Fiziskās personas maksātnespējas process

• Administrators, būdams NILLTPFNL subjekts, šā likuma prasību izpildei ir tiesīgs pieprasīt parādniekam – fiziskajai personai iesniegt personu apliecinoša dokumenta kopiju.

Iesniegumā lūgts sniegt skaidrojumu, vai administratoram ir tiesības pieprasīt iesniegt (pa e-pastu nosūtīt) maksātnespējīgās fiziskās personas pases kopiju. Administrators to pamato ar NILLTPFNL normām, jo administrators ir šī likuma subjekts, kuram ir pienākums identificēt klientus, tostarp fiziskās personas, kuru procesus administrē.

Fiziskās personas maksātnespējas process ir veids, kā persona administratora uzraudzībā un maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā pēc iespējas pilnīgāk apmierinot kreditoru prasījumus var atjaunojot maksātspēju. Līdz ar to, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi, administratoram Maksātnespējas likumā noteiktais pilnvarojums paredz plašu tiesību un pienākumu loku, tajā skaitā pieprasīt un saņemt no parādnieka informāciju (Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. punkts un 137. panta 4. punkts).

Atbilstoši NILLTPFNL 3. panta pirmās daļas 13. punktam administratori ir NILLTPFNL subjekti.

NILLTPFNL 11. panta pirmajā daļā ir uzskaitīti gadījumi, kad likuma subjektam, tai skaitā administratoram, ir uzlikts par pienākumu veikt klienta izpēti.

Savukārt NILLTPFNL 1. panta ceturtajā punktā ir definēts jēdziens "klients". Attiecīgi klients ir juridiskā vai fiziskā persona vai juridisks veidojums, vai šādu personu apvienība, vai veidojumu apvienība, kuram likuma subjekts sniedz pakalpojumu vai pārdod preci.

Līdz ar to, lai noteiktu administratora klientu loku atbilstoši NILLTPFNL noteiktajam jēdzienam "klients", administratoram nepieciešams vērtēt faktiskos un tiesiskos apstākļus kopsakarā ar klienta pazīmēm un maksātnespējas procedūru specifiku.

NILLTPFNL 28. panta pirmā daļa paredz, lai izpildītu šā likuma prasības, likuma subjektam ir tiesības pieprasīt no saviem klientiem un klientiem ir pienākums sniegt klienta izpētei nepieciešamo patieso informāciju un dokumentus, tajā skaitā par patiesajiem labuma guvējiem, klientu veiktajiem darījumiem, klientu un patieso labuma guvēju saimniecisko, personisko darbību, finansiālo stāvokli, naudas vai citu līdzekļu avotiem. Savukārt par NILLTPFNL prasību izpildi ir atbildīgs likuma subjekts, tostarp administrators (NILLTPFNL 29. panta trešā daļa).

Tātad, ņemot vērā administratora pienākumu nodrošināt NILLTPFNL regulējuma prasību ievērošanu, secināms, ka administratoram ir tiesības fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros no parādnieka pieprasīt un saņemt jebkuru informāciju, kurai ir nozīme konkrētā maksātnespējas procesā.

Atbilstoši NILLTPFNL 11.¹ panta pirmās daļas 1. punktam klienta identificēšana un iegūto identifikācijas datu pārbaude ietilpst klienta izpētes pasākumos, kas nozīmē, ka administrators apstrādā ar klientu identifikāciju saistītos datus.

Saskaņā ar Fizisko personu datu apstrādes likuma 25. panta pirmo daļu datu apstrāde ir atļauta, ja ir vismaz viens no Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6. panta 1. punktā noteiktajiem pamatiem. Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6. panta 2. un 3. punkta prasības attiecībā uz datu apstrādi, kas veicama, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu, uzdevumu, ko pārzinis veic sabiedrības interesēs, vai lai pārzinis varētu īstenot tam likumīgi piešķirtas oficiālās pilnvaras, ir noteiktas attiecīgo jomu regulējošos normatīvajos aktos.

Vispārīgā datu aizsardzības regula ļauj pieprasīt uzrādīt personu apliecinošu dokumentu un kopēt personas apliecinošus dokumentus personām, kurām šāds pienākums ir noteikts likumā.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija direktīvas (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK 13. panta 1. punkta a) apakšpunkts noteic, ka klienta uzticamības pārbaudes pasākumi ietver klienta identifikāciju un klienta identitātes pārbaudi, izmantojot dokumentus, ziņas vai informāciju, kas iegūta no uzticama un neatkarīga avota.

NILLTPFNL 12. panta pirmā daļa noteic, ka fizisko personu identificē, pārbaudot tās identitāti pēc klienta personu apliecinoša dokumenta. Turklāt saskaņā ar NILLTPFNL 14. panta pirmo daļu likuma subjekts, uzsākot darījuma attiecības vai veicot NILLTPFNL 11. pantā minētos darījumus, izgatavo to dokumentu kopijas, uz kuru pamata veikta klienta identifikācija.

Atbilstoši Personu apliecinošu dokumentu likuma 4. panta pirmajai daļai personas apliecība un pase ir atzīstama par personu apliecinošu dokumentu.

Norādāms, ka no NILLTPFNL 12. panta satura izriet, ka klienta (fiziskās personas) identifikācija primāri ir paredzēta klātienē, likuma subjektam pārbaudot klienta identitāti pēc personu apliecinoša dokumenta. Savukārt NILLTPFNL 23. panta pirmajā daļā ir atrunāta fiziskās personas identifikācijas procedūra bez tās piedalīšanās klātienē. Proti, NILLTPFNL 23. panta ceturtā daļa noteic, ka likuma subjekts, balstoties uz risku novērtējumu, var veikt klienta identifikāciju, klientam personīgi nepiedaloties identifikācijas procedūrā klātienē, kad klientu nav identificējis likuma subjekts, tā darbinieks vai pilnvarotā persona, ja likuma subjekts ir veicis risku novērtējumu un veiktie klientu identifikācijas pasākumi, klientam personīgi nepiedaloties identifikācijas procedūrā, atbilst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas riskiem.

Ņemot vērā iepriekš minētās tiesību normas, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administrators, būdams NILLTPFNL subjekts, šā likuma prasību izpildei ir tiesīgs pieprasīt parādniekam – fiziskajai personai iesniegt personu apliecinoša dokumenta, tostarp pases, kopiju.

Vienlaikus vēršama uzmanība, ka fiziskās maksātnespējas procesa sekmīgas norises nodrošināšanai ir nepieciešama administratora un parādnieka konstruktīva sadarbība un paša parādnieka interesēs ir sniegt administratoram nepieciešamo informāciju, lai vienlaikus novērstu jebkādas šaubas par iespējamiem ierobežojumiem maksātnespējas procesa norisē.

• Ja noslēgtā darījuma līdzējam (atbildētājam), kas ir bijis labticīgs, tiek nodarīti zaudējumi saistībā ar apstrīdēto darījumu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, tad viņam ir tiesības vērsties ar prasības pieteikumu tiesā.

Iesniegumā norādīts, ka fiziskā persona ir iegādājusies īpašumu, bet pret viņu ir celta prasība no maksātnespējīgā pārdevēja administratora atcelt darījumu, jo pārdevējs gadu pēc darījuma uzsācis maksātnespēju.

Līdz ar to lūgts sniegt viedokli kam jāsedz visi pircēja izdevumi (notārs, valsts nodevas, īpašumā ieguldīta nauda u.c.), ja šādu darījumu atceļ, un kā rīkoties, ja parādnieks fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā nomirs.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 128. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot Maksātnespējas likuma XXIV nodaļas noteikumus.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 96. panta pirmajai daļai maksātnespējas procesa administratoram (turpmāk – administrators) ir pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu neatkarīgi no šā darījuma veida, likumā noteiktos gadījumos.

Maksātnespējas likuma 144. pants noteic, ka parādnieka noslēgtie darījumi ir apstrīdami šā likuma XVII nodaļā noteiktajā kārtībā, ja bankrota procedūras laikā tiek konstatēti šā likuma 153. pantā noteiktie saistību dzēšanas ierobežojumi.

Turklāt Maksātnespējas likuma 153. panta 1. punkts paredz, ka saistību dzēšanas procedūru nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks pēdējo triju gadu laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas vai maksātnespējas procesa laikā ir slēdzis darījumus, kuru rezultātā kļuvis maksātnespējīgs vai radījis zaudējumus kreditoriem, turklāt viņš apzinājās vai viņam vajadzēja apzināties, ka šādu darījumu slēgšana var novest līdz maksātnespējai vai zaudējumu radīšanai kreditoriem.

No minētā izriet, ka apzinot parādnieka mantu, administratoram ir jānoskaidro, vai parādnieks noteiktu laika posmu pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas vai uzreiz pēc tās pasludināšanas un tās laikā nav slēdzis kādus darījumus, kuru rezultātā ir nokļuvis faktiskās maksātnespējas stāvoklī un nodarījis zaudējumus kreditoriem un apzinājies šo darījumu sekas[1]. Tātad, ja administrators konstatē, ka parādnieks, iespējams, ir veicis apzinātas darbības, lai nodarītu zaudējumus kreditoriem, tad administrators ceļ prasību tiesā par parādnieka slēgtā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, lai nodrošinātu kreditoru prasījumu apmierināšanu un novērstu tādu parādnieka rīcību, kas kaitē kreditoru kopuma interesēm.

Jāuzsver, ka darījuma apstrīdēšana ir izskatāma tiesas ceļā un vērtējumu par noslēgtā darījuma tiesiskumu sniedz vienīgi tiesa, kā rezultātā tiks nodibinātas arī tiesiskās sekas attiecībā uz mantas ieguvēju.

Gadījumā, ja ar tiesas nolēmumu tiks apmierināta administratora prasība par parādnieka slēgtā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, tad, ievērojot Maksātnespējas likuma 149. panta septīto daļu, administratoram parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros ir jāsniedz tiesai pieteikums par bankrota procedūras pabeigšanu, lūdzot izbeigt fiziskās personas maksātnespējas procesu. Šādos apstākļos atjaunojas arī kreditoru tiesības prasīt parādnieka saistību izpildi apmērā, kādā parādnieks nav izpildījis savas saistības fiziskās personas maksātnespējas procesā, kā arī tiek atjaunotas lietas par piespriesto, bet nepiedzīto summu piedziņu un lietas par parādnieka saistību izpildīšanu tiesas ceļā.

Ja noslēgtā darījuma līdzējam (atbildētājam), kas ir bijis labticīgs, tiek nodarīti zaudējumi saistībā ar apstrīdēto darījumu fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, tad viņam ir tiesības vērsties ar prasības pieteikumu tiesā.

Vienlaikus norādāms, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 150. panta septītajai daļai tiesa izbeidz bankrota procedūru, vienlaikus izbeidzot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja parādnieks ir miris. Šādā gadījumā parādnieka parādsaistības paliek neizpildītas. Maksātnespējas likuma regulējums neparedz fiziskās personas maksātnespējas procesā mantinieku "automātisku" tiesību pārņemšanu parādnieka miršanas gadījumā. Secīgi, pēc mantojuma atklāšanās un aicinājuma mantot gan mantiniekiem, gan kreditoriem, tostarp, kuru prasījumi nebija apmierināti fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros, ir tiesības pieteikties uz mantojuma atstājēja mantu.

[1] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 91. lpp.

• Administratoram fiziskās personas maksātnespējas procesā ir jāveic visas iespējamās darbības, lai noregulētu jautājumu par parādniekam piederošā transportlīdzekļa, kas, iespējams, faktiski neeksistē, norakstīšanu CSDD. Savukārt parādniekam ir pienākums iesaistīties fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksu segšanā.

Vai administratoram ir pienākums veikt parādniekam piederošā transportlīdzekļa norakstīšanu, t. sk. parādnieka vārdā apliecināt CSDD, ka transportlīdzeklis neeksistē?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 1. punktam parādnieka manta šā likuma izpratnē ir parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, t. sk. naudas līdzekļi. Tātad arī transportlīdzeklis, tiklīdz īpašuma tiesības ir reģistrētas CSDD datu bāzē, ir uzskatāms par parādniekam piederošo mantu un tas ir atsavināms fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros.

Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punkts noteic, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 95. panta otro daļu administrators pārvalda parādnieka mantu, veic pasākumus tās atgūšanai un rīkojas ar šo mantu šajā likumā noteikto pilnvaru ietvaros.

No minētā secināms, ka maksātnespējas pasludināšana ierobežo parādnieka spēju iegūt un realizēt savas tiesības un pienākumus – tiek ierobežota personas rīcībspēja[1]. Līdz ar to pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas administrators ir tā persona, kura turpmāk rīkojas ar personas mantu, risinot jautājumus par saistību izpildi un kreditoru prasījumu apmierināšanu.

Vienlaikus norādāms, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa gadījumā administrators lietās, kas skar parādnieka mantisko tiesību izlietošanu iestādē vai tiesā uzstājas parādnieka vietā un šajā statusā administrators pārņem arī parādnieka procesuālās tiesības un pienākumus[2]. Tas nozīmē, ka maksātnespējīgais parādnieks nevar patstāvīgi realizēt viņam piešķirtās tiesības, un šīs tiesības īsteno administrators kā parādnieka likumiskais pārstāvis.

Tātad administratoram fiziskās personas maksātnespējas procesā ir jāveic visas iespējamās darbības, lai noregulētu jautājumu par parādniekam piederošā transportlīdzekļa, kas, iespējams, faktiski neeksistē, norakstīšanu CSDD.

