Fiziskās personas maksātnespējas process

• No maksātnespējas procesa normatīvā regulējuma neizriet, ka darba devējam tiek paziņots, ja kādam no viņa darbiniekiem pasludināts maksātnespējas process. Tomēr, tā kā maksātnespējas reģistrs ir visiem pieejams, darba devējs ziņas par darbinieka maksātnespējas procesa pasludināšanu var iegūt pats.
• Biedrības un uzņēmuma manta, kurā parādnieks ir atbildīgais darbinieks, bet, kas nepieder pašam parādniekam, nav uzskatāma par parādnieka mantu, no kuras maksātnespējas procesā tiek apmierināti kreditoru prasījumi.
• Ja tiek plānots iesniegt tiesā pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, tad depozīts ir jāiemaksā pirms pieteikuma iesniegšanas un to nevar maksāt pa daļām. Svarīgi ņemt vērā, ka neatkarīgi no mantiskā stāvokļa vai citiem apstākļiem nav paredzēti gadījumi pilnīgai vai daļējai parādnieka atbrīvošanai no depozīta iemaksas.

No iesnieguma izriet, ka iesniedzējs vēlas noskaidrot informāciju saistībā ar fiziskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanu.

Iesniegumā jautāts, pirmkārt, vai par fiziskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanu tiek informēts darba devējs. Otrkārt, vai parādnieka mantas jēdzienā ietilpst tikai fiziskās personas manta, vai arī biedrības un uzņēmuma manta, kurā parādnieks ir atbildīgā persona – darbinieks. Treškārt, vai maksātnespējas procesa depozīta iemaksu divu minimālo mēnešalgu apmērā var veikt vairākos maksājumos.

Fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.[1]

[1] Maksātnespējas reģistrā ieraksta normatīvajos aktos noteiktās ziņas par maksātnespējas procesa subjektu un tā maksātnespējas procesa norisi. Maksātnespējas reģistrs ir visiem pieejams bez maksas, un tā ierakstiem ir publiska ticamība.[2]

No maksātnespējas procesa normatīvā regulējuma neizriet, ka darba devējam tiek paziņots, ja kādam no viņa darbiniekiem pasludināts maksātnespējas process. Tomēr, tā kā maksātnespējas reģistrs ir visiem pieejams, darba devējs ziņas par darbinieka maksātnespējas procesa pasludināšanu var iegūt pats.

[2] Maksātnespējas likuma 92. pantā noteikts, ka "parādnieka mantas" jēdzienā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, t.sk., naudas līdzekļi; naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta; augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā; maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta.

Ņemot vēra iesniegumā norādīto informāciju, biedrības un uzņēmuma manta, kurā parādnieks ir atbildīgais darbinieks, bet, kas nepieder pašam parādniekam, nav uzskatāma par parādnieka mantu, no kuras maksātnespējas procesā tiek apmierināti kreditoru prasījumi.

[3] Atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas priekšnoteikums ir maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā (šobrīd – 1400 euro) Maksātnespējas kontroles dienesta deponēto līdzekļu kontā Valsts kasē.[3]

Respektīvi, ja tiek plānots iesniegt tiesā pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, tad depozīts ir jāiemaksā pirms pieteikuma iesniegšanas un to nevar maksāt pa daļām. Svarīgi ņemt vērā, ka neatkarīgi no mantiskā stāvokļa vai citiem apstākļiem nav paredzēti gadījumi pilnīgai vai daļējai parādnieka atbrīvošanai no depozīta iemaksas.

[4] Tāpat vēršam uzmanību, ka iesniegumā norādītā informācija nesniedz pilnīgu priekšstatu par konkrētās situācijas faktiskajiem apstākļiem, tāpēc vēlamies informēt, ka Latvijā ir pieejams arī mehānisms fiziskās personas atbrīvošanai no parādsaistībām, kas noteikts Fiziskās personas atbrīvošanas no parādsaistībām likumā. Šis mehānisms ir piemērojams, ja visu parādsaistību pamatparāda un blakus saistību kopējais apmērs pārsniedz vienas valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēru (šobrīd – 700 euro), bet nepārsniedz 5000 euro, un tās radušās no patērētāja kreditēšanas līguma Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē – šā procesa izmaksas ir ievērojami zemākas nekā fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas.

Ar plašāku informāciju par Fiziskās personas atbrīvošanas no parādsaistībām likumu aicinām iepazīties Tieslietu ministrijas tīmekļa vietnē, sadaļā "Fiziskās personas atbrīvošana no parādsaistībām", kā arī Latvijas notārs tīmekļvietnē, kur aprakstīts fiziskās personas atbrīvošanas no parādsaistībām process. Papildu jautājumu gadījumā par šo procesu aicinām vērsties Tieslietu ministrijā.

[1] Maksātnespējas likuma 5. panta pirmā daļa.

[2] Maksātnespējas likuma 12. panta pirmā daļa.

[3] Maksātnespējas likuma 129. panta otrā daļa.

• Ja persona uzskata, ka ar tiesas nolēmumu tiesa pieļāvusi būtiskus materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumus, tad personai ir tiesības vērsties pie ģenerālprokurora ar lūgumu par protesta iesniegšanu.

No iesnieguma izriet, ka iesniedzējam ir šaubas par fiziskai personai īstenotā maksātnespējas procesa tiesiskumu, jo pastāv iespēja, ka iesniedzēja likumiskās intereses ir aizskartas.

Iesniegumā norādīts, ka, pamatojoties uz noslēgto galvojuma līgumu, iesniedzējs galvoja par parādnieka aizdevumu. Kreditors uzsāka parāda piedziņu no iesniedzēja kā galvinieka, norādot uz parādnieka maksātnespējas procesu.

Pēc publiski pieejamās informācijas parādniekam ir reģistrēta zemnieku saimniecība, kur parādnieks ir vienīgais īpašnieks, un parādniekam ir reģistrēts arī patiesā labuma guvēja statuss minētajā zemnieku saimniecībā.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli par fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi, atbildot uz jautājumiem, vai aprakstītā situācija ir bijusi tiesiski iespējama un, vai Maksātnespējas kontroles dienests saskata parādnieka vai administratora pretlikumīgas darbības.

Atbilstoši Maksātnespējas likumam (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2023. gada 28. martam) fiziskās personas maksātnespējas procesa subjekts varēja būt jebkura fiziskā persona, kura pēdējo sešu mēnešu laikā ir bijusi Latvijas Republikas nodokļu maksātājs un kurai ir finansiālas grūtības, savukārt fiziskās personas maksātnespējas process nebija piemērojams individuālajiem komersantiem.[1]

Lai gan tiešā tekstā Maksātnespējas likumā nav norādīts, ka zemnieku saimniecības īpašniekam nav piemērojams fiziskās personas maksātnespējas process, tulkojot Maksātnespējas likumu pēc tā jēgas un kopsakarā ar likuma 123. panta otro daļu, fiziskajai personai, kas ir bijusi dibinātājs vai dalībnieks zemnieku vai zvejnieku saimniecībā, kurai ir izbeigts juridiskās personas maksātnespējas process, bija tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesu.

Dibinātājs vai dalībnieks zemnieku saimniecībā ir fiziskā persona, kura veic saimniecisko darbību un par saimnieciskās darbības ietvaros radītajām saistībām atbild ar visu savu mantu. Ņemot vērā minēto, zemnieku saimniecības manta tiesiskā nozīmē nav nošķirta no zemnieku saimniecības dibinātāja vai dalībnieka mantas, un fiziskā persona ar šo mantu atbild, gan veicot saimnieciska rakstura darbības, gan iesaistoties civiltiesiskajās attiecībās.

Savukārt fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā tiek pārdota visa fiziskajai personai piederošā manta un procesa beigās persona tiek atbrīvota no visām atlikušajām saistībām. Līdz ar to sākotnēji īstenojot fiziskās personas maksātnespējas procesu, tiktu būtiski aizskartas attiecīgās zemnieku saimniecības kreditoru tiesības.

No minētajām tiesību normām izriet, ka fiziskā persona, kura ir zemnieku saimniecības dibinātājs vai dalībnieks, varēja vērsties tiesā ar pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesu tikai pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanas tai kā komersantam vai arī pēc šīs fiziskās personas kā komersanta izslēgšanas no attiecīgā publiskā reģistra.

Tomēr attiecībā uz iesniegumā minēto zemnieku saimniecību jānorāda, ka tiesas lēmumā par maksātnespējas procesa pasludināšanu minēts, ka parādniekam pieder dabā neeksistējoša zemnieku saimniecība, kurai ir tiesu izpildītāja piemērots liegums visa veida pārreģistrācijai. Saskaņā ar Latvijas Republikas Uzņēmuma reģistrā pieejamo informāciju, tiesu izpildītāja aizliegums ir reģistrēts. Pēc Lursoft minētās informācijas zemnieku saimniecībai gada pārskatu nav, nodokļi maksāti nav un nodokļu parādu arī nav. Līdz ar to fiziskās personas maksātnespējas process šajā gadījumā tika pasludināts pirms zemnieku saimniecības maksātnespējas procesa.

Maksātnespējas kontroles dienests norāda, ka Latvijas Republikas Satversmē un likumā "Par tiesu varu" ir nostiprināts tiesu varas neatkarības princips, kas noteic, ka spriežot tiesu, tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam, tiesu neatkarību garantē valsts.[2] Atbilstoši minētajam likumam valsts iestādēm, sabiedriskajām un politiskajām organizācijām, citām juridiskajām un fiziskajām personām ir pienākums respektēt un ievērot tiesu neatkarību un tiesnešu neaizskaramību.[3] Tiesas spriedumam ir likuma spēks, visiem tas ir obligāts un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu.[4] Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē neietilpst tiesas nolēmumu izvērtēšana.

Savukārt lietu jauna izskatīšana sakarā ar būtiskiem materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumiem ir regulēta Civilprocesa likumā, kas paredz, ka protestu par spēkā stājušos tiesas nolēmumu Latvijas Republikas Augstākajai tiesai var iesniegt ģenerālprokurors, ja kopš nolēmuma spēkā stāšanās nav pagājuši vairāk kā 10 gadi.[5]

Pamats protesta iesniegšanai par spēkā stājušos tiesas nolēmumu ir būtiski materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi, kas konstatēti lietās, kuras ir izskatītas tikai pirmās instances tiesā, ja tiesas nolēmums nav pārsūdzēts likumā noteiktajā kārtībā no lietas dalībniekiem neatkarīgu iemeslu dēļ vai ar tiesas nolēmumu aizskartas valsts vai pašvaldību iestāžu tiesības vai to personu tiesības, kuras nav bijušas lietas dalībnieki.[6]

Ņemot vērā minēto, ja persona uzskata, ka ar tiesas nolēmumu tiesa pieļāvusi būtiskus materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumus, tad personai ir tiesības vērsties pie ģenerālprokurora ar lūgumu par protesta iesniegšanu.

Normatīvie tiesību akti piešķir arī Maksātnespējas kontroles dienestam tiesības vērsties ar lūgumu par protesta iesniegšanu, tomēr iestādes ieskatā, vēstulē norādītajā gadījumā nav pamata šādam lūgumam, ņemot vērā to, ka konkrētais maksātnespējas process ir sen beidzies, turklāt, spēkā ir jauns regulējums, kas paredz citu maksātnespējas procesa norises kārtību. Vienlaikus tiesa ir konstatējusi, ka nekādas reālas mantas zemnieku saimniecībai dabā nepastāv, līdz ar to apšaubāms, ka trešajai personai varētu rasties interešu aizskārums konkrētajā gadījumā.

[1] Maksātnespējas likuma 127. panta pirmā un trešā daļa [red. 01.01.2022.-28.03.2023.]

[2] Likuma "Par tiesu varu" 10. pants.

[3] Likuma "Par tiesu varu" 11. panta pirmā daļa.

[4] Likuma "Par tiesu varu" 16. pants.

[5] Civilprocesa likuma 483. pants.

[6] Civilprocesa likuma 484. pants.

• Fiziskajai personai sākotnēji jālikvidē individuālais uzņēmums, un tikai tad tā var pieteikt fiziskās personas maksātnespējas procesu.
• Parādsaistību apmērs ir būtisks ne tikai kā priekšnoteikums, lai pasludinātu fiziskās personas maksātnespējas procesu, bet no tā ir arī atkarīgs konkrētam maksātnespējas procesam piemērojamais saistību dzēšanas procedūras ilgums.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu par šādiem jautājumiem:

1) Vai neaktīva individuālā uzņēmuma esamības gadījumā tas tiek pielīdzināts individuālajam komersantam, kura individuālā komersanta esamība ir nosacījums, kad nevar uzsākt fiziskās personas maksātnespējas procesu?

2) Ko darīt situācijā, kad pazaudēti kreditoru kontakti un termiņā nedzēsto saistību summas?

3) Ko darīt situācijā, kad neviena Latvijas kredītiestāde nevēlas atvērt norēķinu kontu?

Fiziskās personas maksātnespējas procesa subjektu var būt jebkura fiziskā persona, kura pēdējo sešu mēnešu laikā ir bijusi Latvijas Republikas nodokļu maksātājs un kurai ir finansiālas grūtības.[1] Fiziskās personas maksātnespējas process nav piemērojams individuālajiem komersantiem.[2]

Komerclikuma 74. pants noteic, ka individuālais komersants ir fiziskā persona, kura kā komersants ierakstīta komercreģistrā. Fiziskā persona var iegūt komersanta statusu tikai kā individuālais komersants. Komersants ir tas, uz kura vārda ir izveidota atsevišķa komercreģistra lieta.[3]

Likumā "Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību" skaidrots, ka individuālais uzņēmums ir tiesību subjekts, kas izveidots vienas fiziskās personas īpašuma organizēšanai, lai veiktu saimniecisko darbību. Minētā likuma 6. pants noteic, ka individuālais (ģimenes) uzņēmums un zemnieka vai zvejnieka saimniecība jāreģistrē Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā.

Secināms, ka individuālais komersants un individuālais uzņēmums ir divi atšķirīgi tiesību subjekti, kurus regulē atšķirīgi normatīvie akti. Vienlaikus tiem ir būtiska kopīga pazīme – gan individuālais komersants, gan individuālā uzņēmuma īpašnieks atbild par savām saistībām vai sava uzņēmuma saistībām ar visu savu mantu.[4]

Kā liecina tiesu prakse, Latvijas maksātnespējas tiesībās ir ieviesta maksātnespējas subjektu maksātnespējas pieteikšanas hronoloģiskā kārtība. Proti, Maksātnespējas likuma 123. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskai personai, kurai kā individuālajam komersantam ir izbeigts juridiskās personas maksātnespējas process, ir tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesu. Ar minēto normu likumdevējs maksātnespējas regulācijā kā hronoloģiski prioritāru ir noteicis tieši fiziskās personas – individuālā komersanta komerciālo statusu, kamdēļ vispirms ir jāiziet komersanta maksātnespējas process, un tikai pēc tā pabeigšanas ir iespējams uzsākt fiziskās personas maksātnespējas procesu.[5]

Ar Maksātnespējas likuma grozījumiem, kas izdarīti ar 2014. gada 25. septembra likumu, kas stājās spēkā 2015. gada 1. janvārī, likumdevējs iepriekš minēto maksātnespējas subjektu maksātnespējas pieteikšanas hronoloģisko kārtību attiecinājis arī uz fiziskajām personām, kas ir bijušas zemnieku saimniecības dibinātājas vai dalībnieces. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 123. panta otrajai daļai uz zemnieku saimniecības dibinātāju vai dalībnieku nevar attiecināt fiziskās personas maksātnespējas procesa noteikumus, kamēr zemnieku saimniecībai nav pabeigts juridiskās personas maksātnespējas. Proti, Maksātnespējas likuma 123. panta otrajā daļā noteikts, ka Maksātnespējas likuma 123. panta pirmajā daļā minētās tiesības ir arī fiziskai personai, kas ir bijusi komplementārs personālsabiedrībā, kurai ir izbeigts juridiskās personas maksātnespējas process, kā arī fiziskai personai, kas ir bijusi dibinātājs vai dalībnieks zemnieku vai zvejnieku saimniecībā, kurai ir izbeigts juridiskās personas maksātnespējas process. Tādējādi arī zemnieku saimniecības (arī individuālā uzņēmuma) gadījumā vispirms ir jāiziet juridiskās personas maksātnespējas process.[6]

Pēc sava tiesiskā rakstura individuālais uzņēmums ir līdzīgs gan individuālajam komersantam, gan zemnieku saimniecībai, jo visiem šiem komersantu veidiem vienādi regulēta mantiskā atbildība - īpašnieks atbild ar visu savu mantu. Līdz ar to attiecībā uz individuālā uzņēmuma īpašnieka tiesībām pasludināt fiziskās personas maksātnespējas procesu ir piemērojama tāda pati kārtība kā uz individuālo komersantu un zemnieku saimniecības īpašnieku. Proti, fiziskajai personai sākotnēji jālikvidē individuālais uzņēmums, un tikai tad tā var pieteikt fiziskās personas maksātnespējas procesu. Parādsaistību apmērs ir būtisks ne tikai kā priekšnoteikums, lai pasludinātu fiziskās personas maksātnespējas procesu, bet no tā ir arī atkarīgs konkrētam maksātnespējas procesam piemērojamais saistību dzēšanas procedūras ilgums, kas savukārt tieši atkarīgs no atlikušo parādsaistību apmēra un kreditoru prasījumu segšanai novirzāmās summas, un parādnieka ienākumiem. Parādniekam ir saistošs Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punktā nostiprinātais labticības princips, atbilstoši kuram parādnieks nedrīkst izmantot procesu, lai netaisnīgi iedzīvotos. Vienlaikus likumdevējs, paredzot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ir vēlējies noregulēt situāciju, kurā fiziskā persona, kuras ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, varētu tikt atbrīvota no neizpildītajām parādsaistībām un atjaunot maksātspēju. Tāpat ne mazāk būtisks ir apstāklis, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²³ panta pirmajai daļai, fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumā norāda apstākļus, kuru dēļ fiziskā persona nav spējīga izpildīt saistības, visas termiņā neizpildītās saistības un to summas, kā arī visu to saistību kopējo summu, kuru izpildes termiņš iestāsies gada laikā. Līdz ar to saprotams, ka fiziskās personas maksātnespējas process piemērojams tikai tām personām, kas var norādīt savu parādsaistību apjomu, pretējā gadījumā tiesa nemaz nevarēs pasludināt fiziskās personas maksātnespējas procesu. Secināms, ka parādniekam iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu ir pienākums norādīt visus savus esošos parādus, kā arī darīt zināmus maksātnespējas procesa administratoram visus kreditorus. Tikai tad, ja parādnieks godprātīgi izpilda šos pienākumus, administrators var pilnvērtīgi pārņemt viņa mantisko attiecību pārvaldīšanu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvarā.

Lai atbrīvotos no neizpildītajām parādsaistībām un atjaunotu maksātspēju, ir būtiski norādīt visas saistības. Savukārt pēc tam, kad pasludināts fiziskās personas maksātnespējas process, informāciju par procesa pamatdatiem norāda maksātnespējas reģistrā, un kreditori var pieteikt kreditoru prasījumus. Līdz ar to iebildumi, ka parādnieks ir aizmirsis kādu kreditoru, nevar būt attaisnojums. Tie norāda tikai uz parādnieka nenopietno un nolaidīgo attieksmi pret maksātnespējas procesu, caur kuru viņš tiesā meklē aizsardzību pret kreditoriem. Vismaz teorētiski pastāv iespēja, ka parādnieks var nezināt visus kreditorus, taču viņam ir pienākums paziņot visus viņam zināmos kreditorus gan tiesai, gan administratoram.[7]

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā sekmīgai fiziskās personas maksātnespējas procesa īstenošanai parādniekam ir nepieciešams norēķinu konts, pretējā gadījumā parādniekam ir apgrūtinoši vai pat neiespējami īstenot Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus un, kas ir vēl būtiskāk, maksātnespējas procesā iesaistītās personas (administrators, kreditori, tiesa) nevar gūt pārliecību, ka parādnieks godprātīgi daļu savu ienākumu novirza kreditoru prasījumu segšanai.

Līdz ar to parādniekam būtu jāveic visas no sevis atkarīgās darbības, lai kādā no kredītiestādēm tomēr tiktu atvērts norēķinu konts uz parādnieka vārda. Atbilstoši FKTK mājaslapā pieejamajai informācijai Latvijas finanšu tirgū darbojas 12 bankas.[8]

[1] Maksātnespējas likuma 127. panta pirmā daļa.

[2] Maksātnespējas likuma 127. panta trešā daļa.

[3] A. Strupišs Komerclikuma komentāri A daļa Komercsabiedrības vispārīgie noteikumi (1. -73. pants). 2003, 20.- 21. lapa.

[4] Komerclikuma 76. panta otrā daļa un likuma "Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību" 3. panta pirmā daļa.

[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 20. maija spriedums lietā Nr. SPC11/2016 (C19050715) 6.1. apakšpunkts.

[6] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2021. gada 25. februāra spriedums lietā Nr. C73392520, SPC 7/2021

[7] Latvijas Republikas Augstākas tiesas Civillietu departamenta tiesnešu Intara Bistera un Aigara Strupiša atsevišķās domas sakarā ar Civillietu departamenta 2016. gada 31. marta spriedumu civillietā Nr. SKC-3/2016.

[8] Tirgus dalībnieki – bankas, aplūkojams: https://www.fktk.lv/tirgus-dalibnieki/kreditiestades/bankas

• Administrators ir tiesīgs parādnieka vietā prasīt sabiedrības valdei sasaukt dalībnieku sapulci jautājuma izskatīšanai par sabiedrības peļņas sadali un dividenžu izmaksu, un attiecīgi ir tiesīgs piedalīties tādā sapulcē un parādnieka vietā balsot par sapulces darba kārtības jautājumiem, jo minētās darbības ir uzskatāmas kā administratora rīcība ar parādnieka mantu Maksātnespējas likuma izpratnē.
• Tikai pēc tam, kad sabiedrība ir pieņēmusi attiecīgu lēmumu par dividenžu izmaksu, administrators ir tiesīgs parādnieka prasījuma tiesības pret sabiedrību par dividenžu izmaksu cedēt.

No iesnieguma izriet, ka fiziskai personai (turpmāk šajā skaidrojumā – parādnieks) pieder 50 % no sabiedrības pamatkapitāla. Līdz ar to lūgts sniegt viedokli par šādiem jautājumiem:

1) vai administrators ir tiesīgs Parādnieka vietā prasīt sabiedrības valdei sasaukt dalībnieku sapulci jautājuma izskatīšanai par sabiedrības peļņas sadali un dividenžu izmaksu?

2) vai administrators ir tiesīgs piedalīties tādā sapulcē un Parādnieka vietā balsot par sapulces darba kārtības jautājumiem?

3) vai administrators ir tiesīgs Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā atsavināt (cedēt) Parādnieka prasījuma tiesības pret sabiedrību par dividenžu izmaksu?

[1] Atbilstoši Komerclikumam[1] kapitāldaļas apliecina dalībnieka līdzdalību pamatkapitālā un dod dalībniekam tiesības piedalīties sabiedrības pārvaldē, peļņas sadalē, sabiedrības mantas sadalē sabiedrības likvidācijas gadījumā, kā arī citas likumā un statūtos paredzētās tiesības.[2]

Satversmes tiesa secinājusi, ka ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, tajā skaitā tiesības, kas izriet no kapitāla daļām un akcijām (kā arī citiem vērtspapīriem).[3]

Kapitāla daļu atsavināšana regulēta Komerclikumā^[4] un no minētā regulējuma izriet, ka kapitāla daļas pēc vispārējā principa ir civiltiesiskās apgrozības objekts, tās var pirkt, mainīt, dāvināt u.tml. Proti, kā atzīts juridiskajā literatūrā, kapitāla daļas atbilstoši Civillikumam^[5] uzskatāmas par bezķermenisku lietu, savukārt lieta kā tiesību institūts apzīmē tiesību priekšmetu, kam ir zināma mantiska vērtība.

Tas nozīmē, ka kapitāla daļas kā lietas tiek pakļautas civiltiesību subjektu tiesiskajai varai, tas ir, ar tām kāds tiesību subjekts rīkojas, darbojas un pašas par sevi tās nevar būt tiesību un pienākumu nesēji. Ņemot vērā, ka bezķermeniskas lietas nevar būt īpašuma priekšmets, tām tomēr ir divi galvenie raksturojošie elementi:

1) tās var būt civiltiesiskās apgrozības priekšmets (tiesību subjekts ir tiesīgs ar tām darboties);

2) tās ir subjektam piemītošas subjektīvās tiesības, kurām ir mantiska vērtība (tiesību subjekts gūst mantisku labumu no pašas lietas). Viena no kapitāla daļā ietilpstošajām subjektīvajām tiesībām ir, piemēram, tiesība saņemt dividendes, piedalīties balsošanā u.tml.^[6]

No iepriekš minētā izriet, ka parādniekam piederošās kapitāldaļas ir arī tāda parādniekam piederoša manta, attiecībā uz kuru viņš zaudē tiesības ar to rīkoties pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un šīs tiesības iegūst administrators.[7]

Minētais vienlaikus pamatojams ar judikatūras atziņu, kurā norādīts, ka ar fiziskās personas maksātnespējas pasludināšanu parādniekam uz likuma pamata tiek ierobežota rīcībspēja attiecībā uz viņa mantisko tiesību izlietošanu, un administratoram ar likumu tiek piešķirts nevis parasta civiltiesiskā pilnvarnieka, bet gan faktiski aizgādņa statuss, kas pēc juridiskās dabas ir līdzīgs Civillikumā[8] minētajam.[9] Parādniekam šajā periodā bez administratora piekrišanas paliek tiesības tikai slēgt darījumus, kuru vērtība mēneša laikā nepārsniedz vienu minimālo mēnešalgu.[10] Turklāt minētajā judikatūras atziņā nav norādīti jebkādi izņēmumi, uz kuriem neattiektos administratora pārstāvība parādnieka mantisko tiesību izlietošanā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, administrators ir tiesīgs Parādnieka vietā prasīt sabiedrības valdei sasaukt dalībnieku sapulci jautājuma izskatīšanai par sabiedrības peļņas sadali un dividenžu izmaksu, un attiecīgi ir tiesīgs piedalīties tādā sapulcē un Parādnieka vietā balsot par sapulces darba kārtības jautājumiem, jo minētās darbības ir uzskatāmas kā administratora rīcība ar parādnieka mantu Maksātnespējas likuma izpratnē.

[2] Savukārt, kas attiecas uz jautājumu par administratora tiesībām Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā atsavināt (cedēt) Parādnieka prasījuma tiesības pret sabiedrību par dividenžu izmaksu, norādāms turpmākais.

Dividende ir sabiedrības peļņas daļa, kura izmaksājama dalībniekam proporcionāli viņam piederošo daļu skaitam. Dividendes aprēķina un izmaksā no tīrās peļņas jeb pārskata gada peļņas, tas ir, no sabiedrības ienākumu pārsnieguma pār izdevumiem pēc visu nodokļu samaksas attiecīgajā pārskata gadā.[11] Dalībnieka tiesības saņemt dividendi un sabiedrības saistība to izmaksāt rodas ar dalībnieku sapulces lēmuma par dividenžu izmaksu pieņemšanas brīdi.[12]

Līdz ar to tikai tad, kad sabiedrība nolemj izmaksāt dividendes, ar to brīdi tā uzņemas attiecīgu saistību pret dalībniekiem.[13] Minētais nozīmē to, ka konkrētā jautājuma kontekstā parādniekam nav prasījuma tiesību pret sabiedrību, kamēr sabiedrība nav pieņēmusi attiecīgu lēmumu par dividenžu izmaksu. Savukārt atbilstoši Civillikuma noteikumiem cedēt var tikai prasījumus.[14]

Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka tikai pēc tam, kad sabiedrība ir pieņēmusi attiecīgu lēmumu par dividenžu izmaksu, administrators ir tiesīgs šādu prasījumu cedēt.

[1] Komerclikuma  136., 143. panta pirmās daļas 4. un 5.punkts, 186., 187., 226., 235.pants.

[2] Komerclikuma  136., 143. panta pirmās daļas 4. un 5.punkts, 186., 187., 226., 235.pants.

[3] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 5.2. punkts.

[4] Komerclikuma 188. un 189. pants.

[5] Civillikuma 841. pants.

[6] K.Balodis. Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 108. lpp.; V.Tihonovs. Ieskats akciju piederības jautājumā. Jurista Vārds, 22.05.2012., Nr. 21 (720); J.Kārkliņš. Kapitāla daļa un tās atsavinājums. Jurista Vārds, 20.11.2012., Nr. 47 (746).

[7] Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punkts.

[8] Civillikuma 217. panta otrās daļas 2. punkts.

[9] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 31. oktobra spriedums lietā Nr. C32372015, SKC-272/2019, ECLI:LV:AT:2019:1031.C32372015.13.S

[10] Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 4. punkts.

[11] A.Strupišs. Komerclikuma komentāri III.B daļa. Komersanti. XI sadaļa. Kapitālsabiedrības (134. – 184.pants). Izdevējs: "A.Strupiša juridiskais birojs" SIA, 2003, 109. lpp. 

[12] Turpat.

[13] Termina "saistība" nozīme latviešu valodā tiek skaidrota kā pienākums (piemēram, veikt kādas darbības), bet termins "parāds" tiek definēts kā naudas summa vai citas vērtības, kas uz saistību pamata jāatdod. No minētā secināms, ka terminā "parāds" pēc satura un būtības ietilpst termins "saistība" (pieejams: www.tezaurs.lv).

[14] Civillikuma 1798. un 1799. pants.

• Administrators ir vienīgā persona, kas ir atbildīga par pilnsabiedrības, kuras vienīgais biedrs ir parādnieks, pārvaldīšanu un ir tiesīga darboties pilnsabiedrības vienīgā biedra vārdā. Līdz ar to administratoram ir jāveic visas Komerclikumā noteiktās darbības, kas paredzētas, lai likvidētu pilnsabiedrību.

Iesniegumā norādīts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesā parādnieks ir astoņu pilnsabiedrību dibinātājs un biedrs, un tikai divās pilnsabiedrībās ir vēl citi biedri, bet pārējās parādnieks ir kā vienīgais biedrs. No dalības pilnsabiedrībās parādnieks ienākumus nesaņem.

Lūgts sniegt viedokli, vai administratora pienākumos ietilpst veikt pilnsabiedrību likvidāciju.

No Maksātnespējas likumā noteiktajiem administratora pienākumiem izriet, ka administratoram, lai sasniegtu maksātnespējas procesa mērķi, ir jāveic dažādas darbības – jāapzina parādnieka manta, jāizvērtē parādnieka veiktie darījumi, jāveic pilna dokumentu inventarizācija, tostarp, lai pārliecinātos, kādas darbības vēl nepieciešams veikt, lai maksimāli apmierinātu pieteikto kreditoru prasījumus, tādējādi veicinot parādnieka saistību izpildi.^[1] Tāpat veicamās aktīvās darbības ir, piemēram, sastādīt ziņojumu par mantas neesamību, vērsties tiesā par naudas līdzekļu piedziņu, celt prasību tiesā pret parādnieka pārstāvi par neiemaksātā pamatkapitāla parāda piedziņu u.c.

Izstāšanos no pilnsabiedrības, pilnsabiedrību izbeigšanas un likvidācijas procesus regulē Komerclikums.

Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība.[2] Secināms, ka administrators pārņem arī parādnieka pienākumu atbilstoši Komerclikumam izstāties no pilnsabiedrības (gadījumos, kad pilnsabiedrībā paliek vēl citi biedri) vai uzsākt pilnsabiedrības likvidācijas procesu (kad parādnieks ir vienīgais pilnsabiedrības biedrs).

