām pasludināt fiziskās personas maksātnespējas procesu ir piemērojama tāda pati kārtība kā uz individuālo komersantu un zemnieku saimniecības īpašnieku. Proti, fiziskajai personai sākotnēji jālikvidē individuālais uzņēmums, un tikai tad tā var pieteikt fiziskās personas maksātnespējas procesu. Parādsaistību apmērs ir būtisks ne tikai kā priekšnoteikums, lai pasludinātu fiziskās personas maksātnespējas procesu, bet no tā ir arī atkarīgs konkrētam maksātnespējas procesam piemērojamais saistību dzēšanas procedūras ilgums, kas savukārt tieši atkarīgs no atlikušo parādsaistību apmēra un kreditoru prasījumu segšanai novirzāmās summas, un parādnieka ienākumiem. Parādniekam ir saistošs Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā nostiprinātais labticības princips, atbilstoši kuram parādnieks nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos. Vienlaikus likumdevējs, paredzot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ir vēlējies noregulēt situāciju, kurā fiziskā persona, kuras ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, varētu tikt atbrīvota no neizpildītajām parādsaistībām un atjaunot maksātspēju. Tāpat ne mazāk būtisks ir apstāklis, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²³ panta pirmajai daļai, fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumā norāda apstākļus, kuru dēļ fiziskā persona nav spējīga izpildīt saistības, visas termiņā neizpildītās saistības un to summas, kā arī visu to saistību kopējo summu, kuru izpildes termiņš iestāsies gada laikā. Līdz ar to saprotams, ka fiziskās personas maksātnespējas process piemērojams tikai tām personām, kas var norādīt savu parādsaistību apjomu, pretējā gadījumā tiesa nemaz nevarēs pasludināt fiziskās personas maksātnespējas procesu. Secināms, ka parādniekam iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu ir pienākums norādīt visus savus esošos parādus, kā arī darīt zināmus maksātnespējas procesa administratoram visus kreditorus. Tikai tad, ja parādnieks godprātīgi izpilda šos pienākumus, administrators var pilnvērtīgi pārņemt viņa mantisko attiecību pārvaldīšanu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvarā.

Lai atbrīvotos no neizpildītajām parādsaistībām un atjaunotu maksātspēju, ir būtiski norādīt visas saistības. Savukārt pēc tam, kad pasludināts fiziskās personas maksātnespējas process, informāciju par procesa pamatdatiem norāda maksātnespējas reģistrā, un kreditori var pieteikt kreditoru prasījumus. Līdz ar to iebildumi, ka parādnieks ir aizmirsis kādu kreditoru, nevar būt attaisnojums. Tie norāda tikai uz parādnieka nenopietno un nolaidīgo attieksmi pret maksātnespējas procesu, caur kuru viņš tiesā meklē aizsardzību pret kreditoriem. Vismaz teorētiski pastāv iespēja, ka parādnieks var nezināt visus kreditorus, taču viņam ir pienākums paziņot visus viņam zināmos kreditorus gan tiesai, gan administratoram.[7]

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā sekmīgai fiziskās personas maksātnespējas procesa īstenošanai parādniekam ir nepieciešams norēķinu konts, pretējā gadījumā parādniekam ir apgrūtinoši vai pat neiespējami īstenot Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus un, kas ir vēl būtiskāk, maksātnespējas procesā iesaistītās personas (administrators, kreditori, tiesa) nevar gūt pārliecību, ka parādnieks godprātīgi daļu savu ienākumu novirza kreditoru prasījumu segšanai.

Līdz ar to parādniekam būtu jāveic visas no sevis atkarīgās darbības, lai kādā no kredītiestādēm tomēr tiktu atvērts norēķinu konts uz parādnieka vārda. Atbilstoši FKTK mājaslapā pieejamajai informācijai Latvijas finanšu tirgū darbojas 12 bankas.[8]

[1] Maksātnespējas likuma 127. panta pirmā daļa.

[2] Maksātnespējas likuma 127. panta trešā daļa.

[3] A. Strupišs Komerclikuma komentāri A daļa Komercsabiedrības vispārīgie noteikumi (1. -73. pants). 2003, 20.- 21. lapa.

[4] Komerclikuma 76. panta otrā daļa un likuma "Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību" 3. panta pirmā daļa.

[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 20. maija spriedums lietā Nr. SPC11/2016 (C19050715) 6.1. apakšpunkts.

[6] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2021. gada 25. februāra spriedums lietā Nr. C73392520, SPC 7/2021

[7] Latvijas Republikas Augstākas tiesas Civillietu departamenta tiesnešu Intara Bistera un Aigara Strupiša atsevišķās domas sakarā ar Civillietu departamenta 2016. gada 31. marta spriedumu civillietā Nr. SKC-3/2016.

[8] Tirgus dalībnieki – bankas, aplūkojams: https://www.fktk.lv/tirgus-dalibnieki/kreditiestades/bankas

• Pakalpojuma sniedzējiem ir tiesības noteikt savu potenciālo pakalpojumu saņēmēju izvērtēšanas politiku, tostarp, lai izvērtētu, vai un cik ilgu laiku pēc maksātnespējas procesa pabeigšanas maksātnespējas procesa fakts ir uzskatāms kā papildu risks vai ierobežojums pakalpojumu saņemšanai.

Iesniegumā norādīts, ka parādnieks ir pabeidzis fiziskās personas maksātnespējas procesu un šajā sakarā noskaidrojams, kā rīkoties, ja pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pabeigšanas parādniekam atsaka pakalpojumu saņemšanu?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajai daļai fiziskās personas maksātnespējas process (turpmāk šajā skaidrojumā – maksātnespējas process) ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.

Maksātnespējas process ir brīvprātīgs instruments savu saistību dzēšanai, līdz ar to personai ir jārēķinās, ka tai būs ne tikai jāpilda Maksātnespējas likumā ietvertie nosacījumi, lai maksātnespējas procesu pabeigtu veiksmīgi, proti, lai atbrīvots no neizpildītajām saistībām un atjaunotu maksātspēju, bet arī jāapzinās un jāņem vērā iespējamās sekas – riski un ierobežojumi, ar kurām var nākties saskarties pēc maksātnespējas procesa pabeigšanas.

Atzīmējams, ka arī vairāku profesiju reglamentējošajās tiesību normās ir ietverts ierobežojums attiecīgā amata ieņemšanai noteiktu laika periodu pēc maksātnespējas procesa izbeigšanas. Piemēram, saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 55. panta 5. punktu par tiesneša amata kandidātu nevar būt personas, kurām pasludināts maksātnespējas process un no tā izbeigšanas dienas nav pagājuši pieci gadi. Arī Maksātnespējas likumā noteikts, ka par maksātnespējas procesa administratoru nevar būt persona, kurai pasludināts maksātnespējas process un no tā izbeigšanas dienas nav pagājuši pieci gadi (minētā likuma 13. panta otrās daļas 4. punkts).

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta otro daļu maksātnespējas process  tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Informācija par maksātnespējas procesa norisi tiek atspoguļota Uzņēmumu reģistra vestajā maksātnespējas reģistrā (turpmāk – maksātnespējas reģistrs). Maksātnespējas reģistrs ir visiem pieejams bez maksas, un tā ierakstiem ir publiska ticamība.

Maksātnespējas likuma 132. panta pirmā daļa noteic, kādas ziņas par maksātnespējas procesa lietu ieraksta maksātnespējas reģistrā. Minētajā reģistrā ieraksta tostarp parādnieka vārdu, uzvārdu, personas kodu, datumu, kad pasludināts un izbeigts maksātnespējas process u.c. ziņas par maksātnespējas procesu.

Norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 132. panta trešo daļu šā panta pirmajā daļā minētās ziņas publisko maksātnespējas reģistrā maksātnespējas procesa laikā, kā arī vienu gadu pēc ieraksta par maksātnespējas procesa izbeigšanu izdarīšanas dienas.

Minētais nozīmē, ka, pat pēc veiksmīgas maksātnespējas procesa pabeigšanas, informācija par attiecīgo maksātnespējas procesu vēl gadu ir publiski pieejama maksātnespējas reģistrā.

Vienlaikus norādāms, ka normatīvie akti, tostarp Maksātnespējas likums, neregulē t.s. "melno sarakstu", kā arī nenoteic, vai un cik ilgu laiku pēc maksātnespējas procesa pabeigšanas personai ekonomiskajā apritē varētu tikt ierobežota kādu pakalpojumu saņemšana.

Jāņem vērā, ka minēto jautājumu izvērtēšana ir tikai un vienīgi pakalpojuma sniedzēju kompetencē. Pakalpojuma sniedzējiem ir tiesības noteikt savu potenciālo pakalpojumu saņēmēju izvērtēšanas politiku, tostarp, lai izvērtētu, vai un cik ilgu laiku pēc maksātnespējas procesa pabeigšanas maksātnespējas procesa fakts ir uzskatāms kā papildu risks vai ierobežojums pakalpojumu saņemšanai.

Vienlaikus plašāku informāciju par maksātnespējas procesu var aplūkot Maksātnespējas kontroles dienesta tīmekļa vietnē, sadaļā "Fiziskās personas maksātnespējas process"[1], kā arī sadaļā "Skaidrojumi un atziņas"[2], kur ir iestādes sniegto viedokļu apkopojumi, tostarp jautājumos par fiziskās personas maksātnespējas procesu.

[1] Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/fiziskas-personas-maksatnespejas-process.

[2] Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/skaidrojumi-un-atzinas.

• Administrators nodrošina trešajām personām piederošās mantas uzturēšanu līdz tās nodošanai šīm personām.

Vai atbilstoši Maksātnespējas likuma 139. panta 7. punktā minētajam parādnieks nodod administratoram pārvaldījumā savu mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, vai arī minētā norma nosaka, ka administrators nevar vērst piedziņu uz Maksātnespējas likuma 140. panta 2. punktā minēto mantu, kā arī nevar vērst piedziņu uz parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu?

Maksātnespējas likuma 139. pants noteic parādnieka pienākumus bankrota procedūras laikā, tostarp šī panta 7. punkts nosaka parādnieka pienākumu pēc administratora pieprasījuma nodot administratora pārvaldījumā savu mantu, izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu, un šā likuma 140. panta 2. punktā minēto mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators. Savukārt Maksātnespējas likuma 145. pantā noteikts, ka parādnieka mantas pārdošanu nodrošina administrators. Proti, fiziskās personas maksātnespējas procesā administrators pārvalda un realizē vienīgi parādniekam piederošu mantu (Maksātnespējas likuma138. panta 1. punkts).

Turklāt Maksātnespējas likuma 143. panta pirmā daļa skatāma kopsakarā ar šā likuma 92. pantu, kas noteic, ka "parādnieka mantas" jēdzienā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums un kustamā manta, tai skaitā naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 93. pantu atgūtā manta, augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā, fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta, kā arī parādnieka ienākumi, kas gūti fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā. Savukārt Maksātnespējas likuma 94. pants noteic, kas ir trešajām personām piederošā manta.

Maksātnespējas likuma 94. panta otrajā daļā paredzēts, ka administrators nodrošina trešajām personām piederošās mantas uzturēšanu līdz tās nodošanai šīm personām. Kā izriet no Maksātnespējas likuma 94. panta otrās daļas regulējuma, administratoram ir pienākums ne vien uzturēt trešajai personai piederošu mantu, bet arī to nodot (atgriezt) tās īpašniekam.[1]

No iepriekš minētā nepārprotami izriet, ka trešajām personām piederoša manta neietilpst "parādnieka mantas" jēdzienā un administrators maksātnespējas procesa ietvaros ir tiesīgs atsavināt vienīgi parādniekam piederošu mantu, nevis trešās personas mantu. Gadījumā, ja ir konstatēta trešās personas manta, tad administratoram līdz šīs mantas nodošanai likumīgajam īpašniekam ir jānodrošina tās uzturēšana, taču par to uzglabāšanu nepārņemšanas gadījumā ir tiesības prasīt segt radušos izdevumus.

Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī atbilstoši Maksātnespējas likuma 139. panta 7. punktam, parādnieks nodod administratoram pārvaldījumā savu mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu. Vienlaikus tiesību norma nosaka, ka administrators nevar vērst piedziņu uz Maksātnespējas likuma 140. panta 2. punktā minēto mantu, kā arī nevar vērst piedziņu uz parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, bet gan nodrošina trešajām personām piederošās mantas uzturēšanu līdz tās nodošanai šīm personām.

[1] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 2. jūlija lēmums lietā Nr. SKC-854/2020, ECLI:LV:AT:2020:0702.SKC085420.8L.

• Depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā ir jāiemaksā uzreiz un to nevar maksāt pa daļām.

Vai uzsākot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ir iespējams veikt depozīta iemaksu pa daļām – divos maksājumos, proti, vienā mēnesī iemaksājot 500 euro (kopsummā 1000 euro). Kā arī, vai pastāv iespēja jau iepriekš noskaidrot administratoru, kurš tiks iecelts konkrētā fiziskās personas maksātnespējas procesā.

[1] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²³ otrās daļas nosacījumiem, fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumam jāpievieno dokumenti, kas apliecina pieteikumā norādīto informāciju, tostarp valsts nodevas un citu tiesas izdevumu samaksu likumā noteiktajā kārtībā un apmērā un fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta samaksu.

Ievērojot Civilprocesa likuma 363.²³ panta otrās daļas 2. punktā un Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā noteikto, fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas priekšnoteikums ir fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā (šobrīd ir 1000 euro), kas iemaksājams Maksātnespējas kontroles dienesta deponēto līdzekļu kontā Valsts kasē. Šī informācija atrodama Maksātnespējas kontroles dienesta tīmekļa vietnē, sadaļā "Depozīts"^[1]. Depozīts ir izmantojams administratora atlīdzības segšanai, kas ir daļa no izmaksām maksātnespējas procesā.

Respektīvi, ja tiek plānots iesniegt tiesā pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, tad depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā ir jāiemaksā uzreiz un to nevar maksāt pa daļām. Tāpat svarīgi ņemt vērā, ka neatkarīgi no mantiskā stāvokļa vai citiem apstākļiem nav paredzēti izņēmuma gadījumi pilnīgai vai daļējai pieteicēja atbrīvošanai no depozīta iemaksas.

Līdz ar to jebkurā gadījumā depozīts ir jāiemaksā un jāpievieno maksājuma apliecinājums, iesniedzot fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā, pretējā gadījumā jārēķinās, ka pieteikums tiks atstāts bez virzības.

Papildus norādāms, ka no normatīvajiem aktiem izriet, ka tieši fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējam (parādniekam), nevis citai personai ir jāveic depozīta iemaksa.

[2] Maksātnespējas likuma 19. pants noteic, ka administratoru juridiskās personas maksātnespējas procesā un fiziskās personas maksātnespējas procesā ieceļ tiesa šajā likumā un Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Savukārt Ministru kabineta 2018. gada 18. decembra noteikumos Nr. 837 "Kārtība, kādā kārto maksātnespējas procesa administratora amata pretendentu sarakstu elektroniskajā maksātnespējas uzskaites sistēmā un izvēlas maksātnespējas procesa administratora amata kandidātu" noregulēta administratora amata kandidāta izvēlēšanās procedūra, lai nodrošinātu neitrālu un efektīvu administratoru ieteikšanu maksātnespējas procesā. Minēto noteikumu 14. punkts noteic, ka administratora amata kandidāts konkrētam maksātnespējas procesam tiek izvēlēts automatizēti pēc nejaušības principa.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁶ panta pirmajai daļai tiesnesis pēc izraudzītā administratora amata kandidāta izvērtēšanas ar tiesas lēmumu ieceļ administratoru konkrētajā fiziskās personas maksātnespējas procesā. Tātad tikai pēc administratora iecelšanas attiecīgā maksātnespējas procesā kļūst zināms, kurš administrators nodrošinās likumīgu un efektīvu maksātnespējas procesa norisi.

Līdz ar to no minētā izriet, ka fiziskā persona nevar izvēlēties, kurš administrators tiks iecelts tā maksātnespējas procesā, tāpat arī administrators nevar izvēlēties, kuru maksātnespējas procesu administrēt.

[1] Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/depozita-iemaksa.

• Ja administrators, pārbaudot publiskos reģistrus konstatē, ka parādniekam pieder nekustamais īpašums un tas zemesgrāmatā ir reģistrēts kā laulāto kopmanta, tad administratoram ir pienākums apzināt un pārdot tikai to daļu, kas pieder parādniekam.
• Parādnieka valdījumā/turējumā esošais trešajai personai piederošs transportlīdzeklis nav definējams kā parādniekam piederoša manta.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu, kādi dokumenti papildus fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumam iesniedzami tiesā.

Tāpat Iesniegumā lūgts sniegt viedokli uz šādiem jautājumiem:

1) vai dzīvoklis, kas iegādāts laulības laikā un reģistrēts uz sievas vārda, maksātnespējas procesa ietvaros ir atsavināms, vai tam uzliekams liegums, ja dzīvoklī dzīvo ģimene ar trim nepilngadīgajiem bērniem?

2) vai maksātnespējas procesa pasludināšanas gadījumā parādnieks var atstāt turējumā esošo transportlīdzekli, kas tiek lietots uz nomas līguma pamata?

[1] Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²³ panta otrajai daļaifiziskās personasmaksātnespējas procesa pieteikumam pievieno dokumentus, kas apstiprina: 1) valsts nodevas un citu tiesas izdevumu samaksu likumā noteiktajā kārtībā un apmērā; 2) fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta samaksu; 3) apstākļus, uz kuriem pieteikums pamatots.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. panta trešo daļu valsts nodevas apmērs fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanai tiesā ir 70 euro, un rekvizīti gan par valsts nodevas, gan par ar lietas izskatīšanu saistītajiem izdevumiem atrodami Latvijas tiesu tīmekļa vietnē, sadaļā "Valsts nodevas un tiesu konti"[1]. Tajā pašā laikā Civilprocesa likuma 43. panta ceturtā daļa noteic, ka tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji atbrīvo to no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī atliek valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadala to termiņos. Tātad persona vienlaikus ar prasības pieteikuma iesniegšanu var lūgt tiesu to atbrīvot no tiesas izdevumu samaksas, sniedzot ziņas par savu mantisko stāvokli un pievienojot arī attiecīgus pierādījumus.

Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā paredzēts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas priekšnoteikums ir fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā, t.i., šobrīd 1000 euro Maksātnespējas kontroles dienesta deponēto līdzekļu kontā Valsts kasē, un šī informācija atrodama Maksātnespējas kontroles dienesta tīmekļa vietnē, sadaļā "Depozīts"[2]. Jāuzsver, ka tieši fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējam, nevis citai personai ir jāveic depozīta iemaksa, jo maksātnespējas procesa depozīta mērķis ir veicināt tādu maksātnespējas procesu uzsākšanu, kuros ir iespējams īstenot Maksātnespējas likuma 5. pantā ietverto fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķi. Svarīgi ņemt vērā, ka neatkarīgi no mantiskā stāvokļa vai citiem apstākļiem nav paredzēti izņēmuma gadījumi pilnīgai vai daļējai pieteicēja atbrīvošanai no depozīta iemaksas. Tādējādi personas nespēja iemaksāt maksātnespējas procesa depozītu divu minimālo mēnešalgu apmērā ir uzskatāms par šķērsli maksātnespējas procesa uzsākšanai.

Savukārt, kas attiecas par apstākļiem, uz kuriem pieteikums pamatots, tad pieteikumam būtu jāpievieno jebkuras ziņas, kas pieteicēja ieskatā būtu pietiekamas, lai tiesa izdarītu attiecīgus secinājumus, izvērtējot fiziskās personas maksātnespējas procesa pazīmju esamību. Tiesai, lemjot jautājumu par maksātnespējas procesa pasludināšanu, ir jāpārliecinās par maksātnespējas procesa pieteikumā minēto faktu esamību, jo tiesa pēc savas iniciatīvas pierādījumus lietā nevāc, bet tikai vērtē. Tas, kādi pierādījumi ir jāpievieno fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumam, ir atkarīgs no katras konkrētās situācijas, tomēr praksē pieteikumam parasti tiek pievienoti tālāk norādītie dokumenti. Respektīvi, tiesā ir jāiesniedz izziņas, kas apliecina, ka attiecībā uz konkrēto fizisko personu var piemērot maksātnespējas procesu, proti, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra izziņa, kas apstiprina, ka fiziskā persona nav individuālais komersants un atbilst maksātnespējas procesa subjektam; pierādījumi, kas apliecina, ka fiziskā persona sešu mēnešu laika periodā pirms maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas bijusi Latvijas Republikas nodokļu maksātājs (izziņa no Valsts ieņēmumu dienesta vai no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras). Tāpat pieteikumam pievienojama Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes izziņa par personas deklarēto adresi, kas pierāda, ka fiziskajai personai ir tiesības vērsties konkrētajā tiesā, kā arī apliecina tiesisko saikni ar Latvijas Republiku. Vienlaikus tiesas savā praksē bieži pieprasa iesniegt izziņas, kas liecina par fiziskās personas mantisko stāvokli, proti, izziņas no publiskiem reģistriem, kas apliecina, vai uz fiziskās personas vārda ir reģistrēti transportlīdzekļi vai kustams/nekustams īpašums, vai tai pieder kāda uzņēmuma kapitāldaļas, utt. (izziņas no zemesgrāmatu nodaļas vai Tiesu administrācijas, var arī izdruka no Valsts vienotās datorizētas zemesgrāmatas par fiziskajai personai piederošiem īpašumiem, CSDD izziņa, nepieciešamības gadījumā arī izziņa no Valsts tehniskās uzraudzības aģentūras un AS "Latvijas Centrālais depozitārijs"). Savukārt kā pierādījums, ka personai parādsaistības kopā pārsniedz vismaz 5000 euro, kurām ir iestājies izpildes termiņš, var kalpot kredītiestāžu brīdinājumi,  zvērināta tiesu izpildītāja vēstules un izziņas, parādu piedzinēju paziņojumi u. tml. Turklāt, kas attiecas uz parādsaistībām, kuru izpildes termiņš iestāsies gada laikā, un parādsaistības kopā pārsniedz 10 000 euro, tad šajā gadījumā pievienojami, piemēram, aizdevuma līgumi vai to kopijas, kas pierāda parāda summas apmēru un to izpildes termiņus. Pie tam, jāņem vērā, ka Latvijas Bankas Kredītu reģistra pārskatiem par personas saistībām ir informatīvs raksturs un tie nepierāda neizpildīto saistību, kurām iestājas izpildes termiņš, pastāvēšanu.

Vēršama uzmanība, ka rakstveida pierādījumi iesniedzami oriģinālā vai noteiktā kārtībā apliecināta noraksta, kopijas vai izraksta veidā, jo tikai tad šiem pierādījumiem ir juridisks spēks un minētais kalpo par būtisku priekšnoteikumu fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma pieņemšanai un lietas ierosināšanai. Pretējā gadījumā, ja tiesnesis konstatē pieteikumā trūkumus, tad saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²⁵ panta pirmās daļas 1. punktu un otro daļu tiesnesis ir tiesīgs pieņemt lēmumu par maksātnespējas procesa pieteikuma atstāšanu bez virzības, norādot trūkumu novēršanas termiņu.

[2] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 137. panta 3. un 10. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas maksātnespējas procesa administrators (turpmāk – administrators) apzina parādnieka mantu un saistības un organizē parādnieka mantas pārdošanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 138. panta 1. punkts noteic, ka administratoram bankrota procedūras ietvaros ir tiesības atsavināt parādnieka mantu šajā likumā noteiktajos gadījumos.

Attiecībā uz nekustamā īpašuma piederību jāņem vērā, ka Civillikuma 994. pantā ir ietverts vispārīgs princips, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās. Savukārt Civillikuma 127. panta pirmā daļa noteic, ka tas, ka nekustamais īpašums vai lietu tiesība ietilpst mantas kopībā, ierakstāms zemesgrāmatā. Šajā normā ir nostiprināta nekustamas lietas piederības prezumpcija, proti, pieņēmums, ka zemesgrāmatā nostiprināta īpašuma tiesība pastāv un pieder personai, kas ierakstīta zemesgrāmatā kā attiecīgā nekustamā īpašuma īpašnieks. Īpašuma nostiprinājums zemesgrāmatā ir pietiekams pierādījums zemesgrāmatā ierakstītās personas īpašuma tiesībai.

Atbilstoši Civillikuma 994. panta pirmajai daļai jāpieņem, ka zemesgrāmatā nostiprinātā īpašuma tiesība pastāv un pieder attiecīgajam īpašniekam kopš tās nostiprināšanas brīža. Šī prezumpcija ir spēkā arī pret zemesgrāmatā ierakstītā īpašnieka laulāto. Savukārt laulāto mantiskās attiecības regulē speciālas normas (Civillikuma 91. pants), kas noteic, ka tas, vai nekustamais īpašums ir laulāto atsevišķa manta, mantas kopība pēc līguma vai mantas šķirtība pēc līguma, jānorāda zemesgrāmatās atsevišķas piezīmes veidā. Minētais atbilst Zemesgrāmatu likuma 16. panta 1. punkta a) apakšpunktam, kurā noteikts, ka nodalījuma otrā daļa sadalās divās iedaļās, kurās norāda pirmajā iedaļā nekustamā īpašuma īpašnieku, norādot fiziskajai personai vārdu, uzvārdu, personas kodu, bet, ja tā ir laulībā, tad, ievērojot mantiskās attiecības, piemetina, ka nekustamais īpašums ir laulātā atsevišķa manta [..].[3]

Tādējādi administratoram jāvadās no šīs likumā nostiprinātās prezumpcijas un jāpieņem, ka parādniekam ir īpašuma tiesība uz nekustamo īpašumu kopš nostiprināšanas brīža zemesgrāmatā. Turklāt Zemesgrāmatu likuma 1. pantā noteikts, ka zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītas tiesības. Zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība. Nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu tiesību nostiprināšana ir obligāta.

Līdz ar to secināms, ka administrators maksātnespējas procesa laikā ir tiesīgs atsavināt vienīgi parādniekam piederošu mantu saskaņā ar parādnieka rīcībā esošajiem dokumentiem un publiskajos reģistros pieejamām ziņām, nevis trešās personas mantu.

No minētā izriet, ja publiskajos reģistros nekustāmā īpašuma piederība ir konstatēta parādnieka laulātajam un ir veikta atzīme, ka tā ir laulātā atsevišķa manta, tad minētais nekustamais īpašums maksātnespējas procesa ietvaros nav atsavināms un administratoram nav tiesiska pamata šādu nekustamo īpašumu atsavināt vai arī uzlikt tām liegumu.

Savukārt gadījumā, ja administrators pārbaudot publiskos reģistrus konstatē, ka parādniekam pieder nekustamais īpašums un tas zemesgrāmatā ir reģistrēts kā laulāto kopmanta, tad administratoram ir pienākums apzināt un pārdot tikai to daļu, kas pieder parādniekam.

[3] Ceļu satiksmes likuma 1. panta 25. punkts noteic, ka transportlīdzekļa turētājs ir fiziskā vai juridiskā persona, kura uz tiesiska pamata (mantas īres, nomas, patapinājuma līgums u.c.) lieto transportlīdzekli. [..]. Tātad, turējums/valdījums sastāv tikai no viena elementa – faktiskās varas pār lietu, jo turētājs faktiski tur lietu savā varā, skaidri apzinādamies, ka šīs lietas īpašnieks ir cita persona un tas nerada īpašumtiesības[4].

Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punktā paredzēts, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators.

Ievērojot Maksātnespējas likuma 139. panta 7. punktā noteikto, parādniekam bankrota procedūras laikā ir pienākums pēc administratora pieprasījuma nodot administratora pārvaldījumā savu mantu, izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu, un šā likuma 140. panta 2. punktā minēto mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu.

Līdz ar to parādnieka valdījumā/turējumā esošais trešajai personai piederošs transportlīdzeklis nav definējams kā parādniekam piederoša manta Maksātnespējas likuma 92. panta izpratnē un tas nav atsavināms maksātnespējas procesa ietvaros, tomēr parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu un atbilstoši Maksātnespējas likuma 137. panta 6. punktam administrators šo mantu nodod personām, kurām ir tiesības uz šo mantu.[5]

Vienlaikus informāciju par fiziskās personas maksātnespējas procesu var aplūkot Maksātnespējas kontroles dienesta tīmekļa vietnē, sadaļā "Fiziskās personas maksātnespējas process"[6], kā arī sadaļā "Skaidrojumi un atziņas"[7], kur ir iestādes sniegto viedokļu apkopojumi, tostarp jautājumos par fiziskās personas maksātnespējas procesu.