Saskaņā ar Nolietotu transportlīdzekļu apsaimniekošanas likuma 6. panta pirmo daļu transportlīdzekļa īpašnieks nodrošina, lai jebkurš tā īpašumā esošs nolietots transportlīdzeklis tiktu nodots apstrādes uzņēmumam.

Gadījumā, kad nolietots transportlīdzeklis nav nodots apstrādes uzņēmumam, jo tas ir iznīcināts vai gājis bojā un CSDD reģistrā ar to nav veiktas darbības pēc 2009. gada 31. decembra, proti, nav veikta reģistrācija vai tehniskā apskate, tad atbilstoši Dabas resursu nodokļa likuma 26. panta pirmās daļas 2. punktam par minētā transportlīdzekļa norakstīšanu ir jāmaksā dabas resursu nodoklis 165 euro apmērā.

Maksātnespējas likuma 11. panta otrā daļa noteic, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas tostarp ir izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Maksātnespējas likuma 139. panta 6. punktā ir ietverts parādnieka pienākums bankrota procedūras laikā segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 172. pantā skaidri nodefinētas fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas (tiešās un netiešās)[3], kas parādniekam rodas pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas. Tātad likumdevējs ir noteicis nepārprotamu parādnieka pienākumu iesaistīties fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksu segšanā.

Papildus uzsverams, ka normatīvie akti regulē administratora darbības ietvarus, nosakot administratora tiesības un pienākumus, tomēr nav iespējams tiesību aktos ietvert regulējumu, kas noteiktu ikvienu darbību katrai situācijai. Līdz ar to administratoram kā savas jomas specialistam, pārzinot konkrētā maksātnespējas procesa faktiskos apstākļus un nianses, pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora tiesībām un pienākumiem.

[1] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 66. lpp.

[2] Sk. arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 22. maija lēmumu lietā Nr. A420421411, SKA-691/2014; Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 31. oktobra spriedumu lietā Nr. C32372015, SKC-272/2019, ECLI:LV:AT:2019:1031.C32372015.13.S. Pieejams: https://www.at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/judikaturas-nolemumu-arhivs

[3]Pieejams www.mkd.gov.lv sadaļā "Fiziskās personas maksātnespējas process" [aplūkots 05.10.2021.]

• Fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšana nenozīmē arī visu pirms tam noslēgto darījumu automātisku izbeigšanos, jo maksātnespējas procesā ir piemērojami tādi tiesiskie pasākumi, lai pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus.

Maksātnespējīgā fiziskā persona ir SIA klients, kurš abonē interneta un TV pakalpojumus, kā arī iegādājās uz nomaksas pirkuma līguma pamata viedpulksteni, un veic dalīto maksājumu. Pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas fiziskā persona turpina norēķināties par visiem SIA sniegtajiem pakalpojumiem (TV, telefona sakari, internets, kā arī par viedpulksteni).

Savukārt administrators, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 136. panta pirmo un otro daļu, lūdz pārskaitīt uz viņa atvērto norēķinu kontu maksātnespējīgās fiziskās personas ieskaitītos naudas līdzekļus SIA par viedpulksteni, kas tika pārskaitīti pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Līdz ar to lūgts sniegt viedokli par to, vai administratora minētā prasība ir pamatota un konkrētajā gadījumā SIA ir jāpārskaita saņemtā nauda tikai par dalītajā maksājumā iegādāto viedpulksteni, kuru klients turpina lietot, ja viņš veic maksājumus par visiem saņemtajiem pakalpojumiem.

Maksātnespējas likuma 5. panta otrā daļa noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators.

Vienlaikus, ievērojot Maksātnespējas likuma 137. pantā noteikto, bankrota procedūras laikā administrators pārdod visu parādniekam piederošo mantu, iegūto summu novirzot procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšanai.

Līdz ar to viens no svarīgākajiem administratora pienākumiem pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas ir parādnieka mantas apzināšana, tās pārdošana un saņemto naudas līdzekļu novirzīšana kreditoru prasījumu apmierināšanai.[1] Tāpēc ir svarīgi noskaidrot parādnieka mantas nozīmi Maksātnespējas likuma izpratnē.

Maksātnespējas likuma 92. pantā ir definēts "parādnieka mantas" jēdziens, proti, tajā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tajā skaitā naudas līdzekļi; naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta; augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā; juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta. Savukārt Maksātnespējas likuma 94. pants noteic, kas ir trešajām personām piederošā manta.

No iepriekš minētā nepārprotami izriet, ka trešajai personai piederoša manta neietilpst "parādnieka mantas" jēdzienā un administrators maksātnespējas procesa ietvaros ir tiesīgs atsavināt vienīgi parādniekam piederošu mantu, nevis trešās personas mantu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 139. panta 6. un 7. punktu parādniekam bankrota procedūras laikā ir pienākums segt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, kā arī pēc administratora pieprasījuma nodot administratora pārvaldījumā savu mantu, izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu, un šā likuma 140. panta 2. punktā minēto mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu.

Savukārt Maksātnespējas likuma 140. pantā ir uzskaitītas parādnieka tiesības bankrota procedūras laikā, tostarp paturēt ienākumus, kas nepieciešami fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešo izmaksu segšanai; paturēt mantu, kas viņam būtiski nepieciešama ienākumu gūšanai.

Tāpat Maksātnespējas likuma 161. panta pirmās daļas 1. punkts[2] noteic, ka parādniekam saistību dzēšanas procedūras laikā ir tiesības paturēt vismaz divas trešdaļas no saviem ienākumiem, lai segtu savas uzturēšanas izmaksas.

Cita starpā Maksātnespējas likuma 172. panta piektā daļa noteic, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešās izmaksas tiek segtas no parādnieka līdzekļiem, ko viņš ir tiesīgs paturēt sev uzturēšanas izmaksu segšanai.

No Iesniegumā izklāstītajiem apstākļiem un minētajām tiesību normām izriet, ja viedpulkstenis, kas iegādāts SIA uz nomaksas pirkuma līguma pamata, ir atzīstams par parādniekam piederošo mantu, tad tā var tikt atsavināta bankrota procedūras ietvaros, ja vien nav pierādīts, ka viedpulkstenis būtiski ir nepieciešams, lai parādnieks gūtu ienākumus maksātnespējas procesa laikā. Savukārt, ja viedpulkstenis pieder SIA tad īpašniekam saglabājas tiesības pārņemt sev piederošo, parādniekam nodoto mantu, ja tādas tiesības pielīgtas līgumā, vai arī to atstāt parādnieka lietošanā un risināt jautājumu par turpmāko līguma izpildi.

Jāuzsver, ka arī maksātnespējas procesa laikā fiziskās personas ikdienas dzīve tiek ierobežota tikai daļēji, proti, tā var izmantot pakalpojumus, kā, piemēram, TV, telefona sakarus, internetu u.tml., kā arī veikt tādus pirkumus, kur nav nepieciešama administratora piekrišana (izņemot Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļa 4., 5. punktu), un turpināt segt tekošos maksājumus. Līdz ar to kārtējos SIA pakalpojumu maksājumus kā fiziskās personas maksātnespējas procesa netiešās izmaksas, parādniekam ir pienākums segt no saviem līdzekļiem. Tomēr parādnieka darbībām jābūt primāri vērstām, lai sasniegtu Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā nosprausto mērķi.

Papildus vēršama uzmanība, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšana nenozīmē arī visu pirms tam noslēgto darījumu automātisku izbeigšanos, jo maksātnespējas procesā ir piemērojami tādi tiesiskie pasākumi, lai pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus, turklāt ievērojot Maksātnespējas likuma 6. pantā minētos principus, tostarp kreditoru vienlīdzības principu, patvaļas aizlieguma un labticības principu.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 176. panta pirmo daļu kreditors, komercsabiedrība (tiesiskās aizsardzības procesā), fiziskā persona (šīs personas maksātnespējas procesā), parādnieka pārstāvis (juridiskās personas maksātnespējas procesā) vai trešā persona, kuras likumiskās tiesības ir aizskartas, var iesniegt Maksātnespējas kontroles dienestam sūdzību par administratora vai tiesiskās aizsardzības procesa uzraugošās personas rīcību. Līdz ar to, ja SIA uzskata, ka ar administratora rīcību ir aizskartas SIA tiesības, tad SIA var iesniegt sūdzību Maksātnespējas kontroles dienestā.

[1] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 84. lpp.

[2] Maksātnespējas likuma redakcijā līdz 15.06.2021. (grozījumi, kas izdarīti ar 15.06.2021. likumu, kas stājās spēkā 12.07.2021. atbilstoši Pārejas noteikumu 73. punktam).

• Saņemot informāciju par zemesgrāmatā parādnieka nenostiprinātām īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu, administratora kompetencē ir izvērtēt visus ar šo informāciju saistītos apstākļus un to tiesiskās sekas un attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu fiziskās personas maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu sasniegšanu.

Administrators konstatēja, ka aktuālā tiesu prakse atļauj pārdot izsolē īpašumus, kas nav ierakstīti zemesgrāmatā, tomēr ne visos gadījumos tas ir faktiski iespējams, jo ir gadījumi, kad ir jāveic nekustamā īpašuma uzmērīšana vai citas darbības, lai varētu veikt tā ierakstīšanu zemesgrāmatā.

Līdz ar to lūgts sniegt zināmo informāciju vai pieejamo praksi par zemesgrāmatā neierakstītu nekustamo īpašumu ierakstīšanu zemesgrāmatā.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 138. panta 1. punktu administratoram bankrota procedūras ietvaros ir tiesības atsavināt parādnieka mantu šajā likumā noteiktajos gadījumos. Līdz ar to secināms, ka administrators maksātnespējas procesa laikā ir tiesīgs atsavināt vienīgi parādniekam piederošu mantu, nevis trešās personas mantu.

Jāņem vērā, ka saskaņā ar Civillikuma 994. pantu par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ir ierakstīts zemesgrāmatā. Savukārt atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 1. pantam zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Līdz ar to nepieciešamība ierakstīt zemesgrāmatā nekustamo īpašumu un ar to saistītās tiesības izriet no zemesgrāmatu būtības un principiem, kas vērsti uz citu personu aizsardzību. Tajā pašā laikā norādāms, ka zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība.

Saskaņā ar Civillikuma 1477. pantu koroborācija, ierakstīšana zemesgrāmatā – ir nepieciešama tajos gadījumos, kad lietu tiesība uz nekustamo īpašumu iegūst ar darījumu, savukārt lietu tiesības, kas pastāv uz likuma pamata[1], ir spēkā arī bez ierakstīšanas zemesgrāmatā[2].

Tātad, apzinot parādnieka mantu, administrators ņem vērā publiskajos reģistros pieejamo informāciju, arī zemesgrāmatas ierakstus, un, ievērojot publiskās ticamības principu, administratoram ir tiesības paļauties uz informāciju par attiecīgā nekustamā īpašuma reģistrēto īpašnieku. No minētā secināms, ja īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu zemesgrāmatā ir nostiprinātas uz maksātnespējīgās fiziskās personas vārda, tad administratoram viennozīmīgi ir tiesības pārdot šādu nekustamo īpašumu izsolē.

Savukārt, saņemot informāciju par zemesgrāmatā parādnieka nenostiprinātām īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu, administratora kompetencē ir izvērtēt visus ar šo informāciju saistītos apstākļus un to tiesiskās sekas un attiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu fiziskās personas maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi un mērķu sasniegšanu.

No minētā secināms, ka administratoram ir jāveic visas iespējamās darbības, lai parādniekam piederošu nekustamo īpašumu ierakstītu zemesgrāmatā, un tikai tad jāizvēlas tāds parādnieka mantas atsavināšanas veids un kārtība, tajā skaitā arī visas procesuālās darbības atsavināšanas procesā, kas ļautu ātrāk sasniegt maksātnespējas procesa mērķi un būtu atbilstošs kreditoru kopuma interesēm.

Uzsverams, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, līdz ar to viņam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

Vienlaikus norādāms, ka aktuālo informāciju attiecībā par nepieciešamajiem dokumentiem nekustamo īpašumu ierakstīšanai zemesgrāmatā aicinām meklēt Valsts zemes dienesta tīmekļa vietnē, sadaļā "Nekustamā īpašuma reģistrācija"[3]. Maksātnespējas kontroles dienests neapkopo praksi par zemesgrāmatā neierakstītu nekustamo īpašumu ierakstīšanu zemesgrāmatā, jo tas neietilpst iestādes kompetencē.

[1] Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Rīga, TNA, 2002, 122.-123. lpp.; Sk. arī Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga, Zvaigzne ABC, 2004, 127.-136. lpp.

[2] Sk. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 26. janvāra spriedumu lietā "Dzirnis pret Latviju".

[3] Pieejams: www.vzd.gov.lv [aplūkots 27.07.2021.]

• Administratoram pilnvarojot personu, t.sk. parādnieku, īstenot procesuālās tiesības civillietā ir jārēķinās ar iespējamo atbildību par zaudējumu nodarīšanu.