Attiecībā uz pilnsabiedrībām, kurās pēc parādnieka izstāšanās paliek vēl citi biedri, secināms, ka administratoram ir pienākums kā parādnieka pārstāvim izstāties no šīm pilnsabiedrībām. Proti, viens no sabiedrības biedra izstāšanās pamatiem ir sabiedrības biedra atzīšana par maksātnespējīgu.[3] Attiecībā uz pilnsabiedrībām, kurās parādnieks ir vienīgais biedrs, norādāms, ka pilnsabiedrību pārstāv tās biedri[4], kuri turklāt par pilnsabiedrības saistībām atbild ar visu savu mantu.[5] Attiecīgi administrators ir vienīgā persona, kas ir atbildīga par pilnsabiedrības, kuras vienīgais biedrs ir parādnieks, pārvaldīšanu un ir tiesīga darboties pilnsabiedrības vienīgā biedra vārdā. Līdz ar to administratoram ir jāveic visas Komerclikumā noteiktās darbības, kas paredzētas, lai likvidētu pilnsabiedrību. Komerclikuma 97. panta pirmā daļa noteic, ka pilnsabiedrība var tikt izbeigta tostarp ar sabiedrības biedru lēmumu vai ar tiesas nolēmumu.

Vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par Maksātnespējas likumam atbilstošu rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Rīgas rajona Latgales priekšpilsētas tiesas 2019. gada 20. novembra lēmums lietā Nr. 29489219. 

[2] Maksātnespējas likuma 64. panta pirmās daļas 1. punkts.

[3] Komerclikuma 97. panta otrās daļas 2. punkts.

[4] Komerclikuma 91. panta pirmā daļa.

[5] Komerclikuma 94. panta pirmā daļa.

• Administrators nav būvniecības eksperts, kurš ir tiesīgs izvērtēt būvdarbu izpildes apjomu un kvalitāti, bet to ir tiesīgs izvērtēt tikai sertificēts būvinženieris un attiecīgi uzņemties atbildību. Pieprasot parakstīt administratoram būvdarbu izpildes pieņemšanas – nodošanas aktu pasūtītājam jāsaprot, ka šādam apliecinājumam būtu formāls raksturs, kas būvniecības nozarē nav pieļaujams.

Iesniegumā norādīts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā ir saņemts lūgums un vēstules no būvniecības objektu pasūtītāja, kurš lūdz parakstīt un iesniegt būvdarbu pieņemšanas – nodošanas aktus par izpildītiem darbiem, kas izpildīti līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai. Līdz ar to tiek lūgts sniegt viedokli, vai administratoram ir tiesības parakstīt parādnieka vārdā līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai izpildīto būvdarbu pieņemšanas – nodošanas aktus (aktus par konstatētiem defektiem objektā vai aktus par daļēji izpildītiem darbiem).

Ar juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdi administrators savas pilnvaras īsteno atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajam regulējumam. Attiecīgi jautājumi, kuri ir saistīti ar parādnieka pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas noslēgtajiem līgumiem, ir risināmi atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajām administratora izvēles tiesībām par līgumu izpildi un izbeigšanu.^[1]Administratora izvēles tiesības pēc būtības paredz tikai divus rīcības modeļus – turpināt līgumu, tas ir, prasīt līguma izpildi no otra līdzēja un turpināt pildīt līgumu arī pašam, vai arī atkāpties no līguma.^[2]

Līdz ar to, ņemot vērā apstākli, ka konkrētajā gadījumā administrators ir pieņēmis lēmumu neturpināt parādnieka saimniecisko darbību, kas ļauj secināt, ka arī pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas noslēgtie līgumi netiks turpināti, tad atkāpšanās no konkrētiem līgumiem īstenojama tikai Maksātnespējas likumā noteiktajā administratora izvēles tiesību kārtībā. Tomēr jāuzsver, ka minētās administratora tiesības nav paplašināmas tādējādi, ka administratoram, šo tiesību ietvaros, būtu pamats parakstīt jebkādus dokumentus saistībā ar pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas noslēgtajiem līgumiem.

Respektīvi, lai arī parādnieks kā būvdarbu izpildītājs ir atbildīgs par iespējamiem zaudējumiem, kas izriet no saistībām ar pasūtītāju par attiecīgo būvniecības objektu, konkrētās lietas būtisks apstāklis ir tāds, ka administrators nav būvniecības eksperts, kurš ir tiesīgs izvērtēt būvdarbu izpildes apjomu un kvalitāti, bet to ir tiesīgs izvērtēt tikai sertificēts būvinženieris un attiecīgi uzņemties atbildību. Pieprasot parakstīt administratoram būvdarbu izpildes pieņemšanas – nodošanas aktu pasūtītājam jāsaprot, ka šādam apliecinājumam būtu formāls raksturs, kas būvniecības nozarē nav pieļaujams.

Minētajam jautājumam ir nepieciešams adekvāts risinājums, lai nepamatoti neaizskartu trešo personu tiesības, konkrētajā gadījumā netiktu kavētas turpmākās darbības objekta nodošanai ekspluatācijā. Līdz ar to, nepastāvot konkrētam tiesiskajam regulējumam minētās situācijas risināšanai, situācija jārisina sadarbības ietvaros. Proti, informēt pašvaldības būvniecības objektu pasūtītāju, pirmkārt, par administratora kompetences un atbildības robežām. Otrkārt, jānorāda, ka atzinumu par izpildīto būvdarbu kvalitāti var sniegt tikai sertificēts būvinženieris un tikai minētais speciālists, ņemot vērā konkrētās situācijas apstākļus, ir tiesīgs parakstīt būvdarbu pieņemšanas - nodošanas aktus. Tas savukārt nozīmē, ka administratoram ir nepieciešams maksātnespējas procesā pieaicināt speciālistu – sertificētu būvinženieri, kas vienlaikus ietver rēķināšanos ar Maksātnespējas likumā noteikto kārtību un nosacījumiem par speciālistu pieaicināšanu maksātnespējas procesā.[3]

[1] Maksātnespējas likuma 101. pants.

[2] Maksātnespējas likuma 101. panta pirmā un (1¹) daļa.

[3] Maksātnespējas likuma 67. panta 13. punkts.

• Gadījumā, ja administrators nav konstatējis tiesiskus šķēršļus izsniegt informāciju kreditoram, tad administratoram ir jānodrošina iespēja iepazīties ar pieprasīto informāciju, tajā skaitā, arī izsniegt dokumentu kopijas.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, vai administratoram ir pienākums vai tiesības izsniegt kreditoram parādnieka dokumentu kopijas (kreditora pieprasītie dokumenti ir dokumenti, kas sagatavoti pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas dienai, proti, ārpus maksātnespējas procesa).

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktam maksātnespējas procesos ir piemērojams atklātības princips. Lai nodrošinātu uzticamību, informācijai par procesu ir jābūt pieejamai visām procesā iesaistītajām personām, tādējādi veicinot šo personu interešu ievērošanu un procesa mērķu sasniegšanu. Izņēmums ir informācija, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 2. punktu administratoram ir pienākums sniegt informāciju par juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi tiesai, kreditoriem, Maksātnespējas kontroles dienestam un citām normatīvajos aktos noteiktajām personām un institūcijām.

Maksātnespējas likuma 81. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa efektīvas un likumīgas gaitas nodrošināšanai administrators Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā ziņo kreditoriem šā panta pirmajā daļā noteiktās ziņas. Savukārt saskaņā ar Maksātnespējas likuma 81. panta otro daļu administrators ziņo kreditoriem par citiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē. Tas nozīmē, ka minētā tiesību norma paplašina šī panta pirmajā daļā ietverto jautājumu loku, proti, ka kreditoram ir tiesības iepazīties arī ar cita veida informāciju.

Attiecīgi tiesības uz informāciju ir jebkuram kreditoram, ja informācija ir nepieciešama, lai pārliecinātos par attiecīgā kreditora interešu ievērošanu. Tai pat laikā, atbilstoši Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punktā norādītajam, atklātības princips nevar būt absolūts un tas nenosaka obligātu pienākumu administratoram maksātnespējas procesa ietvaros padarīt pieejamu jebkura veida informāciju. Proti, administratoram ir jāparedz tiesības, saņemot konkrētu informācijas pieprasījumu, izvērtēt šādas informācijas sniegšanas tiesiskumu un pieļaujamību attiecībā uz tādu informāciju, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm.

Minēto vienlaikus apstiprina tiesu praksē atzītais, ka kreditoram, nekavējot maksātnespējas procesu, ir tiesības saņemt no administratora informāciju par sabiedrības darbību un iepazīties ar visiem sabiedrības dokumentiem, kas attiecas uz konkrētā kreditora interesēm un konkrētu interešu aizsardzību. Šīs tiesības nevar tikt balstītas uz "kreditora aizdomām" vai kreditora vēlmi apzināt nekonkrētus apstākļus. Savukārt administratoram savas kompetences robežās, neaizskarot citu kreditoru intereses, lieki nekavējot un nesadārdzinot maksātnespējas procesu, jānodrošina minēto tiesību ievērošana, sniedzot pamatotu rakstveida atbildi vai arī iepazīstinot kreditoru ar konkrētiem, kreditora intereses saturošiem, administratora rīcībā esošiem materiāliem.[1]

Līdz ar to, ja administrators ir saņēmis kreditora lūgumu izsniegt konkrētus parādnieka dokumentus, tad šādu lūgumu var apmierināt tikai tādā gadījumā, ja tas ir pamatots un satur būtisku informāciju, kas nepieciešama kreditoru interešu aizsardzības ievērošanas nodrošināšanai.

Savukārt informācijas izsniegšanas izvērtēšana ir administratora ekskluzīvā kompetence. Administratoram, saņemot pieprasījumu no kreditora par informācijas sniegšanu, ir jāizvērtē pieprasījuma sniegšanas tiesiskumu un pieļaujamību attiecībā uz tādu informāciju, kuras neierobežota izpaušana varētu kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm. Turklāt gadījumā, ja administrators, izvērtējot informācijas pieprasījumu konstatē, ka konkrēta informācija nav izsniedzama tā iemesla dēļ, ka tā var kaitēt parādnieka vai kreditoru likumīgajām interesēm, tad atteikumam ir jābūt attiecīgi pamatotam.

Tāpat administratoram, vērtējot pieprasījuma pamatotību, ir jāizvērtē, vai pieprasītā informācija nesatur fizisko personu datus atbilstoši Regulai (ES) 2016/679.

Savukārt, kas attiecas uz informāciju, kura satur personas datus, tad būtiski ņemt vērā, ka par personas datu apstrādes atbilstību Regulai (ES) 2016/679 ir atbildīgs pārzinis – fiziska vai juridiska persona, publiska iestāde, aģentūra vai cita struktūra, kas viena pati vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus^[2](tātad, konkrētajā maksātnespējas procesā ieceltais administrators). No minētā izriet, ka visa informācija par esošo personas datu apstrādi (tai skaitā par personas datu apstrādes tiesisko pamatu, mērķi un apjomu) ir pārziņa rīcībā un tikai pārzinis var izvērtēt attiecīgos personas datu apstrādes aspektus. Administrators konkrētā maksātnespējas procesā ir datu pārzinis ar visiem no Regulas (ES) 2016/679 izrietošajiem pārziņa pienākumiem un atbildību, tajā skaitā nodrošinot datu apstrādes pārredzamības, pārskatatbildības u.c., principus atbilstoši Regulas (ES) 2016/679 noteikumiem.

Ņemot vērā minēto, gadījumā, ja administrators nav konstatējis tiesiskus šķēršļus izsniegt informāciju kreditoram, tad administratoram ir jānodrošina iespēja iepazīties ar pieprasīto informāciju, tajā skaitā, arī izsniegt dokumentu kopijas.

Papildus vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta trešās daļas 8. punktu arī administratoram ir pienākums sniegt tiesībaizsardzības institūcijām ziņojumus un materiālus par juridiskās personas maksātnespējas procesā atklātajiem faktiem, kuri var būt par pamatu kriminālprocesa uzsākšanai.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam ir jāspēj izlemt par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Kuldīgas rajona tiesas 2009. gada 9. decembra lēmums lietā Nr. 19052909.

[2] Regulas (ES) 2016/679 4. panta 7. apakšpunkts.

• Saskaņā ar Civilprocesa likumu tiesa izsoli atzīst par spēkā neesošu tostarp gadījumā, ja, vēršot piedziņu uz nekustamo īpašumu, administrators pieļāvis būtiskus procesuālus pārkāpumus vai konstatēti citi būtiski apstākļi, kas nepieļauj nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz pircēja vārda.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu, vai administratoram, rīkojot nekustamā īpašuma izsoli, ir jānorāda, ka attiecībā uz nekustamo īpašumu ir noslēgts nomas līgums,[1] un vai spēkā esošs nomas līgums ietekmē nekustamā īpašuma atsavināšanu un tā vērtību.

Izvēloties parādnieka mantu pārdot izsolē, administratoram jāievēro Civilprocesa likumā noteiktā kārtība par mantas pārdošanu piespiestā izsolē.[2]

Piespiedu izsoles viens no sākuma posmiem paredz obligātu nosacījumu pieaicināt sertificētu nekustamā īpašuma vērtētāju, lai noteiktu nekustamā īpašuma piespiedu pārdošanas vērtību.^[3] Attiecīgi, ja vērtētājam ir sniegta informācija par to, ka nekustamais īpašums ir apgrūtināts ar īres un/vai nomas līgumiem, neatkarīgi no tā vai tie ir/nav reģistrēti zemesgrāmatā, šī informācija tiek iekļauta nekustamā īpašuma novērtējumā.[4] Līdz ar to minētie līgumi ir nekustamā īpašuma vērtību ietekmējošs apstāklis, jo tas ir nekustamo īpašumu apgrūtinošs līgums.[5]

Līdz ar to informācijai, ka nekustamais īpašums ir apgrūtināts ar kādu no iepriekš minētajiem līgumiem, ir jābūt pieejamai potenciālajiem nekustamā īpašuma pircējiem, jo administratora rīcībā ir jābūt vispilnīgākajai informācijai par parādnieka mantu un saistībām.[6]

Proti, administratoram, īstenojot piespiedu izsoli, ir pienākums sagatavot nepieciešamo dokumentāciju tā, lai potenciālais pircējs gūst pēc iespējas pilnīgāku skaidrību par pārdodamās mantas sastāvu, kvalitāti un citām būtiskām mantas īpašībām, tostarp apgrūtinājumiem.

Tas savukārt nozīmē to, ka administratoram sludinājumā par nekustamā īpašuma pārdošanu nepieciešams norādīt pēc iespējas detalizētāku informāciju, lai radītu ne tikai potenciālā pircēja interesi par izsolāmo priekšmetu, bet arī skaidru priekšstatu par nekustamā īpašuma stāvokli, kas potenciālajam pircējam ļautu izvērtēt visus riskus un rēķināties ar tiem.

Šajā sakarā norādāms, ka Satversmes tiesa ir atzinusi, ja piespiedu izsoles dalībniekam vispār nav iespēju iegūt informāciju par nekustamā īpašuma apgrūtinājumiem, tad persona var nepirkt konkrēto nekustamo īpašumu. Tomēr, ja persona šādu nekustamo īpašumu nopērk un tai ir šaubas par iepriekšējā īpašnieka noslēgto īres līgumu tiesiskumu, tā var celt attiecīgu prasību tiesā. Proti, ieguvēja īpašuma tiesību ierobežojums ir novēršams, pašam ieguvējam izrādot saprātīgu vērību atsavinājuma darījuma slēgšanas laikā.[7]

Iesniegumā norādītā informācija nesniedz pilnīgu priekšstatu par konkrētās situācijas būtiskiem apstākļiem. Norādāms, ka Maksātnespējas likums ir piešķīris administratoram pilnvaras turpināt vai izbeigt parādnieka pirms maksātnespējas procesa noslēgtos līgumus.[8] Līdz ar to būtisks apstāklis ir tam, vai administrators konkrētajā gadījumā ir/nav izmantojis iepriekš minētās pilnvaras.

Saskaņā ar Civilprocesa likumu[9] tiesa izsoli atzīst par spēkā neesošu tostarp gadījumā, ja, vēršot piedziņu uz nekustamo īpašumu, administrators pieļāvis būtiskus procesuālus pārkāpumus vai konstatēti citi būtiski apstākļi, kas nepieļauj nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz pircēja vārda. Tādējādi, ja uzskata, ka izsoles norises gaitā administrators ir pieļāvis pārkāpumus, par to ir iespēja informēt tiesu, kura izvērtēs konkrētās izsoles norises atbilstību normatīvo aktu prasībām.

[1] Nav reģistrēts zemesgrāmatā, bet citās valsts un pašvaldību iestādēs.

[2] Maksātnespējas likuma 115. pants.

[3] Civilprocesa likuma 604. pants.

[4] Civilprocesa likuma 601. panta ceturtā daļa.

[5] Turpat.

[6] Maksātnespējas likuma 65. pants.

[7] Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija spriedums lietā Nr. 2013-17-01.

[8] Maksātnespējas likuma 101. pants.

[9] Civilprocesa likuma 617. panta pirmās daļas 6. punkts.

• Nekustamais īpašums, kas iegūts uz uztura līguma pamata, nevar tikt pārdots uztura devēja (parādnieka) maksātnespējas procesā. Tomēr tas neizslēdz administratora pienākumu izvērtēt noslēgtā uztura līguma turpināšanas iespējamību vai tā atcelšanu.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu, vai iesniedzot fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, tiks skarts uz parādnieka vārda reģistrētais nekustamais īpašums ar apgrūtinājumu (uztura līgums ar apgrūtinājumiem), ja uztura ņēmējs ir dzīvs.

Pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators.[1] Tāpat administrators arī nodrošina parādnieka mantas pārdošanu.[2]

Parādnieka mantas jēdzienā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums un kustamā manta, tai skaitā naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 93. pantu atgūtā manta, augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā, fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta, kā arī parādnieka ienākumi, kas gūti fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā.[3] No minētā izriet, ka trešajām personām piederoša manta neietilpst parādnieka mantas kopumā, līdz ar to nav realizējama parādnieka maksātnespējas procesā, jo šāda rīcība būtu pretrunā ne tikai fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķim,[4] kas paredz tikai konkrētajai fiziskajai personai piederošās mantas realizāciju maksātnespējas procesa ietvaros, bet arī var aizskart trešo personu īpašuma tiesības. Tas nozīmē, ka fiziskās personas maksātnespējas procesā administratoram ir tiesības pārdot vienīgi parādnieka mantu, nevis citām personām piederošo mantu.

Ar uztura līgumu jāsaprot, ka viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otrā tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo, ja vien par šā pienākuma ilgumu nav norunāts citādi.[5] Respektīvi uztura līgums ir atsavinājuma līgums, kura rezultātā ne tikai mainās atsavināmās mantas īpašnieks, bet rodas arī ilgstoši pildāma uztura došanas saistība.[6] Tātad uztura līgums nav pielīdzināms nekustamā īpašuma pirkšanai, jo uztura devējs nekustamo īpašumu, kas tiek minēts līgumā, saņem par uztura ņēmējam sniegtajiem pakalpojumiem.

Vienlaikus norādāms, ka uztura devējam savas saistības pret mantas devēju ir jāpilda ilgstoši, līdz ar to svarīga nozīme ir šo saistību tiesību pastiprinājumiem. Attiecībā uz atsavinātu nekustamo īpašumu Civillikumā[7] ir noteikts pastiprinājums: ķīlas tiesības ierakstīšana zemesgrāmatā uztura vērtībā. Proti, īpašuma ieguvējs nevar bez uztura saņēmēja piekrišanas pārdot vai citādi atsavināt nekustamo īpašumu, un līdz ar to visā līguma darbības laikā pastāv iespēja to atprasīt, ja uztura devējs nepilda savas saistības.[8]

Papildus atzīmējams, ka fiziskās personas maksātnespējas procesā parādniekam ir pienākums gūt ienākumus atbilstoši savām spējām,[9] lai pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus, paturot līdz divām trešdaļām no saviem ienākumiem uzturēšanas izmaksu segšanai.[10]

Savukārt, ja maksātnespējas gadījumā parādnieka manta un ienākumi nav pietiekami kreditoru prasījumu segšanai Maksātnespējas likumā noteiktā apmērā, tad izvērtējams, vai uztura devējs var pilnvērtīgi nodrošināt savas saistības pret uztura ņēmēju, kas varētu būt par pamatu uztura līguma atcelšanai uztura devēja vaina dēļ.[11] Gadījumā, ja maksātnespējas procesa ietvaros parādnieka nekustamais īpašums, kas nostiprināts zemesgrāmatā uz uztura līguma pamata, tiktu pārdots izsolē, tad apstiprinot izsoles aktu, tiktu dzēsti visi zemesgrāmatā ar šo īpašumu ierakstīti apgrūtinājumi un aizlieguma atzīmes,[12] kas būtu pretrunā Civillikumā paredzētajam pastiprinājumam (ķīlas tiesībām)[13] attiecībā uz uztura devēju.

Līdz ar to nekustamais īpašums, kas iegūts uz uztura līguma pamata, nevar tikt pārdots uztura devēja (parādnieka) maksātnespējas procesā. Tomēr tas neizslēdz administratora pienākumu izvērtēt noslēgtā uztura līguma turpināšanas iespējamību vai tā atcelšanu. Proti, atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajam lemt par konkrētas mantas pārdošanu kreditoru prasījumu apmierināšanai, ir administratora ekskluzīvā kompetence.

[1] Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punkts.

[2] Atbilstoši Maksātnespējas likuma 145. panta pirmajai daļai.

[3] Maksātnespējas likuma 92. pants kopsakarā ar Maksātnespējas likuma 143. panta pirmo daļu.

[4] Atbilstoši Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajai daļai.

[5] Civillikuma 2096. pants.

[6] Sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 25. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-227/2012.

[7] Sk. 2100. pantu.

[8] Torgāns K., Saistību tiesības. Otrais papildinātais uzdevums – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 280-281. lpp.

[9] Atbilstoši Maksātnespējas likuma 139. panta 1. punktam.

[10] Maksātnespējas likuma 140. panta 1. punkts un 161. panta 1. punkts.

[11] Sk. Civillikuma 2105. pantu.

[12] Sk. Maksātnespējas likuma 115. panta pirmo daļu un Civilprocesa likuma 613. panta piektās daļas 4. punktu.

[13] Sk. 2100. pantu.

• Administratoram transportlīdzeklis jāatsavina kā viena vesela ķermeniska lieta un no transportlīdzekļa pārdošanas iegūtie līdzekļi, kas atbilst parādnieka daļai laulāto mantā, jānovirza kreditoru prasījumu segšanai.

No iesnieguma izriet, ka apzinot parādnieces mantu, konstatēts, ka uz parādnieces laulātā vārda ir reģistrēts transportlīdzeklis, savukārt laulības līgums nav ticis noslēgts. Līdz ar to ir aktuāls jautājums par administratora tiesībām pārdot laulātajiem piederošo transportlīdzekli kā vienu veselu ķermenisku lietu.

Ņemot vērā minēto, kā arī atsaucoties uz tiesisko regulējumu^[1] un judikatūru^[2] saistībā ar laulāto kopīgās mantas prezumpciju attiecībā uz nekustamo īpašumu, lūgts sniegt skaidrojumu par šādiem jautājumiem:

1) vai laulātajiem piederošais transportlīdzeklis pārdodams kā viena vesela ķermeniska lieta?

2) vai no Maksātnespējas likuma izrietošais aizliegums administratoram atsavināt trešajai personai piederošo mantu[3] attiecas uz laulātajiem piederošo transportlīdzekli un tādējādi administrators nav tiesīgs to pārdot kā vienu veselu ķermenisku lietu?

3) ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, kā organizējama transportlīdzekļa pārdošana?

4) ja administrators ir tiesīgs pārdot transportlīdzekli kā vienu veselu ķermenisku lietu, izskaidrot administratora rīcību gadījumā, ja parādnieces laulātais, kura valdījumā atrodas transportlīdzeklis, atsakās to nodot administratoram pārdošanas organizēšanai?

  Atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros ir pieļaujama tikai parādnieka mantas atsavināšana.^[4]

  Vienlaikus saskaņā ar Civillikumā noteikto^[5] viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet par abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā palīdzību, ir šo laulāto kopīga manta, un šaubu gadījumā tiek pieņemts, ka manta pieder abiem līdzīgās daļās.

  No minētā secināms, ka maksātnespējas procesā kreditoru prasījumu segšanai tiek novirzīta visa parādnieka manta, proti, arī tā, kas ietilpst laulāto kopmantā. Līdz ar to gadījumā, ja ir konstatējams, ka maksātnespējīgajai personai ir tiesības uz kādu mantu, kas ir reģistrēta uz parādnieka laulātā vārda, administratoram ir pamats veikt darbības, kas vērstas uz laulāto kopmantas sadali nolūkā iegūtos līdzekļus novirzīt parādnieka kreditoru prasījumu segšanai.

  Tātad, ja laulāto mantiskās attiecības netiek regulētas ar laulības līgumu, tad apstāklis, ka manta publiskajos reģistros ir reģistrēta uz viena laulātā vārda, nebūt nenozīmē, ka tā vienmēr būs uzskatāma par viņa atsevišķo mantu.^[6] Līdz ar to, pat ja transportlīdzeklis nav reģistrēts uz parādnieka vārda, minētais apstāklis neizslēdz šāda transportlīdzekļa pastāvēšanu laulāto kopīgajā mantā.

  Savukārt kas attiecas uz transportlīdzekļa atsavināšanu, tad jāņem vērā, ka transportlīdzeklis ir savstarpēji savienotu lietu kopība, kura apgrozībā funkcionē kā viens vesels.^[7]Turklāt tikai transportlīdzekļa kā vienas veselas ķermeniskas lietas atsavināšana var garantēt potenciālo pircēju interesi to iegādāties un attiecīgi iegūt vairāk naudas līdzekļus kreditoru prasījumu segšanai fiziskās personas maksātnespējas procesā.

  Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka administratoram transportlīdzeklis jāatsavina kā viena vesela ķermeniska lieta un no transportlīdzekļa pārdošanas iegūtie līdzekļi, kas atbilst parādnieka daļai laulāto mantā, jānovirza kreditoru prasījumu segšanai.

  Vienlaikus norādāms, ka atbilstoši Civillikumam[8] fakts, ka zināma manta ir atsevišķa, jāpierāda tam laulātajam, kas to apgalvo. Tikai tādā gadījumā, ja laulātais pierāda, ka konkrētā manta ir laulātā atsevišķa manta, maksātnespējas procesa ietvaros administratoram nav pamata veikt darbības, kas vērstas uz mantas atgūšanu no parādnieka laulātā. Tātad jebkuri parādnieka laulātā iebildumi saistībā ar transportlīdzekļa atsavināšanu ir risināmi prasības tiesvedības kārtībā.[9]

[1] Civillikuma 89. panta otrā daļa.

[2] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 29. aprīļa lēmums lietā Nr. SKC-107/2020.

[3] Maksātnespējas likuma 94. panta trešā daļa.

[4] Maksātnespējas likuma 137. panta 3. punkts un 138. panta pirmās daļas 1. punkts.

[5] Civillikuma 89. pants.

[6] Ceļu satiksmes likuma 11. panta otrā daļa noteic, ja transportlīdzeklis ir laulāto kopīga manta, laulātajam, uz kura vārda transportlīdzeklis reģistrēts, tā atsavināšanas (pārdošanas, dāvinājuma, maiņas) gadījumā rakstveidā jāapliecina, ka otram laulātajam nav pretenziju attiecībā uz transportlīdzekļa atsavināšanu.

[7] Civillikuma 849. pants.

[8] Civillikuma 91. pants.

[9] Civilprocesa likuma 633. pants.

• Katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Iesniegumā norādīts, ka parādnieks, kuram pasludināts fiziskās personas maksātnespējas process, bija noslēdzis nomaksas līgumu ar mobilo sakaru operatoru (turpmāk šajā viedoklī – kreditors) par mobilā telefona, viedpulksteņa un kameras iegādi.

Lūgts sniegt viedokli, vai maksātnespējas procesa ietvaros ar administratora piekrišanu nomaksas līgumu var pārslēgt ar trešo personu, tādējādi kreditors atteiktos no prasījuma. Vai arī norādītās iekārtas jānodod administratoram, lai tās pārdotu, kaut gan minētā manta neatbilst parādnieka mantas jēdzienam.

Pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators.[1]

Līdz ar to viens no svarīgākajiem administratora pienākumiem pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas ir parādnieka mantas apzināšana, tās pārdošana un saņemto naudas līdzekļu novirzīšana kreditoru prasījumu apmierināšanai.^[2]

Parādnieka mantas un trešās personas mantas jēdzienu noteic Maksātnespējas likuma 92. un 94. pants. Proti, trešajai personai piederoša manta nav parādnieka manta, savukārt administrators maksātnespējas procesa ietvaros ir tiesīgs atsavināt vienīgi parādniekam piederošu mantu, nevis trešās personas mantu.

Pārdevējs var paturēt sev īpašuma tiesību uz pārdoto lietu vai nu tā, ka šī tiesība viņam paliek līdz tam laikam, kamēr nav galīgi samaksāta pirkuma maksa, vai arī tā, ka īpašuma tiesība pāriet atpakaļ uz viņu, ja pircējs nesamaksā. Ja rodas šaubas par līdzēju nodomu, tad pieņemams par nolīgtu, ka īpašuma tiesība paliek pārdevējam, kamēr nav galīgi samaksāta pirkuma maksa.[3]

Ja iesniegumā norādīties nomaksas pirkuma līguma priekšmeti ir atzīstami par kreditoram piederošu mantu, attiecīgi kreditoram saglabājas tiesības pārņemt sev piederošo, parādniekam nodoto mantu, ja tādas tiesības pielīgtas līgumā, vai arī to atstāt parādnieka lietošanā un risināt jautājumu ar administratoru par turpmāko līguma izpildi.

Ņemot vērā normatīvajos aktos noteikto Maksātnespējas kontroles dienesta kompetenci, kā arī administratoram noteiktās tiesības un pienākumus, vēršam uzmanību, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punkts.

[2] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 84. lpp.

[3] Civillikuma 2069. pants.

• Valdes locekļa atbildības kritērijs dokumentu daļējas nodošanas gadījumāir tas, vai gadījumā, ja attiecīgie dokumenti būtu nodoti, tiktu uzlabots kreditoru stāvoklis (piemēram, administratoram būtu dota iespēja atgūt mantu), vai tiktu pierādīta zaudējumu pamatotība.

No iesnieguma izriet, ka SIA "/Nosaukums/" maksātnespējas procesā parādnieka pārstāvis ir nodevis neparakstītu dokumentu nodošanas aktu, kas neatbilst Maksātnespējas likumā[2] noteiktajam nododamās parādnieka mantas un dokumentu sarakstam. Respektīvi, nav iespējams identificēt, kādus dokumentus parādnieka pārstāvis plāno nodot.

Maksātnespējas likumā nav noteikts pienākums administratoram parādnieka pārstāvja vietā sagatavot nododamās parādnieka mantas un dokumentu sarakstu. Savukārt, ja konkrētajā gadījumā faktiski sagatavoto dokumentu nodošanas aktu parakstīs administrators, tad parādnieka maksātnespējas procesā nebūs iespējams pierādīt, kādus dokumentus parādnieka pārstāvis ir nodevis.

Ņemot vērā minēto, lūgts sniegt viedokli par šādiem jautājumiem:

1) vai parādnieka pārstāvim ir pienākums sagatavot tādu dokumentu sarakstu, no kura ir iespējams identificēt, kādi dokumenti tiks nodoti, vai arī formulējums "Grāmatvedības dokumenti" un "Citi dokumenti", kā arī "Mapju skaits" ir uzskatāms par pietiekamu?

2) kā rīkoties administratoram, ja parādnieka pārstāvis atsakās sagatavot tādu dokumentu (vai mantas) sarakstu, no kura ir iespējams identificēt, kādi dokumenti (manta) tiek nodoti?

3) gadījumā, ja administratoram ir pienākums pieņemt dokumentus (vai mantu), kurus nav iespējams identificēt, kā strīda gadījumā (piemēram, tiesvedībā par zaudējumu piedziņu no parādnieka pārstāvja) administrators varēs pierādīt, ka atsevišķi dokumenti netika nodoti?