[1] Pieejams: https://www.tiesas.lv/informacija-par-tiesu-kontiem.

[2] Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/depozita-iemaksa.

[3] Sk. arī Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 29. aprīļa lēmumu lietā Nr. SKC-107/2020, ECLI:LV:AT:2020:0429.SKC010720.7.L. Pieejams: https://at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/judikaturas-nolemumu-arhivs [aplūkots 17.09.2021.]

[4] Sk. arī "Īpašumā esošā manta maksātnespējas procesā", sadaļa: E-konsultācijas, 2016. gada 8. decembris, Latvijas Vēstnesis. Pieejams: https://lvportals.lv/e-konsultacijas/10863-ipasuma-esosa-manta-maksatnespejas-procesa-2016 [aplūkots 21.09.2021.]

[5] Sk. arī Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 84. lpp.

[6] Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/fiziskas-personas-maksatnespejas-process.

[7] Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/skaidrojumi-un-atzinas. 

Iesniegumā lūgts sniegt plašu skaidrojumu par to, kas jāzina gan parādniekam (tādam, kurš ir arī uzturlīdzekļu parādnieks), gan kreditoram (kas ir otrs bērna vecāks, kas saņem uzturlīdzekļus bērna uzturam) fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros saistībā par uzturlīdzekļu maksājumiem bērniem?

[1] Ja uzturlīdzekļu parāds ir vienīgās parādnieka saistības, tad fiziskās personas maksātnespējas process šādā gadījumā nav piemērojams. Proti, tā kā prasījumi par uzturlīdzekļu samaksu netiek dzēsti arī pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas^[1], tad gadījumā, ja parādnieka neizpildītās saistības veido tikai minētie prasījumi, tad nevar tikt sasniegts Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā^[2] formulētais fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis un parādniekam nav izredžu tikt atbrīvotam no saistību dzēšanas procedūras ietvaros neizpildītām saistībām.^[3] Fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšana ietilpst tiesas kompetencē un judikatūrā saistībā ar šo jautājumu ir nostiprināta atziņa, ka tiesai apmierinot fiziskas personas pieteikumu par maksātnespējas procesa piemērošanu, nav pietiekami konstatēt Maksātnespējas likuma 130. pantā noteikto ierobežojumu neesību, bet arī ir jāpārliecinās, vai saistību dzēšanas procedūras veiksmīgas pabeigšanas gadījumā būs reāls pamats parādnieka atbrīvošanai no šīs procedūras laikā neizpildītajām atlikušajām saistībām.^[4]

Savukārt gadījumā, ja personai līdztekus citām neizpildītajām saistībām ir arī uzturlīdzekļu parāds, tad jāņem vērā, ka uzturlīdzekļu parādu kā nedzēšamu prasījumu nevar ņemt vērā, nosakot kopējo saistību apmēru.

[2] Pēc tam, kad, pamatojoties uz iesniegtajiem kreditoru prasījumiem, administrators ir noskaidrojis kreditoru loku, bankrota procedūras ietvaros no parādnieka mantas tiek apmierināti kreditoru prasījumi. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 147. pantā noteikto pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes administrators sagatavo maksātnespējas procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšanas kārtību, kas paredz prioritāru uzturlīdzekļu maksājumu segšanu, tai skaitā Fondam.

Savukārt, ja bankrota procedūras laikā kreditora prasījums par uzturlīdzekļu parādu nav apmierināts pilnībā, tad atbilstoši Maksātnespējas likuma 154. panta otrās daļas 1. punktam fiziskās personas saistību dzēšanas plānā tas norādāms tieši tāpat kā pārējie bankrota procedūras laikā neapmierinātie kreditoru prasījumi. Tas nozīmē, ka uzturlīdzekļu parāda maksājumiem saistību dzēšanas procedūrā nav īpaša statusa, proti, tie nav apmierināmi prioritāri, bet gan tādā pat kārtībā kā citi kreditoru prasījumi, tostarp ievērojot Maksātnespējas likuma 155. panta piektajā daļā noteikto attiecībā par to, kas ir uzskatāms par parādnieka saistībām.

[2.1] Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²³ panta pirmajai daļai fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumā ir jānorāda visas neizpildītās saistības, tātad, arī uzturlīdzekļu parāds.

Savukārt Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punkts noteic, ka parādniekam savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā jeb godprātīgi. Parādnieks nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos. Tas nozīmē, ka personas rīcība būs atbilstoša normatīvā regulējuma prasībām un labticības principam, ja pieteikumā tiks norādītas visas neizpildītās saistības. Norādāms, ka tiesu praksē parādnieka godprātības izvērtēšana ir viens no vadošajiem kritērijiem, kurš tiek ņemts vērā, izvērtējot konkrētu parādnieka rīcību. Līdz ar to parādniekam, izmantojot tiesības un pildot pienākumus maksātnespējas procesā, ir vienlaikus jāspēj patstāvīgi novērtēt konkrētās rīcības atbilstība godprātības principam. Turklāt būtiski uzsvērt, ka visu saistību norādīšana ir vienlīdz nozīmīga arī maksātnespējas procesa atklātības un caurskatāmības principa ievērošanas nodrošināšanai, jo ļauj arī kreditoriem gūt priekšstatu par kopējo saistību apmēru.

Šī jautājuma kontekstā lietderīgi norādīt, ka gadījumā, ja uzturlīdzekļu parāds netiek norādīts pieteikumā par fiziskās personas maksātnespējas procesu, minētais apstāklis neliedz konkrētam kreditoram iesniegt kreditora prasījumu, jo atbilstoši Maksātnespējas likuma 73. pantam kreditoru prasījumi pret parādnieku iesniedzami administratoram mēneša laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu. Vispārējā gadījumā kreditoriem ir jārēķinās ar noilguma sekām, ja kreditora prasījums netiek pieteikts, bet šādas sekas neattiecas uz Maksātnespējas likuma 164. pantā noteiktajiem prasījumiem. Līdz ar to fiziskās persona maksātnespējas procesā ne pie kādiem apstākļiem nevar atbrīvoties no saistībām, kuru pamatā ir uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums un šādas saistības, kas zināmas parādniekam, nevar tikt dzēstas kā nepieteiktas.^[5]

[2.2] Sastādot saistību dzēšanas plānu, parādniekam jāņem vērā tas, kādi kreditoru prasījumi ir pieteikti un kādā apmērā tie nav apmierināti bankrota procedūras laikā. Turklāt Maksātnespējas likuma 154. pantā ir uzskaitīts nepieciešamās informācijas apjoms, kas norādāms fiziskās personas saistību dzēšanas plānā. Minētā panta otrās daļas 7. punkts paredz, ka saistību dzēšanas plānā norāda kreditoriem, kuri savus prasījumus ir iesnieguši šā likuma 141. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā, izmaksājamās summas apmērs un izmaksas grafiks saistību dzēšanas procedūrā. Tātad, saistību dzēšanas plānam, līdztekus citai informācijai, galvenokārt jāatspoguļo pieteikto kreditoru prasījumu segšanas kārtība un apmērs. Līdz ar to, ja fiziskās personas maksātnespējas procesā uzturlīdzekļu parāds ir pieteikts kā kreditora prasījums un nav segts bankrota procedūras laikā, tad parādniekam tas ir jāsedz saistību dzēšanas procedūrā, iekļaujot to saistību dzēšanas plānā kā jebkuru kreditora prasījumu.

Savukārt Maksātnespējas likuma 172. panta ceturtās daļas 3. punktā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešās izmaksas ir parādnieka uzturēšanas izmaksas pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, tostarp kārtējie uzturlīdzekļu maksājumi. Tas nozīmē, ka kārtējie uzturlīdzekļu maksājumi, kuri ir radušies pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādniekam ir jāturpina maksāt, jo maksātnespējas procesa izmaksu segšana ir parādnieka pienākums. Tādēļ personai, kurai ir tiesības saņemt konkrētos maksājumus, par tiem kreditora prasījums nav jāiesniedz, un tie nav jānorāda saistību dzēšanas plānā.

[3] Būtiski ir nošķirt divus gadījumus, kad personai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļu maksājumus no maksātnespējīgās fiziskās personas, – uzturlīdzekļu maksājumu parādu, kas izveidojies līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai un sedzams, pamatojoties uz kreditora prasījumu, kā arī kārtējos uzturlīdzekļu maksājumus, kurus maksātnespējīgajai fiziskajai personai ik mēnesi ir pienākums maksāt arī pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Tātad, uzturlīdzekļu maksājumi jebkurā gadījumā ir sedzami maksātnespējas procesa ietvaros un galvenā atšķirība ir saistību rašanās brīdis, no kā savukārt ir atkarīga to segšanas kārtība. Atkarībā no uzturlīdzekļu segšanas kārtības (tas ir, vai tos sedz kā kreditora prasījumu, vai maksātnespējas procesa netiešos izdevumus) ir jāņem vērā, ka kreditoru prasījumu segšanai ir novirzāma Maksātnespējas likumā noteiktā viena trešdaļa parādnieka neto ienākumu, bet kārtējos uzturlīdzekļus kā maksātnespējas procesa netiešās izmaksas parādnieks maksā no divām trešdaļām ienākumu, ko patur sevis uzturēšanai.

[4] Maksātnespējas likums īpaši akcentē godprātības principu, saskaņā ar kuru būtu sagaidāms, ka fiziskā persona ir ieinteresēta apzināt un segt visas savas saistības un paļauties, ka tā var tikt atbrīvota no atlikušajām parādsaistībām (izņemot Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā norādītajiem prasījumiem), ja godprātīgi būs pildījusi Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus.^[6]Maksātnespējas likums noteic parādnieka pienākumu segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas gan bankrota procedūras laikā, gan saistību dzēšanas procedūras laikā^[7]un minētā pienākuma nepildīšana var kalpot par būtisku šķērsli maksātnespējas procesa sekmīgai pabeigšanai. Parādniekam jāņem vērā, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 153. panta 3. punktam saistību dzēšanas procedūru nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks nepilda bankrota vai saistību dzēšanas procedūrā paredzētos pienākumus, būtiski apgrūtinot maksātnespējas procesa efektīvu norisi.

Savukārt tiesu praksē tieši gadījumi, kad parādnieks nemaksā kārtējos uzturlīdzekļu maksājumus, vai pat tos veic ar kavējumiem, ir bijis pamats tiesai konstatēt, ka parādnieks nav godprātīgi pildījis Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus, un sekas šādos gadījumos ir bijušas saistību dzēšanas procedūras nepiemērošana vai saistību dzēšanas procedūras pārtraukšana, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām saistībām.

Piebilstams, ka biežākā kļūda ir parādnieka maldīgs uzskats, ka papildus kreditoru prasījumu apmierināšanai maksātnespējas procesa laikā nav pienākuma pildīt jebkādas citas saistības. Parādniekam jāņem vērā, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa regulējuma mērķis ir to parādnieka saistību nokārtošana, kuras tam normālā kārtībā nav iespējams segt. Proti, tās ir saistības, kuras radušās līdz maksātnespējas procesa pasludināšanas dienai. Savukārt kārtējo saistību, kuras personai pastāv vai turpinās pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas (piemēram, tās uzturēšanas izdevumi – īre, komunālo pakalpojumu maksājumi utt.), izpildes pienākumu maksātnespējas procesa pasludināšanas fakts neietekmē.

[5] Persona, kurai par labu ir izveidojies uzturlīdzekļu maksājumu parāds, ir pielīdzināma pārējiem kreditoriem. Proti, lai tā saņemtu sava prasījuma apmierinājumu no maksātnespējīgās fiziskās personas, Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā un termiņā tai ir pienākums iesniegt kreditora prasījumu, jo fiziskās personas maksātnespējas procesā administratoram nav pienākuma meklēt parādnieka kreditorus, tādēļ kreditoriem pašiem, iesniedzot kreditora prasījumu, jāizsaka griba gūt kreditora prasījuma apmierinājumu parādnieka maksātnespējas procesā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 73. panta sesto daļu kreditora prasījumam jāpievieno prasījumu apliecinošie dokumenti. Tas nepieciešams, lai administrators pieņemtu pamatotu lēmumu par kreditoru prasījumu atzīšanu vai neatzīšanu. Lai arī bērna uzturlīdzekļu maksājumi maksātnespējas procesā ir prioritāri, nav pieļaujams, ka maksātnespējas procesā varētu tikt atzīti tādi uzturlīdzekļu parāda prasījumi, kuriem iztrūkst skaidra pamatojuma vai arī tas ir apšaubāms. Citādi var tikt būtiski pārkāptas pārējo maksātnespējīgā parādnieka kreditoru tiesības saņemt sava prasījuma apmierinājumu.

Minētais, protams, nenozīmē, ka vienīgais uzturlīdzekļu parāda pamatojošais dokuments ir tiesas nolēmums, ar kuru uzturlīdzekļi ir piedzīti, taču, iztrūkstot dokumentāram pamatojumam, administratoram pieņemt lēmumu par attiecīga kreditoru prasījuma atzīšanu būtu apgrūtinoši. Dokumenti, kuros bērna vecāki ir vienojušies par uzturlīdzekļu apmēru un samaksas kārtību, un dokumenti, kas pierāda tās neizpildi, būtu atzīstami par pietiekamu pamatu, lai administrators pieņemtu lēmumu par attiecīgu kreditora prasījumu. Šaubu gadījumā tas neliedz administratoram izmantot Maksātnespējas likumā noteiktās tiesības neatzīt kreditora prasījumu, taču jebkurā gadījumā šāds administratora lēmums ir pārsūdzams tiesā.

Attiecībā uz kārtējiem uzturlīdzekļu maksājumiem norādāms, ka uzturlīdzekļu saņēmējs, kam parādnieks, izvairoties no kārtējo uzturlīdzekļu maksāšanas, rada zaudējumus, var tikt pielīdzināts kreditoram, kuram maksātnespējas procesā tiek nodarīti zaudējumi. Proti, šādai personai fiziskās personas maksātnespējas procesā ir tiesības saņemt tādus pat tiesību aizsardzības līdzekļus kā kreditoram. Lai arī šādai personai atšķirībā no kreditora likumdevējs tieši nav paredzējis tiesību aizsardzības mehānismus, nav apšaubāms, ka vienīgais loģiskais risinājums ir tādu tiesību aizsardzības līdzekļu pielietošana, kāda Maksātnespējas likumā ir paredzēta kreditoriem, proti, vērsties pie konkrētajā maksātnespējas procesā ieceltā administratora ar lūgumu iesniegt tiesā pieteikumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu, lai nodrošinātu uzturlīdzekļu saņēmēja un bērna tiesības uz viņiem pienākošajiem uzturlīdzekļiem. Pretējā gadījumā izveidotos absurda situācija, kad uzturlīdzekļu saņēmējam nav nekādu tiesību aizsardzības līdzekļu, ko izmanot, lai novērstu parādnieka prettiesisko rīcību.[8] 

Norādāms, ka Fonda administrācija izmaksā uzturlīdzekļus uzturlīdzekļu saņēmējam parādnieka vietā un tas nozīmē, ka šādā gadījumā par uzturlīdzekļu parādu līdz fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanai kreditora prasījumu iesniedz Fonda administrācija. Tā kā kreditora definīcija ir ietverta Maksātnespējas likuma 7. un 8. pantā, kā arī kreditoru prasījumu iesniegšanas kārtība ir detalizēti noregulēta 73. pantā, tad Iesniegumā norādītai definīcijas izveidošanai nav nozīmes.

[6] Ja kreditora prasījums par uzturlīdzekļu parādu netiek iesniegts, šādu prasījumu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros saņemt nav iespējams. Proti, lai arī šīs saistības maksātnespējas procesā ir sedzamas prioritāri, Maksātnespējas likums nosaka stingru kārtību, kādā parādnieka manta ir novirzāma tā saistību segšanai. Persona, kam ir prasījuma tiesības par parādnieka saistībām, kuras radušās līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai, tiesības piedalīties parādnieka mantas sadalē maksātnespējas procesa ietvaros iegūst vienīgi tad, ja tā Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā ir atzīta par kreditoru. Tā kā Maksātnespējas likums attiecībā uz uzturlīdzekļu parādu nesatur norādes par alternatīvu pieeju, atkāpšanās no likumā noteiktās kreditora prasījuma iesniegšanas un atzīšanas procedūras būtiski mazinātu kreditoru loka noskaidrošanas jēgu un mērķi.^[9]

Uzturlīdzekļu saņēmējs, kurš fiziskās personas maksātnespējas procesā ir atzīts par kreditoru, tāpat kā citi kreditori, ir tiesīgs izmantot visas Maksātnespējas likumā noteiktās kreditora tiesības. Ja to neapmierina administratora pieņemtie lēmumi, piemēram, fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšanas kārtība, tam ir tiesības vērsties pie administratora un lūgt novērst pārkāpumus vai arī vērsties Maksātnespējas kontroles dienestā ar sūdzību par administratora rīcību.

Papildus vēršama uzmanība, ja uzturlīdzekļu saņēmējs neiesniedz kreditora prasījumu par izveidojušos parādu, tad viņam ir jārēķinās, ka šī parāda segšana būs iespējama tikai pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pabeigšanas. No minētā secīgi izriet, ka paša uzturlīdzekļu saņēmēja interesēs ir pieteikt kreditora prasījumu par uzturlīdzekļu maksājumu parādu, lai tas tiktu vismaz daļēji segts fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā.

[1] Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtās daļas 1. punkts.

[2] Fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.

[3] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 11. jūnija lēmuma lietā Nr. C32189017, SPC-13/2019, 10. punkts.

[4] Turpat.

[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 15. marta spriedums lietā Nr. C35074713, SPC-5/2018.

[6] Satversmes tiesas 2016. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 11.1. un 11.2. punkts.

[7] Maksātnespējas likuma 139. panta 6. punkts un 160. panta 4. punkts.

[8] Čevers M. Uzturlīdzekļu saņēmējs kā kreditors fiziskās personas maksātnespējas procesā. Jurista Vārds, 12.08.2014., Nr. 31 (833).

[9] Turpat.

• Ja saistību dzēšanas procedūras laikā parādnieks saņem dāvinājumu, mantojumu vai cita veida mantiskas vērtības, šī parādnieka manta novirzāma kreditoru prasījumu segšanai.

Vai saistību dzēšanas procedūras laikā Parādnieks no topošās sievas dāvanā saņemto dzīvokli drīkst paturēt savā īpašumā kā vienīgo mājokli arī pēc saistību dzēšanas plāna izpildes, ja tiks izbeigta saistību dzēšanas procedūra, Parādnieku atbrīvojot no atlikušajām saistībām?

Fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju (Maksātnespējas likuma 5. panta pirmā daļa).

Maksātnespējas likuma 128. panta trešā daļa noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas process sastāv secīgi no bankrota procedūras un saistību dzēšanas procedūras. Bankrota procedūras ietvaros tiek atsavināta parādnieka manta un no iegūtajiem naudas līdzekļiem tiek segti kreditoru prasījumi (Maksātnespējas likuma 138. panta 1. punkts un 147. pants). Savukārt saistību dzēšanas procedūras laikā parādnieks no saviem ienākumiem pilda bankrota procedūras laikā sagatavoto fiziskās personas saistību dzēšanas plānu (Maksātnespējas likuma 160. panta 1. punkts).

Atbilstoši Civillikuma 1912. pantam dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kādu kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Respektīvi, dāvinātājs vēlas šo mantisko vērtību piešķirt otram, un otra persona savukārt šo mantisko vērtību vēlas saņemt. Turklāt šī mantiskā vērtība var būt gan kustama vai nekustama manta (mašīna, dzīvoklis, prasījuma tiesības utt.), gan naudas līdzekļi.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 1. punktu par parādnieka mantu atzīstams parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tajā skaitā naudas līdzekļi. Tāpat no Maksātnespējas likuma 143. panta otrās daļas izriet, ka par parādnieka mantu ir uzskatāma arī tāda manta, kas iegūta fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā.

Maksātnespējas likuma 128. panta ceturtā daļa noteic, ka saistību dzēšanas procedūras ietvaros parādnieka ienākumi tiek novirzīti kreditoru prasījumu apmierināšanai, un pēc saistību dzēšanas procedūras termiņa beigām tiek dzēsta šīs procedūras ietvaros nesegtās saistības. Taču, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikto, ka viens no fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķiem ir pēc iespējas pilnīgāka kreditoru prasījumu apmierināšana no parādnieka mantas, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā kārtība, ka parādnieka manta tiek pilnībā novirzīta kreditoru prasījumu segšanai, saglabājas arī saistību dzēšanas procedūras laikā.

No minētā secināms, ja saistību dzēšanas procedūras laikā parādnieks saņem, piemēram, dāvinājumu, mantojumu, vai cita veida mantiskas vērtības, šī parādnieka manta būtu novirzāma kreditoru prasījumu segšanai.

Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā saistību dzēšanas procedūrā saņemtais dāvinājums ir jānovirza kreditoru prasījumu segšanai pilnā apmērā.

Vēršama uzmanība, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā iegūtais dzīvoklis dāvinājuma veidā nav uzskatāms par parādnieka vienīgo mājokli, jo no Maksātnespējas likuma 148. panta septītās daļas izriet, ka, lai panāktu vienošanos par parādnieka mājokļa saglabāšanu parādnieka īpašumā, tad tām jābūt reģistrētam uz parādnieka vārda vismaz sešu mēnešu laikā pirms maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanas tiesā, un tajā jābūt parādnieka deklarētai dzīvesvietai. Turklāt parādnieka piederošajam mājoklim jābūt arī ieķīlātam par labu nodrošinātajam kreditoram. Savukārt parādniekam saistību dzēšanas procedūras ietvaros ir tiesības paturēt mantu tikai tādā gadījumā, ja tā būtiski nepieciešama ienākumu gūšanai (Maksātnespējas likuma 161. panta 3. punkts).

• Pašnodarbinātā statuss neliedz personai kļūt par fiziskās personas maksātnespējas procesa subjektu.

Vai pašnodarbinātās personas statusā ar ienākumiem 480 euro mēnesī ir iespējams uzsākt fiziskās personas maksātnespējas procesu?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 127. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas procesa subjekts var būt jebkura fiziskā persona, kura pēdējo sešu mēnešu laikā ir bijusi Latvijas Republikas nodokļu maksātājs un kurai ir finansiālas grūtības.

Nodokļu maksātāja statusa esamība apliecina fiziskās personas saikni ar Latvijas Republiku. Termins "nodokļu maksātājs" tiek detalizētāk skaidrots likuma "Par nodokļiem un nodevām" 14. pantā. Proti, Latvijas Republikas likumos noteiktos nodokļus (nodevas) maksā iekšzemes nodokļu maksātāji (rezidenti) un ārvalstu nodokļu maksātāji (nerezidenti). Saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. panta 4. punktu nodokļu maksātāji ir Latvijas Republikas vai ārvalstu fiziskās un juridiskās personas, kas veic ar nodokli apliekamas darbības vai kam ir garantēts ienākums nākotnē.

Norādāms, ka ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2011. gada 11. aprīļa lēmumu lietā Nr. 3-10/0025/6 atzīts, ka nodokļu maksātāja statusa konstatācija nav atkarīga no tā, vai attiecīgā persona pilda likuma "Par nodokļiem un nodevām" 15. pantā noteiktos nodokļu maksātāja pienākumus, proti, maksā nodokļus, jo minēto pienākumu nepildīšana vēl neatbrīvo personu no nodokļu maksātāja statusa. Tādējādi, persona, kas nav guvusi ienākumus sešus mēnešus pirms maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas tiesā, automātiski nodokļu likumdošanas izpratnē nezaudē Latvijas Republikas nodokļu maksātāja statusu un minētais apstāklis vien nevar būt par pamatu tiesnesim atteikt pieņemt pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu.

Likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 1. panta 3. punktā noteikts, ka pašnodarbinātais ir persona, kura gūst ienākumu (vai ieņēmumus), kā: c) persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kura saņem autoratlīdzību (autortiesību un blakustiesību atlīdzību), izņemot autortiesību mantinieku un citu autortiesību pārņēmēju; d) zvērināts notārs; e) zvērināts advokāts; f) zvērināts revidents; g) prakses ārsts, prakses farmaceits, prakses veterinārārsts, prakses optometrists; h) cita fiziskā persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kura reģistrējusies kā saimnieciskajā darbībā gūtā ienākuma nodokļa maksātāja; i) zemnieku (zvejnieku) saimniecības īpašnieks, kas, nebūdams darba tiesiskajās attiecībās ar savas zemnieku (zvejnieku) saimniecības pārvaldes institūciju, veic šīs zemnieku (zvejnieku) saimniecības vadības funkciju, ja šajā zemnieku (zvejnieku) saimniecībā likumā noteiktajā kārtībā nav iecelts (ievēlēts) pārvaldnieks (direktors); j) persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā un kuras darbu apmaksā no Latvijas Republikai piešķirtajiem ārvalstu tehniskās palīdzības vai starptautisko finanšu institūciju aizdevuma līdzekļiem; k) zvērināts tiesu izpildītājs; l) individuālais komersants, tai skaitā individuālais komersants, kurš vada transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru vai vieglo automobili.

Tādēļ no minētajām tiesību normām un tiesu prakses kopumā secināms, ka pašnodarbinātā statuss neliedz personai kļūt par fiziskās personas maksātnespējas procesa subjektu.

Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²⁷ pantu fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšana ir tiesas ekskluzīvā kompetence.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 129. panta pirmo daļu, parādniekam var piemērot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja ir kāda no šajā normā norādītajām pazīmēm.

Norādāms, ka fiziskās personas maksātnespējas procesu var piemērot tikai tādai personai, uz kuru neattiecas kāds no Maksātnespējas likuma 130. pantā noteiktajiem ierobežojumiem.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²² panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas procesa lietu atbilstoši parādnieka pieteikumam izskata tiesa pēc parādnieka deklarētās dzīvesvietas, kas parādniekam bija reģistrēta trīs mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas tiesā, bet, ja tādas nav, – dzīvesvietas.

Fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikums sagatavojams atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²³ panta pirmajā daļā noteiktajam. Proti, šajā normā noteikts, kas jānorāda maksātnespējas procesa pieteikumā.

Civilprocesa likuma 363.²³ panta otrā daļa noteic, ka maksātnespējas procesa pieteikumam pievieno dokumentus, kas apstiprina valsts nodevas un citu tiesas izdevumu samaksu likumā noteiktajā kārtībā un apmērā, fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta samaksu un apstākļus, uz kuriem pieteikums pamatots.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punktam maksājama valsts nodeva 70 euro apmērā. Valsts nodeva pārskaitāma uz attiecīgo Valsts kases kontu pirms maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas, kā iemaksas mērķi norādot informāciju maksātnespējas pieteikuma identificēšanai. Tajā pašā laikā atbilstoši Civilprocesa likuma 43. panta ceturtajai daļai tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji atbrīvo to no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī atliek valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadala to termiņos. Tātad persona vienlaikus ar prasības pieteikuma iesniegšanu var lūgt tiesu to atbrīvot no tiesas izdevumu samaksas, sniedzot ziņas par savu mantisko stāvokli un pievienojot arī attiecīgus pierādījumus. Piemēram, ja personai ir piešķirts trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss, šīs ziņas noteikti ir jāsniedz tiesai, norādot, ka pašvaldība pirms attiecīgā statusa piešķiršanas ir vispusīgi izvērtējusi personas mantisko stāvokli. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka atbrīvošana no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos ir paredzēta tikai izņēmuma gadījumos, kad tiešām tiek konstatēti tādi apstākļi, kas liecina, ka konkrētās fiziskās personas mantiskais stāvoklis neļauj tai īstenot tiesības uz tiesu likumā noteiktā valsts nodevas lieluma dēļ.

Maksātnespējas pieteikumam pievieno valsts nodevas samaksu apliecinošu dokumentu, pretējā gadījumā maksātnespējas pieteikums tiks atstāts bez virzības.

Papildus valsts nodevai saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²³ panta otrās daļas 2. punktu un Maksātnespējas likuma 129. panta otro daļu fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas priekšnoteikums ir fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā, t.i., 1000 euro, Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotā Valsts kases kontā.

Maksātnespējas procesa depozīta mērķis ir veicināt tādu maksātnespējas procesu uzsākšanu, kuros ir iespējams īstenot Maksātnespējas likuma 5. pantā ietverto fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķi - pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 171. panta pirmo daļu maksātnespējas procesa depozīts izmantojams, lai segtu maksātnespējas procesa administratora atlīdzību.