Iesniegumā lūgts sniegt viedokli par to, vai administratora rīcība atbilst Maksātnespējas likuma normām, pilnvarojot parādnieku īstenot procesuālās tiesības civillietā, un uzskatot, ka tiesvedība, kurā prasītājs pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas ir cēlis mantiska rakstura prasību, nav jautājums, kas saistīts ar parādnieka maksātnespējas procesu.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Papildus Latvijas Republikas Senāts savulaik norādīja, ka administratoram kā ar publiskām pilnvarām apveltītai personai primāri jābūt lojālam pret likumu un maksātnespējas procesa likumīgu norisi [..]. Administrators nedrīkst likt savas intereses pāri likumīga un efektīva maksātnespējas procesa interesēm.[1]

Maksātnespējas likuma 92. pantā noteikts, ka "parādnieka mantas" jēdzienā ietilpst parādnieka nekustamais īpašums, kustamā manta, tai skaitā naudas līdzekļi; naudas līdzekļi, kas iegūti, atsavinot parādnieka mantu; saskaņā ar šā likuma 93. pantu atgūtā manta; augļi, kas iegūti no parādnieka mantas maksātnespējas procesa laikā; maksātnespējas procesa laikā cita tiesiski iegūtā manta; parādnieka ienākumi, kas gūti fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā.

Maksātnespējas likuma 93. panta pirmās daļas 1. punktā noteikts, ka atgūtā manta šā likuma izpratnē ir naudas līdzekļi, kā arī cita manta, kas iekļauta parādnieka mantā juridiskās personas maksātnespējas procesa laikā, pamatojoties uz prasījuma tiesībām pret trešajām personām.

No minētā nepārprotami izriet, ka parādnieka prasījuma tiesības ietilpst "parādnieka mantas" jēdzienā, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 92. panta pirmās daļas 3. punktu un 93. panta pirmās daļas 1. punktu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļas 2. punktu pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas parādnieks zaudē tiesības rīkoties ar visu savu mantu, kā arī ar viņa valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un šīs tiesības iegūst administrators. Papildus Maksātnespējas likuma 137. panta 12. punktā noteikts, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas un bankrota procedūras uzsākšanas administrators pārstāv parādnieku ar fiziskās personas maksātnespējas procesu saistītajos jautājumos. Pārstāvības tiesības administratoram piešķirtas uz laiku, kamēr noris fiziskās personas maksātnespējas process.

No minētājām tiesību normām izriet, ka parādnieka prasījuma tiesības ietilpst parādnieka mantas jēdzienā. Tādējādi administrators pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas iegūst tiesības rīkoties ar visu parādnieka mantu, t.sk. parādnieka prasījuma tiesībām, kas radušās pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas ievērojot Maksātnespējas likumā noteikto. Papildus norādāms, ka no Maksātnespējas likuma 67. panta 9. punkta izriet, ka, lai administrators varētu likumīgi un efektīvi realizēt minētās tiesību normas izpildi, administratoram ir pienākums iepazīties, izvērtēt un lemt par turpmāku rīcību ar parādnieka prasījuma tiesībām.

Attiecībā uz administratora tiesībām pilnvarot parādnieku pārstāvēt viņu tiesā norādāms turpmākais. Maksātnespējas likumā nav ietverts aizliegums administratoram pilnvarot parādnieku realizēt savas tiesības, t.sk. tiesvedības procesā. Tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā šādā situācijā ir piemērojams vispārējs regulējums.

Civillikuma 2289. pants noteic, ka ar pilnvarojuma līgumu viena puse (pilnvarnieks, uzdevuma ņēmējs) uzņemas izpildīt otrai (pilnvaras devējam, pilnvarotājam, uzdevuma devējam) - zināmu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu. Pilnvarojuma līgums ir konsensuāls līgums. Ja puses nav vienojušies par atlīdzību, tas ir bezatlīdzības un līdz ar to vienpusējs līgums. Ja paredzēta atlīdzība, līgums ir divpusējs. Tas, ka pēc līguma pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu, nemaina līguma dabu, jo nenozīmē kaut kāda labuma pretī došanu, turklāt šī atzīšana ir vairāk vērsta uz trešajām personām, ar kurām pilnvarnieks noslēdzis darījumu, uzņemies saistības pilnvarotāja vietā.[2]

Vienlaikus Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram, pilnvarojot parādnieku kādu darbību veikšanā, ir jābūt pārliecinātam par viņa godprātību, jo saskaņā ar Maksātnespējas likuma 29. panta pirmo daļu administrators atbild par zaudējumiem, kas viņa vai pilnvarnieka vainas dēļ nodarīti valstij, parādniekam, kreditoriem vai citām personām.

Papildus norādāms, ka Maksātnespējas likuma 81. panta otrajā daļā noteikts, ka administrators ziņo kreditoriem par citiem jautājumiem, kuriem ir nozīme juridiskās personas maksātnespējas procesa norisē. Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 10. pantu Maksātnespējas likuma 81. panta otrā daļa attiecas arī uz fiziskās personas maksātnespējas procesu. Tādējādi Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā par parādnieka pilnvarošanu administratoram būtu obligāti jāinformē kreditori.

No minētā kopumā secināms, ka administratoram ir tiesības pilnvarot parādnieku īstenot procesuālās tiesības civillietā, par to obligāti informējot kreditorus. Tāpat mantiska rakstura prasība, kuru prasītājs (parādnieks) ir cēlis pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, ir saistīta ar parādnieka maksātnespējas procesu, ja minētā tiesvedība var ietekmēt maksātnespējas procesa norisi. Administratoram pilnvarojot personu, t.sk. parādnieku, īstenot procesuālās tiesības civillietā ir jārēķinās ar iespējamo atbildību par zaudējumu nodarīšanu.

[1] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 24. maija lēmums lietā Nr. C04268909, SKC‑618/2018.

[2] Torgāns K., Saistību tiesības. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 420.-421. lpp.

• Administratoram ir pienākums norādīt tiesai par parādnieka darījuma (ziedojuma) esamību, t.sk. vērtējot jautājumu par saistību dzēšanas procedūras pasludināšanu.

Iesniegumā norādīts, ka ar tiesas spriedumu ir pasludināts fiziskās personas (turpmāk šajā skaidrojumā – Parādnieks) maksātnespējas process. Iepazīstoties ar Parādnieka konta pārskatu par trīs gadu periodu pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas, administrators konstatēja, ka Parādnieks ir divas reizes veicis ziedojumus draudzei 350 euro apmērā. Parādnieks iesniedza administratoram paskaidrojumus, norādot, ka ziedojumi tika veikti, jo Parādnieks un viņa ģimenes locekļi ir draudzes locekļi un viņu pienākums ir ziedot naudas līdzekļus baznīcas uzturēšanai un draudzes darbam.

Līdz ar to lūgts sniegt viedokli par to, vai administratoram ir tiesības vērtēt iepriekš minētos Parādnieka darījumus un norādīt uz šādu darījumu esamību tiesai, vērtējot jautājumu par saistību dzēšanas procedūras pasludināšanu.

Atbilstoši Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 9. panta pirmajai daļai ziedojums šā likuma izpratnē ir manta vai finanšu līdzekļi, kurus persona (ziedotājs) bez atlīdzības, pamatojoties uz savstarpēju vienošanos, nodod sabiedriskā labuma organizācijai tās statūtos, satversmē vai nolikumā norādīto mērķu sasniegšanai [..]. Juridiskajā literatūrā norādīts, ka ziedojums uzskatāms par atsevišķu dāvinājuma līguma veidu.^[1] Atbilstoši Civillikuma 1912. pantam dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību. Turklāt dāvinājums ir divpusējs darījums, kas notiek tikai tad, ja viens piedāvā mantisku vērtību, bet otrs piekrīt to pieņemt. Tādējādi, ja dāvinājuma saņēmējs atsakās no dāvinājuma, tas nav spēkā.^[2] Papildus norādāms, ka, ja ziedojuma saņēmējam ir noteikts pretpienākums attiecībā uz ziedotāju, tad nodotā manta un finanšu līdzekļi pretpienākuma apjomā nav uzskatāmi par ziedojumu.^[3] Tādējādi secināms, ka ziedojums (dāvinājums) ir uzskatāms par bezatlīdzības darījumu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likumā 97. panta pirmo daļu administratoram ir pienākums izvērtēt un celt tiesā prasību par parādnieka dāvinātās mantas vai tās daļas atdošanu atbilstoši Civillikuma 1927. panta noteikumiem. Šā panta otrā daļa notiec, ka šā panta pirmā daļa neattiecas uz biedrībām, nodibinājumiem un līdzīgām organizācijām (t.sk. reliģiskām organizācijām), kuras veic ziedojumus vai cita veida dāvinājumus savas parastās darbības ietvaros, ja šāds darījums būtiski neatšķiras no iepriekšējā gada laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas slēgtajiem darījumiem. Atbilstoši šā panta trešajai daļai darījumam, kurš noslēgts triju gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas vai pēc tās un kurā pušu savstarpējo saistību nevienlīdzība norāda, ka faktiski izdarīts dāvinājums, piemērojami noteikumi par bezatlīdzības darījumu. Savukārt šā panta ceturtajā daļā noteikts, ka ziedojumu var apstrīdēt un atprasīt, ja tas bijis prettiesisks vai nav izmantots paredzētajiem mērķiem.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 10. pantam fiziskajām personām piemēro uz juridiskajām personām attiecināmos noteikumus, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Papildus šā likuma 128. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot Maksātnespējas likuma XXIV nodaļas noteikumus.

Tādēļ no minētajām tiesību normām kopumā secināms, ka administratoram ir pienākums izvērtēt parādnieka bezatlīdzības darījumus, t.sk. veiktos ziedojumus draudzei, ievērojot Maksātnespējas likuma 97. pantā noteikto. Ievērojot to, ka saistību dzēšanas procedūras pasludināšana ir tiesas ekskluzīvā kompetence, tad Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administratoram būtu pienākums norādīt uz šādu darījumu esamību tiesai, t.sk. vērtējot jautājumu par saistību dzēšanas procedūras pasludināšanu. Papildus norādām, ka Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā pats par sevi fakts, ka parādnieks ir veicis ziedojumus draudzei pirmšķietami neliecina par parādnieka negodprātību (maksātnespējas procesa kontekstā). Vienlaikus faktisko apstākļu noskaidrošana (ziedojumu apmērs, samērība starp ienākumiem un parādsaistībām, u.c.) un to izvērtēšana ir administratora un tiesas kompetence.

[1] Volmane A., Ševčuks A., Ziedojumi – ierobežojumi, atvieglojumi un nodokļi. iTiesības. Pieejams: https://itiesibas.lv/raksti/komercdarbiba/nodokli/ziedojumi-ierobezojumi-atvieglojumi-un-nodokli/13036

[2] Turpat.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2015. gada 11. decembra spriedums lietā Nr. A421021209, SKA-119/2015.

• Parādniekam ir pienākums sniegt administratora pieprasītās ziņas, bet ja pastāv objektīvi apstākļi pienākuma izpildē, tad šādu situāciju ir iespējams risināt, informējot administratoru par cēloņiem, kas kavē pienākuma izpildi.

Iesniegumā norādīts, ka iepriekš parādnieks tika nodarbināts ārpus Latvijas un vēlāk pēc repatriācijas uzsācis maksātnespējas procesu, vienlaikus sniedzot administratoram visas ziņas par iepriekšējo darba vietu ārpus Latvijas un to, ka ārpus Latvijas bija konts kredītiestādē. Administrators ir pieprasījis iesniegt konta pārskatu par pēdējiem 3 gadiem no ārzemju konta, bet situāciju apgrūtina tas, ka konts pirms repatriācijas ir slēgts, kā arī šobrīd Covid-19 dēļ parādnieks nav spējīgs aizlidot uz ārzemēm un saņemt konta pārskatu bankā. Administrators uzskata, ka tādējādi saistību dzēšanas plāns nav piemērojams, jo administrators nevar pārbaudīt darījumus. Ņemot vērā minēto, lūgts sniegt viedokli, kā šajā situācijā pareizi rīkoties parādniekam.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Lai maksātnespējas procesa norise būtu efektīva un likumīga, nepieciešama maksātnespējas procesā iesaistīto personu savstarpēja konstruktīva sadarbība.

Administratoram, pildot fiziskās personas maksātnespējas procesa administratora pienākumus, ir jāapzina parādnieka manta un saistības, pieprasot un saņemot ziņas no parādnieka (Maksātnespējas likuma 137. panta 3. un 4. punkts). Savukārt Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. un 4. punkts noteic administratora tiesības pieprasīt un saņemt no parādnieka fiziskās personas maksātnespējas procesā nepieciešamo informāciju, kā arī iepazīties ar parādnieka finansiālo stāvokli un visiem dokumentiem, tos pieprasīt un saņemt.

Fiziskajai personai, vēršoties ar maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā, jāapzinās, ka pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas fiziskajai personai saskaņā ar Maksātnespējas likuma normām rodas gan tiesības, gan darbības ierobežojumi, gan arī pienākumi, kuri ir pildāmi labā ticībā. Maksātnespējas likuma 139. pantā ir noteikti parādnieka pienākumi bankrota procedūras laikā, tostarp pienākums sniegt administratoram maksātnespējas procesam nepieciešamās ziņas (Maksātnespējas likuma 139. panta 5. punkts).

No minētā izriet, ka administratoram ir tiesības un pienākums pieprasīt un saņemt no parādnieka nepieciešamo informāciju un dokumentus, lai apzinātu parādnieka mantu un saistības. Savukārt parādniekam ir pienākums sniegt administratora pieprasītās ziņas. No saņemtās informācijas un dokumentiem administratoram jāgūst skaidrs priekšstats par parādnieka darījumiem un mantas stāvokli pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Līdz ar to, ja administratora ieskatā nav saņemta izsmeļoša atbilde no parādnieka, administratoram ir tiesības atkārtoti pieprasīt informāciju par parādnieka veiktajiem darījumiem, mantu un saistībām.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 5. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Tātad fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir, ievērojot kreditoru mantiskās intereses, sniegt parādniekam otro iespēju – iespēju atjaunot maksātspēju un atgriezties civiltiesiskajā apritē kā pilnvērtīgam tās dalībniekam. Atšķirībā no piedziņas procedūras, ko veic zvērināts tiesu izpildītājs, fiziskās personas maksātnespējas process ir brīvprātīga procedūra, kas norit tieši parādnieka interesēs, jo pēc tās pabeigšanas parādnieks tiek atbrīvots no nesegtajām saistībām. Ņemot vērā minēto, jānorāda, ka ir būtiski, lai parādnieka rīcība maksātnespējas procesa ietvaros būtu labticīga, proti, lai parādnieks savas tiesības izlietotu un pienākumus pildītu labā ticībā un netaisnīgi neiedzīvotos.