4) vai administratoram ir tiesības uzdot parādnieka pārstāvim nodot parādnieka mantu un dokumentus administratora prakses vietā vai citā administratora norādītajā vietā (piemēram, telpās, kuras administrators iznomā parādnieka mantas un dokumentu glabāšanai), īpaši gadījumā, ja nepastāv tiesiska pamata glabāt parādnieka mantu un dokumentāciju citā vietā (piemēram, parādniekam piederošajā vai lietošanā esošajā nekustamajā īpašumā)?

[1] Lai arī Maksātnespējas likums[3] konkrēti nenosaka, kā būtu jānoformē parādnieka pārstāvja nododamie dokumenti administratoram, tomēr atzīstams, ka dokumentiem jābūt noformētiem tādējādi, lai nododamo dokumentu sarakstā un dokumentu pieņemšanas – nodošanas aktā tiktu atspoguļota korekta informācija par nododamo dokumentu veidu un apmēru. Tādēļ, lai gūtu pārliecību par nododamo dokumentu saturu, administratoram ir tiesības prasīt, lai parādnieka pārstāvis noformē nododamos dokumentus atbilstoši lietvedības organizācijas un dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas noteikumiem, tai skaitā lūgt parādnieka pārstāvim sašūt un sanumurēt dokumentus atsevišķās mapēs vai dokumentu pieņemšanas – nodošanas aktā norādīt katru nododamo dokumentu.

[2] Maksātnespējas likumā noteiktais parādnieka pārstāvja pienākums nodot parādnieka mantu un dokumentus ir imperatīvs, t.i., tāds, kura izpilde ir obligāta.[4] Tai pat laikā, ja parādnieka pārstāvis nodod administratoram parādnieka dokumentus, tad maksātnespējas jomu regulējošie normatīvie akti neparedz administratora tiesības atteikties tos pieņemt[5], lai arī parādnieka pārstāvis atsakās tos sakārtot atbilstoši lietvedības noteikumiem.

Maksātnespējas likums[6] noteic, ka pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators nekavējoties uzsāk parādnieka dokumentu un mantas pilnu inventarizāciju, kā arī sastāda parādnieka bilanci. Attiecīgi visu parādnieka dokumentu izvērtējumu veic administrators, veicot visu parādnieka dokumentu pilnīgu inventarizāciju.

Maksātnespējas likums[7] prezumē zaudējumu esību, ja netiek nodoti parādnieka grāmatvedības dokumenti vai tie ir tādā stāvoklī, kas neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pēdējos trijos gados pirms maksātnespējas pasludināšanas. No minētā secināms, ka jākonstatē grāmatvedības dokumentu nenodošana vai tas, ka nodotie dokumenti neļauj gūt skaidru priekšstatu par parādnieka darījumiem.

Atbilstoši judikatūrā norādītajam, grāmatvedības dokumentu nodošana administratoram bez pieņemšanas – nodošanas akta ir prettiesiska rīcība, tomēr šāda rīcība pati par sevi nerada zaudējumus kreditoriem, ja nav konstatējams cēloniskais sakars starp pieņemšanas – nodošanas akta nesagatavošanu un zaudējumiem.^[8] Līdz ar to, izvērtējot nepieciešamību vērsties tiesā ar prasību par zaudējumu piedziņu,[9] administratoram prasības pieteikumā jāspēj norādīt, konkrēti kādi dokumenti administratoram netika nodoti.

Savukārt to, kādi dokumenti administratoram netika nodoti var konstatēt, veicot saņemto dokumentu uzskaiti atbilstoši Maksātnespējas likumā^[10] noteiktajam, kas ir nepieciešams, lai konstatētu, kādi dokumenti ir/nav nodoti. Attiecīgi šādā prasības pieteikumā ir nepieciešams konkretizēt, kādi parādnieka dokumenti ir administratora rīcībā un par kādiem darījumiem tomēr nav iespējams gūt skaidru priekšstatu tieši tā iemesla dēļ, ka tos nav iesniedzis parādnieka pārstāvis.

Jebkurā gadījumā šis jautājums attiecas uz judikatūrā nostiprināto pierādīšanas pienākumu, kurš paredz, ka valdes locekļa atbildības kritērijs dokumentu daļējas nodošanas gadījumā[11] ir tas, vai gadījumā, ja attiecīgie dokumenti būtu nodoti, tiktu uzlabots kreditoru stāvoklis (piemēram, administratoram būtu dota iespēja atgūt mantu), vai tiktu pierādīta zaudējumu pamatotība. Līdz ar to administratoram, ceļot šādu prasību, ir jānorāda, kādas ziņas viņš vēlas iegūt un kā šīs ziņas ietekmēs kreditoru stāvokli.[12]

[3] Maksātnespējas likums neparedz parādnieka pārstāvim tiesības izvēlēties mantas un dokumentu nodošanas laiku, turpretim šādas tiesības Maksātnespējas likumā^[13] ir noteiktas administratoram. Ievērojot minēto, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, administratoram nav pienākums pieņemt parādnieka dokumentus laikā un vietā, kas administratoram ir nepieņemami.

Vienlaikus norādāms, ka gadījumos, kad šķērslis maksātnespējas procesā iesaistīto subjektu tiesību un pienākumu izpildē ir bijis faktiskā parādnieka atrašanās vieta, tad kā noteicošais kritērijs tiek ņemts vērā parādnieka galvenā darbības vieta, savukārt, ja tāda nav konstatējama, tad parādnieka juridiskā adrese laikā, kad tas bija maksātspējīgs.

Savukārt, ja parādniekam ir ievērojams dokumentācijas apjoms, tad katrā konkrētā gadījumā administratoram būtu jāizvērtē, vai dokumentu nogādāšana administratora prakses vietā vai telpās, kuras administrators iznomā parādnieka mantas un dokumentu glabāšanai, vispār ir lietderīga un iespējama, ņemot vērā gan to, ka administratoram inventarizācijas akta sastādīšana[14] ir jāveic parādnieka galvenajā darbības vietā (vai juridiskajā adresē), gan arī to, ka nebūtu samērīgi pieprasīt no parādnieka pārstāvja segt nesamērīgi lielus naudas līdzekļus par pienākuma izpildi.

Līdz ar to minētā jautājuma risinājumu var veicināt konstruktīva sadarbība, ja konkrētajā gadījumā tas ir iespējams, jo Maksātnespējas likums neaizliedz parādnieka pārstāvim vienoties ar administratoru par lietderīgāko risinājumu.

[1] Maksātnespējas kontroles dienesta 2023. gada 13. aprīļa vēstule Nr. 1-57n/2023/278.

[2] Maksātnespējas likuma 70. panta otrā daļa.

[3] Maksātnespējas likuma 70. panta otrā daļa.

[4] J. Neimanis. Ievads tiesībās. Rīga: Autora izdevums, 2004. gads, 52. lpp.

[5] Tas, ka administrators pieņem dokumentus izlases kārtībā un atsakās parakstīt pieņemšanas nodošanas aktu, atņem valdes locekļa iespēju aizstāvēties pret administratoru iespējami negodprātīgu rīcību. Tādēļ šāda administratoru prakse nav savienojama ar prasības celšanu pret valdes locekli, attiecībā uz kuru šāda rīcība veikta. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 20. februāra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. C33439016, SKC-554/2018.

[6] Maksātnespējas likuma 65. panta 2. punkts.

[7] Maksātnespējas likuma 72.¹ panta pirmā daļa.

[8] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 12. jūnija spriedums lietā Nr. C10092716, SKC-154/2019.

[9] Uz Maksātnespējas likuma 72.¹ panta pamata.

[10] Maksātnespējas likuma 65. panta 2. un 4. punkts.

[11] Maksātnespējas likuma 72.¹ pants.

[12] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 20. februāra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. C33439016, SKC-554/2018.

[13] Maksātnespējas likuma 70. panta pirmā daļa.

[14] Maksātnespējas likuma 65. panta 2. punkts.

• Administratora informācijas pieprasījums zvērinātam tiesu izpildītājam varētu būt tiesiski pamatots, ja tas saistīts ar viņa lietvedībā esošu maksātnespējas procesu un informācija nepieciešama, lai apzinātu parādnieka mantu un/vai saistības.

Iesniegumā lūgts sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:

1. Vai pamatojoties uz Maksātnespējas likuma normām, zvērinātam tiesu izpildītajam ir pienākums sniegt ziņas, saņemot administratora pieprasījumu?

2. Vai administratora prasība sniegt ziņas par izpildu lietām ir tiesiska un pamatota?

Parādnieka maksātnespējas procesa laikā administrators ir tā persona, kas nepastarpināti īsteno kreditoru kopuma intereses, kas vērstas uz maksimālu parādnieka saistību izpildi – kreditoru prasījumu apmierināšanu.

Maksātnespējas likuma 64. un 137. pantā ir uzskaitītas darbības, kuru veikšana administratoram ir obligāta un, no kuru pienācīgas izpildes ir atkarīgs, vai tiks nodrošināta juridiskās vai fiziskās personas maksātnespējas procesa likumīga un efektīva norise. Attiecīgi no Maksātnespējas likumā noteiktajiem administratora pienākumiem izriet, ka administratoram, lai sasniegtu maksātnespējas procesa mērķi, ir jāveic dažādas aktīvas darbības, piemēram, jāapzina parādnieka manta un saistības, jāizvērtē parādnieka veiktie darījumi, jāveic pilna dokumentu inventarizācija, tostarp, lai pārliecinātos, kādas darbības vēl nepieciešams veikt, lai maksimāli apmierinātu pieteiktos kreditoru prasījumus, tādējādi veicinot parādnieka saistību izpildi.[1] Tāpat administrators pārstāv parādnieku ar maksātnespējas procesu saistītajos jautājumos un administratoram ir jāveic aktīvas darbības, lai nodrošinātu arī parādnieka tiesiski pamatoto interešu aizsardzību.

Maksātnespējas likuma 65. panta 12. punkts noteic, ka pēc juridiskās[2] personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators iesniedz tiesu izpildītājam pieteikumu par izpildu lietvedības izbeigšanu lietās par piespriesto, bet no parādnieka nepiedzīto summu piedziņu un lietās par saistību izpildīšanu tiesas ceļā.

Tiesu izpildītāju likuma 52. panta otrās daļas 2. punkts noteic, ka ziņas par sastādītajiem aktiem un veiktajām amata darbībām sniedzamas likumā noteiktajā kārtībā citām valsts iestādēm vai amatpersonām, kā arī privātpersonām – ar visu lietas dalībnieku piekrišanu vai ar rajona (pilsētas) tiesas priekšsēdētāja rakstveida atļauju. Savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 2. punktam administratoram ir tiesības pieprasīt un saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām bez maksas to rīcībā esošo juridiskās personas maksātnespējas procesā vai fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju par parādnieku un parādnieka pārstāvjiem.

Parādnieka mantas un saistību apzināšana ir viens no administratora pamatpienākumiem, no kura izpildes ir atkarīga turpmākā procesa virzība (piemēram, šķēršļu konstatēšana saistību dzēšanas procedūras piemērošanai, veikto darījumu apstrīdēšana vai iespējamo debitoru konstatēšana, kā arī faktiskajai situācijai atbilstoša mantas pārdošanas plāna vai ziņojuma par mantas neesamību sagatavošana). Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka administratoram ir pamats vērsties ar informācijas pieprasījumu pie zvērināta tiesu izpildītāja, lai nodrošinātu savu pienākumu izpildi. Vienlaikus norādāms, ka Maksātnespējas kontroles dienests nav zvērinātu tiesu izpildītāju uzraugošā iestāde, līdz ar to par zvērinātu tiesu izpildītāja pienākumu un izsniedzamās informācijas apjoma izvērtēšana nav Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē.

Attiecībā uz otro jautājumu norādām, ka atbilstoši iepriekš minētajam Maksātnespējas kontroles dienests pieļauj, ka administratora informācijas pieprasījums zvērinātam tiesu izpildītājam varētu būt tiesiski pamatots, ja tas saistīts ar viņa lietvedībā esošu maksātnespējas procesu un informācija nepieciešama, lai apzinātu parādnieka mantu un/vai saistības.

[1] Rīgas rajona Latgales priekšpilsētas tiesas 2019. gada 20. novembra lēmums lietā Nr. 29489219.

[2] Maksātnespējas likuma 10. pants noteic, ka fiziskajām personām piemēro uz juridiskajām personām attiecināmos noteikumus, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Līdzīgs nosacījums ietverts arī Maksātnespējas likuma 128. panta pirmajā daļā, paredzot, ka fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot šīs nodaļas noteikumus.

• Fiziskās personas maksātnespējas procesā parādnieka pienākumu izpildes pārstāvība nav pieļaujama. Turklāt, lai gan parādnieks var izmantot juridiskās konsultācijas ar maksātnespējas jomu saistītos jautājumos, saziņai ar administratoru ir jānotiek nepastarpināti un visus dokumentus parādniekam ir jāapliecina ar savu parakstu.

Iesniegumā norādīts, ka lietvedībā esošajā fiziskās personas maksātnespējas procesā parādnieka vietā dokumentus paraksta tā pilnvarota persona. Iesniedzējs uzskata,, ka parādnieks savus pienākumus nevar uzdot pildīt trešajai personai, līdz ar to lūgts sniegt viedokli par šādiem jautājumiem:

1) vai fiziskās personas maksātnespējas procesā parādnieks ir tiesīgs nodot trešajai personai (uz pilnvaras pamata) savu pienākumu izpildi, tas ir, parādnieka vietā sniegt maksātnespējas procesa administratoram informāciju, parakstīt atbildes uz informācijas pieprasījumiem, parakstīt saistību dzēšanas plānu, pieteikumus tiesai utt.? Gadījumā, ja parādnieks to ir tiesīgs darīt, kā administrators var veikt darbības parādnieka saukšanai pie likumā noteiktās atbildības vai konstatēt saistību dzēšanas procedūras ierobežojumus[1], ja parādnieks pats nesniedz administratoram informāciju un neparaksta attiecīgo atbildi (kurā norādīta nepatiesa informācija)?

2) vai administratoram ir tiesības atkāpties no pilnvarojuma līguma (atsaukt pilnvaru)[2] , kuru parādnieks izdeva pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas viņa interešu pārstāvībai maksātnespējas procesa laikā?

[1] Fiziskās personas maksātnespējas procesam ir ne tikai sociālās aizsardzības, "otrās iespējas", bet arī audzinoša funkcija, kuru saprātīgi nevar īstenot bez parādnieka aktīvas līdzdalības maksātnespējas procesā. Parādniekam personīgi jāpilda savi pienākumi, uzņemoties atbildību par savas rīcības sekām. Turklāt fiziskās personas maksātnespējas procesa rezultātā parādnieks nezaudē savu rīcībspēju, izņemot Maksātnespējas likumā noteiktos izņēmumus saistībā ar viņa rīcību ar savu mantu.[3]

Pārstāvība nav pieļaujama tajos tiesiskajos darījumos, kuros tiesību subjektam saskaņā ar likumu ir jāpiedalās personiski.[4] Proti, nav pieļaujams personisku pienākumu pildīšanu un personisku tiesību izlietošanu uzticēt citai personai. Savukārt ar personiskām tiesībām un pienākumiem ir jāsaprot tādas tiesības un pienākumi, ko izpildīt iespējams tikai konkrētai personai tās personisko īpašību vai pašas saistības dēļ. Tādi ir tiesiskie darījumi, kas saistīti ar īpaši nozīmīgu lēmumu pieņemšanu personiskajā dzīvē vai mantiskajā jomā.[5]

Maksātnespējas likumā[6] noteiktais fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis pēc būtības paredz atbrīvoties no mantiska rakstura saistībām, ko fiziskā persona ir uzņēmusies, bet nespēj pildīt. Savukārt, ja maksātnespējas process norit normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, tā mērķis tiek sasniegts un parādnieku atbrīvo no nesegtajām saistībām. Tātad tieši no fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķa un būtības izriet šī tiesību institūta personiskais raksturs. Līdz ar to Maksātnespējas likumā noteiktie fiziskās personas pienākumi un piešķirtās tiesības bankrota procedūras[7] un saistību dzēšanas[8] procedūras laikā ir izlietojamas fiziskai personai personīgi. Maksātnespējas likums neparedz tiesības fiziskajai personai pilnvarot citu personu veikt savus pienākumus maksātnespējas procesā.

Turklāt Maksātnespējas likuma normas attiecībā uz maksātnespējas procesa norisi ir speciālas salīdzinājumā ar Civillikumu, kura vispārējās normas par pilnvarojuma tiesībām ir piemērojamas tiktāl, ciktāl tās neierobežo Maksātnespējas likuma normas.

No iepriekš minētā secināms, ka administratoram iesniedzamā informācija ir jāsagatavo[9] (jāparaksta) pašam parādniekam, jo tikai parādniekam ir paredzēta atbildība par Maksātnespējas likumā noteikto pienākumu neizpildi.[10] Pretējā gadījumā, ja administratora pieprasīto informāciju sagatavo parādnieka pilnvarnieks un šī informācija neatbilst patiesībai, tad varētu tikt apgrūtināta saistību dzēšas procedūras piemērošanas ierobežojuma pierādīšana. Respektīvi, ka parādnieks apzināti sniedzis nepatiesas ziņas. Nav pieļaujams, ka parādnieks šādā veidā izvairās no Maksātnespējas likumā noteikto pienākumu pilnvērtīgas izpildes un negatīvajām sekām, kuras iestājas pienākuma neizpildes gadījumā.

Parādnieka pienākumu izpildes personīgais raksturs attiecas uz visiem Maksātnespējas likumā paredzētajiem parādnieka sastādītajiem dokumentiem, jo īpaši uz saistību dzēšanas plānu, jo parādnieks personīgi ir atbildīgs par saistību dzēšanas plāna izpildi[11], savukārt pilnvarnieks nav tiesīgs veikt darbības, kuru veikšanā pārstāvība nav pieļaujama.

[2] Administratora pilnvaru apjoms fiziskās personas maksātnespējas procesā nav identisks tam pilnvaru apjomam, kāds paredzēts juridiskās personas maksātnespējas procesā. Proti, Maksātnespējas likums[12] paredz izņēmumu no Civillikumā[13] nostiprinātā vispārējā pacta sunt servanda principa. Maksātnespējas likumā[14] administratoram piešķirtās izvēles tiesības izpildīt līgumu vai atkāpties no līguma juridiskās personas maksātnespējas procesā tiek izmantotas, lai nodrošinātu parādnieka aktīvu saglabāšanu.

Savukārt fiziskās personas maksātnespējas procesā administratoram nav piešķirts tāds pilnvarojuma apjoms, kurš pieļauj piemērot izvēles tiesības atbilstoši Maksātnespējas likumam[15] , kas skaidrojams ar fiziskās personas maksātnespējas procesa institūta atšķirībām.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam fiziskās personas darījumi, kurus tā ir slēgusi pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, ir izvērtējami fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas ierobežojumu, kā arī darījumu izvērtēšanas kontekstā.[16]

Konkrētajā gadījumā parādnieks ir pilnvarojis citu personu veikt savus pienākumus fiziskās personas maksātnespējas procesā. Civillikumā[17] izsmeļoši uzskaitīti pilnvarojuma līguma izbeigšanās pamati, un tie ir: ar savstarpēju vienošanos; ar dotā uzdevuma nobeigšanu; kad pilnvarotājs atsauc savu pilnvarojumu; kad pilnvarnieks uzteic pilnvarojumu; ar vienas vai otras puses nāvi; kad notecējis pilnvarojuma laiks. Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka pilnvarojuma līguma izbeigšanās īpatnības ir saistītas ar tā uzticības raksturu,[18] secināms, ka administratoram fiziskās personas maksātnespējas procesā nav paredzēti tiesiski līdzekļi, lai pilnvarojumu atsauktu.

Tomēr maksātnespējas procesa efektivitātes un likumības nodrošināšanas nolūkā konkrētais parādnieks jāinformē, ka fiziskās personas maksātnespējas procesā parādnieka pienākumu izpildes pārstāvība nav pieļaujama. Turklāt, lai gan parādnieks var izmantot juridiskās konsultācijas ar maksātnespējas jomu saistītos jautājumos, saziņai ar administratoru ir jānotiek nepastarpināti un visus dokumentus parādniekam ir jāapliecina ar savu parakstu.

[1] Maksātnespējas likuma 153. panta 2. punkts

[2] Maksātnespējas likuma 101. pants.

[3] Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punkts.

[4] Balodis, K. (2007). Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 279. lpp

[5] Turpat.

[6] Maksātnespējas likuma 5. panta pirmā daļa.

[7] Maksātnespējas likuma 139. un 140. pants.

[8] Maksātnespējas likuma 160. un 161. pants.

[9] Vienlaikus parādniekam ir iespēja izmantot Maksātnespējas likuma 137. panta 13. punktā noteikto, ka administrators pēc parādnieka lūguma un abpusējas vienošanās sniedz konsultāciju saistību dzēšanas plāna projekta sagatavošanā.

[10] Maksātnespējas likuma 153. panta 3. punkts.

[11] Maksātnespējas likuma 160. panta 1. punkts.

[12] Maksātnespējas likuma 101. pants.

[13] Civillikuma 1587. pants.

[14] Maksātnespējas likuma 101. pants.

[15] Maksātnespējas likuma 101. pants.

[16] Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punkts.

[17] Civillikuma 2312. pants.

[18] K.Torgāns. Saistību tiesības. II daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 201. lpp.

• Administrators, būdams NILLTPFNL subjekts, šā likuma prasību izpildei ir tiesīgs pieprasīt parādniekam – fiziskajai personai iesniegt personu apliecinoša dokumenta kopiju.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu, vai administratoram ir tiesības pieprasīt iesniegt (pa e-pastu nosūtīt) maksātnespējīgās fiziskās personas pases kopiju. Administrators to pamato ar NILLTPFNL normām, jo administrators ir šī likuma subjekts, kuram ir pienākums identificēt klientus, tostarp fiziskās personas, kuru procesus administrē.

Fiziskās personas maksātnespējas process ir veids, kā persona administratora uzraudzībā un maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā pēc iespējas pilnīgāk apmierinot kreditoru prasījumus var atjaunojot maksātspēju. Līdz ar to, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi, administratoram Maksātnespējas likumā noteiktais pilnvarojums paredz plašu tiesību un pienākumu loku, tajā skaitā pieprasīt un saņemt no parādnieka informāciju (Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. punkts un 137. panta 4. punkts).

Atbilstoši NILLTPFNL 3. panta pirmās daļas 13. punktam administratori ir NILLTPFNL subjekti.

NILLTPFNL 11. panta pirmajā daļā ir uzskaitīti gadījumi, kad likuma subjektam, tai skaitā administratoram, ir uzlikts par pienākumu veikt klienta izpēti.

Savukārt NILLTPFNL 1. panta ceturtajā punktā ir definēts jēdziens "klients". Attiecīgi klients ir juridiskā vai fiziskā persona vai juridisks veidojums, vai šādu personu apvienība, vai veidojumu apvienība, kuram likuma subjekts sniedz pakalpojumu vai pārdod preci.

Līdz ar to, lai noteiktu administratora klientu loku atbilstoši NILLTPFNL noteiktajam jēdzienam "klients", administratoram nepieciešams vērtēt faktiskos un tiesiskos apstākļus kopsakarā ar klienta pazīmēm un maksātnespējas procedūru specifiku.

NILLTPFNL 28. panta pirmā daļa paredz, lai izpildītu šā likuma prasības, likuma subjektam ir tiesības pieprasīt no saviem klientiem un klientiem ir pienākums sniegt klienta izpētei nepieciešamo patieso informāciju un dokumentus, tajā skaitā par patiesajiem labuma guvējiem, klientu veiktajiem darījumiem, klientu un patieso labuma guvēju saimniecisko, personisko darbību, finansiālo stāvokli, naudas vai citu līdzekļu avotiem. Savukārt par NILLTPFNL prasību izpildi ir atbildīgs likuma subjekts, tostarp administrators (NILLTPFNL 29. panta trešā daļa).

Tātad, ņemot vērā administratora pienākumu nodrošināt NILLTPFNL regulējuma prasību ievērošanu, secināms, ka administratoram ir tiesības fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros no parādnieka pieprasīt un saņemt jebkuru informāciju, kurai ir nozīme konkrētā maksātnespējas procesā.

Atbilstoši NILLTPFNL 11.¹ panta pirmās daļas 1. punktam klienta identificēšana un iegūto identifikācijas datu pārbaude ietilpst klienta izpētes pasākumos, kas nozīmē, ka administrators apstrādā ar klientu identifikāciju saistītos datus.

Saskaņā ar Fizisko personu datu apstrādes likuma 25. panta pirmo daļu datu apstrāde ir atļauta, ja ir vismaz viens no Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6. panta 1. punktā noteiktajiem pamatiem. Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6. panta 2. un 3. punkta prasības attiecībā uz datu apstrādi, kas veicama, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu, uzdevumu, ko pārzinis veic sabiedrības interesēs, vai lai pārzinis varētu īstenot tam likumīgi piešķirtas oficiālās pilnvaras, ir noteiktas attiecīgo jomu regulējošos normatīvajos aktos.

Vispārīgā datu aizsardzības regula ļauj pieprasīt uzrādīt personu apliecinošu dokumentu un kopēt personas apliecinošus dokumentus personām, kurām šāds pienākums ir noteikts likumā.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija direktīvas (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK 13. panta 1. punkta a) apakšpunkts noteic, ka klienta uzticamības pārbaudes pasākumi ietver klienta identifikāciju un klienta identitātes pārbaudi, izmantojot dokumentus, ziņas vai informāciju, kas iegūta no uzticama un neatkarīga avota.

NILLTPFNL 12. panta pirmā daļa noteic, ka fizisko personu identificē, pārbaudot tās identitāti pēc klienta personu apliecinoša dokumenta. Turklāt saskaņā ar NILLTPFNL 14. panta pirmo daļu likuma subjekts, uzsākot darījuma attiecības vai veicot NILLTPFNL 11. pantā minētos darījumus, izgatavo to dokumentu kopijas, uz kuru pamata veikta klienta identifikācija.

Atbilstoši Personu apliecinošu dokumentu likuma 4. panta pirmajai daļai personas apliecība un pase ir atzīstama par personu apliecinošu dokumentu.

Norādāms, ka no NILLTPFNL 12. panta satura izriet, ka klienta (fiziskās personas) identifikācija primāri ir paredzēta klātienē, likuma subjektam pārbaudot klienta identitāti pēc personu apliecinoša dokumenta. Savukārt NILLTPFNL 23. panta pirmajā daļā ir atrunāta fiziskās personas identifikācijas procedūra bez tās piedalīšanās klātienē. Proti, NILLTPFNL 23. panta ceturtā daļa noteic, ka likuma subjekts, balstoties uz risku novērtējumu, var veikt klienta identifikāciju, klientam personīgi nepiedaloties identifikācijas procedūrā klātienē, kad klientu nav identificējis likuma subjekts, tā darbinieks vai pilnvarotā persona, ja likuma subjekts ir veicis risku novērtējumu un veiktie klientu identifikācijas pasākumi, klientam personīgi nepiedaloties identifikācijas procedūrā, atbilst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas riskiem.

Ņemot vērā iepriekš minētās tiesību normas, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administrators, būdams NILLTPFNL subjekts, šā likuma prasību izpildei ir tiesīgs pieprasīt parādniekam – fiziskajai personai iesniegt personu apliecinoša dokumenta, tostarp pases, kopiju.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka fiziskās maksātnespējas procesa sekmīgas norises nodrošināšanai ir nepieciešama administratora un parādnieka konstruktīva sadarbība un paša parādnieka interesēs ir sniegt administratoram nepieciešamo informāciju, lai vienlaikus novērstu jebkādas šaubas par iespējamiem ierobežojumiem maksātnespējas procesa norisē.

• Ja noslēgtā darījuma līdzējam (atbildētājam), kas ir bijis labticīgs, tiek nodarīti zaudējumi saistībā ar apstrīdēto darījumu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, tad viņam ir tiesības vērsties ar prasības pieteikumu tiesā.

Iesniegumā norādīts, ka fiziskā persona ir iegādājusies īpašumu, bet pret viņu ir celta prasība no maksātnespējīgā pārdevēja administratora atcelt darījumu, jo pārdevējs gadu pēc darījuma uzsācis maksātnespēju.

Līdz ar to lūgts sniegt viedokli kam jāsedz visi pircēja izdevumi (notārs, valsts nodevas, īpašumā ieguldīta nauda u.c.), ja šādu darījumu atceļ, un kā rīkoties, ja parādnieks fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā nomirs.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 128. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot Maksātnespējas likuma XXIV nodaļas noteikumus.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 96. panta pirmajai daļai maksātnespējas procesa administratoram (turpmāk – administrators) ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, likumā noteiktos gadījumos.

Maksātnespējas likuma 144. pants noteic, ka parādnieka noslēgtie darījumi ir apstrīdami šā likuma XVII nodaļā noteiktajā kārtībā, ja bankrota procedūras laikā tiek konstatēti šā likuma 153. pantā noteiktie saistību dzēšanas ierobežojumi.

Turklāt Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punkts paredz, ka saistību dzēšanas procedūru nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks pēdējo triju gadu laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas vai maksātnespējas procesa laikā ir slēdzis darījumus, kuru rezultātā kļuvis maksātnespējīgs vai radījis zaudējumus kreditoriem, turklāt viņš apzinājās vai viņam vajadzēja apzināties, ka šādu darījumu slēgšana var novest līdz maksātnespējai vai zaudējumu radīšanai kreditoriem.

No minētā izriet, ka apzinot parādnieka mantu, administratoram ir jānoskaidro, vai parādnieks noteiktu laika posmu pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas vai uzreiz pēc tās pasludināšanas un tās laikā nav slēdzis kādus darījumus, kuru rezultātā ir nokļuvis faktiskās maksātnespējas stāvoklī un nodarījis zaudējumus kreditoriem un apzinājies šo darījumu sekas[1]. Tātad, ja administrators konstatē, ka parādnieks, iespējams, ir veicis apzinātas darbības, lai nodarītu zaudējumus kreditoriem, tad administrators ceļ prasību tiesā par parādnieka slēgtā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, lai nodrošinātu kreditoru prasījumu apmierināšanu un novērstu tādu parādnieka rīcību, kas kaitē kreditoru kopuma interesēm.

Jāuzsver, ka darījuma apstrīdēšana ir izskatāma tiesas ceļā un vērtējumu par noslēgtā darījuma tiesiskumu sniedz vienīgi tiesa, kā rezultātā tiks nodibinātas arī tiesiskās sekas attiecībā uz mantas ieguvēju.

Gadījumā, ja ar tiesas nolēmumu tiks apmierināta administratora prasība par parādnieka slēgtā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, tad, ievērojot Maksātnespējas likuma 149. panta septīto daļu, administratoram parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros ir jāsniedz tiesai pieteikums par bankrota procedūras pabeigšanu, lūdzot izbeigt fiziskās personas maksātnespējas procesu. Šādos apstākļos atjaunojas arī kreditoru tiesības prasīt parādnieka saistību izpildi apmērā, kādā parādnieks nav izpildījis savas saistības fiziskās personas maksātnespējas procesā, kā arī tiek atjaunotas lietas par piespriesto, bet nepiedzīto summu piedziņu un lietas par parādnieka saistību izpildīšanu tiesas ceļā.

Ja noslēgtā darījuma līdzējam (atbildētājam), kas ir bijis labticīgs, tiek nodarīti zaudējumi saistībā ar apstrīdēto darījumu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, tad viņam ir tiesības vērsties ar prasības pieteikumu tiesā.

Vienlaikus norādāms, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 150. panta septītajai daļai tiesa izbeidz bankrota procedūru, vienlaikus izbeidzot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja parādnieks ir miris. Šādā gadījumā parādnieka parādsaistības paliek neizpildītas. Maksātnespējas likuma regulējums neparedz fiziskās personas maksātnespējas procesā mantinieku "automātisku" tiesību pārņemšanu parādnieka miršanas gadījumā. Secīgi, pēc mantojuma atklāšanās un aicinājuma mantot gan mantiniekiem, gan kreditoriem, tostarp, kuru prasījumi nebija apmierināti fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, ir tiesības pieteikties uz mantojuma atstājēja mantu.