Ņemot vērā minēto, fiziskā persona neatkarīgi no sava mantiskā stāvokļa no depozīta iemaksas netiek atbrīvota. Vēl vairāk, šāds atbrīvojums nonāktu pretrunā ar Maksātnespējas likuma mērķi. Tādējādi personas nespēja iemaksāt maksātnespējas procesa depozītu divu minimālo mēnešalgu apmērā ir uzskatāms par šķērsli maksātnespējas procesa uzsākšanai.

Civilprocesa likuma 363.²³ panta otrās daļas 3. punkts noteic, ka maksātnespējas pieteikumam jāpievieno dokumenti, kas apstiprina apstākļus, uz kuriem pieteikums pamatots. Tas nozīmē, ka visi maksātnespējas pieteikumā norādītie fakti ir jāpamato ar dokumentiem un tie jāpievieno maksātnespējas pieteikumam, lai tiesa varētu pārliecināties par minēto faktu pastāvēšanu. Tiesā ir jāiesniedz izziņas, kas apliecina, ka attiecībā uz konkrēto fizisko personu var piemērot maksātnespējas procesu, proti, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra izziņa, kas apstiprina, ka fiziskā persona nav individuālais komersants un atbilst maksātnespējas procesa subjektam; pierādījumi, kas apliecina, ka fiziskā persona sešu mēnešu laika periodā pirms maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas bijusi Latvijas Republikas nodokļu maksātājs (izziņa no Valsts ieņēmumu dienesta). Tāpat iesakām pieteikumam pievienot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes izziņu par personas deklarēto adresi, kas pierāda, ka fiziskajai personai ir tiesības vērsties konkrētajā tiesā, kā arī apliecina tiesisko saikni ar Latvijas Republiku. Norādāms, ka tiesas savā praksē bieži pieprasa iesniegt izziņas, kas liecina par fiziskās personas mantisko stāvokli, proti, izziņas no publiskiem reģistriem, kas apliecina, vai uz fiziskās personas vārda ir reģistrēti transportlīdzekļi vai kustams/nekustams īpašums, vai tai pieder kāda uzņēmuma kapitāldaļas, utt. (izziņas no zemesgrāmatu nodaļas vai Tiesu administrācijas par fiziskajai personai piederošiem īpašumiem, CSDD izziņa, nepieciešamības gadījumā - izziņa no Valsts tehniskās uzraudzības aģentūras, Latvijas Centrālā depozitārija).

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁷ pantam tiesa fiziskās personas maksātnespējas procesa lietu izskata rakstveida procesā septiņu dienu laikā no tās ierosināšanas dienas un pasludina maksātnespējas procesu, ja tā konstatē, ka parādniekam ir iepriekš minētā maksātnespējas pazīme un pēdējo 10 gadu laikā nav pasludināts fiziskās personas maksātnespējas process, kura ietvaros dzēstas saistības, un iesniedzējs ir samaksājis valsts nodevu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanu un fiziskās personas maksātnespējas procesa depozītu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 19. panta pirmo daļu un Civilprocesa likuma 363.²⁷ panta trešo daļu apmierinot fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, tiesa ieceļ maksātnespējas procesa administratoru ievērojot Civilprocesa likuma 363.²⁶ panta noteikto kārtību.

Fiziskās personas maksātnespējas process sastāv no divām secīgām procedūrām: bankrota procedūras un saistību dzēšanas procedūras. Bankrota procedūras laikā tiek realizēta visa parādnieka manta, un no tās realizācijas iegūtie līdzekļi novirzīti kreditoru prasījumu apmierināšanai, savukārt saistību dzēšanas procedūras laikā parādniekam ir pienākums pildīt fiziskās personas saistību dzēšanas plānu.

• Ar atkārtotu fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu persona var vērsties tiesā pēc viena gada, ja iepriekš uzsāktais fiziskās personas maksātnespējas process ir izbeigts, nedzēšot saistības un uz personu neattiecas kāds no Maksātnespējas likumā noteiktajiem ierobežojumiem.

No iesnieguma izriet, ka ar tiesas lēmumu tika izbeigta fiziskās personas maksātnespējas procesa saistību dzēšanas procedūra un maksātnespējas process, neatbrīvojot no atlikušajām saistībām. Proti, tiesa konstatēja, ka netika pildīts saistību dzēšanas plāns, jo netika veikti visi maksājumi, turklāt tie veikti no trešās personas norēķinu konta. Līdz ar to lūgts sniegt skaidrojumu, vai var vērsties tiesā ar atkārtotu pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu. Papildus norādīts, ka saistības ar kreditoriem nav mainījušās, izņemot to apmēru, kad kreditori saņēma maksājumus maksātnespējas procesā.

Fiziskās personas maksātnespējas procesu var piemērot tikai tādai personai, uz kuru neattiecas kāds no Maksātnespējas likuma 130. pantā noteiktajiem ierobežojumiem. Turklāt atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁷ panta pirmajai daļai fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšana ir tiesas kompetencē un tikai tiesa izvērtē konkrētu ierobežojumu pastāvēšanu, ņemot vērā katra konkrēta gadījuma tiesiskos un faktiskos apstākļus.

Norādāms, ka 2018. gada 1. jūlijā stājās spēkā grozījumi Maksātnespējas likumā, ar kuriem Maksātnespējas likuma 130. pants tika papildināts ar 5. punktu, kurš noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas process nav piemērojams vai pārtraucams personai, kurai pēdējā gada laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, nedzēšot saistības. Minētās tiesību normas mērķis ir noteiktā laika periodā liegt parādniekam iesniegt fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu pēc tam, kad viņš šo tiesību ir izmantojis, bet, konstatējot ierobežojumus vai parādnieka negodprātīgu rīcību, tiesa maksātnespējas procesu ir izbeigusi. Šis ierobežojums novērš situāciju, kad parādnieks saņemto tiesisko aizsardzību pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas izmanto negodprātīgi.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 68. punktā noteikto, Maksātnespējas likuma 130. panta 5. punkts ir piemērojams fizisko personu maksātnespējas procesos, kas uzsākti pēc 2018. gada 1. jūlija. No minētā izriet, ka tiesai, lemjot par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu pēc 2018. gada 1. jūlija, ir jāvērtē Maksātnespējas likumā 130. pantā norādītos piemērošanas ierobežojumus, tajā skaitā Maksātnespējas likuma 130. panta 5. punktā ietverto ierobežojumu.

Tātad, atbilstoši minētajiem grozījumiem ar atkārtotu fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu persona var vērsties tiesā pēc viena gada, ja iepriekš uzsāktais fiziskās personas maksātnespējas process ir izbeigts, nedzēšot saistības un uz personu neattiecas kāds no Maksātnespējas likuma 130. pantā noteiktajiem ierobežojumiem.

Vienlaikus norādāms, ka, iesniedzot atkārtotu pieteikumu tiesā par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, tam jāatbilst Maksātnespējas likuma 129. pantā noteiktajām pazīmēm, tostarp šajā normā norādītajam kopējo parādsaistību apmēram.

• Nodokļu maksātāja statusa konstatācija nav atkarīga no tā, vai attiecīgā persona pilda likumā "Par nodokļiem un nodevām" noteiktos nodokļu maksātāja pienākumus, proti, maksā nodokļus, jo minēto pienākumu nepildīšana pati par sevi neatbrīvo personu no nodokļu maksātāja statusa, līdz ar to tiesai jānoskaidro, vai pieteicējs atbilst rezidentam izvirzītajām prasībām atbilstoši likumam "Par nodokļiem un nodevām."

1) vai fiziskās personas maksātnespējas procesa subjekts var būt jebkura fiziskā persona, kura pēdējo sešu mēnešu laikā ir bijusi Latvijas Republikas nodokļu maksātājs un kurai ir finansiālas grūtības?

2) vai persona, kurai piešķirts trūcīgās personas statuss, var uzsākt fiziskās personas maksātnespējas procesu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 127. pantu fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu var iesniegt jebkura fiziskā persona, kura pēdējo sešu mēnešu laikā ir bijusi Latvijas Republikas nodokļu maksātājs un kurai ir finansiālas grūtības – nav iespēju nokārtot parādsaistības, kam jau iestājies izpildes termiņš.

Termins "nodokļu maksātājs" tiek detalizētāk skaidrots likuma "Par nodokļiem un nodevām" 14. pantā. Proti, Latvijas Republikas likumos noteiktos nodokļus (nodevas) maksā iekšzemes nodokļu maksātāji (rezidenti) un ārvalstu nodokļu maksātāji (nerezidenti). Nodokļu likumos fiziskā persona tiks uzskatīta par rezidentu, ja: 1) šīs personas deklarētā dzīvesvieta ir Latvijas Republikā vai 2) šī persona uzturas Latvijas Republikā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā, kas sākas vai beidzas taksācijas gadā, vai 3) šī persona ir Latvijas pilsonis, ko ārzemēs nodarbina Latvijas Republikas valdība. Nodokļu maksātāja piesaiste pie noteiktas valsts nozīmē to, ka uz personu attiecināmi konkrētas valsts rezidentam piemērojamie nodokļu maksāšanas noteikumi un likuma "Par nodokļiem un nodevām" 14. panta otrās daļas 1., 2. vai 3. punkts.

Lemjot jautājumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma pieņemšanu, tiesnesim jāpārbauda, vai persona atbilst vienam no likuma "Par nodokļiem un nodevām" 14. pantā norādītajiem nodokļu maksātāja kritērijiem (piemēram, personas deklarētā dzīvesvieta ir Latvijā). Jāņem vērā, ka persona, kas Latvijā nav guvusi ienākumus sešus mēnešus pirms maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas tiesā, vai nav veikusi nodokļu maksājumus (piemēram, maksājusi iedzīvotāja ienākuma nodokli, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas vai nekustamā īpašuma nodokli u.c.), automātiski nodokļu likumdošanas izpratnē nezaudē Latvijas Republikas nodokļu maksātāja statusu.

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka nodokļu maksātāja statusa konstatācija nav atkarīga no tā, vai attiecīgā persona pilda likuma "Par nodokļiem un nodevām" 15. pantā noteiktos nodokļu maksātāja pienākumus, proti, maksā nodokļus, jo minēto pienākumu nepildīšana pati par sevi neatbrīvo personu no nodokļu maksātāja statusa. Tiesnesim būtu jānoskaidro, vai pieteicējs atbilst rezidentam izvirzītajām prasībām atbilstoši likumam "Par nodokļiem un nodevām."

Līdzīgu atziņu ir paudusi arī Augstākā tiesa: "Kas attiecas uz Maksātnespējas likuma 127. pantā sniegto formulējumu, noskaidrojamais jautājums ir par rezidenta statusa esamību pieteicējai, nevis reāls nodokļu maksāšanas fakts, kas nozīmē, ka šī tiesību norma ir interpretējama sistemātiski ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 14. panta pirmās daļas 1. punktu un otro daļu."[1]

Likumdevēja mērķis, nosakot šādu prasību personai, kura vēlas iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu, acīmredzot ir bijis noteikt personas tiesisko sasaisti ar Latvijas valsti.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 129. panta pirmajai daļai, parādniekam var piemērot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja ir kāda no šajā pantā noteiktajām pazīmēm:

Savukārt Maksātnespējas likums neparedz ierobežojumus noteiktām sociālām kategorijām, kuru ietvaros uzsākt fiziskās personas maksātnespējas procesu nebūtu iespējams. Līdz ar to nedz trūcīgās personas statuss, nedz kāds cits statuss nav šķērslis, lai uzsāktu fiziskās personas maksātnespējas procesu.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas priekšnoteikums ir fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā (2021. gadā minimālā mēnešalga ir 500 euro). Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 171. panta pirmo daļu maksātnespējas procesa depozīts izmantojams, lai segtu maksātnespējas procesa administratora atlīdzību.

Ņemot vērā minēto, fiziskā persona, neatkarīgi no sava mantiskā stāvokļa, no depozīta iemaksas netiek atbrīvota. Šāds atbrīvojums nonāktu pretrunā ar Maksātnespējas likuma mērķi. Tādējādi personas nespēja iemaksāt maksātnespējas procesa depozītu divu minimālo mēnešalgu apmērā ir uzskatāma par šķērsli maksātnespējas procesa uzsākšanai.

Turklāt atbilstoši Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punktam par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu maksājama valsts nodeva 70 euro.

Ja personai ir piešķirts, piemēram, trūcīgās personas statuss, tad vienlaikus ar prasības pieteikuma iesniegšanu jālūdz tiesu to atbrīvot no tiesas izdevumu samaksas, sniedzot ziņas par savu mantisko stāvokli un pievienojot arī attiecīgus pierādījumus. Parasti dokuments, kas apliecina personas slikto finansiālo stāvokli, ir pašvaldības izziņa par atbilstību trūcīgās personas statusam, ko piešķir, izvērtējot ģimenes vai personas ienākumus, kustamo un nekustamo mantu, kā arī citus resursus.

Papildus norādāms, ka fiziskās personas maksātnespējas process sastāv no divām secīgām procedūrām: bankrota procedūras un saistību dzēšanas procedūras. Bankrota procedūras laikā tiek realizēta visa parādnieka manta, un no tās realizācijas iegūtie līdzekļi novirzīti kreditoru prasījumu apmierināšanai, savukārt saistību dzēšanas procedūras laikā parādniekam ir pienākums kreditoru prasījumu segšanai mēnesī novirzīt vienu trešdaļu no saviem ienākumiem, bet jebkurā gadījumā novirzāmo ienākumu apmērs nevar būt mazāks par vienu trešdaļu no valstī noteiktās minimālās algas, proti, 166,66 euro.

[1] Bērziņš G. Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 37. lpp.

1) vai ir kādi nacionālie normatīvie akti vai starptautiskie normatīvie akti (vai arī tiesu prakse), kuri atļautu tiesai noteikt parādniekam, kuram bankrota procedūras laikā tika konstatēti Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punkta ierobežojumi, saistību dzēšanas procedūras laikā maksāt lielākas summas vai ilgāku laiku nekā to paredz Maksātnespējas likuma 155. pants, lai tikai maksātnespējas process netiktu izbeigts sakarā ar Maksātnespējas likuma 155. panta 1. punktu ierobežojumu konstatēšanu?

2) vai aizdevumu līgumu noslēgšanas fakts pēdējo trīs gadu laikā ir tāds ierobežojums saistību dzēšanas procedūras uzsākšanai parādniekam, uz kura pamata parādniekam netiks piemērota saistību dzēšanas procedūra?

3) vai likumdevējs paredz izmaiņas vai arī mīkstinošus apstākļus Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punkta piemērošanā sakarā ar Covid-19 izraisītajām sekām?

4) vai ar vienu vai vairākiem darījumiem jābūt nodarītiem zaudējumiem visiem kreditoriem? Ja kādam no kreditoriem netika nodarīti zaudējumi (vairākās parādnieka saistību uzņemšanas gadījumā), vai tad var attiecināt šo likuma normu attiecībā pret parādnieku, jo likuma normā nav teikts "kreditoriem vai kādam no kreditoriem", kas liek domāt, ka zaudējumiem jābūt nodarītiem tieši visiem kreditoriem, lai minēto 153. panta 1. punktu varētu piemērot, ja parādnieks pēdējo trīs gadu laikā uzņēmies jaunās saistības?

5) cik lieliem jābūt nodarītiem zaudējumiem kreditoriem (vairākās parādnieka saistību uzņemšanas gadījumā), lai tiktu ievērots samērīguma princips maksātnespējas procesa izbeigšanā, nepiemērot saistību dzēšanas procedūru parādniekam, pamatojoties uz 153. panta 1. punktu (vairākās parādnieka saistību uzņemšanas pēdējo trīs gadu laikā)?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Tātad fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir, ievērojot kreditoru mantiskās intereses, sniegt parādniekam otro iespēju – iespēju atjaunot maksātspēju un atgriezties civiltiesiskajā apritē kā pilnvērtīgam tās dalībniekam. Atšķirībā no piedziņas procedūras, ko veic zvērināts tiesu izpildītājs, fiziskās personas maksātnespējas process ir brīvprātīga procedūra, kas norit tieši parādnieka interesēs, jo pēc tās pabeigšanas parādnieks tiek atbrīvots no nesegtajām saistībām. Ņemot vērā minēto, jānorāda, ka ir būtiski, lai parādnieka rīcība maksātnespējas procesa ietvaros būtu labticīga, proti, lai parādnieks savas tiesības izlietotu un pienākumus pildītu labā ticībā un netaisnīgi neiedzīvotos.

Norādāms, ka fiziskās personas maksātnespējas process nav tikai otrās iespējas sniegšana maksātnespējīgam parādniekam, bet tam ir arī "audzinoša" funkcija – parādnieks maksātnespējas procesa laikā ir pakļauts dažādiem ierobežojumiem, un tam ir jāpilda zināmi nosacījumi, lai to izpildes rezultātā saņemtu atbrīvošanu no saistībām. Parādniekam ir jāapzinās viņam ar Maksātnespējas likumu uzliktie ierobežojumi un, gadījumā, ja kāds no ierobežojumiem tiek pārkāpts, fiziskās personas maksātnespējas process ir izbeidzams saskaņā ar Maksātnespējas likuma 153. pantā noteiktajiem ierobežojumiem.

Tiesa, pasludinot fiziskās personas maksātnespējas procesu, atbilstoši Civilprocesa likuma 363. ²⁷ panta otrajai daļai izvērtē tikai Maksātnespējas likuma 130. panta 3. punktā noteikto ierobežojumu, t.i., izvērtē to, vai personai pēdējo 10 gadu laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, kura ietvaros dzēstas saistības. Tādējādi apstāklis, ka parādnieks pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas ir veicis darbības, kuras var nodarīt zaudējumus kreditoriem, nav šķērslis maksātnespējas procesa pasludināšanai. Tomēr šādu darbību veikšana var būt pamats maksātnespējas procesa izbeigšanai un saistību dzēšanas procedūras nepasludināšanai.

Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punkts noteic, ka saistību dzēšanas procedūru nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks pēdējo triju gadu laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas vai maksātnespējas procesa laikā ir slēdzis darījumus, kuru rezultātā kļuvis maksātnespējīgs vai radījis zaudējumus kreditoriem, turklāt viņš apzinājās vai viņam vajadzēja apzināties, ka šādu darījumu slēgšana var novest līdz maksātnespējai vai zaudējumu radīšanai kreditoriem.

Trīs gadi pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas ir laika posms, kuru likumdevējs prezumējis kā "aizdomu periodu", kura laikā maksātnespējīgās personas slēgtie darījumi un veiktās darbības varētu būt kļuvušas par maksātnespējas cēloni, vienlaicīgi arī pastāv iespējamība, ka šajā periodā noslēgtie darījumi vērsti uz izvairīšanos no parādsaistību izpildes.

Lai konstatētu minētajā tiesību normā paredzēto saistību dzēšanas procedūras ierobežojumu, jāpastāv trim priekšnoteikumiem: 1) darījums veikts trīs gadu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, 2) darījuma rezultātā tā veicējs kļuvis maksātnespējīgs vai radījis zaudējumus kreditoriem, 3) darījuma slēdzējs apzinājies vai viņam vajadzēja apzināties, ka šāda darījuma veikšana var novest līdz maksātnespējai vai radīt zaudējumus kreditoriem.     

Pastāvot šim ierobežojumam, fiziskās personas maksātnespējas process var norisināties, taču parādniekam tiek liegta iespēja atbrīvoties no nesegtajām saistībām. Proti, tiek pārdota visa parādnieka manta, taču saistību dzēšanas procedūra netiek pasludināta un fiziskās personas maksātnespējas process tiek izbeigts.

Vēršama uzmanība, ka Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punktā paredzētais ierobežojums saistību dzēšanas procedūras piemērošanai izpaužas kā darījumu slēgšana noteiktā laika posmā ar diviem atšķirīgiem iznākumiem, kuru iestāšanos parādnieks apzinājās vai, kuru iestāšanos parādniekam vajadzēja apzināties. Proti, tā ir darījumu slēgšana, kuras rezultātā parādnieks kļūst maksātnespējīgs un darījumu slēgšana, kuras rezultātā tiek nodarīti zaudējumi kreditoriem.

Darījumu apzināta slēgšana, kuras rezultātā parādnieks kļūst maksātnespējīgs var būt, cita starpā, tie gadījumi, kad parādnieks apzināti vēlas izmantot fiziskās personas maksātnespējas procesu pretēji Maksātnespējas likumā paredzētajam mērķim. Darījumu slēgšana situācijā, kurā parādniekam vajadzēja apzināties, ka šādu darījumu noslēgšanas rezultātā viņš kļūs maksātnespējīgs, savukārt var izpausties situācijās, kad parādnieka ienākumi darījuma noslēgšanas brīdī nav bijuši pietiekami saistību segšanai tam paredzētajā laikā un parādnieks nav veicis no sevis atkarīgās darbības, lai savu ienākumu apjomu palielinātu.

Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punktā paredzēto ierobežojumu konstatēšanai būtisks ir šo darījumu slēgšanas periods, kā arī to cēloniskais sakars ar rezultātu – maksātnespējas iestāšanos vai zaudējumu rašanos kreditoriem. Minētās Maksātnespējas likuma normas mērķis ir garantēt administratora izvērtējumu tiem darījumiem, kas noslēgti trīs gadu laikā pirms maksātnespējas pasludināšanas un kas tādējādi varētu būt bijuši par iemeslu parādnieka maksātnespējai vai kas tikuši vērsti uz parādnieka mantas nobēdzināšanu vai izšķērdēšanu, vai atsavināšanu par nepamatoti zemu cenu, lai izvairītos no parādsaistību samaksas, vai citām parādnieka darbībām, kas radījušas kaitējumu trešo personu interesēm.

Vienlaikus norādāms, ja parādnieks pēdējo triju gadu laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas vai maksātnespējas procesa laikā ir slēdzis vienu vai vairākus darījumus, apzinoties, ka viņam jau pastāv parādsaistības un viņš apzinās savu faktisko maksātnespēju, zaudējumi tiek nodarīti visiem kreditoriem, tādējādi netiek vērtēts apstāklis par zaudējumu nodarīšanu vienam konkrētam kreditoram.

Jāņem vērā, ka Maksātnespējas likuma 153. pantā paredzēto saistību dzēšanas procedūras piemērošanas ierobežojumu konstatēšana ir tiesas kompetencē (Civilprocesa likuma 363. ³¹ panta otrā daļa un 363. ³⁶ panta pirmās daļas 4. punkts). Līdz ar to vērtējumu par norādīto situāciju var sniegt vienīgi tiesa. Maksātnespējas kontroles dienests savas kompetences ietvaros nav tiesīgs vērtēt saistību dzēšanas procedūras piemērošanas ierobežojumu pamatotību.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 164. panta trešajā daļā noteikto, lēmumu par parādnieka atbrīvošanu no atlikušajām saistībām, kas norādītas fiziskās personas saistību dzēšanas plānā, pieņem tiesa, pabeidzot saistību dzēšanas procedūru. Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē neietilpst vērtēt parādnieka veikto darījumu raksturu, proti, vai tie ir atzīstami par neatļautām darbībām.

Jāņem vērā, ka parādniekam ir jāievēro Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā nostiprinātais labticības princips, atbilstoši kuram parādnieks nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos. Ņemot vērā minēto, ja parādnieks maksātnespējas procesa gaitā sniedzis nepatiesu informāciju par savu mantisko stāvokli un slēpis savus patiesos ienākumus, tas var būt par pamatu saistību dzēšanas procedūras nepiemērošanai vai pārtraukšanai.

Vienlaikus norādāms, ka šobrīd neviens normatīvais regulējums neparedz izmaiņas Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punkta piemērošanā sakarā ar Covid-19 infekcijas izplatību un to izraisītajām sekām. 

• Netiešo pierādījumu izmantošana civilprocesā ir balstīta uz būtisku, lietā nozīmīgu apstākļu noskaidrošanu ar tādiem pierādījumiem, kuros tikai atsevišķi noteikts ziņu kopums ļauj konstatēt pierādāmos faktus un šo pierādījumu izvērtēšana ietilpst ekskluzīvā tiesas kompetencē.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli par Maksātnespējas likuma 5. panta pirmās daļas, 6. panta 8. punkta un 153. panta 2. punkta piemērošanu gadījumos, kad pastāv šaubas par parādnieka labticību, jo, pārbaudot informāciju saistībā ar parādnieka maksātnespējas procesu, iegūtie netiešie pierādījumi norāda uz parādnieka darbību, kuras mērķis ir, slēpjot patiesos ienākumus, izvairīties no kreditoru prasījumu segšanas pēc iespējas lielākā apmērā. Proti, vai bez tiešo pierādījumu esamības un balstoties tikai uz iegūtajiem netiešajiem pierādījumiem, būtu pamats atzīt, ka parādnieks nav labticīgs, neveic darbības, lai pēc iespējas lielākā apmērā apmierinātu kreditoru prasījumus un tādējādi vēlas netaisnīgi iedzīvoties uz kreditoru rēķina.

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām  un atjaunot maksātspēju. Ar kreditoru prasījumu maksimālu apmierināšanu jāsaprot to apmierināšana gan no parādnieka mantas, gan no ienākumiem maksātnespējas procesa laikā.[1]

Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā ir definēts labticības princips, kurš noteic, ka procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Norādāms, ka judikatūrā un arī tiesību doktrīnā pastāv stabils uzskats, ka laba ticība nav paša subjekta subjektīvs vērtējums, bet gan objektīvā kategorija, ko precīzi raksturo termins "godprātīgi".[2]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 149. panta septītajai daļai administrators iesniedz tiesai pieteikumu par bankrota procedūras pabeigšanas apstiprināšanu, vienlaikus lūdz izbeigt fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja parādniekam ir konstatēti ierobežojumi saistību dzēšanas procedūras piemērošanai (153. pants).

Maksātnespējas likuma 153. panta 2. punktā noteikts, ka saistību dzēšanas procedūra nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks ir sniedzis apzināti nepatiesu informāciju par savu mantisko stāvokli un slēpis savus patiesos ienākumus. Apzināti nepatiesas informācijas sniegšana un ienākumu slēpšana var izpausties dažādi.[3] Par mantiskā stāvokļa slēpšanu ir atzīstama arī parādnieka nesadarbošanās ar administratoru (piemēram, administratora pieprasīto ziņu nesniegšana) maksātnespējas procesa laikā.[4]

Papildus Maksātnespējas likuma 150. panta pirmajā daļā noteikts, ka tiesa izbeidz bankrota procedūru, vienlaikus izbeidzot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja parādniekam ir konstatēti ierobežojumi fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanai (130. pants). Šā panta otrā daļa noteic, ka pieteikumu par bankrota procedūras izbeigšanu šā panta pirmajā daļā minētajā gadījumā iesniedz administrators triju mēnešu laikā pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Ievērojot minēto secināms, ka administratoram ir pienākums veikt normatīvajos aktos noteiktās darbības, tādējādi nodrošinot maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi (Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa). Vienlaikus, ja administrators maksātnespējas procesa laikā konstatē, ka parādnieks ir rīkojies vai rīkojas prettiesiski, viņam ir pienākums rīkoties atbilstoši Maksātnespējas likuma 149. panta septītajā daļā vai 150. panta pirmajā daļā noteiktajam.

Attiecībā uz pierādījumu (t.sk. netiešo) izvērtēšanu, norādāms turpmākais. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 92. pantu pierādījumi ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā. Tiesību doktrīnā atzīts, ka netiešo pierādījumu izmantošana civilprocesā ir balstīta uz būtisku, lietā nozīmīgu apstākļu noskaidrošanu ar tādiem pierādījumiem, kuros tikai atsevišķi noteikts ziņu kopums ļauj konstatēt pierādāmos faktus.[5]

No iesnieguma izriet, ka parādniekam tiesa ir pasludinājusi fiziskās personas maksātnespējas procesu. Tādējādi, ņemot vērā fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas faktu un Civilprocesa likuma 92. pantā norādīto secināms, ka konkrētajā gadījumā tikai tiesa ir tiesīga izvērtēt un pieņemt attiecīgu lēmumu par iesniegumā minētajiem faktiem/pierādījumiem. Papildus norādāms, ka Civilprocesa likuma 97. panta pirmajā daļā noteikts, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

[1] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 24. lpp.

[2] Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015. gada 25. jūnija spriedums lietā Nr. C32312414; sk. arī: Torgāns K. Civiltiesību, komerctiesību un civilprocesa aktualitātes. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2009, 209.- 210. lpp.

[3] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 119. lpp.

[4] Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.-60.¹ nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 520. lpp.

[5] Ose D., Promocijas darbs "Pierādījumi un pierādīšana civilprocesā". Rīga: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, 2013, 88. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/5139/23437-Daina_Ose_2013.pdf?sequence=1 [aplūkots 09.02.2021.]