Norādāms, ka fiziskās personas maksātnespējas process nav tikai otrās iespējas sniegšana maksātnespējīgam parādniekam, bet tam ir arī "audzinoša" funkcija – parādnieks maksātnespējas procesa laikā ir pakļauts dažādiem ierobežojumiem, un tam ir jāpilda zināmi nosacījumi, lai to izpildes rezultātā saņemtu atbrīvošanu no saistībām. Parādniekam ir jāapzinās viņam ar Maksātnespējas likumu uzliktie ierobežojumi un, gadījumā, ja kāds no ierobežojumiem tiek pārkāpts, fiziskās personas maksātnespējas process ir izbeidzams saskaņā ar Maksātnespējas likuma 153. pantā noteiktajiem ierobežojumiem.

Vienlaikus uzsverams, ka maksātnespējas procesa sekmīgas norises nodrošināšanai ir nepieciešama administratora un parādnieka konstruktīva sadarbība, un paša parādnieka interesēs ir sniegt administratoram nepieciešamo informāciju, lai vienlaikus novērstu jebkādas šaubas par iespējamiem ierobežojumiem maksātnespējas procesa norisē. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, ka konkrēto situāciju ir iespējams risināt, informējot administratoru par cēloņiem, kas šobrīd liedz iesniegt konta pārskatus.

• Nav pieļaujams, ka maksātnespējas procesa lietā atrodas dokumenti svešvalodā bez pievienotiem tulkojumiem valsts valodā, jo tādējādi netiek nodrošināta maksātnespējas procesa caurskatāmība.

Vai administratoram ir pienākums atzīt iesniegto kreditora prasījumu vācu valodā, ja kreditors ignorē atkārtotus lūgumus par kreditora prasījuma un tā pamatojošo dokumentu tulkojuma iesniegšanu latviešu valodā. Kā arī, vai var apgalvot, ka svešvalodā iesniegts prasījums neatbilst normatīvo aktu prasībām un būtu uzskatāms par trūkumu, kura novēršanu administrators var pieprasīt Maksātnespējas likuma 74. panta kārtībā un rezultātā sastādīt Maksātnespējas likuma 75. panta desmitajā daļā noteikto rakstveida lēmumu, kā pamatojumu prasījuma neatzīšanai norādot apstākli, ka prasījumam nav pievienots tulkojums latviešu valodā.

Saskaņā ar Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 55. panta 5. punktu kreditors savu prasījumu var iesniegt jebkurā Eiropas Savienības oficiālajā valodā. Vienlaikus administrators var lūgt kreditoram nodrošināt tulkojumu procedūras sākšanas dalībvalsts oficiālajā valodā. Katra dalībvalsts norāda, vai prasījuma iesniegšanas nolūkos tā akceptē kādu no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, kas nav šīs valsts oficiālā valoda. Tāpat jāmin, ka Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 preambulas 64. apsvērumā norādīts, ka sekas, ko rada nepilnīgu standarta veidlapu iesniegšana, reglamentē katras dalībvalsts tiesības. Līdz ar to jautājums, vai pieņemt tādu kreditora prasījumu, kas nav iesniegts maksātnespējas procedūras sākšanas valsts oficiālajā valodā, ir atstāts katras dalībvalsts kompetencē un to risina attiecīgās dalībvalsts normatīvie akti.

Administrators iesniegumā pamatoti norādīja, ka Maksātnespējas likumā nav noteikts, ka kreditora prasījumam jābūt iesniegtam valsts valodā. Arī Valsts valodas likuma 10. panta ceturtajā daļā noteikts, ka valsts un pašvaldību iestādes^[1], organizācijas un uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) no ārvalstīm saņemtos dokumentus var pieņemt un izskatīt bez tulkojuma valsts valodā. Attiecīgi atbilstoši Maksātnespējas likuma 67. panta 12. punktam administratoram ir tiesības pieprasīt, lai kreditors iesniedz noteiktā kārtībā apliecinātu sava prasījuma un to pamatojošo dokumentu tulkojumu valsts valodā, ja kreditora prasījums (un tā pamatojošie dokumenti) iesniegti svešvalodā. Līdz ar to secinām, ka kreditora prasījuma, kas saņemts no ārvalstīm, iesniegšana svešvalodā, nenodrošinot tulkojumu, nav tieši pretrunā normatīvajiem aktiem.

Vienlaikus kreditora prasījumam un tā pamatojošajiem dokumentiem jābūt tādiem, lai administrators atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajai daļai, pārbaudot kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām, varētu pieņemt motivētu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Ja arī administrators pietiekamā līmenī pārvalda attiecīgo svešvalodu, jāņem vērā, ka maksātnespējas procesā iesaistītajām personām, kā Maksātnespējas kontroles dienestam, tiesai, kreditoriem, nepieciešamības gadījumā jābūt iespējai pārliecināties par administratora pieņemtā lēmuma likumību. Līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā nav pieļaujams, ka maksātnespējas procesa lietā atrastos dokumenti svešvalodā bez pievienotiem tulkojumiem valsts valodā, jo tādējādi nebūtu iespējams īstenot efektīvu maksātnespējas procesu uzraudzību, tāpat arī netiktu nodrošināta maksātnespējas procesa caurskatāmība, ko paredz viens no maksātnespējas procesa pamatprincipiem – atklātības princips.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nepieciešams noskaidrot, kā administratoram rīkoties, ja kreditors ignorē administratora lūgumu nodrošināt sava prasījuma un to pamatojošo dokumentu tulkojumu valsts valodā. Kaut arī Maksātnespējas likumā noteikts, ka administratoram ir tiesības kreditoram pieprasīt sava prasījuma un to pamatojošo dokumentu tulkojumu valsts valodā, Maksātnespējas likums vai cits normatīvais akts neliedz administratoram pašam nodrošināt minēto dokumentu tulkojumu. Šajā gadījumā izmaksas par tulkojuma nodrošināšanu segs administrators. Saprotot, ka atkarībā no tā, kādā svešvalodā kreditora prasījums iesniegts, cik liels ir tulkojamo dokumentu apjoms, izmaksas var būt ievērojamas. Administrators var vienoties ar attiecīgo kreditoru, ka kreditors segs administratora izdevumus par tulkojuma nodrošināšanu, bet šāda vienošanās ir iespējama tikai tad, ja tam piekrīt abas puses. Līdz ar to jebkurā gadījumā pastāv risks, ka izmaksas par tulkojuma nodrošināšanu nāksies segt administratoram.

No iesniegumā ietvertās informācijas iegūta pārliecība, ka Administrators vairākkārt un bez vilcināšanās mēģināja sazināties ar Vācijas nodokļu administrāciju, lai izprasītu no kreditora nepieciešamo dokumentu tulkojumus un lai varētu pieņemt lēmumu par attiecīgā kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Ja kreditors izvēlas realizēt savas tiesības iesniegt kreditora prasījumu maksātnespējas procesa ietvaros, tad viņam būtu arī aktīvi jārīkojas, lai nodrošinātu, ka administratora rīcībā ir visa nepieciešamā informācija un pamatojošie dokumenti, lai viņš varētu pieņemt lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu. Tiesību zinātnē pausta atziņa, ka apstāklim, ka kreditors pēc administratora lūguma nav nodrošinājis iesniegto dokumentu tulkojumu, nevajadzētu radīt negatīvas tiesiskās sekas.^[2] Tomēr Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā šī tēze nevar tikt attiecināta uz visiem kreditoriem. Šajā gadījumā kreditors - Vācijas nodokļu administrācija, ir valsts iestāde, kurai visticamāk ir pieejami resursi, lai nodrošinātu nepieciešamo dokumentu tulkojumu latviešu valodā (to pierāda arī iesniegumā norādītais, ka kreditors kļūdaini iesniedza Administratoram kreditora prasījuma tulkojumu lietuviešu valodā).

Vienlaikus tikpat būtisks ir iesniegumā minētais apstāklis, ka Vācijas nodokļu administrācija ir parādnieka vienīgais kreditors. Līdz ar to jautājuma atrisināšana par konkrētā kreditora prasījuma pamatotību ir tieši saistīta ar to, cik ātri un vai vispār tiks sasniegts attiecīgā maksātnespējas procesa mērķis. Fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Ja Administrators izvēlas netulkot Vācijas nodokļu administrācijas kreditora prasījumu un tā pamatojošos dokumentus un attiecīgi neatzīt šo prasījumu, tad vienlaikus arī tiks izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, jo netiks atzīts neviens kreditora prasījums (Maksātnespējas likuma 150. panta trešā daļa). Šajā gadījumā Administratoram jāizvērtē, vai ieguvums, kas tiks sasniegts, nodrošinot kreditora prasījuma tulkojumu un pieņemot lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu (īstenots fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis, uzturēts komerctiesiskās apgrozības ātrums), atsver tās izmaksas, ko radīs tulkojuma nodrošināšana. Kā arī Administrators var vērtēt, cik liela ir iespējamība, ka tulkojuma nodrošināšanas izmaksas varētu segt kreditors. Administrators, nodrošinot kreditora prasījuma un to pamatojošo dokumentu tulkojumu, rīkojas tā, lai radītu pēc iespējas mazākas izmaksas, bet vienlaikus īstenotu mērķi – pieņemt motivētu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu, nodrošinot, ka par šī lēmuma likumību var pārliecināties maksātnespējas procesā iesaistītās personas.^[3]

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 75. pantu pieņemt lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu, daļēju atzīšanu ir administratora ekskluzīvajā kompetencē, līdz ar to Maksātnespējas kontroles dienests nevar šo lēmumu pieņemt Administratora vietā. Vienlaikus, apkopojot iepriekš minēto, Administrators nevarētu pamatot lēmumu par kreditora prasījuma neatzīšanu tikai ar apstākli, ka nav nodrošināts kreditora prasījuma un tā pamatojošo dokumentu tulkojums. Administratoram, pieņemot lēmumu, nepieciešams izvērtēt konkrētās situācijas apstākļus - gan kreditora iespējas nodrošināt šādu tulkojumu, ar kādām izmaksām Administratoram būtu jārēķinās, lai nodrošinātu tulkojumu, kā Administratora lēmums nenodrošināt attiecīgā kreditora prasījuma tulkojumu ietekmē parādnieka maksātnespējas procesa mērķu sasniegšanu.

[1] Valsts iestāde plašākā nozīmē kā publisko personu kopums aptver arī administratorus, kas kā valsts amatpersonas ir ar publisko varu apveltīti tiesību subjekti, kuriem valsts ar tiesību normām nodevusi konkrētu valsts funkciju izpildi – maksātnespējas procesa administrēšanu. Skatīt Danovskis E., Briede J. Publisko tiesību subjektu civiltiesiskais statuss. Pieejams: http://www.tzpi.lu.lv/files/2014/09/Danovskis_Briede_Publisko_tiesibu_subjektu_civiltiesiskais_statuss.pdf [aplūkots 04.03.2021.]

[2] Wessels, B. International Insolvency Law. Denventer: Kluwer Law International, 2012, p. 820.

[3] Wessels B., Virgós M. European Communication and Cooperation Guidelines for Cross-border Insolvency. P. 55 – 56. Pieejams: https://www.insol-europe.org/download/documents/1113 [aplūkots 11.03.2021.]

• Darījuma deklarēšanas fakta pārbaude ir viens no pamatojošiem pierādījumiem, lai administrators spētu pieņemt tiesisku lēmumu.

Vai administratoram ir tiesības un/vai pienākums vērtēt parādnieka darbības saistībā ar saņemto aizdevumu deklarēšanu VID.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 74. panta pirmajā daļā un 75. panta pirmajā daļā noteiktajam, administratoram ir pienākums pārbaudīt kreditoru prasījumu pamatotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām, kā arī pēc kreditoru prasījumu pārbaudes pieņemt pamatotu lēmumu par kreditora prasījuma atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu. Līdz ar to administratora lēmumam ir jābūt tiesiskam un jāatbilst faktiskajiem apstākļiem, lai nodrošinātu gan atsevišķu kreditoru, gan kreditoru kopuma aizsardzību, jo no administratora lēmuma ir atkarīgs katra kreditora apmierināmā prasījuma apmērs un prasījuma apmierināšanas kārtība.

Savukārt Maksātnespējas likuma 73. pantā ir uzskaitīta kreditora pieteikumā norādāmā informācija, kura administratoram nepieciešama pamatota lēmuma pieņemšanai attiecībā uz iesniegto kreditora prasījumu. Savukārt no Maksātnespējas likuma 73. panta sestās daļas izriet, ka administratoram ir pienākums pirms lēmuma par kreditora prasījumu pieņemšanas pārbaudīt, vai kreditora iesniegtie prasījumu pamatojošie dokumenti apliecina prasījuma pamatotību.