[1] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 91. lpp.

• Administratoram fiziskās personas maksātnespējas procesā ir jāveic visas iespējamās darbības, lai noregulētu jautājumu par parādniekam piederošā transportlīdzekļa, kas, iespējams, faktiski neeksistē, norakstīšanu CSDD. Savukārt parādniekam ir pienākums iesaistīties fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksu segšanā.

Vai administratoram ir pienākums veikt parādniekam piederošā transportlīdzekļa norakstīšanu, t. sk. parādnieka vārdā apliecināt CSDD, ka transportlīdzeklis neeksistē?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 1. punktam parādnieka manta šā likuma izpratnē ir parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, t. sk. naudas līdzekļi. Tātad arī transportlīdzeklis, tiklīdz īpašuma tiesības ir reģistrētas CSDD datu bāzē, ir uzskatāms par parādniekam piederošo mantu un tas ir atsavināms fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros.

Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punkts noteic, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 95. panta otro daļu administrators pārvalda parādnieka mantu, veic pasākumus tās atgūšanai un rīkojas ar šo mantu šajā likumā noteikto pilnvaru ietvaros.

No minētā secināms, ka maksātnespējas pasludināšana ierobežo parādnieka spēju iegūt un realizēt savas tiesības un pienākumus – tiek ierobežota personas rīcībspēja[1]. Līdz ar to pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators ir tā persona, kura turpmāk rīkojas ar personas mantu, risinot jautājumus par saistību izpildi un kreditoru prasījumu apmierināšanu.

Vienlaikus norādāms, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā administrators lietās, kas skar parādnieka mantisko tiesību izlietošanu iestādē vai tiesā uzstājas parādnieka vietā un šajā statusā administrators pārņem arī parādnieka procesuālās tiesības un pienākumus[2]. Tas nozīmē, ka maksātnespējīgais parādnieks nevar patstāvīgi realizēt viņam piešķirtās tiesības, un šīs tiesības īsteno administrators kā parādnieka likumiskais pārstāvis.

Tātad administratoram fiziskās personas maksātnespējas procesā ir jāveic visas iespējamās darbības, lai noregulētu jautājumu par parādniekam piederošā transportlīdzekļa, kas, iespējams, faktiski neeksistē, norakstīšanu CSDD.

Saskaņā ar Nolietotu transportlīdzekļu apsaimniekošanas likuma 6. panta pirmo daļu transportlīdzekļa īpašnieks nodrošina, lai jebkurš tā īpašumā esošs nolietots transportlīdzeklis tiktu nodots apstrādes uzņēmumam.

Gadījumā, kad nolietots transportlīdzeklis nav nodots apstrādes uzņēmumam, jo tas ir iznīcināts vai gājis bojā un CSDD reģistrā ar to nav veiktas darbības pēc 2009. gada 31. decembra, proti, nav veikta reģistrācija vai tehniskā apskate, tad atbilstoši Dabas resursu nodokļa likuma 26. panta pirmās daļas 2. punktam par minētā transportlīdzekļa norakstīšanu ir jāmaksā dabas resursu nodoklis 165 euro apmērā.

Maksātnespējas likuma 11. panta otrā daļa noteic, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas tostarp ir izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Maksātnespējas likuma 139. panta 6. punktā ir ietverts parādnieka pienākums bankrota procedūras laikā segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 172. pantā skaidri nodefinētas fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas (tiešās un netiešās)[3], kas parādniekam rodas pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Tātad likumdevējs ir noteicis nepārprotamu parādnieka pienākumu iesaistīties fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksu segšanā.

Papildus uzsverams, ka normatīvie akti regulē administratora darbības ietvarus, nosakot administratora tiesības un pienākumus, tomēr nav iespējams tiesību aktos ietvert regulējumu, kas noteiktu ikvienu darbību katrai situācijai. Līdz ar to administratoram kā savas jomas specialistam, pārzinot konkrētā maksātnespējas procesa faktiskos apstākļus un nianses, pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora tiesībām un pienākumiem.

[1] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 66. lpp.

[2] Sk. arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 22. maija lēmumu lietā Nr. A420421411, SKA-691/2014; Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 31. oktobra spriedumu lietā Nr. C32372015, SKC-272/2019, ECLI:LV:AT:2019:1031.C32372015.13.S. Pieejams: https://www.at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/judikaturas-nolemumu-arhivs

[3]Pieejams www.mkd.gov.lv sadaļā "Fiziskās personas maksātnespējas process" [aplūkots 05.10.2021.]

• Fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšana nenozīmē arī visu pirms tam noslēgto darījumu automātisku izbeigšanos, jo maksātnespējas procesā ir piemērojami tādi tiesiskie pasākumi, lai pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus.

Maksātnespējīgā fiziskā persona ir SIA klients, kurš abonē interneta un TV pakalpojumus, kā arī iegādājās uz nomaksas pirkuma līguma pamata viedpulksteni, un veic dalīto maksājumu. Pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas fiziskā persona turpina norēķināties par visiem SIA sniegtajiem pakalpojumiem (TV, telefona sakari, internets, kā arī par viedpulksteni).

Savukārt administrators, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 136. panta pirmo un otro daļu, lūdz pārskaitīt uz viņa atvērto norēķinu kontu maksātnespējīgās fiziskās personas ieskaitītos naudas līdzekļus SIA par viedpulksteni, kas tika pārskaitīti pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Līdz ar to lūgts sniegt viedokli par to, vai administratora minētā prasība ir pamatota un konkrētajā gadījumā SIA ir jāpārskaita saņemtā nauda tikai par dalītajā maksājumā iegādāto viedpulksteni, kuru klients turpina lietot, ja viņš veic maksājumus par visiem saņemtajiem pakalpojumiem.

Maksātnespējas likuma 5. panta otrā daļa noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators.

Vienlaikus, ievērojot Maksātnespējas likuma 137. pantā noteikto, bankrota procedūras laikā administrators pārdod visu parādniekam piederošo mantu, iegūto summu novirzot procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšanai.

Līdz ar to viens no svarīgākajiem administratora pienākumiem pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas ir parādnieka mantas apzināšana, tās pārdošana un saņemto naudas līdzekļu novirzīšana kreditoru prasījumu apmierināšanai.[1] Tāpēc ir svarīgi noskaidrot parādnieka mantas nozīmi Maksātnespējas likuma izpratnē.

Maksātnespējas likuma 92. pantā ir definēts "parādnieka mantas" jēdziens, proti, tajā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tajā skaitā naudas līdzekļi; naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta; augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā; juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta. Savukārt Maksātnespējas likuma 94. pants noteic, kas ir trešajām personām piederošā manta.

No iepriekš minētā nepārprotami izriet, ka trešajai personai piederoša manta neietilpst "parādnieka mantas" jēdzienā un administrators maksātnespējas procesa ietvaros ir tiesīgs atsavināt vienīgi parādniekam piederošu mantu, nevis trešās personas mantu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 139. panta 6. un 7. punktu parādniekam bankrota procedūras laikā ir pienākums segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, kā arī pēc administratora pieprasījuma nodot administratora pārvaldījumā savu mantu, izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu, un šā likuma 140. panta 2. punktā minēto mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu.

Savukārt Maksātnespējas likuma 140. pantā ir uzskaitītas parādnieka tiesības bankrota procedūras laikā, tostarp paturēt ienākumus, kas nepieciešami fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešo izmaksu segšanai; paturēt mantu, kas viņam būtiski nepieciešama ienākumu gūšanai.

Tāpat Maksātnespējas likuma 161. panta pirmās daļas 1. punkts[2] noteic, ka parādniekam saistību dzēšanas procedūras laikā ir tiesības paturēt vismaz divas trešdaļas no saviem ienākumiem, lai segtu savas uzturēšanas izmaksas.

Cita starpā Maksātnespējas likuma 172. panta piektā daļa noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešās izmaksas tiek segtas no parādnieka līdzekļiem, ko viņš ir tiesīgs paturēt sev uzturēšanas izmaksu segšanai.

No Iesniegumā izklāstītajiem apstākļiem un minētajām tiesību normām izriet, ja viedpulkstenis, kas iegādāts SIA uz nomaksas pirkuma līguma pamata, ir atzīstams par parādniekam piederošo mantu, tad tā var tikt atsavināta bankrota procedūras ietvaros, ja vien nav pierādīts, ka viedpulkstenis būtiski ir nepieciešams, lai parādnieks gūtu ienākumus maksātnespējas procesa laikā. Savukārt, ja viedpulkstenis pieder SIA tad īpašniekam saglabājas tiesības pārņemt sev piederošo, parādniekam nodoto mantu, ja tādas tiesības pielīgtas līgumā, vai arī to atstāt parādnieka lietošanā un risināt jautājumu par turpmāko līguma izpildi.

Jāuzsver, ka arī maksātnespējas procesa laikā fiziskās personas ikdienas dzīve tiek ierobežota tikai daļēji, proti, tā var izmantot pakalpojumus, kā, piemēram, TV, telefona sakarus, internetu u.tml., kā arī veikt tādus pirkumus, kur nav nepieciešama administratora piekrišana (izņemot Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļa 4., 5. punktu), un turpināt segt tekošos maksājumus. Līdz ar to kārtējos SIA pakalpojumu maksājumus kā fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešās izmaksas, parādniekam ir pienākums segt no saviem līdzekļiem. Tomēr parādnieka darbībām jābūt primāri vērstām, lai sasniegtu Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā nosprausto mērķi.

Papildus vēršama uzmanība, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšana nenozīmē arī visu pirms tam noslēgto darījumu automātisku izbeigšanos, jo maksātnespējas procesā ir piemērojami tādi tiesiskie pasākumi, lai pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus, turklāt ievērojot Maksātnespējas likuma 6. pantā minētos principus, tostarp kreditoru vienlīdzības principu, patvaļas aizlieguma un labticības principu.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 176. panta pirmo daļu kreditors, komercsabiedrība (tiesiskās aizsardzības procesā), fiziskā persona (šīs personas maksātnespējas procesā), parādnieka pārstāvis (juridiskās personas maksātnespējas procesā) vai trešā persona, kuras likumiskās tiesības ir aizskartas, var iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam sūdzību par administratora vai tiesiskās aizsardzības procesa uzraugošās personas rīcību. Līdz ar to, ja SIA uzskata, ka ar administratora rīcību ir aizskartas SIA tiesības, tad SIA var iesniegt sūdzību Maksātnespējas kontroles dienestā.

[1] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 84. lpp.

[2] Maksātnespējas likuma redakcijā līdz 15.06.2021. (grozījumi, kas izdarīti ar 15.06.2021. likumu, kas stājās spēkā 12.07.2021. atbilstoši Pārejas noteikumu 73. punktam).

• Saņemot informāciju par zemesgrāmatā parādnieka nenostiprinātām īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu, administratora kompetencē ir izvērtēt visus ar šo informāciju saistītos apstākļus un to tiesiskās sekas un attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu fiziskās personas maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu sasniegšanu.

Administrators konstatēja, ka aktuālā tiesu prakse atļauj pārdot izsolē īpašumus, kas nav ierakstīti zemesgrāmatā, tomēr ne visos gadījumos tas ir faktiski iespējams, jo ir gadījumi, kad ir jāveic nekustamā īpašuma uzmērīšana vai citas darbības, lai varētu veikt tā ierakstīšanu zemesgrāmatā.

Līdz ar to lūgts sniegt zināmo informāciju vai pieejamo praksi par zemesgrāmatā neierakstītu nekustamo īpašumu ierakstīšanu zemesgrāmatā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 138. panta 1. punktu administratoram bankrota procedūras ietvaros ir tiesības atsavināt parādnieka mantu šajā likumā noteiktajos gadījumos. Līdz ar to secināms, ka administrators maksātnespējas procesa laikā ir tiesīgs atsavināt vienīgi parādniekam piederošu mantu, nevis trešās personas mantu.

Jāņem vērā, ka saskaņā ar Civillikuma 994. pantu par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ir ierakstīts zemesgrāmatā. Savukārt atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 1. pantam zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Līdz ar to nepieciešamība ierakstīt zemesgrāmatā nekustamo īpašumu un ar to saistītās tiesības izriet no zemesgrāmatu būtības un principiem, kas vērsti uz citu personu aizsardzību. Tajā pašā laikā norādāms, ka zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība.

Saskaņā ar Civillikuma 1477. pantu koroborācija, ierakstīšana zemesgrāmatā – ir nepieciešama tajos gadījumos, kad lietu tiesība uz nekustamo īpašumu iegūst ar darījumu, savukārt lietu tiesības, kas pastāv uz likuma pamata[1], ir spēkā arī bez ierakstīšanas zemesgrāmatā[2].

Tātad, apzinot parādnieka mantu, administrators ņem vērā publiskajos reģistros pieejamo informāciju, arī zemesgrāmatas ierakstus, un, ievērojot publiskās ticamības principu, administratoram ir tiesības paļauties uz informāciju par attiecīgā nekustamā īpašuma reģistrēto īpašnieku. No minētā secināms, ja īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu zemesgrāmatā ir nostiprinātas uz maksātnespējīgās fiziskās personas vārda, tad administratoram viennozīmīgi ir tiesības pārdot šādu nekustamo īpašumu izsolē.

Savukārt, saņemot informāciju par zemesgrāmatā parādnieka nenostiprinātām īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu, administratora kompetencē ir izvērtēt visus ar šo informāciju saistītos apstākļus un to tiesiskās sekas un attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu fiziskās personas maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu sasniegšanu.

No minētā secināms, ka administratoram ir jāveic visas iespējamās darbības, lai parādniekam piederošu nekustamo īpašumu ierakstītu zemesgrāmatā, un tikai tad jāizvēlas tāds parādnieka mantas atsavināšanas veids un kārtība, tajā skaitā arī visas procesuālās darbības atsavināšanas procesā, kas ļautu ātrāk sasniegt maksātnespējas procesa mērķi un būtu atbilstošs kreditoru kopuma interesēm.

Uzsverams, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, līdz ar to viņam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Vienlaikus norādāms, ka aktuālo informāciju attiecībā par nepieciešamajiem dokumentiem nekustamo īpašumu ierakstīšanai zemesgrāmatā aicinām meklēt Valsts zemes dienesta tīmekļa vietnē, sadaļā "Nekustamā īpašuma reģistrācija"[3]. Maksātnespējas kontroles dienests neapkopo praksi par zemesgrāmatā neierakstītu nekustamo īpašumu ierakstīšanu zemesgrāmatā, jo tas neietilpst iestādes kompetencē.

[1] Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Rīga, TNA, 2002, 122.-123. lpp.; Sk. arī Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga, Zvaigzne ABC, 2004, 127.-136. lpp.

[2] Sk. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 26. janvāra spriedumu lietā "Dzirnis pret Latviju".

[3] Pieejams: www.vzd.gov.lv [aplūkots 27.07.2021.]

• Administratoram pilnvarojot personu, t.sk. parādnieku, īstenot procesuālās tiesības civillietā ir jārēķinās ar iespējamo atbildību par zaudējumu nodarīšanu.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli par to, vai administratora rīcība atbilst Maksātnespējas likuma normām, pilnvarojot parādnieku īstenot procesuālās tiesības civillietā, un uzskatot, ka tiesvedība, kurā prasītājs pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas ir cēlis mantiska rakstura prasību, nav jautājums, kas saistīts ar parādnieka maksātnespējas procesu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Papildus Latvijas Republikas Senāts savulaik norādīja, ka administratoram kā ar publiskām pilnvarām apveltītai personai primāri jābūt lojālam pret likumu un maksātnespējas procesa likumīgu norisi [..]. Administrators nedrīkst likt savas intereses pāri likumīga un efektīva maksātnespējas procesa interesēm.[1]

Maksātnespējas likuma 92. pantā noteikts, ka "parādnieka mantas" jēdzienā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tai skaitā naudas līdzekļi; naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta; augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā; maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta; parādnieka ienākumi, kas gūti fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā.

Maksātnespējas likuma 93. panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka atgūtā manta šā likuma izpratnē ir naudas līdzekļi, kā arī cita manta, kas iekļauta parādnieka mantā juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā, pamatojoties uz prasījuma tiesībām pret trešajām personām.

No minētā nepārprotami izriet, ka parādnieka prasījuma tiesības ietilpst "parādnieka mantas" jēdzienā, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 3. punktu un 93. panta pirmās daļas 1. punktu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators. Papildus Maksātnespējas likuma 137. panta 12. punktā noteikts, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas administrators pārstāv parādnieku ar fiziskās personas maksātnespējas procesu saistītajos jautājumos. Pārstāvības tiesības administratoram piešķirtas uz laiku, kamēr noris fiziskās personas maksātnespējas process.

No minētājām tiesību normām izriet, ka parādnieka prasījuma tiesības ietilpst parādnieka mantas jēdzienā. Tādējādi administrators pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas iegūst tiesības rīkoties ar visu parādnieka mantu, t.sk. parādnieka prasījuma tiesībām, kas radušās pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto. Papildus norādāms, ka no Maksātnespējas likuma 67. panta 9. punkta izriet, ka, lai administrators varētu likumīgi un efektīvi realizēt minētās tiesību normas izpildi, administratoram ir pienākums iepazīties, izvērtēt un lemt par turpmāku rīcību ar parādnieka prasījuma tiesībām.

Attiecībā uz administratora tiesībām pilnvarot parādnieku pārstāvēt viņu tiesā norādāms turpmākais. Maksātnespējas likumā nav ietverts aizliegums administratoram pilnvarot parādnieku realizēt savas tiesības, t.sk. tiesvedības procesā. Tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā šādā situācijā ir piemērojams vispārējs regulējums.

Civillikuma 2289. pants noteic, ka ar pilnvarojuma līgumu viena puse (pilnvarnieks, uzdevuma ņēmējs) uzņemas izpildīt otrai (pilnvaras devējam, pilnvarotājam, uzdevuma devējam) - zināmu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu. Pilnvarojuma līgums ir konsensuāls līgums. Ja puses nav vienojušies par atlīdzību, tas ir bezatlīdzības un līdz ar to vienpusējs līgums. Ja paredzēta atlīdzība, līgums ir divpusējs. Tas, ka pēc līguma pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu, nemaina līguma dabu, jo nenozīmē kaut kāda labuma pretī došanu, turklāt šī atzīšana ir vairāk vērsta uz trešajām personām, ar kurām pilnvarnieks noslēdzis darījumu, uzņemies saistības pilnvarotāja vietā.[2]

Vienlaikus Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram, pilnvarojot parādnieku kādu darbību veikšanā, ir jābūt pārliecinātam par viņa godprātību, jo saskaņā ar Maksātnespējas likuma 29. panta pirmo daļu administrators atbild par zaudējumiem, kas viņa vai pilnvarnieka vainas dēļ nodarīti valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām.

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas likuma 81. panta otrajā daļā noteikts, ka administrators ziņo kreditoriem par citiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē. Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 10. pantu Maksātnespējas likuma 81. panta otrā daļa attiecas arī uz fiziskās personas maksātnespējas procesu. Tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā par parādnieka pilnvarošanu administratoram būtu obligāti jāinformē kreditori.

No minētā kopumā secināms, ka administratoram ir tiesības pilnvarot parādnieku īstenot procesuālās tiesības civillietā, par to obligāti informējot kreditorus. Tāpat mantiska rakstura prasība, kuru prasītājs (parādnieks) ir cēlis pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, ir saistīta ar parādnieka maksātnespējas procesu, ja minētā tiesvedība var ietekmēt maksātnespējas procesa norisi. Administratoram pilnvarojot personu, t.sk. parādnieku, īstenot procesuālās tiesības civillietā ir jārēķinās ar iespējamo atbildību par zaudējumu nodarīšanu.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 24. maija lēmums lietā Nr. C04268909, SKC‑618/2018.

[2] Torgāns K., Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 420.-421. lpp.

• Administratoram ir pienākums norādīt tiesai par parādnieka darījuma (ziedojuma) esamību, t.sk. vērtējot jautājumu par saistību dzēšanas procedūras pasludināšanu.

Iesniegumā norādīts, ka ar tiesas spriedumu ir pasludināts fiziskās personas (turpmāk šajā skaidrojumā – Parādnieks) maksātnespējas process. Iepazīstoties ar Parādnieka konta pārskatu par trīs gadu periodu pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, administrators konstatēja, ka Parādnieks ir divas reizes veicis ziedojumus draudzei 350 euro apmērā. Parādnieks iesniedza administratoram paskaidrojumus, norādot, ka ziedojumi tika veikti, jo Parādnieks un viņa ģimenes locekļi ir draudzes locekļi un viņu pienākums ir ziedot naudas līdzekļus baznīcas uzturēšanai un draudzes darbam.

Līdz ar to lūgts sniegt viedokli par to, vai administratoram ir tiesības vērtēt iepriekš minētos Parādnieka darījumus un norādīt uz šādu darījumu esamību tiesai, vērtējot jautājumu par saistību dzēšanas procedūras pasludināšanu.

Atbilstoši Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 9. panta pirmajai daļai ziedojums šā likuma izpratnē ir manta vai finanšu līdzekļi, kurus persona (ziedotājs) bez atlīdzības, pamatojoties uz savstarpēju vienošanos, nodod sabiedriskā labuma organizācijai tās statūtos, satversmē vai nolikumā norādīto mērķu sasniegšanai [..]. Juridiskajā literatūrā norādīts, ka ziedojums uzskatāms par atsevišķu dāvinājuma līguma veidu.^[1] Atbilstoši Civillikuma 1912. pantam dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Turklāt dāvinājums ir divpusējs darījums, kas notiek tikai tad, ja viens piedāvā mantisku vērtību, bet otrs piekrīt to pieņemt. Tādējādi, ja dāvinājuma saņēmējs atsakās no dāvinājuma, tas nav spēkā.^[2] Papildus norādāms, ka, ja ziedojuma saņēmējam ir noteikts pretpienākums attiecībā uz ziedotāju, tad nodotā manta un finanšu līdzekļi pretpienākuma apjomā nav uzskatāmi par ziedojumu.^[3] Tādējādi secināms, ka ziedojums (dāvinājums) ir uzskatāms par bezatlīdzības darījumu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likumā 97. panta pirmo daļu administratoram ir pienākums izvērtēt un celt tiesā prasību par parādnieka dāvinātās mantas vai tās daļas atdošanu atbilstoši Civillikuma 1927. panta noteikumiem. Šā panta otrā daļa notiec, ka šā panta pirmā daļa neattiecas uz biedrībām, nodibinājumiem un līdzīgām organizācijām (t.sk. reliģiskām organizācijām), kuras veic ziedojumus vai cita veida dāvinājumus savas parastās darbības ietvaros, ja šāds darījums būtiski neatšķiras no iepriekšējā gada laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas slēgtajiem darījumiem. Atbilstoši šā panta trešajai daļai darījumam, kurš noslēgts triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai pēc tās un kurā pušu savstarpējo saistību nevienlīdzība norāda, ka faktiski izdarīts dāvinājums, piemērojami noteikumi par bezatlīdzības darījumu. Savukārt šā panta ceturtajā daļā noteikts, ka ziedojumu var apstrīdēt un atprasīt, ja tas bijis prettiesisks vai nav izmantots paredzētajiem mērķiem.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 10. pantam fiziskajām personām piemēro uz juridiskajām personām attiecināmos noteikumus, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Papildus šā likuma 128. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot Maksātnespējas likuma XXIV nodaļas noteikumus.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka bezatlīdzības darījumus, t.sk. veiktos ziedojumus draudzei, ievērojot Maksātnespējas likuma 97. pantā noteikto. Ievērojot to, ka saistību dzēšanas procedūras pasludināšana ir tiesas ekskluzīvā kompetence, tad Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram būtu pienākums norādīt uz šādu darījumu esamību tiesai, t.sk. vērtējot jautājumu par saistību dzēšanas procedūras pasludināšanu. Papildus norādām, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā pats par sevi fakts, ka parādnieks ir veicis ziedojumus draudzei pirmšķietami neliecina par parādnieka negodprātību (maksātnespējas procesa kontekstā). Vienlaikus faktisko apstākļu noskaidrošana (ziedojumu apmērs, samērība starp ienākumiem un parādsaistībām, u.c.) un to izvērtēšana ir administratora un tiesas kompetence.

[1] Volmane A., Ševčuks A., Ziedojumi – ierobežojumi, atvieglojumi un nodokļi. iTiesības. Pieejams: https://itiesibas.lv/raksti/komercdarbiba/nodokli/ziedojumi-ierobezojumi-atvieglojumi-un-nodokli/13036

[2] Turpat.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2015. gada 11. decembra spriedums lietā Nr. A421021209, SKA-119/2015.

• Parādniekam ir pienākums sniegt administratora pieprasītās ziņas, bet ja pastāv objektīvi apstākļi pienākuma izpildē, tad šādu situāciju ir iespējams risināt, informējot administratoru par cēloņiem, kas kavē pienākuma izpildi.

Iesniegumā norādīts, ka iepriekš parādnieks tika nodarbināts ārpus Latvijas un vēlāk pēc repatriācijas uzsācis maksātnespējas procesu, vienlaikus sniedzot administratoram visas ziņas par iepriekšējo darba vietu ārpus Latvijas un to, ka ārpus Latvijas bija konts kredītiestādē. Administrators ir pieprasījis iesniegt konta pārskatu par pēdējiem 3 gadiem no ārzemju konta, bet situāciju apgrūtina tas, ka konts pirms repatriācijas ir slēgts, kā arī šobrīd Covid-19 dēļ parādnieks nav spējīgs aizlidot uz ārzemēm un saņemt konta pārskatu bankā. Administrators uzskata, ka tādējādi saistību dzēšanas plāns nav piemērojams, jo administrators nevar pārbaudīt darījumus. Ņemot vērā minēto, lūgts sniegt viedokli, kā šajā situācijā pareizi rīkoties parādniekam.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Lai maksātnespējas procesa norise būtu efektīva un likumīga, nepieciešama maksātnespējas procesā iesaistīto personu savstarpēja konstruktīva sadarbība.

Administratoram, pildot fiziskās personas maksātnespējas procesa administratora pienākumus, ir jāapzina parādnieka manta un saistības, pieprasot un saņemot ziņas no parādnieka (Maksātnespējas likuma 137. panta 3. un 4. punkts). Savukārt Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. un 4. punkts noteic administratora tiesības pieprasīt un saņemt no parādnieka fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju, kā arī iepazīties ar parādnieka finansiālo stāvokli un visiem dokumentiem, tos pieprasīt un saņemt.

Fiziskajai personai, vēršoties ar maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā, jāapzinās, ka pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas fiziskajai personai saskaņā ar Maksātnespējas likuma normām rodas gan tiesības, gan darbības ierobežojumi, gan arī pienākumi, kuri ir pildāmi labā ticībā. Maksātnespējas likuma 139. pantā ir noteikti parādnieka pienākumi bankrota procedūras laikā, tostarp pienākums sniegt administratoram maksātnespējas procesam nepieciešamās ziņas (Maksātnespējas likuma 139. panta 5. punkts).

No minētā izriet, ka administratoram ir tiesības un pienākums pieprasīt un saņemt no parādnieka nepieciešamo informāciju un dokumentus, lai apzinātu parādnieka mantu un saistības. Savukārt parādniekam ir pienākums sniegt administratora pieprasītās ziņas. No saņemtās informācijas un dokumentiem administratoram jāgūst skaidrs priekšstats par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Līdz ar to, ja administratora ieskatā nav saņemta izsmeļoša atbilde no parādnieka, administratoram ir tiesības atkārtoti pieprasīt informāciju par parādnieka veiktajiem darījumiem, mantu un saistībām.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Tātad fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir, ievērojot kreditoru mantiskās intereses, sniegt parādniekam otro iespēju – iespēju atjaunot maksātspēju un atgriezties civiltiesiskajā apritē kā pilnvērtīgam tās dalībniekam. Atšķirībā no piedziņas procedūras, ko veic zvērināts tiesu izpildītājs, fiziskās personas maksātnespējas process ir brīvprātīga procedūra, kas norit tieši parādnieka interesēs, jo pēc tās pabeigšanas parādnieks tiek atbrīvots no nesegtajām saistībām. Ņemot vērā minēto, jānorāda, ka ir būtiski, lai parādnieka rīcība maksātnespējas procesa ietvaros būtu labticīga, proti, lai parādnieks savas tiesības izlietotu un pienākumus pildītu labā ticībā un netaisnīgi neiedzīvotos.

Norādāms, ka fiziskās personas maksātnespējas process nav tikai otrās iespējas sniegšana maksātnespējīgam parādniekam, bet tam ir arī "audzinoša" funkcija – parādnieks maksātnespējas procesa laikā ir pakļauts dažādiem ierobežojumiem, un tam ir jāpilda zināmi nosacījumi, lai to izpildes rezultātā saņemtu atbrīvošanu no saistībām. Parādniekam ir jāapzinās viņam ar Maksātnespējas likumu uzliktie ierobežojumi un, gadījumā, ja kāds no ierobežojumiem tiek pārkāpts, fiziskās personas maksātnespējas process ir izbeidzams saskaņā ar Maksātnespējas likuma 153. pantā noteiktajiem ierobežojumiem.

Vienlaikus uzsverams, ka maksātnespējas procesa sekmīgas norises nodrošināšanai ir nepieciešama administratora un parādnieka konstruktīva sadarbība, un paša parādnieka interesēs ir sniegt administratoram nepieciešamo informāciju, lai vienlaikus novērstu jebkādas šaubas par iespējamiem ierobežojumiem maksātnespējas procesa norisē. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka konkrēto situāciju ir iespējams risināt, informējot administratoru par cēloņiem, kas šobrīd liedz iesniegt konta pārskatus.

• Nav pieļaujams, ka maksātnespējas procesa lietā atrodas dokumenti svešvalodā bez pievienotiem tulkojumiem valsts valodā, jo tādējādi netiek nodrošināta maksātnespējas procesa caurskatāmība.

Vai administratoram ir pienākums atzīt iesniegto kreditora prasījumu vācu valodā, ja kreditors ignorē atkārtotus lūgumus par kreditora prasījuma un tā pamatojošo dokumentu tulkojuma iesniegšanu latviešu valodā. Kā arī, vai var apgalvot, ka svešvalodā iesniegts prasījums neatbilst normatīvo aktu prasībām un būtu uzskatāms par trūkumu, kura novēršanu administrators var pieprasīt Maksātnespējas likuma 74. panta kārtībā un rezultātā sastādīt Maksātnespējas likuma 75. panta desmitajā daļā noteikto rakstveida lēmumu, kā pamatojumu prasījuma neatzīšanai norādot apstākli, ka prasījumam nav pievienots tulkojums latviešu valodā.

Saskaņā ar Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 55. panta 5. punktu kreditors savu prasījumu var iesniegt jebkurā Eiropas Savienības oficiālajā valodā. Vienlaikus administrators var lūgt kreditoram nodrošināt tulkojumu procedūras sākšanas dalībvalsts oficiālajā valodā. Katra dalībvalsts norāda, vai prasījuma iesniegšanas nolūkos tā akceptē kādu no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, kas nav šīs valsts oficiālā valoda. Tāpat jāmin, ka Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 preambulas 64. apsvērumā norādīts, ka sekas, ko rada nepilnīgu standarta veidlapu iesniegšana, reglamentē katras dalībvalsts tiesības. Līdz ar to jautājums, vai pieņemt tādu kreditora prasījumu, kas nav iesniegts maksātnespējas procedūras sākšanas valsts oficiālajā valodā, ir atstāts katras dalībvalsts kompetencē un to risina attiecīgās dalībvalsts normatīvie akti.