• Tiklīdz administrators konstatē, ka ir izpildījis visus normatīvajos aktos noteiktos pienākumus un ir pamats sastādīt galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu, viņam ir pienākums to darīt.

1) vai administratoram ir pamats sastādīt galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu, paredzot Parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtos naudas līdzekļus novirzīt pilnīgai kreditoru prasījumu un tiešo maksātnespējas procesa izmaksu, kā arī administratora atlīdzības segšanai?

2) vai arī administratoram ir jāveic darbības atlikušās Parādnieka mantas pārdošanai, lai būtu iespējama arī visu nodokļu segšana par ienākumiem no saimnieciskās darbības, ievērojot to, ka gleznas faktiski tika radītas Parādnieka saimnieciskās darbības ietvaros (vai arī šīs izmaksas jebkurā gadījumā ir sedzamas no Parādnieka līdzekļiem, ko viņš ir tiesīgs paturēt sev uzturēšanas izmaksu segšanai)?

Ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto norādāms, ka nodokļu maksājumi, kuri ir radušies pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa un kuri nav nomaksāti, ir piesakāmi kā kreditora prasījumi Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā. Savukārt nodokļu maksājumi, kuri ir radušies pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir uzskatāmi par kārtējiem nodokļu maksājumiem.

Maksātnespējas likuma 172. panta pirmā daļa noteic, ka izmaksas, kas parādniekam rodas pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, tiek iedalītas fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešajās un netiešajās izmaksās. Šā panta ceturtās daļas 2. punktā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešās izmaksas ir parādnieka uzturēšanas izmaksas pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas t.sk., kārtējie nodokļu un nodevu maksājumi. Savukārt šā panta piektajā daļā noteikts, ka kārtējie nodokļu un nodevu maksājumi ir fiziskās personas (parādnieka) netiešās izmaksas un atbilstošai minētā panta piektajai daļai tās tiek segtas no parādnieka līdzekļiem, ko viņš ir tiesīgs paturēt sev uzturēšanas izmaksu segšanai. Papildus likuma "Par nodokļiem un nodevām" 26. panta sestās daļas 5. punkts noteic, ka pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas nodokļu maksātājs (parādnieks) veic visus kārtējos nodokļu maksājumus saskaņā ar nodokļu likumiem.

Tādēļ no minētā secināms, ka parādnieks fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā pats veic kārtējo nodokļu maksājumus no līdzekļiem, ko viņš ir tiesīgs paturēt sev uzturēšanas izmaksu segšanai. Savukārt pieteikto kreditoru prasījumu segšana ietilpst administratora kompetencē. Vienlaikus norādāms, ka tiklīdz administrators konstatē, ka ir izpildījis visus normatīvajos aktos noteiktos pienākumus un ir pamats sastādīt galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu (Maksātnespējas likuma 147. panta pirmā dala), viņam ir pienākums to darīt. Vēršam uzmanību, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 2. panta pirmo punktu viens no VID uzdevumiem ir nodrošināt administrēto valsts nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu Latvijas teritorijā un uz muitas robežas, kā arī nodokļu, nodevu un citu obligāto maksājumu iekasēšanu Eiropas Savienības budžetam. Ņemot vērā minēto, aicinām vērsties VID par iesniegumā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem.

• Fiziskai personai patstāvīgi ir jāizvērtē, vai uz atkārtota  pieteikuma par fiziskās personas maksātnespējas procesa iesniegšanas brīdi faktiskie un tiesiskie apstākļi ir būtiski mainījušies, pretējā gadījumā tiesa šādu pieteikumu nepieņems.

Pēc cik ilga laika, skaitot no tiesas nolēmuma par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot no atlikušajām saistībām, var iesniegt atkārtotu pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, lai tiesa nepiemērotu Maksātnespējas likuma 130. panta 1. punktu?

[1] Maksātnespējas kontroles dienests darbojas tikai noteiktās kompetences ietvaros un tā uzdevumos neietilpst juridisko konsultāciju sniegšana. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests sniedz viedokli par Iesniegumā minēto jautājumu tiktāl, lai nodrošinātu vienveidīgas maksātnespējas tiesību piemērošanas prakses veidošanos, vienlaikus izvairoties no konkrētā gadījuma izpētes, analīzes un atbildes sniegšanas par specifiskām ar konkrēto gadījumu saistītām juridiskām niansēm.

[2] Fiziskās personas maksātnespējas procesu var piemērot tikai tādai personai, uz kuru neattiecas kāds no Maksātnespējas likuma 130. pantā noteiktajiem ierobežojumiem. Turklāt atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁷ panta pirmajai daļai fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšana ir tiesas kompetencē un tikai tiesa izvērtē konkrētu ierobežojumu pastāvēšanu, ņemot vērā katra konkrēta gadījuma tiesiskos un faktiskos apstākļus.

Norādāms, ka 2018. gada 1. jūlijā stājās spēkā grozījumi Maksātnespējas likumā, ar kuriem Maksātnespējas likuma 130. pants tika papildināts ar 5. punktu, kurš noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas process nav piemērojams vai pārtraucams personai, kurai pēdējā gada laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, nedzēšot saistības. Minētās tiesību normas mērķis ir noteiktā laika periodā liegt parādniekam iesniegt fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu pēc tam, kad viņš šo tiesību ir izmantojis, bet, konstatējot ierobežojumus vai parādnieka negodprātīgu rīcību, tiesa maksātnespējas procesu ir izbeigusi. Šis ierobežojums novērš situāciju, kad parādnieks saņemto tiesisko aizsardzību pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas izmanto negodprātīgi.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 68. punktā noteikto, Maksātnespējas likuma 130. panta 5. punkts ir piemērojams fizisko personu maksātnespējas procesos, kas uzsākti pēc 2018. gada 1. jūlija. No minētā izriet, ka tiesai, lemjot par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu pēc 2018. gada 1. jūlija, ir jāvērtē Maksātnespējas likumā 130. pantā norādītos piemērošanas ierobežojumus, tajā skaitā, Maksātnespējas likuma 130. panta 5. punktā ietverto ierobežojumu.

Tātad, atbilstoši minētajiem grozījumiem parādnieks jau pēc viena gada var vērsties tiesā ar maksātnespējas procesa pieteikumu, ja iepriekš uzsāktais fiziskās personas maksātnespējas process ir izbeigts, nedzēšot saistības.

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments 2018. gada 26. janvāra lēmumā lietā Nr. C68310217, SPC-2/2018, ir atzinis: "Ja pieteikums par maksātnespējas procesa pasludināšanu iesniegts atkārtoti par saistībām, par kurām tiesa jau ir lēmusi, nepiemērojot saistību dzēšanas procedūru parādnieka negodprātīgas rīcības dēļ, un no tā neizriet, ka jautājuma izlemšanai būtiski mainījušies faktiskie vai tiesiskie apstākļi, pieteikums nav pieņemams. Savukārt, gadījumā, ja fakts, ka pieteikums iesniegts atkārtoti, tiek konstatēts jau pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas, ierosinātais process ir jāizbeidz."

Līdz ar to fiziskai personai patstāvīgi ir jāizvērtē vai uz pieteikuma par fiziskās personas maksātnespējas procesa iesniegšanas brīdi faktiskie un tiesiskie apstākļi ir būtiski mainījušies, pretējā gadījumā tiesa šādu pieteikumu nepieņems. Minētais vistiešākajā veidā attiecas uz Maksātnespējas likuma 130. panta 1. punktā noteiktā ierobežojuma esamības izvērtēšanu, proti, ja uz pieteikuma par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas iesniegšanas brīdi nav pagājis minētajā normā noteiktais triju gadu termiņš, tad nav pamata vērsties tiesā ar šādu pieteikumu.

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktam, viens no maksātnespējas procesa principiem ir labticības princips, kas nosaka, ka procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Parādnieks un kreditors nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos. No minētā izriet, ka fiziskas personas maksātnespējas procesa mērķis ir jāsasniedz, piemērojot iesaistīto personu tiesības un pienākumus labā ticībā, lai finansiālās grūtības nonākušam parādniekam palīdzētu segt saistības un atjaunot maksātspēju.

Fiziskās personas maksātnespējas process ir veids, kā persona, maksātnespējas procesa administratora uzraudzībā un maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā, var atjaunot maksātspēju un pēc saistību dzēšanas procedūras beigām tikt atbrīvota no parādsaistībām. Tomēr šādu tiesisko aizsardzību var baudīt persona, kura pati ir bijusi godprātīga un uz kuru nevar attiecināt Maksātnespējas likumā noteiktos ierobežojumus.

• Ja visi atzītie parādnieka kreditoru prasījumi tiek apmierināti bankrota procedūras ietvaros, tad saistību dzēšanas procedūras piemērošanai nav pamata un bankrota procedūra ir izbeidzama, vienlaikus izbeidzot maksātnespējas procesu - par ko lemj tiesa, izskatot attiecīgu administratora pieteikumu.

Parādnieka maksātnespējas procesā tika atzīti kreditoru prasījumi par kopējo summu, kas nepārsniedz 5 000,00 euro apmērā, proti, Parādnieks savā maksātnespējas procesa pieteikumā bija iekļāvis saistības, kuras faktiski jau bija izbeigušās (neatzītais kreditora prasījums). Ievērojot visu iepriekš minēto, lūgts sniegt viedokli, vai:

1) ir pamats turpināt Parādnieka maksātnespējas procesu, proti, bankrota procedūras ietvaros pārdot Parādnieka mantu atzīto kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai;

2) vai ir jāveic darbības Parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanai, jo faktiski nav konstatējamas spēkā esošas neizpildītas Parādnieka saistības, kas pārsniegtu 5 000,00 apmērā;

3) gadījumā, ja Parādnieka bankrota procedūra ir turpināma, vai ir pienākums veikt darbības visas Parādnieka mantas pārdošanai vai arī ir iespējama Parādnieka mantas pārdošana tādā apjomā, kas nepieciešama atzīto kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai (minētais jautājums ir būtisks, jo Parādnieks ir mākslinieks un viņa mantu veido viņa darbi, proti, Parādnieka gleznas).

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami, visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītām saistībām un atjaunot maksātspēju.

Tādejādi fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošana ir pieļaujama Maksātnespējas likumā definētam fiziskās personas maksātnespējas procesa subjektam, kuram vienlaikus atbilst kāda no fiziskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm.

Maksātnespējas likuma 129. pants noteic fiziskās personas maksātnespējas procesa pazīmes un priekšnoteikumus maksātnespējas procesa pasludināšanai, tostarp parādsaistību esamību, kurām kopā jāpārsniedz 5000 euro.

Savukārt minēto pazīmju izvērtēšana, atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁷ panta otrās daļas 1. punktam ietilpst tiesas ekskluzīvā kompetencē. Norādāms, ka, atbilstoši tiesu praksei, ir konstatējama tendence vadīties no judikatūras atziņas, ka tiesai jāaprobežojas ar formālu Maksātnespējas likum 129. panta pirmajā daļā noteikto maksātnespējas pazīmju konstatējum, nevērtējot parādsaistību rašanās iemeslus.[1] Proti, Maksātnespējas likuma 129. panta pirmās daļas 1. punktā paredzētās maksātnespējas pazīmes konstatēšanai nav nepieciešams pievērsties parādsaistību rašanās iemeslu analīzei un izvērtējumam, bet atliek vien pārbaudīt vai uz pieteikuma iesniegšanas brīdi fiziskajai personai ir parādsaistības virs 5000 eiro, kurām iestājies izpildes termiņš, un vai persona tās spēj nokārtot.[2]

Tajā pašā laikā norādāms, ka parādsaistību apmērs ir būtisks ne tikai kā priekšnoteikums, lai pasludinātu fiziskās personas maksātnespējas procesu, bet no tā ir arī atkarīgs konkrētam maksātnespējas procesam piemērojamais saistību dzēšanas procedūras ilgums, kas savukārt tieši atkarīgs no atlikušo parādsaistību apmēra un kreditoru prasījumu segšanai novirzāmās summas, un parādnieka ienākumiem (Maksātnespējas likuma 155. pants).

Parādniekam ir saistošs Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā nostiprinātais labticības princips, atbilstoši kuram parādnieks nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos. Vienlaikus likumdevējs, paredzot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ir vēlējies noregulēt situāciju, kurā fiziskā persona, kuras ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, varētu tikt atbrīvota no neizpildītajām parādsaistībām un atjaunot maksātspēju. Tāpat ne mazāk būtisks ir apstāklis, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas. Lai varētu sasniegt likumdevēja paredzētos fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķus, šis process būtu jāpiemēro tikai attiecībā uz tām fiziskajām personām, kuras patiešām nevar (nevarēs) izpildīt savas uzņemtās saistības, nevis vienkārši nevēlas tās izpildīt.

Lai arī fiziskai personai, iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu ir pienākums norādīt visus savus parādus, kas tieši izriet no Civilprocesa 363.²³ panta pirmās daļas 3. un 4. punkta un attiecīgi tikai tiesas kompetencē ir pieņemt lēmumu par maksātnespējas procesa pasludināšanu, tomēr tikai administrators, pēc konkrēta maksātnespējas procesa pasludināšanas, atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajam pilnvaru apjomam, var pilnvērtīgi iegūt un izvērtēt visus konkrētās lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un minēto apstākļu izvērtēšanas rezultātā administratoram jānonāk pie secinājuma, ka parādnieks maksātnespējas procesu ir vēlējies izmantot atbilstoši labticības principam.

Līdz ar to tikai pēc administratora iegūtās informācijas pilnvērtīgas izvērtēšanas, administrators var veikt tālākās Maksātnespējas likumā noteiktās darbības, tajā skaitā, izvērtēt jautājumu par bankrota procedūras pabeigšanu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.³⁰ panta pirmo daļu pēc administratora pieteikuma tiesa lemj par bankrota procedūras pabeigšanu. Savukārt minētā panta otrā daļa noteic šādā pieteikumā norādāmo nepieciešamo informāciju, tajā skaitā, par bankrota procedūras ietvaros veiktajiem pasākumiem. Līdz ar to jāņem vērā, ka parādnieka bankrota procedūra nevar tikt pabeigta, kamēr administrators bankrota procedūras ietvaros nav veicis visas bankrota procedūras ietvaros nepieciešamās darbības, tajā skaitā darbības, kas saistītas ar parādnieka mantas pārdošanu un atgūšanu.[3]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 6. panta 4. punktā definētajam saistību izpildes principam, maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj saistības, kuras uzņēmies parādnieks, izpildīt lielākā apmērā. Tas nozīmē, ka maksātnespējas procesā būtu īstenojamas tikai tādas darbības, kuru mērķis ir pēc iespējas lielākā apmērā apmierināt kreditoru prasījumus, kas izriet no parādnieka uzņemtajām saistībām.[4]

Saskaņā ar iepriekš norādīto, Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka Parādnieka maksātnespējas procesā manta jāpārdod tādā apjomā, lai pilnībā segtu atzīto kreditoru prasījumus un maksātnespējas procesa izmaksas, jo nav nekāda racionāla iemesla veikt Parādnieka mantas pārdošanu lielākā apmērā, kā tas ir nepieciešams atzīto kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.

Saistībā ar minēto norādāms, ka Civilprocesa likuma 363.³⁰ panta piektā daļa noteic, ja tiesa apstiprina bankrota procedūras pabeigšanu un parādniekam netiek piemērota saistību dzēšanas procedūra, tiesa vienlaikus pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Savukārt Civilprocesa likuma 363.³⁶ panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesa pieņem lēmumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, ja parādnieks ir nokārtojis visas savas saistības.

Līdz ar to gadījumos, kad parādnieks kreditoru prasījumus var apmierināt pilnībā un īsākā termiņā, tajā skaitā – bankrota procedūras laikā, tam ir pienākums to darīt. Attiecīgi, ja parādnieka visi atzītie kreditoru prasījumi tiek apmierināti bankrota procedūras ietvaros, tad saistību dzēšanas procedūras piemērošanai nav pamata un bankrota procedūra ir izbeidzama, vienlaikus izbeidzot maksātnespējas procesu - par ko lemj tiesa, izskatot attiecīgu administratora pieteikumu.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 4. decembra spriedums Lietā Nr. SPC-49/2013.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2013. gada 4. decembra spriedums Lietā Nr. SPC-49/2013. 

[3] Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018. gada 23. marta lēmums lietā Nr. C-0142-18. 

[4] Bērziņš G. Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 24. lpp. 

• Darījumu apstrīdēšanas izvērtēšana ir vienīgi administratora ekskluzīvā kompetence.

Vai gadījumā, ja šobrīd ierosinātu fiziskās personas maksātnespējas procesu, administrators var apstrīdēt dāvinājuma līgumu, ar kuru persona 2009. un 2010. gadā ir uzdāvinājusi īpašumus tuvam radiniekam?

Maksātnespējas likuma 6. pantā nostiprināti vispārējie maksātnespējas procesa principi, tostarp labticības princips, kas paredz, ka maksātnespējas procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā. Atbilstoši Civillikuma 1912. pantam dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Turklāt šī mantiskā vērtība var būt gan kustama vai nekustama manta (mašīna, dzīvoklis, prasījuma tiesības utt.), gan naudas līdzekļi. Attiecīgi dāvinātājs vēlas šo mantisko vērtību piešķirt otram, un otra persona savukārt šo mantisko vērtību vēlas saņemt.

Tiesa, pasludinot fiziskās personas maksātnespējas procesu, atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁷ panta otrajai daļai izvērtē tikai Maksātnespējas likuma 130. panta 3. punktā noteikto ierobežojumu, t.i., izvērtē to, vai personai pēdējo 10 gadu laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, kura ietvaros dzēstas saistības. Tādējādi apstāklis, ka parādnieks pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas ir veicis darbības, kuras var nodarīt zaudējumus kreditoriem, nav šķērslis maksātnespējas procesa pasludināšanai. Tomēr šādu darbību veikšana var būt pamats maksātnespējas procesa izbeigšanai un saistību dzēšanas procedūras nepasludināšanai.

Maksātnespējas likuma 137. pants noteic administratora pienākumus fiziskās personas maksātnespējas procesā bankrota procedūras laikā, savukārt atbilstoši minētā likuma 144. pantam parādnieka noslēgtie darījumi ir apstrīdami šā likuma XVII nodaļā noteiktajā kārtībā, ja bankrota procedūras laikā tiek konstatēti šā likuma 153. pantā noteiktie saistību dzēšanas ierobežojumi.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 149. panta septīto daļu administrators, iesniedzot tiesai pieteikumu par bankrota procedūras pabeigšanas apstiprināšanu, vienlaikus lūdz izbeigt fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja parādniekam ir konstatēti Maksātnespējas likuma 153. panta ierobežojumi.

Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punkts noteic, ka saistību dzēšanas procedūru nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks pēdējo triju gadu laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas vai maksātnespējas procesa laikā ir slēdzis darījumus, kuru rezultātā kļuvis maksātnespējīgs vai radījis zaudējumus kreditoriem, turklāt viņš apzinājās vai viņam vajadzēja apzināties, ka šādu darījumu slēgšana var novest līdz maksātnespējai vai zaudējumu radīšanai kreditoriem.

Lai konstatētu minētajā tiesību normā paredzēto saistību dzēšanas procedūras ierobežojumu, jāpastāv trim priekšnoteikumiem: 1) darījums veikts trīs gadu laikā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, 2) darījuma rezultātā tā veicējs kļuvis maksātnespējīgs vai radījis zaudējumus kreditoriem, 3) darījuma slēdzējs apzinājies vai viņam vajadzēja apzināties, ka šāda darījuma veikšana var novest līdz maksātnespējai vai radīt zaudējumus kreditoriem. Pastāvot šim ierobežojumam, fiziskās personas maksātnespējas process var norisināties, taču parādniekam tiek liegta iespēja atbrīvoties no nesegtajām saistībām. Proti, tiek pārdota visa parādnieka manta, taču saistību dzēšanas procedūra netiek pasludināta un fiziskās personas maksātnespējas process tiek izbeigts.

Pamatojoties uz norādīto, administratoram nebūtu pamats apstrīdēt dāvinājuma līguma noslēgšanu 2009. un 2010. gadā, un, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punktu, dāvinājuma līguma noslēgšanu vairāk kā pirms trim gadiem pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas nevarētu uzskatīt par ierobežojumu saistību dzēšanas procedūras piemērošanai. Papildus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likumu parādnieka noslēgto darījumu apstrīdēšanas izvērtēšana ir vienīgi administratora ekskluzīvā kompetence.

• Maksātnespējas procesa pasludināšana galvenajam parādniekam vai viņa atbrīvošana no saistībām tā maksātnespējas procesā nav uzskatāma par galvinieka atsvabināšanu no pienākuma maksāt galveno parādu, kā arī no likumiskajiem procentiem, ja tos prasa kreditors.

Vai pieļaujams, ka kreditors aprēķina likumiskos procentus no galvenā parāda, kamēr notiek galvenā parādnieka maksātnespējas process, kā arī, vai var uzskatīt, ka procentu pieauguma apstāšanās pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas neattiecas uz galvotāja saistībām.

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Līdz ar to, ja parādnieka saistību dzēšanas procedūra ir sekmīgi pabeigta, parādnieks tiek atbrīvots no visām neizpildītajām saistībām (izņemot Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā minētās).

Attiecībā par likumisko procentu aprēķināšanu no galvenā parāda norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 3. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas apstājas aizdevuma (kredīta) lietošanas procentu pieaugums, likumisko procentu pieaugums, līgumsoda pieaugums (tajā skaitā procentos izteikta līgumsoda pieaugums), nokavējuma naudas pieaugums. Maksātnespējas likuma 155. panta piektā daļa noteic, ka saistību dzēšanas procedūras laikā parādnieks sedz tikai pamatparādu (galveno prasījumu), neskaitot soda naudas, līgumsodu vai nokavējuma procentus. Attiecīgi saistību dzēšanas plānā iekļauj tikai kreditora galveno prasījumu bez blakus prasījumiem, t.i., procentiem.

Skatot Maksātnespējas likuma uzbūvi sistēmiski, var secināt, ka blakus prasījumi tiek uzskatīti par mazāk prioritāriem, mazāk svarīgiem prasījumiem nekā kreditoru galvenie prasījumi. Blakus prasījuma, kas izteikts procentos, apmēra pieaugums apstājas līdz ar parādnieka maksātnespējas pasludināšanas dienu. Likumdevējs atzinis par taisnīgu kārtību, ka no maksātnespējas procesā pieejamajiem līdzekļiem galvenie prasījumi tiek segti prioritāri, un tikai pēc to pilnīgas segšanas tiek apmierināti kreditoru blakus prasījumi. Līdz ar to maksātnespējas procesa laikā Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 3. punktā noteiktais parāda pieaugums tiek apturēts un parādniekam ir paļāvība, ka konkrētais parāds maksātnespējas procesa ietvaros vairs nepieaugs.

Civillikuma tiesību normas, kas regulē galvojuma tiesisko institūtu (1692.-1715. pants), paredz divu veidu galvojumus: 1) neekspromisoriskais galvojums (kad kreditoram ar prasību vispirms ir jāvēršas pie galvenā parādnieka un tikai pēc tam pie galvinieka); 2) ekspromisoriskais galvojums (kad galvinieks uzņēmies saistību kā pats parādnieks, šajā gadījumā galvinieks atsakās no Civillikuma 1702. panta pirmajā daļā paredzētajām tiesībām prasīt, lai kreditors pa priekšu vēršas ar prasību pie galvenā parādnieka). Civillikuma 1692. pants noteic, ka galvojums ir ar līgumu uzņemts pienākums atbildēt kreditoram par trešās personas parādu, neatsvabinot tomēr pēdējo no viņas parāda. Saskaņā ar Civillikuma 1698. pantu galvinieks atbild ne vien par pašu galveno parādu, bet arī par tā blakus prasījumiem.

Līdz ar to, kas piekrīt būt par galvotāju, atbild ne tikai par parādnieka galveno parādu, bet arī par procentiem, līgumsodiem, zaudējumiem un visiem citiem izdevumiem, ko parādnieks ir palicis parādā kreditoram. Tāpat Civillikuma 1760. pants noteic, ka likumiskie procenti (1759. pants) prasāmi nevis atsevišķi, bet reizē ar galveno saistību, un tādēļ tos nevar prasīt vēlāk, ja attiecīgā laikā par tiem bijis noklusēts vai galvenā parāda samaksa pieņemta bez piebilduma. Jāņem vērā, ka pieņemot vai prasot galvenās saistības izpildījumu, vienlaicīgi jāprasa arī likumiskie procenti. Izbeidzoties galvenajai saistībai, izbeidzas arī jebkura papildus (blakus) saistība. Galvinieka pienākums atbildēt kreditoram izriet nepastarpināti no galvojuma līguma – galvojot par parādnieka saistībām, galvinieks uzņemas risku atbildēt kreditoram par parādnieka saistībām arī tad, ja pēdējais nonāk finansiālās grūtībās.[1]

Persona, kura ir uzņēmusies atbildēt par visu vai tikai daļu no parādnieka parāda, ir labprātīgi stājusies šajās attiecībās, līdz ar to viņa vēlāk nevar atteikties izpildīt tās saistības, kuras viņa bija uzņēmusies kā galvotājs par parādnieka saistībām. No minētā secināms, ka tikai galvenā parādnieka maksātnespējas process neizbeidz saistību, kas izriet no galvojuma, tāpat kā tikai galvinieka maksātnespējas process neizbeidz galveno saistību. Galvojumu var izbeigt tikai tāda personas darbība, kuras rezultātā tiek dzēsts galvenais parāds, proti, parāda atmaksa, atcēlējlīguma vai izlīguma, vai saistības pārjaunojuma līguma noslēgšana.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka katrā konkrētā gadījumā ir jāņem vērā galvojuma līgumā noteiktais (galvojuma veids). Turklāt kreditoram nav jāgaida, kad būs beidzies galvenā parādnieka maksātnespējas process. Kreditoram jau no tā brīža, kad publiskajos reģistros ir pieejama informācija par galvenā parādnieka maksātnespējas procesu, ir tiesības celt prasību tiesā par parāda piedziņu no galvotāja. Tādējādi maksātnespējas procesa pasludināšana galvenajam parādniekam vai viņa atbrīvošana no saistībām tā maksātnespējas procesā nav uzskatāma par galvinieka atsvabināšanu no pienākuma maksāt galveno parādu, kā arī no likumiskajiem procentiem, ja tos prasa kreditors.

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē neietilpst galvojuma un blakus prasījumu jautājumu piemērošanas izvērtēšana, tas ir tiesas kompetencē.

[1] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 5. septembra spriedums lietā Nr. C33437713, SKC1069/2018, 12.2. apakšpunkts.

• Parādniekam maksātnespējas procesa pieteikumā ir jānorāda visas saistības un to summas.

 Vai maksātnespējas procesa pieteikumā ir jānorāda saistības, kuras netiks dzēstas pēc saistību dzēšanas procedūras atbilstoši Maksātnespējas 164. panta ceturtās daļas 2. punktam, proti, prasījumi no neatļautas darbības.

Civiltiesiskajās attiecībās tiesību aizskārumu (pārkāpumu) apzīmē ar terminu "neatļauta darbība". Savukārt neatļauta darbība izpaužas gan līguma vai cita darījuma pienākumu nepildīšanā, gan ārpuslīgumiskā citas personas aizskārumā (deliktā). Civillikuma 1635. pants noteic, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta pirmo daļu viens no fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķiem ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas. Šajā gadījumā ar vārdu "kreditori" tiek apzīmēti tie kreditori, kuru prasījumi ir tikuši atzīti Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā. Turklāt Maksātnespējas likuma regulējums ir vērsts uz to, lai maksātnespējas procesā noskaidrotu katra iesniegtā kreditora prasījuma pamatotību, apzinātu visus kreditorus, kuriem ir tiesības piedalīties konkrētā maksātnespējas procesā, lai tā ietvaros kreditori saņemtu sava prasījuma apmierinājumu atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajam.

Maksātnespējas likums īpaši akcentē godprātības principu, saskaņā ar kuru būtu sagaidāms, ka parādnieks ir ieinteresēts apzināt un segt visas savas saistības. Līdz ar to parādniekam maksātnespējas procesa pieteikumā būtu jānorāda visas saistības un to summas atbilstoši Maksātnespējas likuma 129. panta pirmajai daļai un Civilprocess likuma 363.²³ panta pirmajai daļai.