Attiecīgi, lai ievērotu Maksātnespējas likuma 26. panta otrajā daļā noteikto, administratoram jāizvērtē kreditora prasījuma pamatotība, balstoties uz kreditora iesniegtajiem prasījumu pamatojošiem dokumentiem, administratoram pieejamiem parādnieka dokumentiem, vai saskaņā ar Maksātnespējas likuma 27. panta pirmo daļu nepieciešamības gadījumā pieprasot papildu informāciju. Tādējādi, lai nodrošinātu objektīvu katra kreditora interešu ievērošanu, administrators lēmumu par kreditoru prasījumu atzīšanu pieņem, pārbaudot visu tam pieejamo informāciju par konkrēto saistību. Turklāt administrators ir tiesīgs pieprasīt papildu pierādījumus, ja administratora ieskatā jau iesniegtie pierādījumi nav bijuši pietiekami kreditora prasījuma atzīšanai.

Līdz ar to tikai administratora ekskluzīvā kompetencē ir izvērtēt, vai viņa rīcībā esošie dokumenti ir pietiekami, lai izlemtu jautājumu par kreditora prasījuma atzīšanu. Turklāt Maksātnespējas likuma 75. panta astotā daļa noteic, ja administratora rīcībā nonāk jaunatklāti apstākļi vai dokumenti par kreditora prasījumu, par kuru jau ir pieņemts lēmums, administrators šo lēmumu ir tiesīgs grozīt vai atcelt, bet ne vēlāk kā līdz dienai, kad šajā likumā noteiktajā kārtībā sastādīts kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns. Atceļot sākotnējo lēmumu, administrators pieņem jaunu lēmumu šajā pantā noteiktajā kārtībā, ievērojot šā likuma 73. pantā noteikto kreditoru prasījumu pieteikšanas termiņu.

Savukārt gadījumā, kad kreditoram ir iebildumi par administratora lēmumu par cita kreditora prasījuma atzīšanu, tad saskaņā ar Maksātnespējas likuma 80. panta otro daļu kreditors ir tiesīgs administratora lēmumu par cita kreditora prasījuma atzīšanu vai daļēju atzīšanu pārsūdzēt tiesā minētajā normā noteiktajā termiņā.

Nodokļu reglamentējošajos normatīvajos aktos ir skaidri noteikts, kādos gadījumos aizdevuma saņēmējam ir obligāts pienākums aizdevumu deklarēt VID. Proti, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8.¹ panta piektās daļas 2. punkts noteic, ka informāciju VID par viena aizdevēja taksācijas gada laikā fiziskajai personai izsniegtajiem aizdevumiem, kuru apmērs (to kopsumma) vienai fiziskajai personai pārsniedz 15 000 euro, vai par aizdevumiem, kuru apmērs (to kopsumma) pirmstaksācijas gadā nepārsniedza 15 000 euro, bet kopā ar taksācijas gadā izsniegto aizdevumu pārsniedz 15 000 euro, kā arī informāciju par noslēgto aizdevuma līgumu un aizdevuma apmēru līdz pēctaksācijas gada 1. jūnijam Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā sniedz - maksātājs jeb pati fiziskā persona - aizdevuma ņēmēja, ja aizdevējs ir fiziskā persona - rezidents, kas aizdevumu nesniedz savas saimnieciskās darbības ietvaros, vai nerezidents, vai citos gadījumos.

Turklāt, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8.¹ panta ceturtā daļa paredz, ja aizdevuma līgums ir noslēgts ar nerezidentu, kurš nav citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts rezidents, un aizdevējs atrodas, ir izveidots vai nodibināts valstī, ar kuru Latvijai nav noslēgta un stājusies spēkā konvencija par nodokļu dubultās neuzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu, vai zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijā, aizdevumam jābūt noslēgtam notariālā akta formā.

Tāpat likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" ir ietverti nosacījumi, kuriem iestājoties, izsniegtais aizdevums fiziskai personai tiek klasificēts kā tās ienākums, kam piemērojams iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kā arī precizēts kam un kādos gadījumos minētais nodoklis ir jāmaksā. Proti, atbildīgā persona par iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksu tiek noteikta, ņemot vērā, vai aizdevuma līgums atbilst likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" noteiktajiem kritērijiem. Atkarībā no tā, vai aizdevuma līgums atbilst vai neatbilst noteiktiem nosacījumiem, par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksu ir atbildīgs aizdevuma ņēmējs vai aizdevējs.^[1]

Savukārt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 139. pants noteic soda naudas piemērošanas nosacījumus par skaidras naudas darījumu deklarēšanas nosacījumu un lietošanas ierobežojumu neievērošanu.

Ņemot vērā iepriekš minēto secināms, ka administratoram kreditora prasījuma izvērtēšanas procesā ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums vērtēt parādnieka darbības saistībā ar saņemto aizdevumu deklarēšanu VID, jo nodokļu regulējošās tiesību normas skaidri noteic, kādos gadījumos aizdevuma saņēmējam aizdevums ir jādeklarē obligāti. Savukārt administratoram saskaņā ar Maksātnespējas likumā piešķirto pilnvaru apjomu ir saistoši arī citos normatīvajos aktos paredzētie noteikumi, jo īpaši, ja šādas darbības sekmē pamatota lēmuma pieņemšanu par kreditora prasījuma atzīšanu vai neatzīšanu. Respektīvi - darījuma deklarēšanas fakta pārbaude ir viens no pamatojošiem pierādījumiem, lai administrators spētu pieņemt tiesisku lēmumu.

Papildus jāuzsver, ka tiesu praksē ir vairākkārt akcentēta prasība parādniekam pildīt pienākumus godprātīgi un parādnieka darbību kopumam gan pirms, gan maksātnespējas procesā ir jābūt atbilstošam šim kritērijam. Līdz ar to, ja parādnieks nav deklarējis aizdevumu VID, kaut gan saskaņā ar nodokļu regulējošām tiesību normām aizdevums bija jādeklarē, tad parādnieks nav rīkojies atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam. Turklāt šādas rīcības sekas vienlaikus rada ne tikai jaunas saistības, jo kā norādīts iepriekš, par nodokļu regulējošo tiesību normu pārkāpumiem ir paredzēts naudas sods, bet arī liek apšaubīt parādnieka rīcības godprātību, kā arī kreditora prasījuma īstumu. Turklāt nav nozīmes iesniegumā norādītajam apstāklim, ka parādnieks konkrētās saistības ir norādījis pieteikumā tiesai par maksātnespējas procesa pasludināšanu, jo atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁷ panta otrajai daļai tiesa, pasludinot fiziskās personas maksātnespējas procesu parādniekam, nevērtē kreditora prasījuma pamatotību pēc būtības, bet pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas kreditoru prasījumu pamatotības pārbaude ietilpst ekskluzīvā administratora kompetencē.

[1] Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8.¹ panta astotā un devītā daļa. Skatīt: Valsts ieņēmumu dienesta metodiskais materiāls. Ienākumam pielīdzināmais aizdevums.

Pieejams: http://www.vid.gov.lv/sites/default/files/mm_ienakumiem_pielidzinamie_aizdevumi2021.pdf.

• Ja administrators saņem ziņas par kreditora prasījuma apmēra izmaiņām, tad saskaņā ar Maksātnespējas likumu administratoram ir jāveic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā.

1) vai administratoram ir pienākums veikt grozījumus kreditoru prasījumu reģistrā, precizējot kreditora parāda apmēru.

2) kādā veidā veikt grozījumus, ja EMUS ir paredzēts norādīt summu, no kuras kreditors atteicās,^[1] bet kreditors šo summu paziņojumā nav norādījis.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 78. panta pirmajai daļai administrators kārto kreditoru prasījumu reģistru. No minētās tiesību normas nepārprotami izriet, ka kreditoru prasījumu reģistra kārtošana, t.sk. izmaiņu veikšana, ir administratora ekskluzīvā kompetence. Kreditoru prasījumu reģistrā tiek ierakstītas ziņas, kas noteiktas šā panta otrajā daļā (t.sk. izmaiņas kreditoru prasījuma apmērā) un minētās ziņas ir pieejamas tikai maksātnespējas procesā iesaistītajām personām.

Ņemot vērā minēto secināms, ka, ja administrators saņem ziņas par kreditora prasījuma apmēra izmaiņām, tad saskaņā ar Maksātnespējas likuma 78. panta pirmo daļu un otrās daļas 6. punktu administratoram ir jāveic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā. Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā minēto izmaiņu veikšana ir būtiska, lai nodrošinātu atklātības principa (Maksātnespējas likuma 6. panta 7. punkts) ievērošanu. Vienlaikus, ja kreditora prasījuma apmēra izmaiņas ir saistītas ar to, ka parādnieks pilda fiziskās personas saistību dzēšanas plānu, tad izmaiņas kreditoru prasījuma reģistrā nav jāveic.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 78. panta ceturto daļu administrators piecu dienu laikā paziņo par izmaiņām kreditoru prasījumu reģistrā kreditoriem, parādnieka pārstāvim, Maksātnespējas kontroles dienestam un tiesai, kurā pasludināts attiecīgais maksātnespējas process.

Lai veiktu izmaiņas EMUS, nepieciešams noskaidrot, kādas darbības pēc būtības veiktas ar attiecīgo kreditoru prasījumu. Administratoram ir jāizvērtē, vai attiecīgais kreditora prasījums ir samazināts, jo, piemēram, segts ārpus maksātnespējas procesa, līdz ar to kreditors atsakās no daļas prasījuma. Tādā gadījumā administratoram EMUS kreditora prasījuma kartiņā darbību sarakstā jāpievieno jauna darbība "Kreditors atteicies no prasījuma" un jānorāda summa, par kuru izmainījies atzītais kreditora prasījums. Piemēram, ja administrators sākotnēji ir atzinis kreditora prasījumu par 100,00 euro (galvenais prasījums) un ir saņēmis informāciju no kreditora, ka atlikušais prasījuma apmērs ir 60,00 euro, tad laukā "Izmaiņas galvenā prasījuma apmērā" ir jānorāda 40,00 euro (100,00 - 60,00 = 40,00). Atlikušo atzīto prasījuma apmēru EMUS aprēķinās automātiski. Vienlaikus jāņem vērā, ka katrā konkrētā gadījumā apstākļi var būt dažādi, tāpēc neskaidru apstākļu gadījumā būtu jālūdz kreditoram precizēt summu, par kuru samazināts kreditora prasījums (nevis tikai norādīt atlikušo prasījuma apmēru).

Tāpat svarīgi noskaidrot, vai kreditora norādītais kreditora prasījuma samazinājums būtu uzskatāms par kreditora prasījuma apmierināšanu. Piemēram, kreditors norāda, ka atlikušā prasījuma apmērs ir samazinājies no 60,00 euro uz 50,00 euro, jo parādnieks veica kārtējo saistību dzēšanas plānā paredzēto maksājumu. Secināms, ka atzītā prasījuma apmērs pēc būtības nav mainījies, bet prasījums ir apmierināts daļēji. Šādā gadījumā administratoram EMUS kreditora prasījuma kartiņā nebūtu jāprecizē kreditora prasījuma informācija, jo kreditora prasījums segts saistību dzēšanas procedūras laikā. Ja kreditora prasījums tiktu segts bankrota procedūras laikā (piemēram, no naudas līdzekļiem, kas iegūti pārdodot parādniekam piederošu mantu), tad EMUS kreditora prasījuma kartiņā darbību sarakstā būtu jāpievieno jauna darbība "Apmierināts" un jānorāda summa (konkrētajā piemērā 10,00 euro), par kuru apmierināts kreditora prasījums.

[1] EMUS metodiskie norādījumi, 14. lpp. "kreditors atteicies no prasījuma".

• Pieteikums par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu parādnieka nāves gadījumā saistību dzēšanas procedūras laikā ir pamatojams ar Civilprocesa likuma 223. panta 7. punktu. Nevar pieļaut situāciju, ka, neskatoties uz parādnieka nāvi, tiek turpināts fiziskās personas maksātnespējas process.

1) vai no Maksātnespējas likuma 150. panta septītās daļas izriet, ka, ja parādnieks nomirst bankrota procedūras laikā, tad bankrota procedūra izbeidzama tajā pašā brīdī un neatkarīgi no tā, vai visa manta ir pārdota?

2) vai administratoram būtu jāpārdod manta, ja parādnieks nomirst bankrota procedūras laikā un administrators ir ņēmis mantu savā pārvaldījumā?

3) vai administratoram būtu jāpārdod manta, ja parādnieks nomirst saistību dzēšanas procedūrā un viņam ir palikusi ienākumu gūšanai būtiski nepieciešamā manta vai vienīgais mājoklis?

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Savukārt šā panta otrajā daļā noteikts, ka fizikās personas maksātnespējas process tiek uzsākts ar dienu, kad tiesa ar nolēmumu pasludinājusi maksātnespējas procesu, un noris līdz dienai, kad tiesa pieņem lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 150. panta septīto un astoto daļu tiesa izbeidz bankrota procedūru, vienlaikus izbeidzot fiziskās personas maksātnespējas procesu, ja parādnieks ir miris. Šajā gadījumā administratoram ir pienākums iesniegt tiesai pieteikumu par bankrota procedūras izbeigšanu. Savukārt Maksātnespējas likums neparedz, kādas darbības administratoram ir jāveic, ja parādnieks ir miris saistību dzēšanas procedūras laikā.

Tajā pašā laikā atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā.