Administrators iesniegumā pamatoti norādīja, ka Maksātnespējas likumā nav noteikts, ka kreditora prasījumam jābūt iesniegtam valsts valodā. Arī Valsts valodas likuma 10. panta ceturtajā daļā noteikts, ka valsts un pašvaldību iestādes^[1], organizācijas un uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) no ārvalstīm saņemtos dokumentus var pieņemt un izskatīt bez tulkojuma valsts valodā. Attiecīgi atbilstoši Maksātnespējas likuma 67. panta 12. punktam administratoram ir tiesības pieprasīt, lai kreditors iesniedz noteiktā kārtībā apliecinātu sava prasījuma un to pamatojošo dokumentu tulkojumu valsts valodā, ja kreditora prasījums (un tā pamatojošie dokumenti) iesniegti svešvalodā. Līdz ar to secinām, ka kreditora prasījuma, kas saņemts no ārvalstīm, iesniegšana svešvalodā, nenodrošinot tulkojumu, nav tieši pretrunā normatīvajiem aktiem.

Vienlaikus kreditora prasījumam un tā pamatojošajiem dokumentiem jābūt tādiem, lai administrators atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajai daļai, pārbaudot kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām, varētu pieņemt motivētu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Ja arī administrators pietiekamā līmenī pārvalda attiecīgo svešvalodu, jāņem vērā, ka maksātnespējas procesā iesaistītajām personām, kā Maksātnespējas kontroles dienestam, tiesai, kreditoriem, nepieciešamības gadījumā jābūt iespējai pārliecināties par administratora pieņemtā lēmuma likumību. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā nav pieļaujams, ka maksātnespējas procesa lietā atrastos dokumenti svešvalodā bez pievienotiem tulkojumiem valsts valodā, jo tādējādi nebūtu iespējams īstenot efektīvu maksātnespējas procesu uzraudzību, tāpat arī netiktu nodrošināta maksātnespējas procesa caurskatāmība, ko paredz viens no maksātnespējas procesa pamatprincipiem – atklātības princips.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nepieciešams noskaidrot, kā administratoram rīkoties, ja kreditors ignorē administratora lūgumu nodrošināt sava prasījuma un to pamatojošo dokumentu tulkojumu valsts valodā. Kaut arī Maksātnespējas likumā noteikts, ka administratoram ir tiesības kreditoram pieprasīt sava prasījuma un to pamatojošo dokumentu tulkojumu valsts valodā, Maksātnespējas likums vai cits normatīvais akts neliedz administratoram pašam nodrošināt minēto dokumentu tulkojumu. Šajā gadījumā izmaksas par tulkojuma nodrošināšanu segs administrators. Saprotot, ka atkarībā no tā, kādā svešvalodā kreditora prasījums iesniegts, cik liels ir tulkojamo dokumentu apjoms, izmaksas var būt ievērojamas. Administrators var vienoties ar attiecīgo kreditoru, ka kreditors segs administratora izdevumus par tulkojuma nodrošināšanu, bet šāda vienošanās ir iespējama tikai tad, ja tam piekrīt abas puses. Līdz ar to jebkurā gadījumā pastāv risks, ka izmaksas par tulkojuma nodrošināšanu nāksies segt administratoram.

No iesniegumā ietvertās informācijas iegūta pārliecība, ka Administrators vairākkārt un bez vilcināšanās mēģināja sazināties ar Vācijas nodokļu administrāciju, lai izprasītu no kreditora nepieciešamo dokumentu tulkojumus un lai varētu pieņemt lēmumu par attiecīgā kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Ja kreditors izvēlas realizēt savas tiesības iesniegt kreditora prasījumu maksātnespējas procesa ietvaros, tad viņam būtu arī aktīvi jārīkojas, lai nodrošinātu, ka administratora rīcībā ir visa nepieciešamā informācija un pamatojošie dokumenti, lai viņš varētu pieņemt lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu. Tiesību zinātnē pausta atziņa, ka apstāklim, ka kreditors pēc administratora lūguma nav nodrošinājis iesniegto dokumentu tulkojumu, nevajadzētu radīt negatīvas tiesiskās sekas.^[2] Tomēr Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā šī tēze nevar tikt attiecināta uz visiem kreditoriem. Šajā gadījumā kreditors - Vācijas nodokļu administrācija, ir valsts iestāde, kurai visticamāk ir pieejami resursi, lai nodrošinātu nepieciešamo dokumentu tulkojumu latviešu valodā (to pierāda arī iesniegumā norādītais, ka kreditors kļūdaini iesniedza Administratoram kreditora prasījuma tulkojumu lietuviešu valodā).

Vienlaikus tikpat būtisks ir iesniegumā minētais apstāklis, ka Vācijas nodokļu administrācija ir parādnieka vienīgais kreditors. Līdz ar to jautājuma atrisināšana par konkrētā kreditora prasījuma pamatotību ir tieši saistīta ar to, cik ātri un vai vispār tiks sasniegts attiecīgā maksātnespējas procesa mērķis. Fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Ja Administrators izvēlas netulkot Vācijas nodokļu administrācijas kreditora prasījumu un tā pamatojošos dokumentus un attiecīgi neatzīt šo prasījumu, tad vienlaikus arī tiks izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, jo netiks atzīts neviens kreditora prasījums (Maksātnespējas likuma 150. panta trešā daļa). Šajā gadījumā Administratoram jāizvērtē, vai ieguvums, kas tiks sasniegts, nodrošinot kreditora prasījuma tulkojumu un pieņemot lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu (īstenots fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis, uzturēts komerctiesiskās apgrozības ātrums), atsver tās izmaksas, ko radīs tulkojuma nodrošināšana. Kā arī Administrators var vērtēt, cik liela ir iespējamība, ka tulkojuma nodrošināšanas izmaksas varētu segt kreditors. Administrators, nodrošinot kreditora prasījuma un to pamatojošo dokumentu tulkojumu, rīkojas tā, lai radītu pēc iespējas mazākas izmaksas, bet vienlaikus īstenotu mērķi – pieņemt motivētu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu, nodrošinot, ka par šī lēmuma likumību var pārliecināties maksātnespējas procesā iesaistītās personas.^[3]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 75. pantu pieņemt lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu, daļēju atzīšanu ir administratora ekskluzīvajā kompetencē, līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests nevar šo lēmumu pieņemt Administratora vietā. Vienlaikus, apkopojot iepriekš minēto, Administrators nevarētu pamatot lēmumu par kreditora prasījuma neatzīšanu tikai ar apstākli, ka nav nodrošināts kreditora prasījuma un tā pamatojošo dokumentu tulkojums. Administratoram, pieņemot lēmumu, nepieciešams izvērtēt konkrētās situācijas apstākļus - gan kreditora iespējas nodrošināt šādu tulkojumu, ar kādām izmaksām Administratoram būtu jārēķinās, lai nodrošinātu tulkojumu, kā Administratora lēmums nenodrošināt attiecīgā kreditora prasījuma tulkojumu ietekmē parādnieka maksātnespējas procesa mērķu sasniegšanu.

[1] Valsts iestāde plašākā nozīmē kā publisko personu kopums aptver arī administratorus, kas kā valsts amatpersonas ir ar publisko varu apveltīti tiesību subjekti, kuriem valsts ar tiesību normām nodevusi konkrētu valsts funkciju izpildi – maksātnespējas procesa administrēšanu. Skatīt Danovskis E., Briede J. Publisko tiesību subjektu civiltiesiskais statuss. Pieejams: http://www.tzpi.lu.lv/files/2014/09/Danovskis_Briede_Publisko_tiesibu_subjektu_civiltiesiskais_statuss.pdf [aplūkots 04.03.2021.]

[2] Wessels, B. International Insolvency Law. Denventer: Kluwer Law International, 2012, p. 820.

[3] Wessels B., Virgós M. European Communication and Cooperation Guidelines for Cross-border Insolvency. P. 55 – 56. Pieejams: https://www.insol-europe.org/download/documents/1113 [aplūkots 11.03.2021.]

• Darījuma deklarēšanas fakta pārbaude ir viens no pamatojošiem pierādījumiem, lai administrators spētu pieņemt tiesisku lēmumu.

Vai administratoram ir tiesības un/vai pienākums vērtēt parādnieka darbības saistībā ar saņemto aizdevumu deklarēšanu VID.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajā daļā un 75. panta pirmajā daļā noteiktajam, administratoram ir pienākums pārbaudīt kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām, kā arī pēc kreditoru prasījumu pārbaudes pieņemt pamatotu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Līdz ar to administratora lēmumam ir jābūt tiesiskam un jāatbilst faktiskajiem apstākļiem, lai nodrošinātu gan atsevišķu kreditoru, gan kreditoru kopuma aizsardzību, jo no administratora lēmuma ir atkarīgs katra kreditora apmierināmā prasījuma apmērs un prasījuma apmierināšanas kārtība.

Savukārt Maksātnespējas likuma 73. pantā ir uzskaitīta kreditora pieteikumā norādāmā informācija, kura administratoram nepieciešama pamatota lēmuma pieņemšanai attiecībā uz iesniegto kreditora prasījumu. Savukārt no Maksātnespējas likuma 73. panta sestās daļas izriet, ka administratoram ir pienākums pirms lēmuma par kreditora prasījumu pieņemšanas pārbaudīt, vai kreditora iesniegtie prasījumu pamatojošie dokumenti apliecina prasījuma pamatotību.

Attiecīgi, lai ievērotu Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto, administratoram jāizvērtē kreditora prasījuma pamatotība, balstoties uz kreditora iesniegtajiem prasījumu pamatojošiem dokumentiem, administratoram pieejamiem parādnieka dokumentiem, vai saskaņā ar Maksātnespējas likuma 27. panta pirmo daļu nepieciešamības gadījumā pieprasot papildu informāciju. Tādējādi, lai nodrošinātu objektīvu katra kreditora interešu ievērošanu, administrators lēmumu par kreditoru prasījumu atzīšanu pieņem, pārbaudot visu tam pieejamo informāciju par konkrēto saistību. Turklāt administrators ir tiesīgs pieprasīt papildu pierādījumus, ja administratora ieskatā jau iesniegtie pierādījumi nav bijuši pietiekami kreditora prasījuma atzīšanai.

Līdz ar to tikai administratora ekskluzīvā kompetencē ir izvērtēt, vai viņa rīcībā esošie dokumenti ir pietiekami, lai izlemtu jautājumu par kreditora prasījuma atzīšanu. Turklāt Maksātnespējas likuma 75. panta astotā daļa noteic, ja administratora rīcībā nonāk jaunatklāti apstākļi vai dokumenti par kreditora prasījumu, par kuru jau ir pieņemts lēmums, administrators šo lēmumu ir tiesīgs grozīt vai atcelt, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad šajā likumā noteiktajā kārtībā sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Atceļot sākotnējo lēmumu, administrators pieņem jaunu lēmumu šajā pantā noteiktajā kārtībā, ievērojot šā likuma 73. pantā noteikto kreditoru prasījumu pieteikšanas termiņu.

Savukārt gadījumā, kad kreditoram ir iebildumi par administratora lēmumu par cita kreditora prasījuma atzīšanu, tad saskaņā ar Maksātnespējas likuma 80. panta otro daļu kreditors ir tiesīgs administratora lēmumu par cita kreditora prasījuma atzīšanu vai daļēju atzīšanu pārsūdzēt tiesā minētajā normā noteiktajā termiņā.

Nodokļu reglamentējošajos normatīvajos aktos ir skaidri noteikts, kādos gadījumos aizdevuma saņēmējam ir obligāts pienākums aizdevumu deklarēt VID. Proti, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8.¹ panta piektās daļas 2. punkts noteic, ka informāciju VID par viena aizdevēja taksācijas gada laikā fiziskajai personai izsniegtajiem aizdevumiem, kuru apmērs (to kopsumma) vienai fiziskajai personai pārsniedz 15 000 euro, vai par aizdevumiem, kuru apmērs (to kopsumma) pirmstaksācijas gadā nepārsniedza 15 000 euro, bet kopā ar taksācijas gadā izsniegto aizdevumu pārsniedz 15 000 euro, kā arī informāciju par noslēgto aizdevuma līgumu un aizdevuma apmēru līdz pēctaksācijas gada 1. jūnijam Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā sniedz - maksātājs jeb pati fiziskā persona - aizdevuma ņēmēja, ja aizdevējs ir fiziskā persona - rezidents, kas aizdevumu nesniedz savas saimnieciskās darbības ietvaros, vai nerezidents, vai citos gadījumos.

Turklāt, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8.¹ panta ceturtā daļa paredz, ja aizdevuma līgums ir noslēgts ar nerezidentu, kurš nav citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts rezidents, un aizdevējs atrodas, ir izveidots vai nodibināts valstī, ar kuru Latvijai nav noslēgta un stājusies spēkā konvencija par nodokļu dubultās neuzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu, vai zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijā, aizdevumam jābūt noslēgtam notariālā akta formā.

Tāpat likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" ir ietverti nosacījumi, kuriem iestājoties, izsniegtais aizdevums fiziskai personai tiek klasificēts kā tās ienākums, kam piemērojams iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kā arī precizēts kam un kādos gadījumos minētais nodoklis ir jāmaksā. Proti, atbildīgā persona par iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksu tiek noteikta, ņemot vērā, vai aizdevuma līgums atbilst likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" noteiktajiem kritērijiem. Atkarībā no tā, vai aizdevuma līgums atbilst vai neatbilst noteiktiem nosacījumiem, par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksu ir atbildīgs aizdevuma ņēmējs vai aizdevējs.^[1]

Savukārt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 139. pants noteic soda naudas piemērošanas nosacījumus par skaidras naudas darījumu deklarēšanas nosacījumu un lietošanas ierobežojumu neievērošanu.

Ņemot vērā iepriekš minēto secināms, ka administratoram kreditora prasījuma izvērtēšanas procesā ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums vērtēt parādnieka darbības saistībā ar saņemto aizdevumu deklarēšanu VID, jo nodokļu regulējošās tiesību normas skaidri noteic, kādos gadījumos aizdevuma saņēmējam aizdevums ir jādeklarē obligāti. Savukārt administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likumā piešķirto pilnvaru apjomu ir saistoši arī citos normatīvajos aktos paredzētie noteikumi, jo īpaši, ja šādas darbības sekmē pamatota lēmuma pieņemšanu par kreditora prasījuma atzīšanu vai neatzīšanu. Respektīvi - darījuma deklarēšanas fakta pārbaude ir viens no pamatojošiem pierādījumiem, lai administrators spētu pieņemt tiesisku lēmumu.

Papildus jāuzsver, ka tiesu praksē ir vairākkārt akcentēta prasība parādniekam pildīt pienākumus godprātīgi un parādnieka darbību kopumam gan pirms, gan maksātnespējas procesā ir jābūt atbilstošam šim kritērijam. Līdz ar to, ja parādnieks nav deklarējis aizdevumu VID, kaut gan saskaņā ar nodokļu regulējošām tiesību normām aizdevums bija jādeklarē, tad parādnieks nav rīkojies atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam. Turklāt šādas rīcības sekas vienlaikus rada ne tikai jaunas saistības, jo kā norādīts iepriekš, par nodokļu regulējošo tiesību normu pārkāpumiem ir paredzēts naudas sods, bet arī liek apšaubīt parādnieka rīcības godprātību, kā arī kreditora prasījuma īstumu. Turklāt nav nozīmes iesniegumā norādītajam apstāklim, ka parādnieks konkrētās saistības ir norādījis pieteikumā tiesai par maksātnespējas procesa pasludināšanu, jo atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁷ panta otrajai daļai tiesa, pasludinot fiziskās personas maksātnespējas procesu parādniekam, nevērtē kreditora prasījuma pamatotību pēc būtības, bet pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas kreditoru prasījumu pamatotības pārbaude ietilpst ekskluzīvā administratora kompetencē.

[1] Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8.¹ panta astotā un devītā daļa. Skatīt: Valsts ieņēmumu dienesta metodiskais materiāls. Ienākumam pielīdzināmais aizdevums.

Pieejams: http://www.vid.gov.lv/sites/default/files/mm_ienakumiem_pielidzinamie_aizdevumi2021.pdf.

• Ja administrators saņem ziņas par kreditora prasījuma apmēra izmaiņām, tad saskaņā ar Maksātnespējas likumu administratoram ir jāveic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā.

1) vai administratoram ir pienākums veikt grozījumus kreditoru prasījumu reģistrā, precizējot kreditora parāda apmēru.

2) kādā veidā veikt grozījumus, ja EMUS ir paredzēts norādīt summu, no kuras kreditors atteicās,^[1] bet kreditors šo summu paziņojumā nav norādījis.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 78. panta pirmajai daļai administrators kārto kreditoru prasījumu reģistru. No minētās tiesību normas nepārprotami izriet, ka kreditoru prasījumu reģistra kārtošana, t.sk. izmaiņu veikšana, ir administratora ekskluzīvā kompetence. Kreditoru prasījumu reģistrā tiek ierakstītas ziņas, kas noteiktas šā panta otrajā daļā (t.sk. izmaiņas kreditoru prasījuma apmērā) un minētās ziņas ir pieejamas tikai maksātnespējas procesā iesaistītajām personām.

Ņemot vērā minēto secināms, ka, ja administrators saņem ziņas par kreditora prasījuma apmēra izmaiņām, tad saskaņā ar Maksātnespējas likuma 78. panta pirmo daļu un otrās daļas 6. punktu administratoram ir jāveic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā minēto izmaiņu veikšana ir būtiska, lai nodrošinātu atklātības principa (Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punkts) ievērošanu. Vienlaikus, ja kreditora prasījuma apmēra izmaiņas ir saistītas ar to, ka parādnieks pilda fiziskās personas saistību dzēšanas plānu, tad izmaiņas kreditoru prasījuma reģistrā nav jāveic.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 78. panta ceturto daļu administrators piecu dienu laikā paziņo par izmaiņām kreditoru prasījumu reģistrā kreditoriem, parādnieka pārstāvim, Maksātnespējas kontroles dienestam un tiesai, kurā pasludināts attiecīgais maksātnespējas process.

Lai veiktu izmaiņas EMUS, nepieciešams noskaidrot, kādas darbības pēc būtības veiktas ar attiecīgo kreditoru prasījumu. Administratoram ir jāizvērtē, vai attiecīgais kreditora prasījums ir samazināts, jo, piemēram, segts ārpus maksātnespējas procesa, līdz ar to kreditors atsakās no daļas prasījuma. Tādā gadījumā administratoram EMUS kreditora prasījuma kartiņā darbību sarakstā jāpievieno jauna darbība "Kreditors atteicies no prasījuma" un jānorāda summa, par kuru izmainījies atzītais kreditora prasījums. Piemēram, ja administrators sākotnēji ir atzinis kreditora prasījumu par 100,00 euro (galvenais prasījums) un ir saņēmis informāciju no kreditora, ka atlikušais prasījuma apmērs ir 60,00 euro, tad laukā "Izmaiņas galvenā prasījuma apmērā" ir jānorāda 40,00 euro (100,00 - 60,00 = 40,00). Atlikušo atzīto prasījuma apmēru EMUS aprēķinās automātiski. Vienlaikus jāņem vērā, ka katrā konkrētā gadījumā apstākļi var būt dažādi, tāpēc neskaidru apstākļu gadījumā būtu jālūdz kreditoram precizēt summu, par kuru samazināts kreditora prasījums (nevis tikai norādīt atlikušo prasījuma apmēru).

Tāpat svarīgi noskaidrot, vai kreditora norādītais kreditora prasījuma samazinājums būtu uzskatāms par kreditora prasījuma apmierināšanu. Piemēram, kreditors norāda, ka atlikušā prasījuma apmērs ir samazinājies no 60,00 euro uz 50,00 euro, jo parādnieks veica kārtējo saistību dzēšanas plānā paredzēto maksājumu. Secināms, ka atzītā prasījuma apmērs pēc būtības nav mainījies, bet prasījums ir apmierināts daļēji. Šādā gadījumā administratoram EMUS kreditora prasījuma kartiņā nebūtu jāprecizē kreditora prasījuma informācija, jo kreditora prasījums segts saistību dzēšanas procedūras laikā. Ja kreditora prasījums tiktu segts bankrota procedūras laikā (piemēram, no naudas līdzekļiem, kas iegūti pārdodot parādniekam piederošu mantu), tad EMUS kreditora prasījuma kartiņā darbību sarakstā būtu jāpievieno jauna darbība "Apmierināts" un jānorāda summa (konkrētajā piemērā 10,00 euro), par kuru apmierināts kreditora prasījums.

[1] EMUS metodiskie norādījumi, 14. lpp. "kreditors atteicies no prasījuma".

• Pieteikums par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu parādnieka nāves gadījumā saistību dzēšanas procedūras laikā ir pamatojams ar Civilprocesa likuma 223. panta 7. punktu. Nevar pieļaut situāciju, ka, neskatoties uz parādnieka nāvi, tiek turpināts fiziskās personas maksātnespējas process.

1) vai no Maksātnespējas likuma 150. panta septītās daļas izriet, ka, ja parādnieks nomirst bankrota procedūras laikā, tad bankrota procedūra izbeidzama tajā pašā brīdī un neatkarīgi no tā, vai visa manta ir pārdota?

2) vai administratoram būtu jāpārdod manta, ja parādnieks nomirst bankrota procedūras laikā un administrators ir ņēmis mantu savā pārvaldījumā?

3) vai administratoram būtu jāpārdod manta, ja parādnieks nomirst saistību dzēšanas procedūrā un viņam ir palikusi ienākumu gūšanai būtiski nepieciešamā manta vai vienīgais mājoklis?

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Savukārt šā panta otrajā daļā noteikts, ka fizikās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 150. panta septīto un astoto daļu tiesa izbeidz bankrota procedūru, vienlaikus izbeidzot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja parādnieks ir miris. Šajā gadījumā administratoram ir pienākums iesniegt tiesai pieteikumu par bankrota procedūras izbeigšanu. Savukārt Maksātnespējas likums neparedz, kādas darbības administratoram ir jāveic, ja parādnieks ir miris saistību dzēšanas procedūras laikā.

Tajā pašā laikā atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā.

Ņemot vērā, ka Maksātnespējas likums nenosaka kārtību, kādā ir izbeidzams fiziskās personas maksātnespējas process, ja parādnieks ir miris saistību dzēšanas procedūras laikā, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā šādā gadījumā ir piemērojams Civilprocesa likuma 223. panta 7. punkts. Proti, minētā tiesību norma paredz, ka tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja mirusi fiziskā persona, kura ir viena no pusēm lietā, un apstrīdētā tiesiskā attiecība nepieļauj tiesību pārņemšanu. Jāņem vērā, ka maksātnespējas procedūra īstenojama kā tiesiska rakstura pasākumu kopums konkrētai fiziskai personai ar mērķi atjaunot konkrētās personas maksātspēju un šā procesa tiesību pārņemšana citai personai netiek pieļauta. Tādējādi pieteikums par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu parādnieka nāves gadījumā saistību dzēšanas procedūras laikā būtu pamatojams ar Civilprocesa likuma 223. panta 7. punktu.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administrators saskaņā ar Maksātnespējas likumā minētajiem principiem nevar pieļaut situāciju, ka, neskatoties uz parādnieka nāvi, tiek turpināts fiziskās personas maksātnespējas process. Tādējādi administratoram, konstatējot, ka parādnieks ir miris, jebkurā maksātnespējas procesa stadijā ir pienākums nekavējoties iesniegt tiesai pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 363.³⁶ pantu.

Tāpat Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā gan bankrota procedūras laikā, gan saistību dzēšanas procedūras laikā pēc parādnieka nāves viņa manta nebūtu atsavināma fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros. Proti, tiesību doktrīnā ir atzīts, ka mantojuma tiesība rodas mantojuma atstājēja nāves brīdi [..].[1] Līdz ar to parādnieka mantas atsavināšana fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros pēc viņa nāves, iespējams, varētu aizskart mantinieku tiesības.

[1] Gencs Z., Mantošana. Zinātniski praktisks komentārs. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 15. lpp.

• Administratoram ir tiesības fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros pieprasīt no parādnieka - fiziskās personas - identifikācijas anketas aizpildīšanu, jo likumdevējs ir piešķīris administratoram tiesības pieprasīt un arī saņemt jebkuru informāciju, kurai ir nozīme konkrētā maksātnespējas procesā.

1) vai likumdevējs ir deleģējis administratoram tiesības fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros pieprasīt no parādnieka fiziskās personas identifikācijas anketas aizpildīšanu?

2) vai likumdevējs ir uzlicis par pienākumu fiziskai personai bankrota procedūras laikā, pēc administratora pieprasījuma, aizpildīt fiziskās personas identifikācijas anketu?

Fiziskās personas maksātnespējas process ir veids, kā persona administratora uzraudzībā un maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā pēc iespējas pilnīgāk apmierinot kreditoru prasījumus var atjaunojot maksātspēju. Līdz ar to, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi, administratoram Maksātnespējas likumā noteiktais pilnvarojums paredz plašu tiesību un pienākumu loku, tajā skaitā pieprasīt un saņemt no parādnieka informāciju (Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. punkts un 137. panta 4. punkts).

Atbilstoši NILLTPFNL 3. panta pirmās daļas 13. punktam administratori ir NILLTPFNL subjekti.

NILLTPFNL 1. panta ceturtajā punktā ir definēts jēdziens "klients". Attiecīgi klients ir juridiskā vai fiziskā persona vai juridisks veidojums, vai šādu personu apvienība, vai veidojumu apvienība, kuram likuma subjekts sniedz pakalpojumu vai pārdod preci.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību, ka, lai noteiktu administratora klientu loku atbilstoši NILLTPFNL noteiktajam jēdzienam "klients", administratoram nepieciešams vērtēt faktiskos un tiesiskos apstākļus kopsakarā ar klienta pazīmēm un maksātnespējas procedūru specifiku.

Tā kā administratoram ir pienākums nodrošināt NILLTPFNL regulējuma prasību ievērošanu, tad secināms, ka administratoram ir tiesības fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros pieprasīt no parādnieka - fiziskās personas - identifikācijas anketas aizpildīšanu, jo likumdevējs ir piešķīris administratoram tiesības pieprasīt un arī saņemt jebkuru informāciju, kurai ir nozīme konkrētā maksātnespējas procesā.

Attiecīgi fiziskai personai bankrota procedūras laikā, pēc administratora pieprasījuma, ir jāaizpilda fiziskās personas identifikācijas anketa. Tāpat Maksātnespējas likuma 139. panta 5. punkts noteic, ka parādniekam ir pienākums sniegt administratoram maksātnespējas procesa norisei nepieciešamās ziņas. Vienlaikus norādāms, ka maksātnespējas procesa sekmīgas norises nodrošināšanai ir nepieciešama administratora un parādnieka konstruktīva sadarbība un paša parādnieka interesēs ir sniegt administratoram nepieciešamo informāciju, lai vienlaikus novērstu jebkādas šaubas par iespējamiem ierobežojumiem maksātnespējas procesa norisē.

Papildus norādāms, ka atbilstoši NILLTPFNL 45. panta pirmās daļas 10. punktam administratorus NILLTPFNL prasību izpildē uzrauga un kontrolē Administratoru asociācija.

Tā kā atbilstoši NILLTPFNL par uzraudzības un kontroles institūciju administratoriem ir noteikta Administratoru asociācija un administratoru iekšējās kontroles sistēmas instrukcijas izstrāde ir Administratoru asociācijas ekskluzīvā kompetence, tad gadījumā, ja ir neskaidrības attiecībā uz iesniegumā minētās anketas saturu, tad Maksātnespējas kontroles dienests aicina vērsties Administratoru asociācijā, kas ir atbildīga par NILLTPFNL likuma normu piemērošanu un administratoru iekšējās kontroles sistēmas instrukcijas izstrādi atbilstoši NILLTPFNL likuma jēgai un mērķim.

• Ja Administrators bankrota procedūras ietvaros nav sastādījis galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu un tas nav ticis nodots kreditoru un tiesas izvērtēšanai, tad administrators nav tiesīgs saņemt atlīdzību par atgūto mantu, lai arī ir veicis darbības tās atgūšanai, un nav pamata segt izmaksas, kas radušās bankrota procedūras laikā.

1) kam Administratoram ir jāizmaksā bankrota procedūras laikā no Parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas iegūtie naudas līdzekļi – kreditoriem vai jānodod Parādniekam kā viņam piederoša manta?

2) ja naudas līdzekļi ir jāizmaksā kreditoriem, vai Administratoram, ņemot vērā, ka Parādnieka maksātnespējas process ir izbeigts, ir jāsastāda galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts, nosakot kreditoru prasījumu segšanas kārtību, kā arī pārskats par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem, vai, iespējams, par naudas līdzekļu nodošanu atpakaļ Parādniekam jāpaziņo Maksātnespējas likuma 81. panta kārtībā? Vai kreditoriem būtu tiesības iebilst pret maksātnespējas procesa izmaksām?

3) ja naudas līdzekļi ir jāizmaksā (jānodod) parādniekam, vai Administratoram ir jāinformē kreditori par naudas līdzekļu nodošanu atpakaļ Parādniekam un jāsastāda galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts un jāsniedz pārskats par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem vai, iespējams, par naudas līdzekļu nodošanu atpakaļ Parādniekam jāpaziņo Maksātnespējas likuma 81. panta kārtībā? Vai kreditoriem būtu tiesības iebilst pret maksātnespējas procesa izmaksām?

4) vai Administrtors ir tiesīgs aprēķināt sev atlīdzību par mantas pārdošanu? Ja atlīdzība ir aprēķināma un atlikušie naudas līdzēkļi ir nododami Parādniekam (nevis izmaksājami kreditoriem), vai administratora atlīdzība ir aprēķināma pēc formulas (450,00 – 2,95) x 10% vai 450,00 x 10% (jo nav summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem)?

Maksātnespējas likuma 111. panta pirmā daļa (ievērojot Maksātnespējas likuma 128. panta pirmo daļu)^[1] noteic, ka administrators divu mēnešu laikā no juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas sastāda parādnieka mantas pārdošanas plānu vai ziņojumu par parādnieka mantas neesamību. Ziņojums par mantas neesamību tiek sastādīts, ja administrators konstatē, ka parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru (Maksātnespējas likuma 112. panta pirmā daļa). Līdz ar to likumdevējs ir paredzējis, ka administratoram divu mēnešu laikā no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas ir pienākums sastādīt vai nu parādnieka mantas pārdošanas plānu, ja bankrota procedūras ietvaros ir veicama parādnieka mantas pārdošana, vai ziņojumu par mantas neesamību.

Maksātnespējas procesa gaitā administratora sastādīti dokumenti primāri pilda kreditoru informēšanas funkciju, nodrošinot parādnieka kreditoriem informāciju par administratora veiktajām un plānotajām darbībām maksātnespējas procesa ietvaros un nodrošinot kreditoriem tiesības izteikt iebildumus vai priekšlikumus attiecībā uz maksātnespējas procesa norisi. Ziņojums par mantas neesamību ir pielīdzināms mantas pārdošanas plānam, jo pēc būtības abi minētie dokumenti atbilst vienam dokumentu tipam, kas tiek sastādīts, izvērtējot parādnieka mantisko stāvokli.

Maksātnespējas likuma 147. panta pirmā daļa noteic, ka pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes administrators 15 dienu laikā sastāda un nosūta visiem kreditoriem galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu, nosakot kreditoru prasījumu segšanas kārtību, kā arī pārskatu par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem.

Savukārt Maksātnespējas likuma 149. panta pirmā daļa noteic, ka paziņojumu par bankrota procedūras pabeigšanu administrators nosūta kreditoriem un parādniekam ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc tam, kad ir pabeigta parādnieka mantas pārdošana un atgūšana (144. pants).

No iepriekš minētā izriet, ka administratoram bankrota procedūras ietvaros ir jāveic Maksātnespējas likumā noteiktās nepieciešamās secīgās darbības, kas ir nesaraujami saistītas ar Maksātnespējas likumā noteikto procedūru un to pavadošo dokumentu sastādīšanu.