Tajā pat laikā likumdevējs ir īpaši noteicis, ka Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā noteiktie prasījumi, tostarp prasījumi no neatļautas darbības pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas netiek dzēsti. Tātad neatkarīgi no tā, vai tie ir bijuši vai nav bijuši pieteikti konkrētā fiziskās personas maksātnespējas procesā, prasījumi no neatļautas darbības netiek dzēsti. Maksātnespējas likuma 141. panta 1.¹ daļā ir uzsvērts, ka prasījumi no neatļautas darbības nenoilgst.

Līdz ar to 164. panta ceturtajā daļā nostiprinātais vispārējais princips, ka fiziskā persona maksātnespējas procesā ne pie kādiem apstākļiem nevar atbrīvoties no saistībām, kuru pamatā ir neatļauta darbība, ir attiecināms arī uz Maksātnespējas likuma 73. panta pirmās un otrās daļas tvērumu fiziskās personas maksātnespējas procesā (kreditoru pieteikšanās termiņš), un šādas saistības nevar tikt dzēstas kā nepieteiktas.[1]

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 15. marta spriedums lietā Nr. C35074713, SPC-5/2018.

• Ja tiesa izbeidz bankrota procedūru, nepiemērojot saistību dzēšanas procedūru, tad kreditoru prasījumi (pamatparāds un blakus prasījumi) tiek atjaunoti un aprēķināti pilnā apmērā, ieskaitot fiziskās personas maksātnespējas procesa laiku, tas ir, par visu faktiskā kavējuma periodu.

1) kas notiek ar saistībām, kuras bijušas norādītas pieteikumā tiesai, bet pabeidzot bankrota procedūru un izbeidzot maksātnespējas procesu bez saistību dzēšanas procedūras piemērošanas (pēc tiesas lēmuma), atsevišķi kreditori nav pieteikušies?

2) vai šādā gadījumā kreditori var prasīt pilnā apmērā segt vairāk nekā prasīts maksātnespējas procedūras ietvaros?

Fiziskās personas maksātnespējas process ir veids, kā persona administratora uzraudzībā un maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā var atjaunot maksātspēju un pēc saistību dzēšanas procedūras beigām tikt atbrīvota no parādsaistībām. Turklāt šādu tiesisko aizsardzību var baudīt persona, kura pati ir bijusi godprātīga un uz kuru nevar attiecināt Maksātnespējas likumā noteiktos ierobežojumus.[1]

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta otro daļu fiziskās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Tātad, ar brīdi, kad personai tiek pasludināts fiziskās personas maksātnespējas process, tiek nodibināts īpašs tiesiskais statuss, kurš paredz saistību dzēšanu tikai šī procesa ietvaros un izslēdz jebkādu individuālās piedziņas instrumentu izmantošanu. Turklāt kreditors var gūt sava prasījuma apmierinājumu vienīgi maksātnespējas procesa ietvaros, pamatojoties uz kreditora iesniegto un administratora atzīto prasījumu. Proti, lai kreditors varētu pretendēt uz sava prasījuma apmierināšanu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, tam saskaņā ar Maksātnespējas likuma 141. pantā noteikto ir jāiesniedz kreditora prasījums. Kreditoru prasījumu pieteikšanas maksimālais termiņš ir seši mēneši no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Pēc šā termiņa iestājas noilgums, proti, ja kreditors likumā noteiktajā termiņā nav iesniedzis kreditora prasījumu, viņš zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku. Minētais noteikts Maksātnespējas likuma 141. panta pirmajā un otrajā daļā kopsakarā ar XIII nodaļas 73. panta regulējumu. Līdz ar to, ja kreditors neizmanto savas tiesības iesniegt prasījumu, saistība izbeidzas ar noilguma iestāšanos. Šāda jau izbeigusies saistība nav pakļaujama dzēšanai. Tādējādi, ja administratoram minētajā termiņā netiek iesniegts attiecīgais kreditora prasījums, parādnieka saistības ar šo kreditoru izbeidzas uz likuma pamata un atzīstams, ka jautājums par kreditora prasījuma tiesībām ir galīgi atrisināts, tas ir, kreditors no prasījuma tiesībām pret parādnieku faktiski ir atteicies.

Papildus norādāms, ka jautājumā par kreditora prasījuma iesniegšanas kārtību pret maksātnespējīgu parādnieku un tās neievērošanas sekām ir izveidojusies judikatūra. Proti, strīdos par kreditora prasījumiem pret maksātnespējīgu parādnieku piemērojamas Maksātnespējas likuma normas, kas noteic speciālu kārtību, kādā piesakāmi kreditoru prasījumi un kuru neievērojot kreditoram jārēķinās ar nelabvēlīgām sekām. Tas nozīmē, ka, nevērīgi attiecoties pret savām tiesībām saņemt nodibināto saistību izpildījumu un nesekojot parādnieka tiesiskā statusa iespējamām izmaiņām (publiski pieejamā maksātnespējas reģistra datiem), kreditoram jārēķinās ar nelabvēlīgām sekām – noilguma iestāšanos. Minēto negroza apstāklis, ka kreditors, apejot Maksātnespējas likumā noteikto prasījumu pieteikšanas kārtību, pirms vai pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas, cēlis prasību tiesā. Minētais izriet no Maksātnespējas likuma 6. panta 2. punktā noteiktā maksātnespējas procesa vispārīgā principa – kreditoru vienlīdzības principa, atbilstoši kuram kreditoriem tiek dotas vienādas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu saskaņā ar saistībām, kuras tie nodibinājuši ar parādnieku pirms procesa uzsākšanas.[2]

Maksātnespējas likuma 151. panta otrā daļa noteic, ja vienlaikus ar bankrota procedūras pabeigšanu vai izbeigšanu tiek izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, atjaunojas kreditoru tiesības prasīt parādnieka saistību izpildi apmērā, kādā parādnieks nav izpildījis savas saistības fiziskās personas maksātnespējas procesā, kā arī tiek atjaunotas lietas par piespriesto, bet nepiedzīto summu piedziņu un lietas par parādnieka saistību izpildīšanu tiesas ceļā.

Līdz ar to secināms, ka attiecībā uz saistībām, kuras norādītas pieteikumā par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet nav pieteiktas administratoram kā kreditora prasījums Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā, iestājas noilgums un uz tām nav attiecināmas Maksātnespējas likuma 151. panta otrajā daļā noteiktās sekas.

Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 3. punkts noteic, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas apstājas aizdevuma (kredīta) lietošanas procentu pieaugums, likumisko procentu pieaugums, līgumsoda pieaugums (tajā skaitā procentos izteikta līgumsoda pieaugums), nokavējuma naudas pieaugums. Nodokļu prasījumiem tiek apturēta tās nokavējuma naudas aprēķināšana, kura tiek noteikta kā procentu maksājums par nodokļu, nodevu un soda naudas samaksas termiņa nokavējumu.

Maksātnespējas likuma regulējums ir vērsts uz to, lai maksātnespējas procesā apzinātu visus kreditorus, izvērtētu to prasījumu pamatotību un apmēru. Blakus prasījuma, kas izteikts procentos, apmēra pieaugums apstājas līdz ar parādnieka maksātnespējas pasludināšanas dienu. Minētais dod iespēju ne tikai nofiksēt konkrētā kreditora prasījuma apmēru uz maksātnespējas procesa pasludināšanas dienu, bet arī iespēju nepasliktināt parādnieka stāvokli maksātnespējas procesa norises laikā.[3]

Lai arī maksātnespējas procesa laikā Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 3. punktā noteiktais parāda pieaugums tiek apturēts un parādniekam ir paļāvība, ka konkrētais parāds maksātnespējas procesa ietvaros vairs nepieaugs, jāņem vērā, ka Maksātnespējas likuma 151. panta otrā daļa attiecas uz gadījumiem, kad maksātnespējas process tiek izbeigts parādnieka vainas dēļ, proti, tam ir pastāvējuši vai radušies ierobežojumi maksātnespējas procesa vai saistību dzēšanas procedūras piemērošanai.

Norādāms, ka fiziskās personas maksātnespējas procesam būtu jāietekmē kreditoru tiesības saņemt savu prasījumu vienīgi tādā kārtībā, kā to paredz Maksātnespējas likums, proti, kreditoram ir jārēķinās, ka gadījumā, ja parādnieks būs izpildījis visus normatīvajos aktos noteiktos pienākumus, tad fiziskās personas maksātnespējas process tiks izbeigts, atbrīvojot fizisko personu no saistību dzēšanas procedūras laikā nesegtajām saistībām. Savukārt, ja parādniekam fiziskās personas maksātnespējas process tiek izbeigts priekšlaicīgi, jo parādnieks nav ievērojis Maksātnespējas likuma izvirzītās prasības, tad maksātnespējas procesa pasludināšanas faktam nekādā veidā nevajadzētu ietekmēt kreditora tiesības saņemt sava prasījuma apmierinājumu. Līdz ar to, ja tiesa izbeidz bankrota procedūru, nepiemērojot saistību dzēšanas procedūru, tad kreditoru prasījumi (pamatparāds un blakus prasījumi) tiek atjaunoti un aprēķināti pilnā apmērā, ieskaitot fiziskās personas maksātnespējas procesa laiku, tas ir, par visu faktiskā kavējuma periodu.

[1] Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2018. gada 19. septembra nolēmums lietā Nr. C68244118.

[2] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-117 un 2016. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC-3.

[3] Bērziņš G. Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 67. lpp.

• ZTI ieturētie naudas līdzekļi ir pielīdzināmi parādnieka mantai, kas ir nododama administratoram un no kuras ir sedzami kreditoru prasījumi.

Fiziskās personas maksātnespējas procesā ir saņemts paziņojums par bankrota procedūras pabeigšanu, tomēr konstatēts, ka pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas ZTI ir ieturējis fiziskās personas naudas līdzekļus:

1) vai tie pilnā apmērā atdodami Iesniedzējam?

2) sadalāmi visiem kreditoriem, proporcionāli pieteiktajam galvenajam prasījumam?

Maksātnespējas likuma 137. pantā ir uzskaitītas darbības, kuru veikšana administratoram ir obligāta un, no kuru pienācīgas izpildes ir atkarīgs, vai tiks nodrošināta procesa likumīga un efektīva norise.

Maksātnespējas likuma 137. panta 3., 4. un 12. punkts noteic, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas administrators apzina parādnieka mantu un saistības, pieprasa un saņem no parādnieka, kā arī no valsts iestādēm un kredītiestādēm ziņas, kas nepieciešamas, lai apzinātu parādnieka mantu un saistības, kā arī citu informāciju fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, kā arī pārstāv parādnieku ar fiziskās personas maksātnespējas procesu saistītajos jautājumos.

Turklāt Maksātnespējas likuma 137. panta 3. punktā noteiktā parādnieka mantas un saistību apzināšana ir viens no administratora pamatpienākumiem, no kura izpildes ir atkarīga turpmākā procesa virzība (piemēram, šķēršļu konstatēšana saistību dzēšanas procedūras piemērošanai, veikto darījumu apstrīdēšana vai iespējamo debitoru konstatēšana, kā arī faktiskajai situācijai atbilstoša mantas pārdošanas plāna vai ziņojuma par mantas neesamību sagatavošana).

Būtiski norādīt, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 562. panta 2.¹ daļu tiesu izpildītājs šā likuma 560. panta 7. un 8. punktā minētajos gadījumos uz izpildu lietvedības apturēšanas laiku aptur izdoto rīkojumu darbību, saglabājot piemērotos piespiedu izpildes līdzekļus. Tiesu izpildītājs paziņo mantas glabātājam par pienākumu nodot administratoram mantu, kuras pārdošana nav uzsākta. Piemērotie piespiedu izpildes līdzekļi atceļami, ja iesniegts administratora pieteikums par mantas nepieciešamību bankrota procedūras ietvaros. Tādējādi atbilstoši likumā noteiktajam, piemēroto piespiedu izpildes līdzekļu darbība var tikt atcelta tikai, saņemot attiecīgu administratora pieteikumu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 1. punktam pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas tiek apturēta izpildu lietvedība lietās par piespriesto, bet nepiedzīto summu piedziņu un lietās par parādnieka saistību izpildīšanu tiesas ceļā.

Maksātnespējas likuma 10. pants noteic, ka fiziskajām personām piemēro uz juridiskajām personām attiecināmos noteikumus, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Līdzīgs nosacījums ietverts arī Maksātnespējas likuma 128. panta pirmajā daļā, paredzot, ka fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot šīs nodaļas noteikumus.

Pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas administrators pārstāv parādnieku ar fiziskās personas maksātnespējas procesu saistītajos jautājumos atbilstoši Maksātnespējas likuma 137. panta 12. punktam.

Attiecīgi Maksātnespējas likuma 65. panta 12. punkts noteic, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators iesniedz tiesu izpildītājam pieteikumu par izpildu lietvedības izbeigšanu lietās par piespriesto, bet no parādnieka nepiedzīto summu piedziņu un lietās par saistību izpildīšanu tiesas ceļā.

Lai gan Maksātnespējas likums tieši nenoteic, pēc kā iniciatīvas pieņemams lēmums par izpildu lietvedības apturēšanu, tomēr tiesu praksē vairākkārt atzīts, ka paziņot tiesu izpildītājam par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu ir šajā procesā ieceltā administratora pienākums.[1]

Normatīvie akti neparedz zvērināta tiesu izpildītāja pienākumu pārliecināties pirms katras veicamās izpildu darbības par parādnieka maksātspēju. Šādu secinājuma izdarījusi arī Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta, norādot, ka tiesu izpildītājam nav pienākums katru dienu veikt visu viņa lietvedībā esošo parādnieku maksātnespējas uzraudzību, lai konstatētu parādnieka maksātnespējas pasludināšanas faktu.[2]

Turklāt pienākums paziņot tiesu izpildītājam par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, lūdzot apturēt izpildu lietvedību un atcelt piemērotos piespiedu izpildes līdzekļus, izriet arī no fakta, ka pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators rīkojas ar parādnieka mantu, risinot jautājumus par saistību izpildi un kreditoru prasījumu apmierināšanu, un lietās, kas skar fiziskās personas mantisko stāvokli, tiesā uzstājas fiziskās personas vietā un īsteno visas no procesuālo tiesību normām izrietošās tiesības un pienākumus.[3]

Minētais attiecināms arī uz tiesas nolēmumu piespiedu izpildes procesu, kurā fiziskā persona ir parādnieks un kas ir tiešā veidā saistīts ar fiziskās personas mantu.[4]

Parādnieka maksātnespējas procesa laikā administrators ir tā persona, kas nepastarpināti īsteno kreditoru kopuma intereses, kas vērstas uz maksimālu parādnieka saistību izpildi – kreditoru prasījumu apmierināšanu.

No Maksātnespējas likumā noteiktajiem administratora pienākumiem izriet, ka administratoram, lai sasniegtu maksātnespējas procesa mērķi, ir jāveic daudz un dažādas aktīvas darbības – ir jāapzina parādnieka manta, jāizvērtē parādnieka veiktie darījumi, jāveic pilna dokumentu inventarizācija, tostarp, lai pārliecinātos, kādas darbības vēl nepieciešams veikt, lai maksimāli apmierinātu pieteikto kreditoru prasījumus, tādējādi veicinot parādnieka saistību izpildi.[5] Tāpat administratoram ir jāveic aktīvas darbības, lai nodrošinātu ne vien parādnieka interešu aizsardzību, bet arī nodrošinātu kreditoru galvenās intereses – gūt sava prasījuma pēc iespējas pilnīgāku apmierinājumu.

Līdz ar to administratoram, apzinot parādnieka mantu un konstatējot, ka tiesu izpildītāja kontā ir ieturēti parādnieka naudas līdzekļi, ir jāveic savlaicīgas darbības, lai šie naudas līdzekļi tiktu iekļauti parādnieka mantā, no kuras sedzami kreditoru prasījumi. No minētā vienlaikus izriet, ka zvērinātam tiesu izpildītājam ir pienākums naudas līdzekļus nodot administratoram kreditoru prasījumu segšanai atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai.

Saistībā ar minēto būtiski norādīt, ka 2015. gada 1. martā stājās spēkā Maksātnespējas likuma grozījumi, kas ietver norēķinu konta atvēršanas regulējuma maiņu vienīgi fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros. Proti, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 137. panta 1. punktu[6] pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas administrators atver uz sava vārda kontu kredītiestādē kreditoru prasījumu apmierināšanai bankrota procedūras ietvaros, ja administratoram tiek nodoti naudas līdzekļi saskaņā ar šā likuma 139. panta 2. punktu vai parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros ir paredzēta mantas  pārdošana.

No minētā secināms, ka administratoram fiziskās personas maksātnespējas procesā norēķinu konts uz sava vārda jāatver vienīgi tajos gadījumos, kad parādniekam ir manta, kura tiks pārdota, vai naudas līdzekļi, kas ir jānodod administratoram.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā tiesu izpildītāja ieturētie naudas līdzekļi ir pielīdzināmi Maksātnespējas likuma 139. panta 2. punktā minētajai parādnieka mantai, kas ir nododama administratoram un no kuras ir sedzami kreditoru prasījumi atbilstoši Maksātnespējas likuma 147. panta ceturtajā daļā noteiktajai kārtībai. Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.³⁰ panta pirmo daļu pēc administratora pieteikuma tiesa lemj par bankrota procedūras pabeigšanu. Savukārt minētā panta otrā daļa noteic šādā pieteikumā norādāmo nepieciešamo informāciju, tajā skaitā, par bankrota procedūras ietvaros veiktajiem pasākumiem. Līdz ar to jāņem vērā, ka parādnieka bankrota procedūra nevar tikt pabeigta, kamēr administrators bankrota procedūras ietvaros nav veicis visas bankrota procedūras ietvaros nepieciešamās darbības, tajā skaitā darbības, kas saistītas ar parādnieka mantas pārdošanu un atgūšanu.[7] Attiecīgi jautājums par to, vai administratora pieteikums tiesai par bankrota procedūras pabeigšanu ir apmierināms, ir tiesas ekskluzīvā kompetencē.

[1] Civilprocesa likuma komentāri. III daļa (61.-86. nodaļa). Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā.- 4 Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 299. lpp.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013. gada 4. jūnija lēmums lietā Nr. C04405812, PAC-0904.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 22. maija lēmums lietā Nr. SKA-691, Latvijas Republikas Augstākās tiesa s Civillietu departamenta 2015. gada 22. aprīļa spriedums lietā Nr. SPC-8, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 27. februāra spriedums lietā Nr. SKC-98.

[4] Rīgas rajona tiesas 2018. gada 29. jūnija lēmums lietā Nr. C33433918.

[5] Rīgas rajona Latgales priekšpilsētas tiesas 2019. gada 20. novembra lēmums lietā Nr. 29489219.

[6] Maksātnespējas likuma redakcija, kas ir spēkā no 2015. gada 1. marta un saskaņā ar Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 17. punktu ir piemērojama fiziskās personas maksātnespējas procesiem, kas pasludināti, sākot ar 2015. gada 1. martu.

[7] Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018. gada 23. marta lēmums lietā Nr. C-0142-18.

• Ja parādnieks maksātnespējas procesa gaitā sniedzis nepatiesu informāciju par savu mantisko stāvokli un slēpis savus patiesos ienākumus, tas var būt par pamatu saistību dzēšanas procedūras nepiemērošanai vai pārtraukšanai.

   1) vai iesniedzot fiziskās personas maksātnespējas pieteikumu tiesā, personai ir jānorāda ienākumi, kuri tiek saņemti Apvienotajā Karalistē?

   2) gadījumā, ja ir pasludināts fiziskās personas maksātnespējas process un persona nav norādījusi visus ienākumus, vai to var apstrīdēt?

   Fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikums ir iesniedzams tiesā pēc parādnieka deklarētās dzīvesvietas, kas parādniekam bija reģistrēta trīs mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas tiesā, bet, ja tādas nav, – pēc dzīvesvietas.

Fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikums sagatavojams, ievērojot Civilprocesa likuma 363.²³ pantā noteiktās prasības attiecībā uz to, kāda informācija tajā jāiekļauj.

Civilprocesa likuma 363^.23 panta otrās daļas 3. punkts noteic, ka maksātnespējas procesa pieteikumam jāpievieno dokumenti, kas apstiprina apstākļus, uz kuriem pieteikums pamatots. Tas nozīmē, ka visi pieteikumā norādītie fakti ir jāpamato ar dokumentiem un tie jāpievieno maksātnespējas procesa pieteikumam, lai tiesa varētu pārliecināties par minēto faktu pastāvēšanu.

Ņemot vērā minēto, personai, iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā, vienlaikus ir jāpamato, kāpēc viņa nav spējīga izpildīt saistības, un minētais ir tieši saistīts ar personas ienākumiem, kuri jānorāda, lai apliecinātu, ka attiecībā uz konkrēto fizisko personu var piemērot maksātnespējas procesu.

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Šā panta otrajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 128. panta trešajai daļai fiziskās personas maksātnespējas process secīgi sastāv no bankrota procedūras, kurā tiek apzināta un pārdota parādnieka manta (ja tāda ir) un no tās realizācijas iegūtie naudas līdzekļi novirzīti kreditoru prasījumu apmierināšanai, un saistību dzēšanas procedūras, kuras laikā parādnieks veic maksājumus kreditoriem no saviem ienākumiem.

Saistību dzēšanas procedūras galvenais mērķis ir, sabalansējot parādnieka un kreditoru intereses, atbrīvot parādnieku no nesegtajām saistībām, ja parādnieks godprātīgi ir novirzījis saistību dzēšanas plānā paredzēto savu ienākumu daļu kreditoru prasījumu daļējai segšanai. Tas nozīmē, ka priekšnoteikums saistību dzēšanas procedūras izbeigšanai un nesegto saistību dzēšanai jeb parādnieka atbrīvošanai no nesegtajām saistībām ir saistību dzēšanas plāna izpilde.

Maksātnespējas likuma 142. panta pirmā daļa noteic, ka kreditoriem divu mēnešu laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, ir tiesības iesniegt maksātnespējas procesa administratoram priekšlikumu izbeigt fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja kreditoru rīcībā ir informācija par šā likuma 130. un 153. pantā minētajiem ierobežojumiem.

Maksātnespējas likuma 130. pantā ir noteikti ierobežojumi, kādos gadījumos fiziskai personai maksātnespējas process nav piemērojams vai ir pārtraucams. Savukārt Maksātnespējas likuma 153. pantā ir norādīts, kādos gadījumos netiek piemērota vai tiek pārtraukta saistību dzēšanas procedūra, tajā skaitā kā ierobežojums saistību dzēšanas procedūrai norādīts - ja parādnieks ir sniedzis apzināti nepatiesu informāciju par savu mantisko stāvokli un slēpis savus patiesos ienākumus.

Jāņem vērā, ka parādniekam ir jāievēro Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā nostiprinātais labticības princips, atbilstoši kuram parādnieks nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos.

Ņemot vērā minēto, ja parādnieks maksātnespējas procesa gaitā sniedzis nepatiesu informāciju par savu mantisko stāvokli un slēpis savus patiesos ienākumus, tas var būt par pamatu saistību dzēšanas procedūras nepiemērošanai vai pārtraukšanai.

• Ja parādnieka ikmēneša ienākumi ir mainīgi, likums neaizliedz parādniekam veikt maksājumu pārrēķinu un labot radušos kļūdu, ja kādā mēnesī kreditoru prasījumu segšanai novirzīti līdzekļi mazāk nekā vienas trešdaļas apmērā no parādnieka ienākumiem.

1) vai fiziskās personas maksātnespējas procesā jāmaksā viena trešdaļa no saviem ienākumiem?

2) kā jārīkojas, ja maksātnespējas procesa laikā ienākumi ir mainīgi, piemēram, darba vietā tiek izmaksāta prēmija apaļā jubilejā, citu mēnesi ir darba nespējas lapa un attiecīgi arī ienākumi mazāki?

3) regulāri tiek maksāta konstanta summa, kas norādīta saskaņotajā plānā. Vai jāveic kāds pārrēķins? Kad tas būtu jāveic, ja maksātnespējas process ilgt divpadsmit mēnešus? Summu atšķirības nav tik lielas, lai veiktu izmaiņas plānā?

   No uzdotā jautājuma Maksātnespējas kontroles dienests secina, ka personai pēc būtības nepieciešams noskaidrot, vai fiziskās personas maksātnespējas procesā viena trešdaļa no saviem ienākumiem jāmaksā arī bankrota procedūras ietvaros, jo minētais jautājums 2019. gada nogalē ir raisījis virkni diskusiju, kā rezultātā veikti grozījumi Maksātnespējas likumā.

Tātad, sākot ar 2015. gada 1. martu, kad stājās spēkā likums "Grozījumi Maksātnespējas likumā", tika noregulēts jautājums attiecībā uz to, ka fiziskai personai nav pienākuma bankrota procedūras laikā novirzīt vienu trešdaļu no ienākumiem kreditoru prasījumu apmierināšanai. Proti, Maksātnespējas likuma 140. panta 1. punkts paredz parādnieka tiesības saņemt vismaz divas trešdaļas no saviem ienākumiem, lai segtu fiziskās personas uzturēšanas izmaksas.

Ar minētajiem grozījumiem tika veiktas izmaiņas Maksātnespējas likuma 137. panta 1. punktā, nosakot, ka maksātnespējas procesa administrators atver kontu uz sava vārda kredītiestādē vienīgi tad, ja administratoram tiek nodoti naudas līdzekļi saskaņā ar šā likuma 139. panta 2. punktu vai parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros ir paredzēta mantas pārdošana.

Tāpat ar minētajiem grozījumiem vienlaikus tika izslēgts Maksātnespējas likuma 137. panta 11. punkts, kurā bija paredzēta kārtība, kādā kreditoriem periodiski izmaksājami naudas līdzekļi jau pēc bankrota procedūras uzsākšanas visā tās norises laikā, tā vietā Maksātnespējas likuma 139. panta 6. punktā nosakot pienākumu segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas. To, ka pēc minēto grozījumu veikšanas Maksātnespējas likumā iztrūka tieša regulējuma par turpmāko rīcību ar vienu trešdaļu parādnieka ienākumu, kas vairs nav pārskaitāma administratoram kreditoru prasījumu apmierināšanai, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā noregulēja papildinātais Maksātnespējas likuma 139. pants, kura 6. punktā ir ietverts parādnieka pienākums segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas. Respektīvi, no minētajiem naudas līdzekļiem administrators ir tiesīgs lūgt parādnieku segt bankrota procedūras laikā radušās maksātnespējas procesa tiešās izmaksas. Savukārt, ja šādu izmaksu nav, tad atbilstoši spēkā esošajam regulējumam, parādnieks bankrota procedūras laikā ir tiesīgs paturēt šo vienu trešdaļu (vai attiecīgu tās daļu, ja izmaksas ir bijušas) no saviem ienākumiem. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā šāda pieeja nenonāca pretrunā ar Maksātnespējas likuma 172. panta trešo daļu, kas paredz fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešās izmaksas segt no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem.

Jāņem vērā, ka Maksātnespējas likuma 139. panta 6. punktā likumdevējs ir noteicis nepārprotamu parādnieka pienākumu iesaistīties fiziskās personas maksātnespējas procesa finansēšanā, tādēļ, ja no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem maksātnespējas procesa tiešās izmaksas segt nav iespējams, tad šis pienākums gulstas uz parādnieku. Līdz ar to jau no 2015. gada 1. marta ne vien tika atcelts parādnieka pienākums bankrota procedūras laikā novirzīt vienu trešdaļu no saviem ienākumiem kreditoru prasījumu apmierināšanai, bet arī Maksātnespējas likumā vairs nav paredzēta kārtība šāda pienākuma izpildei.

Attiecīgi parādniekam, kura fiziskās personas maksātnespējas process pasludināts pēc 2015. gada 1  marta, bankrota procedūras laikā nav pienākuma veikt ikmēneša maksājumus kreditoru prasījumu apmierināšanai.

Tai pat laikā, neskatoties uz minētajiem grozījumiem, tiesu praksē jautājums par parādnieka ienākumu novirzīšanu vienas trešdaļas apmērā bankrota procedūras laikā, tika interpretēts atšķirīgi. Turklāt Latvijas Republikas Senāta Civillietu departaments 2019. gada 28. martā pieņēma lēmumu lietā Nr. C10065317, SPC-5/2019, ar kuru tika atzīts, ka parādniekam ir pienākums arī bankrota procedūras laikā daļu no saviem ienākumiem novirzīt kreditoru prasījumu segšanai.[1] Minētajā lēmumā ietvertā tiesību normu interpretācija raisīja virkni diskusiju, tostarp praktizējošo juristu un maksātnespējas regulējuma pilnveidošanā iesaistīto personu starpā. Līdz ar to, lai nodrošinātu vienotu izpratni un izslēgtu jebkādu atšķirīgu interpretācijas iespēju par parādnieka pienākumiem fiziskās personas maksātnespējas procesā, 2019. gada 11. decembrī stājās spēkā grozījumi Maksātnespējas likumā.