Ņemot vērā, ka Maksātnespējas likums nenosaka kārtību, kādā ir izbeidzams fiziskās personas maksātnespējas process, ja parādnieks ir miris saistību dzēšanas procedūras laikā, Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā šādā gadījumā ir piemērojams Civilprocesa likuma 223. panta 7. punkts. Proti, minētā tiesību norma paredz, ka tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja mirusi fiziskā persona, kura ir viena no pusēm lietā, un apstrīdētā tiesiskā attiecība nepieļauj tiesību pārņemšanu. Jāņem vērā, ka maksātnespējas procedūra īstenojama kā tiesiska rakstura pasākumu kopums konkrētai fiziskai personai ar mērķi atjaunot konkrētās personas maksātspēju un šā procesa tiesību pārņemšana citai personai netiek pieļauta. Tādējādi pieteikums par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu parādnieka nāves gadījumā saistību dzēšanas procedūras laikā būtu pamatojams ar Civilprocesa likuma 223. panta 7. punktu.

Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā administrators saskaņā ar Maksātnespējas likumā minētajiem principiem nevar pieļaut situāciju, ka, neskatoties uz parādnieka nāvi, tiek turpināts fiziskās personas maksātnespējas process. Tādējādi administratoram, konstatējot, ka parādnieks ir miris, jebkurā maksātnespējas procesa stadijā ir pienākums nekavējoties iesniegt tiesai pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 363.³⁶ pantu.

Tāpat Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā gan bankrota procedūras laikā, gan saistību dzēšanas procedūras laikā pēc parādnieka nāves viņa manta nebūtu atsavināma fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros. Proti, tiesību doktrīnā ir atzīts, ka mantojuma tiesība rodas mantojuma atstājēja nāves brīdi [..].[1] Līdz ar to parādnieka mantas atsavināšana fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros pēc viņa nāves, iespējams, varētu aizskart mantinieku tiesības.

[1] Gencs Z., Mantošana. Zinātniski praktisks komentārs. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 15. lpp.

• Administratoram ir tiesības fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros pieprasīt no parādnieka - fiziskās personas - identifikācijas anketas aizpildīšanu, jo likumdevējs ir piešķīris administratoram tiesības pieprasīt un arī saņemt jebkuru informāciju, kurai ir nozīme konkrētā maksātnespējas procesā.

1) vai likumdevējs ir deleģējis administratoram tiesības fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros pieprasīt no parādnieka fiziskās personas identifikācijas anketas aizpildīšanu?

2) vai likumdevējs ir uzlicis par pienākumu fiziskai personai bankrota procedūras laikā, pēc administratora pieprasījuma, aizpildīt fiziskās personas identifikācijas anketu?

Fiziskās personas maksātnespējas process ir veids, kā persona administratora uzraudzībā un maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā pēc iespējas pilnīgāk apmierinot kreditoru prasījumus var atjaunojot maksātspēju. Līdz ar to, lai nodrošinātu maksātnespējas procesa efektīvu un likumīgu norisi, administratoram Maksātnespējas likumā noteiktais pilnvarojums paredz plašu tiesību un pienākumu loku, tajā skaitā pieprasīt un saņemt no parādnieka informāciju (Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 1. punkts un 137. panta 4. punkts).

Atbilstoši NILLTPFNL 3. panta pirmās daļas 13. punktam administratori ir NILLTPFNL subjekti.

NILLTPFNL 1. panta ceturtajā punktā ir definēts jēdziens "klients". Attiecīgi klients ir juridiskā vai fiziskā persona vai juridisks veidojums, vai šādu personu apvienība, vai veidojumu apvienība, kuram likuma subjekts sniedz pakalpojumu vai pārdod preci.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Maksātnespējas kontroles dienests vērš uzmanību, ka, lai noteiktu administratora klientu loku atbilstoši NILLTPFNL noteiktajam jēdzienam "klients", administratoram nepieciešams vērtēt faktiskos un tiesiskos apstākļus kopsakarā ar klienta pazīmēm un maksātnespējas procedūru specifiku.

Tā kā administratoram ir pienākums nodrošināt NILLTPFNL regulējuma prasību ievērošanu, tad secināms, ka administratoram ir tiesības fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros pieprasīt no parādnieka - fiziskās personas - identifikācijas anketas aizpildīšanu, jo likumdevējs ir piešķīris administratoram tiesības pieprasīt un arī saņemt jebkuru informāciju, kurai ir nozīme konkrētā maksātnespējas procesā.

Attiecīgi fiziskai personai bankrota procedūras laikā, pēc administratora pieprasījuma, ir jāaizpilda fiziskās personas identifikācijas anketa. Tāpat Maksātnespējas likuma 139. panta 5. punkts noteic, ka parādniekam ir pienākums sniegt administratoram maksātnespējas procesa norisei nepieciešamās ziņas. Vienlaikus norādāms, ka maksātnespējas procesa sekmīgas norises nodrošināšanai ir nepieciešama administratora un parādnieka konstruktīva sadarbība un paša parādnieka interesēs ir sniegt administratoram nepieciešamo informāciju, lai vienlaikus novērstu jebkādas šaubas par iespējamiem ierobežojumiem maksātnespējas procesa norisē.

Papildus norādāms, ka atbilstoši NILLTPFNL 45. panta pirmās daļas 10. punktam administratorus NILLTPFNL prasību izpildē uzrauga un kontrolē Administratoru asociācija.

Tā kā atbilstoši NILLTPFNL par uzraudzības un kontroles institūciju administratoriem ir noteikta Administratoru asociācija un administratoru iekšējās kontroles sistēmas instrukcijas izstrāde ir Administratoru asociācijas ekskluzīvā kompetence, tad gadījumā, ja ir neskaidrības attiecībā uz iesniegumā minētās anketas saturu, tad Maksātnespējas kontroles dienests aicina vērsties Administratoru asociācijā, kas ir atbildīga par NILLTPFNL likuma normu piemērošanu un administratoru iekšējās kontroles sistēmas instrukcijas izstrādi atbilstoši NILLTPFNL likuma jēgai un mērķim.

• Ja Administrators bankrota procedūras ietvaros nav sastādījis galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu un tas nav ticis nodots kreditoru un tiesas izvērtēšanai, tad administrators nav tiesīgs saņemt atlīdzību par atgūto mantu, lai arī ir veicis darbības tās atgūšanai, un nav pamata segt izmaksas, kas radušās bankrota procedūras laikā.

1) kam Administratoram ir jāizmaksā bankrota procedūras laikā no Parādnieka neieķīlātās mantas pārdošanas iegūtie naudas līdzekļi – kreditoriem vai jānodod Parādniekam kā viņam piederoša manta?

2) ja naudas līdzekļi ir jāizmaksā kreditoriem, vai Administratoram, ņemot vērā, ka Parādnieka maksātnespējas process ir izbeigts, ir jāsastāda galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts, nosakot kreditoru prasījumu segšanas kārtību, kā arī pārskats par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem, vai, iespējams, par naudas līdzekļu nodošanu atpakaļ Parādniekam jāpaziņo Maksātnespējas likuma 81. panta kārtībā? Vai kreditoriem būtu tiesības iebilst pret maksātnespējas procesa izmaksām?

3) ja naudas līdzekļi ir jāizmaksā (jānodod) parādniekam, vai Administratoram ir jāinformē kreditori par naudas līdzekļu nodošanu atpakaļ Parādniekam un jāsastāda galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts un jāsniedz pārskats par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem vai, iespējams, par naudas līdzekļu nodošanu atpakaļ Parādniekam jāpaziņo Maksātnespējas likuma 81. panta kārtībā? Vai kreditoriem būtu tiesības iebilst pret maksātnespējas procesa izmaksām?

4) vai Administrtors ir tiesīgs aprēķināt sev atlīdzību par mantas pārdošanu? Ja atlīdzība ir aprēķināma un atlikušie naudas līdzēkļi ir nododami Parādniekam (nevis izmaksājami kreditoriem), vai administratora atlīdzība ir aprēķināma pēc formulas (450,00 – 2,95) x 10% vai 450,00 x 10% (jo nav summas, kas paredzēta izmaksai kreditoriem)?

Maksātnespējas likuma 111. panta pirmā daļa (ievērojot Maksātnespējas likuma 128. panta pirmo daļu)^[1] noteic, ka administrators divu mēnešu laikā no juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas sastāda parādnieka mantas pārdošanas plānu vai ziņojumu par parādnieka mantas neesamību. Ziņojums par mantas neesamību tiek sastādīts, ja administrators konstatē, ka parādniekam nav mantas vai tās apmērs ir mazāks par depozīta apmēru (Maksātnespējas likuma 112. panta pirmā daļa). Līdz ar to likumdevējs ir paredzējis, ka administratoram divu mēnešu laikā no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas ir pienākums sastādīt vai nu parādnieka mantas pārdošanas plānu, ja bankrota procedūras ietvaros ir veicama parādnieka mantas pārdošana, vai ziņojumu par mantas neesamību.

Maksātnespējas procesa gaitā administratora sastādīti dokumenti primāri pilda kreditoru informēšanas funkciju, nodrošinot parādnieka kreditoriem informāciju par administratora veiktajām un plānotajām darbībām maksātnespējas procesa ietvaros un nodrošinot kreditoriem tiesības izteikt iebildumus vai priekšlikumus attiecībā uz maksātnespējas procesa norisi. Ziņojums par mantas neesamību ir pielīdzināms mantas pārdošanas plānam, jo pēc būtības abi minētie dokumenti atbilst vienam dokumentu tipam, kas tiek sastādīts, izvērtējot parādnieka mantisko stāvokli.

Maksātnespējas likuma 147. panta pirmā daļa noteic, ka pēc parādnieka mantas pārdošanas plāna izpildes administrators 15 dienu laikā sastāda un nosūta visiem kreditoriem galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu, nosakot kreditoru prasījumu segšanas kārtību, kā arī pārskatu par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem.

Savukārt Maksātnespējas likuma 149. panta pirmā daļa noteic, ka paziņojumu par bankrota procedūras pabeigšanu administrators nosūta kreditoriem un parādniekam ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc tam, kad ir pabeigta parādnieka mantas pārdošana un atgūšana (144. pants).

No iepriekš minētā izriet, ka administratoram bankrota procedūras ietvaros ir jāveic Maksātnespējas likumā noteiktās nepieciešamās secīgās darbības, kas ir nesaraujami saistītas ar Maksātnespējas likumā noteikto procedūru un to pavadošo dokumentu sastādīšanu.

No Maksātnespējas likuma 171. un 172. panta var secināt, ka galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts ietver ziņas par administratora atlīdzības apmēru bankrota procedūras ietvaros un maksātnespējas procesa izmaksām, kā arī saskaņā ar Maksātnespējas likuma 147. panta pirmo daļu, ja ir notikusi parādnieka mantas pārdošana, administrators arī norāda kreditoru prasījumu segšanas kārtību.

Savukārt kreditoriem izmaksājamo summu ir iespējams noteikt tikai pēc tam, kad ir pabeigta parādnieka mantas atgūšana un pārdošana, jo tikai pēc minēto darbību veikšanas  administrators var aprēķināt izdevumu kopējo apmēru, kas savukārt ļauj precīzi aprēķināt administratora atlīdzību un kreditoriem izmaksājamo naudas līdzekļu apmēru un attiecīgi sastādīt fiziskās personas maksātnespējas procesa izmaksu sarakstu.

Līdz ar to secināms, ka galīgais bankrota procedūras izmaksu saraksts ir pamatdokuments naudas līdzekļu sadalei bankrota procedūras ietvaros un turpmākai bankrota procedūras pabeigšanai, kas atbilstoši Maksātnespējas likuma 147. panta pirmajai daļai ir pakļauts kreditoru kontrolei un saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.³⁰ panta pirmo daļu - tiesas kontrolei.

Attiecīgi gadījumā, ja administrators bankrota procedūras ietvaros nav sastādījis galīgo bankrota procedūras izmaksu sarakstu un tas nav ticis nodots kreditoru un tiesas izvērtēšanai, tad secināms, ka administrators nav tiesīgs saņemt atlīdzību par atgūto mantu, lai arī ir veicis darbības tās atgūšanai, un nav pamata segt izmaksas, kas radušās bankrota procedūras laikā.

Savukārt fiziskās personas bankrota procedūras izbeigšanas sekas, ja vienlaikus ir izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, atbilstoši Maksātnespējas likuma 151. panta pirmajai daļai paredz, ka izbeidzas Maksātnespējas likumā paredzētās administratora tiesības un Maksātnespējas likumā paredzētie ierobežojumi parādnieka rīcībai ar savu mantu. Līdz ar to, ja ar tiesas lēmumu ir izbeigts fiziskās personas maksātnespējas process, tad administratora pilnvaras konkrētā maksātnespējas procesā izbeidzas un administrators vairs nav tiesīgs sastādīt jebkādus dokumentus saistībā ar konkrēto maksātnespējas procesu.

Tāpat no Maksātnespējas likuma 151. panta pirmajā daļā noteiktā izriet, ka naudas līdzekļi, kuri ir administratora rīcībā un nav tikuši sadalīti atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktaji kārtībai, izbeidzot fiziskās personas bankrota procedūru, vienlaikus izbeidzot maksātnespējas procesu, ir nododami parādniekam kā viņam piederoša manta.

[1] Fiziskās personas maksātnespējas procesam tiek piemēroti juridiskās personas maksātnespējas procesa noteikumi, ievērojot šīs nodaļas noteikumus.

• Administratoram ir pienākums izvērtēt, vai attiecībā uz fiziskās personas maksātnespējas procesu nepastāv Maksātnespējas likumā noteiktie ierobežojumi un administrators ir kompetents patstāvīgi izlemt, kāda informācija ir nepieciešama konkrētu apstākļu noskaidrošanai.