No Maksātnespējas likuma 171. un 172. panta var secināt, ka galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts ietver ziņas par administratora atlīdzības apmēru bankrota procedūras ietvaros un maksātnespējas procesa izmaksām, kā arī saskaņā ar Maksātnespējas likuma 147. panta pirmo daļu, ja ir notikusi parādnieka mantas pārdošana, administrators arī norāda kreditoru prasījumu segšanas kārtību.

Savukārt kreditoriem izmaksājamo summu ir iespējams noteikt tikai pēc tam, kad ir pabeigta parādnieka mantas atgūšana un pārdošana, jo tikai pēc minēto darbību veikšanas  administrators var aprēķināt izdevumu kopējo apmēru, kas savukārt ļauj precīzi aprēķināt administratora atlīdzību un kreditoriem izmaksājamo naudas līdzekļu apmēru un attiecīgi sastādīt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu.

Līdz ar to secināms, ka galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts ir pamatdokuments naudas līdzekļu sadalei bankrota procedūras ietvaros un turpmākai bankrota procedūras pabeigšanai, kas atbilstoši Maksātnespējas likuma 147. panta pirmajai daļai ir pakļauts kreditoru kontrolei un saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.³⁰ panta pirmo daļu - tiesas kontrolei.

Attiecīgi gadījumā, ja administrators bankrota procedūras ietvaros nav sastādījis galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu un tas nav ticis nodots kreditoru un tiesas izvērtēšanai, tad secināms, ka administrators nav tiesīgs saņemt atlīdzību par atgūto mantu, lai arī ir veicis darbības tās atgūšanai, un nav pamata segt izmaksas, kas radušās bankrota procedūras laikā.

Savukārt fiziskās personas bankrota procedūras izbeigšanas sekas, ja vienlaikus ir izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, atbilstoši Maksātnespējas likuma 151. panta pirmajai daļai paredz, ka izbeidzas Maksātnespējas likumā paredzētās administratora tiesības un Maksātnespējas likumā paredzētie ierobežojumi parādnieka rīcībai ar savu mantu. Līdz ar to, ja ar tiesas lēmumu ir izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, tad administratora pilnvaras konkrētā maksātnespējas procesā izbeidzas un administrators vairs nav tiesīgs sastādīt jebkādus dokumentus saistībā ar konkrēto maksātnespējas procesu.

Tāpat no Maksātnespējas likuma 151. panta pirmajā daļā noteiktā izriet, ka naudas līdzekļi, kuri ir administratora rīcībā un nav tikuši sadalīti atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktaji kārtībai, izbeidzot fiziskās personas bankrota procedūru, vienlaikus izbeidzot maksātnespējas procesu, ir nododami parādniekam kā viņam piederoša manta.

[1] Fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot šīs nodaļas noteikumus.

• Administratoram ir pienākums izvērtēt, vai attiecībā uz fiziskās personas maksātnespējas procesu nepastāv Maksātnespējas likumā noteiktie ierobežojumi un administrators ir kompetents patstāvīgi izlemt, kāda informācija ir nepieciešama konkrētu apstākļu noskaidrošanai.

 1) lūgts sniegt viedokli par Maksātnespējas likuma 27. panta interpretāciju, proti, par administratora tiesībām pieprasīt un saņemt informāciju no komersanta (lidsabiedrības).

2) vai administratora norādītais informācijas pieprasīšanas mērķis – noskaidrot, vai parādnieks ir sniedzis patiesas ziņas, norādot Latviju par savu galveno interešu centru, var tikt sasniegts, pieprasot informāciju vienam komersantam (lidsabiedrībai).

Fiziskās personas maksātnespējas process ir veids, kā persona administratora uzraudzībā un maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā var atjaunot maksātspēju un pēc saistību dzēšanas procedūras beigām tikt atbrīvota no parādsaistībām. Tomēr, šādu tiesisko aizsardzību var baudīt persona, kura pati ir bijusi godprātīga un uz kuru nevar attiecināt Maksātnespējas likumā noteiktos ierobežojumus.

Maksātnespējas likuma 130. panta un 153. pantā minēto maksātnespējas procesa ierobežojumu pamatā ir starptautiskā praksē plaši akceptēts princips, ka "otrā iespēja" pienākas tikai labticīgiem parādniekiem. Tā kā parādnieka atbrīvošana no pārmērīgām saistībām notiek, kreditoriem zaudējot nesegtos prasījumus pret parādnieku, būtu netaisnīgi no kreditoriem prasīt šādu pametumu, ja parādnieks ir nelabticīgs.[1]

Pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas, parādnieka godprātības izvērtējums attiecībā uz nepatiesas informācijas sniegšanu ir izdarāms tālākā maksātnespējas procesa gaitā, kad administratoram ir jāveic darbības attiecīgo apstākļu noskaidrošanai un, administratoram konstatējot, ka pastāv maksātnespējas procesa ierobežojumi atbilstoši Maksātnespējas likuma 130. pantam, maksātnespējas process ir izbeidzams likumā noteiktajā kārtībā.

Savukārt likumdevējs ir piešķīris administratoriem Maksātnespējas likuma 27. pantā noteiktās tiesības pieprasīt un saņemt informāciju, lai administrators nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Līdz ar to administrators atbilstoši Maksātnespējas likumā piešķirtajai kompetencei izvērtē, kādu informāciju ir nepieciešams pieprasīt konkrētu apstākļu noskaidrošanai un attiecīgi vēršas pie konkrētas kompetentās personas vai institūcijas. Lai arī Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punktā nav sniegts detalizēts kompetento personu un institūciju uzskaitījums, tomēr izšķirošais apstāklis ir minēto subjektu rīcībā esošā informācija, kas saistīta ar fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi. Tā, piemēram, konkrētajā gadījumā administratora pieprasījums un tā pamatojums attiecas uz apstākļu noskaidrošanu saistībā ar fiziskajai personai noteikto galveno interešu centru Latvijā un, neapšaubāmi, tikai administratora rīcībā ir informācija, kādēļ konkrētajā gadījumā viņam ir būtiski saņemt informāciju no viena komersanta (lidsabiedrības).

Saistībā ar minēto būtiski uzsvērt, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁷ panta 4.³ daļai Latvijai ir piekritība uzsākt Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 1. punktā noteikto maksātnespējas procedūru. Par šo tiesas lēmumu parādnieks vai kreditors saskaņā ar Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 5. pantu var iesniegt blakus sūdzību 30 dienu laikā no lēmuma pasludināšanas dienas. Blakus sūdzības iesniegšana neaptur maksātnespējas procedūras uzsākšanu. Tādējādi tiek nodrošināts, ka maksātnespējas process, kas pasludināts uz parādnieka tiesai sniegtas informācijas pamata, var tikt izbeigts, ja kreditori iesniedz ziņas un pierādījumus, kas pamatoti norāda uz parādnieka galveno interešu centra atrašanos citā dalībvalstī. Tomēr administrators neietilpst to subjektu lokā, kuram ir tiesības apstrīdēt šādu tiesas lēmumu, bet šāds lēmums neizslēdz iespēju, ka administrators, sākot pildīt amata pienākumus parādnieka maksātnespējas procesā, konstatē apstākļus, kuri rada pamatotas šaubas par parādnieka godprātību saistībā ar nepatiesas informācijas sniegšanu attiecībā uz parādnieka galveno interešu centra atrašanos citā dalībvalstī. Tādā gadījumā administratoram ir pienākums šādus apstākļus pārbaudīt un, ja pēc saņemtās informācijas apstiprinās fakts, ka parādnieks ir sniedzis nepatiesu informāciju, tad administratoram ir pamats rīkoties atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁹ panta pirmajai un otrajai daļai, kura noteic, ka pēc administratora pieteikuma tiesa lemj par bankrota procedūras izbeigšanu un pieteikumā par bankrota procedūras izbeigšanu administrators norāda bankrota procedūras izbeigšanas pamatu. Attiecīgi saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²⁹ trešo daļu tiesa izbeidz bankrota procedūru, ja konstatē ierobežojumus fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanai.

Rezumējot iepriekš minēto Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, tā kā administratoram ir pienākums izvērtēt, vai attiecībā uz fiziskās personas maksātnespējas procesu nepastāv Maksātnespējas likuma 130. pantā noteiktie ierobežojumi un administrators ir kompetents patstāvīgi izlemt, kāda informācija ir nepieciešama konkrētu apstākļu noskaidrošanai, tad vēršanās pie viena komersanta (lidsabiedrības) ar pamatotu informācijas pieprasījumu ir samērīga ar Maksātnespējas likumā noteiktajām administratora vispārīgām tiesībām pieprasīt informāciju.

[1] Civilprocesa likuma komentāri. II daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā.- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 515. lpp. 

• Ja administrators konstatējis, ka cesiju apliecinošie dokumenti atbilst normatīvo aktu prasībām, administrators veic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, aizstājot agrāko kreditoru ar jauno.

Vai administratoram, pēc saistību dzēšanas procedūras pasludināšanas saņemot informāciju par prasījuma tiesību cesiju, ir pienākums izdarīt izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, reģistrējot izmaiņas kreditoru sastāvā un aizstājot agrāko kreditoru ar jauno?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Vēršama uzmanība, ka saistību dzēšanas procedūras pasludināšana nenoliedzami samazina administratora pienākumu un tiesību apjomu, vienlaikus jāņem vērā, ka administratoram jāpilda Maksātnespējas likumā 26. pantā minētie vispārīgie pienākumi, t.sk., nepieciešamības gadījumā jāizvērtē par izmaiņu veikšanu kreditoru prasījumu reģistrā, ņemot vērā, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 78. panta pirmo daļu kreditoru prasījumu reģistra kārtošana ir administratora ekskluzīvā kompetence.

Attiecībā uz kārtību, kādā administrators kreditoru prasījumu reģistrā aizstāj agrāko kreditoru (cedentu) ar jauno kreditoru (cesionāru) norādāms, ka administrators kārto kreditoru prasījumu reģistru, kurā reģistrē izmaiņas kreditoru sastāvā, prasījumu apmērā u.c. Prasījuma tiesību pāreja neietekmē jau atzītā kreditora prasījuma pamatotību un tā apmēru, tādēļ administrators atkārtoti neizvērtē kreditora prasījumu, bet gan izvērtē dokumentus, kas apliecina kreditora prasījuma tiesību pāreju. Tad, kad administrators konstatējis, ka cesiju apliecinošie dokumenti atbilst normatīvo aktu prasībām, administrators veic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, aizstājot agrāko kreditoru ar jauno. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 78. panta ceturtajai daļai administrators piecu dienu laikā paziņo par izmaiņām kreditoru prasījumu reģistrā kreditoriem, parādnieka pārstāvim, Maksātnespējas kontroles dienestam un tiesai, kurā pasludināts attiecīgais maksātnespējas process.

Vienlaikus izmaiņu veikšana kreditoru prasījumu reģistrā automātiski neuzliek administratoram pienākumu noskaidrot segto kreditoru prasījumu apmēru saistību dzēšanas procedūras laikā. Tomēr, ja administrators saistību dzēšanas procedūras laikā konstatē Maksātnespējas likuma 153. panta noteiktos saistību dzēšanas procedūras piemērošanas ierobežojumus, tad administratoram par to ir jāziņo tiesai, iesniedzot pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu (Maksātnespējas likuma 165. panta otrās daļas 1. punkts).

Attiecībā uz fiziskās personās saistību dzēšanas plāna grozījumu veikšanu, iztulkojot Maksātnespējas likuma 155. pantu kopsakarā ar 162. pantu, secināms, ka fiziskajai personai saistību dzēšanas plāns jāgroza tikai tajos gadījumos, kad fiziskās personas ienākumi palielinās vai samazinās tādā apmērā, ka tas ietekmē saistību dzēšanas plāna īstenošanas termiņu, kas noteikts saskaņā ar Maksātnespējas likuma 155. pantu.[1]

[1] Augstākās tiesas 2017. gada 3. februāra lēmums lietā Nr. SPC-10/2017 (C16082214), 4.2.1. punkts.

• Administratoram ir pienākums paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu.

Vai administratoram ir pienākums iesniegt ZTI pieteikumu izpildu lietvedības apturēšanai fiziskās personas maksātnespējas procesā?

Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļās 1. punktā noteikts, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas tiek apturēta izpildu lietvedība lietās par piespriesto, bet nepiedzīto summu piedziņu un lietās par parādnieka saistību izpildīšanu tiesas ceļā.

 Civilprocesa likuma 560. panta pirmās daļas 8. punktā noteikts, ka tiesu izpildītājs aptur izpildes lietvedību, ja parādniekam pasludināts fiziskās personas maksātnespējas process. Šā panta ceturtā daļa noteic, ka šā panta pirmās daļas 8. punktā minētajā gadījumā tiesu izpildītājs pabeidz uzsākto mantas pārdošanu, ja tā jau ir izsludināta vai manta nodota tirdzniecības uzņēmumam pārdošanai, izņemot gadījumu, kad fiziskās personas mantas pārdošanas plānā ir paredzēts atlikt mājokļa pārdošanu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 148. pantu. No pārdošanā saņemtās naudas tiesu izpildītājs ietur sprieduma izpildes izdevumus, bet pārējo naudu nodod administratoram kreditoru prasījumu segšanai atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai, ievērojot nodrošinātā kreditora tiesības. Savukārt saskaņā ar šā panta piekto daļu šā panta pirmās daļas 8. punkta noteikumi neattiecas uz izpildu lietām par prasībām, kuru izpilde nav saistīta ar piedziņas vēršanu uz parādnieka mantu vai naudas līdzekļiem. Tiesu izpildītājs izpildes lietvedību arī aptur, ja izpildu dokuments izsniegts prasībās, kuru izpilde saistīta ar nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē vai kustamās mantas nodošanu.

Atšķirībā no Civilprocesa likuma 563. panta otrās daļas, kura noteic, ka izpildu lietvedība ir izbeidzama pēc administratora pieteikuma, ja parādniekam likumā noteiktajā kārtībā pasludināta maksātnespēja, ne Civilprocesa likuma 560. pants, ne Maksātnespējas likums tieši nenoteic, pēc kā iniciatīvas pieņemams lēmums par izpildu lietvedības apturēšanu Civilprocesa likuma 560. panta pirmās daļas 8. punktā minētajos gadījumos, tomēr tiesu praksē vairākkārt atzīts, ka paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu ir šajā procesā ieceltā administratora pienākums.[1]

Piemēram, Rīgas apgabaltiesa 2012. gada 7. marta lēmumā lietā Nr. C24078112 norādīja, ka Maksātnespējas likuma 65. panta 12  punktā ir noteikts, ka administratoram pēc juridiskas personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir pienākums iesniegt ZTI pieteikumu par izpildu lietvedības izbeigšanu lietās par piespriesto, bet no parādnieka nepiedzīto summu piedziņu un lietās par saistību izpildīšanu tiesas ceļā. Maksātnespējas likuma 10. pantā (Likuma normu piemērošanas īpatnības) noteikts, ka fiziskajām personām un personālsabiedrībām piemēro uz juridiskajām personām attiecināmos noteikumus, ja Maksātnespējas likumā nav noteikts citādi.

No minētā tiesa secina, ka administratoram ir pienākums nekavējoties paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas pasludināšanu, kaut arī šāds pienākums nav tieši ierakstīts Maksātnespējas likuma sadaļā par fizisko personu maksātnespējas pasludināšanas sekām un administratora pienākumiem pēc tam.[2]

Līdz ar to administratoram ir pienākums paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, ievērojot Maksātnespējas likuma 10. pantā un 65. panta 12. punktā norādīto. Vienlaikus tas neizslēdz iespēju, ka parādnieks paziņo ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, ņemot vērā, ka maksātnespējas pasludināšana tieši skar parādnieka intereses, un Maksātnespējas likumā nav tieši noteikts, kam ir pienākums paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu.

[1] Berlande G., Civilprocesa likuma 560. panta komentārs. Civilprocesa likuma komentāri. III daļa (61. – 86  nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā.- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 299. lpp.

[2] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2012. gada 7. marta lēmums lietā Nr. C24078112. Sk. arī Daugavpils tiesas 2012. gada 21. februāra lēmumu lietā Nr. C12276511 0971/12.

• Jebkura Maksātnespējas likumā noteiktā parādnieka pienākuma nepildīšana var būt pamats ierobežojuma konstatēšanai un saistību dzēšanas procedūras izbeigšanai, nedzēšot atlikušās saistības. To, vai konkrētā pienākuma neizpilde būtiski apgrūtina maksātnespējas procesa norisi, sākotnēji vērtē administrators, savukārt gala lēmumu pieņem tiesa.

1) kādā veidā parādnieka maksātnespējas process ir izbeidzams, ja parādnieks nesniedz tiesā pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu?

2) kā administratoram vajadzētu rīkoties šādā situācijā, ievērojot visu pušu intereses un tiesiskos principus?

Fiziskās personas saistību dzēšanas procedūras laikā administratora tiesības ir ierobežotas, proti, saistību dzēšanas plāna izpilde ir parādnieka atbildība, savukārt administrators veic uzraudzību. Ar terminu uzraudzība saprot kāda procesa vai parādības nepārtrauktu novērošanu, novērtēšanu un analīzi, lai nepieciešamības gadījumā veiktu korekcijas.[1] Tādējādi, lai administrators varētu veikt saistību dzēšanas procedūras pilnvērtīgu uzraudzību, administratoram un parādniekam ir savstarpēji jāsadarbojas.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 165. panta otrās daļas 1. punkts piešķir administratoram tiesības iesniegt tiesai pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu, ja administrators konstatē saistību dzēšanas procedūras piemērošanas ierobežojumus (153. pants).

Maksātnespējas likuma 153. panta 2. punktā noteikts, ka saistību dzēšanas procedūra nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks ir sniedzis apzināti nepatiesu informāciju par savu mantisko stāvokli un slēpis savus patiesos ienākumus. Apzināti nepatiesas informācijas sniegšana un ienākumu slēpšana var izpausties dažādi.[2] Par mantiskā stāvokļa slēpšanu ir atzīstama arī parādnieka nesadarbošanās ar administratoru (piemēram, administratora pieprasīto ziņu nesniegšana) maksātnespējas procesa laikā.

Maksātnespējas likuma 153. panta 3. punkts noteic, ka saistību dzēšanas procedūru nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks nepilda bankrota vai saistību dzēšanas procedūrā paredzētos pienākumus, būtiski apgrūtinot maksātnespējas procesa efektīvu norisi. Juridiskajā literatūrā atzīts, ka jebkura noteiktā pienākuma nepildīšana var būt pamats ierobežojuma konstatēšanai un saistību dzēšanas procedūras izbeigšanai, nedzēšot atlikušās saistības. To, vai konkrētā pienākuma neizpilde būtiski apgrūtina maksātnespējas procesa norisi, sākotnēji vērtē administrators, savukārt gala lēmumu pieņem tiesa.[3]

Ņemot vērā to, ka tiesas lēmums ir pieņemts 2019. gada 19. decembrī un uz iesnieguma sagatavošanas brīdi parādnieks nav novērsis lēmumā norādītos trūkumus, tad Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā minētā parādnieka rīcība pirmsšķietami varētu liecināt par maksātnespējas procesa vilcināšanu, un šāda rīcība ir pretēja maksātnespējas likuma nostiprinātajam mērķim un labticības principam (Maksātnespējas likuma 6. panta 8  punkts).

Ievērojot iesniegumā aprakstīto situāciju aicinām Jūs atkārtoti sazināties ar parādnieku un noskaidrot tos apstākļus, kas liedz parādniekam novērst tiesas konstatētos trūkumus, un aicināt parādnieku atkārtoti iesniegt pieteikumu tiesā par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu. Gadījumā, ja parādnieks nesniegs ziņas vai kā citādi nesadarbosies ar administratoru un aktīvi nerīkosies situācijas atrisināšanā, tad aicinām Jūs izvērtēt iespēju rīkoties atbilstoši Maksātnespējas likuma 165. panta otrās daļas 1. punktam un 153. pantam.

Papildus vēršam uzmanību, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm. Pieejams: http://termini.lza.lv/term.php?term=uzraudz%C4%ABba &list=uzraudz%C4%ABba&lang=LV [aplūkots 2020. gada 16. jūnijā]

[2] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 119. lpp.

[3] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 119. lpp.

• Parādnieka patstāvīga ienākumu gūšana un maksājumu veikšana kreditoriem fiziskās personas maksātnespējas procesā ir priekšnoteikums sekmīgai fiziskās personas maksātnespējas procesa norisei.

1) vai Latvijas Republikas prokuratūrā iesniegt protestu par saistību dzēšanas plānu, kā rezultātā atceltu tiesas lēmumu un parādnieks veiktu grozījumus saistību dzēšanas plānā un administrators pārdotu mājokli?

2) vai lūgt procesa virzītāju atcelt mantas arestu, lai administrators varētu pārdod parādnieka mājokli saistību dzēšanas procedūras laikā?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 1. pantu šā likuma mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja, iespējams, maksātspējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus.

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā fiziskās personas maksātnespējas process definēts kā tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Ar kreditoru prasījumu maksimālu apmierināšanu jāsaprot to apmierināšana gan no parādnieka mantas, gan no ienākumiem maksātnespējas procesa laikā.[1]

No Maksātnespējas likuma 1. panta un 5. panta pirmās daļas gramatiskā un sistēmiskā iztulkojuma izriet, ka fiziskās personas maksātnespējas process īstenojams, piemērojot šajā likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 160. panta 2. punktam parādniekam saistību dzēšanas procedūras laikā ir jāgūst ienākumi atbilstoši savām iespējām, lai pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus.

Latvijas Republikas Senāts norādīja, ka minētajā normā definēto pienākumu, ņemot vērā tajā noteiktos maksātnespējas procesa principus (it īpaši saistību izpildes un labticības principu), var atzīt par pienācīgi izpildītu tikai tad, ja: 1) parādnieks ienākumus ir guvis patstāvīgi (saskaņā ar likumu ienākumu gūšanas pienākums ir parādnieka personiskais pienākums, kuru viņš nav tiesīgs pārlikt uz trešajām personām); 2) ienākumi gūti likumīgi (piemēram, no algota darba vai saimnieciskās darbības); 3) parādnieks ir darījis visu nepieciešamo, lai ienākumus gūtu atbilstoši savām objektīvajām iespējām, t.i., atbilstoši darba spējām (veselības stāvoklim, izglītībai, specialitātei, profesijai, iepriekšējai darba pieredzei, kā arī iespējām tikt nodarbinātam dzīvesvietas teritorijā, u.c.); 4) kreditora prasījumus parādnieks apmierinājis pēc iespējas pilnīgāk.[2]

Ienākumu gūšanas faktors, kā arī parādnieka vēlme pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus un darīt visu no sevis atkarīgo, lai gūtu ienākumus, no kuriem varētu veikt maksājumus kreditoriem, ir noteicošais fiziskās personas maksātnespējas procesa sekmīgā norisē. Tas nozīmē, ka parādniekam ir jābūt godprātīgam.[3]

No minētā izriet, ka, ja parādnieks ienākumus gūst patstāvīgi, likumīgi, atbilstoši darba spējām, un, lai pēc iespējas pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus, tad var atzīt, ka saistību dzēšanas plāns tiek pildīts godprātīgi.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 148. panta pirmajai daļai nodrošinātais kreditors un parādnieks var noslēgt vienošanos par to, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā netiek pārdots parādniekam piederošais mājoklis, kas ir ieķīlāts par labu nodrošinātajam kreditoram. Šā panta otrajā daļā noteikts, ka Maksātnespējas likuma 148. panta pirmajā daļā minētajā gadījumā fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā nodrošinātajam kreditoram tiek veikts maksājums, kas nepārsniedz summu, kura būtu maksājama parādniekam, īrējot par nodrošinājumu kalpojošo parādnieka mantu fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā. Savukārt šā panta ceturtajā daļā noteikts, ja parādniekam pēc bankrota procedūras pabeigšanas tiek piemērota saistību dzēšanas procedūra, šajā pantā minētā vienošanās paliek spēkā un nodrošinātais kreditors saistību dzēšanas procedūras laikā saņem maksājumus, kas nav lielāki par šā panta otrajā daļā minētajiem. Papildus Maksātnespējas likuma 154. panta otrās daļas 5. punktā noteikts, ka fiziskās personas saistību dzēšanas plānā tiek norādīts parādnieka ienākumu apmērs, kas nepieciešams viņa mājokļa īrei vai lietojuma procentu maksājumiem nodrošinātajam kreditoram, ja parādnieks ir vienojies ar viņu par vienīgā mājokļa saglabāšanu.

Vienošanās institūts par mājokļa saglabāšanu parādnieka īpašumā ir pamatojams ar nepieciešamību radīt vispārējās kārtības izņēmumu, tādējādi maksimāli nodrošinot parādnieka tiesības uz mājokli un sabalansējot tās ar kreditoru tiesībām saņemt sava prasījuma apmierinājumu. Fiziskās personas maksātnespējas process nav tikai otrās iespējas sniegšana maksātnespējīgam parādniekam, bet tam ir arī audzinoša funkcija. Tas nozīmē, ka parādnieks maksātnespējas procesa laikā ir pakļauts dažādiem ierobežojumiem. Turklāt parādniekam ir jāpilda likumā noteiktie nosacījumi, lai to izpildes gadījumā saņemtu atbrīvošanu no atlikušajām saistībām un atsevišķus citus labumus, tajā skaitā tiesības paturēt īpašumā savu mājokli. No minētā izriet pienākums visas saistības, ko parādnieks ir uzņēmies, slēdzot šāda veida vienošanos ar kreditoru, pildīt personīgi.[4]

Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu administrators nodrošina efektīvu un likumīgu fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Gadījumā, ja administrators konstatē saistību dzēšanas procedūras piemērošanas ierobežojumus (Maksātnespējas likuma 153. pants), tad administratoram ir pienākums rīkoties saskaņā ar Maksātnespējas likuma 165. panta otrās daļas 1. punktu.

Tādēļ no minētajām tiesību normām, tiesību doktrīnas un judikatūras kopumā secināms, ka parādnieka patstāvīga ienākumu gūšana un maksājumu veikšana kreditoriem fiziskās personas maksātnespējas procesā ir priekšnoteikums sekmīgai fiziskās personas maksātnespējas procesa norisei. Atbilstoši iesniegumā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā trešās personas iesaiste fiziskās personas maksātnespējas procesā ir vērtējama kritiski, proti, ka parādnieka vietā īres maksājumus veic trešā persona, jo ienākumu gūšana un maksājumu veikšana kreditoriem ir parādnieka pienākums.

Ņemot vērā normatīvajos aktos noteikto Maksātnespējas kontroles dienesta kompetenci, kā arī administratoram noteiktās tiesības un pienākumus, vēršam uzmanību, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 24. lpp.

[2] Latvijas Republikas Senāta 2019. gada 30. septembra lēmums lietā Nr. C32301716, SPC-23/2019 7. punkts.

[3] Sk. Senāta 2017. gada 28. septembra lēmuma lietā Nr. SPC-19/2017 8.3. punktu, 2018. gada 29. novembra lēmuma lietā Nr. SPC-10/2018 6.5. punktu, 2019. gada 24. janvāra lēmuma lietā Nr. SPC-7/2019 9.4. punktu.

[4] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 90. lpp.

• Parādnieka publiski tiesisks prasījums par naudas līdzekļu atgūšanu no VID izveidojās nevis uz tiesiska darījuma pamata, bet izriet no likuma. Līdz ar to atmaksa no VID iekasētā pievienotās vērtības nodokļa konta nav atgūtā manta Maksātnespējas likuma 93. panta izpratnē, jo tā ir naudas līdzekļu, kuri iepriekš iemaksāti valsts budžetā, pārņemšana parādnieka rīcībā administratīvā procesa kārtībā, nevis debitora parāda atgūšana. Administrators, vēršoties VID ar attiecīgu iesniegumu un saņemot no VID naudas līdzekļus, pārņēma atpakaļ šos naudas līdzekļus, nevis atguva tos. Līdz ar to nav pamata aprēķināt administratora atlīdzību no naudas līdzekļiem, kas saņemti, VID veicot šīs summas atmaksu.

No iesnieguma izriet, ka VID apķīlāja parādniekam piederošo dīzeļdegvielu. Secīgi, VID piekrita apķīlātās dīzeļdegvielas realizācijai potenciālajiem pircējiem ar nosacījumu, ka potenciālie pircēji samaksu par parādnieka apķīlāto dīzeļdegvielu veic Valsts budžeta Iekšzemē iekasētā pievienotās vērtības nodokļa kontā. Attiecīgi pircējs norādītajā kontā ieskaitīja paredzēto summu.

Administrators VID nosūtīja iesniegumu ar lūgumu atcelt visus VID uzliktos izpildes nodrošinājuma līdzekļus un piemērotos aizliegumus. Uz minēto pieprasījumu administrators saņēma VID lēmumu, ka tam ir tiesības ieskaita veidā paturēt pievienotās vērtības nodokļa kontā apķīlātos naudas līdzekļus sava kreditora prasījuma daļējai segšanai.

Administrators Administratīvā rajona tiesā iesniedza pieteikumu par VID lēmuma atcelšanu un pienākuma uzlikšanu veikt faktisko rīcību. Sekojoši, ar Administratīvās rajona tiesas lēmumu nolemts apmierināt administratora sūdzību un atcelt VID lēmumu daļā par piemēroto izpildes nodrošinājuma līdzekli – apķīlātajiem naudas līdzekļiem, proti, Valsts budžeta Iekšzemē iekasētā pievienotās vērtības nodokļa kontā ieskaitītajiem naudas līdzekļiem.

Secīgi, VID atmaksāja uz parādnieka norēķinu kontu apķīlāto summu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, lūgts sniegt viedokli, vai no minētajiem naudas līdzekļiem administratoram ir tiesības aprēķināt administratora atlīdzību atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktam.

Maksātnespējas likumā ir uzskaitīts, kādā apmērā un par kādu darbību veikšanu administratoram tiek noteikta vai tieši pretēji netiek noteikta atlīdzība juridiskās personas maksātnespējas procesā.^[1] Tātad, ja administrators juridiskās personas maksātnespējas procesā ir veicis darbības, par kurām atbilstoši Maksātnespējas likumam viņam pienākas atlīdzība, tad administratoram secīgi ir tiesības šo atlīdzību saņemt. Vienlaikus Maksātnespējas likumā nav noteikta atlīdzība par atsevišķu administratora pienākumu izpildi, piemēram, dokumentu sastādīšanu (neatkarīgi no šo dokumentu skaita vai apjoma), prasību celšanu tiesā, piedalīšanos tiesas sēdēs, kā arī darbību veikšanu maksātnespējas procesa izbeigšanai u.tml.

Maksātnespējas likuma 92. pantā norādīts parādnieka mantas jēdziens, tostarp paredzot, ka parādnieka manta šā likuma izpratnē ir parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tajā skaitā naudas līdzekļi. Minētā panta pirmās daļas 5. punkts arī paredz, ka parādnieka manta šā likuma izpratnē ir juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta.

Parādnieka manta ir plašāks jēdziens nekā atgūtā manta, jo atbilstoši Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 3. punktam viens no parādnieka mantas veidiem ir arī saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta. Proti, atgūtā manta ir daļa no parādnieka mantas kopuma.

Savukārt atbilstoši Maksātnespējas likuma 93. panta pirmās daļas 1. punktam šī likuma izpratnē viens no atgūtās manta veidiem ir naudas līdzekļi, kas iekļauti parādnieka mantā juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā, pamatojoties uz prasījuma tiesībām pret trešajām personām.

Attiecīgi, lai izvērtētu, vai no VID atgūtie naudas līdzekļi ir Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 1. punkta norādītā parādnieka manta (naudas līdzekļi) vai Maksātnespējas likuma 93. panta pirmās daļas 1. punkta norādītā atgūtā manta (naudas līdzekļi), izvērtējams vai minētie naudas līdzekļi iekļauti parādnieka mantā juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā, pamatojoties uz prasījuma tiesībām pret trešajām personām.