Minētie grozījumi skaidri definē Maksātnespējas likuma normas tā piemērotājiem, precizējot, ka parādniekam fiziskās personas maksātnespējas procesā bankrota procedūras ietvaros nav jānovirza viena trešdaļa no saviem ienākumiem kreditoru prasījumu apmierināšanai. Līdz ar to Maksātnespējas likuma aktuālās redakcijas 140. panta 1. punkts noteic, ka parādniekam ir tiesības bankrota procedūras laikā paturēt ienākumus, kas nepieciešami fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešo izmaksu segšanai.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.

Jāņem vērā, ka parādniekam ir jāievēro Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā nostiprinātais labticības princips, atbilstoši kuram parādnieks nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 160. panta 2. punktam parādniekam ir pienākums saistību dzēšanas procedūras laikā gūt ienākumus atbilstoši savām spējām, lai pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus.

Vienlaikus atbilstoši Maksātnespējas likuma 161. panta 1. punktam saistību dzēšanas procedūras laikā parādniekam ir tiesības paturēt vismaz divas trešdaļas no saviem ienākumiem, lai segtu savas uzturēšanas izmaksas. Tādējādi fiziskajai personai saistību dzēšanas procedūras laikā kreditoru prasījumu segšanai mēnesī jānovirza viena trešdaļa no faktiskajiem ienākumiem.

Vienlaikus atbilstoši Maksātnespējas likuma 160. panta 1. punktam parādniekam ir pienākums veikt maksājumus kreditoriem saskaņā ar tiesas apstiprināto saistību dzēšanas plānu. Fiziskās personas ienākumi īsākā vai garākā laika posmā var atšķirties, tomēr, ja šīs izmaiņas pēc būtības nemaina tiesas jau vienreiz apstiprināto juridisko faktu (saistību dzēšanas plāna izpildes termiņa atbilstību parādnieka ienākumu apjomam), tad tās nav nepieciešams vēlreiz apstiprināt tiesā. Ja saistību dzēšanas plāna grozījumi būtu jāveic katru reizi, kad personai mainītos mēnešalga (piemēram, mainoties valstī noteiktajam minimālās mēnešalgas apmēram) vai ienākumi nelielā apmērā, tas radītu slodzi tiesām, kurām būtu jāapstiprina grozījumi saistību dzēšanas plānā.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 162. panta pirmajai daļai, ja fiziskās personas saistību dzēšanas plāna izpildes laikā mainās parādnieka ienākumi, viņam ir pienākums sagatavot fiziskās personas saistību dzēšanas plāna grozījumus, mainot šā plāna termiņu un tā ietvaros sedzamo saistību apmēru, proti, grozījumi saistību dzēšanas plānā būtu jāveic tikai tad, ja fiziskās personas ienākumu apmērs acīmredzami samazinātos vai palielinātos tādā apmērā, ka tas mainītu tiesas apstiprināto saistību dzēšanas plāna izpildes termiņu. Tādējādi nebūtiski mainoties ienākumu apmēram vai saņemot neregulārus ienākumus, fiziskai personai nav nepieciešams veikt grozījumus saistību dzēšanas plānā, ja rezultātā persona izpilda saistību dzēšanas plānu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 155. pantam, kā arī Maksātnespējas likuma 161. panta 1. punktam, gadījumā, ja kādā laika periodā parādnieka ienākumi palielinās, fiziskajai personai saglabājas pienākums kreditoriem pārskaitīt vienu trešdaļu no saviem ienākumiem, kreditoriem novirzāmo summu aprēķinot no palielinājušos ienākumu apmēra. Tādēļ vienu trešdaļu no palielinājušos ienākumu apmēra parādniekam proporcionāli jāsadala starp kreditoriem.

Norādāms, ka judikatūrā ir atzīts, ja parādnieka ikmēneša ienākumi ir mainīgi, likums neaizliedz parādniekam veikt maksājumu pārrēķinu un labot radušos kļūdu, ja kādā mēnesī kreditoru prasījumu segšanai novirzīti līdzekļi mazāk nekā vienas trešdaļas apmērā no parādnieka ienākumiem.

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka tikai tiesas kompetencē ir izvērtēt fiziskās personas saistību dzēšanas plāna izpildi atbilstoši Maksātnespējas likuma prasībām.

Turklāt atbilstoši Maksātnespējas likuma 164. panta trešajā daļā noteiktajam, pabeidzot saistību dzēšanas procedūru, lēmumu par parādnieka atbrīvošanu no atlikušajām saistībām, kas norādītas fiziskās personas saistību dzēšanas plānā, pieņem tiesa. Tātad, tiesai, izskatot pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu, pieteikums jāizvērtē nevis formāli, bet pēc būtības, kas nozīmē, ka tiesai jākonstatē, ka fiziskā persona ir izpildījusi tiesas apstiprināto saistību dzēšanas plānu, kā arī veikusi papildu izmaksas kreditoriem.

[1] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 28. marta lēmuma lietā Nr. C10065317, SPC5/2019 motīvu daļas 5.3. punkts.

• Ja tiesa ir lūgusi iesniegt apliecinājumu par to, ka saistību dzēšanas procedūras laikā nav saņemti iebildumi no kreditoriem, tad šis pienākums fiziskai personai ir jāveic patstāvīgi un nav tiesiska pamata to lūgt izpildīt administratoram.

Tiesa ir lūgusi iesniegt apliecinājumu par to, ka saistību dzēšanas procedūras laikā nav saņemti iebildumi no kreditoriem. Minēto apliecinājumu persona lūgusi fiziskās personas maksātnespējas procesā ieceltajam administratoram. Savukārt administrators norādījis, ka patstāvīgi jāvēršas pie kreditora pēc minētā apliecinājuma. Vai minētais apliecinājums tiesā fiziskai personai jāiesniedz patstāvīgi?

No iesnieguma var secināt, ka ir iesniegts tiesā pieteikums par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu. Parādnieka pieteikuma par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu iesniegšanas noteikumi ir ietverti Maksātnespējas likuma 165. panta pirmajā daļā un Civilprocesa likuma 363.³⁵ pantā. Maksātnespējas likuma 165. panta pirmajā daļā ir paredzēts šāda pieteikuma iesniegšanas tiesiskais pamats, proti, parādnieks iesniedz tiesai pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu, ja viņš 1) pilnā apmērā ir nokārtojis visas fiziskās personas saistību dzēšanas plānā iekļautās saistības; 2) ir izpildījis fiziskās personas saistību dzēšanas plānu. Civilprocesa likuma 363.³⁵ pantā paredzēti šāda pieteikuma iesniegšanas un izskatīšanas procesuālie jautājumi, tostarp minētā panta ceturtajā daļā paredzēts, ka pieteikumam par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu parādnieks pievieno pierādījumus, kas apstiprina pieteikumā norādītos apstākļus.

Tātad, pieteikumam tiesai par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu jāpievieno visi iespējamie pierādījumi, lai pierādītu saistību dzēšanas plāna vai arī visu tajā norādīto saistību izpildi pilnā apmērā.

Savukārt Civilprocesa likuma 363.³⁵ panta otrā daļa noteic, ka tiesa apstiprina saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu, ja konstatē, ka parādnieks ir izpildījis saistību dzēšanas plānu un nav saņemti kreditoru un parādnieka iebildumi vai arī saņemtie iebildumi atzīstami par nepamatotiem.

Līdz ar to tiesa, izskatot pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu, izvērtē, vai parādnieks ir veicis fiziskās personas saistību dzēšanas plānā noteiktās darbības, tas ir, godprātīgi izpildījis saistību dzēšanas plānu. Attiecīgi, ja ir iesniegts tiesā pieteikums par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu un tiesa ir lūgusi iesniegt apliecinājumu par to, ka saistību dzēšanas procedūras laikā nav saņemti iebildumi no kreditoriem, tad šis pienākums fiziskai personai ir jāveic patstāvīgi un nav nekāda tiesiska pamata to lūgt izpildīt administratoram, jo pēc būtības tiesai ir jāsniedz informācija, kuru personīgi var apliecināt tikai fiziskā persona pati, tas ir, vai ir vai nav saņemti kreditoru iebildumi.

• Administratoram lemjot par informācijas sniegšanas iespējamību, ir jāizvērtē apstākļi: personas tiesības saņemt informāciju un parādnieka vai kreditoru likumīgo interešu ievērošana.

Lūgts sniegt viedokli par personas datu aizsardzību fiziskās personas maksātnespējas procesā.

   Saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 3. pantu informācija minētā likuma izpratnē iedalāma vispārpieejamajā informācijā un ierobežotas pieejamības informācijā. Informācijas atklātības likuma 10. panta trešajā daļā noteikts, ka vispārpieejamo informāciju sniedz pēc jebkuras privātpersonas pieprasījuma, kas to vēlas saņemt, ievērojot personu vienlīdzību informācijas iegūšanā. Pieprasītājam nav īpaši jāpamato sava interese par vispārpieejamu informāciju. Saskaņā ar Informācijas atklātības likumu 4. pantu vispārpieejamā informācija ir tāda informācija, kas nav klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija.

Tiesiskais regulējums attiecībā uz ierobežotas pieejamības informāciju ietverts Informācijas atklātības likuma 5. pantā. Minētā panta pirmā daļa noteic, ka ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.

Tāpat arī Informācijas atklātības likuma 8. pantā noteikts, ka informācija par fizikās personas privāto dzīvi tiek aizsargāta ar likumu.

Vispārīgā datu aizsardzības regulas 4. pants noteic, ka personas dati ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (datu subjekts); identificējama fiziska persona ir tāda, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem. Savukārt "apstrāde" ir jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, vākšana, reģistrācija, organizēšana, strukturēšana, glabāšana, pielāgošana vai pārveidošana, atgūšana, aplūkošana, izmantošana, izpaušana, nosūtot, izplatot vai citādi darot tos pieejamus, saskaņošana vai kombinēšana, ierobežošana, dzēšana vai iznīcināšana.

Vienlaikus, Vispārīgās datu aizsardzības regulas 4. pants noteic, ka datu pārzinis ir fiziska vai juridiska persona, publiska iestāde, aģentūra vai cita struktūra, kas viena pati vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus; ja šādas apstrādes nolūkus un līdzekļus nosaka ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, pārzini vai tā iecelšanas konkrētos kritērijus var paredzēt Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos.

Ņemot vērā minēto, datu pārzinim ir jāievēro personas datu apstrādes noteikumi, veicot lietas materiālu glabāšanu, aplūkošanu, izmantošanu, izplatot vai citādi darot tos pieejamus.

Vienlaikus norādāms, ka likuma "Par tiesu varu" 28.³ panta pirmajā daļā ir noteikts, ka atklātā tiesas sēdē izskatītās lietas materiāli pēc tiesas galīgā nolēmuma spēkā stāšanās ir ierobežotas pieejamības informācija un ir pieejami saskaņā ar Informācijas atklātības likumu vai Kriminālprocesa likumu. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka lietas materiāli līdz brīdim, kad spēkā stājies tiesas galīgais nolēmums šajā lietā, ir pieejami tikai tām personām, kurām šādas tiesības paredzētas procesuālajos likumos.

Ņemot vērā minēto secināms, ka lietas materiālos esošie dokumenti, kas var saturēt ierobežotas pieejamības informāciju, ir pieejami un ar tiem var iepazīties tikai tās personas, kurām šādas tiesības ar likumu ir noteiktas.

Informācijas atklātības likuma 16. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka iestāde nodrošina, lai pienākumu saglabāt ierobežotas pieejamības informāciju zina visas personas, uz kurām šis pienākums attiecas, ja likumā nav noteikts citādi.

Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā ir definēts atklātības princips, kurā noteikts, lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Tajā pašā laikā izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. No minētā izriet, ka atklātības princips nav absolūts un tas nenosaka obligātu pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju.

Informācijas izsniegšanas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetence. Izvērtējot informācijas sniegšanas iespējamību, ir jāizvērtē apstākļi: personas tiesības saņemt informāciju un parādnieka vai kreditoru likumīgo interešu ievērošana. Vienlaicīgi, administratora pienākums ir nodrošināt likumīgu un efektīvu maksātnespējas procesa norisi.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Minētā norma, proti, efektīva un likumīga maksātnespējas procesa vadīšana, ietver ne tikai administratora pienākumu ievērot normatīvo aktu prasības, bet arī pienākumu administratoram rīkoties tā, lai maksātnespējas procesa ietvaros netiktu veiktas darbības, kas formāli var atbilst normatīvo aktu prasībām, bet pēc būtības ir pretējas ne tikai maksātnespējas procesa mērķiem, bet tiesību normām un principiem.

Tādejādi, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administratora kompetencē ir izvērtēt visus ar viņa rīcībā esošo informāciju saistītos apstākļus un attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu fiziskās personas maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu sasniegšanu. Vienlaicīgi, administrators ir profesionālis, kurš nodrošina, lai personas dati tiek apstrādāti likumīgi, godprātīgi un datu subjektam pārredzamā veidā, tostarp nodrošinot atbilstošu personas datu drošību.

Neskaidrību gadījumā, aicinām Jūs vērsties pie datu aizsardzības speciālista vai DVI ar jautājumiem par datu aizsardzību.

• Kreditors, kura prasījumu ir atzinis administrators, var saņemt savu prasījumu atbilstoši tam apmēram, kuru parādnieks veic kreditoru prasījumu segšanai saskaņā ar tiesā apstiprināto saistību dzēšanas plānu.

         Kādas ir iespējas nenodrošinātajam kreditoram saņemt vismaz daļu no parāda, ja maksātnespējas lietā ir viens nodrošinātais kreditors – banka, kurā ņemts hipotekārais kredīts, bet bankrota procedūras laikā vienīgā pārdodamā īpašuma šī brīža tirgus vērtība ir zemāka nekā atlikušais parāds bankai?

Fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis atbilstoši Maksātnespējas likuma 5. pantā noteiktajam ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.

Ievērojot minēto, fiziskās personas maksātspējas atjaunošanas tiesiskais risinājums ir saistību dzēšanas procedūra, kura norisinās atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai. Proti, fiziskās personas maksātnespējas process sastāv secīgi no bankrota procedūras un saistību dzēšanas procedūras. Bankrota procedūra ir fiziskās personas maksātnespējas procesa pirmais posms, kura laikā tiek pārdota visa parādnieka manta saskaņā ar parādnieka mantas pārdošanas plānu. Savukārt pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes administrators 15 dienu laikā sastāda un nosūta visiem kreditoriem galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu, nosakot kreditoru prasījumu segšanas kārtību, kā arī pārskatu par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem un turpmākā fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšanas kārtība noris atbilstoši Maksātnespējas likuma 147. pantā noteiktajam.

Savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 149. panta pirmajai un otrajai daļai administrators nosūta paziņojumu par bankrota procedūras pabeigšanu kreditoriem un parādniekam ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc tam, kad ir pabeigta parādnieka mantas pārdošana un atgūšana un minētajā paziņojumā administrators norāda apmierināto kreditoru prasījumu un neapmierināto kreditoru prasījumu summu.

Maksātnespējas likuma 149. panta trešā daļa noteic, ka nosūtot kreditoriem paziņojumu par bankrota procedūras pabeigšanu, pievieno saistību dzēšanas plānu, kas izstrādāts atbilstoši šā likuma 154. un 155. pantam.

Norādāms, ka saistību dzēšanas procedūra ir atkarīga no konkrētās fiziskās personas maksātnespējas procesa kreditoru prasījumu segšanai novirzāmās summas un saistību apmēra. Pamatnosacījumi, saskaņā ar kuriem aprēķina kreditoriem pārskaitāmo līdzekļu apmēru, ir noteikti Maksātnespējas likuma 155. pantā.

Savukārt Maksātnespējas likuma 155  panta ceturtā daļa noteic, ja parādnieks saistību dzēšanas procedūras laikā no savas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ nav spējīgs segt šā panta otrajā un trešajā daļā noteikto saistību apmēru, fiziskās personas saistību dzēšanas plānā paredz, ka kreditoru prasījumu segšanai tiks novirzīti līdzekļi vienas trešdaļas apmērā no parādnieka ienākumiem pēc nodokļu samaksas, bet ne mazāk kā vienas trešdaļas apmērā no vienas minimālās mēnešalgas mēnesī pirms nodokļu samaksas.

Līdz ar to kreditors, kura prasījumu ir atzinis administrators, var saņemt savu prasījumu atbilstoši tam apmēram, kuru parādnieks veic kreditoru prasījumu segšanai saskaņā ar tiesā apstiprināto saistību dzēšanas plānu.

Normatīvais regulējums neliedz ģimenes locekļiem kļūt par kreditoriem parādnieka maksātnespējas procesā.

1) tēvs vēlas pasludināt maksātnespēju, jo nespēj nokārtot savas saistības. Pirms gada viņa vajadzībām, es paņēmu kredītu un naudu pārskaitīju uz viņa kontu. Attiecīgi viņš to naudu izlietoja savu saistību daļējai segšanai. Katru mēnesi naudu par kredītmaksājumu viņš skaita uz manu kontu. Vai brīdī, kad viņš pasludinās maksātnespēju es varu pieteikties kā kreditors?

2) vai kā pierādījums kalpos maksājuma uzdevums, kurā redzams, ka nauda ir pārskatīta viņam? Vai kāds cits pierādījums?

   Fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju (Maksātnespējas likuma 5. panta pirmā daļa).

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 128. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot šīs nodaļas noteikumus.

Kreditora prasījums administratoram jāiesniedz Maksātnespējas likuma 73. pantā noteiktajā kārtībā, iekļaujot tajā šā paša panta ceturtajā daļā norādīto informāciju, proti prasījuma pamatojumu, prasījuma veidu, prasījuma apmēru, atsevišķi minot galvenā prasījuma apmēru un blakusprasījumu apmēru, prasījuma rašanās laiku, vai kreditors ir atzīstams par ieinteresēto personu šā likuma 72. panta izpratnē, vai kreditors atzīstams par tādu kreditoru, kura prasījuma tiesības ir atkarīgas no nosacījuma iestāšanās, kā arī prasījuma apmēru un datumu (ja tāds ir zināms), līdz kuram nosacījumam jāiestājas, kontaktinformāciju, tajā skaitā elektroniskā pasta adresi, bankas konta numuru. Savukārt, atbilstoši šā paša panta sestajā daļā noteikts, ka kreditora prasījumam jāpievieno prasījuma pamatojošie dokumenti, atsevišķi neatšifrējot, kas uzskatāmi par pamatojošiem dokumentiem.

Maksātnespējas likuma 73. panta pirmā daļa noteic, ka kreditoru prasījumi ir iesniedzami administratoram mēneša laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajai daļai un 75. panta pirmajai daļai administrators pārbauda kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām un pieņem lēmumu par tā atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 80. panta pirmajā daļā paredzētas kreditora tiesības administratora lēmumu par sava prasījuma neatzīšanu vai daļēju atzīšanu pārsūdzēt tiesā. No minētajām tiesību normām izriet, ka kreditoru prasījumu pārbaude un attiecīga lēmuma pieņemšana ir administratora ekskluzīvā kompetence, ar iespēju kreditoram to nodot pārvērtēšanai tiesā. Savukārt Maksātnespējas kontroles dienests nav tiesīgs vērtēt kreditoru prasījumus, vai noteikt to, kādi tieši pierādījumi kreditoram būtu iesniedzami, lai viņa kreditora prasījums tiktu atzīts.

Vienlaikus norādāms, ka, no Civillikuma 1511. un 1533. panta satura un jēgas, izriet, ka aizdevuma līgumu var noslēgt gan rakstiski, gan mutvārdos, līdz ar to, lai varētu konstatēt aizdevuma faktu aizdevuma līguma rakstveida formā nav obligāti nepieciešama, un aizdevuma faktu teorētiski var konstatēt ar citiem pierādījumiem, kā piemēram maksājuma uzdevumu par aizdevuma pārskaitīšanu personai. Tomēr atkārtoti norādām, ka konkrētās lietas apstākļu izvērtējums ir administratora kompetencē.

Vienlaikus norādāms, ka normatīvais regulējums neliedz ģimenes locekļiem kļūt par kreditoriem parādnieka maksātnespējas procesā. Taču saskaņā ar Maksātnespējas likuma 72. un 131. pantu ģimenes locekļi ir uzskatāmi par ieinteresētajām personām attiecībā pret parādnieku, un atbilstoši Maksātnespējas likuma 73. panta ceturtās daļas 5. punktā noteiktajam, šis apstāklis ir jānorāda kreditora prasījumā.

• Ja nekustamais īpašums, kas kalpo par parādnieka mājokli, vienošanās slēgšanas brīdī ir ieķīlāts par labu vairākiem nodrošinātajiem kreditoriem, šī vienošanās ir slēdzama ar katru no tiem.

1) vai Parādnieks, vienojoties banku ir tiesīgs noslēgt vienošanos par Parādnieka mājokļa saglabāšanu, neņemot vērā, ka pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas uz nekustamo īpašumu ir reģistrēta citas fiziskās personas hipotēka?

2) vai Parādnieka administrators un/vai Parādnieks var apstrīdēt pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas uz Parādnieka nekustamo īpašumu reģistrēto fiziskās personas hipotēku?

3) vai fiziskā persona ir atzīstams par nodrošināto kreditoru Parādnieka fiziskās personas maksātnespējas procesā, ja tam par labu ir nostiprināta hipotēka uz tiesas sprieduma pamata (vai ķīlas tiesību atzīme uz nekustamo īpašumu) pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. No minētā izriet, ka fiziskās personas maksātnespējas procesam pēc būtības ir divi mērķi – pirmkārt, no parādnieka mantas pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus, otrkārt – atjaunot parādnieka maksātspēju, lai persona spētu atkal sekmīgi piedalīties ekonomiskajā apritē.

Lai gan fiziskās personas maksātnespējas procesa bankrota procedūras ietvaros tiek realizēta visa parādnieka manta, lai no iegūtajiem naudas līdzekļiem pēc iespējas pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus (izņemot Civilprocesa likumā noteikto mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), Maksātnespējas likumā ir paredzētas atsevišķu mantu kategorijas, kuras parādnieks ir tiesīgs paturēt. Proti, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 148. panta pirmo daļu parādnieks, vienojoties ar nodrošināto kreditoru, var paturēt sev piederošo mājokli, kas ieķīlāts par labu nodrošinātajam kreditoram.

Norādāms, ka vienošanās starp nodrošināto kreditoru un parādnieku ir privāttiesiska vienošanās, un abu pušu pienākumus un tiesības vienam pret otru regulē vienošanās noteikumi. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka šāda vienošanās tiek slēgta maksātnespējas procesa ietvaros, līdz ar to abu pušu pienākumus un tiesības vienošanās noteikumi regulē tiktāl, ciktāl šī vienošanās neaizskar pārējo kreditoru tiesības saņemt savu prasījumu apmierinājumu. Minēto apstiprina arī Maksātnespējas likuma 146. panta otrajā daļā noteiktais, ja nodrošinātais kreditors un parādnieks ir noslēdzis vienošanos saglabāt mājokli, kas apgrūtināts ar ķīlu, un šī vienošanās ir samērojama ar pārējo kreditoru interesēm, tas tiek norādīts parādnieka mantas pārdošanas plānā, ko sastāda administrators un saskaņo ar kreditoriem. Līdz ar to likumdevējs ir paredzējis nepieciešamību izvērtēt, vai minētā vienošanās ir samērojama ar pārējo kreditoru interesēm.

Vienlaikus Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka Maksātnespējas likuma 148. panta pirmajā daļā noteikts, ka vienošanās slēdzama ar nodrošināto kreditoru, kuram par labu ieķīlāts konkrētais nekustamais īpašums. No minētā izriet, ka gadījumā, ja nekustamais īpašums, kas kalpo par parādnieka mājokli, vienošanās slēgšanas brīdī ir ieķīlāts par labu vairākiem nodrošinātajiem kreditoriem, šī vienošanās ir slēdzama ar katru no tiem.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 134  panta otrās daļas 3. punktu, pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators. Ievērojot minēto, norādāms, ka pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators ir tā persona, kura turpmāk rīkojas ar parādnieka mantu, risina jautājumu par parādnieka saistību izpildi, kreditoru prasījumu atzīšanu vai neatzīšanu, kā arī nepieciešamības gadījumā ceļ prasību tiesā par darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem.

Maksātnespējas likuma XVII nodaļā ir atrunāts administratora pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, ja tiek konstatēti kādi no šajā likumā minētajiem apstākļiem darījuma apstrīdēšanai. Piemēram, administratoram ir pienākums celt tiesā prasību par ķīlas līguma atzīšanu par spēkā neesošu, ja konstatēts, ka ķīlas tiesība nodibināta pēc tam, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu (Maksātnespējas likuma 98. panta pirmā un otrā daļa).

Ievērojot minēto, ir būtiski nošķirt, uz kāda pamata parādniekam piederošajam nekustamajam īpašumam ir nodibināta hipotēka, proti, vai hipotēka ir nodibināta, pamatojoties uz tiesas spriedumu, vai tiesisku darījumu. Gadījumā, ja hipotēka ir nodibināta, pamatojoties uz parādnieka noslēgto darījumu, tad administratoram atbilstoši Maksātnespējas likuma nosacījumiem ir pienākums izvērtēt minēto darījumu un, ja nepieciešams, celt prasību tiesā par tā atzīšanu par spēkā neesošu.

No Iesniegumā norādītā izriet, ka 2019. gada 20. decembrī zemesgrāmatas nodalījumā tika ierakstīta hipotēka par labu fiziskai personai, pamatojoties uz Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019. gada 25. oktobra spriedumu. Līdz ar to no lietas apstākļiem izriet, ka hipotēka uz Parādniekam piederošā nekustamā īpašuma nodibināta uz tiesas sprieduma, nevis ķīlas līguma pamata.

Likuma "Par tiesu varu" 16. panta pirmajā un otrajā daļā noteikts, ka tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā pēc tam, kad izbeidzies tā pārsūdzēšanas vai noprotestēšanas termiņš un tas nav pārsūdzēts vai noprotestēts vai arī augstāka tiesa, izskatot sūdzību vai protestu, to atstājusi negrozītu vai arī to grozījusi, spriedumu neatceļot. Spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, ir izpildāms. Savukārt atbilstoši Likuma "Par tiesu varu" 16. panta ceturtajai daļai šādam spriedumam ir likuma spēks, visiem tas ir obligāts un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu. No minētā izriet, ka visiem, tai skaitā lietā iesaistītajām pusēm, šis tiesas nolēmums ir saistošs, obligāts un izpildāms. Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka gadījumā, ja hipotēka ir nodibināta pamatojoties uz Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019. gada 25. oktobra sprieduma pamata, ir svarīgi konstatēt, vai administrators bija tiesīgs pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019. gada 25. oktobra spriedumu, sniedzot tiesā kasācijas sūdzību vai protestu, vai arī administrators bija iecelts Parādnieka maksātnespējas procesā brīdī, kad minētais spriedums jau bija stājies likumīgā spēkā un tā pārsūdzēšanas vai noprotestēšanas termiņš bija beidzies.

Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka tieši administratoram ir vislabāk zināmi tie maksātnespējas procesa apstākļi, kas ir izšķiroši, lai izvērtētu konkrēto situāciju un pieņemtu piemērotāko lēmumu. Maksātnespējas kontroles dienests nav tiesīgs izvērtēt tiesas nolēmumu pēc būtības vai pārvērtēt tiesas (tiesneša) nolēmumā ietverto apstākļu un pierādījumu vērtējumu un motīvus. Pretējā gadījumā šāda Maksātnespējas kontroles dienesta rīcība būtu vērtējama kā iejaukšanās tiesas spriešanas neatkarībā un normatīvajos aktos ietvertās norādes par sprieduma likumīgā spēka nerespektēšana.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 141. panta pirmo daļu kreditoru prasījumi pret parādnieku fiziskās personas maksātnespējas procesā ir iesniedzami administratoram Maksātnespējas likuma XIII nodaļā noteiktajā kārtībā. Turklāt, atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajai daļai un 75. panta pirmajai daļai administrators pārbauda kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām un pieņem lēmumu par tā atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Savukārt, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 75. panta astoto daļu, administrators savu lēmumu ir tiesīgs grozīt, ja viņa rīcība nonāk jaunatklāti apstākļi. Līdz ar to jautājumi, kas saistīti ar kreditoru prasījumiem, ir administratora ekskluzīvā kompetencē, ar iespēju tos nodot tiesas vērtējumam.