 1) lūgts sniegt viedokli par Maksātnespējas likuma 27. panta interpretāciju, proti, par administratora tiesībām pieprasīt un saņemt informāciju no komersanta (lidsabiedrības).

2) vai administratora norādītais informācijas pieprasīšanas mērķis – noskaidrot, vai parādnieks ir sniedzis patiesas ziņas, norādot Latviju par savu galveno interešu centru, var tikt sasniegts, pieprasot informāciju vienam komersantam (lidsabiedrībai).

Fiziskās personas maksātnespējas process ir veids, kā persona administratora uzraudzībā un maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā var atjaunot maksātspēju un pēc saistību dzēšanas procedūras beigām tikt atbrīvota no parādsaistībām. Tomēr, šādu tiesisko aizsardzību var baudīt persona, kura pati ir bijusi godprātīga un uz kuru nevar attiecināt Maksātnespējas likumā noteiktos ierobežojumus.

Maksātnespējas likuma 130. panta un 153. pantā minēto maksātnespējas procesa ierobežojumu pamatā ir starptautiskā praksē plaši akceptēts princips, ka "otrā iespēja" pienākas tikai labticīgiem parādniekiem. Tā kā parādnieka atbrīvošana no pārmērīgām saistībām notiek, kreditoriem zaudējot nesegtos prasījumus pret parādnieku, būtu netaisnīgi no kreditoriem prasīt šādu pametumu, ja parādnieks ir nelabticīgs.[1]

Pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas, parādnieka godprātības izvērtējums attiecībā uz nepatiesas informācijas sniegšanu ir izdarāms tālākā maksātnespējas procesa gaitā, kad administratoram ir jāveic darbības attiecīgo apstākļu noskaidrošanai un, administratoram konstatējot, ka pastāv maksātnespējas procesa ierobežojumi atbilstoši Maksātnespējas likuma 130. pantam, maksātnespējas process ir izbeidzams likumā noteiktajā kārtībā.

Savukārt likumdevējs ir piešķīris administratoriem Maksātnespējas likuma 27. pantā noteiktās tiesības pieprasīt un saņemt informāciju, lai administrators nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Līdz ar to administrators atbilstoši Maksātnespējas likumā piešķirtajai kompetencei izvērtē, kādu informāciju ir nepieciešams pieprasīt konkrētu apstākļu noskaidrošanai un attiecīgi vēršas pie konkrētas kompetentās personas vai institūcijas. Lai arī Maksātnespējas likuma 27. panta pirmās daļas 3. punktā nav sniegts detalizēts kompetento personu un institūciju uzskaitījums, tomēr izšķirošais apstāklis ir minēto subjektu rīcībā esošā informācija, kas saistīta ar fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi. Tā, piemēram, konkrētajā gadījumā administratora pieprasījums un tā pamatojums attiecas uz apstākļu noskaidrošanu saistībā ar fiziskajai personai noteikto galveno interešu centru Latvijā un, neapšaubāmi, tikai administratora rīcībā ir informācija, kādēļ konkrētajā gadījumā viņam ir būtiski saņemt informāciju no viena komersanta (lidsabiedrības).

Saistībā ar minēto būtiski uzsvērt, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁷ panta 4.³ daļai Latvijai ir piekritība uzsākt Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 1. punktā noteikto maksātnespējas procedūru. Par šo tiesas lēmumu parādnieks vai kreditors saskaņā ar Parlamenta un Padomes regulas Nr. 2015/848 5. pantu var iesniegt blakus sūdzību 30 dienu laikā no lēmuma pasludināšanas dienas. Blakus sūdzības iesniegšana neaptur maksātnespējas procedūras uzsākšanu. Tādējādi tiek nodrošināts, ka maksātnespējas process, kas pasludināts uz parādnieka tiesai sniegtas informācijas pamata, var tikt izbeigts, ja kreditori iesniedz ziņas un pierādījumus, kas pamatoti norāda uz parādnieka galveno interešu centra atrašanos citā dalībvalstī. Tomēr administrators neietilpst to subjektu lokā, kuram ir tiesības apstrīdēt šādu tiesas lēmumu, bet šāds lēmums neizslēdz iespēju, ka administrators, sākot pildīt amata pienākumus parādnieka maksātnespējas procesā, konstatē apstākļus, kuri rada pamatotas šaubas par parādnieka godprātību saistībā ar nepatiesas informācijas sniegšanu attiecībā uz parādnieka galveno interešu centra atrašanos citā dalībvalstī. Tādā gadījumā administratoram ir pienākums šādus apstākļus pārbaudīt un, ja pēc saņemtās informācijas apstiprinās fakts, ka parādnieks ir sniedzis nepatiesu informāciju, tad administratoram ir pamats rīkoties atbilstoši Civilprocesa likuma 363.²⁹ panta pirmajai un otrajai daļai, kura noteic, ka pēc administratora pieteikuma tiesa lemj par bankrota procedūras izbeigšanu un pieteikumā par bankrota procedūras izbeigšanu administrators norāda bankrota procedūras izbeigšanas pamatu. Attiecīgi saskaņā ar Civilprocesa likuma 363.²⁹ trešo daļu tiesa izbeidz bankrota procedūru, ja konstatē ierobežojumus fiziskās personas maksātnespējas procesa piemērošanai.

Rezumējot iepriekš minēto Maksātnespējas kontroles dienests uzskata, tā kā administratoram ir pienākums izvērtēt, vai attiecībā uz fiziskās personas maksātnespējas procesu nepastāv Maksātnespējas likuma 130. pantā noteiktie ierobežojumi un administrators ir kompetents patstāvīgi izlemt, kāda informācija ir nepieciešama konkrētu apstākļu noskaidrošanai, tad vēršanās pie viena komersanta (lidsabiedrības) ar pamatotu informācijas pieprasījumu ir samērīga ar Maksātnespējas likumā noteiktajām administratora vispārīgām tiesībām pieprasīt informāciju.

[1] Civilprocesa likuma komentāri. II daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā.- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 515. lpp. 

• Ja administrators konstatējis, ka cesiju apliecinošie dokumenti atbilst normatīvo aktu prasībām, administrators veic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, aizstājot agrāko kreditoru ar jauno.

Vai administratoram, pēc saistību dzēšanas procedūras pasludināšanas saņemot informāciju par prasījuma tiesību cesiju, ir pienākums izdarīt izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, reģistrējot izmaiņas kreditoru sastāvā un aizstājot agrāko kreditoru ar jauno?

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administratora pienākums ir nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Vēršama uzmanība, ka saistību dzēšanas procedūras pasludināšana nenoliedzami samazina administratora pienākumu un tiesību apjomu, vienlaikus jāņem vērā, ka administratoram jāpilda Maksātnespējas likumā 26. pantā minētie vispārīgie pienākumi, t.sk., nepieciešamības gadījumā jāizvērtē par izmaiņu veikšanu kreditoru prasījumu reģistrā, ņemot vērā, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 78. panta pirmo daļu kreditoru prasījumu reģistra kārtošana ir administratora ekskluzīvā kompetence.

Attiecībā uz kārtību, kādā administrators kreditoru prasījumu reģistrā aizstāj agrāko kreditoru (cedentu) ar jauno kreditoru (cesionāru) norādāms, ka administrators kārto kreditoru prasījumu reģistru, kurā reģistrē izmaiņas kreditoru sastāvā, prasījumu apmērā u.c. Prasījuma tiesību pāreja neietekmē jau atzītā kreditora prasījuma pamatotību un tā apmēru, tādēļ administrators atkārtoti neizvērtē kreditora prasījumu, bet gan izvērtē dokumentus, kas apliecina kreditora prasījuma tiesību pāreju. Tad, kad administrators konstatējis, ka cesiju apliecinošie dokumenti atbilst normatīvo aktu prasībām, administrators veic izmaiņas kreditoru prasījumu reģistrā, aizstājot agrāko kreditoru ar jauno. Atbilstoši Maksātnespējas likuma 78. panta ceturtajai daļai administrators piecu dienu laikā paziņo par izmaiņām kreditoru prasījumu reģistrā kreditoriem, parādnieka pārstāvim, Maksātnespējas kontroles dienestam un tiesai, kurā pasludināts attiecīgais maksātnespējas process.

Vienlaikus izmaiņu veikšana kreditoru prasījumu reģistrā automātiski neuzliek administratoram pienākumu noskaidrot segto kreditoru prasījumu apmēru saistību dzēšanas procedūras laikā. Tomēr, ja administrators saistību dzēšanas procedūras laikā konstatē Maksātnespējas likuma 153. panta noteiktos saistību dzēšanas procedūras piemērošanas ierobežojumus, tad administratoram par to ir jāziņo tiesai, iesniedzot pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu (Maksātnespējas likuma 165. panta otrās daļas 1. punkts).

Attiecībā uz fiziskās personās saistību dzēšanas plāna grozījumu veikšanu, iztulkojot Maksātnespējas likuma 155. pantu kopsakarā ar 162. pantu, secināms, ka fiziskajai personai saistību dzēšanas plāns jāgroza tikai tajos gadījumos, kad fiziskās personas ienākumi palielinās vai samazinās tādā apmērā, ka tas ietekmē saistību dzēšanas plāna īstenošanas termiņu, kas noteikts saskaņā ar Maksātnespējas likuma 155. pantu.[1]

[1] Augstākās tiesas 2017. gada 3. februāra lēmums lietā Nr. SPC-10/2017 (C16082214), 4.2.1. punkts.

• Administratoram ir pienākums paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu.

Vai administratoram ir pienākums iesniegt ZTI pieteikumu izpildu lietvedības apturēšanai fiziskās personas maksātnespējas procesā?

Maksātnespējas likuma 134. panta otrās daļās 1. punktā noteikts, ka pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas tiek apturēta izpildu lietvedība lietās par piespriesto, bet nepiedzīto summu piedziņu un lietās par parādnieka saistību izpildīšanu tiesas ceļā.

 Civilprocesa likuma 560. panta pirmās daļas 8. punktā noteikts, ka tiesu izpildītājs aptur izpildes lietvedību, ja parādniekam pasludināts fiziskās personas maksātnespējas process. Šā panta ceturtā daļa noteic, ka šā panta pirmās daļas 8. punktā minētajā gadījumā tiesu izpildītājs pabeidz uzsākto mantas pārdošanu, ja tā jau ir izsludināta vai manta nodota tirdzniecības uzņēmumam pārdošanai, izņemot gadījumu, kad fiziskās personas mantas pārdošanas plānā ir paredzēts atlikt mājokļa pārdošanu saskaņā ar Maksātnespējas likuma 148. pantu. No pārdošanā saņemtās naudas tiesu izpildītājs ietur sprieduma izpildes izdevumus, bet pārējo naudu nodod administratoram kreditoru prasījumu segšanai atbilstoši Maksātnespējas likumā noteiktajai kārtībai, ievērojot nodrošinātā kreditora tiesības. Savukārt saskaņā ar šā panta piekto daļu šā panta pirmās daļas 8. punkta noteikumi neattiecas uz izpildu lietām par prasībām, kuru izpilde nav saistīta ar piedziņas vēršanu uz parādnieka mantu vai naudas līdzekļiem. Tiesu izpildītājs izpildes lietvedību arī aptur, ja izpildu dokuments izsniegts prasībās, kuru izpilde saistīta ar nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē vai kustamās mantas nodošanu.

Atšķirībā no Civilprocesa likuma 563. panta otrās daļas, kura noteic, ka izpildu lietvedība ir izbeidzama pēc administratora pieteikuma, ja parādniekam likumā noteiktajā kārtībā pasludināta maksātnespēja, ne Civilprocesa likuma 560. pants, ne Maksātnespējas likums tieši nenoteic, pēc kā iniciatīvas pieņemams lēmums par izpildu lietvedības apturēšanu Civilprocesa likuma 560. panta pirmās daļas 8. punktā minētajos gadījumos, tomēr tiesu praksē vairākkārt atzīts, ka paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu ir šajā procesā ieceltā administratora pienākums.[1]

Piemēram, Rīgas apgabaltiesa 2012. gada 7. marta lēmumā lietā Nr. C24078112 norādīja, ka Maksātnespējas likuma 65. panta 12  punktā ir noteikts, ka administratoram pēc juridiskas personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir pienākums iesniegt ZTI pieteikumu par izpildu lietvedības izbeigšanu lietās par piespriesto, bet no parādnieka nepiedzīto summu piedziņu un lietās par saistību izpildīšanu tiesas ceļā. Maksātnespējas likuma 10. pantā (Likuma normu piemērošanas īpatnības) noteikts, ka fiziskajām personām un personālsabiedrībām piemēro uz juridiskajām personām attiecināmos noteikumus, ja Maksātnespējas likumā nav noteikts citādi.

No minētā tiesa secina, ka administratoram ir pienākums nekavējoties paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas pasludināšanu, kaut arī šāds pienākums nav tieši ierakstīts Maksātnespējas likuma sadaļā par fizisko personu maksātnespējas pasludināšanas sekām un administratora pienākumiem pēc tam.[2]

Līdz ar to administratoram ir pienākums paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, ievērojot Maksātnespējas likuma 10. pantā un 65. panta 12. punktā norādīto. Vienlaikus tas neizslēdz iespēju, ka parādnieks paziņo ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, ņemot vērā, ka maksātnespējas pasludināšana tieši skar parādnieka intereses, un Maksātnespējas likumā nav tieši noteikts, kam ir pienākums paziņot ZTI par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu.