Parādnieka publiski tiesisks prasījums par naudas līdzekļu atgūšanu no VID izveidojās nevis uz tiesiska darījuma pamata, bet izriet no likuma. Attiecīgi secināms, ka atmaksa no VID iekasētā pievienotās vērtības nodokļa konta nav atgūtā manta Maksātnespējas likuma 93. panta izpratnē, jo tā ir naudas līdzekļu, kuri iepriekš iemaksāti valsts budžetā, pārņemšana parādnieka rīcībā administratīvā procesa kārtībā, nevis debitora parāda atgūšana. Administrators, vēršoties VID ar attiecīgo iesniegumu un saņemot no VID naudas līdzekļus, pārņēma atpakaļ šos naudas līdzekļus, nevis atguva tos. Līdz ar to nav pamata aprēķināt administratora atlīdzību no naudas līdzekļiem, kas saņemti, VID veicot šīs summas atmaksu.^[2]

Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka norādītajā situācijā administrators nav tiesīgs aprēķināt administratora atlīdzību atbilstoši Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktam.

[1] Maksātnespējas likuma 169. pants.

[2] Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2021. gada 23. marta lēmums lietā Nr. C30425921.

• Gadījumos, kad kreditors piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot, tā nav atgūtā manta Maksātnespējas likuma izpratnē.

Iesniegumā norādīts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesā neizdevās pārdot parādniekam piederošo mantu (kapitāla daļas). Maksātnespējas likumā noteiktajā kārtībā (111. panta septītā daļa), Administrators nosūtīja parādnieka kreditoriem paziņojumu par kapitāla daļu izslēgšanu no mantas pārdošanas plāna un uzaicinājumu kreditoriem paturēt kapitāla daļas par to nominālo vērtību.  Savukārt viens no kreditoriem paziņoja, ka piekrīt parāda saistības samazinājumam par kapitāla daļām un piekrīt paturēt kapitāla daļas par to nominālo vērtību, t.i. par 2800 euro un līdz ar to Administratora atlīdzība šajā gadījumā sastādīs 280 euro (10 % no 2800 euro) pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktu.

Ņemot vērā minēto, un sakarā ar to, ka Maksātnespējas likums nenosaka kārtību par administratora atlīdzības segšanu no maksātnespējas procesa paturētās mantas, lūgts sniegt viedokli kam augstāk aprakstītajā situācijā (parādniekam vai kreditoram, kas izteica velmi paturēt kapitāla daļas) ir pienākums segt Maksātnespējas likumā noteikto administratora atlīdzību.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 146. panta pirmo daļu parādnieka mantas pārdošanai administrators izstrādā parādnieka mantas pārdošanas plānu (113. pants), ņemot vērā šā likuma 111. un 148. panta noteikumus.

Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā cita starpā norādīts, ja parādnieka mantu nav iespējams pārdot vai mantas pārdošanas izdevumi pārsniedz prognozējamos ienākumus, administrators izslēdz to no mantas pārdošanas plāna un nekavējoties paziņo par to visiem kreditoriem šā likuma 81. pantā noteiktajā kārtībā, uzaicinot viņus paturēt mantu sev par tās sākumcenu. Kreditors, kas piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot, divu nedēļu laikā no administratora uzaicinājuma nosūtīšanas dienas paziņo par to administratoram.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 171. panta otro daļu papildus šā panta pirmajā daļā minētajai atlīdzībai administrators bankrota procedūras ietvaros saņem atlīdzību par mantas atgūšanu un pārdošanu tādā apmērā, kāds paredzēts juridiskās personas maksātnespējas procesā.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 171. panta piektajai daļai fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā administratora atlīdzību sedz no parādnieka mantas un fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta, izņemot šā panta ceturtajā daļā minēto gadījumu, kad izmaksas sedz attiecīgais kreditors.

Līdz ar to secināms, ka situācijā, kad maksātnespējas procesa administratora likumisko atlīdzību sedz attiecīgais kreditors, ir par maksātnespējas procesa administratora Maksātnespējas likuma 163. pantā minētās pārbaudes veikšanu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktu, administratora atlīdzība, ja pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna sastādīšanas maksātnespējas process tiek turpināts, jo šo procesu ir iespējams finansēt no parādnieka līdzekļiem, administratora atlīdzība no parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas, kā arī no atgūtās parādnieka mantas ir 10 procenti no summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem.

Vērtējot Maksātnespējas likuma 111. panta septītajā daļā norādīto kopsakarā ar Maksātnespējas likuma 169. panta otrās daļas 2. punktu, secināms, ka gadījumos, kad kreditors piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot, tā nav atgūtā manta Maksātnespējas likuma izpratnē. Līdz ar to secināms, ka maksātnespējas procesa administratoram netiek aprēķināta atlīdzība gadījumos, kad kreditors piekrīt parāda saistības samazinājumam par mantu, kuru administrators nevarēja pārdot fiziskās personas maksātnespējas procesā.

• Administratoram, kurš ir reģistrēts kā PVN maksātājs, no maksātnespējas procesa depozīta summas ir jāiemaksā PVN, un administratora atlīdzības daļu veido summa pēc PVN nomaksas. Savukārt ieturot PVN par administratora atlīdzību no atgūtās mantas (parādnieka mantas), tiktu būtiski aizskartas kreditoru intereses, tādējādi pārkāpjot Maksātnespējas likuma normas.

Vai ir likumīgi administratora atlīdzībai un PVN fiziskās personas maksātnespējas procesā ieturēt (segt) no fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā citas administratora atgūtās mantas (nevis no maksātnespējas procesa depozīta), tādējādi neaizskarot nevienas personas tiesības uz procesa pieejamību un vienlaikus saglabājot vienlīdzību administratoru vidū, bez diskriminācijas elementiem atkarībā no nodokļu maksātāja statusa?

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Ar kreditoru prasījumu maksimālu apmierināšanu jāsaprot to apmierināšana gan no parādnieka mantas, gan no ienākumiem maksātnespējas procesa laikā.[1]

Maksātnespējas likuma 6. panta 4. punktā ir definēts saistību izpildes princips, kurš noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj saistības, kuras uzņēmies parādnieks, izpildīt lielākā apmērā. No minētā izriet, ka fiziskās personas maksātnespējas procesā būtu īstenojamas tikai tādas darbības, kuru mērķis ir pēc iespējas lielākā apmērā apmierināt kreditoru prasījumus, kas izriet no parādnieka uzņemtajām saistībām.[2]

PVN likuma 1. panta 14. punkts noteic, ka pakalpojuma sniegšana ir darījums, kas nav preču piegāde. PVN likuma 5. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka ar PVN apliekams darījums ir tāds saimnieciskās darbības ietvaros iekšzemē veikts darījums, kas izpaužas kā pakalpojumu sniegšana par atlīdzību.

Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 3. punktā noteikts, ka parādnieka manta šā likuma izpratnē ir saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta. No minētā nepārprotami izriet, ka parādnieka mantas jēdzienā ietilpst arī atgūtā manta.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 172. panta otro daļu maksātnespējas procesa tiešajās izmaksās ietilpst: izdevumi sludinājumu ievietošanai, izsoļu organizēšanai, norēķinu konta atvēršanai, apkalpošanai un slēgšanai; izdevumi par pasta korespondences nosūtīšanas pakalpojumiem; izdevumi, kas saistīti ar fiziskās personas mantas vērtēšanu; izdevumi par notāra pakalpojumiem; izdevumi, kas saistīti ar fiziskās personas mantas uzturēšanu, ja tā ir nodota administratoram, un darījumu pārbaudi, kā arī mantas un darījumu apdrošināšanu. Minētās izmaksas tiek segtas no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem (Maksātnespējas likuma 172. panta trešā daļa). Ņemot vērā minēto var secināt, ka no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem nav pienākuma segt PVN par administratora atlīdzību.

Papildus vēršama uzmanība, ka Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas priekšnoteikums ir fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā Maksātnespējas kontroles dienesta speciāli izveidotā Valsts kases kontā. Savukārt Maksātnespējas likuma 129. panta trešajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīts izmantojams, lai segtu šā likuma 171. panta pirmajā daļā noteikto administratora atlīdzību un PVN, ja administrators reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā. Tādējādi administratoram ir pienākums nomaksāt PVN, ja viņš ir reģistrēts PVN maksātājs.

Maksātnespējas likuma 171. panta piektā daļa noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā administratora atlīdzību sedz no parādnieka mantas un fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta. Vienlaikus Maksātnespējas likuma 171. panta sestajā daļā noteikts, ka likumā noteiktajai administratora atlīdzībai par administratora pienākumu veikšanu fiziskās personas maksātnespējas procesā papildus tiek pieskaitīts PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā. Savukārt Maksātnespējas likuma 171. panta septītajā daļā noteikts, ka gadījumos, kad administratora atlīdzība un PVN, ja administrators ir reģistrēts VID PVN maksātāju reģistrā, ir sedzams no Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā minētā depozīta, kopējā no depozīta izmaksājamā summa nedrīkst pārsniegt Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā minētā depozīta apmēru. No minētā izriet, ka ar Maksātnespējas likuma 171. panta septīto daļu likumdevējs konkretizēja šī panta sesto daļu, norādot, ka Maksātnespējas likums neuzliek pienākumu no parādnieka mantas vai parādniekam veikt papildu maksājumus saistībā ar administratora pienākumu veikšanu maksātnespējas procesā, bet PVN ir sedzams no Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā minētās depozīta summas.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka administratoram, kurš ir reģistrēts kā PVN maksātājs, no maksātnespējas procesa depozīta summas ir jāiemaksā PVN, un administratora atlīdzības daļu veido summa pēc PVN nomaksas. Par šādu likumdevējā gribu liecina gan likumprojekta "Grozījumi Maksātnespējas likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā),[3] gan Maksātnespējas likuma 171. panta septītajā daļā un 172. pantā norādītais. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, ieturot PVN par administratora atlīdzību no atgūtās mantas (parādnieka mantas), tiktu būtiski aizskartas kreditoru intereses, tādējādi pārkāpjot Maksātnespējas likuma 5. panta pirmo daļu, 6. panta 4. punktu un 26. panta otro daļu.

[1] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 32. lpp.

[2] Turpat.

[3] Likumprojekta "Grozījumi Maksātnespējas likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/E2E67AF2E3E97D6BC22581F3002C96BC?OpenDocument [aplūkots 2020. gada 17. janvārī]

• Administratoram par papildu atlīdzību un tās apmēru būtu jāvienojas ar kreditoriem, kuri saskaņā ar Maksātnespējas likumu ir lūguši administratoram veikt parādnieka rīcības pārbaudi saistību dzēšanas procedūras ietvaros.

Vai administrators fiziskās personas maksātnespējas procesā ir tiesīgs prasīt no kreditoriem papildu atlīdzību, ja tie lūdz administratoru uzraudzīt parādnieka darbības saistību dzēšanas procedūras laikā?

Maksātnespējas likuma 171  panta pirmajā daļā noteikts, ka par administratora pienākumu veikšanu fiziskās personas maksātnespējas procesā administrators saņem atlīdzību. Proti, šā panta pirmajā daļā ir noteikts, ka administrators saņem atlīdzību no savas iecelšanas dienas līdz bankrota procedūras pabeigšanai – vienreizēju atlīdzību divu minimālo mēnešalgu apmērā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 163. pantu, ja kreditoriem ir informācija, ka parādnieks slēpj savus ienākumus vai neveic šajā likumā noteiktās darbības, lai segtu pēc iespējas lielāku daļu no savām saistībām, kreditori ir tiesīgi lūgt administratoram, lai viņš veic parādnieka rīcības pārbaudi saistību dzēšanas procedūras ietvaros.

No minētā secināms, ka Maksātnespējas likums paredz tiesisku mehānismu, kuru var īstenot kreditori, lai aizsargātu savas intereses pret parādnieka ļaunticīgu rīcību saistību dzēšanas procedūras ietvaros.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā, ja parādnieks pilda tiesā apstiprināto saistību dzēšanas plānu, kreditoriem būtu iemesls lūgt administratoram veikt parādnieka rīcības pārbaudi saistību dzēšanas procedūras ietvaros tikai tad, ja ir objektīvs pamats uzskatīt, ka parādnieks negūst ienākumus atbilstoši savām spējām, lai pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus, vai arī parādnieks ir apzināti sniedzis nepatiesu informāciju par savu mantisko stāvokli un slēpis savus patiesos ienākumus.

Maksātnespējas likuma 171. panta ceturtā daļa noteic, ka administratora atlīdzības apmēru par šā likuma 163. pantā minētās pārbaudes veikšanu nosaka, administratoram rakstveidā vienojoties ar attiecīgo kreditoru. Ja vienošanās netiek panākta, administrators saņem atlīdzību pēc fiksētās takses – vienreizēju atlīdzību vienas minimālās mēnešalgas apmērā.

Savukārt Maksātnespējas likuma 171. panta piektā daļa noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā administratora atlīdzību sedz no parādnieka mantas un fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta, izņemot šā panta ceturtajā daļā minēto gadījumu, kad izmaksas sedz attiecīgais kreditors.

 Ņemot vērā minēto secināms, ka administratoram par papildu atlīdzību un tās apmēru būtu jāvienojas ar kreditoriem, kuri saskaņā ar Maksātnespējas likuma 163. pantu ir lūguši administratoram veikt parādnieka rīcības pārbaudi saistību dzēšanas procedūras ietvaros.

Vienlaikus norādāms, ka strīdu izšķiršana par administratora atlīdzības noteikšanu nav Maksātnespējas kontroles dienesta kompetencē.

• Ar blakus prasījumiem gan Civillikuma, gan Maksātnespējas likuma izpratnē jāsaprot procenti, līgumsods, kā arī citi no galvenā prasījuma izrietoši maksājumi.

No iesnieguma izriet, ka plānots iesniegt fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, un parāda summu veido kredīta pamatparāds, līgumiskie procenti un likumiskie nokavējuma procenti. Lūgts sniegt viedokli, vai līgumiskie procenti ir galvenais vai blakus prasījums.

Civiltiesisko saistību pienācīgas izpildes veicināšanai Civillikumā ir noteikti tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tostarp procenti.[1] Civillikums noteic[2], ka procentiem vienmēr nepieciešams galvenais parāds jeb kapitālparāds. Juridiskajā literatūrā norādīts, ka blakus prasījums vai blakus tiesība ir no pamatsaistības izrietoša vai likumā paredzēta tiesība, kuras uzdevums ir nodrošināt pamatsaistības izpildi.^[3]

Tā kā blakus prasījumi izriet no galvenā prasījuma (pamatparāda), tad ar blakus prasījumiem gan Civillikuma, gan Maksātnespējas likuma izpratnē jāsaprot procenti, līgumsods, kā arī citi no galvenā prasījuma izrietoši maksājumi.

[1] Civillikuma 1753. – 1755. pants.

[2] Civillikuma 1754. pants.

[3] Sk. LR Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. – Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskajā redakcijā – Rīga: Mans Īpašums, 2000, 194. lpp.

• Kapitāla pieauguma nodoklis ir uzskatāms par tiešajām izmaksām un ir sedzams no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, vai, ņemot vērā Senāta nolēmumā[1] atzīto, no bankrota procedūras laikā pārdotā parādniekam piederoša nekustamā īpašuma (pārdots pirms stājās spēkā likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta pirmās daļas 35.⁷ punkta grozījumi), administratoram jāietur kapitāla pieauguma nodoklis.

Maksātnespējas process ir speciāls tiesiska rakstura pasākumu kopums, kas vērsts uz parādnieka maksātspējas atjaunošanu un kreditoru prasījumu segšanu. Gan juridiskās personas maksātnespējas procesā, gan fiziskās personas maksātnespējas procesā administrators ņem savā valdījumā parādniekam piederošo mantu un nodrošina šīs mantas pārdošanu. Maksātnespējīgajai fiziskajai personai ir tiesības paturēt ienākumus, kas nepieciešami fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešo izmaksu segšanai un mantu, kas viņam būtiski nepieciešama ienākumu gūšanai.[2] Savukārt pārējie ienākumi, kā arī visa parādnieka manta tiek novirzīta kreditoru prasījumu segšanai un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai, tai skaitā tādu izmaksu segšanai, kas saistītas ar parādnieka mantas pārdošanu.

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir nodoklis, ar ko apliek fiziskās personas gūtos ienākumus, un tas sastāv cita starpā no nodokļa par ienākumu no kapitāla, tai skaitā nodokļa no kapitāla pieauguma.[3] Pie fiziskās personas ienākumiem, par kuriem ir jāmaksā nodoklis, pieskaitāmi ienākumi no nekustamā īpašuma atsavināšanas, ja likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. pantā nav noteikts citādi.[4]

Gada apliekamajā ienākumā netiek ietverti un ar nodokli netiek aplikts ienākums, kas gūts no kapitāla aktīva atsavināšanas fiziskās personas maksātnespējas procesā, ja fiziskā persona atbrīvota no saistībām saskaņā ar Maksātnespējas likuma 164. panta noteikumiem.[5] Par ienākuma gūšanas dienu no ienākuma, kas gūts no kapitāla aktīva atsavināšanas fiziskās personas maksātnespējas procesā, uzskata dienu, kad tiesa pieņēmusi lēmumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu.[6]

Ja maksātnespējas procesa ietvarā parādniekam piederošais nekustamais īpašums tiek pārdots pirms likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" grozījumu stāšanās spēkā 2022. gada 14. novembrī, attiecīgi ir piemērojams pārejas noteikumu 188. punktā noteiktais, proti, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta pirmās daļas 35.⁷ punkts un 16.¹ panta 17. daļa attiecināma uz to fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros atsavināto kapitāla aktīvu, kas atsavināts pēc šo normu spēkā stāšanās dienas.

Atbilstoši tiesu praksei[7] nodoklis no kapitāla pieauguma ir sasaistīts ar ienākumu no konkrētā nekustamā īpašuma atsavināšanas. Tātad nodoklis ir skaidri identificējams ar konkrēto ienākumu no bankrota procedūras laikā atsavinātā nekustamā īpašuma. Tas arī nozīmē, ka nodoklis nav regulārs maksājums, kas veicams, parādniekam apmierinot savas ikdienas vajadzības un sedzot regulāros obligātos izdevumus. Tieši pretēji – tas ir nodoklis, kas ir radies tikai tāpēc, ka bankrota procedūras laikā ir pārdots parādniekam piederošs nekustamais īpašums, lai apmierinātu kreditoru prasījumus.

Tātad pēc savas būtības nodoklis no kapitāla pieauguma par ienākumu, kas gūts, atsavinot nekustamo īpašumu bankrota procedūras laikā, neatbilst likuma 172. panta ceturtajā daļā reglamentētajām netiešajām jeb uzturēšanas izmaksām, bet atbilstoši likumā definētajai maksātnespējas procesa izmaksu jēgai tam ir tiešo izmaksu daba.[8]

Ņemot vērā iepriekš minēto, kapitāla pieauguma nodoklis ir uzskatāms par tiešajām izmaksām un ir sedzams no parādnieka mantas pārdošanas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem.[9]

Vēršam uzmanību, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022. gada 12. decembra spriedums lietā Nr. A420316017, SKA-45/2022.

[2] Maksātnespējas likuma 140. panta 1. un 2. punkts.

[3] Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 1. panta pirmās daļas 4. punkts.

[4] Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8. panta trešās daļas 11. punkts.

[5] Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta pirmās daļas 35.⁷ punkts.

[6] Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 16.¹ panta 17. daļa.

[7] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022. gada 12. decembra spriedums lietā Nr. A420316017, SKA-45/2022.

[8] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022. gada 12. decembra spriedums lietā Nr. A420316017, SKA-45/2022.

[9] Maksātnespējas likuma 172. panta trešā daļa.

• Pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka pienākums ir nodot administratora pārvaldījumā visu savu mantu, izņemot to mantu, uz kuru nav vēršama piedziņa, kā arī tos naudas līdzekļus, kas tiks izlietoti netiešo izdevumu segšanai. Līdz ar to ir tikai likumsakarīgi, ka, uzsākot maksātnespējas procesu, parādnieka rīcībā paliek naudas līdzekļi, uz kuriem nav vēršama piedziņa un kas parādniekam nepieciešami netiešo izdevumu segšanai.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, vai fiziskās personas maksātnespējas procesā parādniekam ir pienākums pārskaitīt uz administratora speciāli atvērto kontu visus savus naudas līdzekļus, kas bija parādnieka kontos maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā, vai arī parādnieks ir tiesīgs atstāt sev naudas līdzekļus uzturēšanas izmaksu segšanai.

Pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas administrators, ja nepieciešams, ņem savā pārvaldījumā parādnieka mantu, izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu, un Maksātnespējas likuma 140. panta 2. punktā minēto mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu.[1] Tāpat Maksātnespējas likuma normas paredz parādniekam tiesības paturēt ienākums, kas nepieciešami fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešo izmaksu segšanai (tostarp, uzturēšanas izdevumi).[2]

Parādniekam ir pienākums ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas nodot administratoram savus naudas līdzekļus.[3]

Fiziskās personas maksātnespējas procesā bankrota procedūras ietvaros tiek realizēta visa parādnieka manta, un no tās realizācijas iegūtie līdzekļi novirzīti kreditoru prasījumu apmierināšanai, izņemot Civilprocesa likuma 1. pielikumā noteikto mantu un 596. pantā minētās summas.[4]

Tādējādi administratoram ir tiesības prasīt no parādnieka viņa rīcībā esošos uzkrājumus, kā arī citus naudas līdzekļus, kurus parādnieks ir saņēmis pirms maksātnespējas procesa vai maksātnespējas procesa ietvaros, piemēram, dāvinājumi u.c.

No iepriekš minētā izriet, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka pienākums ir nodot administratora pārvaldījumā visu savu mantu, izņemot to mantu, uz kuru nav vēršama piedziņa, kā arī tos naudas līdzekļus, kas tiks izlietoti netiešo izdevumu segšanai.[5] Līdz ar to ir tikai likumsakarīgi, ka, uzsākot maksātnespējas procesu, parādnieka rīcībā paliek naudas līdzekļi, uz kuriem nav vēršama piedziņa un kas parādniekam nepieciešami netiešo izdevumu segšanai.

Maksātnespējas likuma 139. pantā ir noteikti parādnieka pienākumi bankrota procedūras laikā, tostarp pienākums sniegt administratoram maksātnespējas procesam nepieciešamās ziņas[6]. Atbilstoši atklātības un labticības principam parādniekam jāspēj pierādīt uzturēšanas izmaksu pamatotību, lai kreditori un tiesa nepieciešamības gadījumā varētu pārliecināties, ka parādnieks Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus īsteno godprātīgi.

Vienlaikus uzsverams, ka maksātnespējas procesa sekmīgas norises nodrošināšanai ir nepieciešama administratora un parādnieka konstruktīva sadarbība, un paša parādnieka interesēs ir sniegt administratoram nepieciešamo informāciju, lai vienlaikus novērstu jebkādas šaubas par iespējamiem ierobežojumiem maksātnespējas procesa norisē.

[1] Maksātnespējas likuma 137. panta 6. punkts.

[2] Maksātnespējas likuma 140. panta 1. punkts.

[3] Maksātnespējas likuma 139. panta 2. punkts.

[4] Maksātnespējas likuma 128. panta ceturtā daļa.

[5] Maksātnespējas likuma 172. panta piektā daļa.

[6] Maksātnespējas likuma 139. panta 5. punkts.

• Tikai tiesas kompetencē ietilpst izvērtēt fiziskās personas saistību dzēšanas plāna izpildi atbilstoši Maksātnespējas likuma prasībām, kā arī tikai tiesa lemj par atlikušo saistību dzēšanu, vērtējot, vai parādnieks savus fiziskās personas maksātnespējas procesa notiektos pienākumus ir veicis godprātīgi, novirzot kreditoriem pienākošos daļu no saviem ienākumiem. Savukārt parādniekam atbilstoši atklātības un labticības principam ir jāspēj pierādīt, ka noteiktie pienākumi ir veikti godprātīgi.

Iesniegumā lūgts sniegt atbildi uz iesūtīto jautājumu:

"Kuri ienākumi jārēķina summā, no kuras 1/3 jāatdod kreditoru parādu segšanai? Saņemu darba algu, uzturlīdzekļus, bērnu naudu (ģimenes pabalsts) un sociālā nodrošinājuma pabalstu, sakarā ar 3. grupas invaliditāti kopš bērnības."

Fiziskās personas maksātnespējas procesā uz parādnieka mantu un tās pārvaldīšanas kārtību attiecināmi Maksātnespējas likuma XVI nodaļā "Parādnieka manta un tās pārvaldīšana" ietvertie noteikumi.

Parādnieka mantas sarakstā, no kuras sedzami kreditoru prasījumi, nav iekļaujama manta, uz kuru saskaņā ar normatīvajiem aktiem nevar vērst piedziņu. Turklāt, parādnieka mantas kopumā ietilpst arī parādnieka ienākumi, kas gūti fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā. Uz maksātnespējīgās fiziskās personas gūtajiem ienākumiem attiecināms nosacījums, ka kreditoriem nav novirzāmi tie ienākumi, uz kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem nevar vērst piedziņu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 160. panta otrajam punktam parādniekam ir pienākums saistību dzēšanas procedūras laikā gūt ienākumus atbilstoši savām spējām, lai pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus.

Maksātnespējas likuma 155. pants noteic, ka saistību dzēšanas procedūras laikā parādniekam ir pienākums kreditoru prasījumu segšanai novirzīt līdzekļus vienas trešdaļas apmērā no faktiskajiem ienākumiem (pēc nodokļu nomaksas), bet ne mazāk kā vienas trešdaļas apmērā no vienas minimālās mēnešalgas (pirms nodokļu nomaksas).

Līdz ar to fiziskajai personai no saviem ienākumiem (piemēram, darba alga, ienākumi no saimnieciskās darbības, dažādi pabalsti, pensija) jānovirza viena trešdaļa kreditoru prasījumu segšanai, ja vien konkrēto ienākumu likumdevējs nav aizsargājis no piedziņas vēršanas.

Attiecīgi piedziņu nevar vērst uz:

1) atlaišanas pabalstu, apbedīšanas pabalstu, vienreizēju pabalstu mirušā laulātajam, valsts sociālajiem pabalstiem, valsts atbalstu ar celiakiju slimam bērnam, apgādnieka zaudējuma pensiju un atlīdzību par apgādnieka zaudējumu;

2) kompensācijas izmaksām par darbiniekam piederošo instrumentu nolietošanos un citām kompensācijām saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas regulē darba tiesiskās attiecības;

3) darbiniekam izmaksājamām summām sakarā ar komandējumu, pārcelšanu un nosūtīšanu darbā uz citu apdzīvotu vietu;

4) sociālās palīdzības pabalstiem;

5) bērna uzturlīdzekļiem Ministru kabineta noteikto minimālo bērna uzturlīdzekļu apmērā, kurus, pamatojoties uz tiesas nolēmumu vai Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas lēmumu, maksā viens no vecākiem, kā arī uz Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksājamiem bērna uzturlīdzekļiem.[1]

Attiecīgi kreditori nevar vērst piedziņu uz atsevišķu ienākumu kategorijām, tajā skaitā valsts sociālajiem pabalstiem un sociālās palīdzības pabalstiem. Vienlaikus informējam, ka pieļaujama piedziņas vēršana uz valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem un citām ienākumu kategorijām, tas ir, ienākumiem, ko persona saņem sakarā ar iepriekš veiktām iemaksām, kas novirzītas sociālajai apdrošināšanai. Likumdevējs no piedziņas aizsargā tādus ienākumus (kompensācijas), kas paredzētas konkrētam mērķim, piemēram, atbalsta maksājums apkurei, Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanai u.tml.

Ģimenes valsts pabalsts ir valsts sociālais pabalsts. Minēto pabalstu piešķir par katru bērnu, kas ir vecumā no viena gada līdz 16 gadiem, vai vecāks par 16 gadiem, mācās vispārējās izglītības vai profesionālās izglītības iestādē un nav stājies laulībā.[2] Šādā gadījumā pabalstu piešķir līdz dienai, kad bērns sasniedz 20 gadu vecumu vai stājas laulībā. Šī pabalsta mērķis ir nodrošināt pastāvīgu atbalstu ģimenēm, kurās aug bērni, lai sniegtu materiālu atbalstu bērna vajadzību apmierināšanai. 

Ņemot vērā minēto, kreditoru prasījumu segšanai nav novirzāmi līdzekļi no ģimenes valsts pabalsta.

Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts (invaliditātes gadījumā) ir atzīstams par valsts sociālo pabalstu, līdz ar to no šī pabalsta fiziskajai personai nav pienākuma daļu novirzīt kreditoru prasījumu apmierināšanai arī maksātnespējas procesa ietvaros.

Attiecībā uz uzturlīdzekļu maksājumiem bērniem Civilprocesa likuma 596. panta 5. punktā ir noteikts, ka piedziņu nevar vērst uz bērna uzturlīdzekļiem Ministru kabineta noteikto minimālo bērna uzturlīdzekļu apmērā. Bērniem līdz septiņu gadu vecumam 25% apmērā no valstī noteiktās minimālās algas (šobrīd 155 euro) un bērniem no septiņu gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai 30% apmērā no valstī noteiktās minimālās algas (šobrīd 186 euro). Attiecīgi atkarībā no bērna vecuma, kreditoru prasījumu apmierināšanai var novirzīt uzturlīdzekļus tajā daļā, kas pārsniedz minimālo uzturlīdzekļu apmēru.

Vēršam uzmanību, ka tikai tiesas kompetencē ietilpst izvērtēt fiziskās personas saistību dzēšanas plāna izpildi atbilstoši Maksātnespējas likuma prasībām, kā arī tikai tiesa lemj par atlikušo saistību dzēšanu, vērtējot, vai parādnieks savus fiziskās personas maksātnespējas procesa notiektos pienākumus ir veicis godprātīgi, novirzot kreditoriem pienākošos daļu no saviem ienākumiem. Savukārt parādniekam atbilstoši atklātības un labticības principam ir jāspēj pierādīt, ka noteiktie pienākumi ir veikti godprātīgi.

[1] Civilprocesa likuma 596. pants.

[2] Valsts sociālo pabalstu likuma 6. panta otrā daļa.

• Fiziskās personas maksātnespējas procesā parādnieks netiek atbrīvots no saistībām sakarā ar nokavēto nodokļu maksājumiem, kuri personai piemēroti kā juridiskās personas valdes loceklim, jo nokavēto nodokļu maksājumi ir atzīstami par neatļautu darbību, kas saskaņā ar Maksātnespējas likuma 164. pantu ir nedzēšams prasījums.

Iesniegumā lūgts skaidrot, vai fiziskās personas maksātnespējas procesā parādnieks netiek atbrīvots no saistībām sakarā ar nokavēto nodokļu maksājumiem, kuri personai piemēroti kā juridiskās personas valdes loceklim?

Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā ir nostiprināts vispārējs princips, ka fiziskā persona maksātnespējas procesā ne pie kādiem apstākļiem nevar tikt atbrīvota no saistībām, kuru pamatā ir neatļauta darbība. Savukārt ar terminu "neatļauta darbība" civiltiesiskajās attiecībās apzīmē tiesību aizskārumu (pārkāpumu) un tas izpaužas gan līguma vai cita darījuma pienākumu nepildīšanā, gan ārpuslīgumiskā citas personas aizskārumā (deliktā). Civillikuma 1635. pantā noteikts, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.  