Maksātnespējas likuma 7. panta pirmajā daļā noteikts, ka nodrošinātais kreditors ir kreditors, kura prasījuma tiesības pret parādnieku vai trešo personu ir nodrošinātas ar komercķīlu, zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā reģistrētu hipotēku uz parādnieka mantu. Maksātnespējas likuma izpratnē kreditors nodrošinātā kreditora statusu var iegūt tikai gadījumā, ja tā prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar pašam parādniekam piederošu lietu, jo maksātnespējas procesā kreditoru saistību dzēšana notiek ar parādniekam piederošu mantu. No minētā izriet, ka par nodrošināto kreditoru maksātnespējas procesā uzskata tādu personu, kurai ir prasījuma tiesības pret parādnieku, un šīs prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar ķīlu (hipotēku) uz parādnieka mantu (nekustamo īpašumu).

• Uz kreditora prasījumu, kas Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā vispār nav pieteikts, tad izbeidzot fiziskās personas maksātnespējas procesu, neatbrīvojot personu no saistībām, arī nepieteiktais prasījums netiek atjaunots.

Ja parādnieka vainas dēļ tiek izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, neatbrīvojot personu no saistībām, vai šajā gadījumā uzskatāms, ka jebkurš kreditors, kurš nebija pieteicies Maksātnespējas likuma kārtībā, drīkst vērst savus prasījumus pret parādnieku pēc maksātnespējas procesa izbeigšanas?

   Fiziskās personas maksātnespējas process ir veids, kā persona administratora uzraudzībā un maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā var atjaunot maksātspēju un pēc saistību dzēšanas procedūras beigām tikt atbrīvota no parādsaistībām. Turklāt šādu tiesisko aizsardzību var baudīt persona, kura pati ir bijusi godprātīga un uz kuru nevar attiecināt Maksātnespējas likumā noteiktos ierobežojumus.[1]

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta otro daļu fiziskās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Tātad, ar brīdi, kad personai tiek pasludināts fiziskās personas maksātnespējas process, tiek nodibināts īpašs tiesiskais statuss, kurš paredz saistību dzēšanu tikai šī procesa ietvaros un izslēdz jebkādu individuālās piedziņas instrumentu izmantošanu. Turklāt kreditors var gūt sava prasījuma apmierinājumu vienīgi maksātnespējas procesa ietvaros, pamatojoties uz kreditora iesniegto un administratora atzīto prasījumu. Proti, lai kreditors varētu pretendēt uz sava prasījuma apmierināšanu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, tam saskaņā ar Maksātnespējas likuma 141. pantā noteikto ir jāiesniedz kreditora prasījums. Kreditoru prasījumu pieteikšanas maksimālais termiņš ir seši mēneši no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Pēc šā termiņa iestājas noilgums, proti, ja kreditors likumā noteiktajā termiņā nav iesniedzis kreditora prasījumu, viņš zaudē kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku. Minētais noteikts Maksātnespējas likuma 141. panta pirmajā un otrajā daļā kopsakarā ar XIII nodaļas 73. panta regulējumu.

Līdz ar to, ja kreditors neizmanto savas tiesības iesniegt prasījumu, saistība izbeidzas ar noilguma iestāšanos. Šāda jau izbeigusies saistība nav pakļaujama dzēšanai. Tādējādi, ja administratoram minētajā termiņā netiek iesniegts attiecīgais kreditora prasījums, parādnieka saistības ar šo kreditoru izbeidzas uz likuma pamata un atzīstams, ka jautājums par kreditora prasījuma tiesībām ir galīgi atrisināts, tas ir, kreditors no prasījuma tiesībām pret parādnieku faktiski ir atteicies.

Papildus norādāms, ka jautājumā par kreditora prasījuma iesniegšanas kārtību pret maksātnespējīgu parādnieku un tās neievērošanas sekām ir izveidojusies judikatūra. Proti, strīdos par kreditora prasījumiem pret maksātnespējīgu parādnieku piemērojamas Maksātnespējas likuma normas, kas noteic speciālu kārtību, kādā piesakāmi kreditoru prasījumi un kuru neievērojot kreditoram jārēķinās ar nelabvēlīgām sekām. Tas nozīmē, ka, nevērīgi attiecoties pret savām tiesībām saņemt nodibināto saistību izpildījumu un nesekojot parādnieka tiesiskā statusa iespējamām izmaiņām (publiski pieejamā maksātnespējas reģistra datiem), kreditoram jārēķinās ar nelabvēlīgām sekām – noilguma iestāšanos. Minēto negroza apstāklis, ka kreditors, apejot Maksātnespējas likumā noteikto prasījumu pieteikšanas kārtību, pirms vai pēc parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas, cēlis prasību tiesā. Minētais izriet no Maksātnespējas likuma 6. panta 2. punktā noteiktā maksātnespējas procesa vispārīgā principa – kreditoru vienlīdzības principa, atbilstoši kuram kreditoriem tiek dotas vienādas iespējas piedalīties procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu saskaņā ar saistībām, kuras tie nodibinājuši ar parādnieku pirms procesa uzsākšanas.[2]

Maksātnespējas likuma 165. panta sestajā daļā noteikts, ja saistību dzēšanas procedūra tiek izbeigta, neatbrīvojot parādnieku no saistībām, kreditoru prasījumi tiek atjaunoti un aprēķināti pilnā apmērā, bet apturētā tiesvedība un spriedumu izpildu lietvedība tiek atjaunota.

Vienlaikus Latvijas Republikas Augstākā tiesa ir norādījusi, ja saistību dzēšanas procedūra tiek izbeigta, neatbrīvojot parādnieku no saistībām (Maksātnespējas likuma 165. panta sestā daļa), tad tiek atjaunoti tie prasījumi, kurus kreditori pieteikuši Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā un kuri nav tikuši apmierināti bankrota procedūras ietvaros.[3] Tādējādi uz kreditora prasījumu, kas Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā vispār nav pieteikts, šā likuma 165. panta sestās daļas noteikumi nav attiecināmi.[4]

[1] Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2018. gada 19. septembra nolēmums lietā Nr. C68244118.

[2] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-117 un 2016. gada 31. marta spriedums lietā Nr. SKC-3.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2017. gada 3. februāra lēmums lietā Nr. C16082214; SPC-10/2017.

[4] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2016. gada 27. oktobra spriedums lietā Nr. C33447611; SKC-434/2016.

• Kreditoram ir jāseko informācijai maksātnespējas reģistrā par parādnieka tiesiskā statusa maiņu, un maksātnespējas procesa pasludināšanas gadījumā jāiesniedz kreditora prasījums administratoram.

 Vai fiziskai personai ir nepārtraukti jāseko informācijai par to, vai parādniekam (kuram ir aizdoti naudas līdzekļus un uz kura nekustamo īpašumu ir nostiprināta hipotēka) ir pasludināts maksātnespējas process, vai arī var paļauties, ka administrators paziņos par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 141. panta 2.¹ daļu?

   Maksātnespējas likums paredz kreditora aktīvu savu interešu aizsardzību. Pretējā gadījumā, nesekojot parādnieka tiesiskā statusa iespējamām izmaiņām, kreditoram jārēķinās ar nelabvēlīgām sekām – noilguma iestāšanos kreditora prasījuma iesniegšanai. Attiecīgi informāciju par parādnieka tiesiskā statusa izmaiņām ir iespējams iegūt maksātnespējas reģistrā. Turklāt Maksātnespējas likuma 12. panta pirmā daļa noteic, ka maksātnespējas reģistrs ir visiem pieejams bez maksas, tā ierakstiem ir publiska ticamība un tā mērķis ir nodrošināt maksātnespējas procesā iesaistīto un citu personu tiesisko interešu aizsardzību.

Secīgi, lai kreditors varētu pretendēt uz sava prasījuma apmierināšanu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, tam saskaņā ar Maksātnespējas likuma 141. pantā noteikto ir jāiesniedz kreditora prasījums. Minētais noteikts Maksātnespējas likuma 141. panta pirmajā un otrajā daļā kopsakarā ar XIII nodaļas 73. panta regulējumu. Turklāt Maksātnespējas likuma 141. panta pirmajā daļā ietvertā atsauce uz šā likuma XIII nodaļas normām dod pamatu atzinumam, ka likumdevējs nav paredzējis atšķirības minētās kārtības regulējumā juridisko un fizisko personu maksātnespējas procesā.

Savukārt Maksātnespējas likuma 141. panta 2.¹ daļā noteiktais regulējums neaizstāj Maksātnespējas likumā noteikto kreditoru prasījumu iesniegšanas kārtību. Proti, 2014. gada 25. septembrī Saeimā tika pieņemts likums "Grozījumi Maksātnespējas likumā", kurš stājās spēkā 2015. gada 1. janvārī. Ar minēto likumu Maksātnespējas likuma 141. pants tika papildināts ar 2.¹ daļu, kura noteic, ka administrators nekavējoties elektroniski nosūta paziņojumu par maksātnespējas procesa pasludināšanu visiem zināmajiem parādnieka kreditoriem, kuru prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar komercķīlu, zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā reģistrētu hipotēku. Ja publiski pieejamā informācijā nav atrodamas ziņas par parādnieka kreditoriem vai kreditoru elektroniskajām pasta adresēm, administrators ir tiesīgs attiecīgajiem kreditoriem paziņojumu nesūtīt.[1]

Savukārt no priekšlikumiem, kuri paredzēja papildināt Maksātnespējas likumu ar minēto normu izriet, ka tie bija nepieciešami, pirmkārt, lai novērstu praksē neskaidrības Maksātnespējas likuma 141. panta pirmās daļas un 73. panta piemērošanā, skaidri nosakot, ka kreditoru prasījumi kā juridiskās personas, tā arī fiziskās personas maksātnespējas procesā ir iesniedzami 73. pantā noteiktajā kārtībā. Otrkārt, tika skaidri noteikts, ka kreditoru prasījumu tiesības ir īstenojamas, piemērojot Maksātnespējas likuma XIII nodaļu, un pēc kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņa beigām kreditori, kuri nav izmantojuši Maksātnespējas likumā paredzētās iespējas pieteikt savus prasījumus, zaudē savas prasījuma tiesības pret parādnieku.

Savukārt, lai novērstu, ka šāds regulējums tiek izmantots negodprātīgiem mērķiem, likumdevējs paredzēja uzlikt administratoram pienākumu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas informēt par to publiskajos reģistros reģistrētos kreditorus. Turklāt šāds risinājums izrietēja no Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komitejas (UNICITRAL) izdotajām Vadlīnijām maksātnespējas tiesību politikas veidotājiem. Proti, minēto Vadlīniju 25. punktā norādīts, ka viena no pieejām ir paredzēt nepieciešamību stingri ievērot prasījumu iesniegšanas termiņus un, neiesniedzot prasījumu, parādsaistības var tikt anulētas vai arī kreditors atsakās no nodrošinājuma vai zaudē uz to tiesības, ja kreditors ir saņēmis paredzēto paziņojumu par procesa sākšanu un prasījuma iesniegšanas prasībām.[2]

Ievērojot iepriekš minēto secināms, ka, lai arī Maksātnespējas likuma 141. panta 2.¹ daļa noteic administratora pienākumu informēt minētajā normā noteiktos kreditorus par maksātnespējas procesa pasludināšanu, tomēr aicinām savu tiesību aizsardzības nolūkos sekot informācijai maksātnespējas reģistrā par parādnieka tiesiskā statusa maiņu, un maksātnespējas procesa pasludināšanas gadījumā iesniegt kreditora prasījumu administratoram atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kreditoru prasījumu iesniegšanas kārtībai.

[1] Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/269517-grozijumi-maksatnespejas-likuma.

[2] Par priekšlikumiem likumprojektam "Grozījumi Maksātnespējas likumā" (reģ. Nr. 367/Lp11) pirms otrā lasījuma. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/0/c31089bdcbbb3ae0c2257af4003da42b/$FILE/2_66- 11_13.pdf.

       1) vai fiziskās personas bankrota procedūras ietvaros, sadalot no neieķīlātās mantas realizācijas iegūtos līdzekļus, ir nepieciešamas apmierināt kreditora prasījumu, kura prasījums ir atkarīgs no nosacījuma un šis nosacījums nav iestājies, proporcionāli ar citiem kreditoriem, kuru prasījums nav atkarīgs no nosacījuma iestāšanas un tam iestājās izpildes termiņš Maksātnespējas likuma izpratnē?

     2) vai fiziskās personas maksātnespējas procesā, sagatavojot saistību dzēšanas plānu, ir nepieciešams tajā norādīt kreditoru, kura prasījums ir atkarīgs no nosacījuma un šis nosacījums nav iestājies, un saistību dzēšanas procedūras laikā apmierināt viņa prasījumu proporcionāli ar citiem kreditoriem, kuru prasījums nav atkarīgs no nosacījuma iestāšanas un tam iestājās izpildes termiņš Maksātnespējas likuma izpratnē?

      3) vai nepieciešams deponēt parādnieka maksātnespējas procesā atgūto līdzekļu daļu, kura proporcionāli atbilst kreditora,(kura prasījums nav nodrošināts un ir atkarīgs no nosacījuma un šis nosacījums nav iestājies, prasījumam?

       4) vai kreditora, kura prasījums ir atkarīgs no nosacījuma un šis nosacījums nav iestājies, prasījuma summa pieskaitāma citu kreditoru prasījumu summai, noteicot fiziskās personas saistību dzēšanas procedūras termiņu?

   Saskaņā ar Civillikuma 1549. pantu nosacījums ir tāds blakus noteikums, ar kuru līguma spēks darīts atkarīgs no kāda nākoša un nezināma vai vismaz par tādu domājama notikuma. Nosacījums ietver varbūtību: ja nosacījumā uzrādītais notikums kļūs par īstenību (iestāsies), tad pusēm (kreditoram un galviniekam) būs saistošas arī ar šo varbūtību saistītās līgumā norunātās sekas, bet, ja nosacījums neīstenosies, - attiecīgo juridisko seku nebūs.[1]

No minētā izriet, ka galvojuma saistība, kas pati par sevi nerada galviniekam pienākumu šo saistību segt, proti, galviniekam radīsies pienākums atbildēt par citas personas saistībām vienīgi tad, ja iestāsies galvinieka atbildības priekšnoteikums – galvenais parādnieks pārstās pildīt savas saistības. Līdz ar to, ja fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā galvenais parādnieks pilda savas saistības pret kreditoru, tad galviniekam (maksātnespējīgai personai) nav pienākuma pildīt galvenā parādnieka uzņemtās saistības.

Maksātnespējas likuma 154. panta otrās daļas 1. punktā noteikts, ka fiziskās personas saistību dzēšanas plānā tiek norādīti kreditori, kuri savus prasījumus ir iesnieguši šā likuma 141. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā un kuru prasījumi nav tikuši apmierināti bankrota procedūras ietvaros, kā arī šādu kreditoru prasījumu apmērs. Vienlaikus šā likuma 141. panta pirmajā daļā noteikts, ka kreditoru prasījumi pret parādnieku ir iesniedzami administratoram šā likuma XIII nodaļā noteiktajā kārtībā. Ja kreditors nokavējis šā likuma 73. panta pirmajā daļā minēto prasījumu iesniegšanas termiņu, viņš savu prasījumu pret parādnieku var iesniegt termiņā, kas nav ilgāks par sešiem mēnešiem, skaitot no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad šajā likumā noteiktajā kārtībā sastādīts galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts.

No minētajām tiesību normām izriet, ja kreditors, kura prasījuma tiesības ir atkarīgas no nosacījuma iestāšanās, iesniedza kreditora prasījumu atbilstoši Maksātnespējas likuma 141. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā, tad minētais prasījums ir jāiekļauj fiziskās personas saistību dzēšanas plānā.

Maksātnespējas likuma 118.¹ pantā ir noteikta sevišķa kreditoru prasījumu segšanas kārtība, ja pieteikts tāda nodrošinātā kreditora prasījums, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās. Proti, naudas līdzekļus, kas iegūti no tādas parādnieka mantas pārdošanas, kas kalpo par nodrošinājumu tāda nodrošinātā kreditora prasījumam, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās, administrators deponē Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā Valsts kasē līdz brīdim, kad nodrošinātais kreditors iesniedzis Maksātnespējas kontroles dienestam paziņojumu par nosacījuma iestāšanos.

Gadījumā, ja kreditors, kura prasījuma tiesības ir atkarīgas no nosacījuma iestāšanās, ir nenodrošinātais kreditors, tad attiecībā uz viņu Maksātnespējas likuma 118.¹ pants nav piemērojams. Minētais izskaidrojums ar to, ka nodrošinātajam kreditoram maksātnespējas procesā ir noteikts īpašs statuss, kas ir principiāli atšķirīgs no nenodrošinātajiem kreditoriem noteiktā statusa. Tā kā nodrošinātā kreditora prasījums (tostarp, arī tāds, kura prasījuma tiesības ir atkarīgas no nosacījuma iestāšanās) ir nodrošināts ar ķīlu, hipotēku u.c., atšķirībā no nenodrošinātajiem kreditoriem, kuriem šāda prasījuma nodrošinājuma nav, šo abu kreditoru grupu iespējas ietekmēt maksātnespējas procesa gaitu nevar būt identiskas.

Attiecībā uz fiziskās personas saistību dzēšanas plāna īstenošanas termiņa noteikšanu norādām, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā nenodrošinātā kreditora prasījums, kurš ir atkarīgs no nosacījuma iestāšanās, neietekmē fiziskās personas saistību dzēšanas plāna īstenošanas termiņu. Tas nozīmē, ja parādnieks sastāda fiziskās personas saistību dzēšanas īstenošanas plānu un nosacījums nav iestājies, tad minētā prasījuma summa neietekmē fiziskās personas saistību dzēšanas plāna īstenošanas termiņu. Tādā gadījumā fiziskās personas saistību dzēšanas plāna īstenošanas termiņu ietekmē tikai saistību apmērs, kuru izpildes termiņš jau ir iestājies.

Savukārt, ja galvinieka (parādnieka) atbildības priekšnoteikumi iestājas fiziskās personas saistību dzēšanas plāna izpildes laikā, parādniekam ir pienākums izstrādāt fiziskās personas saistību dzēšanas plāna grozījumus, ar kuriem saskaņā ar Maksātnespējas likuma 162. panta piekto daļu ir jāiepazīstina kreditori šā likuma 149. pantā minētajā kārtībā, un kurus apstiprina tiesa šā likuma 157. pantā minētajā kārtībā.

Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 161. panta 3. punktu un 159. panta 3. punktu parādniekam ir tiesības lūgt administratoram juridisko palīdzību saistībā ar fiziskās personas maksātnespējas procesu (ja nepieciešams, izstrādāt arī fiziskās personas saistību dzēšanas plāna grozījumus), ievērojot Maksātnespējas likuma 171. panta trešajā daļā noteikto atlīdzības apmēru. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 157. pantu un Civilprocesa likuma 363.³¹ pantu fiziskās personas saistību dzēšanas plāna pārbaude un apstiprināšana ir tiesas ekskluzīvā kompetence. Juridiskajā literatūrā norādīts - pārbaudot saistību dzēšanas plāna atbilstību likuma prasībām, tiesa izvērtē, vai plānā ir iekļautas visas Maksātnespējas likuma 154. pantā minētās ziņas un vai tās atbilst faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. [..]. Tāpat tiesai jāpārbauda, vai Maksātnespējas likuma 155. panta prasībām un faktiskajiem apstākļiem atbilst saistību dzēšanas plānā noteiktais saistību dzēšanas termiņš un kreditoriem ik mēnesi izmaksājamo līdzekļu apmērs.[2]

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.³¹ panta ceturto daļu, konstatējot trūkumus saistību dzēšanas plānā, tiesa dod parādniekam iespēju trūkumu novērst. Piemēram, ja saistību dzēšanas plānā ir norādīts kreditors, kuru nav jānorāda vai arī nav norādīts kreditors, kurš būtu jāiekļauj saistību dzēšanas plānā. Piešķirot parādniekam termiņu trūkumu novēršanai, tiesai arī jādod pēc iespējas precīzākas norādes, kā šos trūkumus novērst. Savukārt apstiprinot saistību dzēšanas plānu, tiesai lēmumā ir jāizvērtē arī kreditoru iebildumi, ja tādi ir saņemti un ja tiesa tos neatzīst par pamatotiem.[3]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 173. panta pirmajā daļā un 174.¹ pantā noteiktajam secināms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē un uzdevumos neietilpst regresa prasījumu institūta izvērtēšana, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 5. panta otrajā daļā noteikto fiziskās personas maksātnespējas procesa norises termiņu.

Vienlaikus norādāms, ka ar galvojumu kā saistību tiesību pastiprinājuma veidu ir saprotamas līgumiskas saistības, ar kurām trešā persona – galvinieks uzņemas atbildēt kreditoram par citas personas parāda saistībām. Turklāt galviniekam ir tiesības celt regresa prasību pret galveno parādnieku, ja galvinieks ir samaksājis parādu (Civillikuma 1704. pants).[4]

Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka tiesiskajās attiecībās starp kreditoru, parādnieku un galvinieku parāda neatdošanas gadījumā zaudējumi iestāsies vai nu galviniekam, vai kreditoram. Latvijas Republikas Augstākā tiesa norādīja, ka jautājumi par galvinieka regresa prasības tiesībām un Civillikuma 1704. un 1705. panta piemērošanu ir jāvērtē galvinieka celtās prasības ietvaros, ja tāda tiek celta.[5]

Katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Torgāns K., Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 54. lpp.

[2] Jauja H., Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.-60.¹ nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. – Rīga: tiesu namu aģentūra, 2012, 520. lp.

[3] 4 Turpat 521. lpp.

[4] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 5. jūnija spriedums lietā Nr. C19053511; SKC-76/2017.

[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 3. marta spriedums lietā Nr. C33337912; SKC-81/2017.

• Īpašums, kas iegūts uz uztura līguma pamata, nevar tikt pārdots uztura devēja maksātnespējas procesā. Tomēr tas neizslēdz administratora pienākumu izvērtēt noslēgtā uztura līguma turpināšanas iespējamību vai atcelšanu.

Vai fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā administrators ir vai nav tiesīgs pārdot izsolē parādniekam piederošo nekustamo īpašumu, ja īpašuma tiesības parādniekam pieder, pamatojoties uz noslēgto uztura līgumu, kā arī zemesgrāmatā ir noteikts aizliegums bez uztura ņēmēja rakstiskas piekrišanas veikt jebkāda veida darbības ar parādniekam piederošo nekustamo īpašumu?

   Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 173. panta pirmo daļu Maksātnespējas kontroles dienests ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros īsteno valsts politiku tiesiskās aizsardzības procesa un maksātnespējas procesa jautājumos, aizsargā darbinieku intereses viņu darba devēja maksātnespējas gadījumā un likumā noteiktajā kārtībā īsteno valsts un sabiedrības interešu aizsardzību tiesiskās aizsardzības procesa un maksātnespējas procesa jautājumos. Savukārt, lai īstenotu šā likuma 173. pantā un citos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas, Maksātnespējas kontroles dienests veic Maksātnespējas likuma 174.¹ pantā noteiktos uzdevumus un izmanto 174.² pantā noteiktās tiesības.

Ņemot vērā minēto secināms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē un uzdevumos neietilpst juridisko konsultāciju sniegšana.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators. Savukārt Maksātnespējas likuma 145. pantā noteikts, ka parādnieka mantas pārdošanu nodrošina administrators. Proti, fiziskās personas maksātnespējas procesā administrators pārvalda un realizē vienīgi parādniekam piederošu īpašumu.

Maksātnespējas likuma 143. panta pirmajā daļā kopsakarā ar šā likuma 92. pantu noteikts, ka "parādnieka mantas" jēdzienā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums un kustamā manta, tai skaitā naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 93. pantu atgūtā manta, augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā, fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta, kā arī parādnieka ienākumi, kas gūti fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā. No minētā izriet, ka trešajām personām piederoša manta neietilpst parādnieka mantas kopumā, un līdz ar to nav realizējama parādnieka maksātnespējas procesā, jo šāda rīcība būtu pretrunā ne tikai fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķim, kas paredz tikai konkrētajai fiziskajai personai piederošās mantas realizāciju maksātnespējas procesa ietvaros, bet arī var aizskart trešo personu īpašuma tiesības. Būtiski norādīt, ka arī Maksātnespējas likuma 138. panta 1. punktā bankrota procedūras laikā administratoram ir norādītas tiesības pārdot vienīgi parādnieka mantu un neviena cita Maksātnespējas likuma norma nedod administratoram tiesības pārdot citām personām piederošo mantu.

Saskaņā ar Civillikuma 2096. pantu ar uztura līgumu viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otrā tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo, ja vien par šā pienākuma ilgumu nav norunāts citādi. Uztura līgums ir savdabīgs atsavinājuma līgums, kura rezultātā ne tikai mainās atsavināmās mantas īpašnieks, bet rodas arī ilgstoša pildāma uztura došanas saistība.[1] Attiecībā par situācijām, kurās uztura ņēmējs nespēj samaksāt parādus, skaidrojums ir atrodams Civillikuma 2099. pantā. Savukārt situācija, kad parāda saistības ir vai rodas pēc uztura līguma noslēgšanas uztura devējam, turklāt tiek veikta šo parādu piedziņa vai uzsākts uztura devēja fiziskās personas maksātnespējas process, normatīvajos aktos nav regulēta.

Civillikuma 2100. pants paredz, ja uztura devējam nodod nekustamo īpašumu, tad zemesgrāmatās ierakstāma uztura saņēmēja labā ķīlas tiesība uztura vērtībā. Uztura devējam pret saņemot mantu ir ilgstoši jāpilda uztura došanas pienākums, ja viņš iegūto mantu atsavina un arī citas viņam nav, tad zūd iespēja atprasīt mantu līguma nepienācīgas izpildes gadījumā. Tāpēc, vismaz attiecībā uz nekustamo īpašumu, likums paredz nodrošinājumu – ķīlas tiesību par labu uztura ņēmējam.

Uztura līgums, tostarp uztura ņēmēja tiesība uz uzturu ir personiska rakstura tiesība. Uztura līguma personiskais raksturs izpaužas noteikumā, ka personas nāve izbeidz līgumu, kurš slēgts šīs personas labā, un tiesību pāreja mantošanas ceļā ir izslēgta. Turpretim uztura devēja nāves gadījumā uztura došanas pienākums ietilpst mantojuma masā un tam, kas pieņem mantojumu, tātad arī pēc uztura līguma nodoto mantu, jāturpina uztura došana.[2]

Civillikuma 2105. pants noteic, ja līgumu atceļ uztura devēja vainas dēļ, tad uztura ņēmējs vai viņa tiesību pēcnieks var prasīt atpakaļ nodoto mantisko vērtību, pie kam viņam nav jāatdod saņemtā uztura vērtība. Nodotā manta jādod atpakaļ arī tad, ja līgums izbeidzas vai tiek atcelts tādu apstākļu dēļ, kuros uztura devējs nav vainojams. Pie tādiem pieskaitāmi gadījumi, kad uztura devējs nejaušības, nepārvaramas varas vai paša uztura ņēmēja darbību rezultātā kļūst nespējīgs turpināt līguma izpildi. Šādos gadījumos uztura devējs pēc likuma burtiskā teksta savukārt ir tiesīgs saņemt atpakaļ uztura veidā doto, atskaitot vienīgi tādu daļu, kas atbilstu likumiskajiem procentiem kā maksai par nodotās lietas (kapitāla) lietošanu.[3]

Līdz ar to, ja uztura devējs iegūto mantu atsavina un arī citas mantas viņam nav, tad zūd iespēja uztura ņēmējam atprasīt mantu līguma nepienācīgas izpildes gadījumā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 139. panta 1. punktu parādniekam ir pienākums gūt ienākumus atbilstoši savām iespējām, lai pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus. Maksātnespējas likuma 140. panta 1. punktā un 161. panta 1. punktā noteikta tā ienākumu daļa, ko parādnieks drīkst paturēt, proti, vismaz divas trešdaļas no saviem ienākumiem savu un apgādībā esošo personu uzturēšanas izmaksu segšanai. Ņemot vērā to, ka maksātnespējas gadījumā parādnieka manta un ienākumi nav pietiekami kreditoru prasījumu segšanai pilnā  apmērā, ir izvērtējams, vai uztura devējs var pilnvērtīgi nodrošināt savas saistības pret uztura ņēmēju, kas varētu būt par pamatu uztura līguma atcelšanai uztura devēja vainas dēļ atbilstoši Civillikuma 2105. pantam, kas nosaka, ja līgumu atceļ uztura devēja vainas dēļ, tad uztura ņēmējs vai viņa tiesību pēcnieks var prasīt atpakaļ nodoto mantisko vērtību, pie kam viņam nav jāatdod saņemtā uztura vērtība.

Savukārt gadījumā, kad nekustamais īpašums maksātnespējas procesa ietvaros tiek pārdots izsolē, izsole izdarāma un īpašuma tiesības nostiprināmas uz ieguvēja vārda saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem par mantas pārdošanu piespiestā izsolē. Civilprocesa likuma 613. panta piektā daļa paredz, ka, apstiprinot izsoles aktu, tiek dzēstas visas zemesgrāmatā uz šo īpašumu ierakstītās parādu saistības, kā arī tiek dzēsti apgrūtinājumi un aizlieguma atzīmes.

Ņemot vērā minēto, jāsecina, ka aizlieguma atzīmes ierakstīšana zemesgrāmatā pamatojoties uz noslēgto uztura līgumu nodrošina uztura ņēmēja tiesības līdz mūža galam nodzīvot īpašumā, jo uztura devēja iespējamā rīcība ar īpašumu tiek ierobežota ar aizlieguma atzīmes ierakstīšanu zemesgrāmatā. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā īpašums, kas iegūts uz uztura līguma pamata, nevar tikt pārdots uztura devēja maksātnespējas procesā. Tomēr tas neizslēdz administratora pienākumus izvērtēt noslēgtā uztura līguma turpināšanas iespējamību vai atcelšanu.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka atbilstoši Maksātnespējas likumam lemt par konkrētas mantas pārdošanu kreditoru prasījumu apmierināšanai, ir tikai un vienīgi administratora ekskluzīvā kompetencē.

[1] Autoru kolektīvs Prof. K. Torgāna visp. zin. red. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Saistību tiesības (1401. p.-2400. p.). Rīga: Mans Īpašums. 2000, 456. lpp.

[2] Turpat, 460. lpp.

[3] Turpat, 462. lpp.

• Ja ir sastādīts mantas pārdošanas plāns un piecu procentu apmērs no mantas novērtējuma ir mazāks par maksātnespējas procesa depozīta apmēru, tad administratoram nav pienākuma sasaukt kreditoru sapulci.

 Vai fizisko personu maksātnespējas procesa tiešo izmaksu apmēra ierobežojumam ir piemērojami Maksātnespējas likuma 170. panta pirmās daļas 1. punkta noteikumi, proti, ja tie pārsniedz piecus procentus no mantas novērtējuma, tad jāsauc kreditoru sapulce tiešo izmaksu apstiprināšanai?

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. No minētā var secināt, ka labticīgam parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tiek dota iespēja tikt atbrīvotam no nenokārtotajām saistībām.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 172. panta trešo daļu fiziskās personas maksātnespējas procesa izdevumus (tiešās izmaksas) sedz no parādnieka mantas. Maksātnespējas likuma 172. panta otrajā daļā ir uzskaitīti fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešie izdevumi. No minētās tiesību normas secināms, ka tajā noteiktais izdevumu uzskaitījums ir izsmeļošs.

Maksātnespējas likuma 170. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā noteikts, ka ar juridiskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu saistītie šā procesa izdevumi, izņemot izdevumus, kas saistīti ar mantu, kura kalpo par nodrošinājumu, kā arī parādnieka saimnieciskās darbības turpināšanas pilnā vai ierobežotā apmērā nodrošināšanu, ja kreditoru sapulce tos nav atzinusi par pamatotiem, nedrīkst pārsniegt: 1) piecu procentu apmēru no mantas novērtējuma, ja ir sastādīts mantas pārdošanas plāns; 2) juridiskās personas maksātnespējas procesa depozīta apmēru, ja ir sastādīts ziņojums par mantas neesamību.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 10. pantam fiziskajām personām un personālsabiedrībām piemēro uz juridiskajām personām attiecināmos noteikumus, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Papildus šā likuma 128. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot Maksātnespējas likuma XXIV nodaļas noteikumus.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka Maksātnespējas likuma 170. panta pirmajā daļā noteiktais ir piemērojams attiecībā uz fiziskās personas maksātnespējas procesu, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 10. panta un 128. panta pirmajā daļā noteikto.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā no Maksātnespējas likuma 170. panta pirmās daļas izriet, ka administratoram ir pienākums sasaukt kreditoru sapulci, ja maksātnespējas procesa izdevumu apmērs pārsniedz maksātnespējas procesa depozīta apmēru. Tas nozīmē, ka, ja ir sastādīts mantas pārdošanas plāns un piecu procentu apmērs no mantas novērtējuma ir mazāks par maksātnespējas procesa depozīta apmēru, tad administratoram nav pienākuma sasaukt kreditoru sapulci. Ar minēto tiesību normu likumdevējs ir norādījis uz samērīgu maksātnespējas procesa izdevumu apmēru (maksātnespējas procesa depozīta apmērs), kas būtu pieļaujams administrējot maksātnespējas procesu, savukārt pārsniedzot to, administratoram ir pienākums sasaukt kreditoru sapulci.

Vēršama uzmanība, ka iesniegumā nav norādīts parādnieka mantas novērtējums, līdz ar to nav iespējams izvērtēt, vai fiziskās personas maksātnespējas procesā radušās izmaksas pārsniedz piecus procentus no mantas novērtējuma.

• Galvenā parādnieka maksātnespējas process neizbeidz saistību, kas izriet no galvojuma, tāpat kā galvinieka maksātnespējas process neizbeidz galveno saistību.

1) vai galvotājs var iesniegt maksātnespēju? Šajā gadījumā galvotājs tiks atbrīvots no šī parāda vai maksātnespēja jāuzsāk parādniekam vai galvotājam?

2) cik ilgi varētu ilgt maksātnespējas process?

   Maksātnespējas likuma 127. pants noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa subjekts var būt jebkura fiziskā persona, kura pēdējo sešu mēnešu laikā ir bijusi Latvijas Republikas nodokļu maksātājs un kurai ir finansiālas grūtības. Savukārt Maksātnespējas likuma 133. pants nosaka, kādas personas var iesniegt fiziskās personas maksātnespējas pieteikumu, un Maksātnespējas likuma 129. pants nosaka, kādām jābūt pazīmēm un priekšnoteikumiem, lai personai varētu piemērot maksātnespējas procesu.

Civillikuma 1692. pants noteic, ka galvojums ir ar līgumu uzņemts pienākums atbildēt kreditoram par trešās personas parādu, neatsvabinot tomēr pēdējo no viņas parāda. Galvinieka pienākums atbildēt kreditoram izriet nepastarpināti no galvojuma līguma – galvojot par parādnieka saistībām, galvinieks uzņemas risku atbildēt kreditoram par parādnieka saistībām arī tad, ja pēdējais nonāk finansiālās grūtībās.[1] Saskaņā ar Civillikuma 1703. panta 2. punktu pret galvinieku prasību celt var nekavējoties, ja ir pierādīta galvenā parādnieka faktiskā maksātnespēja vai par viņa mantu jau atklāts konkurss.

Apstāklis, ka persona ir galvojusi par citas personas saistībām, pats par sevi nerada šai personai pienākumu šīs saistības segt. Pienākums atbildēt par citas personas saistībām rodas vienīgi tad, ja iestājas galvinieka atbildības priekšnoteikumi un ir radies tiesisks pamats galvotāja saistību pildīšanai. Piemēram, ja galvenais parādnieks nepilda savas saistības un pret viņu ir uzsāktas piedziņas darbības (piedzinējs ir saņēmis izpildu rakstu un nodevis tiesu izpildītājam), galviniekam ir pietiekams pamats iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu. Turklāt attiecībā uz pieteicēju jāpastāv vismaz kādai no Maksātnespējas likuma 129. panta pirmajā daļā norādītajām maksātnespējas pazīmēm.

Ja ir iestājies galvinieka atbildības priekšnoteikums, apstāklis, ka kreditors vēlas celt tiesā prasību pret galvinieku par kreditoram pienākošos summu piedziņu, nav šķērslis maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanai. Turklāt jāņem vērā, ka gadījumā, ja ir uzsākta galvenā parādnieka maksātnespējas procedūra, kreditoram ir tiesības prasīt parāda piedziņu no galvinieka.

Galvojumu var izbeigt tikai tāda personas darbība, kuras rezultātā tiek dzēsts galvenais parāds, proti, parāda atmaksa, atcēlējlīguma vai izlīguma, vai saistības pārjaunojuma līguma noslēgšana. Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.

Līdz ar to maksātnespējas procesā no saistībām tiek atbrīvota un saistības tiek dzēstas tikai tai personai, kurai ir pasludināts maksātnespējas process. Tādējādi galvenā parādnieka maksātnespējas process neizbeidz saistību, kas izriet no galvojuma, tāpat kā galvinieka maksātnespējas process neizbeidz galveno saistību.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta otro daļu, fiziskās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Civilprocesa likumu jautājuma izlemšana par maksātnespējas procesa pasludināšanu ir tiesas ekskluzīva kompetence.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²⁵ pantu jautājumu par maksātnespējas pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu tiesnesis ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc maksātnespējas procesa pieteikuma saņemšanas pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa pieteikuma atstāšanu bez virzības, par atteikšanos pieņemt maksātnespējas procesa pieteikumu vai par maksātnespējas procesa pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu.

Fiziskās personas maksātnespējas procesa ilgums ir atkarīgs no tā, vai parādniekam ir manta, ko realizēt bankrota procedūrā, un kāds ir tās apjoms, kā arī no atlikušo saistību apmēra pēc bankrota procedūras pabeigšanas un saistību segšanai novirzāmās summas. Atbilstoši Maksātnespējas likumam bankrota procedūras ilgums ir seši mēneši, kad tiek pārdota fiziskās personas manta, savukārt saistību dzēšanas procedūras ilgums ir no sešiem mēnešiem līdz trīs gadiem, atkarībā no personas ienākumu apjoma un sedzamo saistību apmēra.

[1] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 5. septembra spriedums lietā Nr. C33437713, SKC1069/2018, 12.2. apakšpunkts.

• Ar tiesas lēmumu piedzītie tiesāšanās izdevumi nav attiecināmi uz fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešajām vai netiešajām izmaksām, bet gan uz kreditora prasījumu.

1) vai tiesāšanās izdevumi ir attiecināmi uz maksātnespējas procesa tiešajiem izdevumiem un tos var iekļaut kreditora prasījumā?

2) Vai arī tie ir netiešie izdevumi, kas jāsedz parādniekam, jo tie radušies administratora darbības rezultātā?

   Maksātnespējas likuma viens no galvenajiem mērķiem ir radīt skaidrību par kreditora un parādnieka attiecībām, proti, likumdevējs ir paredzējis maksātnespējas pasludināšanas brīdī fiksēt kreditora saistību apmēru pret parādnieku, iesniedzot administratoram kreditora prasījumu, tādējādi nodrošinot kreditoriem vienādas iespējas piedalīties maksātnespējas procesā un saņemt savu prasījumu apmierinājumu.[1] Turklāt bankrota procedūras pasākumus nevar uzskatīt par pabeigtiem, kamēr nav noskaidrots kreditoru kopums.

Likumdevēja piešķirto pilnvaru ietvaros kreditoru prasījumu pārbaude un pamatota lēmuma par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu pieņemšana ir administratora ekskluzīvā kompetencē, ar iespēju kreditoram to nododot pārvērtēšanai tiesā. Turklāt atbilstoši Maksātnespējas likuma 75. panta pirmajai daļai administrators pilnībā vai daļēji neatzīst kreditora prasījumu, par kuru pastāv strīds starp parādnieku un kreditoru.

Līdz ar to atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai, tiesības pretendēt uz sava kreditora prasījuma apmierināšanu rodas vienīgi pēc administratora lēmuma par kreditora prasījuma atzīšanu pieņemšanas vai pēc tiesas nolēmuma pieņemšanas, ar kuru ir izšķirts strīds par tiesībām, atzīstot kreditora prasījumu par pamatotu.

No Tiesu informācijas sistēmā pieejamās informācijas konstatēts, ka ar Rīgas rajona tiesas 2019. gada 9. jūlija spriedumu lietā Nr. C-3411-19/1 tiesa nosprieda tostarp piedzīt no parādnieka par labu kreditoram tiesāšanās izdevumus 1510,97 euro apmērā, vienlaikus norādot, ka tiesāšanās izdevumi atlīdzināmi parādnieka fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai.

Tātad, konkrētajā gadījumā pēc tiesas lēmuma, ar kuru ir izšķirts strīds par tiesībām un par labu kreditoram tiek piedzīti tostarp tiesāšanās izdevumi, kreditoram, atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai, ir jāprecizē savs kreditora prasījums, lūdzot iekļaut tajā arī tiesāšanās izdevumus.

Papildus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma tiesisko regulējumu prasījumi par saistībām, kuras radušās pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, piesakāmi kā kreditoru prasījumi. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 172. pantu izmaksas, kas parādniekam rodas pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas, tiek iedalītas fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešajās un netiešajās izmaksās.

Attiecīgi fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešās izmaksas ir izmaksas, kas saistītas ar fiziskās personas maksātnespējas procesa nodrošināšanu (izdevumi par sludinājumu ievietošanu, izsoļu organizēšanu, norēķinu konta atvēršanu, apkalpošanu un slēgšanu, pasta korespondences nosūtīšanas pakalpojumi, izdevumi, kas saistīti ar fiziskās personas mantas vērtēšanu, notāra pakalpojumi un izdevumi, kas saistīti ar fiziskās personas mantas uzturēšanu, ja tā ir nodota administratoram, un darījumu pārbaudi, kā arī mantas un darījumu apdrošināšanu) un tās tiek segtas no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem.

Savukārt fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešās izmaksas ir parādnieka uzturēšanas izmaksas pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas (uzturēšanas izdevumi, kārtējie nodokļu un nodevu maksājumi, uzturlīdzekļu maksājumi, likumiskie maksājumi un maksājumi, kas izriet no tiem līgumiem, kuri tiek turpināti vai šajā likumā noteiktajā kārtībā noslēgti pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas (piemēram, administratīvie sodi, īres maksa, maksa par komunālajiem pakalpojumiem utt.)) un tās tiek segtas no parādnieka līdzekļiem, ko viņš ir tiesīgs paturēt sev uzturēšanas izmaksu segšanai.

Ievērojot iepriekš minēto secināms, ka konkrētajā gadījumā ar tiesas lēmumu piedzītie tiesāšanās izdevumi nav attiecināmi uz fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešajām vai netiešajām izmaksām, bet gan uz kreditora prasījumu.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. C15244511 motīvu daļas 6.5. punkts.

• Par nodrošināto kreditoru maksātnespējas procesā uzskata arī tādu personu, kurai ir prasījuma tiesības pret parādnieku, un šīs prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar ķīlu (hipotēku) uz parādnieka mantu (nekustamo īpašumu).

 1) vai persona ir atzīstama par nodrošināto kreditoru fiziskās personas maksātnespējas procesā, ja tai par labu ir nostiprināta ķīlas tiesību atzīme uz nekustamo īpašumu, kas pieder maksātnespējīgai personai?

 2) vai tas attiecas arī uz ķīlas tiesības atzīmi (ne tikai ķīlu (hipotēku))?

   Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 173. panta pirmo daļu Maksātnespējas kontroles dienests ir tieslietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros īsteno valsts politiku TAP un maksātnespējas procesa jautājumos, aizsargā darbinieku intereses viņu darba devēja maksātnespējas gadījumā un likumā noteiktajā kārtībā īsteno valsts un sabiedrības interešu aizsardzību TAP un maksātnespējas procesa jautājumos. Savukārt, lai īstenotu šā likuma 173. pantā un citos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas, Maksātnespējas kontroles dienests veic Maksātnespējas likuma 174.¹ pantā noteiktos uzdevumus un izmanto 174.² pantā noteiktās tiesības.

Ņemot vērā minēto secināms, ka Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē un uzdevumos neietilpst juridisko konsultāciju sniegšana.

Civillikuma 1278. pantā noteikts, ka ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu (Civillikuma 841. pants), uz kuras pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš var no tās dabūt šā prasījuma samaksu. Ķīlas tiesība kā lietu tiesība ļauj ķīlas ņēmējam (kreditoram) izmantot ieķīlāto lietu kā parāda saistības nodrošinājumu tādējādi, ka viņš var dabūt parāda samaksu no pašas ieķīlātās lietas (lietošanas ķīla) vai arī tās pārdošanā saņemtās naudas.[1]

Maksātnespējas likuma 7. panta pirmajā daļā noteikts, ka nodrošinātais kreditors ir kreditors, kura prasījuma tiesības pret parādnieku vai trešo personu ir nodrošinātas ar komercķīlu, zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā reģistrētu hipotēku uz parādnieka mantu.

No Maksātnespējas likuma 7. panta pirmās daļas izriet, ka nodrošinātā kreditora statusa priekšnoteikums ir spēja maksātnespējas procesa laikā gūt sava prasījuma apmierināšanu no parādnieka ieķīlātās mantas. Maksātnespējas likuma izpratnē kreditors nodrošinātā kreditora statusu var iegūt tikai gadījumā, ja tā prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar pašam parādniekam piederošu lietu, jo maksātnespējas procesā kreditoru saistību dzēšana notiek ar parādniekam piederošu mantu.[2]

No minētā izriet, ka par nodrošināto kreditoru maksātnespējas procesā uzskata arī tādu personu, kurai ir prasījuma tiesības pret parādnieku, un šīs prasījuma tiesības ir nodrošinātas ar ķīlu (hipotēku) uz parādnieka mantu (nekustamo īpašumu). Vienlaikus norādām, ka būtiskākā nodrošinātā kreditora statusa priekšrocība ir tiesības maksātnespējas procesa ietvaros apmierināt nodrošināto prasījumu no naudas līdzekļiem, kas iegūti, pārdodot par nodrošinājumu kalpojošo ieķīlāto parādnieka mantu.[3]

Saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 43. pantu nostiprinājumus zemesgrāmatas nodalījumā izteic ierakstos (pantos) un atzīmēs. Savukārt Zemesgrāmatu likuma 44. panta otrajā daļā noteikts, ka atzīmju veidā nostiprina tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus.

Šā likuma 45. pantā ir definēti atzīmju veidi: 1) īpašnieka izsludināšana par maksātnespējīgu parādnieku; 2) piedziņas vēršana uz nekustamu īpašumu; 3) aizgādnības nodibināšana par īpašnieku garīga rakstura vai cita veselības traucējuma un izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ; 4) tiesas lēmumi par prasības nodrošināšanu; 5) līdz atzīmju atvietošanai ar ierakstiem, administratīvo iestāžu un amatpersonu prasījumi, kuriem likums piešķīris neapstrīdamības raksturu; 6) sūdzību iesniegšana par tiesneša lēmumiem — līdz šo sūdzību izšķiršanai noteiktā kārtībā (98. pants.); 7) ar īpašnieka piekrišanu — viss, ko varētu nostiprināt ierakstu veidā, līdz to šķēršļu novēršanai, kuru dēļ šāds nostiprinājums nav iespējams; šīs atzīmes ieraksta tajā daļā un iedaļā, kurā nāktu nostiprinājums ieraksta veidā; 8)tiesību aprobežojumi un tiesību nodrošinājumi, kuriem citos likumos noteikts atzīmju veids.

Likumdevējs norādītās tiesību normas 1. – 7. punktā ir izsmeļoši uzskaitījis tos tiesību aprobežojumus un tiesību nodrošinājumus, kurus atzīmju veidā var nostiprināt zemesgrāmatā, izdarot piebildi 8. punktā, ka vēl atzīmju veidā nostiprināmi arī tie tiesību aprobežojumi un tiesību nodrošinājumi, kuriem citos likumos noteikts atzīmju veids.

Tiesību doktrīnā norādīts, ka atzīmju veidā nostiprina tikai tos tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus, kas izsmeļoši uzskaitīti Zemesgrāmatu likuma 45. pantā, atzīmēm ir pagaidu raksturs[4] un tās dzēšamas ar ierakstiem.[5]

Tātad ir pieļaujams nostiprināt tikai tādas atzīmes, ar kurām nodrošinātās tiesības pašas par sevi drīkst nostiprināt zemesgrāmatā, savukārt, ja nav iespējams pats ieraksts (tiesības nostiprinājums), nav iespējama arī atzīme.

Zemesgrāmatu likuma 46. pantā likumdevējs norādījis tās tiesiskās sekas, ko izraisa 45. pantā uzskaitīto atzīmju ievešana zemesgrāmatā.

Ķīlas devējam nav obligāti jābūt parādniekam saistībā, kuru ķīlas tiesība nodrošina.[6] Līdz ar to ir iespējama situācija, kad prasījums, kas nodrošināts ar ķīlas tiesību, kreditoram ir pret vienu personu, savukārt ķīlu ir devusi cita persona. Ar 2014. gada 25. septembra grozījumiem Maksātnespējas likumā tika iekļauts regulējums (Maksātnespējas likuma 118.¹ pants), kas paredz ķīlas ņēmēja (kreditora) tiesības gūt sava prasījuma apmierinājumu no ķīlas situācijā, kad ķīlas devējs nav pats parādnieks, bet viņam ir pasludināts maksātnespējas process, proti, tika ieviests tā saucamais "deponēto līdzekļu" institūts, paredzot, ka ķīlas ņēmējs maksātnespējas procesā ir nodrošinātais kreditors ar nosacījumu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 118.¹ panta pirmajai daļai naudas līdzekļus, kas iegūti no tādas parādnieka mantas pārdošanas, kas kalpo par nodrošinājumu tāda nodrošinātā kreditora prasījumam, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās, administrators deponē Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotajā kontā Valsts kasē līdz brīdim, kad nodrošinātais kreditors iesniedzis Maksātnespējas kontroles dienestam paziņojumu par nosacījuma iestāšanos. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka minētie naudas līdzekļi glabājami ne ilgāk kā trīs gadus pēc tam, kad ieķīlātā manta ir pārdota par labu nodrošinātajam kreditoram, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās, vai piecus gadus no parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas atkarībā no tā, kurš no šiem termiņiem iestājas agrāk.

Gadījumā, ja nodrošinātais kreditors, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās, iesniegumā norādījis datumu, līdz kuram jāiestājas nosacījumam, un līdz minētajam datumam nav iesniedzis Maksātnespējas kontroles dienestam paziņojumu par nosacījuma iestāšanos, šā panta pirmajā daļā minētie naudas līdzekļi glabājami līdz iesniegumā norādītajam datumam (Maksātnespējas likuma 118.¹ panta trešā daļa). Savukārt Maksātnespējas likuma 118.¹ panta ceturtā daļa noteic, ja nodrošinātais kreditors, kura prasījuma tiesības atkarīgas no nosacījuma iestāšanās, nav iesniedzis Maksātnespējas kontroles dienestam paziņojumu par nosacījuma iestāšanos līdz šā panta otrajā vai trešajā daļā noteiktajam termiņam, šā panta pirmajā daļā minētie naudas līdzekļi tiek izmaksāti atbilstoši šā likuma 118. panta noteikumiem. Ja, iestājoties nosacījumam, no kura bija atkarīgas nodrošinātā kreditora prasījuma tiesības, prasījuma apmērs ir mazāks par šā panta pirmajā daļā minēto naudas līdzekļu summu, līdzekļu atlikumu izmaksā atbilstoši šā likuma 118. panta noteikumiem.

Vēršama uzmanība, ka Maksātnespējas likuma 73. pantā noteiktais prasījuma iesniegšanas termiņš ir attiecināms arī uz kreditoru, kura prasījuma tiesības nodrošinātas ar komercķīlu, zemesgrāmatā vai kuģu reģistrā reģistrētu hipotēku.[7]

Papildus norādāms, ka Latvijas Republikas Augstākā tiesa ir atzinusi, ka kreditoru prasījumu, kas vērsti pret maksātnespējīgo parādnieku (gan fizisko, gan juridisko personu), iesniegšanu likumdevējs aprobežojis ar saīsinātu termiņu (Maksātnespējas likuma 73. panta pirmā un otrā daļa), kurš ir materiāli prekluzīvs jeb likumisks termiņš un kura atjaunošana tiesību normās nav paredzēta, atšķirībā no procesuāli tiesiskā termiņa, kuru saskaņā ar Civilprocesa likuma 51. pantu tiesa vai tiesnesis var atjaunot. [8]

[1] Višņakova G., Civillikuma 1278. pants. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Lietas; Valdījums; Tiesības uz svešu lietu. R.: Mans Īpašums, 1998, 160. lpp.

[2] Augstākās tiesas 2014. gada 30. aprīļa lēmums lietā Nr. SPC-12/2014 (C27195813), 7.2. punkts.

[3] Latvijas Republikas Augstākā tiesa (2014). Tiesu prakse juridiskās personas maksātnespējas procesa lietās. 17. lpp.

[4] Latvijas Republikas Augstākā tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 29. decembra lēmums lietā Nr. C04291511, SPC-27/2017.

[5] Zemesgrāmatu likums. Likuma teksts ar paskaidrojumiem. Sastādījis J. Gobziņš. Rīga – Valmieras zemesgrāmatu nodaļas priekšnieks. 1938., A.-S. "Zemnieka Domas", Rīga, 25. lpp.

[6] Rozenfelds J. (2004). Lietu tiesības. 187. lpp.

[7] Augstākās tiesas 2017. gada 5. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-76/2017 (C19053511), 8.6.–8.7. punkts, 2016. gada 30. augusta spriedums lietā Nr. SKC-111/2016 (C27204111), 7.1. punkts.

[8] Augstākās tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-117/2014 (C34057811), 9.3. punkts.

• Tiesas izdevumu segšana ir fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzēja (parādnieka) pienākums.

Kam ir pienākums segt tiesas izdevumus fiziskās personas maksātnespējas procesā?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 133. panta pirmās daļas 1. punktu pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesu var iesniegt pats parādnieks. Šā panta otrajā daļā norādīts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu iesniedz tiesai Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Civilprocesa likuma 363.²³ pants nosaka fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma saturu un tam pievienojamos dokumentus. Minētā panta saturs liecina par to, ka tas regulē paša parādnieka pieteikuma saturu.[1]

Civilprocesa likuma 363.²³ panta otrā daļa noteic, ka maksātnespējas procesa pieteikumam pievieno dokumentus, kas apstiprina valsts nodevas un citu tiesas izdevumu samaksu likumā noteiktajā kārtībā un apmērā, fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta samaksu un apstākļus, uz kuriem pieteikums pamatots.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 3. punktam maksājama valsts nodeva 70 euro apmērā. Valsts nodeva pārskaitāma uz attiecīgo Valsts kases kontu pirms maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas, kā iemaksas mērķi norādot informāciju maksātnespējas pieteikuma identificēšanai. Tajā pašā laikā atbilstoši Civilprocesa likuma 43. panta ceturtajai daļai tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji atbrīvo to no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī atliek valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadala to termiņos. Tātad persona vienlaikus ar prasības pieteikuma iesniegšanu var lūgt tiesu to atbrīvot no tiesas izdevumu samaksas, sniedzot ziņas par savu mantisko stāvokli un pievienojot arī attiecīgus pierādījumus. Piemēram, ja personai ir piešķirts trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss, šīs ziņas noteikti ir jāsniedz tiesai, norādot, ka pašvaldība pirms attiecīgā statusa piešķiršanas ir vispusīgi izvērtējusi personas mantisko stāvokli. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka atbrīvošana no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos ir paredzēta tikai izņēmuma gadījumos, kad tiešām tiek konstatēti tādi apstākļi, kas liecina, ka konkrētās fiziskās personas mantiskais stāvoklis neļauj tai īstenot tiesības uz tiesu likumā noteiktā valsts nodevas lieluma dēļ.

Maksātnespējas pieteikumam pievieno valsts nodevas samaksu apliecinošu dokumentu, pretējā gadījumā maksātnespējas pieteikums tiks atstāts bez virzības.

Vēršama uzmanība, ka papildus valsts nodevai saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²³ panta otrās daļas 2. punktu un Maksātnespējas likuma 129. panta otro daļu fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas priekšnoteikums ir fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā, Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotā Valsts kases kontā. [2]

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka tiesas izdevumu segšana ir fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzēja (parādnieka) pienākums. Līdz ar to, ja persona vēlas iesniegt tiesā fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, viņai ir pienākums no saviem līdzekļiem, segt tiesas izdevumus un iemaksāt fiziskās personas maksātnespējas procesa depozītu.

[1] Jauja H., Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.-60.1 nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 495. lpp

[2] Maksātnespējas kontroles dienesta vietne http://www.mkd.gov.lv/lv/link_part_176/).