[1] Berlande G., Civilprocesa likuma 560. panta komentārs. Civilprocesa likuma komentāri. III daļa (61. – 86  nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā.- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 299. lpp.

[2] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2012. gada 7. marta lēmums lietā Nr. C24078112. Sk. arī Daugavpils tiesas 2012. gada 21. februāra lēmumu lietā Nr. C12276511 0971/12.

• Jebkura Maksātnespējas likumā noteiktā parādnieka pienākuma nepildīšana var būt pamats ierobežojuma konstatēšanai un saistību dzēšanas procedūras izbeigšanai, nedzēšot atlikušās saistības. To, vai konkrētā pienākuma neizpilde būtiski apgrūtina maksātnespējas procesa norisi, sākotnēji vērtē administrators, savukārt gala lēmumu pieņem tiesa.

1) kādā veidā parādnieka maksātnespējas process ir izbeidzams, ja parādnieks nesniedz tiesā pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu?

2) kā administratoram vajadzētu rīkoties šādā situācijā, ievērojot visu pušu intereses un tiesiskos principus?

Fiziskās personas saistību dzēšanas procedūras laikā administratora tiesības ir ierobežotas, proti, saistību dzēšanas plāna izpilde ir parādnieka atbildība, savukārt administrators veic uzraudzību. Ar terminu uzraudzība saprot kāda procesa vai parādības nepārtrauktu novērošanu, novērtēšanu un analīzi, lai nepieciešamības gadījumā veiktu korekcijas.[1] Tādējādi, lai administrators varētu veikt saistību dzēšanas procedūras pilnvērtīgu uzraudzību, administratoram un parādniekam ir savstarpēji jāsadarbojas.

Vienlaikus Maksātnespējas likuma 165. panta otrās daļas 1. punkts piešķir administratoram tiesības iesniegt tiesai pieteikumu par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu, ja administrators konstatē saistību dzēšanas procedūras piemērošanas ierobežojumus (153. pants).

Maksātnespējas likuma 153. panta 2. punktā noteikts, ka saistību dzēšanas procedūra nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks ir sniedzis apzināti nepatiesu informāciju par savu mantisko stāvokli un slēpis savus patiesos ienākumus. Apzināti nepatiesas informācijas sniegšana un ienākumu slēpšana var izpausties dažādi.[2] Par mantiskā stāvokļa slēpšanu ir atzīstama arī parādnieka nesadarbošanās ar administratoru (piemēram, administratora pieprasīto ziņu nesniegšana) maksātnespējas procesa laikā.

Maksātnespējas likuma 153. panta 3. punkts noteic, ka saistību dzēšanas procedūru nepiemēro vai to pārtrauc, ja parādnieks nepilda bankrota vai saistību dzēšanas procedūrā paredzētos pienākumus, būtiski apgrūtinot maksātnespējas procesa efektīvu norisi. Juridiskajā literatūrā atzīts, ka jebkura noteiktā pienākuma nepildīšana var būt pamats ierobežojuma konstatēšanai un saistību dzēšanas procedūras izbeigšanai, nedzēšot atlikušās saistības. To, vai konkrētā pienākuma neizpilde būtiski apgrūtina maksātnespējas procesa norisi, sākotnēji vērtē administrators, savukārt gala lēmumu pieņem tiesa.[3]

Ņemot vērā to, ka tiesas lēmums ir pieņemts 2019. gada 19. decembrī un uz iesnieguma sagatavošanas brīdi parādnieks nav novērsis lēmumā norādītos trūkumus, tad Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā minētā parādnieka rīcība pirmsšķietami varētu liecināt par maksātnespējas procesa vilcināšanu, un šāda rīcība ir pretēja maksātnespējas likuma nostiprinātajam mērķim un labticības principam (Maksātnespējas likuma 6. panta 8  punkts).

Ievērojot iesniegumā aprakstīto situāciju aicinām Jūs atkārtoti sazināties ar parādnieku un noskaidrot tos apstākļus, kas liedz parādniekam novērst tiesas konstatētos trūkumus, un aicināt parādnieku atkārtoti iesniegt pieteikumu tiesā par saistību dzēšanas procedūras izbeigšanu. Gadījumā, ja parādnieks nesniegs ziņas vai kā citādi nesadarbosies ar administratoru un aktīvi nerīkosies situācijas atrisināšanā, tad aicinām Jūs izvērtēt iespēju rīkoties atbilstoši Maksātnespējas likuma 165. panta otrās daļas 1. punktam un 153. pantam.

Papildus vēršam uzmanību, ka atbilstoši Maksātnespējas likuma 26. panta otrajai daļai administrators nodrošina efektīvu un likumīgu juridiskās un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu.

Vēršama uzmanība, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm. Pieejams: http://termini.lza.lv/term.php?term=uzraudz%C4%ABba &list=uzraudz%C4%ABba&lang=LV [aplūkots 2020. gada 16. jūnijā]

[2] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 119. lpp.

[3] Bērziņš G., Fiziskās personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 119. lpp.

• Parādnieka patstāvīga ienākumu gūšana un maksājumu veikšana kreditoriem fiziskās personas maksātnespējas procesā ir priekšnoteikums sekmīgai fiziskās personas maksātnespējas procesa norisei.

1) vai Latvijas Republikas prokuratūrā iesniegt protestu par saistību dzēšanas plānu, kā rezultātā atceltu tiesas lēmumu un parādnieks veiktu grozījumus saistību dzēšanas plānā un administrators pārdotu mājokli?

2) vai lūgt procesa virzītāju atcelt mantas arestu, lai administrators varētu pārdod parādnieka mājokli saistību dzēšanas procedūras laikā?

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 1. pantu šā likuma mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja, iespējams, maksātspējas atjaunošanu, piemērojot likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus.

Maksātnespējas likuma 5. panta pirmajā daļā fiziskās personas maksātnespējas process definēts kā tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Ar kreditoru prasījumu maksimālu apmierināšanu jāsaprot to apmierināšana gan no parādnieka mantas, gan no ienākumiem maksātnespējas procesa laikā.[1]

No Maksātnespējas likuma 1. panta un 5. panta pirmās daļas gramatiskā un sistēmiskā iztulkojuma izriet, ka fiziskās personas maksātnespējas process īstenojams, piemērojot šajā likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 160. panta 2. punktam parādniekam saistību dzēšanas procedūras laikā ir jāgūst ienākumi atbilstoši savām iespējām, lai pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus.

Latvijas Republikas Senāts norādīja, ka minētajā normā definēto pienākumu, ņemot vērā tajā noteiktos maksātnespējas procesa principus (it īpaši saistību izpildes un labticības principu), var atzīt par pienācīgi izpildītu tikai tad, ja: 1) parādnieks ienākumus ir guvis patstāvīgi (saskaņā ar likumu ienākumu gūšanas pienākums ir parādnieka personiskais pienākums, kuru viņš nav tiesīgs pārlikt uz trešajām personām); 2) ienākumi gūti likumīgi (piemēram, no algota darba vai saimnieciskās darbības); 3) parādnieks ir darījis visu nepieciešamo, lai ienākumus gūtu atbilstoši savām objektīvajām iespējām, t.i., atbilstoši darba spējām (veselības stāvoklim, izglītībai, specialitātei, profesijai, iepriekšējai darba pieredzei, kā arī iespējām tikt nodarbinātam dzīvesvietas teritorijā, u.c.); 4) kreditora prasījumus parādnieks apmierinājis pēc iespējas pilnīgāk.[2]

Ienākumu gūšanas faktors, kā arī parādnieka vēlme pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus un darīt visu no sevis atkarīgo, lai gūtu ienākumus, no kuriem varētu veikt maksājumus kreditoriem, ir noteicošais fiziskās personas maksātnespējas procesa sekmīgā norisē. Tas nozīmē, ka parādniekam ir jābūt godprātīgam.[3]

No minētā izriet, ka, ja parādnieks ienākumus gūst patstāvīgi, likumīgi, atbilstoši darba spējām, un, lai pēc iespējas pilnīgāk apmierinātu kreditoru prasījumus, tad var atzīt, ka saistību dzēšanas plāns tiek pildīts godprātīgi.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 148. panta pirmajai daļai nodrošinātais kreditors un parādnieks var noslēgt vienošanos par to, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā netiek pārdots parādniekam piederošais mājoklis, kas ir ieķīlāts par labu nodrošinātajam kreditoram. Šā panta otrajā daļā noteikts, ka Maksātnespējas likuma 148. panta pirmajā daļā minētajā gadījumā fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā nodrošinātajam kreditoram tiek veikts maksājums, kas nepārsniedz summu, kura būtu maksājama parādniekam, īrējot par nodrošinājumu kalpojošo parādnieka mantu fiziskās personas maksātnespējas procesa laikā. Savukārt šā panta ceturtajā daļā noteikts, ja parādniekam pēc bankrota procedūras pabeigšanas tiek piemērota saistību dzēšanas procedūra, šajā pantā minētā vienošanās paliek spēkā un nodrošinātais kreditors saistību dzēšanas procedūras laikā saņem maksājumus, kas nav lielāki par šā panta otrajā daļā minētajiem. Papildus Maksātnespējas likuma 154. panta otrās daļas 5. punktā noteikts, ka fiziskās personas saistību dzēšanas plānā tiek norādīts parādnieka ienākumu apmērs, kas nepieciešams viņa mājokļa īrei vai lietojuma procentu maksājumiem nodrošinātajam kreditoram, ja parādnieks ir vienojies ar viņu par vienīgā mājokļa saglabāšanu.

Vienošanās institūts par mājokļa saglabāšanu parādnieka īpašumā ir pamatojams ar nepieciešamību radīt vispārējās kārtības izņēmumu, tādējādi maksimāli nodrošinot parādnieka tiesības uz mājokli un sabalansējot tās ar kreditoru tiesībām saņemt sava prasījuma apmierinājumu. Fiziskās personas maksātnespējas process nav tikai otrās iespējas sniegšana maksātnespējīgam parādniekam, bet tam ir arī audzinoša funkcija. Tas nozīmē, ka parādnieks maksātnespējas procesa laikā ir pakļauts dažādiem ierobežojumiem. Turklāt parādniekam ir jāpilda likumā noteiktie nosacījumi, lai to izpildes gadījumā saņemtu atbrīvošanu no atlikušajām saistībām un atsevišķus citus labumus, tajā skaitā tiesības paturēt īpašumā savu mājokli. No minētā izriet pienākums visas saistības, ko parādnieks ir uzņēmies, slēdzot šāda veida vienošanos ar kreditoru, pildīt personīgi.[4]

Vēršama uzmanība, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 26. panta otro daļu administrators nodrošina efektīvu un likumīgu fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Proti, administratora darbībām vienlaikus jāatbilst efektivitātes principam un likuma normām. Efektivitātes princips noteic, ka maksātnespējas procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj ar vismazāko resursu patēriņu vispilnīgāk sasniegt procesa mērķi, savukārt jēdziens "likumīgs" paredz, ka administratoram maksātnespējas procesā jādarbojas ar likumu piešķirto pilnvaru ietvaros, nodrošinot, ka viņa darbības atbilst ne tikai spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, bet arī tiesību sistēmai kopumā. No minētās tiesību normas izriet, ka administratoram ir pienākums nodrošināt efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu no maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas līdz tiesas lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Gadījumā, ja administrators konstatē saistību dzēšanas procedūras piemērošanas ierobežojumus (Maksātnespējas likuma 153. pants), tad administratoram ir pienākums rīkoties saskaņā ar Maksātnespējas likuma 165. panta otrās daļas 1. punktu.

Tādēļ no minētajām tiesību normām, tiesību doktrīnas un judikatūras kopumā secināms, ka parādnieka patstāvīga ienākumu gūšana un maksājumu veikšana kreditoriem fiziskās personas maksātnespējas procesā ir priekšnoteikums sekmīgai fiziskās personas maksātnespējas procesa norisei. Atbilstoši iesniegumā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem Maksātnespējas kontroles dienesta ieskatā trešās personas iesaiste fiziskās personas maksātnespējas procesā ir vērtējama kritiski, proti, ka parādnieka vietā īres maksājumus veic trešā persona, jo ienākumu gūšana un maksājumu veikšana kreditoriem ir parādnieka pienākums.

Ņemot vērā normatīvajos aktos noteikto Maksātnespējas kontroles dienesta kompetenci, kā arī administratoram noteiktās tiesības un pienākumus, vēršam uzmanību, ka katras konkrētās situācijas izvērtēšana un attiecīgo tiesisko līdzekļu izvēle ir administratora ekskluzīvā kompetencē, lai atbilstoši Maksātnespējas likuma regulējumam nodrošinātu efektīvu un likumīgu maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu. Līdz ar to administratoram kā savas jomas speciālistam pašam ir jāizlemj par pareizo rīcību konkrētās situācijās, jo atbildība par pieņemto lēmumu izriet no administratora pienākumiem.

[1] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 24. lpp.

[2] Latvijas Republikas Senāta 2019. gada 30. septembra lēmums lietā Nr. C32301716, SPC-23/2019 7. punkts.

[3] Sk. Senāta 2017. gada 28. septembra lēmuma lietā Nr. SPC-19/2017 8.3. punktu, 2018. gada 29. novembra lēmuma lietā Nr. SPC-10/2018 6.5. punktu, 2019. gada 24. janvāra lēmuma lietā Nr. SPC-7/2019 9.4. punktu.

[4] Bērziņš G., Fiziskas personas maksātnespējas process. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 90. lpp.