Saistībā ar minēto jāuzsver, ka valdes locekļu viens no pamatpienākumiem ir nodrošināt sabiedrības darbības tiesiskumu, līdz ar to valdes loceklim savi pienākumi ir jāpilda atbilstoši Komerclikuma 169. panta pirmajā daļā noteiktajam, proti, kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Minētais princips paredz, ka valdes loceklim ir jārīkojas ar vislielāko rūpību, jo Komerclikuma 169. pants neparedz pienākumu sabiedrībai pierādīt valdes locekļa vainu, bet, gluži pretēji, tas noteic šīs amatpersonas vainas prezumpciju. Citiem vārdiem, valdes loceklim ir jāpierāda, ka attiecīgajā situācijā viņš ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks un nav pielaidis pat vieglu neuzmanību.^[1]

Tā kā valdes locekļu pienākumi ir noteikti likumā, statūtos, valdes reglamentā, dalībnieku sapulces lēmumos vai ar valdes locekli noslēgtajā līgumā, tad minēto noteikumu neievērošana kvalificējama kā sabiedrības valdes pārkāpums, kas savukārt nav savienojams ar krietna un rūpīga saimnieka rīcību.^[2]

Tādējādi, ja valdes loceklis, izpildot viņam uzticētos sabiedrības vadīšanas uzdevumus, rīkojas pretēji normatīvo aktu prasībām, tostarp ir pārkāpis likuma "Par nodokļiem un nodevām" paredzētos noteikumus, tad nav pamata runāt par šādas darbības atbilstību krietna un rūpīga saimnieka mērauklai.

Tā kā likuma "Par nodokļiem un nodevām" 60. panta pirmā daļa paredz VID tiesības uzsākt procesu par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu no personas, kura ir bijusi šīs juridiskās personas valdes loceklis, tad neatļauta darbība šādā gadījumā izpaužas kā valdes locekļa minētajā likumā noteikto pienākumu nepildīšana.

Vienlaikus norādāms, ka likums "Par nodokļiem un nodevām" paredz valdes locekļu personīgu atbildību par juridiskas personas nodokļu parādiem un saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" pārejas noteikumiem, valdes locekļa personīgā atbildība var tikt attiecināta uz tiem juridiskās personas nokavētajiem nodokļu maksājumiem, kas ir izveidojušies pēc 2015. gada 1. janvāra.^[3]

Ņemot vērā iepriekš minēto, fiziskās personas maksātnespējas procesā parādnieks netiek atbrīvots no saistībām sakarā ar nokavēto nodokļu maksājumiem, kuri personai piemēroti kā juridiskās personas valdes loceklim, jo nokavēto nodokļu maksājumi ir atzīstami par neatļautu darbību, kas saskaņā ar Maksātnespējas likuma 164. pantu ir nedzēšams prasījums.

Vienlaikus jāvērš uzmanība, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.³⁵ panta trešo daļu, apstiprinot saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu, tiesa lemj par to saistību dzēšanu, kuras nav izpildītas saistību dzēšanas laikā. Attiecīgi, tikai tiesas kompetencē ir lemt, vai konkrēts prasījums pret parādnieku tiks dzēsts saskaņā ar Maksātnespējas likuma 164. panta noteikumiem.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 25. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-25 8.4. punkts un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 27. maija sprieduma lietā Nr. SKC-102 10. punkts.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. C39072411, SKC-7/2016 7.2. punkts.

[3] Likuma "Par nodokļiem un nodevām" pārejas noteikumu 170. pants.

• Viens no Maksātnespējas likumā noteiktajiem ierobežojumiem fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanai ir nepatiesu ziņu sniegšana kreditoriem. Ja ir pieejama informācija, ka parādnieks ir sniedzis nepatiesas ziņas kreditoriem, iesniedzējam ir tiesības vērsties pie konkrētā maksātnespējas procesā ieceltā administratora, kura kompetencē ir izvērtēt iesniegumā norādītos apstākļus, tiesiskās sekas un attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu fiziskās personas maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu sasniegšanu.

 Lūgts sniegt viedokli par sekām nepatiesu ziņu norādīšanai fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumā.

Maksātnespējas procesa mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktus principus un tiesiskos risinājumus.[1]

Procesā iesaistītajām personām savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda labā ticībā.[2]

Viens no Maksātnespējas likumā noteiktajiem ierobežojumiem fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanai ir nepatiesu ziņu sniegšana kreditoriem.[3] Šī un citu Maksātnespējas likumā minēto maksātnespējas procesa ierobežojumu pamatā ir starptautiskā praksē plaši akceptēts princips, ka "otrā iespēja" pienākas tikai labticīgiem parādniekiem. Tā kā parādnieka atbrīvošana no pārmērīgām saistībām notiek, kreditoriem zaudējot nesegtos prasījumus pret parādnieku, būtu netaisnīgi no kreditoriem prasīt šādu pametumu, ja parādnieks ir nelabticīgs[4] un ir sniedzis apzināti nepatiesu informāciju saviem kreditoriem.

Tiesa, pasludinot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ieceļ administratoru,[5] kurš attiecīgi nodrošina efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.[6],[7] Tādējādi pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieka godprātības pārbaude un izvērtējums par nepatiesas informācijas sniegšanu ir jāveic administratoram.

Līdz ar to, ja ir pieejama informācija, ka parādnieks ir sniedzis nepatiesas ziņas kreditoriem, iesniedzējam ir tiesības vērsties pie konkrētā maksātnespējas procesā ieceltā administratora, kura kompetencē ir izvērtēt iesniegumā norādītos apstākļus, tiesiskās sekas un attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu fiziskās personas maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu. Ja tiek konstatēti Maksātnespējas likumā[8] noteiktie maksātnespējas procesa ierobežojumi, tiesa pēc attiecīga pieteikuma lemj par maksātnespējas procesa izbeigšanu likumā noteiktajā kārtībā.[9]

[1] Maksātnespējas likuma 1. pants.

[2] Maksātnespējas likuma 6. panta 8. punkts.

[3] Maksātnespējas likuma 130. un 153. pants.

[4] 0 Civilprocesa likuma komentāri. II daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā.- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 515. lpp.

[5] Civilprocesa likuma 363.27 panta trešā daļa.

[6] Maksātnespējas likuma 26. panta otrā daļa.

[7] Maksātnespējas likuma 163. pants.

[8] Maksātnespējas likuma 153. panta 2. punkts

[9] Maksātnespējas likuma 165. panta otrā un trešā daļa.

• Parādniekam saglabājas pienākums segt prasījumus no neatļautas darbības arī pēc maksātnespējas procesa sekmīgas pabeigšanas, un attiecībā uz šiem prasījumiem tiek atjaunota izpildu lietvedība.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, vai ceļa satiksmes negadījuma rezultātā iegūtās parādsaistības var dzēst fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros.

Maksātnespējas likuma 164. panta ceturtajā daļā nostiprināts vispārējs princips, atbilstoši kuram fiziskās personas maksātnespējas procesā ne pie kādiem apstākļiem nevar atbrīvoties no saistībām, kuru pamatā tostarp ir neatļauta darbība.

Minētajā normā ir uzskaitīti prasījumu veidi, kas arī pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas netiek dzēsti. Proti, netiek dzēsti prasījumi par:

1) uzturlīdzekļu samaksu,

2) prasījumi no neatļautas darbības,

3) nodrošinātais prasījums, ja parādnieks ir saglabājis par šā prasījuma nodrošinājumu kalpojošo mājokli,

4) prasījumi par administratīvo pārkāpumu procesā piemērotajiem un Krimināllikumā paredzētajiem sodiem, kā arī kompensācija par radīto kaitējumu.

Tiesai, apmierinot fiziskās personas pieteikumu par maksātnespējas procesa piemērošanu, nav pietiekami konstatēt Maksātnespējas likuma 130. pantā noteikto ierobežojumu neesamību, bet arī ir jāpārliecinās, vai saistību dzēšanas procedūras veiksmīgas pabeigšanas gadījumā būs reāls pamats parādnieka atbrīvošanai no šīs procedūras laikā neizpildītajām atlikušajām saistībām.106 Proti, ja lielāko daļu no parādnieka saistībām veido prasījumi no neatļautas darbības, pat sekmīgi noslēdzoties fiziskās personas maksātnespējas procesam, netiek sasniegts maksātnespējas procesa mērķis – pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.

Parādniekam saglabājas pienākums segt prasījumus no neatļautas darbības arī pēc maksātnespējas procesa sekmīgas pabeigšanas, un attiecībā uz šiem prasījumiem tiek atjaunota izpildu lietvedība.

 • Atkārtoti var vērsties tiesā ar fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu ne ātrāk kā trīs gadus pēc tam, kad sniegta nepatiesu informāciju kreditoriem, un ne ātrāk kā vienu gadu pēc tam, kad izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, nedzēšot saistības.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli, kad atkārtoti var vērsties tiesā ar pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanu.

No Iesnieguma izriet, ka lēmumā par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu tiesa konstatēja, ka parādnieks sniedza nepatiesas ziņas kreditoriem un attiecīgi uz šī pamata izbeidza fiziskās personas maksātnespējas procesu.

Attiecīgi atkārtoti var vērsties tiesā ar fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu ne ātrāk kā trīs gadus pēc tam, kad sniegta nepatiesu informāciju kreditoriem, un ne ātrāk kā vienu gadu pēc tam, kad izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, nedzēšot saistības (Maksātnespējas likuma 130. panta 1. un 5. punkts).

Vēršam uzmanību, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma izskatīšana ir tiesas kompetencē, un tikai tiesa var konstatēt, vai pastāv ierobežojumi fiziskā personas maksātnespējas procesa pasludināšanai.

• Pakalpojuma sniedzējiem ir tiesības noteikt savu potenciālo pakalpojumu saņēmēju izvērtēšanas politiku, tostarp, lai izvērtētu, vai un cik ilgu laiku pēc maksātnespējas procesa pabeigšanas maksātnespējas procesa fakts ir uzskatāms kā papildu risks vai ierobežojums pakalpojumu saņemšanai.

Iesniegumā norādīts, ka parādnieks ir pabeidzis fiziskās personas maksātnespējas procesu un šajā sakarā noskaidrojams, kā rīkoties, ja pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pabeigšanas parādniekam atsaka pakalpojumu saņemšanu?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajai daļai fiziskās personas maksātnespējas process (turpmāk šajā skaidrojumā – maksātnespējas process) ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.

Maksātnespējas process ir brīvprātīgs instruments savu saistību dzēšanai, līdz ar to personai ir jārēķinās, ka tai būs ne tikai jāpilda Maksātnespējas likumā ietvertie nosacījumi, lai maksātnespējas procesu pabeigtu veiksmīgi, proti, lai atbrīvots no neizpildītajām saistībām un atjaunotu maksātspēju, bet arī jāapzinās un jāņem vērā iespējamās sekas – riski un ierobežojumi, ar kurām var nākties saskarties pēc maksātnespējas procesa pabeigšanas.

Atzīmējams, ka arī vairāku profesiju reglamentējošajās tiesību normās ir ietverts ierobežojums attiecīgā amata ieņemšanai noteiktu laika periodu pēc maksātnespējas procesa izbeigšanas. Piemēram, saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 55. panta 5. punktu par tiesneša amata kandidātu nevar būt personas, kurām pasludināts maksātnespējas process un no tā izbeigšanas dienas nav pagājuši pieci gadi. Arī Maksātnespējas likumā noteikts, ka par maksātnespējas procesa administratoru nevar būt persona, kurai pasludināts maksātnespējas process un no tā izbeigšanas dienas nav pagājuši pieci gadi (minētā likuma 13. panta otrās daļas 4. punkts).

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta otro daļu maksātnespējas process  tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Informācija par maksātnespējas procesa norisi tiek atspoguļota Uzņēmumu reģistra vestajā maksātnespējas reģistrā (turpmāk – maksātnespējas reģistrs). Maksātnespējas reģistrs ir visiem pieejams bez maksas, un tā ierakstiem ir publiska ticamība.

Maksātnespējas likuma 132. panta pirmā daļa noteic, kādas ziņas par maksātnespējas procesa lietu ieraksta maksātnespējas reģistrā. Minētajā reģistrā ieraksta tostarp parādnieka vārdu, uzvārdu, personas kodu, datumu, kad pasludināts un izbeigts maksātnespējas process u.c. ziņas par maksātnespējas procesu.

Norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 132. panta trešo daļu šā panta pirmajā daļā minētās ziņas publisko maksātnespējas reģistrā maksātnespējas procesa laikā, kā arī vienu gadu pēc ieraksta par maksātnespējas procesa izbeigšanu izdarīšanas dienas.

Minētais nozīmē, ka, pat pēc veiksmīgas maksātnespējas procesa pabeigšanas, informācija par attiecīgo maksātnespējas procesu vēl gadu ir publiski pieejama maksātnespējas reģistrā.

Vienlaikus norādāms, ka normatīvie akti, tostarp Maksātnespējas likums, neregulē t.s. "melno sarakstu", kā arī nenoteic, vai un cik ilgu laiku pēc maksātnespējas procesa pabeigšanas personai ekonomiskajā apritē varētu tikt ierobežota kādu pakalpojumu saņemšana.

Jāņem vērā, ka minēto jautājumu izvērtēšana ir tikai un vienīgi pakalpojuma sniedzēju kompetencē. Pakalpojuma sniedzējiem ir tiesības noteikt savu potenciālo pakalpojumu saņēmēju izvērtēšanas politiku, tostarp, lai izvērtētu, vai un cik ilgu laiku pēc maksātnespējas procesa pabeigšanas maksātnespējas procesa fakts ir uzskatāms kā papildu risks vai ierobežojums pakalpojumu saņemšanai.

Vienlaikus plašāku informāciju par maksātnespējas procesu var aplūkot Maksātnespējas kontroles dienesta tīmekļa vietnē, sadaļā "Fiziskās personas maksātnespējas process"[1], kā arī sadaļā "Skaidrojumi un atziņas"[2], kur ir iestādes sniegto viedokļu apkopojumi, tostarp jautājumos par fiziskās personas maksātnespējas procesu.

[1] Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/fiziskas-personas-maksatnespejas-process.

[2] Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/skaidrojumi-un-atzinas.

• Administrators nodrošina trešajām personām piederošās mantas uzturēšanu līdz tās nodošanai šīm personām.

Vai atbilstoši Maksātnespējas likuma 139. panta 7. punktā minētajam parādnieks nodod administratoram pārvaldījumā savu mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, vai arī minētā norma nosaka, ka administrators nevar vērst piedziņu uz Maksātnespējas likuma 140. panta 2. punktā minēto mantu, kā arī nevar vērst piedziņu uz parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu?

Maksātnespējas likuma 139. pants noteic parādnieka pienākumus bankrota procedūras laikā, tostarp šī panta 7. punkts nosaka parādnieka pienākumu pēc administratora pieprasījuma nodot administratora pārvaldījumā savu mantu, izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu, un šā likuma 140. panta 2. punktā minēto mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators. Savukārt Maksātnespējas likuma 145. pantā noteikts, ka parādnieka mantas pārdošanu nodrošina administrators. Proti, fiziskās personas maksātnespējas procesā administrators pārvalda un realizē vienīgi parādniekam piederošu mantu (Maksātnespējas likuma138. panta 1. punkts).

Turklāt Maksātnespējas likuma 143. panta pirmā daļa skatāma kopsakarā ar šā likuma 92. pantu, kas noteic, ka "parādnieka mantas" jēdzienā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums un kustamā manta, tai skaitā naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 93. pantu atgūtā manta, augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā, fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta, kā arī parādnieka ienākumi, kas gūti fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā. Savukārt Maksātnespējas likuma 94. pants noteic, kas ir trešajām personām piederošā manta.

Maksātnespējas likuma 94. panta otrajā daļā paredzēts, ka administrators nodrošina trešajām personām piederošās mantas uzturēšanu līdz tās nodošanai šīm personām. Kā izriet no Maksātnespējas likuma 94. panta otrās daļas regulējuma, administratoram ir pienākums ne vien uzturēt trešajai personai piederošu mantu, bet arī to nodot (atgriezt) tās īpašniekam.[1]

No iepriekš minētā nepārprotami izriet, ka trešajām personām piederoša manta neietilpst "parādnieka mantas" jēdzienā un administrators maksātnespējas procesa ietvaros ir tiesīgs atsavināt vienīgi parādniekam piederošu mantu, nevis trešās personas mantu. Gadījumā, ja ir konstatēta trešās personas manta, tad administratoram līdz šīs mantas nodošanai likumīgajam īpašniekam ir jānodrošina tās uzturēšana, taču par to uzglabāšanu nepārņemšanas gadījumā ir tiesības prasīt segt radušos izdevumus.

Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī atbilstoši Maksātnespējas likuma 139. panta 7. punktam, parādnieks nodod administratoram pārvaldījumā savu mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu. Vienlaikus tiesību norma nosaka, ka administrators nevar vērst piedziņu uz Maksātnespējas likuma 140. panta 2. punktā minēto mantu, kā arī nevar vērst piedziņu uz parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu, bet gan nodrošina trešajām personām piederošās mantas uzturēšanu līdz tās nodošanai šīm personām.

[1] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 2. jūlija lēmums lietā Nr. SKC-854/2020, ECLI:LV:AT:2020:0702.SKC085420.8L.

• Depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā ir jāiemaksā uzreiz un to nevar maksāt pa daļām.

Vai uzsākot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ir iespējams veikt depozīta iemaksu pa daļām – divos maksājumos, proti, vienā mēnesī iemaksājot 500 euro (kopsummā 1000 euro). Kā arī, vai pastāv iespēja jau iepriekš noskaidrot administratoru, kurš tiks iecelts konkrētā fiziskās personas maksātnespējas procesā.

[1] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²³ otrās daļas nosacījumiem, fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumam jāpievieno dokumenti, kas apliecina pieteikumā norādīto informāciju, tostarp valsts nodevas un citu tiesas izdevumu samaksu likumā noteiktajā kārtībā un apmērā un fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta samaksu.

Ievērojot Civilprocesa likuma 363.²³ panta otrās daļas 2. punktā un Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā noteikto, fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas priekšnoteikums ir fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā (šobrīd ir 1000 euro), kas iemaksājams Maksātnespējas kontroles dienesta deponēto līdzekļu kontā Valsts kasē. Šī informācija atrodama Maksātnespējas kontroles dienesta tīmekļa vietnē, sadaļā "Depozīts"^[1]. Depozīts ir izmantojams administratora atlīdzības segšanai, kas ir daļa no izmaksām maksātnespējas procesā.

Respektīvi, ja tiek plānots iesniegt tiesā pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, tad depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā ir jāiemaksā uzreiz un to nevar maksāt pa daļām. Tāpat svarīgi ņemt vērā, ka neatkarīgi no mantiskā stāvokļa vai citiem apstākļiem nav paredzēti izņēmuma gadījumi pilnīgai vai daļējai pieteicēja atbrīvošanai no depozīta iemaksas.

Līdz ar to jebkurā gadījumā depozīts ir jāiemaksā un jāpievieno maksājuma apliecinājums, iesniedzot fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā, pretējā gadījumā jārēķinās, ka pieteikums tiks atstāts bez virzības.

Papildus norādāms, ka no normatīvajiem aktiem izriet, ka tieši fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējam (parādniekam), nevis citai personai ir jāveic depozīta iemaksa.

[2] Maksātnespējas likuma 19. pants noteic, ka administratoru juridiskās personas maksātnespējas procesā un fiziskās personas maksātnespējas procesā ieceļ tiesa šajā likumā un Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Savukārt Ministru kabineta 2018. gada 18. decembra noteikumos Nr. 837 "Kārtība, kādā kārto maksātnespējas procesa administratora amata pretendentu sarakstu elektroniskajā maksātnespējas uzskaites sistēmā un izvēlas maksātnespējas procesa administratora amata kandidātu" noregulēta administratora amata kandidāta izvēlēšanās procedūra, lai nodrošinātu neitrālu un efektīvu administratoru ieteikšanu maksātnespējas procesā. Minēto noteikumu 14. punkts noteic, ka administratora amata kandidāts konkrētam maksātnespējas procesam tiek izvēlēts automatizēti pēc nejaušības principa.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁶ panta pirmajai daļai tiesnesis pēc izraudzītā administratora amata kandidāta izvērtēšanas ar tiesas lēmumu ieceļ administratoru konkrētajā fiziskās personas maksātnespējas procesā. Tātad tikai pēc administratora iecelšanas attiecīgā maksātnespējas procesā kļūst zināms, kurš administrators nodrošinās likumīgu un efektīvu maksātnespējas procesa norisi.

Līdz ar to no minētā izriet, ka fiziskā persona nevar izvēlēties, kurš administrators tiks iecelts tā maksātnespējas procesā, tāpat arī administrators nevar izvēlēties, kuru maksātnespējas procesu administrēt.

[1] Pieejams: https://www.mkd.gov.lv/lv/depozita-iemaksa.

• Ja administrators, pārbaudot publiskos reģistrus konstatē, ka parādniekam pieder nekustamais īpašums un tas zemesgrāmatā ir reģistrēts kā laulāto kopmanta, tad administratoram ir pienākums apzināt un pārdot tikai to daļu, kas pieder parādniekam.
• Parādnieka valdījumā/turējumā esošais trešajai personai piederošs transportlīdzeklis nav definējams kā parādniekam piederoša manta.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu, kādi dokumenti papildus fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumam iesniedzami tiesā.

Tāpat Iesniegumā lūgts sniegt viedokli uz šādiem jautājumiem:

1) vai dzīvoklis, kas iegādāts laulības laikā un reģistrēts uz sievas vārda, maksātnespējas procesa ietvaros ir atsavināms, vai tam uzliekams liegums, ja dzīvoklī dzīvo ģimene ar trim nepilngadīgajiem bērniem?

2) vai maksātnespējas procesa pasludināšanas gadījumā parādnieks var atstāt turējumā esošo transportlīdzekli, kas tiek lietots uz nomas līguma pamata?

[1] Atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²³ panta otrajai daļaifiziskās personasmaksātnespējas procesa pieteikumam pievieno dokumentus, kas apstiprina: 1) valsts nodevas un citu tiesas izdevumu samaksu likumā noteiktajā kārtībā un apmērā; 2) fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta samaksu; 3) apstākļus, uz kuriem pieteikums pamatots.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. panta trešo daļu valsts nodevas apmērs fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanai tiesā ir 70 euro, un rekvizīti gan par valsts nodevas, gan par ar lietas izskatīšanu saistītajiem izdevumiem atrodami Latvijas tiesu tīmekļa vietnē, sadaļā "Valsts nodevas un tiesu konti"[1]. Tajā pašā laikā Civilprocesa likuma 43. panta ceturtā daļa noteic, ka tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji atbrīvo to no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī atliek valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadala to termiņos. Tātad persona vienlaikus ar prasības pieteikuma iesniegšanu var lūgt tiesu to atbrīvot no tiesas izdevumu samaksas, sniedzot ziņas par savu mantisko stāvokli un pievienojot arī attiecīgus pierādījumus.

Maksātnespējas likuma 129. panta otrajā daļā paredzēts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanas priekšnoteikums ir fiziskās personas maksātnespējas procesa depozīta iemaksa divu minimālo mēnešalgu apmērā, t.i., šobrīd 1000 euro Maksātnespējas kontroles dienesta deponēto līdzekļu kontā Valsts kasē, un šī informācija atrodama Maksātnespējas kontroles dienesta tīmekļa vietnē, sadaļā "Depozīts"[2]. Jāuzsver, ka tieši fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniedzējam, nevis citai personai ir jāveic depozīta iemaksa, jo maksātnespējas procesa depozīta mērķis ir veicināt tādu maksātnespējas procesu uzsākšanu, kuros ir iespējams īstenot Maksātnespējas likuma 5. pantā ietverto fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķi. Svarīgi ņemt vērā, ka neatkarīgi no mantiskā stāvokļa vai citiem apstākļiem nav paredzēti izņēmuma gadījumi pilnīgai vai daļējai pieteicēja atbrīvošanai no depozīta iemaksas. Tādējādi personas nespēja iemaksāt maksātnespējas procesa depozītu divu minimālo mēnešalgu apmērā ir uzskatāms par šķērsli maksātnespējas procesa uzsākšanai.

Savukārt, kas attiecas par apstākļiem, uz kuriem pieteikums pamatots, tad pieteikumam būtu jāpievieno jebkuras ziņas, kas pieteicēja ieskatā būtu pietiekamas, lai tiesa izdarītu attiecīgus secinājumus, izvērtējot fiziskās personas maksātnespējas procesa pazīmju esamību. Tiesai, lemjot jautājumu par maksātnespējas procesa pasludināšanu, ir jāpārliecinās par maksātnespējas procesa pieteikumā minēto faktu esamību, jo tiesa pēc savas iniciatīvas pierādījumus lietā nevāc, bet tikai vērtē. Tas, kādi pierādījumi ir jāpievieno fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikumam, ir atkarīgs no katras konkrētās situācijas, tomēr praksē pieteikumam parasti tiek pievienoti tālāk norādītie dokumenti. Respektīvi, tiesā ir jāiesniedz izziņas, kas apliecina, ka attiecībā uz konkrēto fizisko personu var piemērot maksātnespējas procesu, proti, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra izziņa, kas apstiprina, ka fiziskā persona nav individuālais komersants un atbilst maksātnespējas procesa subjektam; pierādījumi, kas apliecina, ka fiziskā persona sešu mēnešu laika periodā pirms maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas bijusi Latvijas Republikas nodokļu maksātājs (izziņa no Valsts ieņēmumu dienesta vai no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras). Tāpat pieteikumam pievienojama Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes izziņa par personas deklarēto adresi, kas pierāda, ka fiziskajai personai ir tiesības vērsties konkrētajā tiesā, kā arī apliecina tiesisko saikni ar Latvijas Republiku. Vienlaikus tiesas savā praksē bieži pieprasa iesniegt izziņas, kas liecina par fiziskās personas mantisko stāvokli, proti, izziņas no publiskiem reģistriem, kas apliecina, vai uz fiziskās personas vārda ir reģistrēti transportlīdzekļi vai kustams/nekustams īpašums, vai tai pieder kāda uzņēmuma kapitāldaļas, utt. (izziņas no zemesgrāmatu nodaļas vai Tiesu administrācijas, var arī izdruka no Valsts vienotās datorizētas zemesgrāmatas par fiziskajai personai piederošiem īpašumiem, CSDD izziņa, nepieciešamības gadījumā arī izziņa no Valsts tehniskās uzraudzības aģentūras un AS "Latvijas Centrālais depozitārijs"). Savukārt kā pierādījums, ka personai parādsaistības kopā pārsniedz vismaz 5000 euro, kurām ir iestājies izpildes termiņš, var kalpot kredītiestāžu brīdinājumi,  zvērināta tiesu izpildītāja vēstules un izziņas, parādu piedzinēju paziņojumi u. tml. Turklāt, kas attiecas uz parādsaistībām, kuru izpildes termiņš iestāsies gada laikā, un parādsaistības kopā pārsniedz 10 000 euro, tad šajā gadījumā pievienojami, piemēram, aizdevuma līgumi vai to kopijas, kas pierāda parāda summas apmēru un to izpildes termiņus. Pie tam, jāņem vērā, ka Latvijas Bankas Kredītu reģistra pārskatiem par personas saistībām ir informatīvs raksturs un tie nepierāda neizpildīto saistību, kurām iestājas izpildes termiņš, pastāvēšanu.

Vēršama uzmanība, ka rakstveida pierādījumi iesniedzami oriģinālā vai noteiktā kārtībā apliecināta noraksta, kopijas vai izraksta veidā, jo tikai tad šiem pierādījumiem ir juridisks spēks un minētais kalpo par būtisku priekšnoteikumu fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma pieņemšanai un lietas ierosināšanai. Pretējā gadījumā, ja tiesnesis konstatē pieteikumā trūkumus, tad saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²⁵ panta pirmās daļas 1. punktu un otro daļu tiesnesis ir tiesīgs pieņemt lēmumu par maksātnespējas procesa pieteikuma atstāšanu bez virzības, norādot trūkumu novēršanas termiņu.

[2] Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 137. panta 3. un 10. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas maksātnespējas procesa administrators (turpmāk – administrators) apzina parādnieka mantu un saistības un organizē parādnieka mantas pārdošanu. Savukārt Maksātnespējas likuma 138. panta 1. punkts noteic, ka administratoram bankrota procedūras ietvaros ir tiesības atsavināt parādnieka mantu šajā likumā noteiktajos gadījumos.

Attiecībā uz nekustamā īpašuma piederību jāņem vērā, ka Civillikuma 994. pantā ir ietverts vispārīgs princips, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās. Savukārt Civillikuma 127. panta pirmā daļa noteic, ka tas, ka nekustamais īpašums vai lietu tiesība ietilpst mantas kopībā, ierakstāms zemesgrāmatā. Šajā normā ir nostiprināta nekustamas lietas piederības prezumpcija, proti, pieņēmums, ka zemesgrāmatā nostiprināta īpašuma tiesība pastāv un pieder personai, kas ierakstīta zemesgrāmatā kā attiecīgā nekustamā īpašuma īpašnieks. Īpašuma nostiprinājums zemesgrāmatā ir pietiekams pierādījums zemesgrāmatā ierakstītās personas īpašuma tiesībai.

Atbilstoši Civillikuma 994. panta pirmajai daļai jāpieņem, ka zemesgrāmatā nostiprinātā īpašuma tiesība pastāv un pieder attiecīgajam īpašniekam kopš tās nostiprināšanas brīža. Šī prezumpcija ir spēkā arī pret zemesgrāmatā ierakstītā īpašnieka laulāto. Savukārt laulāto mantiskās attiecības regulē speciālas normas (Civillikuma 91. pants), kas noteic, ka tas, vai nekustamais īpašums ir laulāto atsevišķa manta, mantas kopība pēc līguma vai mantas šķirtība pēc līguma, jānorāda zemesgrāmatās atsevišķas piezīmes veidā. Minētais atbilst Zemesgrāmatu likuma 16. panta 1. punkta a) apakšpunktam, kurā noteikts, ka nodalījuma otrā daļa sadalās divās iedaļās, kurās norāda pirmajā iedaļā nekustamā īpašuma īpašnieku, norādot fiziskajai personai vārdu, uzvārdu, personas kodu, bet, ja tā ir laulībā, tad, ievērojot mantiskās attiecības, piemetina, ka nekustamais īpašums ir laulātā atsevišķa manta [..].[3]

Tādējādi administratoram jāvadās no šīs likumā nostiprinātās prezumpcijas un jāpieņem, ka parādniekam ir īpašuma tiesība uz nekustamo īpašumu kopš nostiprināšanas brīža zemesgrāmatā. Turklāt Zemesgrāmatu likuma 1. pantā noteikts, ka zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītas tiesības. Zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība. Nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu tiesību nostiprināšana ir obligāta.

Līdz ar to secināms, ka administrators maksātnespējas procesa laikā ir tiesīgs atsavināt vienīgi parādniekam piederošu mantu saskaņā ar parādnieka rīcībā esošajiem dokumentiem un publiskajos reģistros pieejamām ziņām, nevis trešās personas mantu.

No minētā izriet, ja publiskajos reģistros nekustāmā īpašuma piederība ir konstatēta parādnieka laulātajam un ir veikta atzīme, ka tā ir laulātā atsevišķa manta, tad minētais nekustamais īpašums maksātnespējas procesa ietvaros nav atsavināms un administratoram nav tiesiska pamata šādu nekustamo īpašumu atsavināt vai arī uzlikt tām liegumu.

Savukārt gadījumā, ja administrators pārbaudot publiskos reģistrus konstatē, ka parādniekam pieder nekustamais īpašums un tas zemesgrāmatā ir reģistrēts kā laulāto kopmanta, tad administratoram ir pienākums apzināt un pārdot tikai to daļu, kas pieder parādniekam.

[3] Ceļu satiksmes likuma 1. panta 25. punkts noteic, ka transportlīdzekļa turētājs ir fiziskā vai juridiskā persona, kura uz tiesiska pamata (mantas īres, nomas, patapinājuma līgums u.c.) lieto transportlīdzekli. [..]. Tātad, turējums/valdījums sastāv tikai no viena elementa – faktiskās varas pār lietu, jo turētājs faktiski tur lietu savā varā, skaidri apzinādamies, ka šīs lietas īpašnieks ir cita persona un tas nerada īpašumtiesības[4].

Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punktā paredzēts, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators.

Ievērojot Maksātnespējas likuma 139. panta 7. punktā noteikto, parādniekam bankrota procedūras laikā ir pienākums pēc administratora pieprasījuma nodot administratora pārvaldījumā savu mantu, izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu, un šā likuma 140. panta 2. punktā minēto mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu.